Sniega meita

XXI NODAĻA

— Jā, ko tas viss nozīmē? — Korliss laiski izstaipījās un sacēla kājas uz galda. Viņš nebija pārāk ieinteresēts, bet pulkvedis Tretevejs neatlaidīgi centās turpināt no­pietno sarunu.

— Par to jau es runāju. Vecais un mūžam jaunais jau­tājums, ko cilvēks met acīs visumam. — Pulkvedis sāka šķirstīt vaļējās lapiņas piezīmju grāmatiņā. — Āre, — viņš teica, paceldams uz augšu savazātu, ar mašīnu ap­rakstītu papīra strēmeli. — Šo te es norakstīju pirms daudziem gadiem. Paklausieties! «Kāds drausmīgs radī­jums ir cilvēks, šis vārgulīgais saķepinātu pīšļu veido­jums, kas vai nu pamīšus kustina kajas, vai guļ nesama- nīgā miegā; viņš nogalina, ēd, aug un vairojas, laizdams pasaulē sīkas sev līdzīgas radības; apaudzis ar matiem kā ar velēnu, acis sejā spīgo vien — tādu ieraugot, bēr­niem bailēs jābrēc. Mūžs viņam, nabadziņam, novēlēts īss, un grūtumi gaida ik uz soja, bet dvēseli pilda nesamē­rīgas un pretrunīgas vēlēšanās; starp mežoņiem viņš mīt, no mežoņiem viņš cēlies, tālab neglābjami nosodīts brukt virsū citiem mežoņiem. Bezgala bērnišķīgs, bieži vien ap­brīnojami drosmīgs, bieži vien aizkustinoši maigs; te viņš apsēžas, lai spriedelētu par labo un jauno, par to, kas ir dievs un kāds viņš ir, te pēkšņi lec kājās, lai cīnītos par olas čaumalu vai mirtu par ideju.»

Un galu galā — kam tas viss? — pulkvedis dedzīgi no­prasīja, nomezdams papīra strēmeli. — Kālab vajadzīgs šis vārgulīgais saķepinātu pīšļu veidojums?

Korliss atbildes vietā nožāvājās. Viņš visu dienu bija pavadījis ceļā un nu ilgojās izstiepties zem segām.

— Nu kaut vai es, pulkvedis Tretevejs, vīrs jau krietni gados, bet vēl diezgan labi saglabājies; man ir stāvoklis sabiedrībā, pieklājīgs rēķins bankā un nav vairs nekādas vajadzības pūlēties, tomēr es neciešu pelēcīgu dzīvi un plēšos kā nejēga, strādādams ar tādu dedzību, kāda pie­derētos uz pusi jaunākam cilvēkam. Un kam tas viss? Es varu apēst, varu nosmēķēt, varu nogulēt tikai savu tiesu, bet šis nomaļais zemes nostūris, ko ļaudis sauc par Aļasku, taču ir nejēdzīgākā vieta pasaulē, ja runājam par ēdienu, tabaku un segām gulēšanai.

— Tieši šī rosīgā dzīve dod jums spēkus, — Korliss iebilda.

— Fronas filozofija, — pulkvedis zobgalīgi atcirta.

— Arī mana filozofija un tāpat jūsējā.

— Un tas vārgulīgais saķepinātu pīšļu veidojums…

— Kuru uzmundrina jūtas, ko jūs neņemat vērā: pienā­kuma apziņa, lepnums par savu nāciju, dieva apzināšanās.

— Un kas man par to tiek? — Tretevejs noprasīja.

— Ik elpas vilciens! Viendienīte dzīvo tikai stundu.

— Nesaskatu jēgu.

— «Lai līst sviedri un asinis!» Tā jūs kliedzāt pēc trača un kautiņa Opernamā, un šie vārdi jums nāca no sirds.

— Fronas filozofija.

— Arī jūsējā un manējā.

Pulkvedis paraustīja plecus, tad, brītiņu klusējis, at­zinās:

— Te nu bija, varu pūlēties kā gribēdams, taču pesi­mists no manis neiznāk. Kaut kas tomēr tiek mums

visiem, turklāt man vēl bagātīgāk nekā dažam labam citam. Kālab? — es jautāju pats sev un saņēmu atbildi: tā kā tālākais mērķis mums nav sasniedzams, iztiksim ar tu­vāku, lai mums tiktu vairāk tūdaļ un uz vietas.

