Sniega meita

XVII NODAĻA

— Vai nogurusi?

Džeikobs Velzs uzlika abas rokas Fronai uz pleciem, un viņa acīs staroja mīlestība, ko nelokanā mēle nemācēja izteikt. Eglīte bija nodedzināta, satraukumi un izpriecas aiz muguras, kādi divdesmit bērni bija aizgājuši mājās pa sniegu drebinādamies un laimīgi, pēdējais viesis atva­dījies, un Ziemas svētku vakars jau saplūda kopā ar Zie­mas svētku dienu.

Frona atbildēja tēva maigumam ar mundru, laimīgu skatienu, un tad abi atlaidās milzīgajos, ērtajos atzveltņos abpus kamīna, kurā patlaban pēdējā pagale pārvērtās rūsganā karkasā.

— Un kā būs nākamgad šinī dienā? — Viņš šķietami vērsa šo jautājumu pret kvēlošo pagali, un it kā draudīgā pareģojumā tā spoži uzgailēja, lai tūdaļ sabruktu un iz­plēnētu dzirksteļu kūlī.

— Cik brīnišķīgi! — Džeikobs Velzs turpināja, atgainī­dams domas par nākamību un pūlēdamies nepakļauties drūmām noskaņām. — Visi šie pēdējie nedaudzie mēneši, kamēr tu esi pie manis, ir pagājuši kā viens nepārtraukts brīnums. Jau kopš tavas bērnības mēs tik maz esam bijuši kopā, un, kad es tagad ar skaidrām acīm noskatos, grūti ticēt, ka tu tiešām esi mana meita, zars no manis, kauls no mana kaula un miesa no manas miesas. Kad tu vēl biji pinkains mežonēns Daijas krastos — tikai mazs, ve­selīgs, dabisks dzīvs radījums, nekas vairāk—, tad nemaz nevajadzēja dižas iztēles, lai saskatītu, ka tu esi no Velzu dzimtas. Bet tāda Frona, sieviete, kāda tu biji šovakar, kāda tu esi šobrīd, kad uz tevi raugos, kāda esi bijusi visu šo laiku, kopš atbrauci pa Jukonu, tādu ir grūti… nemaz nevaru iedomāties… es… — Viņš nostomījās un nelaimīgs noplātīja rokas. — Gandrīz jau sāku vēlēties, kaut nebūtu devis tev izglītību, bet paturējis tevi pie sevis;

tu kopā ar mani būtu ceļojusi, piedzīvojusi visādas dēkas, priecājusies par panākumiem un bēdājusies par neveik­smēm. Un tad es būtu tevi pazinis caurcaurēm — tagad, kad mēs te tā sēžam pie kamīna. Tomēr tagad es tevi ne­pazīstu. Tam, kas man tevī pazīstams, ir nācis klāt kaut kas tāds (kā to lai nosauc?) izsmalcināts, komplicēts — tie ir tavi iemīļotie vārdi —, kas sniedzas pāri manai ap­tveršanai.

Nē. — Ar rokas vēcienu viņš atturēja vārdus, ko gra­sījās izrunāt Fronas lūpas. Viņa pienāca tēvam klāt, no­metās uz ceļiem viņam pie kājām un, noliekusi galvu uz ceļgala, sirsnīgi un cieši saņēma viņa roku. — Nē, tas nav tas. Tie nav īstie vārdi. Nemāku īstos atrast. Neprotu izteikt, ko jūtu. Pamēģināšu vēlreiz. Pašās būtības dzīlēs visa tava rīcība nes mūsu dzimtas zīmogu. Es zinu, sūtī­dams tevi projām, es riskēju, ka tas viss tev ies zudumā, tomēr paļāvos uz neatlaidību, kas tev asinīs, un izmantoju radušos izdevību; es šaubījos un baiļojos, kad tu biji aiz­braukusi, gaidīju tevi, klusībā lūgdams dievu, un bieži vien jau sāku zaudēt cerību; un tad pēdīgi atausa tā diena, visu dienu diena! Kad ļaudis teica, ka tava laiva jau esot tuvu, šķita, ka pie vienas rokas man pienāk nāve un soļo līdzās, bet pie otras — nebeidzamā dzīvība. Sveika vai pagalam! Sveika vai pagalam! — šie vārdi zvanīt zvanīja man smadzenēs, un es kļuvu vai traks. Vai Velza būs palikusi Velza? Vai būs uzvarējusi neatlaidība, kas tev asinīs? Vai jaunā atvase būs izaugusi šmauga, taisna un spēcīga, sulas pilna, svaiga un zaļoksnēja? Vai arī tā kuļāsies ļengana un nedzīva, citas pasaules svelmes sa- vietēta — pasaules, kas tik atšķirīga no sīkās, vienkāršās un dabiskās pasaulītes pie Daijas?

