Sniega meita

XIII NODAĻA

Gregorijs Sentvinsents drīz vien kļuva svarīga persona Dausonas sabiedriskajā dzīvē. Būdams Apvienotās Preses Asociācijas pārstāvis, viņš bija atvedis līdzi visplašākās pilnvaras, ar kādām vien ietekmīgi varasvīri spēj apgā­dāt, un bez tam sabiedrībā viņam lielisku uzņemšanu sa­gādāja dažādās ieteikuma vēstules. Kaut kā nemanāfrii bija nodibinājies uzskats, ka viņš ir liels ceļotājs, izpētījis plašus apgabalus un, klaiņodams pa pasauli, pieredzējis

gan labas, gan ļaunas dienas. Turklāt viņš par to runāja tik vienkārši un kautrīgi, ka neviens — pat ne vīrieši — neskauda viņa panākumus. Nejauši viņam šeit gadījās sa­stapt daudzus senus paziņas. Ar Džeikobu Velzu viņš bija ticies Svētā Miķeļa misijā tūkstoš astoņsimt astoņdesmit astotā gada rudenī, tieši pirms tam, kad uzsāka braucienu pa ledu pāri Beringa šaurumam. Kādu mēnesi vēlāk tēvs Barnums (ieradies no Lejas upes, lai pārņemtu hospitāļa vadību) bija redzējis viņu turpinām ceļojumu pārsimt jūdžu uz ziemeļiem no Svētā Miķeļa. Kapteinis Aleksan- ders, kas dienēja policijā, bija iepazinies ar viņu Anglijas vēstniecībā Pekinā. Un vēl kāds no pirmienācējiem — Betlzs — bija sastapies ar Sentvinsentu pirms deviņiem gadiem Jukonas Fortā.

Tālab Dausona, kas nejaušus iebraucējus arvien mēdza sagaidīt aizdomīgi, Sentvinsentu saņēma atplestām rokām. It īpaši viņu apjūsmoja sievietes. Viņš prata ierosināt un organizēt dažādas izpriecas un laika kavēkļus, tālab itin drīz nevienā sarīkojumā vairs nevarēja iztikt bez Sentvin- senta. Viņš ne vien piedalījās teātra uzvedumā, bet drīz vien gluži nemanāmi, it kā citādi nemaz nevarētu būt, uzņēmās tā vadīšanu. Frona, kā viņas draugi sūdzējās, bija «ķerta uz Ibsenu», un tālab arī tika iestudēts «Leļļu nams», bet Frona izraudzīta Noras lomas tēlošanai. Tā kā Korliss bija šīs idejas ierosinātājs, tad viņš arī skaitījās atbildīgais un bija saņēmis Torvalda lomu, taču viņa in­terese par pasākumu šķita atslābusi, vismaz viņš bija izlūdzies, lai viņu atbrīvo no tā, aizbildinādamies ar darba slodzi. Tā nu Sentvinsents bez kādām domstarpībām pār­ņēma Torvalda lomu. Uz vienu mēģinājumu Korliss bija atnācis. Varbūt tāpēc, ka viņš bija noguris pēc četrdesmit jūdžu brauciena ar suņiem, varbūt tāpēc, ka Torvaldam lugas gaitā vairākkārt jāapskauj Nora un pat rotaļīgi jā­glāsta viņas auss, — lai nu šā vai tā, bet mēģinājumos Korliss pēc tam vairs nepiedalījās.

