Sniega meita

XVI NODAĻA

Brāšanās uz Franču pakalnu pilnā sparā sākās tikai Ziemas svētku nedēļas pirmajās dienās. Korliss un Bišops nebija steigušies pieteikt atradumu, jo vispirms pamatīgi izpētīja iežus un tikai tad nosprauda sev iecirkņus, dalī­damies šajā noslēpumā ar dažiem vistuvākajiem drau­giem — Hārniju, Velzu, Treteveju, kādu holandiešu che- chaquo, kurš salam bija dabūjis upurēt abas kājas, dažus vīrus no jātnieku policijas, kādu Dela senu paziņu, ar kuru kopā viņi bija meklējuši zeltu Melno kalnu novados, Forksu veļas mazgātāju un pēdīgi — kas sevišķi sva­rīgi — arī Lūsilu. Korliss uzņēmās atbildību par piemē­rotas vietiņas izmeklēšanu, pats atzīmēja iecirkni un no­sprauda mietiņus, taču pulkvedis bija tas, kuram vaja­dzēja nogādāt viņai uzaicinājumu — nākt un kļūt bagātai.

Pēc ieraduma, kāds nodibinājies ziemeļu novados, šie ar izlasi pieaicinātie dalībnieki piedāvājās pusi ienākumu no saviem iecirkņiem norakstīt abiem pirmatklājējiem. Korliss par to negribēja ne dzirdēt. Arī Dels domāja gluži tāpat, tikai ne jau aiz ētiskiem apsvērumiem. Viņam pie­tika ar tik, cik bija.

— Ko samaksāt par augļu ranču man ir diezgan, — viņš paskaidroja, — man sanāk divtik daudz, nekā biju rēķinājis; un, ja es dabūtu vēl vairāk, es tak nezinātu, kur to naudu likt, dieva goda vārds.

Pēc veiksmīgā atraduma Korliss uzskatīja par pašsa­protamu, ka jāmeklē cits strādnieks, bet, kad viņš atveda apmetnē kādu skadracainu kalifornieti, Dels neganti no- skaitas.

— Neparko pasaulē! — viņš ārdījās.

— Bet tagad jūs esat bagāts, — Venss atbildēja, — un jums nav nekādas vajadzības strādāt pie manis.

— Lai ar bagāts, pie visiem velniem! — sīkais zeltracis atcirta. — Pēc līguma jūs mani nemaz nevarat atlaist, un es strādāšu pie jums tik ilgi, cik man pašam patiks. Vai skaidrs?

Piektdienas rītā pašā agrumā visas ieinteresētās perso­nas ieradās pie zeltraktuvju komisāra pieteikt savus iecir­kņus. Jaunā vēsts izplatījās zibenīgā ātrumā. Jau pēc mi­nūtēm piecām pirmie zelta kārotāji joza pa taku. Pēc pus­stundas bija kājās visa pilsēta. Tiklīdz bija nokārtojuši oficiālo piereģistrēšanu, Venss un Dels devās atpakaļ uz atraduma vietu, lai aizkavētu kļūdainu ielaušanos savos īpašumos — iecirkņu sagrābšanu, mietiņu pārspraušanu vai brīdinājuma zīmju pārvietošanu. Bet, tā kā kabatās bija dokumenti ar gubernatora zīmogu, kas apliecināja viņu tiesības uz šiem zemes gabaliem, tad viņi sevišķi ne­steidzās, ļaudami, lai iecirkņu kārotāju nepārtrauktā straume plūst viņiem garām. Pusceļā Dels nejauši palū­kojās atpakaļ. Viņš ieraudzīja naski soļojam Sentvin­sentu ar iecirkņa nospraušanai nepieciešamo rīku sainīti plecos. Sajā vietā taka meta strauju līkumu, un patlaban bez viņiem trijiem neviens cilvēks uz tās nebija redzams.

— Nerunājiet ar mani! Izliecieties, ka nemaz nepazīs­tat mani, — Dels pēkšņi nobrīdināja un, vēl runādams, piepogāja šķērsām pār seju deguna sildāmo lenci, līdz ar to kļūdams pavisam nepazīstams. — Āre, tur tālāk ir āliņģis. Liecieties uz vēdera un taisiet paskatu, ka gribat no tā padzerties! Pēcāk tad jums vienam pašam būs jāiet uz iecirkni, man te savas personiskas darīšanas kārtoja­mas. Un es jūs lūdzu, jūsu mātes mīlestību pieminē­dams, — nesakiet ne pušplēsta vārdiņa ne man, ne ar tur tam seskam! Un pieraugiet, lai viņš nedabū redzēt jūsu ģīmi!