Tā gan bija visu dienu diena, tomēr man tā bija mokoša ilgas gaidīšanas un vērošanas traģēdija. Tu jau zini, vi­sus šos gadus es dzīvoju vientulībā, cīnījos viens un vien­tulis, bet tu, mana vienīgā tuviniece, atradies tālumā. Un ja nu šis mēģinājums nav izdevies… Bet tad tava laiva izdrāzās no klinšu aizsega atklātos ūdeņos — un man gandrīz bija bail paraudzīties. Nekad vēl cilvēki nav sau­kuši mani par gļēvuli, bet tobrīd gan es biju gļēvumam tuvāk nekā jebkad. Ai, tobrīd man šķita, ka vieglāk būtu skatīties nāvei acīs! Pie tam tas taču bija muļķīgi, ab­surdi! Kā tad es varētu saredzēt, vai viss pavērsies uz labu vai uz ļaunu, ja tava laiva peldēja tālu upē? Es tomēr paraudzījos, un tad sākās tas brīnišķīgais, jo es taču tevi uzreiz pazinu! Tu stāvēji pie stūres aira. Tu biji Velza. Tas šķiet tik maz, bet īstenībā tas nozīmēja tik daudz. To nemaz nevarētu gaidīt no parastas sievietes, bet no Velzas — tas bija jāprasa. Un, kad Bišops pārvē­lās pār malu, bet tu aptvēri un pārvaldīji situāciju tikpat pavēlnieciski kā stūres airi, tava balss skaļi noskanēja un sivaši bez ierunām metās paklausīt tavai pavēlei, — tad tā tiešām bija visu dienu diena.

— Es vienmēr centos, vienmēr atminējos, — Frona no­čukstēja. Viņa pavirzījās augstāk, līdz roka spēja apņemt tēva kaklu un galva piespiedās tā krūtīm. Viņš ar vienu roku vāri apskāva meitas augumu, bet ar otru glāstot šķirstīja viņas spožos matus, atkal un atkal ļaudams tiem izplūst caur pirkstiem vizmojošos viļņos.

— Jā, dzimtas asiņu uzspiestais zīmogs bija palicis ne­skarts, un tomēr bija kāda starpība. Ir starpība. Esmu vērojis, pētījis, raudzījis izdibināt, kas tas ir. Esmu sēdē­jis tev līdzās pie galda, lepns uz tevi un tomēr juzdamies punduris tev blakām. Kad tu runāji par sīkiem atgadīju­miem, tad biju liels diezgan un spēju tiem izsekot, bet, kad tu pieskāries diženiem tematiem, — es biju pārāk nie­cīgs. Es tevi pazinu, turēju savā rokā, un tad pēkšņi vienā mirklī — prom tu biji, zudusi man, un es biju pa­galam. Muļķis ir tas, kas neapzinās pats savu muļķību; es biju gudrs diezgan, lai to apzinātos. Māksla, dzeja, mūzika — ko es par tām sajēdzu. Tie, lūk, bija tie diženie temati, ir tavi diženie temati, kas tev nozīmē daudz vai­rāk nekā sīkie atgadījumi, kurus es ari spēju aptvert. Kur es taču biju cerējis, akli, muļķīgi cerējis, ka mēs būsim arī viens gars, tāpat kā esam no vienas miesas. Rūgti tas bija, bet es to ieskatīju, sapratu un pārvarēju. Bet redzēt, ka mana paša sārtā asins traucas projām no manis, izvai­rās no manis, — tas sniedzas man pāri pār galvu. Tas apdullina. Ak dievs! Esmu dzirdējis, kā tu deklamē savu Brauningu, — nē, nē, nerunā! — un novērojis tavu vaib­stu spēli, tavu seju, to pacilātību un kaislības, kas tajā atspoguļojas, bet visu laiku pār mani brāzās vārdi, kas man nekā neizteica, taču bija tik melodiski, tik apstulbi­noši, ka es paliku kā apmāts. Un turpat blakus sēž misis Sovila ar idiotiskas sajūsmas izteiksmi sejā, kaut gan ne­saprot nenieka vairāk kā es. Es viņu būtu varējis no­žņaugt.

