Sniega meita

IV KODAĻA

Frona atraisīja arī leļākās saites un iegāja teltī. Vīrie­tis, nemanīdams ienācēju, vēl arvien pūta pavardā. Frona ieklepojās, un viņš pacēla pret meiteni dūmos apsarkušās

acis.

— Nu protams, — viņš diezgan nevērīgi noteica. — Aiz- sieniet aizklāju un tad iekārtojieties ērtāk! — Tad viņš atkal pievērsās savai apnicīgajai nodarbībai.

«Viesmīlīgs, to nevar noliegt,» Frona konstatēja, izpil­dīja, kas pavēlēts, un atgriezās pie pavarda.

Krāsniņai blakus gulēja klēpis pundureglīšu, žuburai­nas, slapjas un sacirstas kurtuvei piemērotā garumā. Frona šo eglīti labi pazina — tā līzdama, ložņādama un izlocīdamās sakņojas starp klintīm, izmantodama plāno sanesu irdnes slānīti, un atšķirībā no savām kokveida mā­sām reti kad paslien galvu augstāk par pēdu no zemes. Paraudzījusies siltumkrāsniņā, viņa redzēja to tukšu un tūdaļ piepildīja ar slapjo malku. Vīrietis piecēlās kājās un, klepodams aiz dūmiem, ko bija savilcis plaušās, atzi­nīgi pameta ar galvu.

Pēdīgi atguvis elpu, viņš noteica:

— Sēdēties un žāvējiet lindrakus! Es pagādāšu vaka­riņas.

Viņš uzlika kafijkatliņu uz plīts malējā riņķa, izlēja tajā ūdens atliekas no spaiņa un izgāja no telts atnest vēl ūdeni. Tiklīdz viņa mugura bija izzudusi skatienam, Frona iebāza roku savā mugursomā, un, kad vīrietis pēc neilga laiciņa atgriezās, viņš ieraudzīja, ka meitene ar sausiem svārkiem mugurā patlaban izžņauga slapjos. Kamēr viņš makšķerēja ārā no pārtikas kastes šķīvjus un galda pie­derumus, meitene izstiepa starp telts mietiem īsu auklas galiņu un uzkāra svārkus tur žāvēties. Šķīvji bija netīri, un vīrietis noliecies tos mazgāja, bet meiča, uzgriezusi tam muguru, veikli pārmainīja zeķes. Jau bērnībā viņa bija iegaumējusi, cik nepieciešams ceļā kārtīgi kopt kājas. Slapjās kurpes viņa novietoja uz malkas grēdiņas pa­varda aizmugurē, to vietā uzaudama indiāņu darinātus mīkstus, izrotātus mājas mokasīnus. Uguns krāsnī nu dega rūkdama, un viņa nosprieda, ka apakšveļa izžūs arī uz miesas.

Visu šo laiku netika izrunāts ne vārdiņš. Vīrietis ne tikvien klusēja, bet arī visus darbus darīja ar tik koncen­trētu iedziļināšanos, ka Fronai šķita — viņš pat nevēlas klausīties paskaidrojumus, ko viņa labprāt būtu izklāstī­jusi. Visa viņa izturēšanās modināja iespaidu, ka, pēc viņa domām, jaunai meitenei naktī un negaisā ierasties viņa pajumtē, lai izmantotu viņa viesmīlību, — tā ir pati parastākā parādība pasaulē. Savā ziņā Fronai tas patika; bet, tā kā viņa nespēja šo uzvedību izskaidrot, tā viņu satrauca. Frona nojauta, ka par pašsaprotamu patiesību te tiek uzskatīts kaut kas tāds, ko viņa nesaprot. Dažas reizes viņa jau apslapināja lūpas, lai ierunātos, bet vīrie­tis tik nepārprotami šķita ignorējam viņas klātbūtni, ka meitene nebilda ne vārda.

Ar cirvja palīdzību atvēris gaļas konservu kārbu, vīrietis uzcepa pusduci biezu šķiņķa šķēļu, nolika pannu pie ma­las un uzvārīja kafiju. Pārtikas kastē viņš sameklēja pusi aukstas, biezas, taukos ceptas pankūkas. Viņš to šaubīda­mies aplūkoja un pameta ašu skatienu uz meiteni, tad iz­svieda saglīzdējušo cepumu pa durvīm un no maisiņa izbēra uz vaskadrānas jūrnieku sausiņus. Sausiņi bija sa- birzuši sīkākās un lielākās drupatās, neskaitāmas reizes mirkuši lietū, līdz pārvērtušies par mīkstu, irdenu, netīri baltu biezputru.

