Sniega meita

XIX NODAĻA

Hauha bija vienkārša indiāņu sieviete, kuras senči dau­dzās paaudzēs ēduši jēlas zivis un plosījuši gaļu ar zo­biem, tāpēc arī viņas ētiskie uzskati bija tikpat raupji un primitīvi kā viņas asinis. Tomēr ilgstošā saskarsme ar bal­tajiem cilvēkiem bija iemācījusi viņai orientēties balto dzīves uzskatos, paradumos un domu gaitā, ko viņa lie­

liski izprata, kaut ari sirds dziļumos par to nicinoši šņau­kājās. Pašā sākumā viņa desmit gadus bija strādājusi par virēju pie Džeikoba Velza un kopš tā laika arvien vēl kal­poja viņam šādā vai tādā veidā; bet, kad tajā drūmajā janvāra rītā viņa atvēra ārdurvis kādam, kas bija skaļi un neatlaidīgi klaudzinājis, un atskārta, kas ir šis apmeklē­tājs, pat viņas flegmātiskā pašapziņa sašķobījās.

Caurmēra cilvēki — ne vīrieši, ne sievietes — nebūtu tik ātri izpazinuši, kas īsti ir šis viesis. Taču Hauhas no­vērošanas un iegaumēšanas spējas bija attīstījušās bargā skolā, kurā nāve mēdza satriekt paviršos, bet dzīve apbal­voja piesardzīgos.

Hauha aplūkoja savā priekšā stāvošo sievieti no galvas līdz kājām. Cauri biezajam plīvuram viņa spēja saskatīt tikai acu mirdzumu, kamēr matus pilnīgi nosedza parkas kapuce, bet augumu slēpa parkas garais apmetnis. Tomēr ITauha atvilka elpu un vēroja tālāk. Neskaidri iezīmētajās aprisēs viņa uztvēra kaut ko jau pazīstamu. Skadrais skatiens vēlreiz nopētīja aiztīņāto seju un ievēroja nepār­protami raksturīgu galvas atmetienu. Tad Hauhas acis aizplīvurojās, vecajai indiānietei piepūlot savas smadze­nes, kuru primitīvajos rievojumos, gluži kā plauktiņos, glabājās visi viņas necilās gara dzīves iespaidi. Tur ne­bija nekādas nekārtības, nekāda sajukuma, nekādu neno­teiktu, pretrunīgu līčloču emociju, samākslotu teoriju un mulsinošu abstrakciju nospiedumu — tikai kaili fakti, pre­cīzi sašķiroti un attiecīgi sastatīti. No pagātnes pieredzes plauktiņiem viņa nemaldīgi izvēlējās un izvilka vajadzīgos faktus, apvienoja tos un salīdzināja ar pašreizējiem, un tūdaļ viss neizprotamais it kā atbirza no viņas priekšā stāvošās sievietes — viņa to atpazina, zināja, kā tā runā, ko dara, kā izskatās un kāda tās biogrāfija.

— Tavs labāk iet prom žigli, žigli, — Hauha paziņoja apmeklētājai.

— Mis Velzu. Es vēlos viņu satikt.

Dīvainā viešņa runāja nosvērtā, stingrā balsī, kas lie­cināja par gribasspēku, tomēr Hauhu tā nespēja ietekmēt.

— Tavs labāk iet prom, — viņa flegmātiski atkārtoja.

— Nodod šo te Fronai Velzai un — ai, lūdzu, — te viņa iesprieda ceļgalu starp durvju vērtnēm un stenderi, — at­stāj durvis vaļā!

Hauha novaibstījās, tomēr zīmīti paņēma, jo nespēja

pārvarēt bijību, kas iemantota desmit gadu kalpošanā augstākajai rasei.

«Vai varu Jūs satikt?

Lūsila.»

Tāds bija zīmītes saturs. Frona nogaidoši paraudzījās indiānietē.

