Sniega meita

XXV NODAĻA

«Bižu» sevī iemiesoja visu graciozāko un smalkāko, kas vien mīt laivu darinātāja dvēselē. Tā bija viegla un trausla kā olas čaumaliņa, trīsastotdaļcollas biezais apšu­vums nespētu izturēt pat tik niecīgu triecienu, kādu spēj dot ledus gabals cilvēka galvas lielumā. Kaut arī upe jau bija vaļā, ceļš tomēr nebija brīvs, jo ūdens mudžēt mu­džēja no izkaisītiem ledus gabaliem, kas slīdēja lejup no krastos sablīvētajām grēdām. Korliss atkal un atkal da­būja pārliecināties, cik prasmīgi Frona rīkojas ar stūri, un pēdīgi ieguva pilnīgu paļāvību uz viņu.

Ainava bija dižena: tumšā upe strauji paloja starp kristāla kraujām; tālumā zaļie meži tiecās augšup, cenz­damies saskarties ar vasarīgajām debesīm, kurās šur tur peldēja pa mākonim; un visam pāri tikpat kā no ēzes lija saules svelme. Dižena ainava, taču Korlisa domas nezin kāpēc aizklīda pie mātes un viņas nebeidzamajiem tējas vakariem, pie mīkstajiem paklājiem un klīrīgajām Jaun- anglijas kalponītēm, pie kanārijputniņiem, kas dziedāja plato logu ailēs, un viņam iegribējās zināt, vai viņa spētu to saprast. Un, kad viņš iedomājās sievieti, kas sēdēja aiz muguras, dzirdēja, kā viņas vadītais airis grimst un ceļas lejup, augšup, acu priekšā iznira sievietes no viņa mātes paziņu loka, cita aiz citas tās aizgāja garām garā rindā — bāli, blāvi rēgi, kā viņam šķita, karikatūras tam cilvēces dzimumam, kas piepildījis zemi ar dzīvību no laiku gala un piepildīs to līdz laiku galam.

«Bižū» apmeta līkumu ledus gabalam, kurš griezās riņķī vien, iedrāzās šaurā spraugā, kas lēnām vērās ciet, un izšāvās atkal brīvā straumē, kamēr aiz muguras spraugas malas ar grandoņu sadūrās kopā. Tommijs iekunkstējās.

— Veikli! — Korliss atzinīgi teica.

— Trakais meitietis! — atskanēja šņāciens viņiem aiz muguras. — Vai tad nu nevarēja drusku pagaidīt!

Frona saklausīja šos vārdus un izaicinoši iesmējās. Venss pameta uz viņu skatienu pār plecu, viņa atbildēja ar īstu spīganas smaidu. Nevērīgi uzmauktā cepurīte vi­ņai slīdēja nost no galvas, plīvojošie mati vizuļoja saulē, ietverdami seju it kā oreolā, gluži tāpat kā toreiz uz Daijas takas.

— Kā man gribētos uzdziedāt, ja vien nevajadzētu pie­taupīt elpu! Teiksim, «Dziesmu par zobenu» vai «Enkura pacelšanu».

— Vai arī «Matrožu darba dziesmu», — Korliss atbil­dēja. — «Kad mana mīļotā sēdēja skumīga», — viņš no­zīmīgi iedungojās.

Viņa iecirta airi ūdenī laivas pretējā pusē, lai atvairī­tos no robaina ledus gabala, un likās neklausāmies.

— Es varētu tā braukt visu mūžu.

— Es arī, — Korliss dedzīgi apstiprināja.

Taču viņa ari to likās nedzirdam, tikai piebilda:

— Vens, vai jūs zināt, cik ļoti es priecājos, ka mēs esam draugi?

— Nav mana vaina, ka neesam nekas vairāk.

— Jūs jaucat ritmu, ser, — viņa aizrādīja, un viņš klusēdams nolīka pār airiem.

«Bižū» peldēja pret straumi četrdesmit piecu grādu leņķī, un tās aprēķinātais kurss bija taisnā leņķī pret upi vilkta līnija. Sādā veidā laiva sasniegtu rietumu krastu tieši pretī tai vietai, no kuras viņi bija izbraukuši, bet no turienes varētu turpināt ceļu pret straumi pa rāmāka ūdens joslu. Tomēr no cilvēka, kuru viņi steidzās glābt, viņus tad joprojām šķirtu apmēram jūdzi garš brauciens gar izrobotu piekrasti un pēc tam vēl simt jardu pa bur- zguļojošu straumi zem draudīgi izslietām klintīm.

— Nu varam braukt lēnāk, — Korliss ieteica, kad ūdens virpulis viņus pa pretstraumi aizšūpoja krastā sastrēgu- šas ledus sienas pavēnī.

— Kas gan varētu iedomāties, ka pašlaik ir maija vi­dus? — Viņa palūkojās uz nevīžīgi sasvaidītajām ledus blīvām. — Vai jums tas šķiet reāli, Vens?

Viņš papurināja galvu.

— Man arī ne. Apzinos, ka es, Frona, ar miesu un asi­nīm esmu šeit, zvejnieku laivā, un kopā ar diviem vīrie­šiem airēju uz dzīvību un nāvi; ir tā kunga tūkstoš astoņi simti deviņdesmit astotais gads, darbības vieta Aļaska, Jukonas upe; šis ir ūdens, un tas tur ir ledus; rokas man piekusušas, sirdsdarbība paātrināta, esmu nosvīdusi — un tomēr viss man šķiet sapnis. Ja tikai padomā! Pirms gada es biju Parīzē! — Viņa dziļi ievilka elpu un palūkojās pāri ūdeņiem uz pretējo krastu, kur Džeikoba Velza telts kā sniegbalts lakatiņš šķita nomesta meža tumšajā zaļumā. — Neticu, ka pasaulē ir tāda vieta, — viņa piebilda. — Nav tādas Parīzes.