Korliss pārsteigts paklausīja, nokāpa no iemīdītās ta­kas, nogulās sniegā un ar tukšu kondensētā piena kārbu sāka smalstīt no āliņģa ūdeni. Bišops nometās uz viena ceļa un, dziļi noliecies, it kā piesēja ciešāk mokasīnu. Kad Sentvinsents bija pienācis tieši līdzās, Dels beidza siet mezglu, pietrūkās kājās un steigšus vien traucās uz priekšu kā cilvēks, kas grib iedzīt nokavēto laiku.

— Ei jūs, cilvēk, pagaidiet! — žurnālists tam uzsauca.

Bišops tikai pameta uz viņu ašu skatienu un traucās

tālāk. Sentvinsents paskrējās rikšiem, līdz atkal nonāca tam līdzās.

— Vai šis ir ceļš uz…

— Uz Franču pakalna sēkļiem? — Dels viņu strupi aprāva. — Tas pats, dievs sodi. Es eju tieši turp. Palieciet sveikiņi!

Dels soļoja, ko kājas nes, bet žurnālists pusrikšus turē­jās līdzi, acīm redzami nolēmis iet ar viņu reizē. Korliss, vēl arvien gulēdams aizsegā, pacēla galvu un noskatījās tiem pakaļ; tikai ieraudzījis sīko zeltraci nogriežamies pa labi un uzņemam taku uz Ādama strautu, viņš saprata tā nodomu un klusiņām nosmējās.

Apmetnē pie Eldorado Dels atgriezās vēlu naktī — ga­līgi pārguris, tomēr sajūsmināts.

— Pirkstiņa es šim neesu piedūris, — viņš izsaucās, vēl tikai pašķīris telts aizkarus. — Dodiet ko nebūt ierīti (Pakampis tējkannu, viņš lieliem malkiem guldzināja kar­sto valgmi.) Tauku piku, šķiņķa ādas, vecus mokasīnus, sveču galus — viss būs labs!

Pēc tam viņš nozvēlās uz segām un sāka masēt sa­vilktos lielu muskuļus, bet Korliss uzcepa šķiņķi un pa­sniedza viņam bļodiņu ar pupām.

— Ak kas ar šo iznāca? — Dels līksmodams stāstīja ik starp diviem kumosiem. — Nu, Franču pakalna sēkļus viņš vēl nav sasniedzis, tas ir droši kā bankā. «Cik tālu tas ir, puis?» (Veikli atdarinot Sentvinsenta augstprātīgi laipno runas manieri.) «Cik tālu tas būs?» (Jau bez augst­prātības.) «Cik tālu tad ir līdz Franču pakalnam?» (Pa­vārgā balsī.) «Kā jūs domājat, vai vēl tālu?» (Pavisam vārgi, drebošā balsī, ar skaidri saklausāmām apspiestām elsām.) «Cik tālu vēl?..

Sīkais zeltracis ierēcās smieklos, taču tos aprāva neceļā nokļuvis tējas malks, un kādu brīdi Dels aizvilkdamies klepoja, nespēdams izteikt ne vārda.

— Kur es šo pametu? (Kad pēdīgi bija atelsies.) Kal­nos, kur sākas Indiāņu upe, — bez elpas, mīkstu kā lu­patu, galīgi izpumpējušos. Līdz tuvākai apmetnei aizrāp- ties vēl spēs — un kot' vairāk vajag? Pats esu nostaigājis vismaz jūdžu piecdesmit, tā ka nu tik uz gultu. Arlabu- nakt! Rītā mani nemodiniet!

Viņš ierušinājās segās ar visām drēbēm, tāds, kā bija, un Venss varēja saklausīt, ka Dels, jau laizdamies miegā, vēl murmināja: «Cik tālu tas būs, puis? Kā jums šķiet, cik tālu vēl jāiet?»

Par Lūsilas izturēšanos Korliss jutās vīlies.

