Neiepazītā Latvija

L. PAEGLES IELA 9 KULDĪGA

Ari ēka bez piemiņas zīmes pie tās var būt saistīta ar Latvi­jas kultūrvēsturē nozīmīgiem cilvēkiem. Mazās L. Paeglcs ie­las apbūve Kuldīgā aiz kultūras nama mani pievilkusi vienmēr, bet, domājams, kuldīdznickiem tā pamaz iznāk pa ceļam. Pati iela vairākkārt mainījusi savu nosaukumu: bijusi gan Mazā Dzir­navu iela, gan F. Mierina iela. Nosaukta dzejnieka Jāņa Frī- denbcrga-Mieriņa (1869-1894) vārdā, kurš apglabāts Kuldī­gas Vecajos (bij. Vācu) kapos, un kuram rakstnieks Valdis 1897. gadā veltījis pagaru dzejojumu "Pie Mierina kapa"1 . Arī Māris Čaklais publicējis dzeju "Fridenberga Mierina kaps Kul­dīgā" (1979, 1980.)2 . Varbūt ielai ir bijuši vēl citi nosaukumi?

L. Paeglcs ielas 9. nams pieminēts manā Kuldīgas grāma­tā3 , taču šobrīd par to kļuvis zināms daudz vairāk. Ēka atzīmē­ta jau 1879. gada pilsētas plānā. Sai vienstāvu koka ēkai (guļ­būve, vēlāk apšūta ar horizontāli liktiem dēļiem) ar izbūvētu jumta stāvu fasādē divas koka kolonnas (1989. gada fotoattēlā gan vienas no tām trūka) iedziļināto ārdurvju priekšā, virs ku­rām novietots mezonīns. Frontonā virs mezonīna redzama maza kokā griezta rozetīte. Neparastākais tas, ka pa labi redzamas divas nelielas piebūves, turklāt ielai tuvākajā atrodas kāpnes ar virpo­tiem koka margu balustriem. Ki šī piebūve radusies vēlāk, pierā­da kāpņu telpā redzamā kādreizējā gala ārsiena ar zelmiņa lo­dziņiem. Ēkas dzegām smalka dekoratīva apdare ar sīkiem ur­bumiem un robiņiem. Otru līdzīgu namu Kuldīgā neatrast.

Tas par redzamo. Bet kas šajā namā dzīvojis?

1920. gada 5. martā te dzimis Kārlis Otto Slaus. Studējis vēsturi un ģermanistiku Latvijas Universitātē (1938-1939) un privātajā Herdera institūtā Rīgā. Pēc kara seko jurispru­dences studijas Bonnas universitātē un Vašingtonā. No 1954. līdz 1967. gadam strādājis Ziemeļreinas-Vestfales zemes kul­tūras ministrijā Diseldorfa, līdz 1985. gadam nodaļas vadī­tājs Bādenes-Virtembergas zemes Kultūras ministrijā Štut- gartē. Šie gadi veltīti darbam universitāšu sistēmas vadībā. Kopš 1985. gada ir vācu Ģenealoģijas biedrības priekšsēdē­tājs Darmštatē. Pašlaik K. O. Šlaus dzīvo Vinterbahā. Bez lie­lāka skaita dažādu publikāciju īpaši jāpiemin viņa sarakstītā 530 lappušu biezā grāmata par Jelgavu 19. gadsimtā4 , kas pašlaik ir pamatīgākais pētījums par Jelgavu šajā laikā. Jaunākais viņa darbs ir par lielinieku laiku Jelgavā3 .

Bet kāpēc tieši par Jelgavu? 1920. gadā viņa tēvs Dr. Vil­helms Slaus (1885, Salacgrīvā - 1978, Bad Homburgā, Vāci­jā) pārņem Jelgavas Valsts vācu ģimnāzijas vadību un ģimene pārceļas uz Jelgavu, kur K. O. Šlaus pavada bērnību un skolas

gadus. Viņa tēvs, kas 1912.-1915. gadā bija skolotājs Jelgavā, 1920. gadā Kuldīgā atlaba pēc ievainojuma landesvēra rindās kaujā pie dzelzceļa tilta. V. Slaus 1920.-1935. gadā bija arī Kurzemes literatūras un mākslas biedrības vadītājs. Viņš bija studējis Tērbatā un Leipcigā, ieguvis filoloģijas doktora grādu. Vadot Valsts vācu ģimnāziju Jelgavā, bijis Latvijas Izglītības ministrijas Vācu izglītības sekcijas padomes loceklis (šeit un citur, sakarā ar vācu valodā rakstīto avotu izmantošanu, iespē­jams kādas iestādes struktūras neprecīzs nosaukums). Viņš bija viena no vadošajām personām Latvijas vācu izglītības sistēmā, vēlāk arī Vācijā nezaudēja interesi par Baltijas pagātni.

K. (). Šlauu kristījis mācītājs Viktors Lihtcnšteins. Tad M. Dzirnavu ielā dzīvoja arī viņa māte Frieda Doroteja dzini. Neandcre (1888, Belovežā - 1984, Āšenā) un vecāmāte, Val­mieras iecirkņa prāvesta (1890-1919), Lielsalacas draudzes mā­cītāja (1884-1919), filoloģijas doktora Kārļa Šlaua (1851- 1919, lielinieku nogalināts Rīgā) atraitne Marija Neandcre. Ko­pā ar vecākiem 1920. gadā te dzīvoja arī Maincas universitātes profesors Vilfrīds Slaus (1917, Veļikijustjugā), kas, tāpat kā vi­ņa brālis K. O. Slaus, savu bērnību pavadīja Jelgavā. Bet turpi­nāsim Vilfrīda Šlaua "titulu sarakstu": socioloģijas zinātņu dok­tors, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis. Jau vairāk kā 15 gadus viņš ir pensijā, tāpēc var atļauties vairāk laika veltīt pētījumiem vācbaltiešu kultūrvēsturē.

Vēres

1 Valdis. Kopoti raksti. 1. Rīga, 1942.

2 Čaklais M. Kurzemes klade. Rīga, 1982.

3 Dziesma M., RusmanisS. Kuldīga. Rīga, 1995.

4 Schlati K.-O. Mitau im 19. Jahrhundert. Wedemarh - Elze, 1995.

3 Schlau K.-O. Bolscbcivikcnzeit in Mitau: 9. ļanuar - 18. Mārz 1919. We- demttrk-Elze, 1999.