Tiesa, aizņemts jau Korliss bija un, ja vien neatradās kādā izbraukumā, visu laiku pavadīja ieslēdzies kabinetā kopā ar Džeikobu Velzu un pulkvedi Treteveju. Par viņu apspriežamo darījumu svarīgumu varēja secināt jau no tā vien, ka tikai Džeikoba Velza vienpersoniskie ieguldījumi zelta raktuvēs bija sakāpuši līdz vairākiem miljoniem. Korliss pirmām kārtām bija tikai izpildītājs un lietvedis, bet, atklājis, cik ļoti viņa tīri teorētiskajām zināšanām trūkst pieredzes praksē, viņš nolēma atgūt aizkavēto un strādāja kā negudrs. Pats viņš nevarēja vien nobrīnīties, cik nepārdomāti rīkojušies cilvēki, kas uzticējuši viņam tik atbildīgu posteni tikai labu protekciju dēļ, un savas domas izteica arī pulkvedim Tretevejam. Taču pulkvedis, gan labi saskatīdams Korlisa trūkumus, bija iemīlējis jauno darbinieku viņa objektivitātes dēļ, sajūsminādamies par viņa centību un uzņēmību, ar kādu viņš nekavējoties mē­dza ķerties, tā teikt, vērsim pie ragiem.

Dels Bišops, kas visur centās tikai pēc sava labuma, bija iestājies darbā pie Korlisa tieši tāpēc, ka šeit viņam pavērās iespējas rūpēties par savu labumu. Praktiski viņš bija pilnīgi brīvs, bet izdevība gādāt par savu labklājību ievērojami palielinājusies. Viņš tika apgādāts ar vislabā­kajiem ceļa piederumiem un lielisku suņu pajūgu, un viņa galvenais uzdevums bija izbraukāt visas iespējamās strautu gultnes, turot vaļā acis un ausis. Būdams un uz laiku laikiem palikdams sīkais zeltracis, viņš arī tagad nemitīgi meklējās pēc sīkajām iegulām paša vajadzībām, taču šī nodarbība itin nemaz nekavēja viņu pildīt saim­nieka uzdotos pienākumus. Dienām paejot, viņa atmiņā uzkrājas bagātīgi novērojumi par dažādu zeltu saturošu smilšu depozītu raksturu un reljefa īpatnībām, lai vasarā, kad zemes virskārta būs atkususi un pa strautiem plūdīs ūdeņi, varētu sekot kādai iegulu dzīslai pa strauta gultni līdz pat tā iztekai kalnu nogāzē.

Korliss bija labs darba devējs un maksāja neskopoda­mies, taču uzskatīja, ka viņam ir tiesības likt citiem strā­dāt tāpat, kā strādāja pats. Tie, kas bija pie viņa nodar­bināti, vai nu norūdījās vīrišķībā un tad ilgi palika viņa dienestā, vai arī drīz vien aizgāja un pēc tam stāstīja par viņa bardzību. Džeikobs Velzs atzinīgi novērtēja šo Kor­lisa rakstura īpašību un nemitējās visiem slavēt jauno raktuvju inženieri. Frona, to dzirdēdama, bija ļoti apmie­rināta, jo viņai patika viss, kas patika tēvam; jo vairāk viņa bija apmierināta tāpēc, ka slavēts tika Korliss. To­mēr Korliss savā aizņemtībā veltīja viņai daudz mazāk laika nekā agrāk, toties Sentvinsents kavējās viņas sa­biedrībā arvien biežāk un ilgāk. Fronai bija pa prātam viņa veselīgais optimisms, pie tam viņš pilnīgi atbilda viņas vīrieša ideālam. Sākotnējās šaubas, vai tikai viņa stāstītais ir patiesība, bija izgaisušas. Viss acīm redzami apstiprinājās. Cilvēki, kas pirmāk bija apšaubījuši viņa brīnišķīgo dēku ticamību, padevās, kad bija dzirdējuši viņu runājam. Tie, kas kaut cik pazina tos pasaules nostū­rus, kurus Sentvinsents pieminēja, bija spiesti atzīt, ka viņš labi pārzina to, par ko runā. Jaunais Solijs, Banoka jaunāko ziņu sindikāta pārstāvis, un Holmss no Jaukā Laika līča vēl atcerējās, kādu sensāciju bija izraisījusi Sentvinsenta atgriešanās pasaulē tūkstoš astoņsimt deviņ­desmit pirmajā gadā. Un Sids Vinslovs, žurnālists no Klusā okeāna piekrastes, bija iepazinies ar viņu Ceļotāju klubā drīz pēc Sentvinsenta nokāpšanas no Savienoto Valstu muitas kuģa, ar ko viņš bija atbraucis no zieme­ļiem. Bez tam Frona ievēroja, ka piedzīvotais viņu palie­kami ietekmējis — tas izpaudās visos viņa uzskatos par dzīvi. Sentvinsentam piemita dziļa vienkāršība un dedzīgs savas rases lepnums, pilnīgi tāds pats kā Fronai. Korlisa prombūtnes laikā viņi abi daudz laika pavadīja kopā, bieži devās izbraukumos ar suņiem un pamatīgi iepazina viens otru.

