Neiepazītā Latvija

UŽAVA

Užavas ūpja elpa Pakrastes priedes dzintarā Dūkainā, dūkainā… Acis raud, Acis raud…

Tā mana miglas dziesma, Miglas dziesma, Miglas dziesma…

Tā Juris Veitncrs beidz savu "Užavas dziesmu"1 . Šī apdzīvotā vieta atrodas tikai 23 km no Ventspils, bet braucot pa Vcntspils- Liepājas šoseju, var pat to vispār nepamanīt. Cita lieta, protams, ir 67 km garā Užavas upe, tās tilts. Bet ar ko Užava interesanta?

No Ventspils puses braucot, pamanām Braku autobusu pie­turu. Protams, zināms vārds, bet parasti saistās ar Vidzemi. Prā­tā nāk vēl Braku mājas un kapi Brocēnu apkārtnē. Šajās Braku mājās 1928. gadā dzimis komponists Aldonis Kalniņš. Diemžēl Užavā tieši no Brāķiem 1949. gadā daudziem sākās ceļš uz Si­bīriju - to atgādina tēlnieka Paula Jaunzema (dzimis Užavas pagasta Celmos) darinātais piemineklis, kas šosejas (vietējie gan saka - Dižceļa) malā uzstādīts 1990. gadā.

Pa kreisi no ceļa, mazliet tālāk - Užavas baptistu baznīca, celta 1886. gadā. Draudze dibināta jau 1861. gadā, kad pirmie baptisti dka kristīti Užavas upē, domājams, pie Birznieku mājām apmēram 12 km attālumā, kur upei bija ļoti tīra dolomītu gultne.

Vēl par upi - interesanti, ka 12 km attālumā no ietekas jūrā tās gultne atrodas zem jūras līmeņa. Užava pirmoreiz regulēta 1824. gadā, bet tās gultne ātri piesērējusi un apkārtējās pļavas atkal sākušas pārpurvoties, līdz 1827. gadā valdība piešķīra lī­dzekļus tās lejteces regulēšanas darbiem. Tātad tieši šeit pirmo reizi Latvijā notika upes regulēšana par valsts līdzekļiem.

Pie luterāņu baznīcas nokļūstam, iegriežoties pa labi. Tā ir jau vismaz piektā baznīca Užavā, celta 1783. gadā. Uz vie­na no abiem vēja rādītājiem burti "PHC" liecina, ka tā celta

pēc Kurzemes hercoga Pētera Bīrona pavēles. Laukakmens sie­nas apmestas ar kaļķu javu. Nostāsts vēsta, ka piektdienās piln­mēness naktīs uz baznīcas sienas jūras pusē varot redzēt vīrieša galvu ar trīsstūrainu vīrieša cepuri. Parādība gan esot redzama tikai tad, ja skatītājs ir viens. Cetrslīpu jumta konstrukcija vei­dota no tēstiem baļķiem. Celtnei nav torņa, tāpēc virs galvenās ieejas neliela nojumīte, zem kuras iekārti divi zvani (samērā rets risinājums, līdzīgā veidā zvans uzstādīts arī Ilmājas baznī­cai Liepājas rajonā). Lai gan baznīca remontēta 1872. gadā, tās interjerā jūtami 18. gs. risinājumi. Altāris ar gleznu "Kris­tus" un kancele darināti 19. gs. beigās. Hrģcles, uz kurām atro­das Dundagas Kubeles skolas skolotāja rakstnieka Ernesta Dins- berga paraksts, gaida remontu

Nav īstas skaidrības, vai K. Dinsbcrgs ērģeles tikai ie­mēģinājis un tad parakstījies, bet varbūt ari pats gatavojis: viņa brālis Ansis Dinsbcrgs 1859. gadā uzbūvējis Dunda­gas baznīcas ērģeles. Vēl viens no brāļiem Dinsbcrgiem - Ir­lavas skolotāju semināru

beigušais Krišjā­nis Dinsbcrgs par saviem līdzekļiem 1870. gadā atvēris un uzturējis Uža­vā jūrskolu. Ta­gad no Nikužu mājām (Bezmēru māju tuvumā), kur tā darbojās, re­dzamas tikai nie­cīgas paliekas, tās atrodas pa kreisi no ceļa, kas ved uz jūru pie Užavas upes grīvas. Piekrastes kāpās sastopama ļoti reta augu suga - jūrmalas zil- podze. Neparasti te arī ir aizkāpu veidojumi - klaji platoveida smilšu-oļu lauki, uz kuriem vietām parastā kāpu veģetācija.

Četru km attālumā uz dienvidiem no grīvas 31 m augstā kāpā atrodas Užavas bāka - tik augstā krastā Latvijā nav nevie­nas citas bākas. Jūras piekrasti no Užavas grīvas uz dienvidiem vēl aiz bākas aizņem Užavas dabas liegums. Bāka celta 1925. gadā (sākotnējā, 1. pasaules karā sagrautā bāka celta 1879. g.). Neparasti, ka tieši blakus 28 m augstajam mūra tor­nim atrodas arī uzrauga dzīvojamās telpas. Bāku divreiz glez­nojis Jēkabs Bīne 1926. gadā un divus gadus vēlāk mēnesnīcā.

