Sniega meita

IX NODAĻA

Venss Korliss visiem spēkiem centās pielāgoties dzīvei Ziemeļzemē un atklāja, ka daudzējādā ziņā tas viņam pa­veicas viegli. Lai arī viņa paša mēlei sveši palika tādi izteicieni kā «piķis un zēvele» vai «velns un elle», tomēr pie citu vīru spēcīgajiem vārdiem viņš pierada ātri vien, tie viņu netraucēja pat visdraiskākajās sarunās. Kārzijs, mazais teksasietis, kas kādu laiku pie viņa strādāja, caur­mērā katru otro teikumu mēdza iesākt vai pabeigt ar laipnu novēlējumu «Velns tevi rāvis!». Ar šo nemainīgo paņēmienu viņš izteica arī izbrīnu, nepatiku, izbailes un visus pārējos strauju emociju paveidus. Ar balss pacē­lumu, uzsvaru un intonāciju daudzveidots, šis lāsts izpil­dīja it visas ikdienas valodas funkcijas. Sākumā Korlisu tas nemitīgi kaitināja un šķebināja, bet pēc neilga laiciņa viņš ne tikvien pierada pie tā — viņam tas pat iepatikās un viņš sāka to gaidīt ar ziņkāri. Reiz, kad Kārzija vadītā pajūga stūres suns pārsteidzīgā ķīviņā ar kādu suni no Iludzona līča bija zaudējis ausi un jaunais nartu dzinējs, noliecies pār dzīvnieku, pamanīja šo zaudējumu, maiguma un līdzjūtības sajaukums, kādu izteica viņa «Velns tevi rāvis!», Korlisam bija īsta atklāsme. Viss, kas nāk no Nācaretes, nemaz nav tik slikts, viņš dziļdomīgi secināja un, gluži tāpat kā savā laikā Džeikobs Velzs, saskaņā ar to pārrevidēja savu dzīves filozofiju.

Sabiedriskajai dzīvei Dausonā bija divas atšķirīgas pu­ses. Augšgalā, kazarmās, kur mitinājās virsnieki, pie Vel- ziem un vēl dažos citos namos dāmas, kas ieņēma ievēro­jamu stāvokli, aicināja viesos un laipni uzņēma visus vī­riešus ar līdzīgu stāvokli. Tika rīkoti tējas vakari, pusdie­nas, dejas, saviesīgi sarīkojumi labdarīgiem mērķiem un citi tamlīdzīgi pasākumi, taču no tiem neviens vīriešus neapmierināja pilnīgi. Lejgalā, pilsētiņā, risinājās sabied­riskās dzīves otrā puse — pilnīgi atšķirīga, bet tādēļ ne mazāk iecienīta. Tā kā novads vēl bija par jaunu, lai tajā jau būtu nodibinājušies klubi, tad sabiedrības vīriešu daļa savu vīrietiskumu izpauda, pulcējoties krodziņos, — vie­nīgi anglikāņu mācītāji un misionāri bija izņēmums šāda veida vīrietības izpausmē. Veikalnieku sastapšanās tika norunātas krodziņos, tur risināja darījumus un slēdza līgumus, tur projektēja jaunus pasākumus un apsprieda rīcības plānus, pārrunāja pēdējos notikumus un noslēdza dažu labu jaunu draudzību. Te plecu pie pleca sēdēja vi­sas kārtas, zeltraktuvju karali un suņu dzinēji, veterāni un chechaquos te runājās kā līdzīgs ar līdzīgu. Droši vien tādēļ, ka kokzāģētavā un dzīvojamās mājās telpas bija nelielas, notika tā, ka krodziņi apgādājās arī ar kāršu galdiem un iekārtoja vaskotas dejas grīdas. Un šā­dos apstāk|os — jo nepieciešamība loka pieradumu — Korlisa pielāgošanās strauji sekmējās. Kārzijs, kas viņu ļoti cienīja, šajā sakarībā mēdza izteikties: «Vislabākais pie tā, ka viņam tas ellīgi patīk, velns viņu rāvis!»

Taču ikvienam, kas spiests pielāgoties, jāpārdzīvo arī nepatīkami periodi, un, kamēr Korlisa pārveidošanās vi­sumā norisa gludi, Fronai tik viegli neveicās. Viņai bija pašai savs morāles kodekss, pavisam citāds nekā pārējai sabiedrībai, un viņa uzskatīja, ka drīkstētu atļauties daudz ko tādu, par ko pat krodziņu apmeklētāji vīrieši sašutumā grozītu galvu. Šinī sakarībā viņai ar Korlisu izcēlās pirmā nepatīkamā ķilda.

