Sniega meita

XXIV NODAĻA

— Mostieties! Augšā, miegamices!

Tikko izdzirdoši Dcla Bišopa saucienu, Frona tūdaļ no­meta kažokādu apsegus; taču viņa vēl nepaguva uzraut mugurā svārkus un iemaukt basās kājas mokasīnos, kad tēvs, kas gulēja aiz segu starpsienas, jau bija pavēris telts ieeju un izklumburojis laukā.

Upē lūza ledus. Dzestrajā rīta pakrēslī viņa varēja saskatīt, kā ledus glaudīgi beržas gar pašu krauju, daž­viet izblīzdams pat krastā, un milzīgi ledus bluķi bija ieslīdējuši krietnu gabalu sauszemē. Kādus simt jardus tālāk baltais ledus lauks saplūda ar palso rītausmu un pelēkajām debesīm. Tumsā bija dzirdami viegli knikšķi, spraksti un klusa ņirkstoņa.

— Kad ledus sāks kustēties? — viņa jautāja Dēlam.

— Kuru katru bridi. Paskat! — Viņš ar kājas purngalu norādīja uz ūdeni, kas, izlauzies no ledus apakšas, alka­tīgi plūda tiem virsū. — Ik desmit minūtēs ceļas par pēdas tiesu.

Briesmas? — viņš zobgalīgi pasmējās. — Nekas jums nedraud. Gan tas aizies savu ceļu. Tur tās salas, — viņš nenoteikti pamāja ar roku uz lejteces pusi, — nespēs izturēt vēl stiprāku spiedienu. Ja tās nelaidīs ledu garām, ledus tās kā ar slotu aizmēzīs no Jukonas gultnes. Dieva goda vārds! Bet man nu jāskrien atpakaļ. Mūsu apmetne ir zemākā vietā. Ūdens būdā jau piecpadsmit collu virs grīdas, bet Makfērsons ar Korlisu visu, kas var sabojāties, vāc uz lažām.

— Pasakiet Makfērsonam, lai ir gatavs, tikko mēs sauk­sim, — Džeikobs Velzs nosauca viņam pakaļ. Un tad pie­vērsās Fronai: — Sentvinsentam pašlaik vajadzētu šķēr­sot atteku.

Barons, kailām kājām drebinādamies, izvilka pulksteni no kabatas.

— Bez desmit minūtēm trīs, — viņš, zobus klabinā­dams, konstatēja.

— Vai nebūtu prātīgāk, ja jūs ietu atpakaļ un uzvilktu mokasīnus? — Frona ievaicājās. — Laika vēl pietiks.

— Un palaist garām vareno skatu? Blēņas!

Nezin no kurienes ieskanējās spalga brīkšķoņa un pēc tam pamazām noklusa. Ledus bija sakustējies. Lēnām, ļoti lēnām tas slīdēja pa straumi lejup. Nebija nekādas straujas kustības, ne apdullinošas dārdoņas, ne varenu dabas spēku izrādes; pa upi klusi virzījās balta plūsma, kārtīgi, cieši sablīvētu ledus gabalu procesija — tik cieši sablīvētu, ka nekur neredzēja ne piliena ūdens. Kaut kur jau tas tomēr bija — dziļi dzīlēs, bet to varēja tikai iedo­māties. Bija dzirdama it kā neskaidra dūkoņa, it kā ap­slāpēta murdoņa, taču tik klusa, ka auss to tikko spēja uztvert.

— Ko! Un kur tad paliek varenība? Tīrā mānīšanās!

Barons nikni pakratīja dūres pret upi, un Džeikoba

Velza biezās uzacis šķita noslīgstam zemāk, it kā slēp­damas drūmu vīpsnu acīs.

— Ha! Ha! Jāsmejas! Tādam jau var knipi pasist! Pa­skatieties! Man tas tīrais nieks!

Tā nolielījies, barons Kurbertēns uzkāpa uz ledus ga­bala, kurš, garām slīdēdams, patlaban viegli bija pieskā­ries pie viņa kājām. Tas norisinājās tik negaidot, ka viņš jau bija gabalā, pirms Džeikobs Velzs paguva pastiept roku, lai parautu viņu atpakaļ.

