Sniega meita

I NODAĻA

— Viss sagatavots, mis Velza, bet diemžēl nevienu no kuģa laivām mēs nevaram dot.

Frona Velza žigli pietrūkās kājās un piegāja pie vecākā virsnieka.

— Mēs esam ļoti aizņemti, — tas paskaidroja, — un zelta meklētāji visā visumā ir nejēdzīga krava …

— Saprotu, — viņa to pārtrauca, — un es arī uzvedos ļoti nejēdzīgi. Man tiešām žēl, ka sagādāju jums tādus rūpestus, bet… bet… — Viņa aši apgriezās un norādīja uz krastu. — Vai redzat to lielo baļķu māju? Starp priežu skupsnu un upi? Tur es esmu piedzimusi.

— Tādā gadījumā es arī laikam gan būtu ļoti stei­dzies, — virsnieks līdzjūtīgi nomurmināja, vadīdams sie­vieti cauri drūzmai uz klāja.

Ikviens te maisījās kādam citam pa kājām, un nebija neviena, kas pilnā rīklē par to neprotestētu. Kāds tūkstotis zelta meklētāju reizē brēca, lai viņu mantību tūdaļ uz vietas nogādā krastā. Visas lūkas bija līdz kājai vaļā, un griezīgi čīkstošas vinčas no tilpņu dzīlēm juku jukām rāva augšup dažādas mantas. Tvaikonim gar abiem bortiem rindojās platdibenes, kurās šo kravu sagāza, un visās lai­vās ļaužu pūlis ņēmās vaiga sviedros, tvarstīdams lejup slīdošās troses un valstīdams saiņus un kastes uz visām pusēm, jo katrs trakā steigā meklēja savējo. Citi, pār kuģa reliņu pārkārušies, bagāžas kvītis vicinādami, klaigāja uz tiem, kas strādāja laivās. Dažbrīd divi vai trīs cilvēki visi reizē atzina kādu priekšmetu par savējo, un tad gāja vaļā kautiņš. Ar «diviem apļiem» vai «apli un punktu» apzīmogotie saiņi bija nebeidzamu ķīviņu objekts, jo kat­ram rokas zāģītim tūdaļ atradās ducis īpašnieku.

— Kuģa ekonoms zvērē, ka palikšot traks, — vecākais virsnieks stāstīja, palīdzēdams Fronai Velzai pa trapu no­kāpt uz laipām, — bet bagāžas izsniedzēji nodeva visu kravu pasažieriem un atteicās strādāt. Tomēr mums vēl neiet tik traki kā «Betlēmes Zvaigznei», — viņš apgal­voja, norādīdams uz tvaikoni, kas bija noenkurojies kādu cetur-tdaļjūdzi tālāk. — Pusei tā pasažieru ir līdzi nastu nesēji zirgi, ar ko nokļūt Sk'agvejā un Baltajā Aizā, bet otra puse tiek novirzīta uz Čilkutu. Tāpēc tie ir sadumpo­jušies un tur tagad visi darbi pārtraukti.

Ēi tu! — viņš uzsauca, ar roku pamādams barkasam «Vaithols», kas rāmi šūpojās viļņos ārpus trokšņaino laivu vērdzes.

Sīkais barkasiņš drosmīgi tuvojās milzīgai velkoņa bar­žai, grasīdamies to apbraukt, taču laivinieks pagriezienā sparīgi ietriecās baržas priekšgalā un, tikko viņš bija at­kal atstūmies, kā par nelaimi, nemākulīgi iegrūda aira galu pārāk dziļi ūdenī. Laiva apsviedās ap savu asi un apstājās.

— Sargies! — vecākais virsnieks uzkliedza.

No pretējās puses pilnās burās brauca divas septiņdes- mitpēdu laivas, pieblīvētas ar mantām, zelta meklētājiem un indiāņiem. Viena no tām strauji nogriezās uz piestāt­nes steķiem, bet otra piespieda barkasu pie baržas sāniem. Laivinieks gan bija paguvis laikus sasliet airus gaisā, to­mēr sīkā laivele no spiediena brakšķēja vien un draudēja sašķīst gabalos. Viņš pietrūkās kājās un strupiem, bet iz­teiksmīgiem teicieniem novēlēja mūžīgu pazudināšanu gan laivas matrožiem, gan baržas stūrmaņiem. Kāds vīrs pār­liecās pār baržas malu un no augšas apsvētīja laivinieku ar skanīgiem, sulīgiem lāstiem, bet laivā sēdošie baltie un indiāņi vai plīsa no smiekliem.

— Ei tu, pīpenīt![1] — kāds no tiem iebjāvās. — Kāpēc neesi iemācījies airēt?

