Sniega meita

X NODAĻA

Nākamajā rītā Korlisu jau pavēlā stundā izcēla no gul­tas klauvējiens — bija atnācis Bešs, viens no Džeikoba Velza indiāņiem. Tas atnesa no Fronas mazu zīmīti ar īsu uzaicinājumu raktuvju inženierim apmeklēt viņu, tik­līdz rastos pirmā izdevība. Tas bija viss, kas rakstīts, bet viņš par to prātoja ilgi un dikti. Ko gan Frona grib tam teikt? Meitene viņam arvien bija neatminama mīkla — un jo sevišķi vēl vakardienas notikumu gaismā —, tā ka viņš nespēja pat ne iedomāties, ko minēt. Vai viņa grib izbeigt pazīšanos, pamatojot to ar izšķirīgiem un nepārprotamiem pierādījumiem? Vai arī, izmantojot savas sievietes priekš­rocības, vēl vairāk pazemot viņu? Vai vēsi aprēķinātiem, auksti apsvērtiem vārdiem izklāstīt savus ieskatus par viņu? Vai varbūt nožēlo un grib vērst par labu nepelnīto cietsirdību? Zīmītē nebija manāma ne vainas apziņa, ne dusmas — itin nekāda norādījuma, tikai formālos vārdos ietverts uzaicinājums.

Tā nu, izbeidzoties rīta puses pēdējai stundai, viņš stā­jās Fronas priekšā galīgā neizpratnē un juceklīgā gara­stāvoklī. Viņš nejutās ne cieņas pilns, ne pazemots, nolē­mis izturēties stingri neitrāli līdz tam brīdim, kamēr viņa atklās savu nostāju. Taču Frona nemeta nekādus līčločus un savā parastajā vaļsirdībā, ko Korliss jau bija sācis pat apbrīnot, tūdaļ ķērās vērsim pie ragiem, atklāti un tieši nākdama viņam pretī. Jau pirmais skatiens viņas sejā, pirmais pieskāriens viņas rokai, pirms vēl Frona bija tei­kusi kaut vārdiņu, apliecināja Korlisam, ka viss ir kār­tībā.

— Priecājos, ka jūs tomēr esat atnācis, — viņa iesāka.

— Nevarēju nekur atrast mieru, kamēr nebiju ar jums tikusies un pateikusi, cik ļoti nožēloju vakarējo un cik dziļi kaunos, ka es …

— Nu jau, nu. Nav nemaz tik briesmīgi. — Viņi vēl ar­vien stāvēja kājās, un Korliss paspēra soli Fronai tuvāk.

— Varu jums apliecināt, ka augstu vērtēju jūsu nostādni šinī jautājumā, un tomēr, ja arī no teorētiskā viedokļa jūsu izturēšanās pelna vispilnīgāko un augstāko atzinību, taču — runāsim atklāti — ir daudz kas tāds, kas… kas…

— Jā?

— Kas ir dziļi nožēlojams, ja raugās no sociālā vie­dokļa. Un nelaimīgā kārtā mēs nedrīkstam izslēgt šo sociālo viedokli no mūsu apsvērumiem. Bet, ciktāl runāju pats par saviem uzskatiem, jūs neesat darījusi neko tādu, par ko vajadzētu kaunēties un justies vainīgai.

— Jūs esat ļoti laipns, — viņa sirsnīgi izsaucās. — Ti­kai tas nav tiesa, un jūs pats zināt, ka nav tiesa. Jūs labi zināt, ka rīkojāties, kā pienākas, bet es jūs aizskāru un apvainoju, jūs zināt, ka es uzvedos kā tirgus sieva un izturējos pretīgi…

— Nē, nēl — Viņš pacēla roku, it kā gribēdams aiz­sargāt meiteni no sitieniem, ar kuriem viņa šaustīja pati sevi.