— Viņa kāju durvīs, — Hauha paskaidroja. — Mans teikt, lai iet prom žigli, žigli. Ko? Tavs domā — jā? Viņa nav labs. Viņa …

— Nē. Ved viņu uz… — Frona aši pārdomāja. — Nē, ved viņu šurp augšā!

— Mans labāk …

— Ej!

Hauha noņurdēja, bet paklausīja, jo neklausīt nespēja, taču, kamēr vecā indiāniete kāpa pa trepēm lejup un gāja uz ārdurvīm, viņas galvā rosījās neskaidra, izplūdusi doma par to, ka kungs vai kalps cilvēks kļūst atkarībā no tā, kāda viņam gadījusies āda — balta vai tumša.

Vienā ašā skatienā Lūsila kā vīzijā aptvēra gan Fronu, kas smaidīdama stāvēja pašā priekšā ar sveicienam pa­stieptu roku, gan glīto tualetes galdiņu ar greznuma nie­ciņiem, gan visapkārt tūkstošiem sīku pazīmju, kas lieci­nāja, ka šī ir meitenes istaba; viņa ieelpoja svaigo, tīro dvesmu, un viņas acu priekšā ar satriecošu skaidrību at­ausa viņas pašas meitenes dienas. Bet tad jau atkal viņa skadrām acīm un vēsām asinīm vēroja visu apkārtējo.

— Priecājos par jūsu apciemojumu, — Frona sacīja. — Es ļoti vēlējos vēl kādreiz tikties ar jums un… bet, lūdzu, novelciet taču smago parku. Cik tā kupla, kas par krāšņām ādām un lielisku izšuvumu!

— Jā, tā ir no Sibīrijas, — «Sentvinsenta dāvana», Lū- silai kārojās piebilst, tomēr tā vietā viņa sacīja: — Sibī­rijas ļaudis, zināt, vēl nav iemācījušies strādāt pavirši.

Viņa atslīga zemajā šūpuļkrēslā tik nepiespiesti gra­ciozi, ka Fronas acis, kas labprāt skatīja visu skaisto, to tūdaļ ievēroja; tur viņa sēdēja ar lepni atmestu galvu, klusējot klausīdamās Fronas valodā, un, minūtēm aizritot, diezgan uzjautrināta vēroja meitenes saspringtās pūles risināt sarunu.

«Kālab viņa atnākusi?» Frona sev vaicāja, mēļodama par kažokādām, laika apstākļiem un citiem nenozīmīgiem tematiem.

— Ja jūs tā arī neko neteiksiet, Lūsila, es drīz kļūšu nervoza, — viņa pēdīgi izgrūda, gandrīz vai izmisusi.

— Vai kas noticis?

Lūsila piegāja pie spoguļa, zem kura uz tualetes gal­diņa stāvēja vesels klāsts greznu nieciņu, un izcēla no to viclus miniatūru Fronas portretu ažūrā apdarē.

— Vai tā esat jūs? Cik veca jūs tad bijāt?

— Sešpadsmit gadu.

— Silfīda, taču vēsa, ziemeļnieciska.

— Asinis mums sasilst vēlu, — Frona aizrādīja. — To­mēr …

— Toties tās tad arī ir karstas, — Lūsila iesmējās.

— Un cik gadu jums pašreiz?

— Divdesmit.

— Divdesmit, — Lūsila gausi atkartoja. — Divdes­mit. — Viņa apsēdās iepriekšējā vietā. — Jums ir div­desmit gadu. Bet man — divdesmit četri.

— Starpība nav liela.

— Taču mūsu asinis sasilst agri. — Lūsila šo atzinumu itin kā sviestin aizsvieda pār neaptveramu bezdibeni, kura dzīles ar četriem gadiem nav iespējams aizpildīt.

Frona tikko spēja valdīt dusmas. Lūsila atkal piecēlās, aizgāja un vēlreiz aplūkoja miniatūru, tad atgriezās ve­cajā vietā.

