Sniega meita

VIII NODAĻA

— Un kādēļ gan es nevarētu lepoties ar savu nāciju?

Fronas vaigi tvīka un acis dzirkstīja. Abi nupat bija

kavējušies bērnības atmiņās, un Frona bija stāstījusi Kor­lisam par savu māti, kuru atcerējās ļoti miglaini. Gaiš­mataina skaistule — spilgti izteikta anglosakšu tipa —, tādu viņa to attēloja, vairāk gan papildinādama savas atceres ar to, ko stāstījuši tēvs un vecais Endijs no Dai­jas pasta kantora. Pēc tam diskusija bija pārsviedusies uz rases un nācijas jautājumiem vispār — un Frona savā aizrautībā izteica vienu otru spriedumu, kas Korlisa vai­rāk konservatīvajam prātam šķita riskanti un nepietiekami pamatoti. Viņš uzskatīja, ka stāv pāri nācijas egoismam un šauri angliskiem aizspriedumiem, un atļāvās pasmie­ties par Fronas bērnišķīgi nenobriedušo pārliecību.

— Visiem cilvēkiem raksturīgs ir uzskats, ka viņu nā­cija ir pati augstākā, — viņš turpināja. — Tas ir naivs, dabisks egoisms, gan veselīgs un lietderīgs, tomēr neap­šaubāmi aplams. Ebreji iedomājās sevi par dieva izredzēto tautu un turas pie šīm iedomām vēl šodien…

— Un tālab tie arī ir dziļi ietekmējuši vēsturi, — Frona pārtrauca.

— Tomēr laiks pierādījis, cik nepamatotas ir viņu iedo­mas. Paraugieties arī no otras puses. Nācija, kas iedomā­jas sevi par augstāko, visas pārējās nācijas uzskata par zemākām. To taču jūs saprotat. Būt romietim — tas savā laikā tika turēts par lielāku godu nekā būt karalim, un, kad romieši Ģermānijas mežos uzdūrās jūsu mežonīgajiem senčiem, viņi tikai sarauca uzacis un noteica: «Tā ir ze­māka rase, tie ir barbari.»

— Bet mēs dzīvojam vēl šodien. Mēs esam, bet romiešu vairs nav. Laiks ir īstā pārbaude. Līdz šim mēs pārbaudi esam izturējuši, un viss liecina, ka izturēsim arī turpmāk. Mēs esam vairāk piemēroti par citieml

— Egoisms.

— Nogaidiet! Vispirms pārbaudiet!

Runādama Frona impulsīvi satvēra Korlisa roku. No šī pieskāriena Korlisam sirds salēcās, asinis iebangojās un deniņos sāka žņaugt. Smieklīgi, tomēr brīnišķīgi, viņš no­domāja. Sādā veidā viņš bija gatavs strīdēties augu nakti.

— Pārbaudiet, — viņa atkārtoja, bez kāda samulsuma atkal atvilkdama roku. — Mēs esam darītāju un karotāju nācija, mēs aptveram visu pasauli un pakļaujam visas zonas. Mēs pūlamies un cīnāmies, un neatkāpjamies no savām pūlēm un cīniņā, lai cik bezcerīgi tie varētu šķist. Tā kā esam neatlaidīgi un izturīgi, mēs arī protam piemē­roties visdažādākajiem apstākļiem. Kura gan būs tā nā­cija, kas spētu mūs nomākt?

— Ā, jūs piemirsāt slāvus, — Korliss viltīgi pameta ierosinājumu.

— Slāvus! — Viņas seja izstiepās. — Tiesa gan, slāvi! Tie ir vienīgie jaunieši šajā pieaugušo un sirmbāržu pa­saulē. Taču viņiem viss vēl ir nākamībā, un nākotne tad arī dos spriedumu. Pa to laiku mēs gatavosimies. Varbūt mēs aizsteigsimies tiktāl priekšā, ka varēsim apturēt viņu izaugsmi. Jūs taču zināt — actekus spānieši varēja iznī­cināt tikai tālab, ka labāk pārzināja ķīmiju un prata lie­tot šaujamo pulveri. Vai gan mēs, kam taču pieder visa pasaule ar tās bagātībām, kas esam savākuši visas pasaules zināšanas, nevarēsim pievārēt slāvus, pirms tie sasnieguši vīra gadus?

Venss Korliss papurināja galvu par zīmi, ka nav vienis prātis, un pasmējās.