Ledus vienā mirklī uzņēma ātrumu, dunoņa kļuva ska­ļāka un draudīgāka. Graciozi balansēdams kā cirka jāt­nieks, francūzis virpuļiem vien attālinājās gar krastu. Ris­kantais jājiens turpinājās pēdas piecdesmit, bet, rumakam kļūstot ar katru mirkli nestabilākam, barons atkal veikli izlēca krastā. Smiedamies viņš atgriezās pie pārējiem, bet kā apbalvojumu par pūliņiem saņēma divus trīs izcilākos teicienus, kādus vien Džeikobs Velzs ātrumā spēja samek­lēt savā speciāli vīriešiem paredzētajā vārdu krājumā.

— Par ko tad? — Kurbertēns gaužām aizvainots no­prasīja.

— Par ko? — Džeikobs Velzs viņu nicīgi pamēdīja, norādīdams uz spožo plūsmu, kas slīdēja garām.

Liels bluķis bija iedūries ar smaili upes gultnē kādas trīsdesmit pēdas lejāk un nu zvalstījās, cenzdamies ap- velties otrādi. Viss ledus strāvojums ap to sakrokojās un salocījās kā papīra lapa. Tad milzīgais, iesprūdušais ledus gabals pēdīgi apsvērās otrādi un paslēja dūņām aplipušo smaili pret debesīm. Taču no aizmugures bluķis blīvējās virsū bluķim, līdz aiz pārmērīgā spiediena piecdesmit pēdu augstais mālainā ledus un dūņu blāķis uzlidoja gaisā. Lejup krizdams, tas sašķīda pret slīdošo masu, un ledus gabalu lavīna nobrāzās vērotājiem pie kājām. Pla­kaniski ievilkts trakajā haosā, bluķis sabirza drumslās un pazuda skatienam.

— Ak dievsl — šo vārdu barons izdvesa ar bijību un šausmām.

Frona, vidū stāvēdama, satvēra baronu un tēvu katrā pusē aiz rokas. Ledus tagad brāzās garām drudžainā trauk­smē. Kaut kur lejāk smags ledus bluķis ietriecās krastā, un zeme sašūpojās viņiem zem kājām. Tam sekoja otrs tuvāk ūdens virsmai, un viņi tik tikko paguva palēkt nostāk, kad ledus blāķis ar varenu spēku tika pasviests augšup un, nesdams uz platās muguras krietnu tonnu zemju, izslējies aizdrāzās tālāk. Nākamais it kā pastiepa milzu roku no upes uz krastu, aiz saknēm izplēsa trīs neapdomīgas priedītes un aizrāva tās sev līdzi.

Diena bija ataususi, un nu jau baltā lavīna blīvējās no viena Jukonas krasta līdz otram. Augšpusē aizsprostotā ūdens spiediena dzīta, ledus plūsma sāka traukties reibi­nošā ātrumā. Ledus blāķi cits pēc cita triecās pret krastu, un sala trīcēja un līgojās pamatu pamatos.

— Ai, vareni! Vareni! — Frona lēkāja augšup un lejup, turēdamās pie abiem vīriešiem. — Kur nu ir jūsu mānī­šanās, baron?

— A! — Viņš papurināja galvu. — Ā! Es maldījos. Smagi maldījos, ir gan lielisks skats! Nu paraugieties!

Viņš pamāja lejup uz saliņu puduri, kas aizšķērsoja upes līkumu. Tur jūdzi platā straume pāršķīrās un vēlreiz pāršķīrās sīkākās attekās — tas bija viegli veicams ūde­nim, bet ne tik viegli ledus blīvām. Saliņas kā ķīļi šķēlās ledus plūsmā, uztriekdamās ledus bluķus augstu gaisā. Bluķi spiedās cits citam virsū, lielās grēdās bilda ārā no ūdens, grima un cēlās no jauna, slīdēja, griezās kā dzir­nās. gūzmējās, no augšteces peldēja klāt arvien jauni le­dus blāķi, līdz veselas ledus gūzmas un kalni dārdēdami iebruka saliņās un iesprūda kokos.