— Tīrais hedonisms.

— Saprāta slēdziens. Tūlīt paskaidrošu. Es varu nopirkt pārtiku un segas cilvēkiem divdesmit, bet ēst un gulēt varu tikai par vienu; ergo — kālab arī ne par diviem?

Korliss nocēla kājas no galda un paslējās sēdus.

— Citiem vārdiem?

— Es precos — tas tikai būs pārsteigums mūsu sabied­rībai. Sabiedrībai patīk pārsteigumi. Tā arī ir sava veida kompensācija par to, ka esam tikai saķepināti pīšļi.

— Es spēju iedomāties tikai vienu sievieti, — Korliss teica, nogaidoši vilcinādamies, un pastiepa roku.

Pulkvedis to lēnām paspieda.

— Tā pati ir.

Korliss palaida vaļā pulkveža roku, un viņa sejā atspo­guļojās bažas.

— Bet Sentvinsents?

— Tā ir jūsu darīšana, ne manējā.

— Tātad Lūsila tikai?…

— Nu protams, ka ne! Viņa mazlietiņ patēloja donu Kihotu un veica to brīnišķīgi.

— Es… es nesaprotu. — Korliss mulsi paberzēja pieri

Tretevejs pārākuma apziņā pavīpsnāja.

— Tas arī nav nepieciešams. Es tikai gribu zināt — vai nāksiet man par liecinieku?

— Katrā ziņā. Bet tad sasodīti garu apkārtceļu gan esat izvēlējies! Tas nemaz nav jūsu paradums.

— Ar viņu es arī runāju citādi, — pulkvedis noteica, lepni saskrullēdams ūsas.

Ziemeļrietumu jātnieku policijas kapteiņa dienesta stā­voklis piešķir viņam tiesības ārkārtējos gadījumos izpildīt laulību ceremoniju, kā arī spriest tiesu. Tā nu kapteinis Aleksanders pieņēma pulkveža Treteveja vizīti un pēc viņa aiziešanas atzīmēja piezīmju grāmatiņā, ka nākamās dienas priekšpusdienā norunāta ceremonija. Pēc tam līga­vainis devās pie Fronas. Lūsila nemaz neesot to lūgusi, viņš steidza paskaidrot, bet… nu jā, viņai taču te neesot nevienas pazīstamas sievietes, un bez tam viņš (pulkvedis) zinot, kuru Lūsila vislabprātāk aicinātu, ja vien uzdrīk­stētos. Tālab viņš to darot uz savu atbildību. Tas būšot

pārsteigums, un viņš zinot, ka tas sagādāšot Lūsilai lielu prieku.

Fronu šis pēkšņums gluži samulsināja. Nupat pirms da­žām dienām Lūsila bija mēģinājusi izlūgties viņai Sent­vinsentu, bet nu precas ar pulkvedi Treteveju! Tiesa, viņa jau agrāk bija nojautusi kaut ko nepatiesu, bet nu viss šķita divtik nepatiess. Vai galu galā Lūsila tikai medī labu partiju? Sīs domas viņai strauji izšāvās caur sma­dzenēm, kamēr pulkvedis bažīgi vēroja viņas seju. Frona apzinājās, ka jāatbild bez kavēšanās, taču neviļus vilcinā­jās, apbrīnodama pulkveža drosmi. Tad viņa gribot negri­bot paklausīja sirdsbalsij un deva savu piekrišanu.

Tomēr nākamajā dienā, kad visi četri sastapās kapteiņa Aleksandera kabinetā, situācija bija diezgan saspīlēta. At­mosfēra likās nomācoši vēsa. Lūsila šķita tuvu asarām, un izskatījās, ka viņa ar mokām valda satraukumu, kādu no viņas nemaz nevarētu gaidīt; Frona, lai centās kā cenz­damās, nespēja modināt sevī agrāko līdzjūtību, lai pārva­rētu dzedrumu, kāds nemanot bija iegūlis starp viņām. Tas savukārt ietekmēja Vensu, kura stīvā izturēšanās radīja it kā plaisu pat starp viņu un pulkvedi.