— Ai! Es jau zinu, ka esmu iekarsusi un sarunāju ap­lamības! — viņa izsaucās. — Bet galu galā mēs tomēr esam zemes sāls, un viens no pierādījumiem ir tas, ka mums ir drosme to pateikt.

— Bet nudien jūsu iekarsuins ir infekciozs, — viņš at­trauca. — Redzat, es pats arī sāku kvēlot. Mēs esam nevis dieva, bet gan dabas izredzēta tauta, mēs, angļi un sakši, un normāņi, un vikingi, un visa zeme ir mūsu mantojums. Tātad ceļamies un ejam iekarot!

— Nu jūs mani izsmejat, bet, starp citu, mēs jau esam sākuši iekarošanu. Kālab tad jūs esat atbraucis uz zie­meļiem, ja ne tālab, lai ņemtu savās rokās nācijas liku­mīgo īpašumu?

Padzirdusi tuvojamies soļus, viņa pagrieza galvu un apsveikuma vietā izsaucās:

— Man ir lūgums pie jums, kapteini Aleksander! Es aicinu jūs būt par liecinieku!

Policijas kapteinis, sasveicinādamies ar Fronu un Kor- lisu, smaidīja savu ierasto, vīrišķīgi jautro smaidu.

— Par liecinieku? — viņš atjautāja. — Ak, jā!

Ka drosmīga komanda esam, to noliegt nevarēs, — Kaut arī vergojam airiem, bet jūrai pavēlam mēs.

Viņa dobjajā balsī skandēto vārsmu bargais svinīgums bija tik atbilstošs pašreizējam noskaņojumam, ka Frona, aizrāvusies jūsmā, satvēra viņu aiz abām rokām. Korli­sam iekšā kaut kas sažņaudzās. Viņš jutās sašutis. Netī­kami bija redzēt meiteni tik nevērīgi izdāļājam šo karsto, spēcīgo roku spiedienus. Vai tad viņa tik vēlīga visiem, kuru vārdi vai rīcība viņai iepatikušies? Korliss labprāt juta meitenes pirkstus spiežam viņa roku, taču šis pie­skāriens viņam šķita izlaidīgs, ja tāds tiek piešķirts ku­ram katram garāmgājējam.

Sals un bālasinība ir savstarpēji nesavienojami jēdzieni. Ziemeļzeme ielej cilvēka asinīs tādu kaismi un enerģiju, kādu viņš nekad neiegūs siltāka klimata novados. Tādēļ arī gluži dabiski, ka spontāni uzliesmojusī Korlisa un Fro- nas draudzība nebija ne gausa, ne rāma. Viņi bieži sati­kās Fronas tēva mājās un bieži kopā izgāja šur un tur. Viņus vilktin vilka vienu pie otra, un šo labpatiku nespēja sagandēt arī pastāvīgās domstarpības. Fronai Korliss pa­tika jau tāpēc vien, ka bija vīrišķīgs. Pat visneapvaldītā- kajos fantāzijas lidojumos viņa nespēja sevi iztēloties saistībā ar cilvēku, kas, lai nezin cik garā cildens un inte­lektuāls, nebūtu vīrišķīgs arī tīri fiziski. Viņa labprāt un ar prieku nolūkojās spēcīgos savas rases vīriešos ar skaisti un proporcionāli veidotu ķermeni un ciļņainiem muskuļiem, kas liecināja par spēju strādāt un darboties. Viņas acīs vīrietis pirmām un galvenām kārtām bija cīnī­tājs. Frona ticēja dabiskajai izlasei un dzimuma izlasei, un, pēc viņas pārliecības, vīrietim, kas šādā ceļā mantojis dotības un spējas, tās arī jāliek lietā savā labā un jāiegūst no tām viss, ko tās spēj dot. Tāpat arī ar instinktiem. Ja viņai patīk kāds cilvēks vai kāds priekšmets, tad tam tā arī jābūt, tas nāk par labu viņai pašai. Ja viņai sagādā prielai vērot staltu, spriegi muskuļotu augumu — kālab liegt sev šo prieku? Kālab lai nemīlētu skaistu ķermeni, un kāpēc par to būtu jākaunas? Viņas nācijas vēsture, tāpat kā visu citu nāciju vēsture, cieši apstiprina šā vi­ņas izraudzītā ieskata pareizību. Kopš laiku laikiem vār­guļi un mīkstčauļi arvien ir nozuduši no vēstures skatu­ves. Vienīgi stiprie spēj mantot pasauli. Pati viņa bija dzimusi no stiprajiem un savu likteni gribēja saistīt vie­nīgi ar stipru cilvēku.