— Jāatzīstas, es viņu nesaprotu, — Venss teica pulk­vedim Tretevejam. — Biju domājis, ka zelta smilšu iecir­knis sēkļos ļaus viņai atsvabināties no Opernama.

— Nevar jau tādu raktuvi izsmelt vienā dienā, — pulk­vedis piezīmēja.

— Bet var taču ieķīlāt zemes dzīļu iežus, ja tie ir tik bagāti kā viņas iecirknī. Es arī jau to biju apsvēris un piedāvāju aizdot pāris tūkstošu bez procentiem, bet viņa noraidīja. Teica, ka viņai nevajagot, — tiesa gan, bija ļoti iepriecināta, ļoti pateicās man un uzaicināja viņu apcie­mot jebkurā brīdī, kad vien man iekrīt.

Tretevejs smaidīdams slidināja caur pirkstiem pulksteņ- ķēdi.

— Ko tad jūs gribat? Pat šajā novadā kā jūs, tā es prasām no dzīves ko vairāk nekā tikai maizes kumosu, segas strēmeli un siltu krāsni. Bet Lūsila ir tāds pats sabiedrisks dzīvnieks kā mēs visi, varbūt pat vēl mazliet vairāk. Pieņemsim, ka jūs viņu dabūsiet prom no Oper­nama, — bet ko tālāk? Vai tad viņa var iet uz Kazarmām un tērzēt ar kapteiņa kundzi, vai viņa var doties vizītēs pie misis Šovilas vai draudzēties ar Fronu? Redzat nu! Vai jūs pats būtu ar mieru viņas pavadībā gaišā dienas laikā pastaigāties pa ļaužu pilnu ielu?

— Bet vai jūs būtu? — Venss atvaicāja.

— Un kā vēl, — pulkvedis nevilcinādamies attrauca, — pie tam ar prieku.

— Nu, es jau arī, bet… — Venss apklusa, drūmi rau­dzīdamies ugunī. — Bet ņemiet vērā, kādas viņai attiecī­bas ar Sentvinsentu. Viņi taču dzīvo kā cimds ar roku, kopā vien turas.

— Jā, tas mani mulsina, — Tretevejs piekrita. — Es varu aptvert Sentvinsenta viedokli. Viņš karsē vairākus dzelžus uzreiz, bet Lūsilai taču pieder iecirknis Franču pakalna otrajā terasē. Lieciet aiz auss, Korlis, mēs varam nemaldīgi paredzēt to dienu, kad Frona dos piekrišanu dalīt ar viņu gultu un galdu — ja tikai viņa vispār būs ar mieru.

— Un kad tad tas būs?

— Tajā dienā, kad Sentvinsents saraus attiecības ar Lūsilu.

Korliss iegrima apcerē, bet pulkvedis turpināja:

— Taču es šinī ziņā nespēju aptvert Lūsilas viedokli. Ko gan viņa saskatījusi Sentvinsentā …

— Viņas gaume nav sliktāka kā… kā citām sievie­tēm, — Venss dedzīgj iejaucās. — Esmu pārliecināts, ka…

— Ka Fronai nevar pārmest sliktu gaumi, vai ne?

Korliss apgriezās uz papēža un izgāja ārā, pamezdams

pulkvedi Treteveju grūtsirdīgi smaidām.

Vensam Korlisam ne prātā nenāca, cik daudzi cilvēki šajā Ziemas svētku nedēļā tieši vai netieši interesējās par viņa likteni. Divi cilvēki tā noregulēšanā iesaistījās pavi­sam cieši — viens viņa labā, otrs Fronas pusē. Pīts Vipls, viens no pirmienācējiem novadā, bija Eldorado ieguvis iecirkni tieši lejpus Franču pakalna, kā arī kādu iezemieti par sievu — tā bija melnīgsnēja metise, nepavisam ne skaistule, kuras māte indiāniete pirms gadiem trīsdesmit Kutlikā pie Lielās Deltas bija apprecējusies ar zvērādu tirgoni — krievu. Kādu svētdienas rītu Bišops iegriezās uz stundiņu patērzēt ar Viplu, bet atrada būdā tikai sievu vienu pašu. Viņa buldurēja tādā jauktā angļu un indiāņu žargonā, ka klausītājam mati slējās stāvus, un sīkais zelt­racis nolēma tikai izsmēķēt pīpi un tad ar godu aizvāk­ties. Bet viņam bija laimējies atraisīt sievai mēli, pie tam tādā virzienā, ka viņš palika klausoties un smēķēja pīpi pēc pīpes, ikreiz paskubinādams stāstītāju, kad tā uz brīdi pieklusa atvilkt elpu. Klausīdamies viņš nemitīgi burk­šķēja, krikšķināja un klusītiņām lamājās, ik pa brīdim iestarpinādams stāstījumā izsaucienu «Velnos!», kas ik­reiz skaidri izpauda kādu no neskaitāmajām niansēm viņa jūtoņā.

