Sniega meita

XXX NODAĻA

Nākamajā rītā Džeikobs Velzs, lai arī Sabiedrības piln­varnieks un miljoniem vērtu raktuvju īpašnieks, pats sa­skaldīja malku dienas vajadzībām, aizsmēķēja cigāru un devās pa salu lejup uzmeklēt baronu Kurbertēnu. Frona, nokopusi brokasta traukus, izkāra ārā drēbes, lai pavēdi­nās, un pabaroja suņus. Tad viņa izņēma no savas ceļa somas apbružātu Vordsvorta [5] dzejoļu sējumiņu un aiz­gāja uz krastmalu, kur ierīkojās ērtā sēdeklī, ko veidoja divas ar saknēm izgāztas priedes. Tik vien arī bija ka atvēra grāmatu, jo acis viņai aizvien aizklīda pāri Ju- konai, kavēdamās pie ūdens vērpetes zem krasta klintīm, pie upes līkuma tālumā un pie sēres gala, kas stiepās pāri upei. Cilvēka izglābšana un neprātīgais brauciens viņai glabājās atmiņā pavisam svaigs, taču visos šais no­tikumos šur un tur gadījās dīvaini, tukši laika sprīži, par kuriem viņa maz ko atcerējās. Cīniņš pie aizas mutes šķita bezgalīgs, viņa nezināja, cik ilgi tas vilcies; un tra­kais brauciens gar Šķelšanās salas krastu līdz Rubo sa­lai — prāts gan liecināja, ka tāds noticis, bet atminēties viņa nevarēja neko.

Aiz tīras kaprīzes Frona ņēmās domās izsekot katram Korlisa solim šajās trijās notikumiem pilnajās dienās, bet neapzinīgi vairījās pat domās skart to otro cilvēku, kuru bija pretīgi vārdā saukt. Ar to visu saistījās kaut kas briesmīgs, un viņa zināja, ka agri vai vēlu būs jāsastopas ar šo briesmīgo, taču centās attālināt šo brīdi. Frona bija izmocīta un salauzīta kā miesīgi, tā garīgi, un jebkura gribas piepūle tagad būtu nepanesama. Patīkamāk pat pa­kavēties domās pie Tommija — pie Tommija ar drošuļa mēli un gļēvuļa dūšu. Viņa apņēmās sevī, ka tā sieva un bērni Toronto netiks aizmirsti, kad Ziemeļzeme izmaksas dividendes Velziem.

Nokrakstot sausam vītola zaram zem kāda kājām, viņa satrūkās un pacēla acis — priekšā stāvēja Sentvinsents.

— Tu neesi mani apsveikusi ar izglābšanos, — viņš jautri ierunājās. — Bet vakar vakarā tu, jādomā, biji līdz nāvei nogurusi. Es spriežu pēc sevis. Un turklāt tu taču likko biji atgriezusies no tā trakā brauciena pa upi.

Viņš pazagšus vēroja Fronu, gribēdams nomanīt, kāds viņai garastāvoklis un kāda nostāja pret notikušo.

— Tu esi varone, Frona; jā, tiešām varone, — viņš at­sāka ar pāri plūstošu jūsmību, — tu izglābi ne tikai past­nieku, bet, panākdama sēdes pārtraukšanu, izglābi arī mani. Ja pirmajā dienā vēl kaut viens liecinieks būtu ticis pie vārda, es būtu pienācīgi pakārts, pirms pie apvāršņa uzradās Govs. Lāga zēns šis Govs. Zēl gan, ka viņam jā­mirst.

— Esmu priecīga, ka varēju būt palīdzīga, — Frona sacīja, pie tam prātodama, ko vēl varētu pateikt.

— Un, protams, mani var apsveikt…

— Tavs tiesas process diezin vai pelna apsveikumu, — viņa aši atteica un mirkli cieši ieskatījās tam acīs. — Prie­cājos, ka viss beidzies tā, kā jau nu beidzies, bet, protams, apsveikumu tu no manis nevari gaidīt.

— Oh-ho-ho! — viņš gari novilka. — Ak tad uz to tu mērķē? — Viņš labsirdīgi pasmaidīja un grasījās it kā apsēsties, taču Frona neatbrīvoja sev blakus vietu, un viņš palika stāvam. — Es, protams, varu visu izskaidrot. Ja tās būtu bijušas tādas sievietes …

Frona bija nervozi žņaudzījusi roku, bet, izdzirdusi šos vārdus, viņa spalgi iesmejas.