Laivinieka dūre nobrikšķēja pret kritizētāja žokli, un vīrs apdullināts atkrita uz mantu kaudzes. Nejuzdamies vēl apmierināts ar šo pārmācību, laivinieks ļāva dūrei vaļu un tik zvetēja arī citus laivas pasažierus. Tuvāk sē­došais zeltracis sāka sparīgi raustīt revolveri, kas bija iespriedies spīdīgajā ādas makstī, bet viņa brāļi argonauti smējās, nogaidīdami, kas te īsti pajuks. Taču laiva atkal turpināja ceļu, un stūrētājs iegrūda ar aira galu laivinie­kam krūtīs, tā ka tas augšpēdu novēlās barkasa dibenā.

Kad lāstu un zaimu bangojums bija sasniedzis paisumu un šķita, ka nežēlīgs kautiņš vai pat slepkavošana nepa­ies secen, vecākais virsnieks bija pametis slēpu skatienu uz meiteni sev līdzās. Viņš bija domājis ieraudzīt apju­kušu un izbijušos ģīmīti, bet nepavisam nebija sagatavo­jies tam, ko skatīja viņa acis: meičas seja pauda dziju, kvēlu interesi.

— Man |oti žēl, — viņš sāka atvainoties.

Bet meitene viņu pārtrauca, gandrīz vai pikta par šo iejaukšanos:

— Nē, nē, nav par ko. Es visu to noskatos ar lielu pa­liku. Kaut gan labi vien ir, ka tā vīra revolveris iesprūda. Ja tā nebūtu noticis …

— Mūsu malā izcelšanās būtu aizkavējusies. — Vecā­kais virsnieks pasmējās, tādējādi parādīdams savu taktis­kumu. — Sis cilvēks ir īsts laupītājs, — viņš turpināja, pamādams ar roku pret laivinieku, kas pēdīgi bija iemēr­cis airus ūdenī un nu īrās klāt kuģa bortam. — Viņš bija ar mieru ņemt tikai divdesmit dolārus par jūsu nogādā­šanu krastā. Teica, ka vīrietim būtu prasījis divdesmit piecus. Gatavais pirāts, varat man ticēt, un kādreiz viņš noteikti tiks pakārts. Divdesmit dolārus par pusstundas darbu! Padomā tikai!

— Lēnāk pār tiltu, draudziņ! — brīdinoši uzsauca pie­minētais, nemākulīgi lūkodams iegrozīt laivu pie kuģa sā­niem un iegrūzdams vienu airi ūdenī. — Jums nav nekādu tiesību tā mētāties ar vārdiem, — viņš izaicinoši piebilda, izžņaudzīdams krekla piedurkni, ko bija apšļācis ūdenī krī­tošais airis.

— Tev ir labas ausis, puis, — vecākais virsnieks uz­sāka.

— Un strauja dūre, — otrais pārtvēra.

— Un aša mēle.

— Manā amatā nepieciešama. Starp jums, haizivīm, bez tādas gals klāt. Ak es esot pirāts? Bet jūs paši — sablī­vējuši tūkstoš pasažierus kā siļķes mucā! Plēšat no tiem divkāršu pirmās klases taksi, barojat ar starpklāja brau­cēju pārtiku, un lažas tiem gulēšanai kā cūku midzeņi! Bet es esot pirāts, ko tu neteiksil

Vīrs ar sarkanu seju pārliecās pār augšklāja reliņu un neganti iebaurojās:

— Es pieprasu, lai manu bagāžu nogādā krastā! Nāciet augšā, mister Tērston! Tūlīt! Uz līdzenas vietas! Mani piecdesmit poniji cits citam krēpes nograuzuši tai jūsu netīrajā ūķī, un plāni jums klāsies, ja nenovedisiet tos malā, cik ātri vien jūsu spēkos. Katra diena man nes tūk­stoš dolāru zaudējumu, un to es necietīšu! Vai dzirdat? Necietīšu! Kopš izbraucām no Sietlas dokiem, jūs mani esat dīrājuši kā kaimiņu āzi, bet — velns un elle! — nu vairs tas nav ciešams. Lai mani nesauc par Tedu Fērgu- sonu, ja es neuzsperšu gaisā visu tvaikoņu sabiedrību! Vai dzirdat manus vārdus? Es esmu Teds Fērgusons, un sveikā jūs cauri netiksiet, ja nenāksiet šurp uz ātrāko! Vai dzirdat ar?

— Ak tad pirāts, ko? — laivinieks nerimās burkšķēt pats pie sevis. — Un kurš gan? Es, vai?

Misters Tērstons mierinādams pavēcināja roku pret sar- kanģīmi un atkal pievērsās meičai.

— Man jau būtu paticis pavadīt jūs līdz krastam un aiz­vadīt līdz pat veikalam, bet jūs pati redzat, cik aizņemti mēs esam. Uz redzēšanos — un laimīgu ceļu jums! Es tūlīt sadabūšu pāris vīru, kas sameklē un aizved jūsu ba­gāžu. Jūs to saņemsiet veikalā rīt no rīta, tas ir droši.