Tērgādama sieviete no sagrabējušas lādes dziļumiem bija izmakšķerējusi senlaicīgu grāmatu ādas sējumā, ga­līgi nodriskātu un saplucinātu, un tagad tā gulēja uz galda viņu priekšā. Kaut arī grāmata netika atvērta, sie­viete runādama gan ar skatienu, gan ar žestu allaž nora­dīja uz to, un tādās reizēs Bišopa acīs uzdzalkstīja alka­tīga liesmiņa. Vispēdīgi, kad sieviete vairs nekā jauna nezināja pateikt un savu stāstāmo bija vietumis atkārto­jusi jau divreiz un pat piecreiz, Dels izvilka zelta smilšu maisiņu. Misis Vipla uzstādīja zelta svariņus un novie­toja kausā atsvarus, bet Bišops sabēra otrā kausā līdzīgu daudzumu zelta smilšu — tas bija simt dolāru vērtībā. Tad viņš atvadījās un pa nokalni kāpa augšup uz telti, cieši spiezdams pie krūtīm ieguvumu; kā vēja nests sīkais zeltracis iedrāzās pie Korlisa, kurš, sēdēdams uz guļvie­tas segām, lāpīja mokasīnus.

— Nu viņš man reiz ir piežmiegts, — Dels itin kā ne­vērīgi piezīmēja, nosviezdams uz guļvietas grāmatu, iepriekš to mīlīgi noglaudījis.

Korliss ziņkārīgi paskatījās un atšķīra grāmatu. Aiz vecuma sadzeltējušais papīrs daudzos ceļojumos un visā­dos laika apstākļos bija galīgi izņidrējis, bet teksts iespiests krievu valodā.

— Nemaz nezināju, Del, ka jūs mācāties krievu va­lodu, — viņš pazobojās. — Es gan tur nevienu rindiņu neprotu izlasīt.

— Es ar ne, lai cik žēl, un Vipla sievišķis nemāk citu valodu kā tikai tādu buldurēšanu. Es to no šās nopirku. Bet šās tēvam — jūs tak zināt, tas bijis tīrasiņu krievs — paticis to balsī lasīt šai priekšā. Tā šī zina, ko šās tēvs zinājis, un tagad es ar to zinu.

— Un ko tad jūs trīs tādu zināt?

— Ek, tas ir garš stāsts, — Bišops atbildēja pieticīgā kautrībā. — Gaidiet vien mierīgi, un es ar gaidīšu ar prātu, un, kad būs pienācis laiks uzvilkt kuplu dūmu, tad jau jūs ar to uzzināsiet.

Misters Makārtijs, Ziemas svētku nedēļā pa ledus ceļu iebraucis Dausonā, uzzināja visu, kas dzirdams par Fronu un Sentvinsentu, un tas viņam nepavisam nepatika. Deivs Hārnijs apgādāja viņu ar pilnīgu informāciju, pievieno­dams vēl ziņas, ko bija smēlies no Lūsilas, ar kuru labi satika. Varbūt tālab, ka līdz Makārtijam vispārējie aiz­spriedumi nonāca pilnīgi apkopotā kopsavilkumā, — lai nu kā tas būtu, bet katrā ziņā viņš tūdaļ pievienojās vi­siem tiem, kuri žurnālistu neieredzēja. Neviens nemācētu pateikt, kāpēc viņam šis cilvēks nepatīk, bet kaut kādā veidā Sentvinsents vīriešu vidū nebija iemīļots. Var jau būt, te vainojams apstāklis, ka sieviešu acīm viņš šķita starojam saules spožumā, tā ka citi viņa biedri palika pakrēslī, taču, no otras puses, saskarē ar vīriešiem viņš bija tik patīkams, cik vien cilvēks var vēlēties. Nekādas uzpūtības, nekādas pārspīlēšanas, visur viņš rādījās laipns un biedrisks — vismaz tādā pašā mērā kā citi vīrieši.