Fronai patika ar suņiem skriet pa dzeldinošu salu, vai­giem kvēlojot, asinīm joņojot, uz priekšu saliektu ķermeni, kājām nemitīgi cilājoties skrējiena ritmā. Kādā novembra dienā, kad bija uzplūdis pirmais sala vilnis un termo­metrs vienaldzīgi rādīja sešdesmit piecus grādus zem nul­les, viņa izvilka nartas, aizjūdza savu suņu pajūgu un aizbrauca lejup pa upes taku. Tiklīdz pilsētiņa palika aiz­mugurē, viņa nolēca no nartām un sāka skriet. Tā pārmai­ņus skriešus un braukšus viņa izjoņoja cauri indiāņu cie­matam, apmeta astoņu jūdžu loku augšup un lejup pa Aļņādas strautu, pa ledu šķērsoja upi un pēc vairākām stundām lēkšiem uzbrauca Jukonas rietumu krastā iepretī pilsētiņai. Viņai bija prātā uziet iebrauktu malkas vedēju taku, kam te kaut kur vajadzēja šķērsot upi, un pa to atgriezties mājup, taču kādu jūdzi šaipus tās viņa iekūlās irdenā sniegā un pieturēja aizelsušos suņus soļos.

Iemīdama stigu, Frona gāja sava suņu pajūga priekš­galā, virzīdamās pa upes malas ledu tieši zem draudīga­jām klinšu pārkarēm. Vietumis vajadzēja pamest līkumu uz upes vidu, lai izvairītos no plaša akmeņu nogruvuma, citur, gluži otrādi, turēdamās gar pašu klintssienu un se­kodama malas ledus joslai, viņa gar krauju apgāja kādu šauru līcīti. Tā viņa soļoja, vezdama aiz sevis laikas, kad pēkšņi ieraudzīja sievieti, kas, sniegā sēdēdama, raudzījās pāri upei uz dūmu baldahīna segto Dausonu. Sieviete rau­dāja, un ar to pietika, lai Frona tūdaļ pārtrauktu savu ceļojumu. Par ledus lodīti sasalusi asara turējās sievietei pie vaiga, acis bija valgas un aizmiglotas, un tajās vīdēja bezcerīgas, neremdināmas sāpes.

— Ai! — Frona izsaucās, apturējusi suņus, un kāpa augšup pa piekrastes krauju. — Vai jums kas kaiš? Vai nevaru jums ko palīdzēt? — viņa taujāja, taču sieviete papurināja galvu. — Bet jūs nedrīkstat tā sēdēti Ir taču gandrīz septiņdesmit grādu zem nulles, un pēc maza brī­tiņa jūs jau būsiet sasalusi ragā. Vaigi jums jau ir ap­saldēti.

Pagrābusi cimdā sniegu, Frona enerģiski saberzēja sala skartās vietas un tad, galvu pieliekusi, noraudzījās, kā sievietes vaigos atgriežas silts sārtums.

— Lūdzu, atvainojiet! — Sieviete tāda kā spītīga pie­cēlās kājās. — Ļoti pateicos jums, bet man, redzat, ir pavisam silti. — Viņa glaudīgi saņēma ciešāk ap sevi kažokādas jaku ar kapuci. — Es tikai uz mirklīti apsēdos.

Frona ievēroja, ka svešā ir ļoti skaista, un, pārlaidusi skatienu ar sievišķīgu uzmanību visam augumam, novēr­tēja dārgās zvērādas, apģērba piegriezumu un zīlīšu iz­šuvumu uz mokasīniem, kas vīdēja zem kažoka apmales. Tas viss radīja zināmu viedokli, bez tam arī seja bija gluži nepazīstama, un Frona sajuta instinktīvu tieksmi pakāp­ties atpakaļ.

— Man nekas arī nekaiš,— sieviete turpināja. — Tāpat vien uznāca sērīgs noskaņojums, skatoties uz šo bezga­līgo, apnicīgo baltumu.

— Jā, — Frona atbildēja savaldījusies, — varu to sa­prast. Šāda ainava var likties ļoti skumīga, tikai man gan tas tā nekad nešķiet. Es izjūtu tās skaudro burvību, bet skumjas tā manī nemodina.