Meitene viegli a-tspiedās pret viņa roku un iekāpa laivā. No viņas svara caurumainā laivele pēkšņi sazvārojās — un ūdens šļurkstēdams izšļācās caur sānu dēļu spraugām, pieliedams viņas kurpes, taču meiča to uzņēma samērā aukstasinīgi un, apsēdusies uz pakaļgala soliņa, savilka kājas sev apakšā.

— Pagaidiet! — virsnieks iesaucās. — Tā nu tas neiet, mis Velza! Nāciet atpakaļ, un es centīšos atbrīvot jums kādu no mūsu laivām, tiklīdz būs iespējams.

— Vispaprickšu es jūs ieraudzīšu… hm, debesīs, — laivinieks atcirta atgrūzdamies. — Laidiet vaļā! — viņš draudīgi uzbrēca.

Misters Tērstons bija cieši satvēris laivas stūri, bet at­algojumam par savu bruņniecisko rīcību dabūja ar aira menti skaudru sitienu pa pirkstiem. Aizmirsdams visu pie­klājību, aizmirsdams pat mis Velzu, viņš nolamājās, pie tam jo sulīgi.

— Uzdrošinos piebilst, ka mūsu atvadīšanās gan drīk­stēja būt cildenāka, — viņa uzsauca pār plecu atpakaļ, un pāri ūdens klājam aizburzguļoja viņas skanīgie smiekli.

— Ak tu kungs! — virsnieks nomurmināja, goddevīgi noņemdams cepuri. — Tā tik ir sieviete! — Un viņu pēk­šņi pāršalca kaismīgas alkas — viņš būtu vēlējies mūžam skatīt savu atspulgu Fronas Velzas pelēkajās acīs. Viņam trūka analītiķa spēju, tālab viņš nezināja, kas tam par iemeslu, bet to gan zināja, ka kopā ar šo sievieti būtu ga­tavs iet vai līdz pasaules galam. Viņam uzmācās riebums pret savu profesiju un kārdinājums mest to pie malas, lai brauktu projām uz Klondaiku, kurp devās viņa. Taču viņš pārlaida acis kuģa izvelbtajiern sāniem, ieraudzīja Teda Fērgusona sarkano seju un aizmirsa sapni, ko īsu brīdi bija pasapņojis.

Plikši — vesela ūdens šalts, ko uzšķieda enerģiski dar­binātais airis, iešļācās meitenei sejā.

— Ceru, ka nedusmojaties, mis, — viņš atvainojās. — Es jau cenšos, kā protu, bet visai labi neizdodas.

— Tā izskatās gan, — viņa labsirdīgi atteica.

— Nevaru apgalvot, ka es dikti mīlētu jūru, — viņš sarūgtināts piebilda, — bet kauc kur tak man vajag go­dīgā ceļā sagrabināt kādu dolāru, un likās, ka šitais ceļš nav no sliktākajiem. Ja man kauč bišķīt būtu laimējies, es sen jau atrastos Klondaikā. Es jums pastāstīšu, kā tas iznāca. Pusceļā, pie Vējainās atkares, es pazaudēju visu savu mantību, kad jau biju pārstiepis to pāri kalnu grē­dai…

Plīkš! Sļauksl Meitene notrauca ūdeni no sejas un no- drebuļojās, jo dažas šjāces bija notecējušas arī gar viņas silto muguru.

— Jūs esat dūšīga, — viņš to paslavēja. — Jums ir īstā ādere, lai dzīvotu šitamā' novadā. Vai dosieties tālāk ar?

Viņa priecīgi pameta ar galvu.

— Jums paveiksies. Bet es, kā jau teicu, pazaudējis visu ceļa mantību, griezos atpakaļ uz piekrasti, jo biju spiests sagādāt to no jauna. Tāpēc jau es ar plēšu tik augstas takses. Bet ceru, jūs neņemsiet ļaunā, ka lieku jums maksāt tik daudz. Neesu jau sliktāks par tiem pārē­jiem, nudien ne, mis. Man tak nācās sableķot veselu simtu par šito veco toveri, kurš štatos nebūtu ne desmit dolāru vērtē. Katrā vietā savas cenas. Tur tālāk pie Skagvejas takas pakavu naglas nāk ceturtdaļdolāra gabalā. Cilvēks pieiet pie letes un pasūta viskiju. Viskijs — pusdolāru. Nu, viņš iemet savu viskiju, pasviež divas pakavu nag­las — un lieta kārtībā. Pret pakavu naglām neviens iebil­dumus neceļ. Tās tur ir naudas vietā.

— Jums jābūt drosmīgam puisim, ja pēc tādas pieredzes vēl uzdrīkstaties doties uz šiem novadiem. Vai jus man nepateiktu savu vārdu? Varbūt mēs tur, Iekšzemē, vēl satiekamies.

