Sniega meita

V NODAĻA

Stāvoklis, kādu ieņēma Džeikobs Velzs, neapšaubāmi bija neparasts. Viņš bija gigantiska apmēra tirgonis zemē, kur komercija vispār nepastāv, viņš bija nobriedis deviņ­padsmitā gadsimta produkts, bet veiksmīgi darbojās sa­biedrībā, kas bija tikpat primitīva kā Vidusjūras vandāļu kopiena. Būdams rūpniecības magnāts un izcils monopo­lists, viņš valdīja pār visneatkarīgāko ļaužu kopumu, kāds vien jel kādreiz sapulcējies no visām zemes malām. Bū­dams saimnieciski noskaņots misionārs un apustulis Pā­vils ar tirdznieciskām tendencēm, viņš sludināja mācību par to, kā izmantot izdevību un izlietot spēku. Viņš ticēja, ka cilvēkam tiesības ir dabas dotas, pats bija demokrāti­jas auklējums un pakļāva visus pārējos savai absolūtajai varai. Džeikoba Velza valdība, kas darbojas Džeikoba Velza labā un Džeikobam Velzam piederošās tautas labā, — tāds bija viņa nerakstītais evaņģēlijs. Pats sa­vām rokām viņš bija veidojis savu domīniju, līdz pēdīgi pārvaldīja īpašumu, kas lielāks par duci Romas provinču. Pēc viņa rīkojuma simttūkstoš jūdžu plašā teritorijā gan uzplūda, gan atplūda iemītnieku paisuma viļņi, pēc viņa gribas uzradās un izzuda pilsētas.

Taču viņš bija no vienkāršajiem ļaudīm. Zemes gaisu viņš pirmoreiz ieelpoja atklātā prērijā pie Plates upes — virs galvas pletās zila debess, bet apakšā zem kuslā, kailā ķermenīša klājās zaļā zemes zāle. Tiklīdz atvēra acis, pašus pirmos viņš skatīja zirgus, kas, vēl arvien apsegloti, maigi rāmā pārsteigumā vēroja notiekošo brīnumu, jo Džeikoba tēvs traperis bija nogriezies no takas tikai tāpēc, lai viņa sieva vienā mierā varētu laist pasaulē mazuli. Labi ja stunda bija pagājusi, kad tie abi, tagad jau tri­jatā, atkal sēdēja seglos un pilnos auļos centās panākt pārējos traperus. Viņu dēļ grupa neaizkavējās, laiks zaudēts netika. No rīta Džeikoba māmuļa jau gatavoja brokastis virs apmetnes ugunskura, un līdz saulrietam viņi nojāja jūdzes piecdesmit.

Džeikoba tēva — trapera dzimta bija cēlusies no ener­ģiskajiem velsiešiem, kas pamazām bija pārceļojuši uz jaunnodibināto Ohaio štatu no stāvgrūdām pārpildītajiem Austrumu novadiem, bet māte — no Ontario štatā apme­tušos īru emigrantu ģimenes aizmaldījusies meita. No abām pusēm zēns bija mantojis ceļošanas kāri, drudžainu tieksmi darboties un dzīvē visu izbaudīt līdz pat galam. Pirmajā mūža gadā, kamēr kājas vēl nebija iemācījušās ceļu staigāt, Džeikobs Velzs zirga mugurā noceļoja tūk­stoš jūdžu pa mežonīgiem apgabaliem un pārziemoja mednieku būdā pie Ziemeļu Sarkanās upes iztekām. Viņa pirmais apavs bija mokasīni, pirmais kārums — aļņa tauku pikucis. Kad bija jau iemācījies vispārināt savas atziņas, viņš uzskatīja, ka pasaule sastāv no milzīgiem klajumiem un baltiem plašumiem, to apdzīvo indiāņi un baltie mednieki, tādi kā viņa tēvs. Pilsēta — tas ir briežādas telšu puduris, tirdzniecības faktorija — civilizā­cijas sēdeklis, bet faktors — pats dievs tas kungs visaug­stākais. Ezeri un upes eksistē galvenokārt tāpēc, lai cil­vēki varētu tās izmantot ceļošanai. No šī viedokļa raugo­ties, zēns palika nesaprašanā par kalnu nozīmi, taču savā klasifikācijā viņš iedalīja tos pie neizskaidrojamiem fak­tiem un vairāk par tiem neinteresējās. Cilvēki dažreiz nomirst. Taču cilvēku gaļa ēšanai nav laba un viņu āda ir nevērtīga — laikam tāpēc, ka viņiem nav spalvu ka­žoka. Toties zvērādas ir ļoti dārgas, un par dažiem sai­ņiem zvērādu cilvēks var nopirkt visu pasauli. Dzīvnieki ir radīti tāpēc, lai cilvēki tos ķertu un dīrātu. Viņš nesa­prata, kāpēc ir radīti cilvēki — ja nu varbūt vienīgi fak­tora vajadzībām.

