Sniega meita

XXII NODAĻA

Pavasarī no Dausonas sākās īsta izceļošana. Vieni de­vās prom tāpēc, ka bija nosprauduši iecirkņus, citi tādēļ, ka vēl nebija to izdarījuši, taču visi sapirkas vēl kaut cik derīgos suņus un pa pēdējo ledu brāzās uz Daiju. Nejauši noskaidrojās, ka lielākā daļa šo suņu pieder Deivam Hār- nijarri.

— Vai jūs ar brauksiet? — Džeikobs Velzs viņam pa­vaicāja kādu dienu, kad dienas vidus saulstaru siltums pirmo reizi bija mazliet sajūtams uz kailas ādas.

— Jādomā, ka ne. Es pelnu trīs dolārus pārī par moka­sīniem, ko esmu uzpircis, un kur tad vēl izdevīgais darījums ar zābakiem. Paklau, Velz, neteikšu, ka esmu galīgi izsists no sliedēm, tomēr ar cukuru jūs mani ap­strādājāt pamatīgi — vai nav tiesa?

Džeikobs Velzs pavīpsnāja.

— Bet, velns lai mani parauj, es tomēr savilku galus kopā. Vai jums vēl ir gumijas zābaki?

— Nē, pēdējos izpārdevu jau ziemas sākumā.

Deivs klusiņām noirgojās.

— Un es esmu tā publika, kas tos galvenokārt uzpirka.

— Nevar būt. Es pārdevējiem devu speciālu rīkojumu. Zābaki vairumā netika pārdoti.

— Tas nekas, ka netika. Katram cilvēkam vienu pāri un vienu pāri uz cilvēku, un tur bija kādi divi simti pāru, tomēr tās zelta smiltiņas, ko viņi jums sabēra svaros, pie­derēja man un nevienam citam. Sak, vai neiedzersiet? Sie labprāt. Lūdzu! Te būs smiltiņas. Sauciet to manis dēļ par rabatu, es to varu atļauties… Vai es braukšu! Nē, šogad laikam ne. Drīz sāksies pali.

Aprīļa vidū pie Hendersona strauta izcēlās streiks, kas varēja izvērsties par sensāciju, un tas aizveda Sentvin­sentu uz Stjūartas upi. Mazliet vēlāk Džeikobs Velzs, kas interesējās par Galahera aizu un bija metis aci arī uz vara raktuvēm pie Baltās upes, aizbrauca uz tiem pašiem rajoniem, bet Frona brauca viņam līdzi, jo tas jau bija drīzāk izklaidēšanās nekā darījumu ceļojums. Pa to laiku Korliss un Bišops, kas vairāk nekā mēnesi bija braukā­juši gar Majo un pa Makveščonas novadu, iegriezās Hen­dersona strauta kreisajā satekā, kur vajadzēja pārbaudīt veselu kaudzi pieteikumu uz iecirkņiem.

Taču maijā laiks bija jau tik pavasarīgs, ka braukāt pa strautiem kļuva bīstami, tādēļ zeltrači pa pēdējo, jau kūs­tošo ledu aizbrauca līdz salu grupai lejpus Stjūartas ietekas un iekārtoja tur pagaidu mītnes vai arī izlūdzās viesmīlību no tiem saliniekiem, kuriem tur piederēja bū­das. Korliss un Bišops apmetās šķelšanās salā (šādu no­saukumu tā iemantojusi tādēļ, ka no ārpasaules ieradušās zelta meklētāju grupas šajā salā parasti mēdza sadalīties un iet katra savu ceļu), kur ērti bija iekārtojies Tommijs Makfērsons. Pāris dienu vēlāk pēc riskanta brauciena pa Balto upi ieradās Džeikobs Velzs ar Fronu un uzslēja telti paugurā šķelšanās salas augšgalā. Daži izmocīti un pār­guruši chechaquos, pavasara zelta drudža pirmie vēstneši, piestāja malā un apmetās krastā nogaidīt ledus uzlūšanu. Vēl daži citi, ko tālāk doties bija aizkavējis izkurtējušais ledus, izkāpa salā pārlaist ledus skrēju un sāka būvēt stumjamās laivas vai kaulēties ar salas pastāvīgajiem

iemītniekiem, lai nopirktu kādu kanoe. So cilvēku vidū ievērojamākais vīrs bija barons Kurbertēns.

