Sniega meita

III NODAĻA

Frona pamāja Endijam ar roku un strauji nogriezās uz takas. Uz muguras tai bija cieši nostiprināts fotoaparāts un neliela mugursoma. Bez tam alpīnista spieķa vietā viņa turēja rokā Nīpozas apdarināto vītola nūju. Apģērbs viņai bija kalniešu parauga — vienkārša griezuma, ar īsiem svārkiem, pelēks un pieticīgs, tādējādi, izlietojot vis­mazāko drēbes daudzumu, ķermenim tika dota vislielākā kustību brīvība.

Viņas bagāža, ko nesa uz muguras kāds ducis indiāņu Dela Bišopa uzraudzībā, bija ceļā jau vairākas stundas. Iepriekšējā dienā, kopā ar Metu Makārtiju atgriezusies no sivašu apmetnes, viņa bija atradusi Delu Bišopu gaidām pie veikala. Savu darījumu viņš nokārtoja aši, jo viņa ierosinājums tika izteikts īsi un lietišķi. Frona dodoties uz tālajiem novadiem. Sis arī vēlētos doties turp. Viņai pa­vadonis tik un tā vajadzīgs. Ja viņa vēl nevienu neesot pieņēmusi, tad šis būtot īsti piemērots. Todien, kad cēlis viņu malā, šis aizmirsis pastāstīt, ka pirms vairākiem gadiem jau esot bijis tālajos novados un zinot par tiem visu ko. Tiesa gan, ūdeni šis neciešot, bet ceļojums gal­venokārt notikšot pa ūdeni, tomēr bail šim no tā neesot. Sis nebaidoties ne no kā. Bez tam viņas labā šis esot gatavs cīnīties, ar ko vien vajag. Kas attiecas uz samaksu — kad būšot nonākuši Dausonā, lai tikai bilstot par šo labu vār­diņu Džeikobam Velzam, un šis uz vietas saņemšot ekipē­jumu visam gadam. Nē, nē, šis par atlīdzību nedošot daļu nospraustā iecirkņa, nekādus nosacījumus šis neuzņemo­ties. Par apgadāto mantību šis atlīdzināšot vēlāk, kad maišelis būšot pilns ar zelta smiltīm. Tātad — ko viņa par šito visu domājot? Frona arī padomāja par to, jo viņa vēl nebija beigusi ēst brokastis, kad Dels Bišops jau ener­ģiski vāca nesējus.

Frona ievēroja, ka soļo ātrāk par lielāko tiesu savu pavadoņu, jo tie, būdami smagi apkrauti, bija spiesti no­likt saiņus un atpūsties ik pēc trīssimt četrsimt jardiem. Tomēr arī viņai grūti bija turēties līdzi grupai skandi­nāvu, kas gāja tiem pa priekšu. Sie platplecainie, gaišma­tainie milži katrs nesa uz muguras simtmārciņu saini, un piedevām visi bija iejūgušies rateļos, kuros atradās vēl sešsimt mārciņu liekas kravas. Sejas tiem smaidos mir­dzēja kā saules, un visos kūsāt kūsāja dzīvesprieks. Darbs viņiem šķita tīrā bērnu spēle, to viņi veica vieglītiņām. Puiši jokoja cits ar citu un ar garāmgājējiem valodā, ko neviens nesaprata, un smiekli no viņu platajām krūtīm dārdēja tikpat kā atbalsis alā. Cilvēki ceļmalās apstājās un skaudīgi noraudzījas viņiem pakaļ, jo šie vīri piekalnēs uzskrēja skriešus, bet no pretējās nogāzes brauca zemē braukšus, dzelzīm apkaltajiem riteņiem rībot un grabot pār klinšu radzēm. Izgājuši cauri tumšai mežu joslai, ce­ļinieki nonāca pie kadas upes brasla. Uz smilšu sēres atmuguris gulēja noslīcis cilvēks un stingām acīm raudzī­jās augšup saulē. Kads vīrs uzbudināts atkal un atkal taujāja:

— Kur ir šā biedrs? Vai ta šarn biedra nebij?