Zēnam kļūstot vecākam, šo jēdzienu novērtējums mainī­jās, taču pats atziņas process bija un palika nebeidzams naivu priekšstatu un izbrīna pilnu konstatējumu jūklis. Tikai tad, kad Džeikobs Velzs bija jau pieaudzis vīrs un izbraukājis pusi Savienoto Valstu pilsētu, viņa acīs izdzisa bērnišķā izbrīna izteiksme un tās kļuva vienīgi vē­rīgas un modras. Zēna gados pirmoreiz nonākdams saskar­smē ar pilsētām, viņš gan grozīja savus līdzšinējos parā­dību novērtējumus, taču tūdaļ pieņēma jaunus vispārinā­jumus. Cilvēki, kas dzīvo pilsētās, ir mīkstčauļi. Viņu galvās trūkst kompasa adatas, un viņi viegli nomaldās. Tālab tie arī labprātāk dzīvo pilsētās. Tā kā viņi viegli saaukstējas un baidās no tumsas, viņi mēdz gulēt pajumtē un pa nakti noslēdz durvis. Sievietes gan ir mīlīgas un jaukas, taču ar sniegkurpēm pie kājām tās pa dienu necik tālu neaizietu. Visi viņi pārāk daudz pļāpā. Tāpēc arī viņi allaž melo un viņu rokas nespēj veikt nekādu jēdzīgu darbu. Pēdīgi viņš atklāja, ka pilsētās cilvēkiem ir kāda jauna veida vara, ko sauc par krāpšanu. Krāpniekam jā* ! būt absolūti drošam, ka viņa pasākums izdosies, citādi krāpšana neizbēgami nāks atpakaļ pār paša galvu. Krāp­šana ir lielisks iestādījums, tikai ar to jāprot rīkoties.

Kaut gan lielāko daļu mūža Džeikobs Velzs pavadīja ; mežos un kalnos, vēlāk viņš tomēr uzzināja, ka pilsētas i nemaz nav tik peļamas, ka cilvēks var dzīvot pilsētā un tomēr būt vīrs. Radušu cīnīties ar dabas spēkiem, viņu aizrāva komerciālās cīņas starp sociālajiem spēkiem. Tirgu un biržu valdītāju lielā vara viņu pārsteidza, tomēr neap- žilbināja, viņš uzmanīgi vēroja un pētīja tos, cenzdamies izprast viņu varenības noslēpumu. Un vēl vēlāk, it kā apliecinādams, ka no Nācaretes var gan nākt kas labs, viņš, būdams pašā vīrietības pilnbriedā, apprecēja pilsētas audzinātu sievieti. Taču kāre izbaudīt visu līdz galam ne­rima kūsāt viņa asinīs, un pēdīgi viņi ar sievu aizbrauca uz Daijas krastiem, kur viņš meža malā uzcēla lielo baļķu ēku — tirdzniecības faktoriju. Un šeit brieduma gados viņš iemācījās skatīt notikumus no īstā viedokļa un vispā­rināt sociālās parādības tāpat, kā jau bija vispārinājis dabas parādības. Kā vienas, tā otras pilnīgi iespējams iz­teikt ar vieniem un tiem pašiem terminiem. Abējas pakļau­jas vienādām likumībām, un abējas sludina vienu patie­sību. Visas dzīvās radības noslēpums ir sacensība. Tas ir dzīves likums un ceļš uz progresu. Pasaule ir radīta stiprajiem, un vienīgi stiprie arī valda pār to, un tas viss iekļaujas mūžīgā taisnīguma principos. Būt godīgam no­zīmē būt stipram. Grēkot nozīmē kļūt vārgam. Krāpt go­dīgu cilvēku ir negodīgi. Krāpt krāpnieku nozīmē sodīt ar taisnības zobenu. Primitīvais spēks slēpjas rokās, bet mūs­dienīgais — galvā. Kaut gan pārvietota citā arēnā, cīņa ir un paliek tā pati senā cīņa. Tāpat kā sensenos laikos, cilvēki cīnās par kundzību uz zemes un par labumiem, ko sniedz šāda kundzība. Tikai zobena vietā nu ir stājusies grāmatvedības virsgrāmata, dzelzīs kaltais bruņinieks at-

4G devis savu vietu eleganti ģērbtam rūpniecības magnātam, bet impērijas politiskās varas centrs pārvietojies uz ko­merciālo biržu. Mūsdienīgais gribasspēks ir iznīcinājis visus vecos dzīvnieciskos instinktus. Spītīgā zeme pakļau­jas vienīgi spēkam. Smadzenes ir varenākas par ķermeni. Visveiksmīgāk pārvarēt pirmatnējos spēkus spēj intelek­tuāls cilvēks.

Izglītība, ko par tādu pieņemts apzīmēt, Džeikobam Vel- zam nebija nekāda lielā. Lasīšanas, rakstīšanas un rēķi­nāšanas pamatiem, ko māte viņam bija ierādījusi apmetnes ugunskura vai sveces gaismā, viņš pats vēlāk diezgan ju­ceklīgi bija pievienojis šādas tādas grāmatu gudrības, tomēr pārāk neapkrāvās ar šo salasīto zinību nastu. To­ties viņš veiksmīgi lasīja dzīves grāmatā, jo viņam pie­mita vienkāršai tautai raksturīgā veselīgas apsvēršanas un iztēles prasme.