Uzklausījis vienīgi Lūsiiu un Hārniju, Mets Makārtijs vēl atturējās no secinājumiem, taču, pavadījis stundiņu kopā ar Sentvinsentu Džeikoba Velza mājās, viņš tūdaļ pieņēma galīgo lēmumu — kaut arī fakti, ko Mets bija uzzinājis par Lūsilas sirsnīgajām attiecībām ar šo cilvēku, runāja pretī viņas izteikumiem par to. Mets bija stiprs draudzībā, ar strauju sirdi un roku, tāpēc nevilka savu nodomu garumā.

— Es pats ņemšu šito padarīšanu savās rokās, tas man ir sabiedrisks pienākums, kā jau piedien diženās Eldorado dinastijas loceklim, — viņš paskaidroja un kāpa pakalnā, lai piedalītos vista partijā Deiva Hārnija būdā. Pats pie sevis viņš piemetināja: «Ja tik sātans novērsīs no tā acis, tad es ar šo velna kucēnu tikšu galā.»

Taču izrādījās, ka jau tajā vienā vakarā viņš vairāk­kārt bija spiests mainīt savus secinājumus. Ar savu vien­tiesīgo saprašanu cenzdamies izdibināt apstākļus, Mets arvien nonāca strupceļā. Sentvinsents nepārprotami šķita patiess līdz sirds dziļumiem. Viņš bija vienkāršs, atklāts, nemākslots, asprātīgs jokotājs, kas labsirdīgi ļāva arī ar sevi pajokot, caurcaurēm biedrisks — nē, Mets nespēja ne­kur atklāt ne vismazāko liekulības pieskaņu.

«Lai suņi skraida pa manu kapu,» Mets prātoja pats pie sevis, pētīdams rokā kāršu devu, kas mudžēja no trumpjiem. «Vai no tiesas liek sevi manīt gadi, kas sasal­dējuši man dzīslas un atvēsinājuši asinis? Tāds jauks puikiņš, bet man, redzat, nepatīk, ka viņš amizierējas ar dāmām. Kas te ko iebilst, ja mīļš meitēns uzsmaida pui- kiņam un nosarkst, uz viņu paskatījies? Spožas acis un dūša kā miets! Tas ir kapitāls, ar ko var pieveikt mīles­tībā. Sievieši trīc un dreb, klausīdamies stāstus par asiņai­nām kaujām, bet sirsniņas viņi vispirmām kārtām zaudē, ieraudzījuši dūšīgu cīnītāju vai karavīru. Un kālab ne? Sitas puisis veicis dižus darbus, un meičas viņam silti uzsmaida. Tā ka man nebūtu nekāda iemesla godāt viņu par velna kucēnu. Bet tu, Met Makārtij, vecais veterān, esi kašķīgs īgņa, kam asinis sastingušas un sirds vasara jau aiz kalniem. Drīz tu būsi galīgs kaulu kambaris. Tak pagaidi vien, Met, pagaidi tādu bišķīti,» viņš pēdīgi no­slēdza apceri. «Pagaidi, kamēr dabūsi nobaudīt, kā garšo viņa gaļa!»

Izdevība radās drīz vien, kad Sentvinsents, kam pret­spēlētāja bija Frona, pievāca visus trīspadsmit stiķus.

— Ak tu, blēdi! — Mets izsaucās. — Vinsent, puiškan, redz, kas tu par blēdi! Dod roku, tu esi varens puisis!

Sentvinsenta rokas spiediens bija stingrs, ne sirsnīgi silts, ne arī lipīgi auksts, tā ka Mets šaubīdamies nogro- zija galvu.

«Kāda jēga lauzīt galvu?» viņš purpināja pie sevis, maisīdams kārtis jaunai izdalei. «Tu esi vecs muļķis! Vis­pirms jāuzzina, ko domā Frona, mīļumiņš, un, ja viņa paliek pie sava, tad laiks rīkoties.»