Divi citi bija nometuši savus saiņus zemē un aukstasi­nīgi inventarizēja mirušā mantību. Viens no tiem skaļā balsī nosauca dažādos priekšmetus, bet otrais tos visus atzīmēja uz netīras ietinamā papīra strēmeles. Vēstules un kvītis, samirkušas un atmiekšķējušās, bija izkaisītas pa smiltīm. Dažas zelta monētas, nevērīgi sasviestas, gulēja uz balta mutautiņa. Pārējie cilvēki, kas laivās un baidarās braukāja pār upi turp un atpakaļ, nelikās gar to visu ne zinis.

Skandināvi palūkojās šajā ainavā, un viņu sejas uz bridi kļuva nopietnas.

— Kur ir šā biedrs? Vai ta šam biedra nebij? — uzbu­dinātais vīrietis viņus uzstājīgi izjautāja.

Skandināvi purināja galvu. Angliski tie neprata. Viņi iebrida ūdenī un šļakstinādamies sāka virzīties pāri upei. No pretējā krasta kāds brīdinot uzsauca viņiem, skandi­nāvi, to uzdzirdusi, apstājās un kādu brīdi apspriedās. Tad viņi brida vien tālāk. Abi inventarizētāji atslējās stā­vus un sāka skatīties uz viņiem. Straume tiem sniedzās gandrīz līdz gurniem, taču tā bija brāzmaina, un vīri grī­ļojās vien, pie tam ūdens strāvojums šad tad parāva ratus uz sāniem. Pats ļaunākais jau šķita pārvarēts, un tad tikai Frona ievēroja, ka ir aizturējusi elpu. Abiem skandi­nāviem, kas soļoja priekšgalā, ūdens vairs sniedza tikai ceļgalus, kad vienam no tiem, kas atradās tuvāk pie ra­tiem, pārtrūka nesamā lence. Viņa sainis pēkšņi nosvērās uz sāniem, un vīrs zaudēja līdzsvaru. Tai pašā mirklī aiz viņa ejošajam paslīdēja kāja — un abi tvarstīdamies no­rāva viens otru ūdenī. Rati apgāzās, noslīdēja no brasla pamatnes un iegāzās dziļumā, noraudami no kājām abus skandināvus, kas bija tiem vistuvāk. Divi pirmie, kas jau bija gandrīz izbridusi malā, metās atpakaļ un ar visu sparu iegula ratu velkamajās virvēs. Viņi pūlējās pārcil­vēciskiem spēkiem, taču,' kaut arī abi bija īsti milži, pār­mērīgais smagums viņus collu pa collai virzīja lejup un ierāva dziļumā.

Saiņi skandināvus vilka pie dibena, brīvs bija vienīgi tas, kuram nesamā lence pārtrūkusi. Šis viens sparīgi peldēja, tomēr nevis uz krastu, bet gan pa straumei, cenz­damies sasniegt savus biedrus. Pārsimt pēdu lejāk krāce gāzās pāri izrobotam klinšu rifam, un šeit tad pēc kādas minūtes tie arī parādījās. Vispirms virspusē iznira vēl arvien saiņiem piekrautie rati, viens ritenis sašķīda pret radzēm, rati vairākkārt apvēlās apkārt un atkal pazuda zem ūdens. Nožēlojamā mudžeklī savērpti, virspusē uzpel­dēja arī cilvēki. Straume tos dauzīja pret zemūdens ra­dzēm un atkal aizrāva tālāk, noturējās tikai viens. Laivā sēdēdama (kāds ducis laivu jau steidzās palīgā slīkstoša­jiem), Frona redzēja šo cilvēku ar asiņainiem pirkstiem pieķērušos pie klints izciļņa. Viņa redzēja tā bālo seju un iz­misīgos pūliņus noturēties, taču pirksti atšļuka, un straume cilvēku aizrāva lejup tieši tai brīdī, kad nastas neapgrū­tinātais biedrs, vareniem vēzieniem piepeldējis klāt, jau stiepa roku, lai viņam palīdzētu. Vērpete abus parāva zem ūdens, tie pazuda skatieniem un atkal uz mirkli parādījās nākamajā krāces slieksnī, cīnīdamies pret straumes spēku.