Jā, es reiz naktī slepus paņēmu tavu Brauningu un, aizzadzies savā istabā, ieslēdzos tur kā izbiedēts zaglis. Teksts man šķita bez kādas jēgas. Es kā neprātā situ ar dūri pa pieri, lai tak iedauzītu sev paurī kādu saprašanu. Jo mana dzīve ir veidojusi pati sevi un izgrauzusi sev dziļu, šauru gultni. Esmu ierauts šajā sliedē. Esmu darī­jis daudz, ko spēja paveikt manas rokas, un izdarījis to labi, tomēr tas laiks jau ir pagājis, un pa jaunam strādāt es vairs neprotu. Es esmu spēcīgs, man ir vara, esmu spē­lējis augstu spēli ar pašu likteni, es spēju nopirkt tūkstoš gleznotājus un pantotājus ar miesu un dvēseli, bet mani iedzen strupceļā apdrukāta papīra žūksnītis dažu nieka centu vērtībā.

Kādu brīdi viņš klusēdams svārstīja meitas matu viļņus.

— Atgriezīsimies pie galvenā! Es biju izmēģinājis ne­iespējamo, es biju spēlējis pret nenovēršamo. Biju aizsū­tījis tevi projām no sevis, lai tu iegūtu to, kā man nav, un tad vēl sapņoju, ka mēs varētu palikt vienoti. It kā divi plus divi vēl arvien varētu palikt divi. Tātad, saņemot visu kopā, es redzu, ka dzimtas asinis tevī vēl strāvo, bet tu esi iemācījusies svešu valodu. Kad tu tajā runā, es sev šķietu kurls. Un pats rūgtākais piliens — es taču saprotu, ka šī jaunā valoda ir pati dižākā. Pats nezinu, kālab stās­tīju šo te visu, kālab atzinos savā nevarībā…

— Ai, tēti, manu tēti, tu esi visdižākais no cilvē­kiem! — Frona pacēla galvu un smaidīdama raudzījās tēvam acīs, ar roku atglauzdama biezos, tēraudaini pelē­kos matus, kas slīga viņam pār pieri. — Tu esi izcīnījis varenākas cīņas, paveicis diženākus darbus nekā šie glez­notāji un pantotāji. Tu taču lieliski pārzini dzīves mai­nīguma likumu. Vai gan tāpat negaustos arī tava tēva lūpas, ja viņš pašlaik varētu sēdēt te blakus, noraudzīda- mies tavā darbā un tevī pašā?

— Jā, jā. Es jau teicu, ka visu saprotu. Nerunāsim vai­rāk par šo… vājuma brīdi! Mans tēvs bija liels cilvēks.

— Un manējais arī.

— Viņš cīnījās līdz mūža pēdējai dienai. Viņa cīniņš bija ilgs un grūts …

— Un manējam arī.

— Viņš mira cīnīdamies.

— Un tā mirs arī manējais. Tāds visu mūsu — Velzu liktenis.

Viņš jokodams sapurināja meitu par zīmi, ka atkal at­guvis labo garastāvokli.

— Bet es tomēr esmu nolēmis visu izpārdot — raktu­ves, amatus Sabiedrībā, visu ko —, lai studētu Brauningu.

— Atkal cīniņš. Tu nespēj aizbēgt pats no sevis. tēt.