— Sievietes? — viņa pārjautāja. — Sievietes? — atkār­toja vēlreiz. — Nekļūsti smieklīgs, Gregorij!

— Spriežot pēc tā, kā tu aizstāvēji mani tiesas laikā,— viņš iesāka pārmetoši, — es domāju …

— Ai, kā tu nesaproti, — viņa noteica bezcerīgi. — Ne­kā tu nesaproti. Paraugies uz mani, Gregorij, un pieraugi, vai nepalīdzēšu tev saprast. Tavu klātbūtni rnan ir grūti panest. Tavi skūpsti mani aizvaino. Tos atceroties, man vēl vaigi deg un lūpas šķiet netīras. Un kāpēc? Sieviešu pēc, par kurām tu varot visu izskaidrot? Cik maz tu mani saproti! Vai pateikt, kāpēc?

No upes krasta atskanēja vīriešu balsis un ūdens šļak­sti. Frona aši pameta acis un redzēja, ka Dels Bišops stūrē stumjamo laivu pret straumi, bet Korliss stāv krastā, noliecies pār tauvas rituli.

— Vai pateikt, kāpēc, Gregorij Sentvinsent? — viņa vēlreiz jautāja. — Vai pateikt, kāpēc tavi skūpsti mani pazemojuši? Tāpēc, ka tu esi lauzis uzticību likumam par pārtiku un segu. Tāpēc, ka tu izmantoji cilvēka viesmīlību un, ne pirksta nepakustinādams, varēji mierīgi noskatī­ties, kā šis cilvēks zaudē spēkus nevienlīdzīgā cīņā par savu dzīvību. Ai, labāk gan tu būtu gājis bojā, viņu aiz­stāvēdams, tad vismaz tu būtu palicis labā piemiņā! Jā, labāk, ja tu pats būtu viņu nogalējis! Tas vismaz pierā­dītu, ka tev ir asinis dzīslās.

— Un to tu sauc par mīlestību? — Sentvinsents nicīgi iesāka, jo viņā mītošais saniknotais velns jau atka! sāka rosīties. — Pieneņpūku mīlestība, tik tiešām! Ak dievs, kas tik mums, vīriešiem, vēl nav jāmācās!

— Es gan domāju, tu jau esi lieliski izskolots, — Frona atcirta. — Ko tad tās citas sievietes darīja?

— Bet ko tu esi nodomājusi darīt? — viņš uzstāja, ne­veltīdams tās vārdiem uzmanību. — Ar mani nevar spē­lēties. Tu nevari mani pamest un palikt nesodīta. To es nepieļaušu, brīdinu tevi. Tu šai novadā esi atļāvusies tādu rīcību, kas aptraipīs tavu vārdu, ja kļūs zināma. Man ir ausis, un es uz tām neguļu vien. tev nenāksies viegli at­taisnoties par vienu otru faktiņu, ko tu vēlētos izskaidrot nevainīgi.

Frona nolūkojās viņā, un tās smīns pauda auksti nicīgu nožēlu, kas satracināja Gregoriju.

— Esmu nospiests pie zemes, par mani var ņirgāties, mani var atļauties nožēlot, bet to es tev apsolu — es novilkšu tevi sev līdzi. Ak mani skūpsti tevi pazemojuši, ko? Tad diezin ko tu izjuti Laimīgajā Apmetnē uz Daijas takas?

It kā par atbildi šiem vārdiem pie viņiem pienāca Kor­liss, vēzēdams rokā tauvas rituli.

Frona sveicinādama pameta viņam ar roku.

— Vens, — viņa teica, — pastnieks ir atnesis tēvam svarīgas ziņas, tik svarīgas, ka tēvam jādodas uz ārpa­sauli. Viņš un barons Kurbertēns jau šodien pievakarē izbrauks ar «Bižū». Vai jūs neaizvestu arī mani uz Dausonu? Es gribētu tikt projām tūliņ, šodien pat.

Viņš… viņš mani uzvedināja uz domām par tevi, — viņa bikli piebilda, norādīdama uz Sentvinsentu.