— Kurš ta? Es, vai? Nu, es esu Dels Bišops, sīkais zelt- racis. Bet, ja mums kādreiz gadīsies tur sadurties, tad paturiet prātā, es jums nežēlošu savu pēdējo kreklu… tas ir, paturiet prātā, ka mans pēdējais maizes kumoss tiks atdots jums.

— Pateicos, — viņa atbildēja, mīļi pasmaidīdama, jo augstu vērtēja visu, kas nāk no tīras sirds.

Viņš uz brīdi pārstāja airēt, lai no ūdens, kas skalojās ap kājām, izzvejotu vecu konservu bundžu.

— Jūs gan varētu pasmelt ūdeni, — viņš norīkoja, pa- sviezdams tai bundžu. — Pēc tās pēdējās spaidīšanas ūdens sūcas laivā vēl trakāk.

Frona nemanāmi pasmaidīja, sarotīja augšup svārku stērbeles un noliekusies ķērās pie darba. Ikreiz, kad laivas gals ienira vilnī, ledāju rakstiem greznotie pakalni pie ap­vāršņa šķita ceļamies un grimstam kā milzu bangas. Brī­žam viņa, muguru pūtinādama, atslējās, pavēroja ļaužu mudžas pildīto krastu, uz kuru tie īrās, un tad atkal pa­skatījās uz jūras līča atzaru, kas iesniedzās dziļi sauszemē un kur noenkuroti stāvēja kādi divdesmit lieli tvaikoņi. No katra tvaikoņa uz krastmalu un atpakaļ nepārtrauktās virtenēs braukāja gan lielas platdibenes un barkasi, gan baidaras un citas sīkas visdažādākā veida laiveles. Cil­vēks — nenogurstošais darbonis, kas sīksti turas pretī naidīgajai videi, viņa domāja, pieminēdama savus skolo­tājas, kuru gudrības bija krājusies gan auditorijās, gan naksnīgās nodarbību stundās. Viņa bija sava laikmeta briedināts bērns un skaidri saprata, kas ir materiālā pa­saule un kas tajā norisinās. Un viņa mīlēja šo pasauli un dziļi cienīja to.

Kādu laika sprīdi klusumu pārtrauca vienīgi Dela Bi- šopa airu ritmiskie plunkšķi, bet tad viņam kaut kas iekrita prātā.

— Bet savu vārdu jūs man nepateicāt, — viņš smalk­jūtīgi un pašapmierināti aizrādīja.

— Mani sauc Velza, — meitene atbildēja. — Frona Velza.

Laivinieka sejā atspoguļojās dziļa godbijība, kas vērtās arvien bijīgāka.

— Jūs — esat — Frona — Velza? — viņš lēnām izru­nāja, skaidri atdalīdams vārdus. — Vai Džeikobs Velzs nav jūsu tētuks?

— Jā, es esmu Džeikoba Velza meita — un priecājos jums pakalpot.

Laivinieks savilka lūpas, gari un saprotoši nosvilpās un pārtrauca airēšanu.

— Tūdaļ rāpieties atpakaļ uz pakaļējā soliņa un izvel- ciet kājas no ūdens, — viņš norīkoja. — Un to bundžu pasviediet man!

— Vai tad es nemāku smelt pietiekami labi? — viņa apskaitusies noprasīja.

— Uja, ko jūs! Jūs strādājat lieliski. Bet, bet, ja jūs esat… esat…

— Esmu tieši tāda pati kā pirms tam, kad jūs vēl ne­zinājāt, kas es esmu. Tā ka turpiniet airēt — tā ir jūsu darba daļa, bet es gādāšu par savējo.

— Oho, jūs gan esat dūšīga! — viņš sajūsmināts no- murdēja un no jauna iegula airos. — Tātad Džeikobs Velzs ir jūsu tētuks? Man gan vajadzēja to uzreiz iedo­māties!

Kad viņi bija sasnieguši smilšaino liedagu, ko pieblī­vēja visdažādāko preču kaudzes un cilvēku gūzma, Frona vēl pakavējās tieši tik ilgi, lai paspiestu roku savam pār­cēlājam. Un, kaut gan tā, protams, bija visai neparasta rīcība no pārcēlāju nolīgušas sievietes puses, Dela Bišopa acīs tā šķita pilnīgi saderamies ar īaktu, ka šī sieviete ir Džeikoba Velza meita.

— Paturiet prātā, mans pēdējais maizes kumoss tiks at­dots, — viņš vēlreiz apliecināja, nelaizdams vaļā meitenes roku.

— Un arī jūsu pēdējais krekls — to nepiemirstiet!

— Nē, jūs gan esat… esat… varens skuķis! — viņš gluži negribot izgrūda šo vārdu, pēdējo reizi saspiezdams Fronas roku. — Jā, nudien!

