Sniega meita

XI NODAĻA

Telpas pretējā stūrī Venss Korliss bija atbalstījies ar elkoņiem pret klavierēm, dziļi aizrāvies sarunā ar pulk­vedi Treteveju. Straujais, enerģiskais, kalsnējais pulkve­dis, kaut arī viņam bija sirmi mati un jau pāri sešdesmi­tiem, izskatījās pēc trīsdesmitgadīga. Pieredzējušais rak­tuvju inženieris, kura sasniegumi bija izvirzījuši viņu visas profesijas priekšgalā, šeit tikpat lielā mērā pārstā­vēja Amerikas intereses kā Korliss — Britānijas. Viņu starpā bija nodibinājusies sirsnīga draudzība, pie tam arī veikala darījumos abi jau bija krietni palīdzējuši viens otram. Viņu kopdarbība bija augstu vērtējama: šie divi cilvēki taču turēja rokās un virzīja pēc sava prāta vareno kapitālu, ko abas nācijas bija ieguldījušas, lai palīdzētu attīstīties zemei pie Ziemeļpola.

Stāvgrūdām pieblīvētās telpas gaiss bija biezs no taba­kas dūmiem. Kādi simt vai vairāk vīri zvērādās un siltos, spilgtos vilnas apģērbos sēdēja rindā gar sienām un ska­tījās. Taču vispārīgā sarunu dūkoņa nemaz nesaskanēja ar šīs īpatnējās ainas gleznieciskumu un piešķīra tai vai­rāk tādu kā labsirdīgu biedriskas sanāksmes noskaņu. Par spīti apkārtnes eksotiskumam, telpa tomēr ļoti atgā­dināja lauku mājas dzīvojamo istabu, kurā saimes locekļi sapulcējušies pēc dienas darba. Petrolejas lampu un tauku sveču gaisma vārgi mirguļoja pietvanējušajā gaisā, bet lielās krāsnis rūkdamas dega sarkanās un baltās liesmās.

Telpas vidū kādi divdesmit dejotāju pāri ritmiski gro­zījās līganā valša tempā. Cietinātu kreklu un vizītsvārku te nebija. Vīriem galvas sedza tās pašas ikdienišķās vilkj adu un bebrādu kapuces ar jautri plīvojošām, garām, puš­ķainām ausīm, bet kājās tie valkāja ziemeļu novadiem pa­rastos briežādu mokasīnus un valzirgu ādu muklukus. Arī viena otra sieviete bija mokasīnos, taču lielākā tiesa dejoja smalkās zīda un atlasa balles kurpītēs. Zāles vienā galā platas, vaļējas durvis pavēra skatienam otru lielu telpu, kur drūzma ņudzēja pat vēl blīvāka. No šīs istabas mūzi­kas žūžām pa vidu jaucās aizbāžņu paukšķi un glāžu šķinda, bet kā pamattonis visam nemitīgi skanēja kauliņu graboņa un ruletes bumbiņu kliksti.

Mazās dibensienas durtiņas atvērās, un, sala mākuļa apņemta, ienāca kažokā un šallē ietinusies sieviete. Viņai līdzi siltumā iedrāzās aukstuma vilnis, tuvu pie grīdas izveidodams blāvu mākoni, kas paslēpa dejotāju kājas; tas raustījās un staipījās tikām, līdz karstums to pie­vārēja.

— Jūs esat īsta sala karaliene, mana Lūsila, — pulk­vedis Tretevejs uzrunāja ienācēju.

Sieviete atmeta galvu, iesmējās un, atsvabinādamās no virsdrēbēm un ceļa mokasīniem, jautri sāka ar viņu tērzēt. Toties Korliss, kas stāvēja kādu jardu no viņas, ienācēju nelikās ne redzot. Turpat netālu jau grozījās savs pusdu­cis kavalieru, pacietīgi gaidīdami, kamēr viņa būs beigusi sarunu ar pulkvedi. Klavieres un vijole uzsāka kādas skotu dejas ievada taktis, un sieviete jau pagriezās uz iešanu, kad Korliss, pēkšņa impulsa traukts, piegāja tai klāt. Tas notika pavisam negaidīti, viņš pats par to ne iedomājies nebija.

— Es ļoti atvainojos, — viņš teica.

Sieviete pavērsās pret viņu, un acis tai nikni uzdzirk­stīja.

— Es to saku no sirds, — Korliss atkārtoja, sniegdams tai roku. — Es ļoti nožēloju. Es izturējos rupji un gļēvu­līgi. Vai varat man piedot?

Sieviete vilcinājās un ar pieredzes mācītu aizdomību nopētīja Korlisu, cenzdamās izprast viņa apslēptos nolū­kus. Tad viņas seja atmaiga un viņa saņēma sniegto roku. Silta dūmaka aizmigloja viņas acis.