— īsti piemērota vietiņa sastrēgumam, — Džeikobs Velzs sacīja. — Atnes binokli, Frona! — Viņš ilgi un vē­rīgi lūkojās binoklī. — Blīvas aug un plešas. Ja tik gadī­sies viens prāvāks blāķis īstajā brīdī un īstajā vietā…

— Bet upes līmenis krītas! — Frona izsaucās.

Ledus plūsma bija nokritusies savas sešas pēdas zem krasta kraujas, un barons iezīmēja šo vietu ar spieķi.

— Mūsu cilvēks vēl guļ turpat, taču nekustas.

Rīts bija skaidrs, un saule spoži mirdzēja ziemeļaus­trumu pusē. Pārmaiņus viņi ar binokli raudzījās pāri upei.

— Skatieties! Vai nav brīnums? — Kurbertēns norādīja uz iezīmēto vietu. Ūdens bija nokrities vēl par pēdas tiesu. — Ak vai! Žēl gan! 2ēl gan! Sastrēgums — nebūs sastrē­guma.

Džeikobs Velzs viņu drūmi uzlūkoja.

— A? Tomēr būs? — barons vaicāja, atkal ataustot ce­rībām.

Frona jautājoši pavērās tēvā.

— Ne vienmēr sastrēgumi ir patīkami, — viņš noteica, īsi iesmiedamies. — Viss atkarīgs no tā, kur tie izveido­jas un kur tev pašam tajā brīdī gadās būt.

— Bet upe! Nu skatieties! Tā krītas, es to varu saredzēt pats savām acīm.

— Vēl nav par vēlu. — Džeikobs Velzs pārlaida ska­tienu salām piekaisītajam upes līkumam un redzēja ledus kalnus joprojām augam augumā un blīvējamies arvien ciešāk. — Aizejiet uz telti, Kurbertēn, un uzaujiet moka­sīnus, kas stāv pie krāsniņas! Nu ejiet! Jūs nekā nenoka­vēsiet. Un tu, Frona, iekur uguni un uzliec kafiju!

Pēc pusstundas, kaut arī upes līmenis bija nokrities par divdesmit pēdām, viņi ieraudzīja ledu vēl joprojām gūz- mējamies.

— Nu tikai sāksies īstie prieki! Se binoklis, pametiet acis, jūs karstasinīgais francūzi! Uz kreiso atteku skatie­ties, cilvēk! Nupat iet vaļā!

Kurbertēns redzēja, ka upes kreisā atteka noslēgusies, pie tās sāka blīvēties augsta, balta barjera un tad virzī­ties no salas uz salu. Tiem garām plūstošais ledus palē­nināja gaitu un pēdīgi apstājās pavisam. Un tad upes līmenis pēkšņi sāka celties. Upe pieplūda tik strauji, it ka nekas to vairs nespētu apturēt — ja nu vienīgi pašas debesis. Ledus blīvas, gluži kā nupat tikai atmodušās, sa­rosījās un, cita gar citu berzdamās, vēlās pāri krastam, bet tām pa priekšu, rādīdami ceļu, plūda duļķaina ūdens vali.

— Mon Dieti! Tas nu vairs nav patīkami!

— Toties vareni, baron! — Frona paķircinājās. — Bet jums jau kājas mirkst ūdenī.

Viņš, atpakaļ virzīdamies, izkāpa no ūdens, pagūdarns to vēl īstajā brīdī, jo vesels birums ledus gabaliņu grabē­dams nogruva tieši tajā vietā, kur viņš nupat bija stāvē­jis. Kāpjošais ūdens spieda ledu krastā, līdz gar visu salu pacēlās ledus valnis krūšu augstumā.

— Gan jau tas aizies, līdzko aizsprosts būs sagruvis. Redziet, nu jau vairs neceļas tik strauji. Aizsprosts ir sa­lauzts.

Frona vēroja barjeru.

— Nav vis, — viņa atteica.

— Bet ūdens taču vairs tik traki neceļas.

— Vēl jau ceļas gan.

Barons uz bridi apjuka. Bet tad viņa vaigs atkal no­skaidrojās.

— A! Sapratu! Kaut kur augstāk ir vēl viens sastrē­gums. Aizraujoši, vai ne?

Frona satvēra barona satraukumā trīcošo roku savā plaukstā un saturēja viņu.

— Bet paklausieties! Ja nu augšējais aizdambējums sprūk vaļā, kamēr šis apakšējais vēl turas?