Tas viss Korlisam bija ļoti netīkami, it īpaši, ja tajos īsajos starplaikos, ko viņš spēja veltīt Fronai, viņus ar­vien iztraucēja korespondents. Protams, Korliss pret Sent­vinsentu simpātijas nejuta, un arī citi vīri, kas redzējuši notikumus Opernamā vai tikai dzirdējuši par tiem, bija pret viņu ļoti atturīgi. Tretevejs neapdomīgi pāris reižu bija diezgan nicinoši izrunājies par Sentvinsentu, taču tā apbrīnotāji tik kaismīgi aizstaveja savu mīluli, ka pulk­vedis smēlās mācību turpmāk turēt mēli aiz zobiem. Reiz Korliss, noklausīdamies pārspīlētajā slavas dziesmā, kas brāzās no misis Sovilas lūpām, atļāvās greznību — neti­cīgi pasmaidīt, taču sārtuma vilnis, kas strauji iesitās Fronas sejā, un meitenes sarauktās uzacis laikus brīdināja viņu.

Kādu citu reizi dusmu brīdī Korliss pavisam aplamā kārtā pieminēja Opernama kautiņu. Viņš tā satraucās, ka jau grasījās izrunāties par tāvakara notikumiem tādā veidā, kas nedarītu godu ne Sentvinsentam, ne viņam pa­šam, ja vien Frona gluži neviļus nebūtu piespiedusi viņu apklust, pirms viņš vēl paspēja bilst kādu vārdu.

— Jā, — meitene teica. — Misters Sentvinsents man par to jau stāstīja. Viņš, liekas, tovakar sastapa jūs pirmo reizi. Jūs esot ļoti biedriski cīnījušies viņa pusē — jūs ar pulkvedi Treteveju. Viņš savu apbrīnu izteica bez aplin­kiem un, taisnību sakot, pat ar sajūsmu.

Korliss nicinoši atmeta ar roku.

— Nē, nē! No viņa teiktā var secināt, ka jūs esat iztu­rējies lieliski. Man bija ļoti patīkami to dzirdēt. Tai vajag būt varenai sajūtai — reizi pa reizei palaist vaļīgāk gro­žus zvēram, kas mīt cilvēkā, — un veselīgi arī. Tas šķiet vareni it īpaši mums, kas esam attālinājušies no dabis­kuma un savā pārbriedā atmiekšķējušies līdz slimīgumam. Nokratīt visu samāksloto un pēc sirds patikas iztrakoties! Lai tad mūsu iekšējais mentors, rāmi un bezkaislīgi vēro­dams, saka: «Tas ir mans otrais «es»! Kaut arī šobrīd esmu bezspēcīgs, tomēr esmu tas spēks, kas, slēpdamies aiz visa, vada un virza cilvēku. Šis mans otrais «es», mans senatnīgākais, stiprākais un vecākais «es» akli trako kā zvērs, tomēr es, turēdamies malā, vērtēju labo un ļauno, varu ļaut šim zvēram trakot un likt viņam rim­ties.» Ak, cik labi ir būt vīrietim!

Korliss nevilšus uzjautrināts pasmaidīja, un Frona tū­daļ metās aizstāvēties.