Fronas pastrupie svārki netraucēja auguma kustības, un viņa, patīkami pārsteigta, ievēroja, ka jau atmetusi žiglo tipināšanu, kas tik raksturīga pilsētu trotuāru minējām, un iet slaidiem, viegliem, līganiem soļiem, kādi veidojas tikai tālos ceļos un kādus iegūst tikai pēc smagiem dar­biem un grūtiem pūliņiem. Ne viens vien zelta meklētājs, kas pameta vērīgu skatienu uz viņas potītēm un kāju lieliem pelēkās getrās, nonāca pie tādas pašas atziņas kā Dels Bišops. Un ne viens vien tad paraudzījās augšup arī sejā, bet pēc tam skatījās vēl un vēlreiz, jo viņas skatiens bija atklāts un biedriski sirsnīgs, bet acīs slēpās vārs vizmojums, kas trīsuļoja uz smaida robežas: tiklīdz pa­smaidīja tas, kas viņu uzlūkoja, smaids atausa arī viņas acīs. šis smaida vizmojums bija bezgala daudzveidīgs — te jautrs, te līdzjūtīgs, te līksms, te zobgalīgs, tajā ne­trūka nevienas nianses. Brīžam šis vizmojums pārplūdi­nāja visu seju — un tikai tad varēja pamanīt, ka tas rodas no smaida viņas acīs. Un allaž tas bija atklāts un biedriski sirsnīgs.

Fronai bija daudz iemeslu smaidiem, kamēr viņa stei­dzīgiem soļiem spraucās caur cilvēku drūzmu smilšainajā liedagā un tad pāri norai devās uz baļķu māju, ko bija rādījusi misteram Tērstonain. Laika rats te šķita atripojis atpakaļ, jo pārvietošanās un transporta paņēmieni še atkal bija tādi paši kā vissenākajos laikos. Cilvēki, kas savu mūžu nebija turējuši rokā neko vairāk par sīku iepirkumu sainīti, tagad bija kļuvuši nastu nesēji. Viņi vairs nestai­gāja, stalti izslējušies-pret sauli, bet gāja salīkuši, galvas pret zemi nodūruši. Muguras visiem bija ielikušas no saiņu stiepšanas, bet uz pleciem jau sāka veidoties siksnu uzberztas tulznas. Viņi grīļojās aiz neierastās piepūles, kājas ļodzījās kā piedzērušiem un streipuļoja savmalu kura, līdz pēdīgi saules spožums acu priekšā satumsa un nesējs ar visu nastu nogāzās ceļmalā. Citi bija sakrāvuši savas mantiņas divriču ķerrās un nu, klusībā līksmoda­mies, sparīgi vilka tās uz priekšu, taču iestrēga pirmajā pagriezienā, kur ceļu bija aizsprostojuši lieli, apaļi lauk­akmeņi. Tad viņi bija spiesti vēlreiz pārvērtēt ceļošanas paņēmienus Aļaskā un vai nu pameta ķerru, kur gadījās, vai arī aizripināja to atpakaļ uz piekrasti, lai par pasa­kainu cenu pārdotu pašam pēdējam no malā izkāpuša­jiem. Zaļknābji, apjozušies ar Kolta revolveru, patronu un medību dunču arsenālu mārciņu desmit svarā, braši aiz- kātoja augšup pa taku, taču drīz vien gausi zvāļojās atpakaļ, bezcerīgā izmisumā sēdami uz visām pusēm re­volveru, patronu un dunču krusu. Tā šie Ādama dēli els­dami pūzdami, sūrus sviedrus liedami, cieta par Ādama grēkiem.

Fronai vai galva griezās no šīs zelta kāres trakuma pārņemto cilvēku drudžainās trauksmes un sen pazīsta­mās ainavas, kas ik uz soļa izraisīja atmiņu gūzmas. Sie kņadainie svešzemnieki šķita pārvērtušies lidz nepazīša­nai. Pat vecie kupicu stabiņi izskatījās dīvaini sveši. Viss bija tāpat un tomēr citādi. Pa šo pašu zālaino noru, kur viņa bērnībā bija rotaļājusies, satrūkdamās, kad viņas saucieni atbalsojās no ledāja uz ledāju, tagad nemierpilnā jūklī šurp un turp drasēja desmitiem tūkstošu cilvēku, iemīdāmi zemē vispēdējo maigās zāles stiebriņu un pie- aurodami klintāju agrāko klusumu.

Un tālumā pa ceļiem virzījās augšup vēl desmit tūk­stoši, kas nesen bija gājuši te cauri, un aiz Cilkutas bija vēl savi desmit tūkstoši. Bet aizmugurē, visgarām salāin piebārstītajai Aļaskas piekrastei līdz pat Ilorna ragam, vēl desmitiem tūkstošu, izmantodami gan vēja, gan tvaika spēku, traucās šurp no visām pasaules malām. Daijas upe krākdama brāzās lejup uz jūru tāpat kā sendienās, taču tās krastmalas bija neskaitāmu cilvēku kāju izbradātas, bet paši cilvēki, rindām saķērušies pie pilošām tauvām, smagi vilka tās viļņveidīgām kustībām, ar pūlēm brizdami pa krastu augšup, bet pret straumi tiem pakaļ peldēja dziļi iegrimušas, piekrautas laivas. Cilvēku spēks cīnījās pret ūdens strāvas spēku, tomēr cilvēki pieveica veco Daiju smiedamies un jo dziļāk izmina takas tās krastos, lai vieglāk būtu tiem, kas viņiem sekos.