Vīru, kurš spēja peldēt virspusē, izdevās ievilkt laivā, taču pārējie tā arī pazuda upes tecē, kur stiepās gara, dziļa un strauja ūdens viruļu josla. Stundas ceturksni laivas veltīgi braukalēja un meklēja viņus, līdz pēdīgi at­rada visus mirušos sablīvētus kāda virpuļatvara dibenā. No lielas laivas, kas peldēja augšup pa upi, aizņēmās tauvu, no laivu vilcēju grupas krastā dabūja pāri zirgu un ar tiem izvilka krastā šo drausmīgo kravu. Frona no­skatījās uz pieciem jauneklīgajiem milžiem, kas ar salauz­tiem kauliem kā nosviesti gulēja dubļainajā krastmalā — vienaldzīgi pret visu pasauli. Viņi vēl arvien bija piejūgti pie ratiem, bet pie mugurām karājās liktenīgie, tagad ga­līgi nevajadzīgie saiņi. Sestais, pilnīgi apstulbināts, sēdēja viņu vidū, un acis tam bija sausas. Pēdas desmit tālāk garām plūda nepārtrauktā dzīvības strāva, arī Frona iekļāvās tajā un aizgāja.

Daijas kanjonā, pār kuru tumšie, eglājiem klātie kalni saspiedās ciešāk kopā, cilvēku kājas slapjo, mūžos saules neskarto zemi bija samīcījušas akačainā dūksnājā. Lai ne- sabristos, cilvēki meklēja arvien jaunas taciņas, līdz šādu taciņu saradās bezgala daudz. Uz vienas no tām Frona uzgaja cilvēku, kas bija bezrūpīgi izstiepies dubļos. Viņš gulēja uz sāniem, kājas iepletis, bet viena roka ar paša augumu un smagu saini bija cieši piespiesta pie zemes. Vaigu viņš bija omulīgi ieguldījis dūņu paltī, bet sejā jautās dziļa apmierinājuma izteiksme.

— Kavējāties gan jūs ilgi, — viņš Fronu uzrunāja. — Gaidu uz jums jau veselu stundu.

Kā tad, tur jau ir tā vaina, — vīrietis turpināja, kad Frona pār viņu noliecās. — Atsprādzējiet tikai to lenci. Nelietīgā sprādze! Visu laiku nekādi nevarēju to aizsniegt.

— Vai esat ievainots? — meitene apjautājās.

Vīrietis izmaucās no lencēm, sapurinājās un aptaustīja elkonī saliekto roku.

— Nē. Vesels kā rutks, paldies jums. Pat kārtīgi apdau­zījies neesmu. — Viņš pastiepās un apbružāja dubļainās rokas pie zemu noslīguša egles zara. — Nelaimīgi saga­dījās, toties esmu pamatīgi atpūties, — kāpēc tad brēku celt? Redziet, es aizķēros aiz šīs te mazās saknītes, un — blīkš, blaukš, bladāc! — gar zemi es biju, bet to sprādzi sasniegt neparko. Un tā es — sasodīts ar ārā! — nogu­lēju veselu stundu, jo visi staigāja tikai pa apakšējo ta­ciņu.

— Kāpēc tad jūs kādu no tiem nepasaucāt?

— Lai tad šie rāptos kalnā augšā pie manis? Kur tak katrs līdz kaklam aizņemts pats ar savām darīšanām? Neparko ar ne! Nebija tak nekā nopietna. Ja kāds cits būtu licis man rāpties kalnā tikai tāpēc vien, ka šis apvē­lies, es viņu būtu gan izvilcis no tās dubļu pančkas, kā nu ne, bet tad ar krietni sadunkājis un iedunkājis tai pančkā atpakaļ. Bez tam — es tak zināju, ka agri vai vēlu kāds tik un tā nāks pa šito ceļu.

— Oho, jūs esat dūšīgs! — viņa izsaucās, pārņemdama Dela Bišopa izteicienu. — Jums ir īstā ādere dzīvei šajā novadā!

— Jā, — viņš sauca atpakaļ, jau uzkraudams savu saini uz muguras un straujā solī dodamies projām. — Kā nekā, bet es esmu pamatīgi atpūties.