Barons cieši skatījās viņā, līdz beidzot apjēdza teiktā svarīgumu. Viņa seja pietvīka, un, strauji ievilcis elpu, viņš izslējās un atmeta galvu. Tad viņš ar plašu rokas vēzienu it kā aptvēra visu salu.

— Tad jūs un es, telts, laivas, būdas, koki, viss kas, arī «Bižū» — bāc! ies taisnā ceļā uz elli.

Frona papurināja galvu.

— Gaužām žēl.

— 2ēl? Pardon. Vareni!

— Nē jel, baron, ne tā. Es gribēju teikt — žēl, ka jūs neesat anglis. Šī tauta varētu ar jums lepoties.

— Un jūs, Frona, varētu kļūt par īstu rotu franču tautai!

— Atkal jau iet vaļā, ko? Paši sevi apmētājat ar kom­plimentu buķetēm. — Dels Bišops zobgalīgi iesmējās un

grasījās pazust tikpat aši, kā bija uzradies. — Tikai vei­cīgāk gan! Tur lejā būdā ir vairāki slimnieki. Tie jāizvāc no turienes. Vajadzētu jūsu palīdzības. Tā ka nemētājie­ties augu dienu ar tām buķetēm! — viņš vēl uzsauca pār plecu, pazuzdams starp kokiem.

Ūdens vēl arvien cēlās, kaut arī gausāk, un, tiklīdz viņi nokāpa no augstā krasta, bija līdz potītēm jābrien pa ūdeni. Laipodami starp kokiem, viņi uzgāja laivu, kas bija izvilkta krastā vēl pērnajā rudenī. Trīs chechaquos, kam vēl pa ledu bija izdevies nokļūt līdz šejienei, bija salīduši laivā, ievākdami līdzi arī telti, nartas un suņus. Taču laiva atradās bīstami tuvu krācošajam ledus strāvojumam, kas blīvēdamies granda turpat desmit soļu atstatumā.

— Ejiet projām! Lasieties tālāk no šejienes, muļķi ga­tavie! — Džeikobs Velzs, garām skriedams, viņiem uz­kliedza.

Dels Bišops, pirmāk te skriedams, bija viņiem ieteicis vākties pie visiem velniem, taču viņi to nebija sapratuši. Viens no tiem pavērsa pret gājējiem trulu, pārbiedētu seju. Otrs, neko neapjēgdams, it kā pilnīgi spēkus zaudē­jis, gulēja knūpus šķērsām pār airsolu, bet trešais, kam seja bija kā klerkam, šūpojās šurp un turp, vienmuļi vai­dēdams:

— Ak dievs! Ak dievs!

Barons uz mirkli piestāja un sapurināja viņu.

— Nolādēts! — viņš uzkliedza. — Kājās, cilvēks! Liec mieru dievam, bet kustini kājas! Nu! Ē… slienies augšā! Jā, augšā! Nu kusties tak! Veicīgāk! Ej tālāk no krasta! Mežā, kokos — vienalga, kur!

Barons mēģināja izraut sēdētāju no laivas, bet tas viņu nikni atgrūda un palika, kur bijis.

— Re, kur var iemācīties jaunus vārdus, — barons lepni teica Fronai, kad viņi steidzās tālāk. — Veicīgāk! Spēcīgs vārds un ļoti piemērots.

— Jums vajadzētu paceļot kopā ar Delu, — Frona smiedamās atteica. — Viņš jūsu vārdu krājumu papildi­nātu viens divi.

— Jūs taču tā nerunājat.

— Runāju gan.

— Ak! Šīs jūsu idiomas! Es tās nekad neiemācīšos. — Barons izmisumā abām rokām satvēra galvu.

Viņi iznāca izcirtumā, kur kāda būda stāvēja pašā upes malā. Uz lēzenā, smiltīm apbērtā jumta, segās ievīstīti, gulēja divi slimie, bet Bišops, Korliss un Džeikobs Velzs šļakstinājās pa būdu, vākdami kopā drēbju saiņus un vajadzīgākās mantas. Viszemākajā vietā ūdens bija pacē­lies pāris pēdu augstumā, bet būdā grīda bija padziļi­nāta, lai būtu siltāk, un tur ūdens sniedzās līdz jostas vietai.

