Sniega meita

XIV NODAĻA

— O, sāļie ūdeņi, mis Velza, bargie sāļūdeņi ar milzī­giem viļņiem un smagie kuģi, kas brauc gan rāmā jūrā, gan bangotā, — tie man ir pazīstami. Bet saldūdeņi un mazās kanoe laiviņas — šīs olu čaumalas, šie ziepju bur­buļi: dziļāks elpas ievilciens, nopūta vai lieks sirds puksts — un puf! — tās jau ir apgāzušās. Nē, tās es ne­pazīstu. — Barons Kurbertēns pasmaidīja, it kā justu pats sev līdzi, un turpināja: — Taču tas ir tik brīnišķīgi, tik aizraujoši! Esmu tās novērojis ar skaudīgu sirdi. Kādreiz es arī gribētu to iemācīties.

— Tas nemaz nav tik grūti, — Sentvinsents iestarpi­nāja. — Vai ne, mis Velza? Kā prātam, tā ķermenim jābūt stingriem un atsperīgiem…

— Tikpat kā virves dejotājiem?

— Ai, jūs esat nelabojams, — Frona iesmējās. — Esmu pārliecināta, ka jūs par kanoe vadīšanu zināt ne mazāk kā mēs.

— Bet vai jūs to protat? Jūs — sieviete? — Franču ba­rons bija kosmopolīts, taču amerikāņu sieviešu neatkarī- gums un izveiksme visās izdarībās viņu vēl arvien pār­steidza. — Kā jūs to iemācījāties?

— Kad biju vēl pavisam maza meitene un dzīvoju pie Daijas indiāņu vidū. Bet nākamajā pavasarī, tiklīdz ledus būs izgājis, mēs ar misteru Sentvinsentu sniegsim jums pirmo mācību stundu. Tā ka redzēsiet pats, civilizētā pa­saulē jūs atgriezīsieties ar jaunu sasniegumu. Un jums šī izprieca noteikti patiks.

— Šādas burvīgas skolotājas vadībāl — barons galanti nomurmināja. — Bet kā jūs domājat, mister Sentvinsent, vai man šai sporta veidā varētu būt tādi panākumi, ka es spētu to iemīlēt? Vai jums pašam tas patīk? Jūs taču vienmēr turaties aizmugurē, esat tik skops vārdos un no­slēpumains, itin kā varētu gan, tikai negribētu dalīties ar mums dziļajās gudrībās no savas neizmērojamās piere­dzes. — Barons aši pavērsās pret Fronu. — Mēs abi esam seni paziņas; vai es jums par to nestāstīju? Tālab arī varu atļauties, kā jūs, amerikāņi, sakāt, dzīt vellu ar viņu. Vai tā nav, mister Sentvinsent?

Gregorijs pamāja ar galvu, bet Frona ieteicās:

— Esmu pārliecināta, ka jūs esat iepazinušies kaut kur pašā pasaules malā.

— Jokohamā, — Sentvinsents īsi attrauca, — pirms vienpadsmit gadiem, ķiršu ziedu laikā. Tomēr barons Kur- bertēns nodara man netaisnību, kas mani sāpina, jo nelai­mīgā kārtā viņa sacītais nav tiesa. Baidos, ka es, ja reiz sāku runāt, tad arī runāju pārāk daudz tieši par sevi.

— Jūs esat kritis par upuri saviem draugiem, — Frona samierinādama sacīja. — Jūs esat tik labs stāstītājs, ka draugi nevar atturēties nespieduši jūs stāstīt vēl un vēl.

— Tad pastāstiet mums kādu notikumu par ceļojumu kanoe laivā, — barons ierosināja. — Bet tādu labu! Tādu, lai — kā jūs, jenkiji, sakāt — mati celtos stāvus!

