Sniega meita

XV NODAĻA

Bet Korliss aizgāja gan pie Fronas, pie tam vēl to pašu vakaru. Pēc īsas, bet rūgtas pašapceres viņš aši vien at­zina, ka izturējies puiciski. Fronas zaudējums bija ļoti sāpīgs, tomēr doma, ka tagad, kad viņi vairs nebūs viens otram tuvi, meitenes pēdējais iespaids par viņu būs ne­lāgs, — šī doma viņu mocīja tikpat stipri, ja pat vēl ne vairāk. Pie tam, ja neņem vērā visu citu, viņam vienkārši bija kauns. Viņš bija iedomājies, ka vilšanos spēs paciest vīrišķīgāk, it īpaši vēl tāpēc, ka jau pašā sākumā nebija drošs par panākumiem.

Tālab viņš paaicināja Fronu ārā, un abi pastaigādamies gāja uz Kazarmu pusi, bet pa ceļam viņš ar meitenes atsaucīgu palīdzību centās nogludināt neveiklības sajūtu, kāda kopš šārīta sarunas valdīja starp abiem. Korliss ru­nāja prātīgi un rāmi, Frona viņu tāpat uzklausīja, un daudz netrūka, ka viņš būtu sācis atvainoties, ja vien meitene viņu neaizkavējusi.

— Jūs taču itin nekur neesat vainīgs, — viņa teica. — Bijusi es jūsu vietā, es droši vien būtu uzvedusies tāpat un varbūt vēl ļaunāk. Jūs taču bijāt ļauns — vai jūs to zināt?

— Bet, ja es bijis jūsu vietā un jūs manējā, — viņš vārgi mēģināja jokot, — tad nebūtu par ko ļaunoties.

Frona pasmaidīja, priecādamās, ka viņš notikušo jau sāk uztvert vieglāk.

— Tikai diemžēl mūsu sabiedriskā doma šādu maiņu nepieļauj, — viņš piebilda vairāk gan tāpēc, lai vispār ko teiktu.

— Ā! — meitene iesmējās. — Te nu ir vietā mans je­zuītisms. Es spēju pacelties pāri mūsu sabiedriskajai domai.

— Ar to jūs gribat teikt… ka jūs? …

— Te nu bija, jau atkal sašutis! Nu, protams, es jau nebūtu tik neaptēsta, ka runātu gaiši un klaji, bet es ope­rētu ar finesēm, kā jūs, vista spēlmaņi, sakāt. Iznākums būtu tas pats, tikai darbs smalkāks. Galu galā starpība ir tikai šķietama.

— Un jūs to spētu? — viņš pārvaicāja.

— Jā, zinu, ka spētu, ja rastos nepieciešamība. Neesmu no tādām, kas bez cīniņa ļautu aizslīdēt garām tam, ko es uzskatītu par dzīves laimi. Kaut kas tāds, — viņa kri­tiski piemetināja, — ir sastopams tikai romānos vai arī gadās vienīgi ļoti sentimentālām personām. Mans tētis vienmēr apgalvo, ka es piederot pie cīnītājām un karotā­jām. Kas man būs liels un svēts, par to es cīnīšos, kaut vai debesis sagrūtu man pār galvu.

Jūs mani ļoti iepriecinājāt, Vens, — viņa teica, kad abi šķīrās pie Kazarmu vārtiem. — Tagad viss atkal ies ve­cajās sliedēs. Un, lūdzu, nedomājiet par sevi sliktāk kā agrāk — drīzāk gan domājiet labāk!

Taču Korliss pēc dažām īsām vizītēm galīgi aizmirsa ceļu uz Džeikoba Velza māju un pāri galvai ierakās darbā. Brīžam viņam uznāca pat tādas liekulības lēkmes, ka viņš nopriecājās par savu izglābšanos un visdrūmāka­jās krāsās iztēlojās ģimenes dzīves ainas, kādas viņu būtu sagaidījušas nākamībā, ja viņš būtu saistījies ar Fronu nesaraujamām laulības saitēm. Tomēr tas gadījās reti. Parasti domas par Fronu icsvēla viņā tādas ilgas, kas jau līdzinājās badam, un vienīgais, ar ko tās varēja pārspēt, bija smags un ilgstošs darbs. Bet arī tas — sniega ceļš un strautu gultnes, nakts apmetnes un pārskatu sastādī­šana — spēja aizgainīt domas par Fronu tikai nomoda stundās. Miegā tās sagrāba viņu savā varā bez kādas žēlastības, un Dels Bišops, kas pastāvīgi atradās Korlisa tuvumā, redzēja viņa nemierīgo mētāšanos miegā un pa­vēra dzirdīgu ausi murgos murdētajiem vārdiem.