— Jā gan, jā! Man ir pietiekami iemeslu kaunēties. Sev par attaisnojumu varu teikt tikai vienu: šī sieviete dziļi saviļņoja manas jūtas — tik dziļi, ka es biju tuvu asa­rām. Tieši tai brīdī parādījāties jūs — un pats jau jūs zināt, kā izturējāties, tālab mans žēlums pret viņu pavēr­sās dusmās pret jums, un… nu, pēdīgi es pati sevi iesvei- lēju tik nervozā garastāvoklī, kādu vēl savu mūžu neesmu jutusi. Man liekas, tā jau bija histērija. Lai nu kā — tā vairs nebiju es pati.

— Mēs neviens neesam mēs paši.

— Nu jūs neesat patiess. Es rīkojos aplam, bet jūs bijāt jūs pats — tiklab tobrīd, kā tagad. Bet apsēdīsimies taču! Mēs te stāvam tā, it kā jūs būtu gatavs skriet pro­jām, tiklīdz pamanīsiet pirmo jauna izvirduma pazīmi.

— Tik briesmīga jūs nudien neesat! — Viņš iesmējās, izveicīgi sagrozīdams savu krēslu tā, lai gaisma kristu uz viņas seju.

— Drīzāk jāsaka, ka jūs neesat tāds gļēvulis. Vakar es laikam gan biju briesmīga. Es… es taču gandrīz iesitu jums. Bet jūs turējāties drosmīgi, kad pātaga vēzējās pār jums. Jūs pat nemēģinājāt pacelt roku, lai aizsegtos.

— Esmu novērojis, ka suņi, pār kuriem krīt jūsu pā­taga, tik un tā nāk laizīt jūsu roku un tiek noglaudīti.

— Tātad? — viņa izaicinoši novaicāja.

— Tātad viss atkarīgs no apstākļiem, — viņš attrauca tādā pašā tonī.

— Un tomēr, par spīti visam, man ir piedots?

— Tāpat kā es ceru, ka taps piedots man.

— Tad varu priecāties, tikai jūs gan neesat darījis neko tādu, ko vajadzētu piedot. Jūs rīkojāties saskaņā ar saviem uzskatiem, bet es — saskaņā ar savējiem, tikai jā­atzīst, ka manējie ir plašāki. Ahā! Sapratu! — viņa izsau­cās, sajūsmā saplaukšķinādama rokas. — Es taču vakar neniknojos uz jums — un rupja, pat draudīga es arī ne­biju pret jums. Viss notika pilnīgi bezpersoniski. Itin vien­kārši — jūs aizstāvējāt sabiedrības sociālās pozīcijas, to tipu, pret kuru vērsās mans naids un niknums, un, bū­dams tās reprezentants, jūs arī dabūjāt izturēt manu uzbrukumu. Vai nu jūs saprotat?

— Saprotu un atzīstu, ka gudri risināts; tikai atvairī­dama pārmetumus par to, ka būtu nodarījusi man pāri vakardien, jūs pakļaujat tiem sevi šodien. Jūs iztēlojat mani par visa aprobežotā, aizspriedumainā un nicināmā pārstāvi, un tas nu ir ļoti netaisni. Nupat, pirms dažām minūtēm, es teicu, ka jūsu uzskati šajā jautājumā no teo­rētiskā viedokļa ir nevainojami. Tomēr tas vairs tā nav, ja mēs problēmā iesaistām sabiedrību.

— Jūs esat mani pārpratis, Vens. Uzklausiet! — Viņa pasniegusies satvēra Korlisa roku, un viņš nu ļoti labprāt bija gatavs uzklausīt. — Esmu arvien atbalstījusi uzskatu, ka tas, kas ir, ir pareizi. Šinī ziņā es pakļaujos vispār pieņemtā sabiedriskā sprieduma gudrībai. Diemžēl pakļau­jos, jo tāds nu reiz ir cilvēks. Tomēr pakļaujos vienīgi sa­biedrībā. Pati par sevi es šos jautājumus vērtēju citādi. Un, ja esmu kopā ar sev līdzīgi domājošiem, — kālab lai es to nedarītu? Vai jūs mani saprotat? Patlaban jūs jūta­ties vainīgs. Bet, mūsu starpā runājot, vakar tur uz upes jūs apstākļus tā vis nevērtējāt. Jūs izturējāties tikpat aiz­spriedumaini kā sabiedrība, kuru jūs reprezentējāt.