— Kāpēc tu neesi puika? — viņš negaidīti novaicāja. — Tu būtu varens zēns. Tā kā tu esi sieviete, radīta, lai sniegtu laimi kādam vīrietim, tev būs jāšķiras no manis — rīt, parīt vai pēc gada ap šo laiku; kas zina, cik drīz? Aha! Nu es zinu, kādā virzienā visu laiku tiekušās manas domas. Tā kā es tevi pazīstu, tad atzīstu, ka tas ir neiz­bēgami un tam tā jābūt. Bet šis vīrietis, Frona, šis vī­rietis?

— Nevajag, — viņa iebilda. — Pastāsti man par sava tēva cīņu, par viņa pēdējo, lielo, vientuļo cīņu pie Dār­gumu Pilsētas. Viņš bija viens pret desmit, bet cīnījās līdz galam. Pastāsti!

— Nē, Frona. Vai tu neatskārsti, ka pirmo reizi mūžā mēs abi runājam nopietni, kā tēvs ar meitu, pašu pirmo reizi? Tev nebija mātes, kas pamācītu, nebija arī tēva, jo es uzticējos dzimtas asiņu balsij un aizsūtīju tevi tālu projām, un izrādījās, ka tas ir gudri darīts. Bet pienāk reiz laiks, kad mātes padoms ir nepieciešams; un kā nu ir ar tevi, kas māti nekad neesi pazinusi?

Frona acumirklī atskārta, kas sekos, pakļāvās tam un, vēl ciešāk piespiedusies pie tēva, gaidīja turpmāko.

— Sis cilvēks, šis Sentvinsents, — kā ir ar jums abiem?

— Es… es nezinu. Kā tu to domā?

— Paturi vērā, Frona, ka tev ir brīva izvēle, tev arvien piederēs pēdējais vārds. Tomēr es vēlētos visu izprast. Es varētu… varbūt… es spētu piešķirt virzienu tavām do­mām. Vairāk nekā. Tikai tādu ievirzi…

Šis jautājums Fronai šķita tāds kā neskarams svētums, un viņas mēle nekustējās, lai runātu. Smadzenēs neradās neviena noteikta atbilde, tajās strāvoja vesels domu spiets. Vai tēvs galu galā spēs viņu saprast? Vai tomēr pastā­vošā atšķirība nav tik liela, ka tēvs nevarēs aptvert mo­tīvus, kas viņai ir noteicošie? Kaut arī viņa tiecas atpakaļ pie pirmatnējā, stingri aizstāvēdama uzskatu, ka tikai šāda dzīve ir veselīga un patiesa, vai tēva filozofija par dabisko dzīvi sniedz viņam tādu pašu atšifrējumu, kādu viņa izsecinājusi no savējās? Itin kā nostājusies sānis, viņa pavēroja no malas pati sevi un savus izvirzītos jau­tājumus un tad tūdaļ no tiem atteicās, jo tie dvašoja pēc nodevības.

— Mūsu starpā nekā nav, tēti, — viņa apņēmīgi ieru­nājās. — Misters Sentvinsents man nekā nav teicis, itin nekā. Mēs esam labi draugi, mēs viens otram patīkam, esam ļoti labi draugi. Manuprāt, tas ir viss.

— Bet jūs patīkat viens otram, tev viņš patīk. Vai tā ir tāda patika, kāda jāizjūt sievietei, pirms viņa godīgi apņemas savienot savu mūžu ar kādu vīrieti, pakļauties viņam? Vai tavas jūtas ir tādas pašas kā blbeles Rutei, lai tad, kad pienāks laiks, tu varētu teikt: «Tava tauta ir mana tauta, un tavs dievs ir mans dievs.»

— N-nē. Tas varētu tā būt, taču es nespēju, es neuz­drošinos izvirzīt sev šo jautājumu, es to nevaru ne teikt, ne neteikt, ne domāt, ne nedomāt — pašreiz. Sīs jūtas ir kā liels brīnums. Tās ierodas pie cilvēka, un neviens ne­zina, kā vai kāpēc, tās nāk kā spožs balta zibens uzlies­mojums, kā atklāsme, kas savā žilbinošajā patiesīgumā visu atsedz, neko neatstāj apslēptu. Vismaz tā es to iedo­mājos.