— Bet es pirms divpadsmit mēnešiem biju Londonā, — Korliss domīgi runāja. — Taču nu esmu kļuvis par citu cilvēku. Londona? Nē, tagad Londonas vairs nav. Tas ne­maz nav iespējams. Kā gan pasaulē var būt tik daudz cilvēku? Pasaule ir šī te, un mēs skaidri zinām, ka tajā ir ļoti maz cilvēku, citādi taču nevarētu būt tik daudz ledus un jūras, un debesu. Rau, tepat Tommijs, es zinu, ar mīlestību domā par vietu, ko viņš sauc par Toronto. Viņš maldās. Tā pastāv vienīgi viņa iedomās — tās ir atmiņas no kādas iepriekšējās dzīves. Protams, viņš tā nedomā. Tas arī ir dabiski; viņš nav filozofs, un viņam nerūp…

— Apklustiet taču! — Tommijs niknā čukstā iešņācās. — Jūsu muldēšana piesauks nelaimi pār mūsu galvām.

Ziemeļzemē cilvēka mūžs ir īss un katrs pareģojums mēdz piepildīties uz karstām pēdām. It kā smaga nopūta brīdinot ietrīcējās gaisā, un varavīkšņainā siena virs vi­ņiem sašūpojās. Visi trīs airi vienlaikus ietriecās ūdenī. «Bižū» lēkšus izlēca no lielās ledus blīvas pavēņa. Sienas plāksnes uzdzirkstīdamas sagāzās cita pēc citas, un vi­ņiem aiz muguras dārdēdamas nogruva tūkstošiem tonnu ledus. Vareno masu izspiestais ūdens plašā, bangainā aplī gāzās projām no krasta. «Bižū», izmisīgi mētādamās, iznira no ledus pārkares apakšas un, līdz pusei piešļākta ar ūdeni, svaidījās viļņos.

— Vai es jums neteicu, pļāpīgie muļķi!

— Sēdi klusu un smel ūdeni! — Korliss viņu skarbi pārtrauca. — Citādi tev vispār vairs nebūs iespējas mums kaut ko pateikt. •

Korliss pašūpoja galvu, raudzīdamies uz Fronu, un viņa pamāja pretī; tad abi klusi nosmējās, kā izmukuši bērni par dēku, kura sākumā šķitusi bīstama, bet vēlāk beigu­sies labi.

Piesardzīgi lavēdama pārkareno ledus blāķu paēnā, «Bižū» klusītiņām brauca pretī pēdējam virpuļatvaram. No ūdens draudīgi rēgojās radze — gadsimtu gaitā dru­pināta un grauzta, milzīga, ērmīga, kaila klints, nīzdama upi, kura to plosa kopš mūžseniem laikiem, nīzdama lietu, kas izvago tās drūmo vaigu neskaitāmām grumbām, nīz­dama sauli, kas liedzas ar to draudzēties, lai uz tās sa­zeltu jauns, dzīvs zaļums un noslēptu tās neglītumu. Upe brāzās pret klintsradzi ar visu savu spēku, izcīnīja niknu cīņu ar tās bastioniem un atkal atslīga vecajā gultnē.

Visā klints garumā neganti viļņi putodami rindām vien šķīda pret tās pakāji, un klints dobumos un ūdens iz­grauztajās alās nemitīgi dunēja neredzamās cīņas atbalsis.

— Nu! Liecieties airos! Cik tik spēka!

Tā bija pēdējā komanda, ko Korliss spēja uzsaukt, jo grandoņā, kurā viņi tagad iebrauca, cilvēka balss pazuda tikpat kā sienāža čirpstoņa zemestrīces dārdoņā. «Bižū» traucās uz priekšu un vienā rāvienā izšāvās no atvara virpuļiem, ienirdama pašā ūdeņu cīņas karstumā. Lejup, augšup, lejup, augšup ritmiski un spēcīgi cilājās airi. Ūdens laiviņu mētāja, grūstīja un raustīja uz visām pu­sēm, trauslā čaumaliņa, nespēdama slīdēt uz visām pu­sēm reizē, trīcēja un drebēja, pretodamās viļņu varai. Tā nervozi grozījās gan pa labi, gan pa kreisi, bet Frona to valdīja ar tēraudainu roku. Jarda atstatumā viņiem pretī rīkli pleta aiza klintī. «Bižū» palēkdamās centās tikt uz priekšu, bet ūdens, aizslīdēdams pa apakšu, neatlaidīgi turēja to uz vietas. Brīžiem viņiem izdevās atrauties no aizas, brīžiem straume viņus nesa tajā iekšā; pusjardu uz priekšu un tūlīt atkal atpakaļ; bet aiza šķita ņirgājamies par viņu pūliņiem.

Pagaja piecas minūtes, no kurām katra ilga veselu mū­žību, un tad viņi bija aizai garām. Vēl desmit minūtes, un tā jau palika simt jardu aiz muguras. Lejup, augšup, lejup, augšup, līdz debesis un zeme, un upe izzuda no prāta un apziņā turējās tikai viena vienīga šaura jos­liņa — tieva putu strēmelīte, ko vienā pusē norobežoja ņirdzīgi draudīga klints, otrā — trakumā rēcoši ūdeņi. Si šaurā josliņa nozīmēja visu. Kaut kur lejpus tās bija visam sākums, kaut kur augstāk, tur aiz dārdoņas un neprātīgā jūkļa, visam būs gals; un šim galam viņi traucās pretī.