— Tātad jūs sludināt divējādas patiesības? — viņš cirta pretī. — Vienu patiesību — izredzētajiem, otru — pūlim? Jūs gribat būt demokrāte teorijā un aristokrāte praksē? Tik tiešām — jūsu ieņemtā pozīcija nav nekas cits kā tīrais jezuītisms.

— Nudien, vai tikai ar nākamo elpas vilcienu jūs ne­sāksiet apgalvot, ka visi cilvēki ir dzimuši brīvi un vien­līdzīgi, saņemdami mantojumā veselu kaudzi dabas dotu tiesību? Jūs taču taisāties pieņemt darbā Delu Bišopu; kādas vienlīdzīgas brīvdzimušā tiesības liktu viņam strā­dāt jūsu labā vai jums — pieļaut šādu strādāšanu?

— Nu nē, — viņš iebilda. — Man gribētos gan šo to pārgrozīt vienlīdzības un tiesību jautājumos.

— Tiklīdz sāksiet ko grozīt, jūs esat zaudējis! — Frona izsaucās. — Jūs taču varat tās grozīt vienīgi manas no­stājas virzienā — un tā nav ne tik jezuītiska, ne tik skarba, kā jūs definējāt. Taču neaizklīdīsim dialektisku disputu džungļos! Es vēlos ieraudzīt visu, ko vien iespē­jams redzēt, tālab pastāstiet man par šo sievieti.

— Ne visai piemērots temats, — Korliss pretojās.

— Bet es gribu zināt.

— Šīs zināšanas jums nederēs.

Frona nepacietīgi piespēra kāju un cieši paraudzījās Korlisā.

— Viņa ir skaista, ļoti skaista, — meitene uzvedinā­dama ieminējās. — Vai jums tā neliekas?

— Velnišķīgs skaistums.

— Un tomēr skaista, — viņa neatlaidās.

— Jā jel, jā, ja jau jūs uz to pastāvat. Bet, cik skaista, tikpat arī ļauna, nežēlīga un nelabojama.

— Taču tobrīd, kad es viņu uzgāju takas malā, viņas seja bija skumja un acīs asaras. Ar kādu īpašu sievietes instinktu esmu pārliecināta, ka saskatīju kādu viņas rak­stura iezīmi, pret ko jūs, vīrieši, esat akli. Tik pārvarīgi skaidri es to redzēju, ka, jums parādoties, mans prāts bija noslēgts pret visu citu, es izjutu vienīgi bezgalīgu žēlumu: Ak, cik nožēlojami! Cik briesmīgi nožēlojami! Viņa taču ir sieviete, tāpat kā es, un mēs abas neapšau­bāmi dažā ziņā esam ļoti līdzīgas. Jā, viņa pat citēja Brauningu…

— Bet pagājušo nedēļu, — Venss aši pārtrauca, — viņa vienā piesēdienā novinnēja no Džeka Dorsija zelta smiltis trīsdesmit tūkstošu dolāru vērtībā. No Dorsija, kura iecir­knis jau aplikts ar divām hipotēkām! Nākamajā rītā viņu atrada guļam sniegā, un viņa revolverī viena patronas ligzda bija tukša.

Frona, neko neatbildējusi, piegāja pie sveces un tīšu­prāt iebāza pirkstu liesmā. Tad viņa to pacēla pret Kor­lisu, lai būtu redzama apsvilusi āda, un teica, piesārtusi aiz dusmām:

— Es atbildu līdzībās. Uguns ir ļoti laba, bet es to iz­mantoju nepareizi un saņēmu sodu.