— O, Makārtijs vienmēr tāds jancīgs, — teica Deivs Hārnijs, vēlāk pievienodamies tiem abiem un ierazdamies īstā reizē, lai paglābtu Sentvinsentu, kurš uz savas mugu­ras krietni dabūja nobaudīt vecā īra raupjās asprātības. Kāršu spēle bija beigusies, viesi vīstījās kažokos un ģērba rokās dūraiņus. — Vai viņš jums abiem nepastāstīja, kā reiz apmeklējis katedrāli tur štatos? Āre, tas bijis tā, viņš pats man stāstīja. Ieiet viņš katedrālē dievkalpojuma laikā, kad mācītāji un kora zēni staigā savos ornātos — viņš gan tos nosauca par parkām —, skatās, kā šie kvē­pina vīraku. «Zini ko, Deiv,» viņš man vēlāk saka, «viņi gan pielaida pilnu māju ar dūmiem, bet tur tak nebija re­dzams neviens pats sasodīts moskīts!»

— Tiesa, katrs vārds tīra taisnība, — Mets, nemaz ne­samulsis, apliecināja Hārnija stāstījumu. — Bet vai jūs neesat dzirdējuši, kā mēs ar Deivu reiz piedzērāmies no kondensēta piena?

— Ak dievs! Cik šausmīgi! — misis Sovila izsaucās. — Kā tad tā? Pastāstiet taču!

— Tas bija lielā sveču bada laikā Četrdesmitajā Jūdzē. Saltums knieba dūšīgi, un Deivs kādu dienu ieslīd manā būdā tāpat laiku pakavēt un nu tik blenž ar zibošu aci uz kasti, kur man stāv kondensētā piena kārbas. «Kā tev ietu pie dūšas kāds malciņš laba viskija pie Morāna?»viņš saka un visu laiku nenolaiž acu no piena kārbu kastes. Man, atzīstos, siekalas saskrēja mutē, tik iedomājoties vien par viskiju. «Vai nu ietu vai neietu pie sirds,» es saku, «kāda jēga prātot, ja maisiņš tukšs!» — «Sveces maksā desmit dolāru ducī,» viņš saka, «dolāru gabalā. Vai dosi sešas kārbas piena par pudeli sīvā?» — «Kā tad tu to dabūsi gatavu?» es saku. «Paļaujies tik uz mani!» viņš saka. «Dod man kārbas. Ārā sals ir liels, un man sagla­bājušies daži sveču lejamie veidņi.»

Un nudien svēta patiesība ir tā, ko tagad teikšu, un, ja jums gadīsies satikt Bilu Morānu, viņš manus vārdus ap­liecinās. Jo ko šis te pats Deivs Hārnijs izdarīja? Viņš tak atvēra manas sešas piena kārbas, pienu sasaldēja savos veidņos un pārdeva šīs sveces Bilam Morānam par pu­deli viskija.

Tiklīdz smiekli pieplaka tiktāl, ka varēja balsi saklausīt, Hārnijs tūdaļ pacēla savējo:

— Taisnība ir, ko Makārtijs stāsta, bet viņš jums pa­stāstīja tikai pusi no šitā joka. Vai to otru pusi tu nevari vis uzminēt, Met?

Mets papurināja galvu.

— Pašam man piena bija maz un cukura vēl mazāk, tāpēc es trīs tavas kārbas papildināju ar ūdeni, un tas tad aizgāja sveču liešanai. Bet man toties visu nākamo mēnesi bija piens pie kafijas.

— Es tev piedodu, Deiv, — Makārtijs piebilda. — Bet tikai tāpēc, ka esmu tavs viesis, citādi gan es drusku pa­biedētu dāmas par taviem grēciņiem. Tomēr šoreiz atstāšu tevi pie dzīvības, Deiv. Nāc nu, izvadi viesus, mums laiks kustēties!

— Nekā nebija, dāmu mīluli, — viņš iejaucās, redzē­dams, ka Sentvinsents gatavojas pavadīt Fronu lejup pa piekalni. — Šovakar viņu vadīs mājās vecais audžutēvs.

Makārtijs, kā parasti, klusītēm nosmējās un piedāvāja Fronai elkoni, bet Sentvinsents gribot negribot smējās līdz ar citiem, kaut gan smiets tika par viņu, un palika aizmugurē, pievienodamies mis Mortimerai un baronam Kurbertēnam.

— Kas tad tas ir, ko es dzirdu par tevi un Vinsentu? — Mets bez aplinkiem noprasīja, tikko viņi bija attālināju­šies no pārējiem.