Viņi sasēdās ciešāk kopā ap misis Šovilas viesistabas plato pavardu, kurā kurējās malka, un tad Sentvinsents stāstīja par milzīgo virpuļatvaru Šķirsta kanjonā, par briesmīgajiem ūdensviruļiem Baltā Zirga krāču krēpēs un par savu gļēvulīgo ceļa biedru, kas pats aizgājis krā­cēm apkārt, bet viņu atstājis vienu, lai brauc, kā spēj, — tas noticis pirms deviņiem gadiem, kad Jukona vēl bijusi neizpētīta.

Pēc pusstundas istabā iepeldēja misis Sovila un tās ķīļūdenī sekoja Korliss.

— Vai dieniņ, šis pakalns! Esmu galīgi bez elpas! — Viņa elsoja, vilkdama nost dūraiņus. — Bet tad man ar vienmēr laimējas! — nākamajā mirklī viņa paziņoja pavi­sam aizrautīgi. — Šī izrāde nekad nenotiks! Es nekad nebūšu Lindena kundze! Kā tad es varu? Krogstads ir aiz­laidies uz Indiāņu upi, un neviens nezina, kad viņš būs atpakaļ. Jūs zināt, Krogstads (to viņa teica Korlisam) ir misters Meibriks. Bet misis Aleksanderai ir neiralģija, un viņa nevar iziet no mājas. Tā ka šodien mēģinājums neno­tiks, tas ir absolūti skaidrs! — Viņa nostājās teatrālā pozā un sāka deklamēt: — «Jā, tas bija pirmajā izbaiļu bridi! Bet nu jau ir pagājusi vesela diena, un šis dienas laikā es šajā mājā esmu redzējusi neticamas lietas! Hel- meram par visu ir jādabū zināt! Šiem nelaimīgajiem no­slēpumiem reiz jādara gals! 0, Krogstad, jūs man esat vajadzīgs, bet es — es esmu vajadzīga jums,» — taču jūs esat aizbraucis uz Indiāņu upi un cepat tur maizi no skā­bās mīklas, bet es jūs nekad vairs neredzēšu.

Visi aplaudēja.

— Vienīgais atalgojums par to, ka aizgāju no mājas un liku jums visiem gaidīt, ir tas, ka sastapu, rau, šo smieklīgo puisi. — Viņa pabīdīja Korlisu uz priekšu.

— Ak tā! Jūs taču vēl neesat tikušies! Barons Kurbertēns, misters Korliss. Ja jūs esat atradis bagātu zelta dzīslu, baron, tad dodu jums padomu — pārdodiet to misteram Korlisam. Viņam ir naudas kā Krēzam, un viņš pērk visas iegulas, ja tikai zelta saturs labs. Ja arī neesat atradis — tik un tā varat pārdot. Viņš, zināt, ir profesionāls filan­trops.

Bet, ticat vai neticat, — viņa uzrunāja visus klātesošos,

— šis smieklīgais puisis laipni piedāvājās palīdzēt man uzkāpt pakalnā, tērgāja visu ceļu — un kā vēl tērgāja! — bet kategoriski atteicās nākt iekšā paskatīties mēģinājumu. Tikko uzzinājis, ka mēģinājuma nebūs, viņš tūdaļ apsvie­dās kā vēja rādītājs. Tā ka te nu viņš ir un taisnojas, ka esot bijis izbraucis pie Millera strauta, tomēr, starp mums runājot, kas zina, kādus tumšus darbus…

— Tumšus darbus! Paskatieties vien! — Frona viņu pārtrauca, norādīdama uz dzintara iemutes galu, kas rē­gojās no Vensa ārējās krūšu kabatas. — Pīpe! Apsveicu jūs!

Frona pastiepa roku, un Korliss to labsirdīgi paspieda.

— Tā ir Dela vaina, — viņš smējās. — Kad es stāšos dieva troņa priekšā, tad viņam būs jāatbild par šo manu

grēku.

— Kā nekā sasniegums tas ir, — Frona sprieda.