— Neļaujiet tabakai samirkti — viens slimais vārgā balsī uzsauca no jumta.

— Velns lai rauj tabaku! — otrais attrauca. — Glābiet labāk miltus! Un cukuru, — viņš atcerējies piebilda.

— Tas tāpēc, mis, ka Bills, raug, nepīpē, — pirmais paskaidroja. — Bet pieraugiet gan tabaciņu, esiet tik jauka! — viņš lūdzās.

— Še! Bet nu aizveries! — Dels pasvieda viņam skārda kārbu ar tabaku, un gulētājs to sagrāba, it kā tā būtu kulīte ar zelta tīrradņiem.

— Vai es varu ko palīdzēt? — Frona apvaicājās, lūko­damās augšup uz slimniekiem.

— Nenieka. Cinga. Viņiem var palīdzēt vienīgi debesu valstība un zaļi kartupeļi. — Sīkais zeltracis brīdi norau­dzījās Fronā. — Bet ko jūs īstenībā te meklējat? Ejiet atpakaļ uz kādu augstāku vietu!

Šajā brīdī ledus valnis dārdēdams un brīkšķēdams ielie­cās un sagruva. Piecdesmit tonnu smags ledus blāķis uz­vēlās krastā, nošļākdams viņus ar dubļainu ūdeni, un palika guļam pie būdas durvīm. Kāds mazāks bluķēns at­sitās pret izbīdītajiem baļķu galiem pakša salaidumā, un būda sagrīļojās. Kurbertēns un Džeikobs Velzs vēl bija tur iekšā.

— Pēc jums, — Frona dzirdēja baronu sakām un savu tēvu aprauti, jautri iesmejamies; pieklājīgais francūzis iznāca no būdas pēdējais, spraukdamies starp ledus kluci un baļķu sienu.

— Paklau, Bili, ja tas sablīvējums tur lejpusē noturē­sies, tad pagalam mēs esam, — vīrs ar tabakas kārbu uzrunāja savu biedru.

— Skaidrs, ka noturēsies, — otrs atbildēja. — Es redzēju, kā Biksbija salu lejpus Nulato nomēza tik tīru kā grīdu manas mātes virtuvē.

Vīrieši steidzīgi sanāca kopā ap Fronu.

— Te nav palikšana. Mums viņi jāaiznes uz jūsu bū- deli, Korlis. — Runādams Džeikobs Velzs veikli uztrausās uz būdas jumta un palūkojās lejup uz milzīgo ledus bar­jeru. — Kur ir Makfērsons? — viņš apjautājās.

— Aiz bailēm pārakmeņojies un nu jau kādu stundu jāšus tup uz telts šķērskoka.

Džeikobs Velzs pavēcināja roku.

— Brūk! Aiziet upe!

— Šoreiz nekas nesanāks ar virtuves grīdu, Bili, kaut ari visu cienību tavai vecajai kundzei! — uzsauca tabakas glabātājs.

— Jā, — noteica nesatricināmais Bills.

Visa upe šķita saslejamies stāvus un sāka gāzties pa straumi lejup. Augošais ūdens spiediens ielauza ledus valni neskaitāmās vietās. Gar krastu malu malās atbal­sojās brīkšķi un krakšķi — tur lūza ar visām saknēm iz­rautie koki.