Tomēr nekādā gadījumā viņa nebija vienaldzīga pret cilvēka garīgo pasauli. Gluži otrādi, viņas prasības pret to bija tieši tādas pašas — cilvēkam arī garā jābūt tikpat stipram. Nekādas šaubīšanās, nekādas stomīšanās, biklas vilcināšanās, bērnišķīgas činkstēšanas! Prātam un dvēse­lei uz visu jāmāk reaģēt tikpat strauji, skaidri un noteikti kā ķermenim. Gars nav radīts tikai sapņojumiem vien. Tapat kā miesai, tam vajag censties un pūlēties. Tādam tam jāpaliek kā darbdienās, tā vaļas brīžos. Frona spēja saprast arī vārgo, ja tas bija maigs un cildens garā, viņa pat spētu to iemīlēt par šo maigumu un cildenumu, taču pilnīga viņas mīlestība varētu kļūt vienīgi tad, ja šis cil­vēks būtu spēcīgs arī fiziski. Viņa cieši ticēja savu uz­skatu pareizībai. Viņa deva miesai, kas miesai pienākas, un garam, kas garam pienākas, tomēr augstāk par visu vērtēja pati savu izraudzīto īpašo ideālu. Viņa vēlējās.

lai tie abi ietu roku rokā. Pravietisks gars un gremošanas traucējumi viņai šķita ļoti neveiksmīgs savienojums. Za­ļoksnējs mežonis un klibs dzejnieks! Frona apbrīnotu vienu par viņa muskuļiem un otru par viņa vārsmām, bet vis­labāk viņai būtu paticis, ja tie abi jau sākotnēji bijuši viena būtne.

Un tagad par Vensu Korlisu. Pirmkārt, un tas ir vis­svarīgākais, starp viņiem valdīja tā fizioloģiskā saskanība, kuras dēļ Korlisa rokas pieskāriens Fronai sniedza baudī­jumu. Kaut arī dvēseles kaismi tiektos viena pēc otras, ja ķermeņi necieš tuvību, tad laime ir dibināta uz smiltīm, tās celtne ir ļodzīga un nestabila. Tālāk — Korlisam bija leģendu varoņa fiziskās dotības, taču bez dzīvnieciska raupjuma iezīmēm. Viņa muskulatūra bija attīstīta vairāk kvalitatīvi nekā kvantitatīvi, un tieši kvalitatīvā attīstība jau piešķir formai skaistumu. Milzenim nav nepieciešams būt samērīgi veidotam, un proporcionāliem muskuļiem nav jābūt masīviem.

Un galu galā — ne jau pēdējām kārtām, tomēr galu galā — Venss Korliss nebija ne garīgi sastindzis, ne arī dekadentiski noskaņots. Fronai viņš šķita svaigs, veselīgs un spēcīgs — itin kā pacēlies zemei pāri, tomēr neatrā- vies no tās. Protams, visas šīs atziņas viņai dzima zem­apziņā. Viņas secinājumi bija dibināti uz jūtām, nevis prātojumiem.

Kaut gan viņi ķīvējās un nebija vienis prātis visdažā­dākajos jautājumos, tomēr viņu attiecību pamatos, pašās dzīlēs, bija nesatricināma vienprātība. Fronai Korlisā pa­tika stingrā skaidrība spriedumos un labvēlīgais humors, kas allaž glāba situāciju. Korlisā apbrīnojami apvienojās nosvērta nopietnība ar ķircinošu zobgalību. Fronai patika uzmanīgā pakalpība, kas bija daļa Korlisa būtības, nevis ārišķīga dižošanās. Viņai patika cēlsirdība, ar kādu viņš Laimīgajā Apmetnē bija piedāvājis viņai indiāni pavados un ceļa naudu atpakaļ uz Savienotajām Valstīm. Korlisa rīcība atbilda viņa vārdiem. Fronai patika viņa pasaules viedoklis, viņa dabiskais uzskatu plašums, ko viņa izjuta vienmēr, lai gan bieži viņš vārdos bija skops. Viņai patika Korlisa prāts. Kaut gan mazliet akadēmisks, mazliet mo­dernā zinātniskā formālisma iestrāvots, tas tomēr pilnīgi ļāva viņu iekļaut augsti intelektuālu cilvēku kategorijā. Viņš spēja stingri nošķirot jūtu uzplūdus no saprāta sprie­duma. Arvien savlaicīgi saplūdinot visus šos faktorus, viņš prata nekad nekļūdīties. Un te nu, lūk, bija lielāka vaina, ko Frona atrada Korlisā, — viņa šaurā aizspriedu­ma inība, kas neļāva izpausties visiem šiem faktoriem; viņa aizspriedumi it kā runāja pretī uzskatu plašumam, kas — Frona to labi zināja — viņam tiešām piemita. Taču viņa bija pārliecināta, ka tas nav nelabojams trūkums un ka Korlisa pašreizējais jaunais dzīves veids ir īsti piemērots šā trūkuma novēršanai. Viņš bija pārpilnam bagāts ar kultūru, viņam tikai vajadzēja vēl mazliet dzīves pie­redzes.