Veikala durvīs, pa kurām Frona kādreiz bija skraidījusi iekšā un ārā, pa to spraugu bijīgās bailēs apbrīnodama neparasto skatu, ja gadījās iemaldīties kādam traperim vai zvērādu uzpircējam, — šajās durvīs tagad blīvējās bļaujošu cilvēku pūlis. Pavērusies pa logu stūrī, kur tais laikos, visu apbrīnota, paretam gulēja viena vēstule, gai­dīdama adresātu, kas nāks to pieprasīt, viņa tagad ierau­dzīja pasta sūtījumu grēdu no grīdas līdz griestiem. So sūtījumu dēļ tad arī cilvēki te bļaustījās. Veikala priekšā pie lielajiem svariem drūzmējās cits ļaužu bars. Nolīgtais nesējs indiānis uzsvieda savu nesamo uz svariem, saiņa īpašnieks — baltais — iekricelēja tā svaru piezīmju grā­matiņā, un uz svariem jau novēlās nākamais sainis. Katrs sainis bija savilkts ar nesamajām siksnām, jau sagatavots nesēja mugurai un bīstamajam pārgājienam pār Cilkutu. Frona piespraucās tuvāk. Viņu interesēja nesēju takse. Viņa atcerējās tās dienas, kad nejauši uzklīdis zelta mek- lētājs vai uzpircējs dabūja nesējus, kas ņēma sešus centus par saini, tātad simt divdesmit dolāru par tonnu.

Kāds jauniebraucējs, licis nosvērt savu bagāžu, pāršķir­stīja ceļvedi, meklēdams norādījumus par cenām.

— Astoņus centus, — viņš teica indiāņiem.

Visi indiāņi nikni norēcās smieklos un reizē iebrēcās:

— Cetidesmit centu!

Jaunulim seja izstiepās, un viņš samulsis blenza apkārt. Nejauši uztvēris Fronas acīs tādu kā līdzjūtības dzirksti, viņš sāka raudzīties meitenē. īstenībā viņš drudžaini ap­lēsa, cik izmaksās trīs tonnas smagas bagāžas transports, ja takse ir četrdesmit dolāru par simt mārciņām.

— Divtūkstoš četrsimt dolāru par trīsdesmit jūdžu ceļu! — viņš izsaucās. — Ko lai es iesāku?

Frona paraustīja plecus

— Maksājiet vien labāk tos četrdesmit centus, — viņa deva padomu, — citādi viņi tūdaļ mauks siksnas nost.

Jaunulis gan pateicās, tomēr padomam neklausīja un turpināja kaulēties. Viens no indiāņiem pagājās sānis un sāka raisīt nost no pleciem saiņu nesamās siksnas. Jau­nulis jau svārstījās, bet tieši tad, kad viņš bija gatavs pie­kāpties, nesēji paaugstināja cenu uz četrdesmit pieciem centiem. Jaunulis vārgi pasmaidīja un tik vien jaudāja kā pamāt ar galvu par zīmi, ka padodas. Te grupai pienāca klāt kāds cits indiānis un sāka kaut ko klāstīt, satraukti čukstēdams. Indiāņi priecīgi ieklaigājās, un, pirms vēl jaunulis bija apjēdzis, kas īsti notiek, nesēji bija nosvie­duši plecu siksnas un aizgāja, pa ceļam stāstīdami uz visām pusēm, ka transporta takse līdz Lindermana ezeram tagad esot piecdesmit centu.

Pēkšņi pūlis, kas drūzmējās veikala priekšā, acīm re­dzami saviļņojās. Cilvēki satraukti sačukstējās, un visu acis pievērsās trim vīriem, kas nāca lejup pa taku. Šī trijotne izskatā ne ar ko sevišķu neatšķīrās no citiem — apģērbs tiem bija diezgan trūcīgs, pat nodriskāts. Daudz­maz solīdākā apkaimē ciemata policists tos noteikti būtu aizturējis un ietupinājis par klaidonību.

— Francūzis Luijs, — pačukstēja jaunulis, un šī vēsts izplatījās tālāk no mutes mutē.

— Viņam Eldorado pieder vienkopus trīs rakšanas iecirkņi, — Fronai paskaidroja tās tuvākais kaimiņš. — Viņa bagātību vērtē vismaz uz desmit miljoniem.