Korliss un Bišops saņēma Billu un sāka stiept uz Mak- fērsona telti. Bet Džeikobs Velzs ar baronu patlaban vēl vilka viņa biedru pār jumta malu lejā, kad būdai uzdrā- zās milzīgs ledus klucis un taranēja to. Frona gan to pamanīja un brīdinot iekliedzās, taču pavirši sastutētie baļķi vienā mirklī pajuka uz visām pusēm kā kāršu na­miņš. Viņa redzēja Kurbertēnu un slimo kūleniski aizlido­jam sānis no vraka, bet tēvs līdz ar būdas atliekām pa­zuda zem ūdens. Frona pieskrēja klāt, taču tēvs virspusē neuznira. Viņa sāka tēvu vilkt, lai vismaz izdabūtu viņa muti virs ūdens, tomēr, lai kā viņa stiepa, Džeikoba Velza galvu pilnīgi virspusē pacelt neizdevās. Tad viņa palaida tēvu vaļā un sāka taustīties pa ūdeni, līdz atrada, ka viņa labās rokas delms iesprūdis starp baļķiem. Tos izkustināt viņai nebija pa spēkam, bet viņa iebāza baļķu starpā jumta spāres kārti, kas rēgojās ārā no dubļu un sūnu jūkļa. Pavirši sanaglotā spāre nepavisam neatbilda šādam uzdevumam, jo, kad Frona ar visu auguma svaru uzgula tās brīvajam galam, spāre nokrakstēja un saliecās. Tas viņai noderēja par brīdinājumu, tāpēc viņa panācās pāris pēdu tuvāk, sākdama piesardzīgi un apdomīgi kustināt spāres galu, līdz baļķi mazliet pašķīrās un Džeikoba Velza dūņām riošķiestā seja parādījās virs ūdens.

Viņš vairāk reižu dziļi ievilka elpu un tad iesaucās:

— Ai, cik patīkami! — Pēc tam, pametis ašu skatienu visapkārt, piebilda: — Zini, Frona, Dela Bišopa vārdiem tiešām var ticēt.

— Kā tā? — Frona izbrīnījusies jautāja.

— Tāpēc, ka viņš sacīja — tev esot īstā ādere!

Viņš noskūpstīja meitu, un tad abi sprauslādami un smie­damies slaucīja dubļus no lūpām. Ap sagrautās būdas stūri, pa dubļiem kuldamies, izlīda Kurbertēns.

— Tāda cilvēka gan vēl neesmu redzējis! — viņš jautri iesaucās. — Traks, galīgi jucis! Nelabojams. Krītot viņam ielauzts galvaskauss, bet tabaka aizpeldējusi. Un viņš gaužas tikai par tabaku.

Galvaskauss tomēr nebija ielauzts, tikai pār pakausi stiepās collas piecas gara brūce.

— Jums būs jāpagaida, .kamēr atgriezīsies pārējie. Es neko nespēju nest. — Džeikobs Velzs norādīja uz savu labo roku, kas šļaugani karājās gar sāniem. — Tikai iz­mežģīta, — viņš paskaidroja, — kauls nav lauzts.

Barons, nostājies teatrālā pozā, norādīja uz Fronas kāju.

— A! Ūdens ir aizplūdis, bet šeit — palu atstāts dār­gums, nenovērtējama pērle!

Fronas novalkātais mokasīns bija izmircis un sašķīdis, tā ka no dubļiem rēgojās ārā balts kājas pirkstiņš.

— Tad jau gan esmu bagāta, baron, jo man vēl ir de­viņas tādas pērles.

— Kas to var noliegt? Kas to var noliegt? — viņš de­dzīgi attrauca.

— Esat gan jūs jocīgs, aplamīgs un jauks zēns!

— Skūpstu jūsu roku!

Un viņš galanti nometās uz ceļgala tieši dubļos.

Viņa atvilka roku, bet tad ar abām saņēma baronu aiz cirtaino matu cekula un sapurināja viņa galvu.

— Ko lai es ar viņu iesāku, tēt?

Džeikobs Velzs smiedamies paraustīja plecus. Frona pa­grieza Kurbertēna seju augšup un noskūpstīja viņu uz lūpām. Un Džeikobs Velzs saprata, ka visā šajā jokā ba­rons ieguvis visvairāk.

Upe, nokritusies atpakaļ līdz ziemas līmenim, nemitīgi nesa lejup ledus nastas. Taču atkāpdamās tā bija atstā­jusi gar piekrasti pēdas divdesmit augstu malā izmestu ledus gabalu krāvumu. Lielie bluķi, it kā kāda Ziemeļze­mes briesmoņa izvemti, vāļājās starp izrautiem un augo­šiem kokiem, dūņu apšļāktām puķēm un zālēm. Saule neslinkoja, ledus garodams kusa, dubļi un dūņas aizska­lojās no tā, un drīz ledus bluķi dzirkstīja kā kaudzē sa­krauti spoži dimanti vai vizmoja zilgani kā opāli. Ledus blāķi bija sagūzmējušies cits citam virsū, un nu ik pa brīdim ar pērkondimdošu dārdoņu upē iegruva mirgojoši torņi vai visās varavīksnes krāsās zaigojoši minareti. Pie vienas šādā veidā izrautas aizas atradās «Bižū», un tai apkārt bija sapulcējušies visi šķelšanās salas iemītnieki, trūka tikai chechaquos un abu slimnieku.