Vēl arvien Frona ar tēraudainu roku valdīja olas čau- maliņu. Ko viņi jaudāja iegūt, to arī noturēja un cīnījās atkal, lai iegūtu vairāk, collu pēc collas, lejup, augšup; un viss būtu bijis labi, ja Tommija dvēseli nekratītu baiļu drebuļi. Ledus gabals, ko straume bija parāvusi zem ūdens, putu vērpetē iznira tieši pie viņa aira, apvēla virs ūdens asi robotos sānus un atkal nogrima dzelmē. Šajā ainā Tom­mijs saskatīja pats sevi — mati šausmās saslējušies, slī­cēja rokas drebot tvarsta tukšumu, ar kājām pa priekšu viņš stāvus grimst dzelmē arvien dziļāk un dziļāk. Plati ieplestām acīm viņš blenza nelaimes vēstnesī, un paceltais airis stāvēja nekustīgi, šajā mirklī viņiem pretī ņirdzīgi pavērās aizas mute, un nākamajā acumirklī viņi jau atra­dās zem klints pārkares, lēnām slīdēdami iekšā pašā at­vara virulī.

Frona gulēja, galvu atmetusi, un elsoja, vērdamās tieši saulē; laivas vidū, aizgūtnēm kampdams gaisu, bija atkri­tis Korliss, bet priekšgalā, rīstīdamies pēc elpas, gārg­dams, pārbijies līdz nāvei, skots bija sagumis ar galvu uz ceļiem. «Bižū», mazliet paberzusies gar ledus sienu, ap­stājās. Varavīkšņainā siena liecās virs viņiem kā stikla kalns pasakā; saules spožums, neskaitāmo šķautņu atsta­rots, ietērpa to dārgakmeņu zaigā. Gar kristāla izciļņiem lejup irdza sudrabainas straumītes; dzidrās ledus dzīles šķita atveramies, nometām plīvuru pēc plīvura, atklājam pašu dzīvības un nāves noslēpumu, cilvēku dzīves cīņas noslēpumu, — kā sapņa skatījumā šķita paveramies blāvi zilgmojošas ejas, solīdamas šajā plašajā, dzestrajā dzīlē mūžīgu mieru, mūžīgu atdusu un mieru.

Pats augstākais tornis, diženi skaists, pēdu divdesmit virs viņiem liegi šūpojās šurp un turp kā kviešu druva vieglā vasaras vēsmā. Taču Korliss skatījās uz to, nekā nesamanīdams. Tikai palikt tā guļam pie mūžīgā noslēpuma sliekšņa, palikt tā guļam un lieliem malkiem dzert gaisu, un nedarīt nekā! — cita viņš vairs nevēlējās. Dervišs, kas virpuļo uz papēža, līdz kamēr apkārt viss saplūst kā miglā, spēj uztvert visuma būtību un izjust bezgalīgās dievības esamību; tā arī cilvēkam, kas nemitīgi cilā airi, tikai airē un airē, var izgaist visas robežas, un viņš pa­ceļas pāri laikam un telpai. Tā bija noticis ar Korlisu.

Tomēr pamazām asiņu mežonīgais pulsējums pierima, gaiss vairs nelikās salds kā nektārs, un atkal atgriezās apziņa par īstenību un draudošajām briesmām.

— Mums jātiek ārā no šejienes, — viņš ierunājās. Balss bija aizsmakusi kā cilvēkam, kam no ilgstošas un pārmē­rīgas dzeršanas izplaucēta rīkle. Viņš pats no tās nobijās, taču ar drebošu roku neveikli pacēla airi un atstūmās no ledāja.

— Jā, jābrauc projām, kā tikai jaudājam, — Frona at­saucās apslāpētā balsī, kas šķita skanam kā no tālienes.

Tommijs pacēla galvu un pablenza visapkārt.

— Es gan domāju, ka nav vērts.

— Sāc airēt!

— Tu domā sākt vēlreiz no gala?

— Sāc airēt! — Korliss atkārtoja.

— Kamēr vai sirds trūkst pušu, Tommij, — Frona pie­bilda.

Viņi vēlreiz devās cīnīties, lai sasniegtu šauro josliņu, un atkal visa pasaule izgaisa, palika vienīgi putu strē­mele, krācošie ūdeņi un ņirdzīgā ala. Taču collu pa collai viņi lauzās no tās tālāk, tālu priekšā jau aicinādams ple­tās upes plašais līkums, vienīgi nesamierināmi naidīgā klints, ap kuru tādā pašā naidā brāzmoja palu ūdeņi, šķīra viņus no tā. Atkal «Bižū» lēca uz priekšu pulsēdama un drebēdama, bet straume slīdēja tai pa apakšu — un viņi palika uz vietas. Lejup, augšup, lejup, augšup — un tā veselu nebeidzamu mūžību piepūlē un mokās, līdz pa­mazām no apziņas izgaisa un izzuda pat putu josliņa un pati cīņa zaudēja jēgu. Viņu dvēseles saplūda ar nebei­dzamo, mokošo ritmu. Nemitīgajā airu cilāšanā augšup, lejup viņi paši šķita pārvēršamies par laika plūsmas svār- stekļiem. Viņiem priekšā un aiz muguras vīdēja mūžības, un starp abām mūžībām viņi nemitīgi cilāja airus — aug­šup, lejup, bezgalīgā, nebeidzamā ritmā. Viņi vairs nebija cilvēki, viņi bija tikai iemiesots ritms. Straume viņus rāva atpakaļ, līdz airi atkal pieskārās negantajai klintij, bet paši viņi to neapjauta; viņi peldēja, kurp nejaušība viņus dzina, neskarti izbrauca starp ledus gabaliem, kas šaus­tīja laivu, bet neredzēja tos. Viņi vairs nejuta ne airu at- sišanos pret viļņiem, ne ūdens šļakatas, kas spirdzināja viņu sejas …

«Bižū» iegriezās straumē, un airi, mehāniski cilādamies un mirguļodami saules gaismā, virzīja laivu atpakaļ taisnā leņķī pret upi. Kad laika un īstenības apziņa atkal atgriezās, viņu acu priekšā kā jaunas pasaules krasts iz­nira Šķelšanās sala — un viņi sāka airēt slaidiem, vieg­liem vēzieniem, lai atvilktu elpu un atgūtu spēkus.