— O! Graujoši! Vareni! Vai nav tiesa?

Tā viņš apsveica Fronu, kas pirmā viņu sastapa nāka­majā dienā.

— Kas tad? — viņa apjautājās, sniegdama tam roku.

— Jūs! Jūs! — Viņš norāva cepuri. — Esmu sajūsmā!

— Es gan esmu pārliecināta… — viņa iesāka.

— Nē! Nē! — Barons dedzīgi papurināja sprogaino galvu. — Ne jau jūs. Paskatieties! — Viņš norādīja uz Pēterburgas tipa laiviņu, par kuru Makfērsons viņam nu­pat bija noplēsis trīskāršu cenu. — Sī kanoe! Vai tā nav… nav… kā jūs, jenkiji, sakāt, konfekte?

— Ak tā, kanoe, — viņa atteica ar vieglu vilšanās pie­skaņu balsī.

— Nē! Nē! Pardon! — Barons sirdīgi piecirta kāju. — Tā tas nav. Ne jau jūs. Ne jau kanoe. Tas ir… ā! Nu man ir rokā! Tas ir jūsu solījums. Kādreiz, vai atceraties, pie madame Sovilas mēs runājām par kanoe un par manu nožēlojamo neprasmi — un jūs apsolījāt, jūs teicāt…

— Ka sniegšu jums pirmo mācību stundu?

— Nu, vai tas nav brīnišķīgi? Paklausieties! Vai ne­dzirdat? Guldz! Ai, guldz! Tur dziļi, dziļi, pašā upes sirdī. Drīz ūdeņi plūdīs brīvi. Un šeit ir kanoe! Šeit mēs satie­kamies! Pirmā stunda! Brīnišķīgi! Brīnišķīgi!

Tuvāko salu lejpus šķelšanās salas dēvēja par Rubo salu, un tās abas šķīra šaura atteka. Kad ledus takas di­bens jau grasījās ielūzt un suņi vairāk peldēja nekā skrēja, šai saliņā ieradās Sentvinsents — pēdējais, kas vēl atbrauca pa ziemas ceļu. Viņš iegāja būdā, kas piederēja Džonam Borgam, nerunīgam, drūmam cilvēknīdējam. Tā bija Sentvinsenta mūža liktenīgā kļūda, ka no visām bū­dām viņš izraudzījās tieši Borga mitekli, kur pārlaist palu laiku.

— Labs ir, — noteica saimnieks, kad Sentvinsents lūdza pajumti. — Iemetiet savas segas tur kaktā! Bella izvāks tos krāmus no liekās lažas.

Līdz pat vakaram viņš vairs neteica ne vārda, bet tad bilda:

— Esat liels diezgan, lai pats vārītu sev ēst. Kad sie­višķis atbrīvos pavardu, jūs varat tur rīkoties.

Sievišķis jeb Bella bija piemīlīga jauna indiāniete, glī­tākā, kādu Sentvinsentam gadījies sastapt. Viņas sejai trūka nespodri melnīgsnējās nokrāsas, kas raksturīga in­diāņiem, tīrā āda spulgoja kā gaisa bronza un arī vaibsti bija mazāk skarbi, maigāk veidoti, nekā mēdz būt šās rases piederīgajiem.

Pēc vakariņām Borgs, atbalstījis abus elkoņus uz galda un zodu iespiedis milzīgajās, neglītajās ķetnās, sēdēja, pīpēdams smirdošu sivašu tabaku, un stingi blenza sev priekšā. Sis skatiens varētu likties apcerīgs, ja vien acis būtu mazliet maigākas vai ja viņš tās samirkšķinājis, bet pašreiz seja izskatījās nedzīva, kā transā iegrimusi.