Francūzis Luijs, kas soļoja gabaliņu pa priekšu saviem biedriem, itin nemaz neizskatījās pēc miljonāra. Kaut kur pa ceļam viņš bija nozaudējis cepuri un ap galvu šā tā apvaržājis apskrandušu kabatlakatu. Desmit miljonu īpaš­nieks pats stiepa savu bagāžu uz platajiem pleciem.

— Un tas tur — tas ar bārdu — ir Bills Sviftvoters, arī viens no Eldorado karaļiem.

— Kā jūs to zināt? — Frona neticīgi pajautāja.

— Kā es zinot? — stāstītājs izsaucās. — Kā ta nezi­nāšu! Viņa bilde tak pēdējās sešas nedēļas rēgojas visās avīzēs. Paskatieties! — Viņš atlocīja avīzes lapu. — Por­trets izdevies varen līdzīgs. Esmu to redzējis tik bieži, ka pazītu viņa purnu starp tūkstošiem.

— Bet kas tad ir trešais? — Frona taujāja, klusu ciešot atzīdama šī avota autoritāti.

Viņas informētājs pacēlās uz pirkstgaliem, lai labāk sa­skatītu.

— Nezinu gan, — viņš bēdīgs atzinās, bet tad uzsita pa plecu tuvāk stāvošajam. — Kas ir tas klienais bezbārdis? Nu tas ar zilo kreklu un ielāpu uz ceļgala?

Bet tad Frona, izdvesdama priecīgu izsaucienu, metās uz priekšu.

— Met! — viņa uzsauca. — Met Makārtij!

Cilvēks ar ielāpu uz ceļgala sirsnīgi pakratīja Fronas pasniegto roku, kaut gan meiteni nepazina un viņa acīs bija skaidri lasāma neticība un neizpratne.

— Vai dieniņ, tu vairs mani neatceries! — Frona čivi- nāja. — Nemaz nemēģini iestāstīt, ka atceries gan! Ja te nebūtu tik daudz skatītāju, es kristu tev ap kaklu, vecais lāci!

Un tad Lielais Lācis pārnāca mājās pie Mazajiem Lā­cēniem, — viņa svinīgi stāstīja itin kā skolas uzdevumu. — Bet Mazie Lācēni bija ļoti izsalkuši. Un Lielais Lācis teica: «Atminiet, bērniņi, ko es jums sadabūju!» Viens Mazais Lācēns minēja ogas, otrs Mazais Lācēns minēja lasi, un vēl kāds Mazais Lācēns minēja āmriju. Bet Lie­lais Lācis pasmējās: «Hu! Hu!» — un teica: «Tas ir gar­šīgs, liels un trekns cilvēkbērns!»

Kamēr vīrietis klausījās, viņa sejā atspoguļojās atceres ausma, un, kad meitene bija beigusi, viņa acis samiedzās sīkās krunciņās un viņš iesmējās tādiem īpašiem, pavisam ' klusiem smiekliem.

— Jā, nudien es tak jūs atceros, — viņš sacīja, — bet sit mani vai nost, es nevaru pateikt, kas jūs tāda esat.

Frona norādīja ar pirkstu uz veikala vaļējām durvīm un bikli paraudzījās viņā.

— Nu es zinu, kas tu esi! — Viņš pakāpās atpakaļ un aplūkoja meiteni no galvas līdz kājām, bet tad viņa sejā

iezagās vilšanās izteiksme. — Nē, tas nav iespējams! Es bušu maldījies. Jūs tak nevarat būt dzīvojusi šitamā kroģelī. — Viņš pameta ar īkšķi uz veikala pusi.

Frona sparīgi māja ar galvu.

— Tad galu galā tu tomēr būsi tā pati? Tā mazā bā- renīte, no kuras zelta matiem es nezin cik reižu tiku pin­kas izsukājis? Tā mazā spīganiņa, kas basām kājām un plikiem stilbiem skraidelēja te visapkārt?

— Jā, jā! — viņa līksmi apliecināja.

— Tas mazais velnēns, kas nospēra suņu pajūgu un pašā ziemas spelgonī aizbrauca pāri Pārejai paskatīties, kur viņpus kalniem zemei mala? Un tikai aiz tā iemesla, ka vecais Mets Makārtijs bija sastāstījis viņai brīnumu pasaciņas?

— Ai, Met, mīļais, vecais Met! Vai atceries, kā es gāju jūrā peldēt kopā ar sivašu meitenēm no indiāņu ap­metnes?

— Un es vēl dabūju vilkt tevi aiz matiem laukā?

— Un pazaudēji vienu pavisam jaunu gumijas zābaku?

— Kā nu neatcerēšos! Tā bija gaužām traka un nepie­ļaujama blēņdarība! Bet tie zābaki tava tēva bodē man maksāja desmit dolārus!

— Bet tad tu devies projām, pāri Pārejai uz Iekšējiem novadiem, un mēs par tevi vairs nesaņēmām nekādas zi­ņas. Visi domāja, ka tu esot pagalam.