— Tas ir viss, kas man būtu no maizes gājuma, — vīrietis noņurdēja. — Bet sēdēties vien klāt un ņemiet par labu, kā ir …

— Vienu mirklīti…

Un, pirms viņš paspēja ko iebilst, Frona jau bija pār­kaisījusi sausiņus pār taukumu un šķiņķi pannā. Tad viņa tur pielēja dažas krūzītes ūdens un, sparīgi maisīdama, uzlika pannu uz uguns. Kad maisījums dažas minūtes bija burbuļojis un čurkstējis, viņa sagrieza konservus šķēlītēs un piejauca klāt. Kad vēl bagātīgi tika uzkaisīti melnie pipari un sāls, no sacepuma sāka plūst kārdinoša smarža.

— Jāatzīst, ka varen labs paēdiens, — vīrietis teica, balansēdams šķīvi uz ceļgala un kāri notiesādams ce­pienu. — Kā jūs šo te īsti saucat?

— Gaļas sautējums, — viņa īsi atteica, un pēc tam mielasts turpinājās klusumā.

Frona ielēja vīrietim kafiju, visu laiku viņu vērīgi pē­tīdama. Viņa atzina, ka seja tam ne vien patīkama, bet arī vīrišķīgi stingra. Iekšēja stingrība, viņa pārlaboja, nevis ārēja. Zinātnieks, viņa domās papildināja, jo bija redzējusi daudzu zinātnes darbinieku acis un zināja, cik ilgi saglabājas izteiksme, ko rada petrolejas spuldzes gaismā ilgstoši pavadītas nakts stundas, un šī cilvēka acīm bija šāda izteiksme. Brūnas acis, viņa domās noslē­dza apskati, pie tam skaistas — kādam jau jābūt vīrieša acu skaistumam. Bet, uzlikdama tam uz šķīvja otru por­ciju gaļas sautējuma, viņa pārsteigta ieraudzīja, ka tas nemaz nav parastais brūnums — tās ir riekstu brūnumā. Viņa skaidri zināja, ka dienas gaismā, kad cilvēks možā garastāvoklī, tās izskatās pelēkas, pat zilpelēkas. Viņa to zināja tāpēc, ka viņas labākajai draudzenei — istabas biedrenei studentu mītnē bija tieši šāda-s acis.

Mati viņam bija kastaņu brūnumā, sveces gaismā tie vizinoja kā zelts, bet vieglais viļņojums tajos ļāva sa­prast, kālab līgani noslīgušas dzeltenbrūnās ūsas. Pārējā seja bija gludi skūta un atbilda vīrietiskas pievilcības pa­raugam. No sākuma viņai trūkums šajā sejā šķita maz­liet iedubušie vaigi, bet, acīm nomērījusi vīrieša samērīgo, stalto, muskuļaino stāvu ar velvētām krūtīm un platiem pleciem, meitene atskārta, ka šie dobumi viņai tieši patīk, jo tie taču nebija novājējuma sekas. Ķermeņa samēri lie­cināja pretējo — šie iedobumi nozīmēja, ka viņam nav pārēšanās netikuma. Garums piecas pēdas deviņas col­las — viņa aplēsa, ņemdama palīgā savu sporta nodarbību pieredzi, un vecums — kaut kur starp divdesmit pieciem un trīsdesmit, drīzāk gan tuvāk divdesmit pieciem gadiem.

— Man nav necik segu, — viņš strupi ieteicās, iztuk­šodams kafijas tasi un nolikdams to uz pārtikas kastes. — Mani indiāņi par rītdienu agrāk nebūs atpakaļ no Lin- dermana ezera, un tie nelieši ir iesaiņojuši itin visu, izņe­mot nedaudzus miltu maisiņus un nepieciešamo telts iekārtu. Bet man ir divi biezi mēteļi, tie noderēs tikpat labi.