Pulkvedis Tretevejs šķita nometis no saviem staltajiem pleciem gadus divdesmit, un, kad Frona palūkojās uz viņu, lielā gadu starpība, kas to šajā laulībā mulsināja, šķita izzudusi. «Viņš savus mūža gadus labi nodzīvojis,» Frona nodomāja un, paklausīdama kādam noslēpumainam im­pulsam, gandrīz bailīgi uzmeta skatienu Korlisam. Taču, kaut arī līgavainis bija atbrīvojies no divdesmit gadu sloga, Venss no viņa neatpalika ne par mata tiesu. Kopš viņu pēdējās tikšanās Korliss bija upurējis salam savas brūnās ūsas, un gludā seja, no kuras staroja veselība un enerģija, izskatījās neparasti zēnīga; atsegtā virslūpa ta­gad pauda neatlaidību un apņēmību, ko līdz šim bija slēpušas ūsas. Bez tam vaibsti liecināja par garīgu iz­augsmi, bet acīs, kurās agrāk viedās maiga noteiktība, tagad varēja redzēt noteiktību, kam piebiedrojies skad- rums, pat stingrība, kāda izveidojas cīņā ar grūtībām, cīņā, kas prasa ātru rīcību, — šādu valdonīgas enerģijas zīmogu dzīve uzspiež darbīgiem cilvēkiem — it visiem cilvēkiem, kas spēj un prot rīkoties, vienalga, vai tie vada suņu pajūgu, vago jūras vai lemj lielvalstu likteņus.

Kad vienkāršā ceremonija bija galā, Frona noskūpstīja Lūsilu; taču Lūsila juta, ka šajā skūpstā kaut kā tikko manāma trūkst, un viņai acīs sakāpa asaras. Tretevejs, kuram šī atsvešināšanās bija dūrusies acīs jau pašā sā­kumā, notvēra izdevību divatā parunāties ar Fronu, kamēr kapteinis Aleksanders un Korliss izplūda laipnībās pret misis Treteveju.

— Kas noticis, Frona? — pulkvedis bez aplinkiem no- vaicāja. — Ceru, ka neesat nākusi šurp pret savu gribu? Tādā gadījumā man ļoti žēl — ne jau jūsu dēļ, jo atklā­tības trūkums nav žēlošanas vērts, — bet Lūsilas dēļ. Tas nebūtu godīgi pret viņu.

— Atklātības te nav jau no paša sākuma. — Fronas balss drebēja. — Es centos, cik spēju, domāju gan, ka pratīšu to labāk, bet nemāku izrādīt jūtas, kādu man nav. Gaužām žēl, bet es… esmu vīlusies. Nē, nevaru to pa­skaidrot, jo mazāk vēl tieši jums.

— Runāsim skaidru valodu, Frona! Vai te iejaukts Sentvinsents?

Viņa palocīja galvu.

— Tad esmu trāpījis pareizi. Pirmām kārtām, — viņš pavērās sānis un redzēja, ka Lūsila slepus met uz viņu bažīgus skatienus, — pirmām kārtām, viņa tikai pirms da­žām dienām piedziedāja jums pilnas ausis par Sentvin­sentu. Otrkārt, šā iemesla dēļ jums liekas, ka sirds viņai šāsdienas notikumā nav klāt un ka esmu viņai galīgi vien­aldzīgs, īsi sakot, jūs domājat, ka viņa precas ar mani vienīgi stāvokļa un mantas dēļ. Vai tā ir?

— Un vai ar to vēl nepietiek? Ai, pulkvedi Tretevej, esmu šausmīgi vīlusies — viņā, jūsos, pati sevī.