— Trūkst vēl tikai spēcīgu lamu vārdu šad un tad.

— O, ticiet man, šai ziņā esmu izmācīts, — viņš atbil­dēja. — Citādi jau nav iespējams suņus vadīt. Es protu tādus lāstus kā «velns un elle», «nolādēts ar ārā» un — ar jūsu atļauju — «kaut tevi zeme aprītu». Uz suņu pa­jūgu, piemēram, lieliski iedarbojas «faraona kauli» un «Jūdasa asinis», taču vislabākos izteicienus no manas suņu dzinēja vārdnīcas diemžēl dāmu ausis nespēj panest. Tomēr es jums apsolu, par spīti visiem elles velniem un grēku plūdiem …

— Oi! Oi! — misis Sovila iespiedzās, ar pirkstiem aiz­bāzdama ausis.

— Madatne, — barons Kurbertēns svinīgi teica, — lai cik žēl, bet tas ir fakts, ka ziemeļu suņi ir atbildīgi par vīru dvēselēm vairāk nekā visi citi ļaunuma cēloņi kopā. Vai tā nav? Es ierosinu to izšķirt džentlmeņiem.

Korliss un Sentvinsents svēti apliecināja, ka tā esot, un, šausminādami misis Sovilu, pārmaiņus ņēmās stāstīt apstākļiem piemērotus, sirdi plosošus notikumus par suņiem.

Sentvinsents un barons vēl palika uz azaidu pie zelta raktuvju komisāra sievas, Jaudami Fronai un Korlisam divatā doties lejup no pakalna. It kā pēc klusas vienoša­nās, lai paildzinātu ceļu, viņi novirzījās pa labi, šķērso­dami neskaitāmas kājnieku stidziņas un kamanu ceļus, kas veda lejup uz pilsētu. Bija skaidra, auksta diena de­cembra vidū; kūtrā pusdienas saule, kuras bālganā ripa ar pūlēm bija pacēlusies virs dienvidpuses apvāršņa, ka­vējās uzsākt grūto kāpienu pret zenītu un kaunīgi sāka slīdēt atpakaļ aiz zemes malas. Tās slīpie stari atspulgo- jās sala kristāliņos, un viss gaiss trizuļoja no vizmainiem briljantu puteklīšiem — spoži dzirkstošiem, ugunīgi mir­dzošiem, bet aukstiem — tāpat kā pasaule visapkārt.

Viņi soļoja pa burvīgo, zvīļojošo mirgu, mokasīniem ritmiski čirkstot sniegā, un elpa no viņu lūpām izvijās dīvainos mākonīšos ar opāla zalgojumu. Viņi nerunāja un arī nejuta vajadzību runāt, jo apkārt viss bija tik brī­numains. Pie viņu kājām zem augstās debess velves kā traips baltajā klajotnē nekārtīgā ņudzeklī gulēja zelta pil­sēta, nīkulīga un neglīta, vārgs protests neaptveramajam plašumam, cilvēka izaicinājums bezgalībai.

Viņu ausīs skarbi fecirtās cilvēku balsis, kas tepat tu­vumā skubināja suņus, un abi apstājās. Atskanēja skaļas r'ējas, ķepu skrapsti sniegā, un virknē sajūgti, apsarmojuši vilku suņi izkārtām mēlēm un slienainiem žokļiem, ar piepūli uzrāpušies pa nogāzi, iegriezās takā tiem priekšā.

Kamanās gulēja garš, šaurs šķirsts no rupji tēstiem egļu dēļiem, skaidri liecinādams, kas šī par kravu. Divi suņu dzinēji, sieviete, kas steberēja kā akla, un mācītājs melnās drānās, — tas bija viss bēru gājiens. Dažus soļus tālāk suņus atkal sagrieza pret krauju, un smilkstu, klaigu un balsu murdoņas pavadībā nīcīgie pīšļi tika nocelti no nar- tām un uznesti piekalnē, lai guldītu tos ledū izcirstajā mājoklī.