— Jūs aizmirsāt, — Korliss iebilda, — ka uguns dar­bojas akli, pēc dabas likumiem. Taču Lūsila brīvi nosaka pār sevi. Ko viņa izvēlējās, to arī izdarīja.

— Nē, jūs aizmirstat, ka tieši tāpat arī Dorsijs brīvi noteica savu rīcību. Taču jūs nupat teicāt — Lūsila. Vai tā viņu sauc? Es gribētu ko vairāk par viņu uzzināt.

Korliss saviebās.

— Nevajag! Jūs mani sāpināt, tā runādama.

— Bet sakiet, lūdzu, — kālab?

— Tāpēc, ka … tāpēc, ka …

— Nu, nu?

— Tāpēc, ka es sievieti turu cieņā un godā. Frona, jūs vienmēr esat aizstāvējusi atklātību, un nu arī es būšu atklāts. Man ir sāpīgi tās augstās cieņas dēļ, kādu izjūtu pret jums, es nespēju paciest, ka jums pieskaras kaut kas aptraipīts. Kad es uz takas ieraudzīju jūs kopā ar šo sie­vieti, es… nē, jūs nemaz nevarat aptvert, ko es pārcietu.

— Aptraipīts? — Fronas lūpas mazliet sakniebās, ko viņš nemaz neievēroja, un viņas acīs iegailējās tikko jau­šama uzvaras prieka dzirksts.

— Jā gan, aptraipīts… samaitāts, — viņš uzsvērti at­kārtoja. — Ir lietas, kuras kārtīgai sievietei nemaz neva­jag saprast. Nevar taču aptaškīties dubļos un tomēr pa­likt tīrs.

— Tas jau paplašina mūsu kaujas lauku, — viņa runāja, jautrā garā te sakļaudama, te atliekdama delnas. — Jūs teicāt, ka viņu sauc Lūsila; jūs ļāvāt noprast, ka esat ar viņu pazīstams; jūs man šo to par viņas dzīvi pastāstījāt, bet droši vien jums zināms vēl daudz kas, ko neuzdroši­nāties stāstīt; īsi sakot, ja jau nevar aptaškīties un tomēr palikt tīrs — kā tad sastāv ar jums?

— Bet es taču esmu …

— Vīrietis, nu protams. Jauki! Būdams vīrietis, jūs drīkstat saskarties ar samaitātību. Būdama sieviete, es to nedrīkstu. Aptraipītais aptraipa — vai ne tā? Bet ko tad jūs te, pie manis, meklējat? Ejiet projām!

Korliss smiedamies pacēla rokas.

— Padodos! Jūsu formālajai loģikai es nespēju stāties pretī. Varu vienīgi atgriezties pie visaugstākās loģikas, kuru jūs neatzīstat.

— Un tā būtu?

— Spēks. Ko vīrietis no sievietes grib, to viņš arī iegūst.

— Tad es sitīšu jūs ar jūsu pašu ieroci, — Frona aši attrauca. — Kā tad palika ar Lūsilu? Ko vīrietis ir gri­bējis, to viņš ir ieguvis. Tā jūs un visi vīrieši kopš laiku gala esat gribējuši un ieguvuši. Tā gribēja arī nabaga Dorsijs. Jūs nevarat atbildēt, nu, tad ļaujiet man šo to pie­bilst sakarā ar to visaugstāko loģiku, ko jūs saucat par spēku. Ar to jau esmu sadūrusies. Vakar es to konstatēju jūsos — tur nartās.

— Manī?