— Trešais mēģinājums būtu bijis veltīgs, — Korliss ieminējās sausā, aizlūzušā čukstā.

— Jā, — Frona atbildēja, — mūsu sirdis nebūtu iztu­rējušas.

Kad atkal tuvojās krasts, Tommija apziņā no jauna at­modās dzīve, jaukais apmetnes ugunskurs, tīkamā pus­dienlaika atpūta paēnā, vēl vairāk — skaidrāk par visu viņa acīm parādījās svētītā Toronto, tās ēkas, kas nekad negrīļojas, un ļaužu pilnās ielas… Ikreiz, kad viņš no­lieca galvu un atvēzēdamies iegremdēja airi ūdenī, ielas kļuva platākas, it kā viņš, tālskatī lūkodamies, pievilktu tās aizvien tuvākā fokusā. Un ikreiz, izceldams airi no ūdens un izsliedams galvu, viņš ieraudzīja tuvojamies salu. Tommijs nolieca galvu, un parādījās ielas dabiskā lielumā; viņš pacēla galvu, un Džeikobs Velzs kopā ar abiem pārējiem vīriem stāvēja krastā turpat vai rokas sniedziena atstatumā.

— Nu, vai es jums neteicul — Tommijs uzvaras priekā tiem uzsauca.

Bet Frona strauji sagrieza laivu paralēli krastam, un viņa skatienam pavērās visa plašā upes augštece, kas sniedzās tālēs. Viņa rokas apstājās pusvēzienā, un airis ar blīkšķi nokrita laivas dibenā.

— Pacel! — Korlisa balss noskanēja skarbi un nelo­kāmi.

— Nenāk ne prātā! — Tommijs ar dumpinieka seju pa­raudzījās savā mocītājā, griezdams zobus aiz niknuma un vilšanās.

Laiva slīdēja pa straumi lejup, un Frona tikai turēja to pareizā virzienā. Korliss uz ceļiem rāpās tuvāk Tom- mijam.

— Es negribētu rīkoties varmācīgi, Tommij, — viņš sa­cīja klusā, bet saspringtā balsī, — tā ka… nu, ņem ciet airi ar labu!

— Neņemšu!

— Tad es tevi noduršu, — Korliss turpināja tādā pašā klusā, bezkaislīgā balsī, izvilkdams no maksts mednieka dunci.

— Bet ja nu es neklausīšu? — skots dūšīgi atjautāja, tomēr atraudamies nostāk.

Korliss viegli pieskārās viņam ar dunci. Asmens smaile piedūrās Tommija mugurai tieši pretī sirdij, lēnām izurbās cauri kreklam un iegriezās ādā. Smaile neapstājās; dū­riens nekļuva straujāks, bet lēni un neatlaidīgi meklēja ceļu uz priekšu. Tommijs drebēdams parāvās atpakaļ.

— Ko tu! Ko tu, trakais! Liec nazi nost! — viņš ieķēr­cās. — Es airēšu.

Frona bija nobālusi, taču acis spīgoja cietas un saltas kā dimanti, un viņa piekrizdama māja ar galvu.

— Mēs mēģināsim aizirties gar šo malu un šķērsot upi augstāk, — viņa uzsauca tēvam. — Ko tu saki? Nedzirdu. Tommijs? O, viņam uznāca sirds vājums. Nē, nav nekas nopietns. — Viņa salutēja ar airi. — Mēs būsim atpakaļ visai drīz, tētiņ. Visai drīz.

Stjuartā ledus bija jau pilnīgi izgājis, un viņi nobrauca pa to ceturtdaļjūdzes, līdz sasniedza grīvu un iegriezās atpakaļ Jukonā. Bet, kad viņi jau bija tieši pretī cilvēkam pretējā krastā, ceļā stājās jauns šķērslis. Jūdzi tālāk upes augštecē kāda pa pusei noskalota sala vēl izmisīgi turē­jās pie upes dibena. Salas lejas gals bija izstiepies garā smilšu sērē, kas, pārdalīdama upi divās daļās, stiepās līdz pat nepārvaramajām klinšu radzēm. Bez tam uz sēres bija sablīvējušās tūkstošiem tonnu ledus, kas slējās mil­zīgā, mirdzošā grēdā.

— Vajadzēs pārnest laivu pāri, — Korliss sacīja, kad Frona pagrieza kanoe tālāk no krasta.

«Bižū» strauji šķērsoja šaurāko atteku pie sēres krasta un iebrauca šaurā ledus aizā, kur sienas nebija tik stāvas. Viņi piestāja pie izciļņota ledus gabala, kas bez jebkāda atbalsta slējās krietnas trīsdesmit pēdas virs ūdens. Va­jadzēja izpētīt, cik tālu ledus blīvā iespiedies tā otrais gals. Stiepdami laivu līdzi, viņi uzrāpās blāķa virsotnē un palūkojās pār žilbinošo ledus klāstu. Ledus gabali bija sa­blīvējušies cits uz cita titāniskā haosā. Milzu bluķi, cits par citu augstāki, bija tikai pjedestāli vēl lielākiem ledus krāvumiem, kas saulē dzirkstīja un vizuļoja kā milzu dārgakmeņi.