— Kā ne, to dienu es atceros labi. Tu vēl lēji asaras man pie krūts un neparko negribēji dot vecajam Metam buču uz šķiršanos. Bet beigu beigās nomutēji gan! — viņš uzvaras priekā iesaucās. — Kad apķēries, ka es no tiesas eju projām. Biji gan tu sīka drostaliņa!

— Man bija tikai astoņi gadi.

— Un divpadsmit gadu ir pagājuši. Divpadsmit gadus esmu pavadījis tur, Iekšējos novados, ne solīti ārpusē ne­spēris. Tev tagad vajadzētu būt divdesmit?

— Un esmu gandrīz tikpat gara kā tu, — Frona ap­stiprinādama piebilda.

— Glīta meiča esi izaugusi — smuidra, lunkana, un viss, kā nākas. — Viņš pārlaida tai kritisku skatienu. — Tikai drusku vairāk apaļuma nebūtu par ļaunu, tās ir manas domas.

— Nē, nē! — viņa protestēja. — Kur nu divdesmit gadu vecumā, Met, kur nu divdesmit! Paraugi manu augšdelmu, tad tu redzēsi.

Viņa salieca roka elkonī, tā ka bicepsi izspiedās.

— Muskulīši tā nekas, — viņš atzinīgi piezīmēja, pār­laidis roku saspriegtajam izcilnim, — domāt, tu būtu grūti strādājusi, maizi pelnīdama.

— Oho, es protu sviest ķegļus, boksēties, paukot, — viņa uzskaitīja, ikreiz ieņemdama attiecīgo pozu, — un peldēt, lēkt ūdenī, pievilkties pie stieņa divdesmit reižu no vietas un… un staigāt uz rokām. Tā, lūk!

— Ak tad ar to tu esi nodarbojusies? Bet es domāju, ka tu aizbrauci grāmatu gudrības mācīties, — viņš sausi aizrādīja.

— Tagad, Met, ir pavisam jaunas mācīšanas meto­des — un no skolas nemaz nelaiž laukā, ja galva gan piebāzta ar gudrībām, bet…

— Bet kājas tik vārgas, ka nejaudā galvu panest! Labs ir, jāpiedod vien būs, ka tev tādi muskuļi!

— Bet kā tev pašam klājas, Met? — Frona jautāja. — Ko tev pasaule jauna devusi šajos divpadsmit gados?

— Apskati mani! — Viņš izlika kājas sānis, atmeta galvu un izrieza krūtis. — Te tu redzi misteru Metjū Makārtiju, dižciltīgās Eldorado dinastijas karali, kas val­stību ieguvis pats ar savu roku spēku. Maniem īpašumiem robežu nav. Vienā minūtē man saskalo tik daudz zelta smilšu, cik agrāk visā mūžā nebiju redzējis, šito ceļojumu uz Savienotajām Valstīm es uzņēmos ar tādu nolūku, lai apciemotu savus vecīšus. Esmu cieši pārliecināts, ka viņi vēl dzīvi. Bez tam Klondaikā var gan atrast tīrradņus, bet nekur te nav atrodams labs viskijs. Un šitāds nolūks man ar vēl ir: pirms nāves iemest malciņu labas mantas. Pēc tarn — tā esmu nozvērējies — braukšu šurp atpakaļ un pārvaldīšu savus Klondaikas zemes īpašumus. Kā nekā esmu tak viens no Eldorado karaļiem, un, ja tev rastos vajadzība pēc neliela aizņēmuma, tad esmu gatavs tev tādu dot.

— Tas pats vecum vecais Mets, kas nekad nenoveco, — Frona smējās.

— Tāpat arī tu esi palikusi īsta Velza, kaut arī tev ir cīkstoņa muskuļi un filozofa smadzenes. Bet iesim tak iekšā, Luijs un Sviftvoters jau iegāja. Esmu dzirdējis, ka Endijs vēl arvien turot šito bodīti, un es nu gribu redzēt, vai mans vārds nav izdzēsts no viņa atmiņas parād- rakstiem.

— Un es arī. — Frona satvēra viņu aiz rokas. Viņai bija nelāgs paradums ņemt aiz rokas cilvēkus, kurus mī­lēja. — Pagājuši desmit gadi, kopš aizbraucu!

Irs izlauza sev ceļu caur pūli gluži kā pāļu dzenamais veseris, un Fronai bija viegli sekot šā masīvā buksera ķīļūdenī. Jaunuļi godbijīgi vēroja viņus, jo tiem šie cilvēki šķita tikpat kā Ziemeļzemes dievības. Sarunu dūkoņa uz­vilnīja no jauna.

— Kas ir šī meitene? — kāds iejautājās.

Un Frona, patlaban iedama iekšā pa durvīm, saklau­sīja atbildes sākumu:

— Džeikoba Velza meita. Nekad neesi dzirdējis par Džeikobu Velzu? Kur ta tu esi mitinājies?