— Tas tāpēc, ka mūsu dzīves noris dažādās plāksnēs,— sieviete domīgi runāja tālāk. — Nav svarīgi, kāda ir ainava, nozīme ir tam, kādi esam mēs. Ja mūsu nebūtu, ainava taču paliktu tā pati, bet cilvēkam tā kļūtu neno­zīmīga. Svarīgi ir tas, ko mēs tajā ieguldām.

Ir mūsos pašos patiesība visa, no ārienes

Tā rasties nevarēs, vienalga, ko ar domājam.

Fronas acis iespulgojās, viņa turpināja citēt fragmentu:

Dziļš kodols ir ikvienā no mums slēpts,

Mīt tajā patiesība īsta, ap to…

Kā tur bija? Esmu piemirsusi.

Kā mūris biezs to rupja miesa apņem…

Svešiniece negaidīti aprāva skandējumu, un viņas balss ievibrējās sudrabainos smieklos ar tādu kā rūgtas nekau­nības pieskaņu, no kuras Frona iekšēji nodrebēja. Viņa pa­griezās, lai ietu atpakaļ pie suņiem, taču sieviete pastiepa roku ar tik pazīstamu kustību — tā Fronai atgādināja viņas pašas pierasto žestu, — ka Fronas sirds uzreiz ju­tās aizkustināta.

— Palieciet vēl brīdi, — sieviete teica ar lūguma pie­skaņu balsī, — un parunājiet ar mani! Tik sen neesmu satikusi sievieti… — viņa apklusa, it kā meklēdama vār­dus, — kas prastu citēt «Paracelzu» K Jūs esat — es taču jūs pazīstu —, jūs esat Džeikoba Velza meita, ja nemal­dos — Frona Velza.

Frona to apliecināja, pamādama ar galvu, un paslepšus uzmanīgi aplūkoja svešinieci. Viņa labi apzinājās savu lielo ziņkāri, taču tā šķita pati par sevi saprotama, jo viņa neslēpdamās kāroja uzzināt cik vien iespējams vai­rāk. Šī būtne ir tik līdzīga viņai un tomēr pavisam citāda; tik senatnīga kā visvecākās tautas un tik jauna kā nupat piedzimis sārts zīdainītis, tik tāla kā vistālākās senatnes cilvēku kurtie ugunssārti un mūžīga kā pati cilvēce, — kur gan meklējama atšķirība starp viņu un šo sievieti? Viņas pieci jutekļi noliedz šādu atšķirību, visi dzīvās da­bas likumi to noliedz, bet vienīgi un tikai vienīgi cieši nospraustās sabiedrisko kastu robežas un sabiedriskā doma apgalvo, ka viņas ir dažādas. Tā Frona prātoja, kādu mirkli intensīvi pētīdama svešinieces seju, it kā cenzdamās to izdibināt. Viņai uzšalca kaut kas līdzīgs bi­jīgām šausmām, kādas uzvēdī cilvēkam, kas pacēlis plī­vuru un skata dievišķības noslēpumus. Fronai ienāca prātā vārdi: «Viņas kājas soļo uz elli; viņas miteklis ir ceļš uz kapu un ved uz nāves kambariem,» — bet tai pašā mirklī atmiņā fiksējās tik tuvi pazīstamais žests, ar kādu sieviete pastiepa roku mēmā lūgumā, un Frona novērsās, sākdama raudzīties vienmuļi bezgalīgajā, baltajā plašumā, un arī viņai diena pēkšņi pildījās ar skumjām.

Frona gluži neviļus nervozi nodrebuļojās, taču ierunā­jās pietiekami dabiskā tonī:

— Sāksim nu iet, lai asinis atkal pariņķo! Kamēr ne­biju apstājusies, man ne prātā nenāca, ka ir tik auksts.—

1 «Paracelzs» — angļu dzejnieka Roberta Brauninga (1812—1889) poēma.

Viņa pagriezās pret suņiem. — Maš! Karali! Ei, Sendij! Maš! — Un atkal pievērsās sievietei. — Esmu gluži izvē- susi, un jūs jau, jādomā …

— Man ir pavisam silti. Jūs pirms tam skrējāt, un iz- vilgušās drānas līp jums pie miesas, bet es kustējos vie­nīgi tik, cik nepieciešams siltumam, ne vairāk. Es redzēju, kā jūs pirmīt pie Hospitāļa nolēcāt no nartām un aizjoņo­jāt pa upi — Diāna sniegu laukos. Kā es jūs apskaudu! Jums tā bija lieliska izprieca.