— Pateicos jums, — Lūsila sacīja.

Taču gaidītāji bija kļuvuši nepacietīgi, kāds glīts jau­neklis ar uzkrītošu dzeltenu Sibīrijas vilkādas kapuci galvā ierāva viņu savos skāvienos, un abi aizvirpuļoja dejā. Korliss atgriezās pie sarunu biedra, nezin kālab juz­dams dziļu gandarījumu un pats brīnīdamies par savu rīcību.

— Kauna lieta! — Pulkveža acis vēl arvien sekoja Lū- silai, un Venss saprata viņa domu. — Korlis, es esmu nodzīvojis savus sešdesmit gadus un labi tos nodzīvojis, bet, vai zināt, sieviete man tagad šķiet vēl mīklaināks no­slēpums nekā agrāk. Nu paraugieties jel, paraugieties uz tām visām! — Viņš ar plašu skatienu aptvēra visu ainavu savā priekšā. — Taurenīši, gaismas, dziesmu un smieklu drumstaliņas, tā viņas dejo un dejo pat vēl uz elles trepju pēdējā pakāpiena! Ne jau Lūsila vien, arī visas tās pārē­jās. Re, paskatieties uz Meju — piere viņai ir kā madon­nai, bet mēle kā ielasmeitai. Un Mirtla — goda vārds, tā taču Geinsboro' gleznotā senlaiku angju skaistule, nokā­pusi no audekla, lai iztrakotu gadsimtu stingumu Dauso- nas dejasgrīdās. Un Lora — āre, tur, vai tā nav dzimusi, lai būtu māte? Vai tad jūs tikpat kā neredzat uz viņas elkoņa bērnu, glaužamies mātei pie krūts? Šīs jau ir labākās no visas tās varzas — zināms, jaunos novados arvien sapulcējas izlase —, bet kaut kas te ir aplam, Kor­lis, kaut kas ir aplam. Dzīves kvēle man jau ir izdzisusi, mans skatiens tagad ir asāks un skaidrāks. Tā vien šķiet, ka vajadzētu celties kādam jaunam Kristum un sludināt jaunu pestīšanu — ekonomisku vai socioloģisku, mūsu dienās tas nu būtu vienalga, ka tikai kaut ko sludinātu. Pasaulei tas ir nepieciešami.

Ik pa brīdim telpu paretināja pēkšņi atplūdi, kas it īpaši bija samanāmi deju starplaikos, — tad dzīrotāji pa pla­tajām durvīm saplūda blakustelpā, kur paukšķēja aizbāžņi un tinkšķēja glāzes. Nākamajā bēgumā pārējiem sekoja ari pulkvedis Tretevejs ar Korlisu un nostājās pie bāra letes, kur jau rindojās kādi piecdesmit vīrieši un sievietes. Nejaušības pēc viņi atradās blakus Lūsilai un puisim ar dzeltenās vilkādas kapuci. Puisis nenoliedzami bija glīts, un viņa izskatīgumu vēl izcēla siltā sārtme vaigos un valgā mirga acīs. Viņš nebija galīgi piedzēries, jo ārēji vēl sevi gluži labi valdīja, bet atradās tajā gara pa­cilātībā, kādā cilvēku iesveļ vīnogu sula. Viņš runāja paceltā balsī un ļoti jautri, valoda bija raita un asprā­tīga — šis bija tieši tas nestabilais stāvoklis, kad gan tikumi, gan netikumi gatavi izpausties visnegaiditākajos pavērsienos.

Kāds blakusstāvētājs neviļus piegrūdās rokai, kurā pui-

1 Tomass Geinsboro (1727—1788) — slavens angļu portrelists.

sis turēja paceltu glāzi. Puisis nopurināja vīna šļakatas no piedurknes un pateica, ko domā par kaimiņu. Tie nebija nekādi laipnie vārdi, tie bija tīšām aprēķināti, lai kaiti­nātu un iesveltu niknumā. Un blakusstāvētājs iesvilās niknumā, jo viņa dūre nolaidās lejpus vilkādas kapuces malas tik spēcīgi, ka tās valkātājs atsprāga atpakaļ un atsitās pret Korlisu. Apvainotais strauji turpināja uzbru­kumu. Sieviete aizšmauca, atstādama brīvu cīņas lauku vīriešiem, no kuriem daži atbalstīja iejaukšanos kautiņā, citi atkal prasīja, lai atbrīvo vietu un jauj šiem abiem godīgi izkauties.