— Vai jūs jau sen dzīvojat šajā novadā? — Sentvin­sents apvaicājās, mēģinādams uzsākt sarunu.

Borgs pavērsa pret viesi drūmās, melnās acis, viņa ska­tiens šķita izurbjamies tam cauri un vēršamies kaut kur aizmugurē; vēl joprojām viesī raudzīdamies, viņš jau likās to aizmirsis. Tīri kā kad šis prātotu par kaut ko lielu un svarīgu — droši vien par saviem grēkiem, žurnālists ner­vozi nodomāja, sākdams tīt cigareti. Kad dzeltenais ritu- lītis jau bija izkūpējis dūmu gredzenos un Sentvinsents grasījās uztīt otru, Borgs pēkšņi ierunājās.

— Piecpadsmit gadu, — viņš sacīja un atkal iegrima savās šķietami baismīgajās apcerēs.

Tā nu Sentvinsents labu pusstundu kā apmāts pētīja saimnieka neizdibināmo ārieni. Vispirms izspīlētā, nepa­reizi veidotā, masīvā galva, kuras eksistences vienīgais attaisnojums šķita resnais vērša kakls, uz kura tā balstī­jās. Tā izskatījās kā izlieta primitīvā veidnē, un visas tās sastāvdaļas bija tikpat rupji asimetriskas un nemākulīgi veidotas. Mežonīgo matu ērkulis, biezs un savēlies, viet­vietām pašķīrās ērmotās, sirmās lēkšķēs, bet citur, it kā ņirgādamās par vecumu, sprogojās koši melnas cirtas — neparasti biezas, smagas cirtas, kas atgādināja līkus pirk­stus. Pinkainā bārda, dažviet pavisam reta, citur saaugusi kumšķiem kā zāle, bija krietni iesirma. Bārdas pinkas bija ķēmīgi izpletušās pār visu seju un krita līdz pat krūtīm, taču neaizsedza ne platos, dobos vaigus, ne greizo muti. Tā bija plānlūpaina un nežēlīga, bet kaut kā bezkaislīgi nežēlīga. Taču visneiederīgākā šajā sejā bija piere, kas tikai vēl īsti pilnveidoja nesimetriskumu. Jo piere bija skaista, pareizi veidota un plata, majestātiski lepna un augsta. Tā šķita dziļa saprāta miteklis un cietoksnis; aiz tās varēja slēpties neizsmeļama gudrība.

Bella mazgāja traukus, un, liekot tos plauktā Borgam aiz muguras, viņai izkrita no rokām smaga alvas krūze. Būdā valdīja dziļš klusums, un spalgais dārdiens atska­nēja pilnīgi negaidīts. Acumirklī Borgs neganti ierēcās un pielēca kājās, apgāzdams krēslu; acis viņam zvēroja un seja raustījās. Bella izbīlī iebrēcās kā iztrūcināts dzīvnieks un saknupa viņam pie kājām. Sentvinsents juta, ka mati saslienas stāvus un pār muguru kā ledaina vēja pūsma skraida baismas, saltas tirpas. Tad Borgs pacēla krēslu, atkal atslīga iepriekšējā pozā un, zodu plaukstās iespiedis, no jauna iegremdējās smagās pārdomās. Ne­viens vārds netika pārmīts, un Bella turpināja rīkoties ar traukiem, it kā nekas nebūtu noticis, bet Sentvinsents drebošiem pirkstiem tīstīja cigareti un prātoja, vai tikai tas nav bijis sapnis.

Džeikobs Velzs pasmējās, kad žurnālists viņam to iz­stāstīja.