— Ko jūs domājat par mīlestību? — Lūsila spēji no- vaicāja, bet viņas seja gluži negaidīti atplauka smaidā.

— Par mīlestību? — Meitenes balss notrīsēja.

— Jā, par mīlestību. 'Ko jūs par to zināt? Ko par to

domājat?

Fronai uz lūpām lauzās vesela skaidrojumu plūsma, cits par citu kvēlāki un krāšņāki, taču viņa tos attrauca sānis

un atbildēja:

— Mīlestība ir ziedošanās.

— Jauki. Tātad upuris. Bet vai tas atmaksājas?

— Jā, atmaksājas. Protams, ka atmaksājas. Vai to iespējams apšaubīt?

Lūsilas acis izsmējīgi iegailējās.

— Kāpēc jūs smaidāt? — Frona vaicāja.

— Paraugieties uz mani, Frona! — Lūsila piecēlās kā­jās, un seja viņai kvēlot kvēloja. — Man ir divdesmit četri gadi. Neesmu ne putnu biedēklis, ne arī stulba zoss. Man krūtīs pukst sirds. Man dzīslās rit karstas un

straujas asinis. Un es esmu mīlējusi. Taču neatceros gan neko par atmaksāšanos. Zinu tikai to, ka maksājusi tiku es.

— Un maksādama guvāt atmaksu, — Frona dedzīgi uz­tvēra. — Cena bija atalgojums. Lai arī mīlestība būtu bi­jusi aplama, jūs tomēr esat mīlējusi; jūs dzīvojāt, jūs kalpojāt. Ko vēl jums vajag vairāk?

— Suņu mīlestība! — Lūsila ņirdzīgi pasmējās.

— Ai! Jūs esat netaisna.

— Es jums atspēlējos, — Lūsila noteikti attrauca. — Jūs te gribat iestāstīt, ka jūs visu zinot; ka jūs esat skatījusies pasaulē ar neaizplīvurotām acīm un visu skaidri redzējusi; ka, ar lūpām pat kausa malu neskārusi, jūs esat jau izzinājusi, kā garšo mieles tā dibenā, un tās esot saldas kā medus. Pe! Suņu mīlestība! Ai, Frona, es taču zinu: jūs esat pārpārim sievišķīga, ar plašu vērienu, jūs laižat pār galvu sīkumus, bet, — viņa ar slaido pirk­stu uzsita sev pa pieri, — tas viss jums ir te. Mīlestība ir reibīgs dzēriens, un jūs esat pār mēru saelpojusies smaržīgos tvaikus. Taču izdzeriet to līdz mielēm, apgāziet kausu uz mutes un apgalvojiet tad, ka dzēriens ir salds! Nē, dievs lai man piedod! — viņa kaismīgi izsaucās. — Ir arī laba mīlestība. Jāatrod tikai nevis atdarinājums, bet gaišas un skaidras jūtas.

Frona saprata šo vecveco paņēmienu — tas kopējs vi­sām sievietēm —, un viņas plauksta slīdēja pār Lūsilas delmu, līdz rokas satvērās.

— Es jūtu, ka tas, ko jūs sakāt, ir aplam, taču atbildēt nespēju. Varētu gan — bet kā lai uzdrīkstos? Nedrīkstu taču tīras pārdomas stādīt pretī jūsu faktiem. Esmu pār­dzīvojusi tik maz, tāpēc nevaru apvainot nepatiesībā jūs, kas piedzīvojusi tik daudz…

— «Tam, kurš dzīvojis vairākas dzīves, par vairākām dzīvēm ar nākas mirt.»

Sais sāpju pilnajos vārdos Lūsila izteica arī savas sā­pes; un Frona, to sapratusi, apskāva viņu, piespieda galvu viņai pie krūtīm un sāka šņukstēt. Lūsilas spriegi sa­vilktās uzacis izlīdzinājās, un viņa vieglā mātes skūpstā slepus pieskārās meitenes matiem. Tikai īsu mirkli — tad uzacis atkal saraucās, lūpas sakniebās un viņa atbīdīja Fronu no sevis.