Viņš pagrieza muguru, it kā atbildi nemaz negaidītu, un atraisīja ar gumijas drānu aptītu segu baķi. Tad viņš no drēbju maisa izvilka divus mēteļus un nosvieda tos pie gultas piederumiem.

— Varietē māksliniece, vai ne?

Viņš uzdeva šo jautājumu acīm redzami bez kādas inte­reses, vienīgi sarunas uzturēšanai, it kā jau iepriekš zinātu parasto atbildi. Taču Fronai šis jautājums bija tikpat kā sitiens sejā. Viņa atcerējās Nīpozas skarbi atmaskojošos vārdus par baltajām sievietēm, kas atnākušas šai zemē, un saprata, cik neērts viņas stāvoklis un par ko vīrietis viņu uzskata.

Taču viņš jau turpināja, pirms meitene bija paguvusi ierunāties.

— Vakarnakt man te bija divas varietē zvaigznes, bet aizvakar trīs. Tobrīd man vēl bija vairāk guļas piede­rumu. Vai ne — ir gan nelaime, ka viņām visām tik izci­las spējas arvien nozaudēt savu bagāžu? Bet diezin kālab man nekad nav gadījies kaut kur atrast kāda nozaudētu bagāžu. Un tā vien šķiet, ka. visas viņas ir zvaigznes. Starp viņām nav nevienas dublieres vai sīko numuru iz­pildītājas — nekādā gadījumā. Es pieņemu, ka jūs arī esat zvaigzne, vai ne?

Pārāk strauji viņai asinis mēdza saskriet vaigos, un tas meiteni nokaitināja vairāk nekā vīrieša runa, jo viņa ap­zinājās, ka pilnīgi spēj savaldīties, taču tvīkstošā seja vēstīja par apmulsumu, kāda viņai nemaz nebija.

— Nē, — viņa auksti atteica, — es neesmu varietē māk­sliniece.

Viņš, neko neatbildējis, nosvieda blakus krāsnij vairā­kus miltu maišeļus un sakrāva no tiem tādu kā gultas pamatni; ar atlikušajiem maišeļiem viņš veica to pašu operāciju krāsns otrā pusē.

— Nu, kaut kāda māksliniece tik un tā, — viņš, darbu pabeidzis, stūrgalvīgi atkārtoja, ar nepārprotamu nievu uzsvērdams vārdu «māksliniece».

— Diemžēl es nepavisam neesmu māksliniece.

Vīrietis nometa segu, ko patlaban locīja, un atslējās.

Līdz šim viņš bija Fronai tikai uzmetis aci — ne vairāk; tagad viņš meiteni collu pa collai nopētīja pamatīgi — no galvas līdz kājām un atkal atpakaļ, viņas ģērba pie­griezumu un pat matu sakārtojumu. Pie tam viņš nemaz nesteidzās.

— O! Lūdzu piedošanu, — viņš izteica savu spriedumu un atkal sāka meiteni aplūkot. — Tāda gadījumā jūs esat gaužām nesaprātīga sieviete, kas sapņo par iedzīvošanos bagātībā, bet aizmiedz acis pret šāda svētceļojuma grūtī­bām. Sājos novados ierodas tikai divas sieviešu pašķiras. Tās, kas ir godājamas sievas un meitas, un tās, kuras nav godājamas nemaz. Aiz kautrības viņas uzdodas par va­rietē zvaigznēm un māksliniecēm, un aiz pieklājības mēs izliekamies tam ticam. Jā, jā, es jau saprotu. Bet neaiz­mirstiet, ka sievietes, kas atnāk pa taku, var būt tikai vai nu vienas, vai otras. Vidusceļa nav, un tās, kas mēģina tādu atrast, noteikti cietīs neveiksmi. Tatad jūs esat pa­visam un galīgi muļķīga meitene, un jums vislabākais būtu griezties tūdaļ atpakaļ, kamēr vēl ir iespējams. Ja esat ar mieru uzskatīt to par aizņēmumu no svešinieka, es jums samaksāšu ceļu atpakaļ uz Savienotajām Valstīm un jau rīt pat sūtīšu jums līdzi indiāni, kas jūs pavadīs līdz Daijai.

Dažas reizes Frona mēģināja viņu pārtraukt, taču vīrie­tis pavēloši pamāja ar roku, lai cieš klusu.