— Ziemeļu iekarotājs, — Frona pārtrauca klusumu.

Korlisa domas bija gājušas to pašu ceļu, un viņš at­bildēja:

— Ak, šie cīnītāji, kas karo pret aukstumu un badu! Pilnīgi saprotams, kālab valdošās tautas, kas iekarojušas pasauli, visas ir nākušas no ziemeļiem. Tie ir stipri ļaudis, uzņēmīgi un izturīgi, bezgalīgu cerību pilni un bezgala pacietīgi, — vai tad te vēl jābrīnās?

Frona klusēdama paraudzījās Korlisā, bet skatiens pauda vairāk nekā vārdi.

— Vai jūs arī tā jūtat, Vens? — Frona izsaucās, strauji uzlikdama savu roku uz viņa delma.

— Man šķiet, es sāku tā just. Ziemeļi man to ir iemā­cījuši un māca vēl joprojām. Sensenās patiesības šeit iegūst jaunu jēgu. Tomēr nē — es nezinu. Tas viss liekas šausmīga pašcildināšana, pārspīlēts murgs. Esmu sava tēva dēls, un mūsu cilts sniedzas atpakaļ senatnē līdz jū­ras valdniekiem, kas naktis negulēja zem nokvēpušām jumta spārēm un dzeramos ragus ar alu netukšoja pie mājīga pavarda. Laikam taču ir kāda jēga runām par rases iedzimtību, citādi jau es nebūtu padevies aicināju­mam uz ziemeļiem.

— Dižena rase, Vens. Puse zemes un visa jūra ir tās mantojums! Sešdesmit paaudžu laikā tā visu to ir sasnie­gusi — padomājiet tikai, sešdesmit paaudzes! — un šo­dien tās robežas stiepjas tik plaši kā vēl nekad. Dižena rase, diženi radīta, un, ja būs jāiet bojā, tad arī tās bojā eja būs dižena. Vai atceraties:

«Zvārojas īgdrasila osis, taču slejas vēl stalti, smagi vaid senigais koks, bet Jetutiloki ir izrāvies brīvībā. Ēnas vaid savā ceļā uz elli, kamēr Surta liesmas iznīcina veco koku. lirims stūrē no austrumiem, ūdeņi kāpj, un pasaulei čūska niknumā ritina savus gredzenus. Čūska dauza ūde­ņus, ērglis kliedz, kuģa priekšvadnis šķaida līkus; Nagl- fara kuģis ir atrāvies. No dienvidiem nāk Surts ar degošām liesmām; un Vaļas dievu saule ir viņa zobena atblāzma.»

Kā Frona tur stāvēja, Korlisa iztēlē viņa šķita līdzinā­mies kažokā ģērbtai Valkīrai, kas lidinās pār cilvēku un dievu vispēdējo kaujas lauku, un asinis viņam trauksmaini sabangojās līksmā priekā.

— «Akmeņu pauguri ir sagruvuši, un milzu kalni šūpo­jas; cilvēku kājas min taku uz elli, jo debesis ir sašķēlu­šās. Saule aptumšo savu vaigu, zeme nogrimst okeānā, spožās zvaigznes krīt no debesīm, uguns elpa skar koku, kas baro visu dzīvo, un liesmu stabs uzšaujas līdz pat debesīm.»