— Jā gan, — Frona atbildēja pavisam vienkārši, — esmu taču uzaugusi, dzīvodamās ar suņiem.

— Tas atgādina senos grieķus.

Frona neatbildēja, un viņas soļoja klusēdamas. Fronai kāroties kārojās, tomēr viņa nekādi neuzdrīkstējās ļaut mēlei pilnu vaļu, lai no svešinieces rūgtās pieredzes izvi­linātu cilvēka visdziļāko pārdzīvojumu esenci, ko viņai vajadzēja iegūt pašai savas dvēseles un prāta apskaidro­šanas labā. Fronu pāršalca sāpīga žēluma vilnis, bet viņa samulsusi minstījās, neatskārzdama, ko teikt vai kā iz­paust savu noskaņojumu. Kad otrā sieviete ierunājās pati, Frona atviegloti uzelpoja.

— Pastāstiet, — sieviete uzstājīgi teica pa pusei lū­dzoši, pa pusei pavēloši, — pastāstiet man kaut ko par sevi! Jūs šeit, Iekšzemes novados, esat ieradusies nesen. Kur jūs dzīvojāt pirms tam? Pastāstiet!

Nu ledus zināmā mērā bija iekustināts, un Frona sāka stāstīt par sevi, veiksmīgi tēlodama meitenīgu naivumu, it kā viņa nenojaustu, kas īsti ir šī sieviete, un neizprastu sarunu biedrenes vāji slēpto ilgošanos pēc tā, ko tai iegūt nav iespējams, bet kas Fronai sasniedzams bagātīgi.

— Te nu ir taka, kuru jūs meklējāt. — Viņas bija ap­gājušas ap pēdējo radzi, un Fronas ceļa biedre norādīja uz priekšu, kur piekrastes klintis atkāpās, atsegdamas šauru, šķautnainu aizu, pa kuru mēdza braukāt pajūgi, kas pār upi veda malku pilsētai. — Tur tad es jūs pame­tīšu, — viņa pabeidza sakāmo.

— Vai tad jūs atpakaļ uz Dausonu neiesiet? — Frona ievaicājās. — Jau metas vēls, un kavēties nebūtu ietei­cams.

— Nē… es …

Pamanījusi svešinieces mokpilno vilcināšanos, Frona saprata, cik neapdomīgi izrunājusies. Bet pirmais solis bija sperts, un viņa zināja, ka nu vairs atkāpties nevar.

— Iesim kopā atpakaļ, — viņa drosmīgi sacīja. Un, vaļ­sirdīgi atklādama savu visziņu par to, kas ir ceļa biedre, piebilda: — Man tas neko nenozīmē.

Tad nu reiz svešinieces aukstajā sejā iestrāvoja karsta sārtuma šalts, un viņa atkal pastiepa roku pret meiteni ar to pašu senseno kustību.

— Nē jel, nē, lūdzu jūs, — sieviete stomījās. — Lūdzu, es… man vēl gribas paieties mazliet tālāk. Skatietiesl Tur kāds nāk!

Pa šo laiciņu abas bija sasniegušas malkas vedēju ceļu, un Fronas vaigi tvīka tikpat košās liesmās kā viņas pa­vadonei. Vieglas nartas, ko vilka rikšojoši suņi, izdrāzu­šās no aizas, strauji tuvojās. Pajūgam līdzās skrejošais vīrietis māja ar roku abām sievietēm.

— Vens! — Frona izsaucās, kad cilvēks, iegrūzdams priekšējos suņus sniegā, apturēja pajūgu. — Ko jūs šeit darāt? Vai tad sindikāts nolēmis uzpirkt arī kurināmo?

— Nē. Tik ļauni mums vēl neklājas. — Viņš sniedza meitenei roku, un viņa seja staroja smaidā aiz prieka par sastapšanos. — Kārzijs iet prom no manis — taisās mek­lēt laimi kaut kur tur — laikam pie paša Ziemeļpola, bet es aizbraucu pie Dela Bišopa aprunāties, vai viņš nevar man palīdzēt.