Mežā 500 m ziemeļos no bākas atrodas Kapteiņa kalniņš ar tvaikoņa "Gaisma" kapteiņa Nikolaja Dūves (1903-1941) kapu. 22. jūnija naktī, kad sākās karš, kuģis ar kokmateriāliem bija ceļā uz Vāciju. Pīkst. 3.45 Gotlandes tuvumā tas tika ap­šaudīts no vācu torpēdkuteriem un pusstundu vēlāk nogrima. Ievainotais kapteinis mira laivā, kuru komanda gandrīz pusotru diennakti airēja uz Kurzemes krastiem. Uz kapa tika atstāti divi sakrustoti airi.

Vilis Veldre savā grāmatā "Dzīve pie jūras"2 raksta: "Uzkā­piet Užavas bākā un paskataities uz dienvidiem, kur pie Tcņņara- ga ir klajums meža vidū. Senos laikos tur esot bijis ciems. Un stās­ta, ka Užavas upe tad ietecējuši jūrā pie šī ciema. Tagad upe

sastopas ar jūru vairākus kilometrus ziemeļos. Pavaicājiet Uža­vai, kāpēc viņa bijusi tik nepastāvīga? Lai viņa teiktu, ko teik­dama, taču senais ciems pie Teņņaraga vairs neradīsies. Tur pa­likusi tikai Teņņu kapsēta". Raga nosaukums radies no person­vārda "Tenis".'

Tiešām, paskatieties kartē, cik kilometrus, piemēram, Irbes upe tek gandrīz paralēli jūras krastam! Un arī Saulkrastos Pē- terupe pagājušā gadsimta sākumā ietecējuši jūrā gandrīz kilo­metru uz ziemeļiem. Uzmanīgi apskatīsim ari neliela valka ieteku jūrā. Tieši jūras straumes pakāpeniski no vienas puses veicina aizsērēšanu un tā upe palēnām ceļo. Te gan jāpiebilst, ja citur Kurzemē ar vārdu "valks" saprot nelielu strautu, tad Užavas pagastā tas ir neliela pļaviņa mitrā vietā mežā.

Pie luterāņu baznīcas otrpus ceļam vēl viena bijusī skola, tas ir 1900. gadā celtais skolas nams (pašreizējā celta 1964. g.). Her­berta Dorbcs romāns "Tikai labu"3 veltīts rakstnieka brāļa - Uža­vas skolotāja Friča Dorbes piemiņai. Grāmatā gan Užava saucas Palga. Tas ir mazliet dīvaini, jo otrpus Ventai, pie Zlēkām, tie­šām atrodas bij. Palgu pusmuiža. Citas vietas romānā nosauktas ar īstajiem vārdiem. Rakstnieks vasarās daudz palīdzējis brālim lauku darbos. '

Aiz tautas nama upes krastā pie mehāniskajām darbnīcām atrodas 1836. gadā atklātie senkapi. Šai vietā 1616. gadā uz­celta pirmā baznīca Užavā. Vairākkārtīgos izrakumos te iegūtas 10.-15. gs. senlietas, tai skaitā arī skandināviskā t. s. bruņu­rupuča sakta.

No šosejas pa kreisi Ratniekos parasta elektrības līnijas sta­ba atbalstam izmantots sens burinieka bloks. Tālāk pie Robež­niekiem netālu no upes labā krasta auga upurliepa, saukta par Elku liepu. Tās caurajā do­bumā savulaik mesti naudas ga­bali, spraustas vārpas. Ja cilvē­kam radās kāda kaite, tad vai­nīgo vietu saberzējuši ar lupa­tiņu, ko pēc tam pakāra liepas

zaros, un liepa vainu noņēmusi. Kaut kam node­rējušas ari kokā sadzītas naglas. Bet no pašas lie­pas gan neko ne­drīkstējuši ņemt. Kādreiz kāds vīrs ar vezumu neva­rējis tikt pāri atku- sušam grāvim un no liepas nocirtis trīs zarus. Otrā rītā, mežā malku cirsdams, nocirtis sev trīs pirk­stus4 . Citreiz, Užavas upi regulējot, ievajadzējies koku, nozāģējuši dažus zarus. Drīz pēc tam viens no zāģētājiem miris. Deviņdesmi­to gadu vidū rudens vētrā koks nolūza.

Vēlāk tālāk bijušo Jānieku tuvumā arī milzīgs divstumbru osis 5,6 m apkārtmērā, kas šobrīd uzskatāms par visdi žāko Lat­vijā. Bijušo māju A pusē guļ 1,5 m augsts akmens, kura virspusē iecirsts bļodveida padziļinājums. Iespējams, ka meliorācijas dar­bu laikā tas pārbīdīts no citas vietas.

Var ieteikt doties Liepājas virzienā līdz šosejas 13. kilomet­ram, kur Smītos saglabājusies interesanta 19. gs. klēts. Virs šīs garās celtnes durvīm redzami stenderē iecirsti tīri ģeometriski veidoli, kā arī augu motīvu, ornamenti. Šādi rotājumi redzēti tikai vietumis Ventspils rajonā. Turpat blakus 1930. gadā pavi­sam citādi būvēta kūts, ar apmetumā veidotu stūru rustojumu un citām dekoratīvi noformētām daļām.

Vēres

1 Veitners J. Dziesmas gramofonam ar tauri. Rīga, 1975.

2 Veldre V. Dzīve pie jūras. 1. No Nidas ciema līdz Kolkai. Rīga, 1938.

3 Dorbe H. Tikai labu. Rīga, 1972.

4 LFK856, 103.