— Neesiet nu aplamniece! Es jūs pārāk augstu vērtēju, tādēļ negribu redzēt jūs darām aplamības. Spēles norise bija pārāk strauja, tas ir viss. Jums zuda pavediens. Tā­tad uzklausiet! Mēs to turam slepenībā, bet Lūsila pieda­lās tajā izlasē, kam pieteikti pirmie iecirkņi Franču pa­kalnā. Viņas iecirknis solās būt viens no visbagātākajiem. Pašreizējais aptuvenais vērtējums — kāds pusmiljons, ne mazāk. Viss pierakstīts uz viņas vārda, nekādu blakus saistību. Vai tad viņa nevarētu saņemt naudu, aizbraukt uz jebkuru pasaules malu un sākt jaunu dzīvi? Tātad, no šī viedokļa raugoties, drīzāk jūs varat pieņemt, ka es precu viņu aiz aprēķina. Frona, viņa mani mīl, un klusi­ņām varu jums pačukstēt, ka man viņa ir vēl par labu. Ceru, ka nākotnē man izdosies to izlīdzināt. Bet tas nav svarīgi, šis nav īstais brīdis, lai par to runātu.

Jums liekas, ka viņas jūtas modušās pārāk pēkšņi? Varu pateikt, ka esam viens otru ieskatījuši pamazām vien jau kopš tā laika, kad ierados šajā novadā, turklāt acis mums abiem bija vaļā. Sentvinsents? Tpu! Es to zināju visu laiku. Lūsila ieņēmusi galvā, ka Sentvinsents neesot jūsu mazā pirkstiņa vērts, un tādēļ mēģināja izjaukt jūsu attiecības. Jūs nevarat iedomāties, kā viņa izrīkojās ar Sentvinsentu. Es gan viņai jau teicu, ka viņa nepazīst Velzus, un vēlāk viņa man arī piekrita. Tā viss ir īstenībā, un tagad dariet, kā gribat.

— Bet ko jūs domājat par Sentvinsentu?

— Ko es domāju, tas nav svarīgi; taču atzīšos godīgi, ka esmu vienis prātis ar Lūsilu. Tomēr tas nav galvenais. Kā jūs tagad izturēsieties pret to visu? …pret viņu?…

Frona nekā neatbildēja, bet devās atpakaļ pie pārējiem, kas viņus jau gaidīja. Lūsila redzēja viņu nākam un vē­roja viņas seju.

— Vai viņš jums pateica, ka …

— Ka es esot aplamniece, — Frona atbildēja. — Un laikam jau esmu arī. — Tad smaidīdama piebilda: — Pa­šai jānotic vien ir, ka tāda esmu. Nevaru pašreiz to iz­skaidrot, bet…

Kapteinis Aleksanders tieši tai brīdī atcerējās kādu anekdoti par kāzām un aizveda pulkvedi sānis pie krāsns, lai viņam to pastāstītu, un Venss viņiem piebied­rojās.

— Tā taču ir pirmā reize, — Lūsila teica, — un man tas nozīmē ļoti daudz… daudz vairāk nekā… lielākajai daļai sieviešu. Es baidos. Man darīt kaut ko tādu — tas ir drausmīgi. Bet es viņu mīlu, mīlu!

Kad vīrieši, pienācīgi sagremojuši anekdoti, atgriezās, Lūsila šņukstēja:

— Mīļā, mīļā Frona!

Sajā mirklī — kuru labāk izraudzīties viņš nebūtu va­rējis pat gribēdams — istabā bez klauvēšanas ienāca Džeikobs Velzs ar cepuri galvā un dūraiņiem rokā.

— Nelūgtais ciemiņš, — viņš sacīja sveiciena vietā.

— Vai viss jau galā? Tiešām? — Viņš apskāva Lūsilu, pilnīgi paslēpdams to sava kažoka milzīgajā lāčādā.

— Sniedziet roku, pulkvedi, un piedodiet manu ielaušanos, bet es gaidu, lai jūs izsakāt nožēlu, ka man nekā neesat paziņojis. Nu, nu, sakiet drīzāk! Hallo, Korlis! Labdien, kapteini Aleksanderl

— Ko tad es esmu nodarījusi? — Frona ievaidējās, arī pazuzdama lāčādā, un paspieda tēvam roku tik cieši, ka tā viņam gandrīz vai iesāpējās.