Korliss pagrieza galvu, lai ieinteresēts paskatītos uz Fronas ceļa biedri, un meitene ieraudzīja viņa sejā iz­dziestam smaidu un ievelkamies dusmu rievas. Frona pēk­šņi atskārta, ka nav viņas spēkos valdīt pār šo situāciju, un, kaut arī sirds dziļumos gruzdēja nikns protests pret tās nežēlību un netaisnību, meitenei atlika tikai klusējot noskatīties, kā strauji attīstās un nobriest šī mazā traģē­dija. Sieviete, sastapdama Korlisa skatienu, mazliet atrā­vās atpakaļ, it kā draudētu sitiens, un viņas skumjajā sejā pavīdēja lūgums pažēlot. Tomēr Korlisa ilgais skatiens palika auksts, un tad viņš lēnām uzgrieza tai muguru. Frona ievēroja, ka šai brīdī sievietes seja kļūst gurda un pelēka, bet tūdaļ arī atskanēja viņas aizsmakušie, nekau­nīgie smiekli ar skarbuma pieskaņu, un no viņas acīm glūnēja negants velns. Bija nepārprotami jaušams, ka šis negantais velns lauztin laužas pār sievietes lūpām. Taču tieši tai brīdī viņa nejauši pavērās Fronā, un tūdaļ viņas sejā izgaisa visas pārējās izteiksmes, atstādamas tikai bezgalīgu nogurumu. Viņa skumīgi uzsmaidīja meitenei, ne vārda nebilduši, apgriezās un aizgāja lejup pa taku.

Ari Frona, ne vārda nebilduši, uzlēca uz nartārn un aizdrāzās. Ceļš bija plats, un Korliss piebrauca savus su­ņus līdzās viņas pajūgam. Sirds dziļumos gruzdošais pro­tests uzliesmoja, un Fronai šķita, ka iemantojusi kaut ko no šīs sievietes pārdrošās nekaunības.

— Jūs nezvērs!

Sie vārdi izsprāga no viņas lūpām asi un skaidri, pār­šķeldami klusumu kā pātagas cirtiens. Tie bija tik negai­dīti un tik mežonīgi nikni, ka Korliss apstulba. Viņš ne­aptvēra, ko darīt un ko teikt.

— Ek jūs, gļēvuli! Gļēvuli!

— Frona! Jel uzklausiet mani…

Taču viņa to aši pārtrauca:

— Nē! Nemaz nerunājiet! Jums nav ar ko attaisnoties. Jus izturējāties riebīgi. Esmu vīlusies jūsos. Tas ir vien­kārši šausmīgi, šausmīgi!

— Jā gan, šausmīgi — šausmīgi ir tas, ka viņa gāja jums līdzās, runājās ar jums un viņu kāds varēja ierau­dzīt kopā ar jums.

— «Kamēr vien saule nenovērsīs savu vaigu no tevis, arī es nenovērsīšos», — Frona par atbildi attrauca citātu.

— Bet ir taču pieklājības normas..

— Pieklājības! — Viņa pavērsās pret Korlisu un ļāva vaļu niknumam. — Ja viņa ir nepieklājīga, vai tad jūs esat pieklājīgs? Vai jūs varat mest uz viņu pirmo ak­meni — jūs ar savu pašapmierināti svētulīgo izskatu?

— Jūs nedrīkstat tā runāt ar mani! To es nepieļaušu!

Korliss saķēra viņas nartu stūri, un ar visām lie­lajām dusmām Fronu tomēr pāršalca sīks patikas drebu- lītis.

— Ak, es nedrīkstu! Gļēvulis!

Viņš pastiepās, it kā gribēdams viņu satvert rokās, un meitene atvēzēja saritināto pātagu sitienam. Taču viņš izturēja godam: ne acis nepamirkšķinājis, ar nobālušu seju mierīgi gaidīja cirtienu. Tad Frona novirzīja sitienu sānis — un garā pātaga švīkstēdama atritinājās, nopliuk- šķēdama pār suņiem. Meitene paslējās uz ceļiem un, strauji vicinādama pātagu, nikni sakliedza uz dzīvnie­kiem. Viņas suņu iejūgs bija labāks, tālab viņas nartas strauji attālinājās no Korlisa. Frona vēlējās aizbēgt — ne tik daudz no viņa kā pati no sevis, tālab nemitīgi sku­bināja savas laikas arvien ašākam skrējienam. Pilnos auļos viņa uzdrāzās augšup pa stāvo krastu un kā vie­sulis izjoņoja cauri visai pilsētiņai "līdz savai mājai. Ne reizi mūžā viņa vēl nebija izjutusi ko līdzīgu, ne reizi viņu nebija pārmācis tik šausmīgs niknums. Pie tam viņa ne tikai kaunējās — viņa arī baidījās pati no sevis.