Viņš raudzījās meitenē ar savām skadrajām, pelēkajām acīm, bet viņas skatiens atbildēja tikpat atklāti.

— Kā lai zinu, ko tu esi dzirdējis? — viņa atteica.

— Ja jau tiek runāts par meiteni un vīra cilvēku, ja meitene glīta un puisis arī nav zemē metams, abi jauni, abi neprecējušies, vai tad nav skaidrs, kas tās par va­lodām?

— Jā?

— Runāts tiek par pašu svarīgāko notikumu, kāds vien ir pasaulē.

— Un tas būtu?

Frona mazlietiņ piktojās un itin nemaz nevēlējās viņam palīdzēt.

— Par kāzām, pats par sevi saprotams, — viņš kā šau- tin izšāva. — Runā, ka ar jums abiem ejot uz to pusi.

— Bet vai tad runā, ka tās tiešām būs?

— Ja jau uz to pusi iet, vai ar to nepietiek? — viņš noprasīja.

— Nē, un tu taču esi pietiekami pieredzējis, lai pats to saprastu. Mēs ar misteru Sentvinsentu… mēs esam labi draugi, ne vairāk. Bet, ja arī būtu tā, kā tu saki, — kas par to?

— Nu labi, — Mets apdomīgi teica, — vēl runā ari ko citu. Stāsta, ka Vinsents pinoties ar kādu skuķeni tur pil­sētā, viņu saucot par Lūsilu.

— Un ko tas nozīmētu?

Viņa nogaidīja, bet Mets tikai apjucis skatījās mei­tenē.

— Es pazīstu Lūsilu, un man viņa patīk, — Frona tur­pināja, aizpildīdama klusuma brīdi un skaidri parādī­dama, ka palīdz viņam izkulties no strupceļa. — Vai tu viņu pazīsti? Un tev viņa nepatīk?

Mets gribēja ko sacīt, atkāsējās, bet atkal apklusa. Pē­dīgi viņš izmisumā neatrada nekā labāka ko pateikt:

— Nedodu ne pušu plēstu grasi, Frona, ka es vēl ne- pārlieku tevi pār celi.

Viņa iesmējās.

— To tu vis nedarīsi. Nav vairs tie laiki, kad es basām kājām skraidīju gar Daijas malu.

— Neķircinies, — viņš lūgdamies teica.

— Es neķircinos. Vai tev viņa nepatīk, nu, Lūsila?

— Un kas par to? — viņš izaicinoši atsaucās.

— Tieši to jau arī es jautāju — kas par to?

— Tad es tev to pateikšu skaidriem vārdiem, jo esmu vecs vīrs un varu būt tev tēva vietā. Tas ir nelādzīgi, velnišķi nelādzīgi, ja vīrietis, kas draudzējas ar pieklā­jīgu jaunu meiteni…

— Pateicos! — Viņa smiedamās izdarīja reveransu. Tad pa pusei sarūgtināta piebilda: — Ir jau bijuši arī citi, kas…

— Nosauc man to vārdā! — viņš dedzīgi izsaucās.

— Lai paliek, turpini vien! Ko tu gribēji teikt?

— Ka kauns pār visu ģīmi vīrišķim, kas draudzējas ar… ar tevi un tai pašā laikā saietas ar tādas šķiras skuķeni.

— Un kāpēc?

— Izvārtās mēslos un tad tāds dubļains nāk pie tīras meitenes. Un tu vēl prasi, kāpēc!

— Bet paga, Met, mazliet pagaidi! Ja arī pieļautu, ka tavi pieņēmumi…

— Nekā nezinu par pieņēmumiem! — viņš atņurdēja.

— Tie ir fakti, ko es saku.

Frona iekoda lūpā.

— Vienalga. Lai būtu pa tavam prātam; bet ļauj man turpināt, un es arī teikšu faktus. Kad tu pēdējo reizi sa- stapi Lūsilu?

— Kāpēc tu tā jautā? — viņš aizdomīgi noprasīja.

— Nav svarīgi, kāpēc. Gribu zināt faktu.

— Nu labi, tas bija vakar vakarā, ja jau tev tā gribas zināt.

— Vai tu dejoji ar viņu?

— Izgriezu vienu Virdžīnijas skotu polku un vēl laikam kādu kadriļu. Es tikai šitos dančus vien atzīstu.