Un Fronai Korliss patika tāds, kā ir — visā kopumā, bet tā ir pavisam atšķirīga patika no tās, kas attiecas uz katru atsevišķo komponentu, no kādiem sastāv cilvēka būtība. Nav nekāds brīnums, ka divi saskaitāmie ne tikai dod to abu summu, bet veido vēl kaut ko trešo, kas ne­ietilpst nevienā no abiem saskaitāmajiem. Tā tas bija arī ar Korlisu. Fronai patika viņš pats, jo viņam piemita kaut kas, ko nevarēja atšķirt nost kā daļu viņa būtības, ne arī vērtēt kā šo daļu summējumu; uz šī «kaut kā» balstās ticība, un tas allaž iedzinis strupceļā filozofiju un zinātni. Tomēr — Fronai Velzai patikšana vēl nenozīmēja mīles­tību.

Vispirms un galvenokārt Frona Velza valdzināja Vensu Korlisu tālab, ka iekšējas alkas viņu sauca atpakaļ pie ze­mes. Korlisa izjūtas bija tā samezglotas, ka sievietēm, kas attālinājušās no dabiskuma, nebija cerību rast viņa acīs žēlastību. Tādu sieviešu viņš bija saticis vai cik, taču ne­vienai nebija izdevies izvilināt viņa sirdī jel vienu strau­jāku pukstu. Lai gan pamazām viņš instinktīvi sāka izjust draudzīgas saderības trūkumu — tās saderības, kas ar­vien ievada mīlestību starp vīrieti un sievieti, — nevienai no līdz šim sastaptajām Ievas meitām nebija izdevies aizpildīt šo tukšumu. Garīgu tuvību, seksuālu saskaņu — vai nu kā sauktu tās netveramās izjūtas, ko apzīmē par mīlestību, — viņš nekad nebija pazinis. Kad Korliss sa­tika Fronu, šīs jūtas viņā uzmutuļoja pēkšņi un uzreiz pilnā briedumā. Taču viņš tās pārprata, domādams, ka tas ir tikai jaunā un neparastā valdzinājums.

Daudzi augsta dzimuma vīri ar izcilu audzināšanu ir padevušies šim saucienam atgriezties pirmatnībā. Un dažs labs no šiem vīriem ir apprecējis zemnieku meiču vai kroga meitu, tā likdams citiem apšaubīt viņa veselo sa­prātu un garīgo nosvērtību. Bet tie, kam dzīvē mēdz nelaimēties, paši sliecas neuzticēties jūtām, kas viņus pa­kļāvušas, aizmirsdami, ka daba ņem un dod atbilstoši katra individuālajām vajadzībām. Jo katrā šādā gadījumā, kad radies vilinājums griezties atpakaļ, impulss ir bijis veselīgs, tikai laiks un vieta nav gadījušies īstie, un tā iz­nāk, ka nejauša tuvība nosaka, vai izredzētā būs kroga meita vai zemnieku meiča.

Vensam Korlisam, par laimi, laiks un vieta bija labvē­līgi, un Fronā viņš atrada kā kultūru, bez kuras nespēja iztikt, tā arī tīro, skarbo zemes dvesmu, kas viņam bija nepieciešama. Audzināšanas un izglītības ziņā Frona bija īsts brīnums. Korliss bija jau agrāk saticis ne vienu vien zināšanas sagrābājušu sievieti, taču Fronas zināšanas sniedzās tālu pāri paviršai apguvei. Bez tam viņa sen zi­nāmiem faktiem prata iedvest jaunu jēgu un visparastākās parādības izklāstīt ar jaunu, pārliecinošu enerģiju. Kaut gan Korlisa apgūtais konservatīvisms brīdināja viņu no briesmām, viņš nespēja atturēties pretī Fronas domu gā­jienu īpatnējai pievilcībai, bet skolniecisko naivumu vērsa par labu meitenes entuziasms. Lai arī viņš nepievienojās daudz kam no tā, ko Frona dedzīgi aizstāvēja, tomēr vi­ņas kaismīgā atklātība un aizrautība bija atzinības cie­nīgas.