— Tāds jau Borgs ir, — viņš sacīja, — viņa uzvešanās ir tikpat neparasta kā izskats. Viņš ir nesabiedrisks lopiņš. Sājā novadā nodzīvoto gadu skaits viņam ir lielāks par paziņu skaitu. Taisnību sakot, šaubos, vai viņam visā Aļaskā būs kāds draugs, šķiet, nebūs pat indiāņu vidū, kaut gan viņš pie tiem vairākkārt dzīvojis. Viņu saukā par «Džonniju īgņu», bet tikpat labi varētu saukt arī par «Džonniju Sprandlauzi», jo viņam ir ātra daba un smaga roka. Daba! Reiz viņam sanāca nelielas domstarpības ar Sabiedrības aģentu Arktiksitijā. Viņam toreiz bija tais­nība, kļūdījies bija aģents, bet Borgs uz vietas pieteica Sabiedrībai boikotu un veselu gadu pārtika no gaļas vien. Vēlāk man gadījās viņu sastapt Tananas misijā, un tikai pēc tam, kad sīki biju visu izskaidrojis, viņš atkal sāka pie mums iepirkties.

— Meiteni viņš atveda no Baltās upes augštecēm, — Bills Brauns pastāstīja Sentvinsentam. — Velzs domājas esam pionieris tajos novados, bet Borgs varētu dot viņam priekšā veselu lērumu acu un trumpju un tomēr vinnēt. Borgs to pusi pārstaigājis jau pirms gadiem. Jā, ērmots zellis. Es sevišķi nekāroju dzīvot ar viņu vienā būdā.

Taču Sentvinsents nelikās zinis par sava saimnieka ēr- mībām, jo lielāko daļu laika pavadīja Šķelšanās salā kopā ar Fronu un baronu. Tomēr kādu dienu viņam tīri negri­bot gadījās izraisīt Borga dusmas. Divi zviedri, kas, vā­veres medīdami, bija atklīduši no Rubo salas viņa gala, apstājās pie būdas palūgt sērkociņus un izcirtuma pie­saulē brītiņu patērzēt. Sentvinsents un Borgs parunājās ar viņiem, Borgs gan tikai retumis gausi norūkdams kādu zilbi. Viņiem aiz muguras pie būdas durvīm Bella maz­gāja veļu. Baļļa bija paštaisīta, smaga un neparocīga, turklāt līdz pusei pielieta "ar ūdeni, tā nebija sievietes spēkiem paceļama. Žurnālists pamanīja Bellu cīnāmies ar smago toveri un piesteidzās palīgā.

Saņēmuši baļļu katrs savā pusē, viņi nesa to izgāzt grāvī, kur saplūda būdas notekūdeņi. Sentvinsentam kūs­tošajā sniegā paslīdēja kāja, un no tovera izšļakstījās ziepjūdens šalts. Tad kāja paslīdēja Bellai, pēc tam abiem. Bella sāka ķiķināt un smieties, Sentvinsents pasmējās pretī. Pavasaris bija gaisā, pavasaris viņiem asinīs, un dzīvot bija tik brīnišķīgi. Tikai ledū sastingusi sirds spēja aizliegties smaidam šādā dienā. Bella atkal paslīdēja, viņa mēģināja noturēties, bet nu slīdēja arī otra kāja, un viņa atkrita sēdus. Abi smējās no visas sirds, un žurnā­lists satvēra Bellu aiz rokām, lai palīdzētu tai piecelties. Borgs iebaurodamies vienā lēcienā bija tiem klāt. Atrāvis vaļā abu rokas, viņš spēcīgi pagrūda Sentvinsentu atpa­kaļ. Tas pastreipuļoja pāris soļu un tikko noturējās kājās. Tad atkārtojās tā pati aina, kas pirmajā vakarā bija no­risinājusies būdā. Bella zemodamās saknupa savam vald­niekam pie kājām, bet tas sadusmots stāvēja izslējies pār viņu kā tornis.

— Pielūkojiet, — viņš nosēca aizsmakušā balsī, pagrie­zies pret Sentvinsentu. — Jūs varat gulēt manā būdā un vārīt sev ēst. Tas ir viss. Manu sievišķi lieciet mierā!

Pēc tam viss atkal ritēja tā, it kā nekas nebūtu noticis. Sentvinsents meta Bellai līkumu, it kā viņas nemaz pa­saulē nebūtu. Bet zviedri aizgāja atpakaļ uz savu salas galu, pasmiedamies par sīko atgadījumu, kam bija lemts izvērsties par nozīmīgu notikumu.