Un tā notika, ka Džeikobs Velzs kādu dienu agrā rīta stundā aizgāja pāri Cilkutain un pazuda nezināmajos pla­šumos. Gadu vēlāk viņš atkal parādījās krievu misijas stacijās, kas grupējās ap Jukonas ieteku Beringa jūrā. Viņš bija nobraucis trīstūkstoš jūdžu lejup pa upēm, daudz ko novērojis un loloja diženus sapņus. Taču viņš turēja mēli aiz zobiem un ķērās pie darba, un kādu dienu ķeburaina, vēderaina tvaikonīša izaicinoši spalgā svilpe salutēja pusnakts saulei dūmakainajā upes posmā pie Ju­konas Forta. Tas bija apbrīnojams sasniegums. Kā Džei­kobs Velzs to panāca, par to pastāstīt varētu tikai viņš pats, taču, sācis ar neiespējamo, viņš arī turpināja ar neiespējamo, iegādādamies tvaikoni pēc tvaikoņa un dibi­nādams uzņēmumu pēc uzņēmuma. Viņš cēla tirdzniecības faktorijas un preču noliktavas gar upi un tās pietekām tūkstošiem jūdžu uz visām pusēm. Ar varu viņš iespieda iezemieša rokās baltā cilvēka cirvi, un katrā ciematā, kā arī starp ciematiem pacēlās pēc mēra nokrautas grēdas ar četrpēdu malku viņa tvaikoņu kurtuvēm. Beringa jūrā uz saliņas, kur upe saplūst ar okeānu, viņš ierīkoja lielu sadales staciju un pa Klusā okeāna ziemeļu daļu aizpel- dināja lielos okeāna tvaikoņus, kamēr kantoros Sietlā un Sanfrancisko desmitiem ierēdņu kārtoja un sistematizēja viņa pasākumu grāmatvedību.

Cilvēki plūstin plūda iekšā šajos novados. Līdz šim bads tos arvien atkal bija izdzinis ārā, bet tagad te bija Džeikobs Velzs un viņa pārtikas noliktavas, tā ka cilvēki varēja pārziemot aukstumā un sasalušajās dūņās rakties pēc zelta. Viņš tos visus iedrosmināja, apgādāja ar pro­viantu, par atlīdzību iegūdams dalību to nospraustajos iecirkņos, un ierakstīja tos sabiedrības reģistros. Viņa tvaikoņi aizveda tos augšup pa Kojokuku līdz Ārktiksiti- jai. Kur vien tikai atklājās iecirknis, kas solīja ieguvumu, tur viņš tūdaļ uzcēla noliktavu un ierīkoja veikalus. Drīz vien tiem sekoja pilsētiņa. Džeikobs Velzs izpētīja apstāk­ļus, spekulēja un sekmīgi vērsa plašumā savu darbības loku. Nenogurdināms, nelokāms, ar tēraudainu vizmu tum­šajās acīs — viņš vienlaikus bija visur un darīja visu. Ja atklāja kādu jaunu upi, viņš brauca atklājēju priekšgalā — un aiz tiem jau steidzās viņa kuģi ar pārtikas kravu. Ār­pasaulē viņš izcīnīja sīvas cīņas ar dažādu tirdzniecisku kombināciju palīdzību, bija biedrs dažādās sabiedrībās uz visas zemeslodes un piespieda lielās transportfirmas at­vēlēt viņam speciālus diferencētās muitas tarifus. Iekšējos novados viņš tirgojās ar miltiem, ar segām, ar tabaku, būvēja kokzāģētavas, nosprauda būvlaukumus nākamajām pilsētām un meklējās pēc vara, dzelzsrūdas un akmeņ­oglēm, bet, lai viņa zeltrači būtu labi apgādāti, viņš iz­taustīja visus arktiskos apgabalus līdz pat Sibīrijai, uz­pērkot tur iezemiešu darinātās sniegkurpes, kažokādu parkas un citus ziemas apģērbus.

Viņš nesa uz saviem pleciem visu novadu, vēroja tā va­jadzības un darīja tam nepieciešamos darbus. Ikviena unce novadā iegūto zelta smilšu izgāja caur viņa rokām, tāpat arī ikviena pastkartīte un akreditīvs. Viņš veica bankas un biržas operācijas, viņš pārvadāja un sadalīja novada pastu. Džeikobs Velzs necieta konkurenci, plēsonīgos peļ­ņas medniekus viņš aizvajāja, bet karot kārajiem sindikā­tiem piedraudēja un, ja tie nepakļāvās, piepildīja savus draudus un sagrāva tos. Bet ar visu to Džeikobs Velzs atrada gan laiku, gan iespēju gādāt par savu meitenīti, kas auga bez mātes, mīlēt viņu un sagatavot stāvoklim, kādu bija viņas dzīvei sagādājis.