— Jauka vietiņa mazai pastaigai, — Tommijs ņirdzīgi ierunājās, — turklāt tūliņ var rasties jauns sastrēgums.— Viņš stingrā apņēmībā apsēdās. — Nē, sirsnīgi tencinu, es nemaz nemēģināšu.

Frona un Korliss rāpās tālāk un stiepa laivu, turēdami to katrs pie savas malas.

— Persieši ar pātagu esot dzinuši savus vergus kaujā,— Frona ieteicās, palūkojusies atpakaļ. — Līdz šim es to nekādi nespēju saprast. Vai jums nevajadzētu aiziet vi­ņam pakaļ?

Korliss ar kājas spērienu piespieda činkstošo skotu pie­celties un dzina viņu sev pa priekšu. Laiviņa bija viegla, tomēr tās paplatais korpuss sagādāja grūtības stāvajās nokarēs un asajos pagriezienos. Saule nežēlīgi karsēja. Acis sāpēja no spoži baltās gaismas, sviedri spiedās ārā pa visām porām, viņi smagi elsoja, jo trūka elpas.

— O, Vens, vai zināt…

— Ko? — Viņš notrausa sviedrus no pieres un ar ašu kustību nopurināja roku.

— Man žēl, ka brokastīs nepaēdu pamatīgāk.

Viņš līdzjūtīgi kaut ko nomurmināja. Viņi bija tikuši grēdai līdz vidum, no kurienes pavērās skats uz vaļējo upi, un aiz tās skaidri varēja saredzēt svešinieku un viņa posta signālu. Lejāk gluži kā uzgleznota zaļā mierā du­sēja Šķelšanās sala. Viņi palūkojās augšup uz plato līkumu, ko meta saulē laiski smaidošā Jukona, it kā tā nemaz nespētu vienā mirklī pārvērsties nāvējošā palu straumē. Viņiem pie kājām ledus nokare noslīga šaurā plaisā, kurai pāri saule meta platu ēnu.

— Uz priekšu, Tommij! — Frona pavēlēja. — Esam jau pāri pusceļam, un tepat lejā ir ūdens.

— Jums tik ūdens vien prātā, — dzēlīgi atsaucās skots,

— bet cilvēkus jūs tīšuprāt grūžat nāvē.

— Jūs gan, Tommij, laikam esat pastrādājis kādu bries­mīgu grēka darbu, — Frona sacīja, pārmetoši pašūpodama galvu, — ja tik traki baidāties no nāves. — Nopūtusies viņa satvēra savu laivas galu. — Bet tas arī laikam ir dabiski. Jūs neprotat mirt…

— Es nemaz negribu mirt, — viņš nikni pārtrauca.

— Visiem mums pienāks nāves brīdis — brīdis, kad ne­atliek nekas cits kā vien mirt. Varbūt šis ir tāds brīdis.

Tommijs piesardzīgi pārrāpās pāri mirguļojošai korei un stingri nostājās uz plata bluķa.

— Tas viss ir dikti jauki, — viņš ņirdza, lejā stāvē­dams, — bet vai jums neliekas, ka man pietiek saprāta pašam spriest, kā man labāk? Kāpēc es nevarētu dziedāt pats savu dziesmu?

— Tāpēc, ka nejēdzat. Stiprie vienmēr diktējuši notei­kumus tādiem kā jūs. Viņi ir tie, kas mācīja jūsu sugai, kad un kā jāmirst, vadīja to nāvē un dzina ar pātagu.

— Varen skaisti jūs mākat runāt, — Tommijs atsaucās.

— Un glauni jums iznāk. Man pat neatliek par ko pasū­dzēties, tik skaisti jūs to nostrādājat.

— Jūs tiešām esat lieliska, — Korliss iesmējās, kad Tommijs izzuda skatienam, noslidēdams plaisas dziļumā.

— Kašķīgais lops! Viņš laikam strīdētos pretī pat ceļā uz pastaro tiesu.

— Kur jūs iemācījāties airēt? — viņa vaicāja.

— Koledžā. Treniņos, — viņš īsi atbildēja. — Bet vai nav burvīgi? Paskatieties!

Kūstošais ledus aizas dibenā bija izveidojis ezeriņu. Frona nometās garšļaukus un iegremdēja kaistošās lūpas vēsajā ūdenī. Tā guļot, viņas saplosīto mokasīnu zoles vai, pareizāk sakot, kāju pēdas (jo mokasīni un zeķes bija sadriskāti skrandās) pavērsās augšup. Tās bija ļoti baltas un, saskaroties ar ledu, nobrāztas un sagraizītas. Sur tur rēgojās asiņainas skrambas, un viens pirksts asi­ņoja nepārtraukti.

— Tik maziņas, glītiņas un maigas, — Tommijs gau- dīgi ierunājās. — Nevar pat iedomāties, ka tādas var aiz­vest spēcīgu vīru uz elli.

— Pēc jūsu ņaudēšanas var spriest, ka tās vedušas jūs pietiekami ātri, — Korliss dusmīgi attrauca.

— Četrdesmit jūdžu stundā, — Tommijs, projām iedams, atcirta, priecādamies, ka paturējis pēdējo vārdu.

— Vienu mirklīti! Tev ir divēji krekli. Aizdod man vienu.

Skota sejā atspoguļojās ziņkāre, līdz pēdīgi viņš sa­prata. Tad viņš papurināja galvu un gāja tālāk.

Frona uztrausās kājās.

— Kas ir?

— Nekas. Apsēdieties!

— Kas tad noticis?

Korliss saņēma viņu aiz pleciem un nospieda sēdus.