Džeikobs Velzs gausi un apdomīgi palocīja galvu kā cilvēks, kas visu izpratis, tomēr vēl kavējas apcerē un arvien no jauna pārvērtē.

— Bet kālab tu jautāji, tēt? Kāpēc tu minēji tieši Sent­vinsentu? Man ir bijuši arī citi draugi.

— Pret citiem vīriešiem manas izjūtas nebija tādas kā pret Sentvinsentu. Mēs taču varam būt atklāti, tu un es, un piedot tās sāpes, ko viens otram nejauši sagādāsim. Mani uzskati, protams, nav svarīgāki par citu cilvēku do­mām. Maldīšanās ir visplašāk sastopamais posts. Nemāku arī izskaidrot, kāpēc manas jūtas ir tieši tādas, — iespē­jams, tas ir kaut kas līdzīgs tam, ko tu sagaidi, kad tas milzu baltais zibens būs apsvilinājis tev acis. Bet, vārdu sakot, man nepatīk Sentvinsents.

— Vīriešu vidū šis uzskats par viņu ir ļoti izplatīts, — Frona iestarpināja, juzdama neatvairāmu nepieciešamību aizstāvēt viņu.

— Sāda uzskatu sakritība tikai apstiprina manu no­stāju, — tēvs attrauca, taču ne ķildīgi. — Tomēr es ne­drīkstu piemirst, ka raugos uz viņu no vīrieša viedokļa. Viņa popularitāte sieviešu vidū, jādomā, rodas tāpēc, ka sievietes mēdz skatīties citādi nekā vīrieši, tāpat kā sievie­tes arī ar miesu un dvēseli atšķiras no vīriešiem. Tas ir pārāk dziļš jautājums, lai es prastu to izskaidrot. Es tikai sekoju dabiskajam dzenulim un cenšos būt patiess.

— Bet vai tad nekāda noteiktāka pamatojuma tev nav? — Frona vaicāja, cenzdamās labāk izprast tēva vie­dokli. — Vai tu nevari kaut daļēji paskaidrot tuvāk, ko īsti jūti?

— Lāgā pat neuzdrīkstos. Intuīciju grūti izteikt domu veidotos jēdzienos. Taču pamēģināšu. Mums, Velziem, ne­kad nav bijusi darīšana ar gļēvuļiem. Kur parādās gļēvu­lība, tur nekas nevar pastāvēt. Tā ir tikpat kā uz smiltīm dibināts nams vai kā ļauna slimība, kas nemanāmi grauž un grauž, un mēs nekad nevaram zināt, kad tā izlauzīsies uz āru.

— Bet man šķiet, ka Sentvinsents gan ir pēdējais cil­vēks pasaulē, kuram varētu piedēvēt gļēvulību. Es ko tam­līdzīgu pat iedomāties nespēju.

Meitas nelaimīgā seja tēvu ļoti sāpināja.

— Neko nezinu, kas runātu Sentvinsentam par ļaunu. Nav nekādu pierādījumu, ka viņš būtu citāds nekā izlie­kas. Tomēr nekas nelīdz: tādas ir manas — maldīga cilvēka izjūtas. Bez tam esmu dzirdējis par vienu gadījumu — par kādu nejauku kroga kautiņu Opernamā. Liec vērā, Frona, es neko neiebilstu pret kautiņiem tādā vietā — vīrieši paliek vīrieši —, bet stāsta, ka tovakar viņš vis ne­esot izturējies kā vīrs.

— Taču tu pats teici, tēt, ka vīrieši paliek vīrieši. Mēs jau ļoti labprāt gribētu, lai tie būtu citādi nekā ir, jo tad pasaule noteikti kļūtu labāka, tomēr mums jāņem viņi tādi, kādi nu ir. Lūsila…

— Nē, nē, tu esi pārpratuši. Es nerunāju par Lūsilu, es runāju par to kautiņu. Viņš neesot… Viņš bijis gļēvs.