— Man taču vajadzēja atbalstīt tavu spēlīti, — viņš pačukstēja, un šoreiz roka viņam patiešām iesāpējās. — Es nezinu, pulkvedi, kādi ir jūsu nodomi, bet mani tie arī ne­maz neinteresē. Atstājiet tos citai reizei! Man mājās saga­tavots neliels mielasts, turklāt man ir vienīgā kaste pie­klājīga šampanieša šaipus Polārā loka. Protams, arī jūs nāksiet, Korlis, un… — Viņa skatiens pārslīdēja pāri kapteinim Aleksanderam gandrīz neapstādamies.

— Protams, — atbilde sekoja zibenīgā ātrumā, tomēr Ziemeļrietumu galvenajai amatpersonai laika bija pieticis, lai būtu jau apsvērtas šādas neoficiālas rīcības iespēja­mās sekas. — Vai jums kariete ir?

Džeikobs Velzs smiedamies pacēla mokasīnā ieautu kāju.

— Pie velna — neies tak kājām! — Kapteinis strauji metās uz durvju pusi. — Jūs vēl nebūsiet saposušies, kad man jau nartas būs pie durvīm. Trīs gabalas un zvārguļu, cik uziet!

Tā piepildījās Treteveja pareģojums, un Dausonas no pīšļiem saķepinātie veidojumi, kā jau pienācās, brīnumos berzēja acis, kad pa galveno ielu aiztrauca trīs nartas, kurās trīs sarkanos mundieros ģērbti policisti plīkšķināja pātagas; un vēl pamatīgāk tie izberzēja acis, ieraudzījuši kamanās sēdētājus.

— Mēs dzīvosim pavisam klusi, — Lūsila stāstīja Fro­nai. — Klondaika jau nav visa pasaule, un pats labākais mums vēl ir priekšā.

Bet Džeikobs Velzs teica ko citu.

— Mums tā būšana jānostāda uz kājām, — viņš sacīja kapteinim Aleksanderam, un kapteinis Aleksanders atbil­dēja, ka šis neesot radis atkāpties.

Misis Sovila šķīla zibeņus un pērkonus, komandēja arī citas sievietes uz tādu pašu rīcību un reizi pa reizei krita histērijā vai nesamaņā.

Lūsila apmeklēja vienīgi Fronu. Bet Džeikobs Velzs, kas reti mēdza kaut kur ciemoties, tagad bieži bija sasto­pams pie pulkveža Treteveja kamīna, turklāt viņš negāja turp viens pats, bet parasti atveda vēl kādu līdzi.

— Vai jums šovakar kaut kas paredzēts? — sastapis paziņu, viņš mēdza apvaicāties. — Nē? Nu, tad nāciet man līdzi!

Reizēm viņš to pateica ar visnevainīgākā jēriņa izskatu, citreiz — izaicinoši saraucis spurainās uzacis, bet gandrīz vienmēr viņam izdevās sagūstīt kādu ciemiņu. Šiem vī­riem bija sievas, un tā opozīcijas rindās pamazām izsējās pirmie nevienprātības dīgļi.

Bez tam vēl pulkvedis Tretevejs varēja savās mājās pie­dāvāt šo to labāku par plānu tēju un tērgāšanu; tālab arī žurnālisti, inženieri un klaiņotāji džentlmeņi arvien turēja blīvi nomīdītu šo taciņu, kuru pirmais bija ieminis vis­ievērojamākais vīrs pilsētā. Tādējādi Treteveja būda kļuva par sadzīves centru un, komerciālu, finansiālu un oficiālu aprindu atbalstīta, neizbēgami iemantoja arī sabiedrisku nozīmi.

Vienīgais ļaunums šajos notikumos bija tas, ka nu misis Šovilas un vēl dažu citu viņas dzimuma pārstāvju dzīve kļuva vienmuļāka un lika tām zaudēt ticību dažām iesīk­stējušām un neloģiskām uzvedības normām. Turklāt kap­teinis Aleksanders, kā jau augstākais varas nesējs, bija noteicējs visā apvidū, bet Džeikobs Velzs pārstāvēja Klusā okeāna sabiedrību, un augstākajās aprindās valdīja tīri vai māņticīgs uzskats, ka naidoties ar Sabiedrību nav ne­kāds prāta darbs. Tādēļ nepagāja necik ilgi, kad vairs tikai kāds pusducis ģimeņu dzedri turējās savrup, bet šos ļaudis tad arī neviens neņēma par pilnu.