— Jūs precēsieties ar Gregoriju Sentvinsentu?

Frona satrūkās. Tas taču notika tikai pirms divām ne­dēļām, un nevienam pašam viņi nebija teikuši ne puš­plēsta vārdiņa.

— Kā jūs to zināt?

— Jūs jau atbildējāt. — Lūsila vēroja Fronas atklāto seju, kurā viss bija skaidri lasāms, un jutās kā prasmīgs paukotājs, stāvot pretī neveiklam iesācējam, kas ik ar kustību atsedz neaizsargātu vietu pretinieka dūrienam. — Kā es zinu? — Viņa iesmējās skarbu smieklu. — Ja vīrietis pēkšņi pamet sievietes skaujas, kad lūpas tam vēl valgas no pēdējiem skūpstiem un mute pil no pēdējiem meliem I

— Jā, un? …

— Un aizmirst ceļu atpakaļ pie šiem skāvieniem.

— Ak tā? — Velzu asinis uzbangoja Fronā, it kā kar­stas saules izkaltēta, izzuda dūmaka no acīm, un tās spīvi uzliesmoja. — Tad tāpēc jūs esat atnākusi! To jau es būtu varējusi iedomāties, ja vien kaut cik klausījusies Dausonas tenkās.

— Vēl nav par vēlu. — Lūsilas lūpas savilkās. — Tāda jau ir jūsu metode.

— Un es esmu piesardzīga. Ko tas īsti nozīmē? Jūs gribat man pastāstīt, ko viņš ir darījis, kas viņš ir bijis jums? Varu pateikt, ka tās ir veltas pūles. Viņš ir vīrietis, bet mēs abas esam sievietes.

— Nē, — Lūsila meloja, cenzdamās neizrādīt savu pār­steigumu. — Pat nedomāju, ka viņa rīcība varētu jūs kaut kā ietekmēt. Es jau zināju, ka jūs tam paceļaties pāri. Bet… vai mani jūs esat ņēmusi vērā?

Frona uz brīdi aizturēja elpu. Tad viņa pastiepa abas rokas, it kā grasītos aizkavēt vīrieti krist Lūsilas skaujās.

— Te nu jūsos pilnīgi var saskatīt tēvu! — Lūsila iz­saucās. — Ak vai, jūs neiespējamie Velzi!

Taču viņš nav jūsu vērts, Frona Velza, — viņa turpi­nāja. — Manis vērts gan. Viņš nav ne jauks cilvēks, ne dižs, ne arī labs cilvēks. Viņa mīlestība nevar ne tuvu līdzināties jūsējai. Pe! Viņš nemaz nepazīst mīlestību; kaislības — gan šādas, gan tādas — ir lielākais, uz ko viņš spējīgs. Tas jums nav vajadzīgs. Bet tas ir viss, ko viņš labākajā gadījumā var jums sniegt. Un jūs — sakiet, lūdzu, — ko jūs varat sniegt viņam? Sevi pašu? Pārmē­rīga izšķērdība! Tomēr jūsu tēva zelts…

— Izbeidziet, es negribu klausīties! Jūs esat ļauna. — Tā Frona piespieda viņu apklust, taču tūdaļ pārdroši un pilnīgi nekonsekventi ievaicajās: — Bet ko viņam var sniegt Lūsila kā sieviete?

— Dažus neprātīgus brīžus, — sekoja aša atbilde. — Svelmainas baudas aizrautību, pēc tam nožēlu elli — šo gan viņš godīgi nopelnījis, bet es ne mazāk. Tā atjau­nojas līdzsvars — un viss ir kārtībā.