— Pastāstiet, Vens, — ko jūs tobrīd jutāt? Vai es to neattēloju pareizi? Vai jums nebija šādu izjūtu? Vai jūs garā it kā nestāvējāt nomaļus, vērojot, kā plosās jūsos slēptais zvērs?

Viņš atcerējās acumirklīgo mulsu pēc tam, kad viņa ■dūre bija notriekusi cilvēku, un pamāja ar galvu.

— Un vai jūtat lepnumu? — Frona nepielūdzami tau­jāja. — Vai varbūt kaunu?

— Mazliet… abus divus, taču vairāk pirmo nekā otro, — viņš atzinās. — Tobrīd, šķiet, manī viss gavilēja trakā sajūsmā, bet pēc tam sametās kauns, un es pusi nakts grozījos gultā bez miega.

— Un galu galā?

— Liekas gan, ka lepnumu. Es tur nekā nevarēju līdzēt, nespēju to apvaldīt. Otrā rītā pamodos tādā jutoņā, itin kā es būtu iecelts bruņinieku kārtā. Kaut kur zem­apziņā es šausmīgi lepojos un ik pa brīdim domās pie­ķēru sevi, ka staigāju, krūtis izgāzis. Tad no jauna uzmā­cās kauns — un man vajadzēja pašam sevi pārliecināt, lai atgūtu pašapziņu. Un vispēdīgi tomēr atkal lepnums. Cīņa taču bija godīga un atklāta. Pats es to meklējis ne­tiku. Mani ierāva šajā cīniņā, un mani nolūki pie tam bija vislabākie. Es neko nenožēloju un, ja rastos vajadzība, atkārtotu to vēlreiz.

— Un pareizi iri — Fronas acis dzirkstīja vien. — Bet kā izturējās misters Sentvinsents?

— Viņš?… O, viņš, man šķiet, tā nekas, gluži teicami. Es biju pārāk aizņemts, vērojot savu otro «es», man ne­bija laika skatīties apkārt.

— Bet viņš gan jūs redzēja.

— Var jau būt. Atzīstos, ka biju neuzmanīgs. Jādomā, es būtu rīkojies citādi, ja zinājis, ka tas jūs var interesēt, tā ka, lūdzu, piedodiet man, — tas viss aiz manas nemā­kulības. Patiesībā es taču biju īsts iesācējs un spēju gādāt tikai pats par sevi, nevis skatīties uz kaimiņiem.

Korliss aizgāja, ļoti apmierināts, ka nav izrunājies lieki, un ar cieņu novērtēdams Sentvinsenta izmanību — tik atjautīgi aizsteigties priekšā visiem kritiskiem komentā­riem un pašam pastāstīt šo atgadījumu sev raksturīgajā vienkāršībā un atturībā.

Divi vīrieši un viena sieviete! Visspēcīgāko faktoru trij- vienība, kas arvien izraisījusi dzijas cilvēcisko jūtu tra­ģēdijas. Tā tas ir bijis visā cilvēces vēsturē — kopš tiem laikiem, kad pirmais cilvēku sencis nokāpa no savas mīt­nes koka zaros un sāka staigāt uz divām kājām, un tā tas bija arī Dausonā. Protams, nepieciešami vēl arī citi — sīkāki faktori, un to vidū viens no nozīmīgākajiem bija Dels Bišops, kas pēc savas paražas uzņēmīgi iejaucās notikumos un pasteidzināja to norisi. Tas notika nakts apmetnē pa ceļam uz Millera strautu, kur Korlisam vaja­dzēja savākt lielāku skaitu pieteikumu uz zema zelta sa­tura smilšu iecirkņiem, kuri atmaksātos vienīgi tad, ja pie to izstrādes ķertos plašā mērogā.

— Palaimējies tik man kauč ko uziet, tad es te vis nekvernētu, tas nu ir droši! — sīkais zeltracis nīgri ņur­dēja pār kafijkatliņu, turēdams tajā iemērktu ledus gaba­liņu, lai kafija ātrāk nosēstos. — Lai tad velns par sten­deri paliek!