— Jūsu kājas. Tādā izskatā jūs nevarat iet tālāk. Tās taču ir vienās asinīs. Redziet! — Viņš pārlaida roku pār vienu pēdu un pacēla asiņainu plaukstu. — Kādēļ jūs man nekā neteicāt?

— Ak, man jau nesāpēja… necik.

— Dodiet man vienus no saviem svārkiem, — viņš prasīja.

— Man… — viņa saminstinājās, — man tikai vieni vien ir.

Viņš paraudzījās apkārt. Tommijs bija pazudis ledājos.

— Mums jāiet tālāk, — Frona sacīja, lūkodama piecelties.

Taču Korliss viņai to neļāva.

— Ne soli tālāk, pirms nebūšu jūs apkopis! Aizveriet acis!

Viņa paklausīja un, kad atvēra acis, redzēja, ka viņš,

līdz jostas vietai kails, saplēsis savu kreklu strēmelēs un noliecies pie viņas kājām.

— Jūs gājāt man aiz muguras, es nezināju…

— Lūdzami, netaisnoiieties, — viņa to pārtrauca, — es jau būtu varējusi pateikt.

— Es nemaz netaisnojos, es pārmetu jums. Tagad do­diet otru! Paceliet augstāk!

Viņas tuvums laupīja Korlisam prātu, un viņš viegli

pieskārās ar lūpām tam pašam mazajam, baltajam pirk­stiņam, kura dēļ barons Kurbertēns bija izpelnījies skūpstu.

Kaut arī Frona neatrāvās, tomēr seja tai koši pietvīka un tā notrīsēja saviļņojumā, kā vēl nekad mūžā nebija trīsējusi.

— Jūs izmantojat pats savu labsirdību, — viņa pārme­toši teica.

— Tad izmantošu to vēlreiz.

— Lūdzu, nedariet to, — viņa lūdzās.

— Kādēļ ne? Uz jūras ir paraža izurbt degvīna mucas, pirms kuģis iet dibenā. Un jūs zināt, man cerības ir tik­pat kā zudušas, — kādēļ gan ne?

— Bet…

— Kas par «bet», Neskaramā dāma?

— O! Pirmkārt jūs gaužām labi zināt, ka šādu vārdu neesmu pelnījusi! Ja man nebūtu ne par vienu jādomā, tad pašreizējos apstākļos…

Viņš sasēja pēdējo mezglu un palaida viņas kāju vaļā.

— Lai nolādēts tas Sentvinsents — vienādi vai otrādi! Ejam!

— Ja es būtu jūsu vietā, es darītu tāpat, — viņa smie­damās teica un pacēla savu laivas galu. — Bet kā jūs esat pārvērties, Vens! Jūs vairs neesat tas cilvēks, kuru es sastapu uz Daijas takas. Toreiz jūs, starp citu, vēl ne­bijāt iemācījies lādēties.

— Nē, es vairs neesmu tas pats cilvēks, un par to man jāsaka paldies dievam un jums. Tikai man šķiet, ka esmu godīgāks nekā jūs. Es vienmēr dzīvoju saskaņā ar savu pārliecību.

— Atzīstieties, ka tas nav taisnīgi. Jūs prasāt pārāk daudz šādos apstākļos…

— Tikai vienu mazu kājas pirkstiņu.

— Bet varbūt jūs mīlat mani vienīgi kā vecākais brā­lis. Tādā gadījumā, ja nu jūs ļoti vēlaties, tad drīkstat…

— Rimstieties! — viņš rupji uzsauca. — Vai arī es iz­darīšu kādu milzīgu aplamību.

— Un noskūpstīsiet man visus kāju pirkstus, — viņa papildināja.

Viņš kaut ko nomurdēja, taču nepagodināja Fronu ar atbildi. Smagās pūles drīz vien atkal aizsita tiem elpu, un abi gāja klusēdami, līdz bija nokāpuši uz pēdējā iz­ciļņa, kur viņus vaļējās upes malā gaidīja Makfērsons.

— Dels neieredz Sentvinsentu, — Frona pārdroši tur­pināja. — Kādēj?

— Jā, tā liekas gan. — Korliss pagriezās atpakaļ un uzmeta viņai ziņkārīgu skatienu. — Bez tam Dels, lai ietu kurp iedams, staipa līdzi vecu grāmatu krievu valodā, ko nemaz neprot izlasīt, tomēr nezin kāpēc domā, ka ar tās palīdzību atriebšoties Sentvinsentam. Un, zināt, Frona, viņš tam tic tik cieši, ka es gribot negribot arī sāku ticēt. Nezinu, vai jūs nāksiet pie manis, vai es iešu pie jums, bet…

Viņa palaida vaļā savu laivas galu un sāka skaļi smie­ties. Tas Korlisu dziļi aizskāra, un viņa seja aizvainojumā tumši pietvīka.

— Ja esmu… — viņš iesāka.

— Blēņas! — viņa smējās. — Neesiet tāds muļķis! Un galvenais — neizliecieties tik cienīgs! Jums tas šajā mir­klī nemaz nepiestāv — mati pinku pinkās, slepkavnieka duncis pie jostas, bet pats izmeties kails līdz jostas vietai kā pirāts pirms kaujas. Esiet mežonīgs, blenziet caur pieri, lādieties, dariet, ko gribat, tikai, lūdzami, neizliecieties cienīgs! Kaut man te būtu līdzi fotoaparāts! Tad es pēc daudziem gadiem varētu stāstīt: «Sis, mani draugi, ir Korliss, slavenais Arktikas pētnieks, tāds viņš izskatījās, kad beidza savu pasaulslaveno ceļojumu pa Aļaskas vis­tumšākajām dzīlēm.»

Draudīgi pastiepis pret Fronu pirkstu, viņš stingri no­prasīja:

— Kur ir jūsu svārki?