Frona turpināja ceļu, izlikdamās dziļās domās nogri­musi, un abi nerunāja ne vārda, vienīgā skaņa bija sniega žēlabainā čirkstoņa zem mokasīniem.

— Nu, un kas? — viņš pēdīgi nemierīgi iejautājās.

— Un kas tad ir? — viņš atkārtoja, kad vēl brīdis bija pagājis klusējot.

— Ak, nekas, — Frona atbildēja. — Es tikai tā pārdo­māju, kurš tad nu ir dubļaināks — misters Sentvinsents vai tu… vai arī es, jo jūs abi taču saejaties ar mani.

Makārtijs bija gaužām neprasmīgs sabiedriskās diplo­mātijas gudrībās un, kaut gan nojauta, ka viņas nostājā ir kaut kas aplams, tomēr neprata to ietvert skaidrā domā, tāpēc ar gudru ziņu, lai arī diezgan mazdūšīgi, stūrēja ārā no briesmām.

— Te jau traks var palikt, — viņš gaudās, — ka tu pukojies uz savu veco Metu, kas tikai par tavu labumu vien domā un tādēļ pats vai par muļķi paliek.

— Es nemaz nepukojos.

— Pukojies gan.

— Tad še! — Viņa strauji pastiepās un noskūpstīja Makārtiju. — Vai tad var pieminēt Daijas dienas un dus­moties uz tevi!

— Ak, Frona, mīļumiņ, cik labi, ka tu to pateici! Es tak esmu puteklītis zem tavām kājām, min man virsā, tikai nepukojies! Es tak varētu nāvē iet tevis dēļ, ļaut, lai mani pakar tevis dēļ, lai tik tu būtu laimīga! Es varētu nosist to cilvēku, kas tevi apbēdinājis kaut vai par kripa­tiņu, un tad iet taisnā ceļā uz elli ar smaidīgu vaigu un priecīgu sirdi.

Abi bija apstājušies pie Fronas durvīm, un meitene pa­teicīgi saspieda viņa elkoni.

— Es nemaz nedusmojos, Met. Bet, ja neskaita vēl manu tēvu, tu esi vienīgais cilvēks, kuram es atļauju ru­nāt ar mani par… par šo cilvēku tā, kā tu to dari. Un, kaut gan es tevi mīlu, Met, mīlu vairāk nekā jebkad, es tomēr ļoti dusmošos, ja tu to vēlreiz pieminēsi. Tev nav tiesību. Tas ir kaut kas tāds, kas attiecas vienīgi uz mani. Un tu rīkojies nepareizi…

— Ja brīdinu tevi akli nemesties briesmās?

— Jā, ja tu gribi to tā uztvert.

Viņš dobji kaut ko nomurdēja; tas skanēja, it kā nāktu dziļi no krūtīm.

— Ko tu tur teici? — Frona vaicāja.

— Ka tu gan vari aizbāzt man muti, bet nevari sasiet man rokas.

— Nevajag, Met, dārgais, tā nevajag!

Viņa atbilde atkal bija tāda kā pazemes murdoņa.

— Apsoli man tūdaļ un uz vietas, ka tādā veidā tu manā dzīvē nejauksies — ne ar vārdiem, ne ar darbiem!

— Neko nesolīšu.

— Tev jāapsola!

— Negribu. Bez tam te uz lieveņa metas auksti, tu vēl nosaldēsi kāju pirkstus — tos mazos, sārtos pirkstiņus, no kuriem es pie Daijas vilku laukā skabargas. Tā ka ej nu iekšā, Frona, mīļumiņ, un ar labu vakaru!

Mets piespieda meiteni ieiet iekšā un tad aizgāja arī pats. Sasniedzis mājas stūri, viņš pēkšņi apstājās un sāka blenzt savā ēnā uz sniega.

— Met Makārtij, tu esi sasodīts muļķis! Vai tad jel kādreiz dzirdēts, ka kāds no Velziem pats nebūtu zinājis, ko grib? It kā tev nekad nebijis darīšanu ar šito cietpau- raino dzimtu, ak tu, nožēlojamais nelaimes putns!

Tad viņš gāja savu ceļu, vēl arvien dziļi krūtīs ko ņur­dēdams, un ik pie ņurdiena ziņkārīgais vilku suns, kas tecēja viņam pa pēdām, sabozās, atņirgdams ilkņus.