— Esmu jums pateicīga, — viņa iesāka, bet viņš jau pārtrauca:

— Ak nu, nav par ko, nav par ko…

— Esmu jums pateicīga, — viņa atkārtoja, — bet sa­gadījies ir tā, ka jūs… ka jūs maldāties. Esmu nupat atnākusi pa taku no Daijas un cerēju, ka savu bagāžu at­radīšu jau šeit priekšā, Laimīgajā Apmetnē. Nesēji taču izgāja vairākas stundas pirms manis, un es nesaprotu, kā esmu varējusi paiet tiem garām… ak jā. es saprotu! So pēcpusdienu kāda laiva esot aizdzīta pie Krātera ezera rietumu krasta, tātad tie ir bijuši viņi. Tad tāpēc es viņus nesastapu, ieradusies šeit. Kas attiecas uz manu griešanos atpakaļ, tad es labi saprotu un augsti novērtēju motīvus, kālab jūs man to piedāvājat, taču mans tēvs dzīvo Dau- sonā, un es neesmu viņu satikusi trīs gadus. Tātad — es šodien esmu nogājusi visu ceļu no Daijas, esmu nogu­rusi un vēlētos atpūsties. Tālab, ja jūs vēl esat ar mieru dot man naktsmājas, es likšos gulēt.

— Tas ir neiespējami!

Viņš atsvieda segas sānis, atsēdās uz miltu maisiem un ar neizteiksmīgu skatienu sāka raudzīties meitenē.

— Vai… vai citās teltīs ir kādas sievietes? — viņa vilcinādamās apvaicājās. — Es gan nevienu neredzēju, bet es jau varēju arī nepamanīt.

— Bija te vīrs ar sievu, bet tie šorīt nojauca telti un aizgāja. Nē, te nav citu sieviešu, izņemot… izņemot divas vai trīs vienā teltī, bet tās… hm… tās nav jums piemē­rotas.

— Vai jūs domājat, ka es baidos no viņu viesmīlības? — Frona nikni noprasīja. — Kā jūs jau teicāt, tās taču ir sievietes.

— Bet es teicu, ka tās nav jums piemērotas, — viņš izklaidīgi atbildēja, noraudzīdamies uz piepūtušos telts audeklu un ieklausīdamies vētras kaucienos. — Tādā naktī kā šī cilvēks zem klajas debess var dabūt galu.

Bet pārējās teltis ir pieblīvētas līdz augšai, — viņš prātoja tālāk. — To es zinu labi. Viņi ir savilkuši iekšā visas mantas no glabātavām, lai tās neizmirkst, un teltīs nav pat vietas, kur apgriezties. Bez tam, glābdamies no negaisa, pie viņiem ieklīduši vēl kādi desmit ceļinieki. Divi vai trīs jau apvaicājās, vai šonakt nevarot izklāt savas guļvietas šeit, ja citur nekur naktsmītni nesameklēšot. Acīm redzot, ir sameklējuši, taču tas nenozīmē, ka vēl kāda vietiņa būtu brīva. Bet katrā gadījumā…

Viņš bezpalīdzīgi apklusa. Grozīt radušos situāciju, acīrn redzot, nebija ne mazākās iespējas.

— Vai es šonakt vēl varētu tikt līdz Dziļajam eze­ram? — Frona ievaicājās, aiz līdzjūtības pret viņu aiz­mirsusi savas raizes, bet tad atģidusies pati sāka smieties par saviem vārdiem.

— Jūs taču tumsā nevarat pārbrist pār upi. — Viņš nikni saviebās par šādu meitenes vieglprātību. — Un pa ceļam nav nevienas apmetnes.

— Vai tad jūs baidāties? — Frona apvaicājās ar vieglu izsmiekla pieskaņu.

— Ne jau sevis dēļ.

— Nu, tādā gadījumā es domāju, ka varu likties gulēt.

— Es varētu pasēdēt nomodā un pieskatīt, lai uguns neizdziest, — viņš pēc īsa klusuma brīža ierosināja.

— Kas par blēņām? — meitene izsaucās. — It kā tādā veidā jūsu stulbie morāles aizspriedumi būtu pasargāti! Mēs taču neatrodamies civilizētā pasaulē. Te ir ceļš uz Ziemeļpolu. Liecieties gulēt!