Fronas siluets asi iezīmējās vizuļojošā gaisā, briljantu puteklīši liesmodami dejoja ap viņas matiem un seju ar balti apsarmojušām uzacīm un skropstām, bet dienvidpusē grimstošā saule ietērpa viņu tumšā sārtumā. Korlisa acīm viņa šķita savas rases viskrāšņākais zieds. Senču asiņu balss spēcīgi ierunājās viņā, un pēkšņi viņš pats jutās baltādains dzeltenmatis milzis no sen pagājušiem gad­simtiem. Kamēr viņš raudzījās sievietē, pagātnes elpa viņu apbrāzmoja tik varenā uzplūdā, ka visās viņa būtnes šķiedriņās šalkoja un dunēja sen aizmirstu kauju atbalsis. Negaisa auros un ziemeļu jūras viļņu dārdos viņš skaidri skatīja kaujas galeru asos priekšvadņus, redzēja pār jū­rām joņojošos muskuļotos ziemeļu ļaudis ar platām krū­tīm — stihijas radītus zobenu vicinātājus, laupītājus, kas nes postu siltajām dienvidu zemēm. Divdesmit gadsimtu kauju šķindas zvanīja viņa ausīs, un viņš alktin alka kļūt tāds, kādi bijuši cilvēki pirmatnībā. Korliss kaismīgi sa­tvēra Fronas rokas.

— Frona, kļūstiet mana daiļā līgavai Daiļā līgava, ko skauju guļvietā!

Viņa satrūkās un nesapratnē pavērās lejup vīrieša sejā. Tad meitene aptvēra viņa vārdu nozīmi un neviļus pa-

5 — Džeks Londons — II sej. | ļ3 spēra soli atpakaļ. Saule raidīja pāri zemei pēdējo dzies­tošo staru spozmi un tad pazuda. Uguntiņu mirga gaisā izdzisa, diena satumsa. Kaut kur tālumā sēri gaudoja suņi, kas bija vilkuši šķirstu.

— Nē! — Korliss pārtrauca, redzēdams, ka Fronas lū­pas cenšas veidot vārdus. — Nerunājiet! Es zinu savu atbildi, jūsu atbildi… tagad… Es biju nelga… Iesim lejā!

Tikai tad, kad kalns jau bija palicis aiz muguras un viņi, pārgājuši pār līdzeno piekrastes joslu, iznāca uz upes ledus netālu no gaterdzirnavām, likās, ka cilvēku tuvums, kņada un troksnis iedrosminātu viņus atsākt saru­nas. Korliss gāja, acis drūmi nodūris, bet Frona, galvu pacēlusi, raudzījās uz visām pusēm, ik pa brīdim zagšus uzmezdama viņam ašu skatienu. Kur taka pacilu Šķērsoja baļķu tekni, kas veda uz dzirnavām, pāreja bija slidena, viņš tvēra pēc Fronas elkoņa, lai meitene nepakristu, un viņu acis sastapās.

— Es… esmu ļoti apbēdināta, — viņa vilcinādamās teica. Un tad, it kā negribot sāktu aizstāvēties, turpināja: — Tas bija tik… Es to nebiju gaidījusi… tieši tagad.

— Citādi jūs nebūtu to pieļāvusi? — viņš sarūgtināts vaicāja.

— Jā. Laikam gan. Es nevēlējos jūs sāpināt…

— Tātad jūs sagaidījāt, ka reiz tas notiks?

— Un baidījos no tā. Bet es cerēju… Es… Vens, es taču neesmu atbraukusi uz Klondaiku, lai te apprecētos. Jūs man patikāt jau kopš pirmā brīža un iepatikāties ar­vien vairāk un vairāk — un it īpaši šodien… bet…

— Bet jūs nekad netikāt domājusi par mani kā par iespējamo laulāto draugu — to taču jūs gribējāt teikt.

Runādams Korliss sāniski ar vērīgu skatienu raudzījās Fronā, bet, kad viņas acis atbildēja ar to pašu iepriekšējo vaļsirdību, doma, ka meitene nu jāzaudē, padarīja viņu vai traku.