— Laistos lapās? — Korliss atjautāja, ar speķādiņu ieziezdams cepamo pannu un ieliedams tajā mīklu.

— Lapās gan, velns un elle! Visa mantība kabatā, de­guns pret sauli — un aiziet plašajā dieva pasaulē, ne smakas te no manis vairs nemanītu. Nu sakiet pats — vait' pašlaik ar neietu pie sirds sulīgs fileja gabals ar zaļiem lociņiem, ceptiem kartupeļiem un citādām piedevām gar malu? Dievs sodi, šitādu mantiņu es vispirmām kār­tām' nokrautu sev priekšā. Un tad — aidā! — kādu nedēļu izlustēties — vai nu Sietlā, vai Frisko, man viens pīpis, bet pēc tam…

— Naudiņa latatā, un jāmeklē darbs.

— Ne uz to pusi! — Bišops ieaurojās. — Pirms iešu uz lustēm, man maisiņš būs piebāzts, ka vai plīst, nu, un tad es laidīšos uz Kalifornijas dienvidiem. Es jau tur lejā sendienis esu noskatījis vienu glaunu augļu fermu — to pārdod par četrdesmit taukšķiem. Tad nu ir galā ar strādāšanu uz parāda zelta smilšu iecirknī un tamlīdzīgi. Kur tas laiks, kad es jau visu esu smalki izplānojis: no­līgšu strādniekus, kas kops ranču, pārvaldnieku, kas vadīs darbu, bet es tik būšu īpašnieks un dzīvošu no procentiem. Stallī allažiņ pa rokai pārītis mustangu; krauj tik seglus un saiņus mugurā un joz projām, ja uznāk kāre parakā­ties pēc zelta. Tajā apkaimē ir milzums sīkiegulu — tur, kur uz austrumpusi aizstiepjas tuksnesis.

— Vai tad dzīvojamās mājas tai rančā nebūs?

— Kāt' ne! Gar sāniem tai augs puķuzirnīši, bet aiz­mugurē būs sakņu dārzs — turkupupas un spināti, un redīsi, gurķi un sparģeļi, kāļi, burkāni, kāposti un viss kas cits. Bet mājā būs sievišķis, kas turēs mani ciet aiz stēr­belēm, kad man uznāks skrienamais trakums pēc zelta iegulām. Paklausieties, jūs tak visu zināt par zelta raktu­vēm. Vait' jūs nekad neesat okšķerējis pēc sīkiegulām? Nē? Nu, tad sargieties ar to darīt! Šitais trakums sagrābj ļaunāk nekā viskijs, derības uz zirgiem vai kārtis. Ja ar pēc tam gadās sievišķi, tie vairs jūs nenoturēs. Tiklīdz manāt, ka sākat ilgoties pēc sīkiegulām, tūdaļ uz vietas precieties! Tik tas vien var jūs vēl paglābt — un var ga­dīties, ka neglābj i tas. Man to būtu vajadzējis izdarīt jau sen. Varbūt tad no manis kauč kas būtu iznācis. Jeruza­leme, tu augstā pilsēta! Cik daudz labu darba vietu neesu pametis, cik visādu labumu aizlaidis gar degunu tikai šito pašu sīkiegulu pēc! Paklau, Korlis, jūs taisāties precē­ties, — jā, jā, un pareizi ar ir. Es jums teikšu skaidri un gaiši. Ņemiet brīdinu no manis un vairs ne mirkli nepa­lieciet vecpuišos, dieva goda vārds!

Korliss iesmējās.

— Jā, nudien, es runāju nopietni! Es esu vecāks par jums un zinu, ko saku. Dausonā zied viena puķīte, kas jums būtu noplūcama, — to es no sirds vēlētos. Jūs tak abi esat kā radīti viens priekš otra.

Korliss jau sen bija pāri tam laikposmam, kad Bišopa iejaukšanos būtu uzskatījis par nekaunīgu uzbāzību. Viņš bija mācījies saprast, ka sniega taka, kas cilvēkiem liek segties ar vienu segu un dzīvot kā brāļiem, nolīdzina vi­sas kārtu atšķirības. Tālab viņš pasvieda pankūku uz otriem sāniem un cieta klusu.