Vilkādas kapuces īpašnieks nepieņēma cīņu un nemaz negrasījās stāties pretī niknumam, ko pats bija uzkurinā­jis, bet, aizsedzis seju ar roku, lūkoja atkāpties. Pūlis auroja, lai šis paliekot vien un cīnoties. Puisis sadūšojās un saslējās, bet, tiklīdz pretinieks pienāca klāt, atkal sa­plaka un lavījās sānis.

— Lieciet viņu mierā! Viņš to ir pelnījis, — pulkvedis uzsauca Vensam, kad tas grasījās iejaukties cīniņā. — Viņš jau kauties neies. Ja viņš to darītu, es gandrīz pat varētu viņam piedot.

— Bet es nevaru noskatīties, kā viņu piedauzīs, — Venss protestēja. — Ja viņš turētos pretī, tas neizskatītos tik nežēlīgi.

Puisim jau asinis tecēja pa degunu, kā arī no nelielas brūcītes virs acs, un tad Korliss metās starpā. Viņš cen­tās abus kaušļus atbīdīt vienu no otra, bet pārāk sparīgi pagrūda agresīvo uzbrucēju, tas zaudēja līdzsvaru un novēlās gar zemi. Kroga kautiņā ikvienam cīnītājam ir savi draugi, un, pirms vēl Venss paspēja apģist, kas no­tiek, viņš jau sagrīļojās no belziena, ar ko viņu apveltīja kāds nogāztā drauģelis. Dels Bišops, līdz tam stāvējis skatītāju loka malā, nekavējoties gāzās virsū tam, kas bija uzbrucis viņa saimniekam, un nu gāja vaļā vispārējs kautiņš. Pūlis acumirklī sadalījās divās nometnēs un iesaistījās konfliktā.

Pulkvedis Tretevejs aizmirsa, ka dzīves kvēle jau izdzi­susi, un, vicinādams trijkāju ķebli, veicīgi metās cīnītāju pulkā. Pāris puišu no jātnieku policijas viņam brīvprātīgi piebiedrojās, un kopā ar vēl kādu pusduci līdzjutēju viņi visi sargāja vilkādas kapuces īpašnieku.

Kautiņš gan bija mežonīgs un kņada skaļa, taču tas palika tikai vietēja rakstura juceklis. Letes otrā galā bārmeņi turpināja izsniegt dzērienus, bet blakusistabā at­sāka spēlēt mūzika un sarosījās dejotāji. Spēlmaņi nepār­trauca savu spēli, tikai pie pašiem tuvākajiem galdiņiem viens otrs mazliet izrādīja interesi par notiekošo.

— Gāž pa purnu un sviež tik laukā! — smēja Dels Bi­šops, kādu brīdi cīnīdamies plecu pie pleca ar Korlisu.

Korliss pasmējās pretī, tad metās klinčā ar kādu mus­kuļotu uzbrucēju un kopā ar to, gulēdams tam virsū, no­gāzās starp kaušļu nemierīgajām kājām. Pretinieks viņu pierāva sev klāt, un Korliss juta tā zobus iecērtamies sev ausī. Gluži kā zibens uzliesmojumā viņš skatīja visu savu nākamību, redzēja sevi vienausainu staigājam pa dzīvi un tad, it kā tā paša zibens nolāktījuma iedvesmots, iegrūda abus īkšķus pretinieka acīs, spēcīgi spiezdams acu ābolus. Vīri klupa pār viņu un bradāja viņam pa virsu, bet tas viss šķita gauži nereāls un tāls. Korliss samanīja tikai to, ka pēc viņa īkšķu spiediena pretinieka zobu tvēriens ne­gribīgi atslābst. Viņš piespieda stiprāk (vēl mazliet stiprāk, un šis vīrs būtu zaudējis acis), zobi pavērās un palaida vaļā viņa ausi.

Pēc tam kad Korliss bija izķepurojies no drūzmas un, turēdamies pie letes, pietrausies kājās, viņš bija galīgi aizmirsis savu nepatiku pret kaušanos. Viņš bija atklājis, ka galu galā stipri vien līdzinās citiem vīriešiem, un šis viņa anatomiskās būtnes milzīgais trūkums bija kā plēs- tin noplēsis divdesmit gadus audzēto kultūras slāni. Spēle bez likmes ir ļoti sāja izprieca, un nu Korliss bija atskār­tis arī to, ka karstums, kāds ieplūst asinīs pēc darba higiēniskajā ģimnāzijā, ir pavisam kas cits nekā kvēle, kas ielīst dzīslās tādos brīžos, kad muskulis mērojas ar mus­kuli, augums triecas pret augumu, bet likme ir — dzīvība un veselība. Tikko viņš, pieķēries pie margām, bija ticis kājās, kad dažus soļus tālāk ieraudzīja vīru kažokādas parkā paceļam alus kausu, lai mestu ar to Tretevejam. Tad pirksti, kas šķita raduši vienīgi pie ķīmiskām mēģe­nēm un akvareļkrāsu otiņām, sažņaudzās cietā dūrē, kas iebelza kausa sviedējam tieši pa zoda galu. Cilvēks ļāva izkrist kausam un arī pats nokrita uz grīdas. Venss uz mirkli bija apstulbis, tad atskārta, ka, pats neapzināda­mies, nogāzis cilvēku — pirmo cilvēku mūžā! — un viņu pēkšņi caurstrāvoja sajūsmas šalka.