— Esmu gan, — viņa tūdaļ attrauca. — Esmu par jums domājusi arī tā, bet kaut kā šī doma šķita ļoti ne­pārliecinoša. Pati nezinu, kāpēc. Man jūsos tik daudz kas patika, tik daudz ko es…

Korliss mēģināja meiteni apturēt ar noraidošu žestu, tomēr viņa turpināja:

— Tik daudz ko es apbrīnoju. Es jutu sevī augam un nobriestam arvien siltāku draudzību, īstas biedriskuma jūtas, bet neko vairāk. Es ari nevēlējos vairāk, kaut gan priecātos, ja sagaidītu šo vairāk.

— Kā priecājas par nevēlamu viesi.

— Kālab jūs, Vens, negribat man palīdzēt, bet padarāt visu vēl smagāku? Jums ir grūti, es zinu; bet vai jūs do­mājat, ka man priecīgi ap sirdi? Es jūtu līdzi jūsu sāpēm un bez tam apzinos, ka atteikšanās labu draugu pārvērst mīļotajā liks man zaudēt šo labo draugu. Es labprāt ne­šķiros no draugiem.

— Saprotu; divkāršs bankrots — gan kā draugam, gan kā mīlētājam. Tomēr tos abus ir viegli aizstāt. Varu iedo­māties, ka zaudējis es tik un tā būtu arī tad, ja neko ne­runājis. Ja es cietis klusu — iznākums būtu tas pats. Laiks dziedē brūces, būs jauni iespaidi, jaunas domas un sejas; būs cilvēki, kam gadījušās brīnumainas dēkas…

Viņa to strupi aprāva.

— Sakiet ko sacīdams, Vens, tam nav nozīmes. Es ar jums neķildošos. Varu iedomāties, kā jūs jūtaties…

— Ja jau es ķildojos, tad labāk iešu. — Korliss pēkšņi apstājās, un arī Frona palika stāvam viņam līdzās. — Deivs Hārnijs nāk šurp. Viņš varēs jūs pavadīt līdz mājām. Ir jau tikai daži soļi.

— Jūs esat netaisns kā pret sevi, tā pret mani, — Frona runāja izšķirīgi un noteikti. — Es uzskatu, ka šis nevar būt mūsu attiecību nobeigums. Patlaban vēl esam pārāk satraukti un nespējam vērtēt taisnīgi. Jums jāatnāk pie manis kādu citu dienu, kad abi būsim mazliet nomie­rinājušies. Es neesmu ar mieru, ka pret mani šādi izturas. Tas ir puiciskums no jūsu puses. — Viņa pameta asu skatienu uz Eldorado karali, kas nāca arvien tuvāk. — Ne­apzinos, ka būtu izpelnījusies šādu izturēšanos. Es atsakos jūs zaudēt kā draugu. Un pieprasu, lai jūs atnāktu pie manis izrunāties, lai viss atkal paliktu pa vecam.

Korliss papurināja galvu.

— Hallo! — Deivs Hārnijs piesvieda pirkstus pie cepu­res un gausi klamzāja lejup. — 2ēl gan, ka jūs nepieņē­māt manu padomu. Kopš vakardienas suņi nāk dolāru mārciņā, un cenas vēl celsies. Labvakar, mis Frona, lab­vakar, mister Korlis! Vai mums pa ceļam?

— Mis Velzai pa ceļam. — Korliss piedūrās ausenes nagam un pa pusei apgriezās uz papēža.

— Kur tad jūs tā šausiet? — Deivs noprasīja.

— Man norunāta tikšanās, — viņš sameloja.

— Nepiemirstiet, — Frona sauca viņam pakaļ, — jums noteikti jāatnāk pie manis!

— Liekas gan," ka pašlaik būšu ļoti aizņemts. Palieciet sveiki! Atā, Deiv!

— Dieviņ tētīt! — Deivs piezīmēja, noskatīdamies Kor­lisam pakaļ. — Tāds enerģisks cilvēks. Vienmēr aizņemts ar visādām svarīgām lietām. Nesaprotu — kāpēc viņš ne­uzsāka to darījumu ar suņiem?