— Bet… bet…

— Jo viņā mājo velns, — Lūsila turpināja, — kārdinošs velns, kas mani aizrauj ar miesu un dvēseli. Lai dievs dod, Frona, ka jūs tādu nekad neiepazītu! Jūsos velna nav, bet manī ir — tāds pats kā viņam, saderīgs pāris. Varu klaji atzīties, ka mūs saista tikai pārejoša kaisle. Nekā pastāvīga nav ne viņā, ne manī… Tas arī ir skaisti, un līdzsvars tiek saglabāts.

Frona sēdēja atzvilusi savā krēslā un laiskiem skatie­niem vēroja viešņu. Lūsila gaidīja, ko viņa teiks. Vis­apkārt valdīja klusums.

— Nu? — Lūsila pēdīgi noprasīja dīvaini klusā balsī, reizē arī celdamās, lai ietērptos savā parkā.

— Neko. Es tikai gaidīju.

— Esmu visu pateikusi.

•— Tad ļaujiet man sacīt, ka nesaprotu jūs, — Frona aukstasinīgi rezumēja. — Es kaut kā uzreiz nespēju ap­tvert jūsu motīvus. Visam jūsu teiktajam ir tāda pliekana pieskaņa. Lai nu kā, par vienu gan esmu droša: nez kāda neizskaidrojama iemesla pēc jūs šodien nebijāt taisnīga pati pret sevi. Nevaicājiet man neko tuvāk, jo, kā jau teicu, es nezinu, kāpēc un kā, taču tik un tā šī pārliecība man ir. Zinu, ka jūs neesat tā Lūsila, ko es sastapu pie malkas vedēju ceļa pār upi. Tā bija patiesā Lūsila, kaut arī maz es viņu dabūju redzēt. Lūsila, kas atnākusi šodien, ir sveša sieviete. Tādu es nepazīstu. Brīžam it kā uzplaik­snīja īstā Lūsila, bet reti gan. Šī te sieviete meloja, meloja man tieši acīs un apmeloja pati sevi. Bet tas, ko viņa stāstīja par šo vīrieti, labākajā gadījumā ir tikai apšau­bāmi spriedelējumi. Nav nemaz izslēgts, ka šī sieviete tāpat ir apmelojusi arī viņu. Ļoti iespējams, ka tieši tā. Ko jūs par to domājat?

— Ka jūs, Frona, esat ārkārtīgi gudra meitene. Brīžam jūsu vārdos ir vairāk patiesības, nekā jūs pati to apzinā­ties, taču brīžam jūs esat daudz aklāka nekā spējat iedo­māties.

— Jūsos ir kaut kas, ko es varētu iemīlēt, tikai jūs esat to noslēpusi, tā ka es nespēju tikt klāt.

Lūsilas lūpas noraustījās, it kā grasītos ko teikt. Taču viņa savilka parku ciešāk un pagriezās uz iešanu.

Frona pati viņu pavadīja līdz durvīm, un Hauhai atlika tikai gremdēties apcerēs par baltajiem cilvēkiem, kas gan izdod likumus, bet paši stāv augstāk par šiem likumiem.

Kad durvis aiz muguras bija aizvērušās, Lūsila nospļā­vās uz ielas.

— Tpu, Sentvinsent! Es apgānīju savu muti ar tavu vārdu! — Un viņa nospļāvās vēlreiz.

— Iekšā!

Pēc šā uzaicinājuma Mets Makārtijs parāva bultas siksniņu, atgrūda durvis vaļā un sev aiz muguras atkal rūpīgi aizvēra.

— A, tas esat jūs! — Sentvinsents kādu brīdi vēroja viesi izklaidīgā neizpratnē, tad atģidās un sniedza roku. — Nu kā tad, hallo, Met, vecais puika! Kad jūs ienācāt, manas domas pašlaik kavējās tūkstoš jūdžu tālumā. Ņe­miet krēslu un apsēdieties, kur ērtāk! Jums līdzās ir ta­baka. Nomēģiniet to un izsakiet savu spriedumu!