Viņa neviļus pameta acis uz leju. Taču, redzēdama, ka skrandās saplosītie svārki ir savā vietā, viņa nomierinā­jās, tomēr pietvīka.

— Jums vajadzētu kaunēties.

— Lūdzu, lūdzu, neizliecieties tik cienīga, — viņš smē­jās. — Ticiet man, šajā mirklī jums tas nemaz nepiestāv. Ja man būtu līdzi fotoaparāts…

— Liecieties mierā, un iesim tālāk, — viņa sacīja. — Tommijs gaida. Ceru, ka saule jums nosvilinās visu ādu no muguras, — viņa vēl aizelsusies ļaunprātīgi pie­bilda, kad abi, noslidinājuši laivu pa pēdējo nokāri, ielaida to ūdenī.

Pēc minūtēm desmit viņi pārrāpās pāri ledus valnim un kāpa krastā, kur pakalnā vēl joprojām plīvoja posta signāls. Zem tā zemē gulēja cilvēks. Tas gulēja pavisam

nekustīgi, un viņi jau nobijās, ka ieradušies par vēlu. Bet tad cilvēks mazliet pakustināja galvu un ievaidējās. Viņa rupjās drānas bija vienās driskās, no mokasīnu paliekām ārā rēgojās melnas, nobrāztas kājas. Ķermenis bija novā­jējis un izdilis, tam nebija ne miesas, ne muskuļu, bet kauli, iikās, tūliņ izdursies cauri uzspīlētajai ādai. Kad Korliss pārbaudīja gulētāja pulsu, tā plaksti drebot pavē­rās un atklāja stiklainu skatienu. Frona nodrebēja.

— Jā, nudien, briesmīgs skats, — nopurpināja Makfēr- sons, pārvilkdams roku pār slimā izdilušo delmu.

— Ejiet uz laivu, Frona, — Korliss sacīja, — mēs ar Tommiju nonesīsim viņu lejā.

Bet viņa tikai saknieba lūpas. Kaut gan ar Fronas pa­līdzību slimo nest lejā bija vieglāk, tomēr pa ceļam viņš laikam bija krietni sakratīts — tik ļoti sakratīts, ka pē­dīgi, kad bija noguldīts laivas dibenā, viņā pamodās pē­dējās apziņas paliekas. Atvēris acis, viņš aizsmakušā balsī čukstēja:

— Džeikobam Velzam… Depešas… no Lielās pasau­les… — Viņš vārgi sāka grābāties gar krekla vaļējo krūtežu, un viņi ieraudzīja uz izģindušajām krūtīm ādas siksnu, pie kuras droši vien bija piestiprināta pasta soma.

Abos laivas galos vietas sēdēšanai pietika, bet vidū gu­lēja slimais, un Korlisam vajadzēja airēt, turot guļošo starp kājām. «Bižū» jautri atrāvās no krasta. Nu viņi bei­dzot varēja braukt pa straumi un nevajadzēja nopūlēties.

Frona ievēroja, ka Vensa pleci un mugura deg uguns sarkanumā.

— Manas cerības piepildījušās, — viņa līksmi iesaucās un, roku pastiepusi, viegli noglauda viņa apsvilušo delmu. — Kad tiksim mājās, vajadzēs ķerties pie koldkrēma.

— Turpiniet vien, — viņš uzmundrinoši sacīja, — tas ir trakoti patīkami.

Frona uzšļāca viņa satvīkušajai mugurai šalti ledainā upes ūdens. Korlisam aizrāvās elpa, un viņš nodrebinājās. Tommijs pagriezās atpakaļ un paskatījās uz viņiem.

— Būsim šodien padarījuši krietnu darbu, — viņš ap­mierināts ierunājās. — Pasniegt cilvēkam roku nelaimē ir dievam tīkams darbs.

— Bet kurš tad bija nobijies? — Frona smiedamās jau­tāja.

— Nu jā, — viņš piekrita, — biju jau gan mazlietiņ notrūcies, bet…

Viņš nepabeidza teikumu un palika nekustīgs. Skatiens, šausmās sastindzis, kavējās pie kaut kā Fronai aiz mu.r gufas. Un tad viņš lēni, it kā pa miegam, svinīgi, kā die­vību piesaukdams, nomurmināja:

— Žēlīgais dievs, visuvarenais!

Abi strauji pacirta galvas atpaka]. Upes līkumā patla­ban izpeldēja ledus siena, un turpat viņu acu priekšā tās labais spārns, nepaguvis iekļauties līkumā, atsitās pret otru krastu un pasvieda gaisā veselus ledus kalnus.

— Žēlīgais dievs! Žēlīgais dievs! Nu esam kā žurkas slazdā! — Tommijs bez spēka plikšķināja airi pa ūdeni.

— Airē! — Korliss iešņāca viņam ausī, un «Bižū» trau­cās tālāk.

Frona stūrēja šķērsām straumei, gandrīz taisnā leņķī pret Šķelšanās salu, bet, kad smilšu sēre, kurai viņi, laivu nesdami, bija rāpušies pāri, dārdēdama sadrebēja no mil­joniem tonnu grūdiena, Korliss satraukts palūkojās uz viņu. Frona pasmaidīja un papurināja galvu, palēninā­dama gaitu.

— Cīnīties ar to mēs nespējam, — viņa čukstēja, lūko­damās atpakaļ uz ledāju, kas peldēja pāris simt soļu aiz viņiem. — Mums vienīgais glābiņš ir braukt tam pa priekšu, pamazām paātrinot gaitu.

Viņa nežēlīgi cīnījās par katru collu, visiem spēkiem cenzdamās noturēt laivu kursā un vienlaikus palikt ne­mainīga attālumā no ledāja.