Sīkais zeltracis savilka galus kopā un no dažādiem vērā liktiem sīkumiem izdarīja pareizus secinājumus. Tam gan sevišķa atjautība nebija vajadzīga. Jau tas vien, ka Kor­liss vairs neapmeklēja Fronu, pietiekami skaidri liecināja par neveiksmīgu bildinājumu. Tomēr Dels spēra vēl soli tālāk un sarēķināja, ka visā vainojams Sentvinsents. Ne­zin cik reižu viņš bija redzējis korespondentu kopā ar Fronu gan še, gan tur, un tas viņu varen kaitināja.

— Gan es viņam vēl parādīšu! — Dels nomurmināja kādu vakaru, kad abi bija uzcēluši apmetni pie Zelta Grunts.

— Kam? — Korliss noprasīja.

— Kam ta'? Tam avīžniekam, re, kam.

— Par ko?

— Tāpat vien — aiz principa. Kot' jūs nejāvāt man šo sablietēt tovakar pie Opernama?

Korliss pasmējās, to atcerēdamies.

— Bet kālab jūs viņam sitāt, Del?

— Aiz principa, — Dels atcirta un vairāk neteica ne vārda.

Tomēr Dels Bišops, lai cik atriebīgi noskaņots, neizlaida no acīm savu lielo izdevību un atceļā, kad bija sasnieguši krustceles uz Eldorado un Bonanzu, lika pieturēt.

— Paklau, Korlis, — viņš tūdaļ uzsāka valodu, — vai jūs zināt, kas ir priekšnojauta?

Saimnieks piekrizdams pamāja.

— Āre, un man nu tāda ir. Līdz šim es neko jums ne- esu lūdzis, bet šoreiziņ lūgšu — paliksim šite līdz rītam! Man tā vien rādās, ka savu augļu fermu varu jau sare­dzēt pats savām acīm. Es pat saožu, ka dārzā aug apel­sīni.

— Protams, — Korliss bija ar mieru. — Bet darīsim labāk tā — es braukšu tālāk uz Dausonu, un jūs varat ierasties, kad būsiet ticis galā ar savām priekšnojautām.

— Nu paklau! — Dels protestēja. — Es teicu, ka man ir priekšnojauta, un es gribu jūs ar iesaistīt tai būšanā — vai skaidrs? Jūs esat puisis uz goda, un jūs esat izlasījis kaudzēm grāmatu un samācījies velns zina cik daudz. La­boratorijas padarīšanām un citām lietām jūs šķiežat naudu pa labi un pa kreisi; nu jums tikai atliek iet kla­jumā un iemācīties bez brillēm lasīt, kas rakstīts dabas grāmatā. Redz, esu izstrādājis tādu teoriju …

Korliss tēlotās šausmās paslēja rokas augšup, bet sī­kais zeltracis jau sāka dusmoties.

— Kā ta'! Smejiet vien! Mana teorija ir uzbūvēta taisni pēc jūsu iemīļotās teorijas par eroziju un upju gultnes pārmaiņām. Ne jau velti es divus gadus okšķerēju pēc sīkiegulām kopā ar meksikāņiem. Kā jūs domājat, no ku­rienes ta' nāk Eldorado zelts? Rupjiem graudiem, ne zī­mes, ka būtu skalojies ūdenī. Ko? Re, te nu jums. noderētu jūsu brilles. Grāmatas jūs padarījušas īsredzīgu. Bet tas ar nekas. Sitās te vis nebūs īsti sīkiegulas, bet kaut kas te ir, to es jūtu skaidri. Es neesu izsekojis šai dzīslai — to ne. Bet es jums, raktuvju speciālistam, vienā minūtē varu pastāstīt par Eldorado strauta izvietojumu vairāk, nekā jūs varētu izrēķināt veselā mēnesī, kas sastāv no svētdienām vien. Neņemiet nu par ļaunu — es jau nedo­māju slikti. Palieciet te kopā ar mani līdz rītam, un jūs varēsiet nopirkt ranču blakus manējai, dieva goda vārds!

— Labi, palikšu. Es atpūtīšos un pārlūkošu savas pie­zīmes, kamēr jūs meklēsiet savu upes sengultni.

— Vait' es jums netiku teicis, ka man ir priekšno­jauta? — Dels pārmetoši noprasīja.