Viņš paraustīja plecus par zīmi, ka padodas.

— Labs ir. Kas tad man tagad būtu jādara?

— Protams, jāpalīdz iekārtot man gultu. Maisi samesti šķērsām. Pateicos, ser, bet mani kauli un muskuļi nebūs ar to mierā. Šitā… Pagrieziet maisus, lūk, šādi!

Sekodams Fronas norādījumiem, viņš sakrāva maisus gareniski divās rindās. Starp tiem palika neērta sprauga ar maisu stūru pikučiem pa vidu, bet viņa tos pieblīvēja ar cirvja pietu un tādā pašā veidā noplacināja arī maisu sānu apaļumus, tā aizpildot spraugu. Tad viņi trīskārši salocīja segu un ieklāja garenās ieplakas dibenā.

— Hm! — vīrietis murdēja pats pie sevis. — Tagad es saprotu, kāpēc man bija tik neērta guļa. Jādara šitā!

Un viņš steigšus vien saguldīja arī savus maisus tādā pašā veidā.

— Skaidri redzams, ka'jūs pie šejienes ceļojumiem ne­esat radis, — viņa paskaidroja, izklādama virsējo segu un atsēzdamās uz tās.

— Laikam gan ne, — viņš atteica. — Bet ko tad jūs zināt par šejienes ceļojumu paņēmieniem? — viņš pēc brī­tiņa norūca.

— Pietiekami, lai tiktu galā, — viņa izvairīgi atbildēja, izņemdama no siltumkrāsns sauso malku un ielikdama tās vietā slapjo.

— Paklausieties tikai! Ir gan negaiss! — viņš izsau­cās. — Tas kļūst arvien negantāks, ja vien tas vispār iespējams.

Telts šūpojās no vēja brāzmām, buraudekls dobji dunēja pie katra grūdiena, bet lietus ar krusu dārdināja pa vir­sējo segumu tā, it kā izlūkošanas sadursmes jau būtu iz­vērtušās par īstu kauju. Pieklusuma brīžos varēja dzirdēt ūdens strūklas tekam pa sānsienām, it kā tur šalktu ne­lieli ūdenskritumi. Viņš aiz ziņkāres pastiepās un pieskā­rās slapjajam jumta pārsegam. Acumirklī no pieskāriena vietas nolija ūdens šalts tieši uz pārtikas kastes.

— Tā nedrīkst darīt! — Frona izsaucās, pielēkusi kā­jās. Viņa pielika savu pirkstu tai pašā vietā un, cieši spiezdama pie audekla, novilka to līdz pat sānsienai. Sūce acumirklī pārstāja tecēt. — Tā, zināt, nedrīkst darīt! — viņa pārmetoši teica.

— Ak tu kungs! — skanēja viņa atbilde. — Un jūs šo­dien esat atnākusi visu ceļu no Daijas? Vai tad neesat galīgi stīva?

— Mazliet gan, — viņa vaļsirdīgi atzinās. — Un sa­miegojusies …

Ar labu nakti, — Frona pēc dažām minūtēm uzsauca, ar baudu izstiepdamās zem siltajām segām. Bet vēl pēc stundas ceturkšņa viņa izsaucās: — Ak, paklausieties! Vai jūs vēl nomodā?

— Jā, — vīrieša balss no krāsns viņas puses skanēja apslāpēti. — Kas ir?

— Vai jūs skalus saplēsāt?

— Skalus? — viņš miegaini pārjautāja. — Kādus ska­lus?

— Ko rīt no rīta iekurt krāsni, protama lieta. Tā ka celieties augšā un saplēsiet!

Vīrietis, ne vārda neiebildīs, paklausīja, taču viņš vēi nebija galā, kad Frona jau viņu vairs nedzirdēja.