— Taču tu pats saki, ka tā stāsta. Viņš man par to ierunājās pats drīz vien pēc tam, un diezin vai viņš būtu to uzdrīkstējies, ja tur bijis kas…

— Es jau arī negrasos viņu apsūdzēt, — Džeikobs Velzs pārtrauca. — Tās ir tikai baumas, un vīriešu aiz­spriedumi pret viņu varētu arī būt pilnīgs iemesls šīm tenkām. Šā vai tā, tam nav nekādas nozīmes. Man par to nemaz nevajadzēja sākt runāt, jo es savā laikā esmu re­dzējis drosmīgus vīrus pārbīstamies un liekam kājas pār pleciem. Bet tagad izmetīsim to visu no prāta! Es tikai gribēju dot tavām domām ievirzi, bet man šķiet, ka esmu iebraucis galīgi mežā. Tomēr viens tev jāsaprot, Frona, — viņš pagrieza meitas seju pret sevi, — vienu par visām reizēm, par spīti visam, tev jāsaprot, ka vispirmām un vispēdējām kārtām, allaž un vienmēr tu esi mana meita, un es uzskatu, ka tava dzīve svēti un negrozāmi ir tikai tavējā, nevis mana, tev pašai tā jāveido — uz labu vai uz ļaunu. Sava dzīve tev jādzīvo pašai, un, ja es sākšu to ietekmēt, tu vairs nebūsi pati dzīvojusi savu dzīvi, šī dzīve vairs nebūs tavējā. Un tad tu arī nebūtu nekāda Velza, jo neviens Velzs nekad nav cietis priekšrakstus. Viņi drīzāk bija gatavi mirt vai arī aizgāja kaut kur pa­saules malā sākt jaunu dzīvi.

Ja tu, piemēram, sadomātu, ka dejas grīda ir vispiemē­rotākā vieta, kur izpausties tavām dabiskajām spējām, es gan būtu apbēdināts, bet jau otrā dienā es tev atļautu doties uz Opernamu. Būtu neprāts raudzīt tevi atturēt, un bez tam — mums tas nav pieņemts. Velzi ne vienreiz vien ir līdz galam stāvējuši par zaudētu un bezcerīgu pasā­kumu, turēdamies kopā plecu pie pleca. Konvencijas mēs neņemam vērā. Tās derīgas tikai cūkām, kas bez tām ieveltos vēl dziļāk peļķē. Vājais spiests paklausīt, citādi viņu saberztu, bet stiprajam par to nav jābēdā. Pūlis nav nekas, personība ir viss, un personība arvien vada pūli, dod tam likumus. Man nospļauties par to, ko saka pa­saule! Ja kāds Velzs šodien laistu pasaulē ārlaulības bērnu, tad tā būtu tikai Velza darīšana, un tu esi un pa­liec Velza meita, un ellē un debesīs, paša dieva vaiga priekšā, mēs stāvēsim kopā, jo mēs esam vienu asiņu, Frona, tu un es.

— Tu esi dižāks par mani, — Frona nočukstēja, no­skūpstīdama tēva pieri, un viņas lūpu glāsts Džeikobam Velzam šķita kā krītošas lapas maigais pieskāriens — lapas, kas pirms tam lidinājusies klusā, rudenīgā gaisā.

Kamēr istabas siltums pamazām dzisa, viņš stāstīja meitai par tās vecmāmiņu un savu vecmāmiņu, un par stūrgalvīgo Velzu, kas viens pats izcīnījis lielo cīņu un miris šai cīniņā pie Dārgumu Pilsētas.