— Bet vai es neesmu ar mieru palikt šeit līdz rītdie­nai? Ko jūs vēl gribat?

— Uzdāvināt jums augļu ranču, to es gribu. Jums tikai jānāk kopā ar mani un druscīt jāpaokšķerē šur un tur, tas ir viss.

— Man nevajag jūsu dullās augļu rančas. Esmu nogu­ris, un raižu man pilna galva; atstājiet mani mierā! Es domāju, ka esmu darījis pietiekami daudz, ja, izdabādams jūsu untumiem, esmu ar mieru uzkavēties šeit. Jūs varat šķiest savu laiku un ošņāties apkārt, cik tīk, bet es pa­likšu apmetnē. Sapratāt?

— Lai mani pakar, Un tā esot pateicība! Zvēru pie Me- tuzāla bārdas — es uz vietas uzteikšu darbu, ja tik jūs pats mani nepatrenksiet. Es caurām naktīm prātoju par savu teoriju un rēķinos ar jūsu līdzdalību, bet jūs tik guļat uz ausīm un puņķojaties: Frona tā, un Frona šitā…

— Pietiek! Palieciet klusu!

— Velns un elle! Ja es par zelta meklēšanu nezinātu vairāk, kā jūs zināt par lakstošanos…

Korliss ar lēcienu metās tam virsū, bet Dels izveicīgi pašāvās sānis un izstādīja pretī dūres. Tad viņš pietu­pienā strauji nodemonstrēja mānīgus apakšējos sānu si­tienus gan no kreisās, gan labās puses un sāniski aizvir­zījās līdz nomīdītajai takai, kur kājām bija stingrāks pamats.

— Pieturiet! — viņš uzsauca Korlisam, kas no jauna grasījās mesties tam klāt. — Vienu mirklīti! Ja es jus pievārēšu, vai nāksiet man līdzi uz nogāzi?

— Jā..

— Bet, ja nepieveikšu, jūs varat mani atlaist no darba. Godīgs rēķins. Sākam.

Dels labi zināja, ka Korlisam nav nekādu cerību uzva­rēt, un tikai rotajājās ar to; viņš deva māņu sitienus, te uzbrukdams, te atkāpdamies, un mulsināja pretinieku, ik brīdi pazuzdams no redzes loka un tā izvezdams to no pacietības. Korliss itin drīz atskārta, ka vāji pārvalda domu un kustību korelāciju, bet nākamais, ko viņš at­skārta — ka jau guļ sniegā un lēnām nāk pie atmaņas.

— Kā… kā jūs to izdarījāt? — viņš stostīdamies vai­cāja sīkajam zeltracim, kas turēja viņa galvu sev uz ceļ­gala un berzēja viņam pieri ar sniegu.

— O, jums tā lieta ies! — Dels pasmējās, palīdzēdams viņam nostāties uz trīcošajām kājām. — Jums ir īstā ādere. Gan es jums kādreiz to parādīšu. Jums vēl ir lērums ko mācīties, un to jūs vis grāmatās neatradīsiet. Tikai ne pašlaik. Vispirms mums jāatrota piedurknes un jāierīko apmetne, bet tad jūs man nāksiet līdzi uz pa­kalnu.

Hi, hi! — viņš nokrikšķinājās kādu laiciņu vēlāk, kad abi ņēmās, piestiprinādami Jukonas novada krāsniņai dūmvadu. — Jūs nemākat aši saskatīt un strauji sist. Nevarējāt vis izsekot, kā es to daru, hē? Nekas, kādreiz es jums to iemācīšu, oho, es jūs pamatīgi apmācīšu!

Paķeriet cirvi, un ejam! — viņš izrīkoja, kad nometnes iekārtošana bija pabeigta.

Viņš nogriezās augšup uz Eldorado, pa ceļam kādā bū­diņā aizņēmās cērti, lāpstu un skalojamo plāti un tad aizsoļoja pa piekrastes terasēm netālu no Franču strauta ietekas. Venss, kaut gan juta vieglu aizvainojumu, šoreiz tomēr pasmējās pats par sevi, uzjautrinādamies par radu­šos situāciju. Uzsvērtā pazemībā viņš sekoja pa pēdām uzvarētājam, ar pārspīlētu pakalpīgumu izrādīdams pa­kļaušanos savam kungam, kurš tikai smīnēja vien.

— Jums tā lieta ies. Jūs esat no īstā kaula taisīts! — Dels nometa darba rīkus zemē un vērīgi nopētīja, kā sagu- lusi sniega virskārta. — Ņemiet cirvi, uzrāpieties pakalnā un atstiepiet man kādas nastas sausu zaru!