Taka pa dumbrainu, stāvu nogāzi nolaidās pie upmalas kraujas. Smuidra priede, pārmesta pār rēcošo straumi, viducī bija tā ielīkusi, ka skāra ūdeni. Viļņi sitās pret tievo stumbru un ritmiski šūpoja to, bet nesēju kājas bija noberzušas glumu ūdens nemitīgi apskaloto virspusi. As­toņdesmit pēdu garš pārgājiens, un katra pēda jānoiet riskējot. Frona uzkāpa uz stumbra, juta, ka tas kustas zem kājām, dzirdēja ūdens dārdošās šalkas, redzēja straumi trakulīgi brāžamies — un satrūkusies atkāpās. Viņa atraisīja kurpju saites mezglu un izlikās rūpīgi sai- tējam apavus, jo no mežāja nogāzes augšmalā iznāca ba­riņš indiāņu un pa dumbrāju brida lejup. Pa priekšu gāja trīs vai četri puiši, kuriem sekoja liels daudzums skvo, — visi noliektām galvām, ar pieres saitēm stiepdami smagas nastas. Aizmugurē soļoja bērnu virtene, katrs nesdams savam vecumam piemērotu saini, un gājienu noslēdza pusducis suņu, kas, mēles izkārusi, ar mokām vilkās zem mugurā uzsieto dažāda lieluma kravu smaguma.

Vīrieši iesānis pašķielēja uz Fronu, un viens kaut ko noteica klusinātā balsī. Frona nesaklausīja teikto, taču ķiķināšanas vilnis, kas aizšalca pār visu indiāņu rindu, sadzina tai vaigos kauna sārtumu, jo ietekmīgāk par vār­diem pauda sacītā jēgu. Seja viņai kvēloja, un viņa jutās pazemota pati savās acīs, tomēr itin neko neizrādīja. Va­donis nostājās sānis, un pārējie cits pēc cita — bet ikreiz tikai pa vienam — pieveica bīstamo pāreju. Vidus ielie­kumā stumbrs zem viņu svara iegrima ūdenī, un gājēji taustīja atbalstu kājām, līdz potītēm brizdami pa auksto, plosīgo strāvojumu. Pat vismazākie bērneļi pārgāja pāri bez kādas vilcināšanās, un arī suņi, gan smilkstēdami un pretodamies, taču malā stāvošā vīra skubināti, pārsoļoja pār baļķi. Kad pēdējais bija pāri, vīrietis pagriezās pret Fronu.

— Tur zirgu taks, — viņš teica, norādīdams augšup pa nogāzi. — Jūs labāk iet zirgu taks. Dikti tālāk; daudz labāk.

Tomēr Frona papurināja galvu un nogaidīja, kamēr in­diānis sasniedz pretējo krastu, jo juta izaicinājumu, kas skāra ne vien pašas lepnumu, bet visas viņas cilts lep­numu; līdz ar to pienākums bija lielāks nekā pašas per­soniskais pienākums — gluži tāpat, kā cilts bija diženāka par viņu pašu. Tāpēc viņa spēra kāju uz baļķa un, visu svešās tautības ļaužu acu modri novērota, aizsoļoja pa balto putu vērpetēm.

Frona nonāca pie vīrieša, kas raudādams sēdēja takas malā. Viņa gumzaini sasaistītais nesamais bija pa roku galam nosviests zemē. Viņš bija novilcis kurpi, basā kāja bija satūkusi un tulznaina.

— Kas noticis? — Frona apjautājās, apstādamās vī­rieša priekšā.

Viņš paraudzījās augšup uz meiteni un tad lejup, kur Daijas upes dzīvā sudraba strēle šķēla drūmo kanjona tumsu. Asaras visu laiku riesās viņam acīs — un viņš šņaukājās.

— Kas tad noticis? — meitene atkārtoja. — Vai es ne­varu palīdzēt?

— Nē, — vīrietis atbildēja. — Ko jūs varat palīdzēt?

Kājas man ir noberztas jēlas, mugura gandrīz pārlauzta, un es esmu piekusis līdz nāvei. Vai jūs kādai no šīm vainām varat līdzēt?

— Nu jā, — Frona apdomīgi ierunājās. — Bet esmu pārliecināta, ka var būt arī vēl lielākas raizes. Padomājiet kaut vai par tiem cilvēkiem, kas tikko piebraukuši krastā. Tiem paies vismaz dienas desmit vai visas divas nedēļas, kamēr tie, arvien pa gabaliņam nolikdami vienu saini un iedami pakaļ iepriekšējam, nonesīs savu bagāžu tik tālu, cik tālu jūs savējo jau esat nogādājis.