Fronas galvenais trūkums viņa acīs bija nerēķināšanās ar pieņemtajām uzvedības normām. Sieviete viņam šķita tāds neizsakāms svētums, ka viņš nespēja noskatīties, ja tā uzdrošinājās spert kāju uz riskantas takas. Ja kāda sieviete — lai cik tā cienījama — uzdrīkstējās pārkāpt ro­bežas un noteikumus, kādus uzliek kārta un stāvoklis, viņam tā šķita izlaidīga. Un šāda izlaidība jau tuvojās… protams, to viņš nespēja izteikt, domādams par Fronu, lai gan tās nepārdomātā rīcība viņu bieži aizvainoja. Taču aizvainotību viņš juta vienīgi Fronas prombūtnē. Fronas klātienē, kad raudzījās viņas acīs, kas arvien atbildēja skatienam, kad sasveicinoties vai atvadoties spieda viņas roku, kuras spiediens allaž bija atklāts un stingrs, Korliss apzinājās, ka Frona spēj būt tikai laba un patiesīga.

Frona viņam patika visdažādākos veidos un par dažā­dām īpatnībām. Par viņas straujo impulsivitāti, par viņas allaž kaismīgo pacilātību. Un pēdīgi, kaut cik paelpojis Ziemeļzemes gaisu, viņš sāka Fronā cienīt arī tās biedris- kurnu pret visiem, kaut gan sākumā bija par to sašutis. Vēl viņam Fronā iepatikās daudz kas, piemēram, tas, ka Frona nekad nekļīrējās, un viņš tikai tagad atskārta, ka šo īpašību sākumā bija turējis par kautrības trūkumu. Tas notika tieši dienu pirms tam, kad viņš, pats vēl neatģi- dies, bija ielaidies ar Fronu diskusijā par «Kamēliju dāmu». Viņa bija to redzējusi ar Zāru Bernāru un sajūs­mināta kavējās šajās atmiņās. Pēc tam, ejot mājās, viņš juta trulu sāpi urbināmies sirdī un centās Fronas tēlu saskaņot ar mātes uzspiesto ideālu, pēc kura nevainība būtu tikai cits apzīmējums nezināšanai. Tomēr galu galā nākamajā dienā viņš to bija pārdomājis un izpratis līdz galam, tā atraisīdams vēl vienu mezglu mātes austajā aizspriedumu tīklā.

Viņam patika Fronas krāšņo, nepakļāvīgo matu cirtu liesmainais mirdzums saulstaros un zeltainais vizmojums uguns atblāzmā. Viņam patika Fronas kājas glītās kur­pītēs un pelēko getru apņemtie lieli, kas tagad diemžēl bija aizsegti skatienam, jo Dausonā sievietes valkāja ga­rus svārkus. Viņam patika tās spēcīgais, slaidais augums, patika iet tai līdzās, kad tā spēra plašu soli, piemēroda­mās viņējam, un baudījums viņam bija jau vērot vien, kā tā soļo pār istabu vai nāk pāri ielai. Dzīvīgums un prieks par dzīvi draiski virmoja viņas asinīs, tas jautās katrā samērīgi izcilnētajā muskulī un katrā ķermeņa izliekumā. Viņam patika tas viss. It īpaši viņu sajūsmināja apakš­delma apaļīgais velvējums, tik tvirts, spriegs un mokoši valdzinošs, ka pārāk drjz tas šķita paslēpjamies no ska­tiena zem vaļīgi kuplās piedurknes.

Normālam vīrietim ir stipra tieksme ārējo skaistumu saistīt ar garīgo, un tāda bija arī Vensam Korlisam. Ja viņam patika ārējais, tas nenozīmēja, ka viņš neprastu novērtēt iekšējo. Fronā viņam patika tie abi, un Frona viņam patika pati par sevi. Bet Korlisam — kaut gan viņš to neapzinājās — patikšana nozīmēja mīlestību.