Kad Korliss atgriezās, vilkdams pēdējo zaru kravu, sī­kais zeltracis vairākās vietās bija atgrābis sniegu un sūnas, tā ka attīrītas zemes strēmeles veidoja kaut ko krustam līdzīgu.

— Raudzīšu izlūkot abos virzienos, — viņš paskaidroja. — Var gadīties, ka uzduros dzīslai te, varbūt otrā pusē, varbūt tur augstāk; bet, ja mana priekšnojauta kaut cik pareiza, tad šitā ir īstā vieta. Tur pāri gultnē iezis iet uz leju, tur tas ir dzijāks un, jādomā, bagātāks, toties prasa daudz darba. Siten ir terases mala. Te dzīsla, kazi, nebūs dziļāk par pāris pēdām. Mums tik vajag uziet kādu pa­zīmi, pēc tam varēsim urbināt no sāniem.

Tērzēdams viņš uz atsegtās zemes vairākās vietās sa­kūra ugunskurus.

— Bet viens kas, Korlis, lieciet vērā, ka šī te vēl nav sīkiegulu meklēšana. Sitas ir prasts un vienkāršs iesācēja darbs, bet sīkiegulu meklēšana… — viņš atlieca muguru un runāja gandrīz bijīgi, — bet sīkiegulu meklēšana ir visdziļākā zinātne un vissmalkākā māksla. Tur tev vajag izjust atšķirību par mata platumu, tur vajag, lai acs būtu asa un roka stingra — kā tērauds. Kad tu divreiz dienā esi nokaitējis plāti līdz zilganumam un tad no lāpstas grābuma ieža izskalo sīku šķipsniņu zelta smilšu — eh, tā tad ir skalošana, tā, lūk, to sauc. Es jums varu teikt, ka drīzāk iztikšu bez ēšanas, lai tik man ļauj sekot sīk- iegulas dzīslai.

— Un drīzāk iztiksiet bez sīkiegulām, lai tikai jums ļauj dūšīgi izkauties.

Bišops pārtrauca darboties un pārdomāja. Viņš rūpīgi apsvēra, kas vēl varētu līdzināties sajūtai, kad tu turi rokā paša iegūtu sīku zelta smilšu šķipsniņu.

— Nē, neiztikšu vis. Vienādiņ un allaž sīkiegulu meklē­šana man būs pirmajā vietā. Tā ir tikpat neganta kā nar­komānija, Korlis, dieva goda vārds. Ja šitā mānija tevi reiz sagrābusi, tad pagalam tu esi. No tās tu vairs vaļā netiksi. Paskatieties vien uz mani! Ko tur nu vēl runāt par nepiepildāmiem sapņiem — no sāniem jau sveci neaiz­dedzināsi.

Viņš pagājās uz priekšu un izspārdīja uz visām pusēm vienu no ugunskuriem. Tad viņš pacēla cērti, tērauda smaile ietriecās zemē un apstājās ar metālisku klikšķi, it kā būtu atdūrusies pret blīvu cementu.

— Pat ne divas collas nav vēl atkusis, — Dels nomurk- šķēja noliekdamies, ar pirkstiem grābādamies pa slapjo irdni. Pērnās zāles stiebri bija sadeguši, bet viņam izde­vās saņemt saujā un izraut kušķi zāles sakņu. — Velnosl

— Kas noticis? — Korliss ievaicājās.

— Velnosl — Dels atkārtoja bezkaislīgā balsī, izdau­zīdams dubļaino sakņu kušķi virs plātes.

Korliss pienāca klāt un pieliecās, lai palūkotos tuvāk.

— Paga, pagal — viņš izsaucās, paķerdams divas trīs dubļainas zemes piciņas un izberzēdams tās pirkstos. Uz­plaiksnīja kaut kas spoži dzeltens.

— Velnosl — sīkais zeltracis vēlreiz nočukstēja pavi­sam klusu. — Pirmais putniņš izlidojis. Sākas pie pašām zāles saknēm un iet dziļumā.

Pēkšņi viņš pietrūkās kājās un, paslējis galvu sāniski, acis aizmiedzis, ar ieplestām, trīsošām nāsīm ostīja gaisu, Korliss skatījās nesapratnē.

— Oh! — sīkais zeltracis nostenējās. Tad viņš dziļi ievilka elpu. — Vait' jūs nejūtat, kā smaržo apelsīni?