— Jā gan — kad jūs sniedzāties, lai satvertu mani. Jūs nespējāt apspiest šo pirmatnīgo tieksmi, tālab arī nemanī­jāt, ka tā jūs pārņēmusi savā varā. Bet jūsu sejas iz­teiksme, cik varu iztēloties, bija tieši tāda kā alu cilvē­kam, kas nolaupa sievieti. Vēl mirklis, un — esmu pār­liecināta — jūs būtu sagrābis mani ar varu.

— Tādā gadījumā lūdzu piedošanu. Man ne sapņos nenāca prātā…

— Te nu bija, jūs visu sabojājāt! Man… man jūs tāds tieši patikāt. Atceraties — vai tad es arī nebiju alu sie­viete tai brīdī, kad vicināju pātagu jums pār galvu?

Tomēr es, ser Divsejaini, vēl neesmu noslēgusi rēķinus ar jums, kaut gan jūs jau pametat kaujas lauku. — Fro­nas acis draiskulīgi uzdzirkstīja un vaigos ievilkās sīkas smieklu bedrītes. — Esmu nodomājusi noraut jums masku.

— Esmu jūsu varā — kā māls podnieka rokās, — Kor­liss padevīgi atbildēja.

— Tad jums jārauga šis tas atcerēties. Pirmīt, kad es no sākuma vēl biju ļoti pazemīga un lūdzu jums piedo­šanu, jūs atvieglinājāt manu stāvokli, sacīdams, ka manu rīcību varot nosodīt vienīgi uz tā pamata, ka to neatzīst sabiedriskie aizspriedumi. Vai atceraties?

Korliss palocīja galvu.

— Pēc tam kad jūs manus uzskatus apzīmogojāt par jezuītismu, es novirzīju sarunu uz Lūsilu un teicu, ka gribu ieraudzīt visu, ko vien iespējams redzēt.

Viņš atkal palocīja galvu.

— Un, kā jau biju cerējusi, es tiešām arī ieraudzīju. Jo jūs tūdaļ pat sākāt runāt par aptraipīšanu, samaitātību un notašķīšanos dubļos — un visu to attiecinājāt uz mani. Te nu ir, ser, jūsu divējādie uzskati. Jūs taču varat pa­likt tikai pie viena, un esmu pārliecināta, ka jūs turaties pie pēdējā. Jā, jā, man ir taisnība. Pie tā jūs turaties. Un, atzīstieties vien, jūs nebijāt patiess, apgalvodams, ka uzskatāt manu rīcību par nepareizu vienīgi no sabiedriskā viedokļa. Es mīlu patiesīgumu.

— Jā, — viņš iesāka, — taisnība, es nebiju patiess. Bet es to neapzinājos, kamēr turpmākās analīzes ar jūsu pa­līdzību mani ievirzīja pareizās sliedēs. Sakiet, ko gribat, Frona, mans uzskats par sievieti ir un paliek tāds, ka viņa nedrīkst saskarties ar to, kas apgānīts.

— Bet vai mēs nevaram būt kā dievi, zinādami labu un ļaunu?

— Mēs taču neesam dievi! — Viņš skumji pakratīja galvu.

— Tātad tikai vīrieši ir dievi?

— Tā nu ir pārmodernu sieviešu valoda. — Viņš sa­rauca pieri. — Tiesību vienlīdzība, vēlēšanu tiesības un viss pārējais.

— Ai! Nerunājiet tā! — viņa protestēja. — Jūs negribat mani saprast, jūs nemaz to nespējat. Es neesmu cīnītāja par sieviešu tiesībām, es aizstāvu nevis moderno sievieti, bet mūsdienīgo sievietīgumu. Tāpēc ka es esmu atklāta, tāpēc ka gribu būt dabiska, godīga un patiesa un tāpēc ka palieku pati sev uzticīga, jums labpatīk to visu pār­prast un nepamatoti kritizēt manu rīcību. Es vismaz mē­ģinu palikt uzticīga pati sev, un man liekas, ka tas izdo­das gluži labi, bet jūs manā patiesības mīlestībā nesa­skatāt jēgu. Varbūt tas tāpēc, ka neesat pieradis pie dabiskām, atklātām sievietēm, varbūt — kas visticamāk — tāpēc, ka tuvāk pazīstat vienīgi šos siltumnīcās audzētos ziediņus — glītas, nevarīgas, tuklas un labi paēdušas radībiņas, svētlaimīgi nevainīgas un noziedzīgi stulbas. Tās nav ne dabiskas, ne stipras, un šīs sievietes arī ne­var būt mātes dabiskiem un stipriem cilvēkiem.