— Ko nu, ko nu, puis, ar diviem pilnīgi pietiek. — Tom- mijs Makfērsons pameta skatienu visapkārt, meklēdams atbalstītājus. — Ja tai kārbā iekāps trīs, tad nebūs kur apgriezties.

— Mums jābrauc aši vai ari nemaz nav vērts sākt, — sacīja Korliss. — Vajag trīs vīru, Tommij, un tu to labi zini.

— Ko nu, ko nu, ar diviem pietiek, kad es tev saku.

— Diemžēl baidos, ka patiešām mums vajadzēs iztikt diviem vien.

Kanādas skots, nemaz neslēpdams, izteica savu apmie­rinājumu.

— Trešais tikai maisītos pa kājām, un šaubu nav, ka jūs, puiši, visu paveiksiet godam.

— Un tu, Tommij, būsi viens no šiem diviem, — Korliss nepielūdzami turpināja.

— Ko nu, te jau bez manis vēl citu vīru netrūkst.

— Trūkst gan. Kurbertēns nejēdz no laivām itin nekā, Sentvinsents, acīm redzot, netiek pāri ledus dumbrai. Mis­teram Velzam ir izmežģīta roka. Tātad atliekam tikai mēs abi, Tommij.

— Es gan negribētu iejaukties, bet jūsu kalpotājs būtu itin piemērots. Viņam labi veicas ar airēšanu.

Kaut gan skots lāgā neieredzēja agresīvo sīkzeltraci, tomēr labi pazina tā uzņēmību un izmantoja izdevību glābt pats savu ādu, pagrūžot priekšā otru.

Dels Bišops nostājās mazā pulciņa vidū un klusēdams cieši ielūkojās katram acīs, pirms sāka runāt.

— Vai te ir kāds, kas iedrīkstētos saukt mani par gļē­vuli? — viņš noprasīja bez kādiem ievadiem. Un atkal ielūkojās acīs visiem pēc kārtas. — Vai varbūt kāds iedrīkstētos apgalvot, ka es jel kad būtu mēģinājis izgro­zīties? — Viņš vēlreiz pārlaida acis stāvētājiem. — Jauki un labi. Es neciešu ūdeni, bet nekad neesu no tā baidī­jies. Es nemāku peldēt, bet plunčāties pa ūdeni man nā­cies tik daudz, ka pat atcerēties negribas. Man vajag tikai airi satvert, kad es jau guļu laivā uz muguras. Un, ja runā par stūrēšanu, — gudri vīri stāsta, ka kompasam esot trīsdesmit divi rumbi, bet, kad es ķēros pie stūres, tad tam atrodas vismaz vēl kādi trīsdesmit. Un, jā, nu­dien, tikpat droši kā tas, ka dievs radījis ābolus, ir arī tas, ka no airiem es sajēdzu tik, cik cūka no svētdienas. Cik esmu spēris kāju kādā laivā, tik tā gandrīz vienādiņ noiet dibenā. Divām gabalām es ielauzu dibenu un izkritu cauri. Reiz apvēlos ar visu laivu Kanjonā, bet no ūdens mani izvilka vēl aiz Baltā Zirga. Rakstā airēt man sakrīt tikai ar vienu vienīgu cilvēku — un tas ir jūsu padevīgais kalps. Bet, džentlmeņi, tiklīdz skanēs aicinājums, es sēdī­šos iekšā «Bižū» un braukšu kaut vai uz elli, ja tik pa ceļam tā laivele neapvelsies augšpēdus.

Barons Kurbertēns abām rokām viņu apskāva, iesauk­damies:

— Tikpat droši kā tas, ka dievs radījis ābolus, tu esi

īsts vīrs!