«Tas var gan būt, ka šim domas aiz tūkstoš jūdzēm,» Mets klusībā nodomāja, jo tumsā uz takas bija pagājis garām pretimnācējai, kas izskatījās aizdomīgi līdzīga Lū- silai. Tomēr balsī viņš teica:

— Laikam biji aizsapņojies. Nav ar nekāds brīnums.

— Kā to saprast? — žurnālists jautri atvaicāja.

— Tālab vien, ka tepat netālu uz takas es satiku Lū­silu, bet viņas mokasīnu papēži rādīja uz tavu būdu. Pa­laidnes tak ķer katru izdevību aiz astes, tā ir rūgta patie­sība.

— Tas ir tas ļaunākais, — Sentvinsents atzina gluži atklāti. — Vīrietis mirklīti tikai pašķielē uz šo, bet šī jau pieprasa, lai mirklītis kļūtu mūžība.

— Grūti šķirties no vecas mīlestības, ko?

— Gandrīz tā būtu jāsaka. Jūs jau pats saprotat. Tas taču ir acīm redzams, Met, ka arī jūs savā laikā esat šo to izbaudījis.

— Savā laikā? Lai tev būtu zināms, ka es vēl tagad ar neesmu vecs, man tīri labi patīk patrakoties.

— Nu, protams, protams. To jau var nolasīt jums no acīm. Karsta sirds un kāra acs, Met!

Sirsnīgi pasmiedamies, viņš uzsita viesim uz pleca.

— Ta tu jau ar, Vinsent, neesi no kūtrajiem. Manīgs zellis, un ar sieviešiem tu māki izrīkoties — tin tos ap pirkstiņu. Cik tu neesi bučiņu dalījis, cik sirsniņu salau­zis! Bet, starp citu, Vinsent, vai īsto tu kādreiz esi pie­dzīvojis?

•— Kā to saprast?

— īsto, nu, īsto… tas ir… āre, teiksim — vai tu esi kādreiz bijis tēvs?

Vinsents papurināja galvu.

— Es ar ne. Bet vai tēvišķīgu mīlestību tu esi jutis savās krūtīs?

— Nezinu gan. Laikam ne.

— Nu, bet es esmu. Tā tad ar ir tā īstā, to es tev varu pateikt. Ja ir pasaulē vīrietis, kas izauklējis bērniņu, tad es tas esmu — gandrīz tikpat kā izauklējis. Tā bija mei­tenīte, nu viņa ir jau pieaugusi, un, ja vien pasaulē tas ir iespējams, tad es gan viņu mīļoju vairāk nekā viņas pašas miesīgs tēvs. Un re, kas, bez šitās meitiņas bija vēl tikai viena vienīga sieviete, ko esmu mīļojis, bet tā bija jau precējusies. Nevienai dzīvai dvēselei es ne­esmu par to bildis ne vārdiņa, vari man ticēt, pat ne viņai pašai. Taču viņa nomira, un dievs lai mielo viņas dvēseli.

Zods viņam noslīga uz krūtīm, un domas aizmaldījās pagātnē pie gaišmatainās anglosaksietes, kas reiz kā ne­jauši nomaldījies saules stars bija iespīdējusi viņa no baļķiem celtajā veikalā pie Daijas upes. Pēkšņi viņš pa­cēla acis un ievēroja, ka Sentvinsents ar tukšu skatienu blenž grīdā, acīm redzami domādams pavisam citas domas.

— Pietiks muļķoties, Vinsent!

Žurnālists ar pūlēm atkratījās no savām domām un ieraudzīja īra mazās, zilās acis cieši raugāmies viņā.

— Vai tu esi drosmīgs vīrs, Vinsent?

Sekundes ilgu laika sprīdi viņi centās ielūkoties viens otra dvēselē. Un Mets varēja apzvērēt, ka šinī brītiņā pa­manījis Sentvinsenta acīs sīksīku raustīšanos un šaudī­šanos.

Ar triumfālu blīkšķi viņš trieca dūri galdā.