Kad Frona rītā atvēra acis, gaisā jau smaržoja neizbē­gamais šķiņķis. Diena bija uzaususi un vētra norimusi. Valgā saule priecīgi apmirdzēja galīgi izmirkušo apkaimi un iespīdēja pa plaši atmesto aizklāju spraugu. Darbs jau bija sācies, un saiņiem apkrautu ļaužu pulciņi gāja garām cits pēc cita. Frona pagriezās uz otriem sāniem. Brokastis bija gatavas. Viņas saimnieks nupat bija ielicis siltumkrāsniņā šķiņķi ar ceptiem kartupeļiem un patlaban noņēmās, ar divām malkas šķilām balstīdams durvju aiz­klāju, lai tas stāvētu vaļā.

— Labrīt! — Frona sveicināja.

— Labsrīts arī jums, — viņš atbildēja, pieceldamies kājās un paņemdams ūdens spaini. — Es nemaz neap­jautāšos, vai esat labi gulējusi, jo zinu, ka gulējāt labi.

Frona pasmējās.

— Es aiziešu pēc ūdens, — viņš pieklājīgi paskaidroja.

— Un, kad es atgriezīšos, ceru ieraudzīt jūs saposušos brokastošanai.

Pēc brokastīm, sildīdamās piesaulē, Frona saskatīja labi pazīstamu cilvēku pūlīti virknē soļojam pa taku no Krā­tera ezera puses. Viņa sasita plaukstas.

— Tur jau nāk mana bagāža, un Dels Bišops, jādomā, būs nokaunējies pār visu ģīmi, ka nav laikā ieradies. — Pagriezusies pret vīrieti un kārdama pār plecu fotoaparātu un mugursomu, viņa turpināja: — Tā ka nu man jāsaka ardievu un liels paldies par jūsu laipnību.

— O, nav par ko, nav par ko. To nemaz nav vērts pie­minēt. Es jau to pašu būtu darījis kura katra …

— Arī varietē mākslinieces labā!

Viņš pārmetoši paskatījās, taču turpināja:

— Es jūsu vārdu nezinu un arī nevēlos zināt.

— Es gan nebūšu tik cietsirdīga, jo es zinu jūsu vārdu, MISTER VENS KORLIS! Es to, protams, izlasīju uz kuģa bagāžas birkām, — viņa paskaidroja. — Un es vēlētos, lai jūs mani apciemojat, kad būsiet Dausonā. Mans vārds ir Frona Velza. Palieciet sveiks!

— Vai jūsu tēvs nav Džeikobs Velzs? — viņš sauca tai pakaļ, kad meitene viegliem soļiem skrēja uz taku.

Viņa pagrieza galvu atpakaļ un pamāja.

Taču Dels Bišops nebija ne nokaunējies, ne arī pat no­bažījies. «Velzi vienmēr krīt uz kājām un uz mīkstas vie­tas,» viņš bija sevi mierinājis, iepriekšējā vakarā aizmig- dams. Bet viņš bija noskaities — «nikns kā deviņi velni», kā pats izteicās. ,

— Labs rīts! — viņš sveicināja. — Pēc jūsu sejiņas jau ir skaidrs, ka arī bez manas palīdzības esat ērti izgulējusies.

— Cerams, jūs nebijāt ļoti noraizējies? — Frona jau­tāja.

— Noraizējies? Par Velzu? Kurš ta? Es, vai? Kas vēl nebūs! Biju pārāk aizņemts, jo stāstīju Krātera ezeram, ko es par viņu domāju. Ūdens man nepatīk, to es jums jau teicu. Viņš vienādiņ ar mani izspēlē kādu nelietību, bet es no tā tomēr nebaidos.

— Ēi tu, Pīt! — viņš sauca, pievērsies indiāņiem. — Pie­liek soli! Tā ka pusdienlaikā jūs jau būtu pie Linder- mana!

«Frona Velza?» Venss Korliss nebeidza dudināt pats pie sevis.

Viss notikušais viņam šķita kā sapnis, un viņš par tā patiesību pārliecinājās tikai tad, kad pagriezies noraudzī­jās uz aizejošās meitenes stāvu. Dels Bišops ar indiāņiem jau bija pazuduši skatienam aiz klintssienas. Frona pat­laban gāja gar tās piekāji. Saule viņu apmirdzēja visā spožumā, un pret melni noēnoto klintssienas fonu viņa šķita starojam. Viņa pavicināja savu alpīnistu spieķi, bet, kamēr viņš sveicienam norāva cepuri, viņa jau bija ap­gājusi kraujas šķautni un izgaisusi.