— Bet ceļa biedri mani pameta un aizgāja, — viņš gaudās, un balsī skanēja slepena diedelēšana pēc žēloša­nas. — Esmu palicis pavisam viens un nejaudāju vairs paspert ne soli. Un ja es vēl iedomājos par sievu un bēr­niem! Tie palika tur lejā, Savienotajās Valstīs. Ak vai, ja tie mani tagad redzētu! Es vairs nevaru nokļūt atpakaļ pie tiem, un es nevaru arī tikt uz priekšu. Man tas viss iet pāri spēkiem. Es nespēju izturēt šo zirga darbu. Es neesmu radīts, lai strādātu kā zirgs. Tas iedzītu mani kapā, to es skaidri zinu. Ak kungs, ko lai es iesāku? Ko lai iesāku?

— Kāpēc biedri jūs pameta?

— Tāpēc, ka neesmu tik izturīgs kā viņi, tāpēc, ka ne­jaudāju stiept tik lielas nastas un iet tik ilgi. Tad viņi izsmēja mani un pameta vienu.

— Bet vai jūs esat kādreiz mēģinājis piespiesties? — Frona noprasīja.

— Nē.

— Jūs izskatāties dūšīgs un stiprs. Jūsu svars būs tā ap simt sešdesmit piecām mārciņām?

— Simt septiņdesmit, — viņš izlaboja.

— Neizskatās arī, ka jūs kādreiz būtu noslimojies. In­valīds arī neesat?

— N-nē.

— Bet jūsu biedri? Vai tie ir profesionāli zeltrači?

— Savu mūžu nav bijuši raktuvēs. Viņi strādāja tai pašā iestādē, kur es. Tāpēc jau, redzat, man tik grūti to panest. Mēs taču pazinām cits citu gadiem ilgi. Un tad aiziet un pamest mani tāpēc vien, ka es nespēju turēt līdzi!

— Mans draugs, — Frona iesāka, apzinādamās, ka runā visu savas cilts ļaužu vārdā, — jūs esat tikpat stiprs kā viņi. Jūs spējat strādāt tikpat smagi kā viņi un panest tikpat daudz. Bet jums ir gaudena sirds. Šie apvidi nav piemēroti cilvēkiem ar gaudenu sirdi. Jūs nespējat strādāt kā zirgs tikai tāpēc vien, ka negribat. Tālab šim novadam jūs neesat vajadzīgs. Ziemeļiem nepieciešami spēcīgi vīri, tādi, kuriem stipra dvēsele, nevis miesa. Miesai te nav nekādas nozīmes. Tā ka dodieties atpakaļ uz Savienota­jām Valstīm! Mēs jūs te negribam. Ja paliksiet, jūs iesiet bojā; un kas tad notiks ar jūsu sievu un bērniņiem? Pār­dodiet visu iegādāto ceļojuma mantību un brauciet atpa­kaļ! Pēc trim nedēļām jūs varat būt jau mājās. Palieciet sveiks!

Frona izgāja cauri Aitu Apmetnei. Kaut kur augšā kal­nos kāda pazemes ūdens baseina ilgi krātais spiediens bija uzlauzis un sašķēlis gabalos milzu šļūdoni, kas tagad gāza simtiem tūkstošu tonnu ledus un ūdens lejup pa klin­šaino aizu. Taka vēl bija gluma no plūdu pamestajām gļotām, un cilvēki izmisuši rakājās sagāztu telšu un mantu glabātavu gružos un gruvešos, šur tur viņi raka drudžainā steigā, bet sastingušie līķi takas malā mēmi apliecināja šā darba nepieciešamību. Pārsimt jardu tālāk plūdi netraucēti turpināja savu graujošo darbu. Cilvēki, atbalstījuši nesamos pret akmeņiem, kas rēgojās virs ūdens, uz brīdi apstājās bēgšanā, lai kaut cik atvilktu elpu, un tad atkal klupdami un slīdēdami ar pūlēm ste- berēja tālāk.