Pulkvedis Tretevejs ar skatienu viņam pateicās un tad uzsauca:

— Ejiet ārā no drūzmas! Virzieties uz durvīm, Korlis! Virzieties uz durvīm!

Pirms bija iespējams atvērt divējās durvis, notika vēl viens sīvs cīniņš, taču pulkvedis, visu laiku cieši turēdams rokā trijkāju ķebli, vareniem vēzieniem izpaisīja pretinie­kus, un pēdīgi Opernams izspļāva savu kauslīgo iemīt­nieku ņurdzi uz ielas. Kad tas bija noticis, ķildīgums acumirklī norima, kā jau tas šādos kautiņos mēdz notikt, un pūlis izklīda uz visām pusēm. Abi policisti, savu sa­biedroto atbalstīti, griezās atpakaļ nodibināt kārtību, bet Korliss ar pulkvedi, kuriem sekoja Vilkādas Kapuce un Dels Bišops, aizsoļoja pa ielu augšup.

— Lai līst sviedri un asinis! Sviedri un asinis! — pulk­vedis Tretevejs sajūsmā iekliedzās. — Lai nu kāds vēl runā par spara trūkumu! Es taču pašlaik esmu kļuvis par divdesmit gadiem jaunāks! Korlis, sniedziet man savu roku! Es jūs apsveicu, no sirds apsveicu! Saku godīgi — nebiju domājis, ka jums ir tāds ķēriens. Jūs man esat pārsteigums, ser, vistīrākais pārsteigums.

— Es pats sev esmu pārsteigums, — Korliss attrauca. Nu bija iestājusies reakcija, viņš jutās slābs un vārgs.

— Bet jūs arī esat pārsteigums. Kā jūs izrīkojāties ar ķebli…

— Ja, vai ne, ko? Ceru, ka esmu strādājis dūšīgi! Vai redzat? Paskatieties nu! — Viņš pacēla gaisā pieminēto pašaizsardzības līdzekli, ko vēl arvien turēja cieši sa­žņaugtajā rokā, un skaļā balsī pievienojās pārējo smiek­liem. . .

— Kam man jāpateicas, džentlmeņi?

Viņi bija apstājušies uz ielas stūra, un cilvēks, ko viņi paglābuši, sniedza viņiem roku.

— Mans vārds ir Sentvinsents, — viņš turpināja,

— un …

— Kāds jūsu vārds? — Dels Bišops negaidītā interesē ievaicājās.

— Sentvinsents, Gregorijs Sentvinsents …

Bišopa dūre pēkšņi pašāvās uz priekšu, un Gregorijs Sentvinsents smagi novēlās sniegā. Pulkvedis instinktīvi atvēzējās ar ķebli, bet tad Korliss metās palīgā savaldīt sīko zeltraci.

— Vai jūs traks esat palicis, cilvēk's? — Venss nopra­sīja.

— Sesks! Vajadzēja iegāzt vēl pamatigak! — skanēja atbilde. Pēc tam Dels Bišops turpināja: — Ek, ir jau kār­tībā! Laidiet vien mani vajā! Vairāk jau nesitīšu. Laidiet mani vaļā, es iešu mājās. Arlabvakar!

Kad viņi bija palīdzējuši Sentvinsentam tikt uz kājām, Venss būtu varējis vai apzvērēt, ka dzirdējis pulkvedi no- krikšķināmies. Vēlāk tas arī pats atzinās, paskaidrodams: «Tas bija tik jocīgi un tik negaidīti.» Šobrīd pulkvedis centās savu nogrēkošanos izpirkt, apņemdamies pavadīt Sentvinsentu mājās.

— Bet kāpēc jūs viņam sitāt? — Korliss vai ceturto reizi veltīgi taujāja, kad abi bija atgriezušies savā būdā.

— Zemiskais rāpulis, neģēlis, sesks! — sīkais zeltracis, zobus griezdams, atņurdēja zem segas. — Kālabad jūs mani saturējāt? Divtik viņam vajadzēja iegāzt!