Frona pēkšņi aprāva stāstījumu. Abi saklausīja kādu ienākam hallē, un mīkstos mokasīnos autas kājas sma­giem soļiem nāca tuvāk.

— Mēs paliekam draugi, — Frona steigšus piemetināja. Un Korlisa skatiens viņai atbildēja.

— Vai neiztraucēju? — Deivs Hārnijs smīnēja plati un nozīmīgi, iepriekš tūļīgi paraudzījies uz visām pusēm, pirms nāca klāt sarokoties.

— Nepavisam, — Korliss atbildēja. — Mēs te garlai­kojām viens otru tikām, līdz sākām gluži vai ilgoties, lai taču kāds iegrieztos. Ja jūs nebūtu atnācis, mēs drīz vien būtu saķildojušies — vai ne, mis Velza?

— Man šķiet, viņš situāciju neattēlo gluži pareizi, — Frona atsmaidīja. — Taisnību sakot, mēs jau bijām sā­kuši ķildoties.

— Izskatāties ar maķenīt uzbudināti, — Hārnijs kritiski novērtēja, ar savu neļomeno augumu ieplezdamies pa vi­siem dīvāna spilveniem.

— Ko dzird par badu? — Korliss ievaicājās. — Vai tiek organizēta kāda sabiedriska palīdzība?

— Nekāda sabiedriska palīdzība nav vajadzīga. Mis Fronas papiņš bijis varen tālredzīgs. Man domāt, viņš visus sabiedējis un iztramdījis. Trīs tūkstoši pa ledu aiz- gajuši uz kalnieni, bet tūkstoša pusotra nokāpuši lejup pie pārtikas noliktavām, tā ka tirgus kļuvis krietni vien brīvāks. Kā jau Velzs bija paredzējis, ikviens te spekulēja uz cenu celšanos un grāba pārtiku, kur vien tika klāt. Tas parbiedēja šo smalkni, un nu visa tā varza aizdrāzās uz Sāļajiem Ūdeņiem, suņus ar visus paķēra līdzi. Starp citu! — Viņš cienīgi saslējās. — Par suņiem! Pavasarī, kad pārvadājumi atkal kļūs rosīgāki, tie nedzirdēti celsies cenā. Es jau esmu savācis simtu gabalu un paredzu, ka dabūšu par tiem simt dolāru skaidrā naudā no galviņas.

— Vai jūs tā domājat?

— Vai es domājot! Tā būs! Lai tas paliek mūsu triju starpā — es nakamnedēļ sūtīšu pāris puišu uz Lejas No­vadu, lai uzpērk kādas piecsimt Iabakas laikas, kur vien atrod. Vai es to domājot! Esmu pietiekami ilgi slamstījies pa šito zemīti, lai zinātu, kad vajag turēt banku.

Frona sāka pilnā kaklā smieties.

— Bet cukuru jūs tomēr pazaudējāt, Deiv.

— Ē, to es neņemu galvā, — viņš miermīlīgi atteica. — Starp citu, tas man ko atgādināja. Es, redz, esmu ticis pie avīzes, tā ir tikai četras nedēļas veca, —

— Nu, vai tad Savienotās Valstis ar Spāniju…'

— Ne tik strauji, ne tik strauji! — Garais jenkijs sa­vēcināja rokas, pieprasīdams klusumu, un tā aprāva arī Fronas jautājumu, kas uz pēdām sekoja Korlisa vaicā­jumam.