XVIII NODAĻA

«Leļļu namam» bija lieli panākumi. Misis Sovila izvirda savu sajūsmu tik neizmērojamos un galīgi nepiemērotos izteicienos, ka Džeikobs Velzs, stāvēdams tai līdzās, ar zalgojošu aci pakavējās pie tās tuklā, baltā kakla, neviļus savilkdams dūri, it kā žņaugtu tajā kādu neredzamu rīkli. Deivs Hārnijs eksaltēti slavināja lugas izcilās īpašī­bas, kaut gan apšaubīja Noras filozofijas pareizību un zvērējās pie saviem puritāņu dieviem, ka Torvalds esot vislielākais garausis abās zemeslodes pusēs. Pat mis Mor- timera, kaut gan bija noskaņota pret Ibsena literāro skolu, atzina, ka tēlotāji esot lugas trūkumus izpirkuši, bet Mets Makārtijs paziņoja, ka viņš Noru, mīlulīti, itin nemaz ne­nosodot, taču zeltraktuvju komisāram privātā sarunā pa­čukstēja, ka kāda dziesmiņa vai kāds dancis ar plīvojo­šiem lindrakiem izrādei vis nebūtu kaitējis.

— Skaidrs, ka Norai, meitiņai, bija taisnība, — viņš apgalvoja Hārnijam, kad abi sooja aiz muguras Fronai un Sentvinsentam. — Es labprāt būtu redzējis…

— Gumijas…

— Ej tu ratā ar savu gumiju! — Mets nikni iebļāvās.

— Kā jau teicu, — Hārnijs nesatricināmi turpināja, —- gumijas zābaku cena uz palu laiku sakāps līdz māko­ņiem. Trīs unces pārī, par to es lieku galvu ķīlā. Pašlaik var tos iepirkt par unci pārī un šajā darījumā nopelnīt divas unces no pāra. Droši kā bankā, Met, turi tik kabatu vaļa!

— Velns lai parauj tevi ar visu tavu banku! Man tak visu laiku Nora, mīlulīte, vien prātā.

Viņi novēlēja Fronai un Sentvinsentam arlabvakaru un strīdēdamies aizgāja zem zvaigžņotajām debesīm Oper- nama virzienā.

Sentvinsents izdvesa skaļu nopūtu.

— Pēdīgi!

— Kas pēdīgi? — Frona vienaldzīgi atjautāja.

— Pēdīgi man radusies izdevība jums pateikt, cik labi jūs notēlojāt. Beidzamajā ainā jūs bijāt lieliska, tik da­biska, ka šķita — jūs patiešām uz mūžu aizejat no manas dzīves.

— Ak. kas par nelaimi!

— Tas bija briesmīgi.

— Nu nē.

— Jā gan. Es visus apstākļus attiecināju uz sevi. Jūs nebijāt Nora, jūs bijāt Frona; es biju nevis Torvalds, bet. Gregorijs. Kad jūs beigās nogājāt no skatuves ar cepuri galvā, mēteli mugurā un ceļa somu rokā, man šķita, ka nespēšu vairs nostāvēt un norunāt savu lomu līdz galam. Kad durvis noklaudzēja un jūs bijāt projām, mani vairs paglāba vienīgi priekškars. Tas man lika atjēgties, citādi es jau biju gatavs mesties jums pakaļ publikas acu priekšā.

— Dīvaini gan, ka iestudēta loma var tā ietekmēt cil­vēku, — Frona prātoja.

— Vai ne drīzāk kas cits?

Frona neatbildēja, un viņi nesarunādamies gāja tālāk. Spēles jūsma, kas Fronu aizrāva Noras tēlojumā, vēl ne­bija izgaisusi, un viņa visu laiku atradās aizvadītā vakara satraukuma varā. Bez tam meitene bija sapratusi zemtek­stu, kas slēpās Sentvinsenta vārdos, un viņu māca biklums, kāds pārņem sievieti, kad tā stājas pretī vīrietim, jūtot tuvojamies visintīmākās atzīšanās mirkli.

Nakts bija skaidra un auksta, taču ne pārmērīgi sve- lota — ne vairāk kā četrdesmit grādu zem nulles, un zemi pārplūdināja blāva, izkliedēta gaismas plūsma — tā nenāca ne no zvaigznēm, ne arī no mēness, kas vēl atra­dās kaut kur zemeslodes otrā pusē. No dienvidaustrumiem uz ziemeļrietumiem visu debess pamali ieskāva bāli zaļ­ganas spozmes loks, un tas tad izstaroja šo nespodro blāzmojumu.