Tommija seja bija bāla, un viņš ar runāšanu centās aiz- gainīt iestājušos klusumu:

— Negribu noliegt, ka protu cilāt airi un ceļavējš man allaž labvēlīgs; bet, ja mēs tagad laidīsimies ceļā, tad iebrauksim akurāt nākamajā aizblīvējumā. Es no savas puses domāju, ka nav kur steigties. Es iesaku labāk pa­gaidīt vēl druscītiņ, kamēr upe būs brīva no ledus.

— Neiet cauri, Tommij, — Džeikobs Velzs aizrādīja. — Te tev nav ko aizbildināties.

— Apžēliņ! Kas tur nu par starpību…

— Diezgan! — Korlišs noteica. — Tu brauksi!

— Nenāk ne prātā. Es…

. — Muti ciet! — Dels bija nācis pasaulē ar juhtādas plaušām un misiņa rīkli, un, kacl viņš ierēcās, skots sāka trīsēt kā jēra ļipa.

— Uzklausīt! Uzklausīt! — Salīdzinājumā ar Dela mig­las tauri Fronas balss caur salas kokiem skanēja kā vis­tīrākā sudraba zvārgulītis. — Uzklausīt! Uzklausīt! Va­ļējs ūdens! Vaļējs ūdens! Mirklīti pagaidiet! Es braukšu jums līdzi.

Trīs jūdzes uz augšpusi, kur Jukona ieliecās varenā līkumā no rietumiem uz austrumiem, bija parādījusies ūdens josla. Pēc ledū iekaltās ziemas šis skats šķita neti­cams brīnums; taču Makfērsons, kam nepiemita ne mazā­kās iztēles spējas, uzsāka enerģisku atkāpšanos.

— Paga bišķīt, paga bišķīt, — viņš protestēja, kad sī­kais zeltracis jau bija nogrābis viņu aiz apkakles. — Es­mu aizmirsis savu pīpi.

— Gaidīsim vien visi kopā, Tommij, — Dels ņirdza.

— Es jau varētu tev dot ievilkt kādu dūmu no manējās, ja tavējā nerēgotos tev ārā no kabatas.

— Es gribēju teikt — tabaku.

— Pagrābies no šitās! — Viņš ielika savu tabakmaku Makfērsona trīcošajās rokās. — Labāk gan uzvelc svār­kus! Se! Es tev palīdzēšu. Un, mūsu starpā runājot, Tom­mij, ja tu nerīkosies kā vīrs, tad es tev velnu parādīšu. Dieva goda vārds.

Korliss bija novilcis biezo flaneļa kreklu, lai kustības būtu brīvākas, un, kad tiem piebiedrojās Frona, bija re­dzams, ka arī viņa izmetusies vieglāk. Viņa bija novilkusi jaku un svārkus, un tumšās drānas apakšsvārki sniedzās tikko līdz puslielam.

— Jums ir īstā ādere, — Dels komentēja.

Džeikobs Velzs iztrūkās, ieraudzījis meitu, un piegāja pie laivas, kur viņa pārbaudīja dažu airu tverekļus.

— Vai tad tu tiešām?… — viņš iesāka.

Viņa pamāja ar galvu.

— Jūs gan esat laba meitene, — iejaucās Makfērsons.

— Bet man tak mājās ir sievišķis un kur tad vēl trīs bēr­neļi …

— Gatavs! — Korliss pacēla «Bižū» priekšgalu un pa­raudzījās atpakaļ.

Pēc ledusskrejas pa upi joņoja duļķaina ūdens strāvas. Kurbertēns turēja laivas pakaļgalu, kāpjot lejup pa krasta krauju, bet aizmugurē Dels dzītin dzina Tommiju, kas spirinājās pretī. Plakans ledus gabals, kas no krasta slīpi gulēja ūdenī, noderēja par laivas piestātni.

— Marš uz priekšgalu, Tommij!

Skots nokunkstējās, bet, juzdams pakausī Bišopa smago elpu, paklausīja; Frona apsēdās pakaļgalā, lai laiva notu­rētu līdzsvaru.

— Es varu stūrēt, — viņa apliecināja Korlisam, kurš nupat tikai apjēdza, ka viņa brauc līdzi.

Viņš pameta skatienu uz Džeikobu Velzu, it kā atļauju prasīdams, un to arī saņēma.

— Atlaiž galus! Atlaiž galus! — Dels nepacietīgi mudi­nāja. — Nevelciet kā kaķi aiz astes!