' Domāts konflikts starp šīm valstīm, kas 1898. gadā saasinājās )īdii karam, kurā Spānijā cieta sakāvi.

— Bet vai jūs to izlasījāt? — tie abi noprasīja.

— Mhm, rindu pa rindiņai, pat sludinājumus.

— Nu pastāstiet taču! — Frona atsāka. — Vai tad…

— Palieciet nu klusu, mis Frona, lai es varu izlikt visu pa kārtai! Sitā avīze man izmaksāja piecdesmit dolāru — es to vīru notvēru, kad viņš pašlaik iegriezās līkumā augšpus Klondaiksitijas, un uz vietas to atpirku. Tas dul- buris būtu i simtu par avīzi dabūjis, ja būtu to paspējis aizvest līdz pilsētai…

— Bet kas tad tajā rakstīts? Vai…

— Kā jau teicu, šitā avīze man izmaksāja piecdesmit dolāru. Tas ir vienīgais eksemplārs, kas nokļuvis līdz še­jienei. Visi mirst vai nost aiz ziņkārības, visi grib dzirdēt jaunākās ziņas. Tā nu es, mis Frona, esmu ielūdzis kādu skaitu izraudzītu personu šovakar jūsu dzīvoklī, jo tā ir vienīgā piemērota vietiņa, un te viņi varēs lasīt avīzi vi­siem priekšā vai katrs pa kārtai, kā vien patiks un cik ilgi patiks… tas ir, ja vien jūs atļausiet viņiem izmantot šito vietiņu…

— Nu, protams, es viņus labprāt uzņemšu. Jūs esat ļoti laipns, atļaudams…

Ar rokas vēcienu jenkijs atgaiņāja uzslavu.

— Ta jau es biju ierēķinājis. Bet, kā jūs pieminējāt, tā nu ir sagadījies, ka esmu pazaudējis cukuru. Tālab ikvie­nam vīra galvam un mātes meitai, kas šovakar grib iemest aci tai laikrakstā, jābleķo piecas krūzītes cukura. Vai skaidrs? Piecas krūzītes, lielas, pilnas ar kaudzi, viena alga, baltais, brūnais vai graudu cukurs. Es viņus visus ierakstīšu parādnieku sarakstā un rītdien sūtīšu puiku pa mājām, lai iekasē cukuru.

Fronas seja vēstījuma sākumā pauda galīgu neizpratni, bet nu tajā atkal atgriezās smieklu vaibsti.

— Tas tikai būs jautrs joks! Es piedalos, kaut arī iz­celtos skandāls. Vai šovakar, Deiv? Taču šovakar?

— Protama lieta. Un jūs, zināt, dabūsiet brīvbiļeti, jo jūs tak dodat telpas.

— Toties tētim jāsamaksā savas piecas krūzītes! Neat- laidieties no tām, Deiv!

Deivs labpatikā pamirkšķināja viņai ar aci.

— Viņš samaksās kā mīļais, varu saderēt!

— Bet es gādāšu, lai viņš arī ierodas, — Frona noso­lījās, — lai tek pakaļ Deiva Hārnija kaujas ratiem.

— Drīzāk jau cukurratiem, — Deivs ierosināja. — Bet

rītvakar es avīzi aiznesīšu uz Opernamu. Vairs gan ne­būs gluži svaiga, toties ies pa lēto: viena krūzīte cukura būs īstā cena, man domāt. — Deivs stalti saslējās, sēdē­dams uz dīvāna, un lielīgi sita knipjus ar saviem milzum garajiem pirkstiem. — Kopš navigācij-a slēgta, es laiku neesmu velti šķiedis; un, kauč ar viņi nosēdētu vai visu nakti nomodā, tik un tā viņi rītā nebūs tik agri kājās, lai aizsteigtos priekšā Deivam Hārnijam — pat ne attiecībā uz cukuru.