— Dievs sodi, tu neesi tāds!

Žurnālists pievilka sev tuvāk tabakas kārbu un sāka tīt cigareti. Viņš tina to rūpīgi, plānās zīdpapīra lapiņas viņa pirkstos čabēja rāmi un netrīsēja, tomēr sārts vilnis pamazām vien kāpa augšup gar viņa kaklu, sākot no krekla apkakles, uz vaigu dobumiem tas iekrāsojās tum­šāks, uz izciļņiem bija gaišāks, tas slīdēja augstāk, pletās plašāk, līdz visu seju klāja liesmains pietvīkums.

— Tas ir labi. Tas pasargās manas rokas no netīra darba. Vinsent, cilvēk, tas meitēniņš, kas tagad ir pie­augusi sieviete, šonakt atdusas Dausonā. Dievs lai mums palīdz, tev un man, bet mūsu galvas gan nekad vairs ne­skars spilvenu tik tīras un skaidras kā šī galviņa! Vin­sent, pieņem gudru padomu: ne pirkstiņa tu viņai nepie- dursi!

Velns, ko Lūsila bija pieminējusi, sāka rosīties — tas bija aizkaitināts, pārskaities un satrakots velns.

— Tu man nepatīc. Kāpēc, to es neteikšu. Bet ar to pašu ir diezgan. Taču liec šito sev pie sirds un iegaumē labi: ja tu būsi tik traks un sadomāsi precēt šo meiteni, tad tās dienas vakaru tu nepiedzīvosi un kāzu gultu ne­ieraudzīsi. Liec vērā, es tevi varu samalt miltos ar šitām pašām divi dūrēm, ja radīsies vajadzība. Taču jācer, ka atradīšu citu paņēmienu, kā tikt ar tevi galā. Vari būt mierīgs. To es tev svēti apsolu.

— Ak tu, īru cūka!

Velns izlauzās ārpusē pavisam negaidīti, jo Makārtijs ieraudzīja sev priekšā acu augstumā Kolta revolvera stobru.

— Vai pielādēts? — viņš apjautājās. — Jādomā gan. Ko ta tu vēl kavējies? Nu, vai ta nepacelsi gaili?

Žurnālista pirksts, kas gulēja uz aizslēga, sakustējās, un atskanēja brīdinošs klikšķis.

— Un tagad nospied! Nu nospied, tev saka! It kā tu to varētu, kad acis tev tā vien šaudās uz visām pusēm.

Sentvinsents grasījās novērst galvu sānis.

— Skaties uz mani, puis! — Makārtijs nokomandēja. — Skaties man acīs, kad šauj!

Negribīgi Sentvinsents pagrieza galvu atkal taisni, un vina acis sastapa īra skatienu.

— Nu!

Sentvinsents sakoda zobus un nospieda aizslēgu — vis­maz viņš iedomājās, ka to nospiež, tāpat kā sapnī cilvēki domājas kaut ko darām. Viņš gribēja to darīt, domās viņš sev to pavēlēja, bet dvēsele viņam trīcēja un roka nepa­klausīja.

— Ko, vai ta paralizēts, vai, tas trīcošais pirkstiņš? — Mets ņirgājās izmocītajam vīrietim tieši sejā. — Nu, tad pagriez aizslēgu sānis, tā, un tagad nolaid to, rāmi… rāmi… rāmi…

Viņš runāja arvien klusākā, nomierinošā balsī.

Iad aizslēgs atkal bija nodrošināts, Sentvinsents ļāva revolverim izkrist no rokām un ar tikko saklausāmu no­putu galīgā bezspēkā atšļuka krēslā. Viņš gan mēģināja saslieties staltāk, taču sakustējies tikai noslīga uz galda un aizklāja seju ar sastingušām rokām. Makārtijs uzvilka dūraiņus, kādu brītiņu ar nožēlu viņā noraudzījās un tad izgoja, klusiņām aizvērdams durvis.