— Kālab jūs negrābjat viņu ciet? — Dels neatlaidās. — Vait' viņa jums nepatīk? Patīk gan, es zinu, citādiņ jau jūs pēc tam, kad esat bijis pie viņas, nenāktu atpakaļ uz mūsu būdu, tikpat kā gaisā palidinādamies. Grābiet ciet, kamēr vēl var! Man reiz bija tāda Emija, nu meiča kā kompete, un mēs sapratāmies no pirmā acu uzmetiena. Bet man bija uznācis trakums, es okšķerēju pēc iegulām un tik pēc iegulām un vilku garumā. Bet pa tam ap viņu sāka laizīties tāds melnūksnējs kanādietis, malkas cirtējs, un es nospriedu, sak, nu reiz ir jārunā, bet vēl aizdrāzos izostīt vienu iegulu, nu tikai vienu pašu vēl, bet, kad at­griezos, tad Emija jau bija misis Nezinturkāda.

Tā ka lieciet šo te aiz auss! Te tak grozās tas spalvas­kāta grauzējs, tas sesks, ko es ieklapēju uz ielas, kad bijām iznākuši no Opernama. Šis tik stūrē taisni vien un smērē biezu kārtu, bet jūs — gluži tāpat kā es — joņojat apkārt pa pasauli un par laulības dzīvi neceļat ne ausu. Lieciet aiz auss manus vārdus, Korlis! Kādā jaukā sala dienā jūs iešļūksiet nometnē un atradīsiet šos abus pie ģimenes pavarda. Goda vārds! Un tad jums ar dzīvē neatliks ne­kas cits kā iet meklēt zeltu sīkiegulās.

Attēlotā aina bija tik nelādzīga, ka Korliss pagriezās un nikni uzbrēca, lai turot muti.

— Kurš ta'? Es, vai? — Dels atvaicāja tik apbēdināts, ka Korlisam bija jāsmejas.

— Un ko tad jūs būtu darījis manā vietā? — viņš jau­tāja.

— Es, vai? Tūlīt izlikšu jums kā uz delnas. Tiklīdz aizbrauksim atpakaļ, jūs tūlītās aizejiet pie viņas pacie­moties. Norunājiet ar viņu satikšanos — un pierakstiet datumus uz papīriņa, ka nepiemirstas! Aizrunājiet sev visu viņas brīvo laiku, lai tam otram zellim tur vairs vie­tas nav. Zemoties viņas priekšā nevajag — viņa nav no tās sugas —, bet pārāk ar neceliet degunu mākoņos! Tā pa vidām — vai saprotat? Un, kad redzat, ka viņa ir labā -omā un uzsmaida jums, kā jau viņa prot smaidīt, tad droši uz priekšu un lūdziet viņas roku! Protama lieta, kads tur būs iznākums, to es paredzēt neņemos. Tas jums pašam jāizdibina. Tikai nevelciet garumāl Labāk precēties agrāk nekā neprecēties nemaz. Un, ja tas spalvaskāta grauzējs tur bāžas starpā, dodiet ar dūri pa ribām — bet tā dūšīgi! Ar to šim pilnīgi pietiks. Vēl labāk — pave- diet sāņus un aprunājieties! Sak, lai ar jums labāk ne­iesāk, jūs šito iecirkni bijāt nospraudis jau tad, kad šim vēl bija slapjš aiz ausīm, un lai nebāž degunu, kur nav lūgts, citādiņ jūs šim norausiet galvu.

Bišops piecēlās, izstaipījās un gāja ārā pabarot suņus.

— Tikai neaizmirstiet noraut šim galvu! — viņš uz­sauca pār plecu. — Un, ja jums tas šķebina dūšu, tad pasauciet tik mani! Es jau šim ilgi gaidīt nelikšu.