Piepeši debesis virs galvas gluži kā prožektora stars pāršķēla balta gaismas strēle. Uz vienu acumirkli nakts uzplaiksnīja par spocīgi bālu dienu, tad iestājās vēl mel­nāka tumsa. Taču dienvidaustrumu pamalē galīgā klu­sumā jautās tāda kā viļņošanās. Zaļganīgās spozmes dū­maka burzguļodama šūpojās, cilājās un plaka, it kā taus­tot staipīdama augšup milzīgas, spokainas staru rokas. Vēlreiz gigantiskā raķete meta divkāršu ugunīgu svēdru pār visu debess loku no apvāršņa līdz zenītam un atkal atpakaļ līdz apvārsnim. Taču arī šī gaismas arka nespēja noturēties, un tai pa pēdām slīga melna nakts. Un atkal mirdzošā uguns plīva stalti traucās augšup — šoreiz platāka, blīvāka, spožāka, izšķērdīgi bārstīdama staru kū­ļus pa labi un pa kreisi; krāšņais liesmojums sasniedza zenīta visaugstāko punktu, traucās tam pāri un tālāk, otrā pusē nolaizdamies līdz zemes vistālākajai malai. Pēdīgi pār debess velvi bija pārmests tilts — un šis tilts notu­rējās!

Šoreiz līdz ar grezni liesmojošo ziemeļblāzmu pār zemi valdošais klusums tika pārtraukts, un desmit tūkstoši vilku suņu vienmuļās, gari stieptās gaudās kopīgi sāka izraudāt savas ciešanas un skumjas. Frona notrīsēja, un

Sentvinsents aplika roku viņai ap viduci. Sievietes in­stinkts tūdaļ izjuta šo vīrieša rokas skārienu, un vārās tīksmes tirpas izplūda pa visu viņas augumu, tomēr viņa nepretojās. Tālu lejā pie kājām vaimanāja vilku suņi, pār galvu plandījās ziemeļblāzma, un Frona juta, ka vīrietis viņu cieši pieglauž sev klāt.

— Vai man vēl jārunā? — viņš čukstēja.

Fronas galva gurdi un apmierināti noslīga uz viņa pleca, un abi kopā tie vēroja liesmojošo debess jumolu, kurā zvaigznes bija nobālušas un izdzisušas. Viļņodamas, plīvodamas, pulsēdamas kādā trauksmainā ritmā, vizuļo­damas visās spektra krāsās, kāvu ugunīgās šļāces brāz- moja pār debesīm. Viss debesu baldahīns šķita kā vareni aužamie stāvi, kuros ar vizmainiem velkiem un liesmaini lāktījošiem audiem, vijoties un mijoties visās krāstoņu pārejās, audās kopā karalisks purpurs ar tumšu jūras za­ļumu, līdz visgleznākais šķidrauts, krāšņi mirgojošs un neapjaušami gaisīgs, bija pārmests pār izbrīnītās nakts seju.

Bez kada brīdinājuma spožo tiltu satrieca tumsas var­mācīgā roka. Spraišļotais loks mulsā piesārtumā saļodzī­jās un sašķīda. To šķērsoja melnas aizas, kas pletās ar­vien plašākas, līdz saplūda kopā. Izkaisīti krāsu lāsumi un dziestošu spīgulīšu drumstalas bikli aizslīdēja uz ap­vāršņa malu. Tad atkal neizdibināmā, milzonīgā nakts stalti slējās pār pasauli, cita pēc citas atgriezās zvaig­znes, un no jauna sāka žēlabaini gausties vilku suņi.

— Es varu tev piedāvāt tik maz, mana mīļā, — vīrie­tis ierunājās ar tikko uztveramu sarūgtinājuma pieskaņu balsī. — Klaidojoša čigāna nejaušībām pakļauto likteni.

Sieviete, saņēmusi viņa roku, piespieda to sev pie sirds un izrunāja vārdus, ko sen pirms viņas bija teikusi kāda diža sieviete:

— «Telts un maizes garoziņa kopā ar tevi, Ričard.»