Pusdienas saule sveilēja akmens stabu «Svari». Mežs šeit jau bija uzdevis cīņu par eksistenci — un augāja ne­segtās klintis atstaroja apdullinošu svelmi. Abās pusēs pacēlās zemes vaļņi ar ledus svēdrām, kaili un trauk­smaini savā kailumā. Pāri visam slējās negaisu plosītais Cilkuts. Pa tā vientulīgi drūmo, izroboto nogāzi tievā virknītē gausi virzījās augšup cilvēki. Šī virknīte bija bez­galīga. Tā sākās tālu lejā pie pundurkrūmāja robežas, kā tumša svītra stīdza pāri žilbinošajai ledāja joslai un tad defilēja garām Fronai, kas, ceļmalā sēdēdama, ieturēja maltīti. Tālāk cilvēku virkne devās augšup pa stāvo krauju, tālumā kļūdama arvien sīkāka un smalkāka, līdz pēdīgi, samudžinājusies un izlocījusies kā skudru stidziņa, izzuda aiz pārejas kores.

Fronai turp raugoties, viņas acu priekšā Cilkuts ietinās kūpošos, bangojošos miglas mākuļos, un pār rosīgajiem pigmejiem aurodams brāzās lietus un krusas negaiss. Die­nas gaisma satumsa, un iestājās dziļš mijkrēslis, taču Frona zināja, ka kaut kur tur augšā garā skudru vērze, pretodamās vēja brāzmām, nemitīgi turpina kāpt un rāp­ties arvien tuvāk debesīm. Sī doma par cilvēka senseno nepārvaramo tieksmi valdīt pār dabas spēkiem viņu pār­šalca ar līksma satraukuma trīsām, un Frona pievienojās cilvēku virknei, kas aizmugurē iznira no negaisa mutuļiem un priekšā atkal pazuda negaisa brāzmās.

Cauri pārejas aizai pretī miglas viesuļiem viņa rāpās elsodama, tad, ar kājām un rokām tverdamās pie lavas izciļņiem, nokāpa pa Čilkuta varenā senča — izdzisuša vulkāna sadēdējušām iekšsienām un nonāca klajā krastā pie ezera, kas pildīja senā krātera dibenu. Ezers bija sir­dīgs, pa to joņoja balti putu vainagi, un, kaut gan krastā simtiem mantām pildītu glabātavu gaidīja pārcelšanu, neviena laiva neslīdēja pār viļņiem ne šurp, ne turp. Uz klintsbluķa stāvēja ļodzīgs, no kārtīm saslaistīts karkass, pārvilkts ar saeļļotu buraudeklu. Frona sameklēja šīs mīt­nes īpašnieku, zaļoksnēju puisi ar atklātu seju, skadrām, melnām acīm un enerģiski izvirzītu zodu. Jā, šis esot pār­cēlājs, bet šodien šis nestrādājot, ezers esot pārāk ban- gains piekrautām laivām. Viņš ņemot divdesmit piecus dolārus no pasažiera, bet šodien viņš nevienu nevedīšot. Vai tad šis neesot teicis, ka pārāk bangains? Tieši tādēļ.

— Bet mani taču jūs, cerams, pārvedīsiet? — viņa vai­cāja. . «

Puisis papurināja galvu un paraudzījās pāri ezeram.

— Viņā malā viļņi ir vēl lielāki, nekā jūs redzat šeit. Pat lielās dēļu laivas netiek galā. Iepriekšējo laivu, kas mēģināja pārcelt partiju nastu nesēju, vējš aizdzina pāri uz rietumu krastu. Mēs tos skaidri varējām saredzēt. Bet no turienes nav nevienas takas, kas vestu apkārt ezeram, tā ka tiem vajadzēs tur mitināties, kamēr pūtiens pārstās.

— Tomēr tie ir izdevīgākā situācijā nekā es. Visa mana apmetnes mantība atrodas Laimīgajā Apmetnē, un es ne­kādi nevaru palikt šeit. — Frona pievilcīgi pasmaidīja, taču viņas smaidā nebija uzmācīga lūguma, ne ēnas no sievišķīgas nevarības, kas apelē pie vīriešu dzimuma spēka un bruņnieciskuma. — Groziet nu savu apņemšanos un pārvediet mani pāri!

— Nē.

— Es jums maksāšu piecdesmit dolārus.