— Es neizturēšu tādu tempu! — Tommijs reiz iečink- stējās, taču Korlisa un Fronas klusēšana nekā laba neso­līja, un viņš turpināja cilāt airus.

Ledājam pa priekšu peldēja piecas sešas pēdas biezs ledus gabals, kura platība sasniedza pāris akru. Slīdē­dams ātrāk par pārējo blīvu, tas šķēla viļņus, līdz tam abās pusēs izveidojās iedobe kā šaurā kanālā ar spēcīgu straumi. Tommijs to ieraudzīja un būtu sabrucis, ja Kor­liss starp diviem vēzieniem nebūtu viņam iebelzis ar aira galu.

— Tam priekša mes noturēsimies, — Frona sacīja aiz­elsusies, — bet mums jāiegūst laiks piestāšanai malā.

— Pirmajā izdevīgajā vietā grieziet priekšgalu pie krasta, — Korliss pamācīja, — un, tikko laiva atduras, Ieciet ārā un skrieniet, ko mākat.

— Drīzāk gan iznāks rāpties. Labi, ka man īsi svārki.

Atgrūdies pret kreisā krasta klintīm, ledus tika spiests uz labo. Milzīgais ledus blāķis, kas peldēja priekšgalā, bija uzņēmis virzienu tieši uz Šķelšanās salu.

— Ja tu skatīsies atpakaļ, es tev ar airi iedauzīšu pa­kausi, — Korliss piedraudēja.

— Vai! — Tommijs novaidējās.

Korliss pats gan skatījās atpakaļ, Frona arī. Milzīgais ledus kalns ar zemestrīces spēku triecās pret krastu. Piec­desmit pēdu garumā zemā saliņa tika pilnīgi nopostīta. Pārdesmit priežu mežonīgi sazvārojās un nogāzās, bet tur, kur tās bija nokritušas, izcēlās vesels ledus kalns, tas noplaka un tad sacēlās atkal. Tikai dažas pēdas lejāk krastmalā izskrēja Dels Bišops, un negantajā dārdoņā tie tik tikko spēja saklausīt viņa saucienu:

— Ātrāk! Ātrāk!

Krastā sadzītā ledus josla krokojās, un viņš, no tās glābdamies, aizlēca atpakaļ.

— Tuvākajā spraugā! — Korliss aizelsies izkliedza.

Fronas lūpas pavērās, viņa centās kaut ko sacīt, bet

nejaudāja, tikai pamāja ar galvu, ka dzirdējusi. Spēcī­giem, ašiem vēzieniem viņi īrās gar varavīksnes sienu, meklēdami vietu, kur varētu tikt tai cauri. Taču veltīgi viņi aizdrāzās gar visu Šķelšanās salas piekrasti, dzirdē­dami vienīgi aiz muguras ar brīkšķi gāžamies krastmalas ledus masas.

Traucoties garām attekai starp Rubo un Šķelšanās salu, viņi ieraudzīja tieši sev pretī pavērušos brīvu vietu ledus gūzmā. «Bižū» kā bulta šāvās uz turieni un, līdz pusei izslējusies virs ūdens, atdūrās pret nolaidenu ledus ga­balu. Krastā viņi visi trīs izlēca reizē, bet, kamēr divi no viņiem tvēra laivu, lai vilktu to augšup, Tommijs pa priekšu aizskrēja glābties viens pats. Tas viņam gandrīz arī būtu izdevies, taču, rāpdamies kraujā, viņš pusceļā paslīdēja un paklupa. Viņš kumurojās, lai tiktu kājās, paslējās un pakrita atkal. Korliss, nesdams laivas priekš­galu, pārkāpa viņam pāri. Tommijs pastiepa rokas un pieķērās pie laivas malas. Nesējiem jau tā tikko pietika spēka, un jaunais balasts piespieda viņus apstāties. Kor­liss paskatījās atpakaļ un uzkliedza, lai laižot vaļā, taču Tommijs tikai pavērsa augšup žēlabainu slīcēja seju un vēl ciešāk iekrampēja pirkstus laivas malā. Aizmugurē pērkonīgi dārdēja ledus masas. Pirmā iznīcības brāzma jau bija klāt. Korliss un Frona ar izmisuma spēkiem vilka laivu augšup, taču liekā nasta bija par smagu, un abi paklupa uz ceļiem. Slimais piepeši saslējās sēdus un me­žonīgi iesmējās.

— Velns lai visu parauj! — viņš ierēcās un smējās atkal.

Rubo sala sadrebējās no pirmā trieciena, un ledus vi­ņiem zem kājām sāka šūpoties. Frona sagrāba airi un iebelza skotam pa krumšļiem; pirksti uz brīdi atlaidās, un Korliss tai pašā mirklī trakā steigā rāva laivu augšup, bet Frona palīdzēja, stumdama no aizmugures. Varavīk­snes siena sakrokojās, sagriezdamās spirālē kā papīra tīsteklis, un Tommijs izzuda spirāliskajās krokās kā bite milzu orhidejas ziedlapās.

Abi bez elpas pakrita zemē. Taču drausmīgs ledus klu­cis, pārkāries pār sablīvējuma malu, sāka šūpoties viņiem tieši virs galvas. Frona centās uzslieties kājās, bet sa­bruka uz ceļiem; Korlisam vajadzēja viņu līdz ar laivu aizvilkt no bīstamās paspārnes. Tad viņi pakrita atkal, šoreiz jau zem kokiem, saulstari sijājās pār viņiem, spraukdamies caur zaļajām priežu skujām, sarkankrūtīši dziedāja virs galvas, un vesela sienāžu kolonija sisināja priekā par silto laiciņu.