— Es taču teicu — nē.

— Bet ticiet man, es nemaz nebaidos.

Jaunekļa acis nikni uzliesmoja. Viņš strauji pasviedās pret meiteni, bet tūdaļ apdomājās un neizrunāja vārdus, kas lauzās uz lūpām. Frona atģidās, ka neviļus aizvaino­jusi puisi, un jau gribēja taisnoties. Bet arī viņa tūdaļ apdomājās un cieta klusu, jo bija uzminējusi jaunekļa raksturu un atskārta, ka šis, iespējams, ir vienīgais ceļš, kā sasniegt savu nodomu. Abi kādu brīdi stāvēja, augu­mus saliekuši pret vēju, kā jūrnieki uz sašķiebušās kuģa klāja, un nepiekāpīgi raudzījās viens otram acīs. Puiša slapjās matu sprogas bija pielipušas pie pieres, bet mei­tenes cirtas garām šķipsnām mežonīgi kulstījās gar vaigiem.

— Nu tad nāciet ar! — Ar sirdīgu grūdienu puisis iestūma ūdenī baidaru un iesvieda tajā airus. — Kāpiet iekšā! Es jūs pārvedīšu, bet ne jau jūsu piecdesmit dolāru dēļ. Jūs maksāsiet parasto taksi, un tas ir viss.

Vētras brāziens satvēra vieglo laiviņu un kā rieksta čaumalu šķērseniski aiznesa savas pārdesmit pēdas sānis. Odens šaltis pār malu cirtās baidarā un nemitīgi apšļāca viņus ar svilinošām lietus gāzmām, tā ka Frona tūdaļ ķērās pie smeļamā kausa.

— Cerams, ka mūs aiznesīs uz rietumu piekrasti, — puisis kliedza, airējot pasviezdamies uz priekšu. — Tad gan jūs būsiet ķibelē! — Viņš dusmīgi pavērās meitenei sejā.

— Nē, — viņa pārlaboja, — tad nepatikšanas būs mums abiem: vajadzēs pavadīt nakti bez telts, bez segām un bez uguns. Starp citu, mūs nemaz nenes uz rietumu krastu.

Viņa izkāpa uz slidenās klints un palīdzēja puisim iz­celt buraudekla baidaru un izliet no tās ūdeni. Abās pu­sēs slējās kailas, slapjas klinšu sienas. Nemitīgi gāzās zemē slapjš sniegs ar lietu, un caur to arvien pieaugošajā krēslā varēja samanīt dažas mantu glabātavas, no kurām strāvoja ūdens.

— Jums jāpasteidzas, — jauneklis aizrādīja, pateicies meitenei par palīdzību, un atkal iegrūda baidaru ūdenī. — No šejienes līdz Laimīgajai Apmetnei ir divas jūdzes pa grūtu ceļu. Ceļā nav neviena koka, tā ka steidzieties gan. Palieciet sveika!

Frona pastiepās un satvēra puiša roku.

— Jūs esat drosmīgs cilvēks, — viņa teica.

— Nu, diezin vai.

Viņš ar uzvijām atbildēja rokas spiedienam, un viņa skatiens pauda apbrīnu.

Laimīgajā Apmetnē, pie mežu līnijas vistālākās robe­žas, kāds ducis telšu sīksti turējās pie saviem mietiņiem. Pārguruši pēc grūtās dienas, Frona staigāja no vienas telts pie otras. Slapjās svārku krokas smagi kļāvās pie gurdajiem locekļiem, bet vējš viņu neganti raustīja uz visām pusēm. Reiz cauri audekla telts sienai viņa saklau­sīja kādu vīrieti lamājamies izmeklēti sulīgiem vārdiem un bija pārliecināta, ka tas ir Dels Bišops. Tomēr, palūrē- jusi iekšā, viņa pārliecinājās, ka maldījusies. Tā meitene, veltīgi meklēdama, klīda atkal tālāk, līdz sasniedza pēdējo telti apmetnes malā. Atraisījusi vienu aizklāja saiti, viņa paraudzījās teltī. Sprakšķošas sveces gaismā Frona ierau­dzīja vienu vienīgu vīrieti, kas, ceļos nometies, aizrautīgi pūta dūmojošas Jukonas novada krāsns kurtuvē.