Sniega meita

II NODAĻA

Viņa iznāca no birzs starp vizmaini baltajiem bērzu stumbriem un, tiklīdz pirmie saules zaķīši iemirguļojās viņas vaļējos matos, viegliem soļiem aiztecēja pār rasaino pļavu. Zeme bija uzburbusi aiz valguma pārpilnības, un kājas tajā mīksti iegrima, bet slapjie augu stublāji plak- šķēdami sitās pret viņas ceļiem, vizuļainām strūklām šķiezdami visapkārt briljantu lāsītes. Rītausma sārtojās meitenes vaigos, rīta spožums staroja acīs, un viņa visa kvēlot kvēloja savā jaunībā un jūsmā. Jo meitene, māti zaudējusi, bija izaugusi pie dabas krūts, tāpēc kaismīgi mīlēja gan mūžvecus kokus, gan vijīgus stiebrus, tāpēc plaukstošās dzīvības tikko jaušamās šalkas ielīksmoja vi­ņas ausis, bet zemes tvanīgā dvaka viņas nāsīm šķita kā vissaldākā smarža.

Tur, kur pļavas augšmala ieslīga tumšā, šaurā meža ailē, starp kailstiebru pienenēm un izšķērdīgi spilgtām gundegām viņa uzgāja Aļaskas lielziedu vijolīšu ceru. Visā garumā izstiepusies zemē, viņa iespieda seju smar- žainajā vēsumā un abām rokām sarausa mēļos ziedus sev ap galvu kā krāšņu diadēmu. Par savu uzvešanos viņa nekautrējās. Ilgi viņa bija maldījusies starp lielās pasau­les mežģiem un režģiem, netīrajiem zaimiem un nāvējoša­jām kaislībām, bet atgriezusies no turienes vienkārša, skaidra un nesalauzta. Tālab viņa jutās tik laimīga, te gulēdama un domās kavēdamās pie agrākajām dienām, kad pasaule vēl sākās un beidzās tepat pie apvāršņa un kad viņa bija braukusi pāri kalnu pārejai, lai paskatītos uz Bezdibeni aiz zemes malas.

Viņas bērnībā dzīve bija ārkārtīgi vienkārša, ar nedau­dzām, toties ļoti stingrām kārtulām. īsi un kodolīgi tās varētu definēt, kā Frona vēlākos gados kaut kur bija lasī­jusi, par «ticību pārtikai un segai». Pie šās ticības ir turē­jies viņas tēvs, Frona domāja, atminēdamās, cik labvēlīgi ļaužu lupas min tēva vārdu. So ticību bija mantojusi arī viņa, šo ticību viņa bija paņēmusi sev līdzi pāri Bezdibe­nim uz to pasauli, kurā cilvēki aizgājuši no vecajām pa­tiesībām un paši darina sev egoistiskas dogmas ar visiz­smalcinātākās kazuistikas palīdzību, un šo ticību viņa bija atvedusi atkal atpakaļ — vēl arvien tikpat svaigu, spirgtu un dzīvespriecīgu. Viņai bija cieša pārliecība, ka viss taču ir ļoti vienkārši, — kālab gan visiem nevarētu būt tāda pati ticība kā viņai — ticība pārtikai un segai? Ticība tā­liem ceļiem un mednieku apmetnēm? Ar šo ticību spēcīgi skaidras sirds cilvēki stājas pretī negaidītām briesmām un pat nāvei gan uz sauszemes, gan jūras. Kālab gan ne? Tā taču ir Džeikoba Velza ticība! Meta Makārtija! Un to indiāņu zēnu, ar kuriem viņa savā laikā rotaļājusies! Un indiāņu meiteņu, kuras viņa vadījusi amazoņu kaujās! Un pat vilku suņu, kas skrēja aizjūgā, vilkdami viņu pār sniega klajiem! Tā ir veselīga, uz dzīves īstenību dibināta ticība, tā ir laba ticība, Frona domāja un jutās laimīga.

No birzs meiteni apsveica sarkankrūtīša skanīgā dzies­miņa, un viņa, atģidusies no domām, sāka ieklausīties austošajā dienā. Tālu mežā bungoja paipala, un vāverīte, noplanējusi žuburā tieši Fronai virs galvas, aizlēkāja tā­lāk no zara zarā, no koka kokā, visu laiku nemitīgi bār­damās. No skatieniem slēptās upes atskanēja rosīgo dē­kaiņu klaigas — tie jau bija izberzējuši miegu no acīm un posās ceļā, lai dotos Ziemeļpola virzienā.

Frona piecēlās, atsvieda matus pār pleciem un gluži neviļus sāka soļot pa taku, kas, vīdamās starp kokiem, veda uz virsaiša Džordža un Daijas cilts indiāņu apmetni. Mežā viņa sastapa zēnu, kura kailo, bronzaino dieva augumu sedza vienīgi gurnu apsējs. Zēns lasīja žagarus un pār bronzas krāsas plecu uzmeta viņai nīgru skatienu. Frona Daijas cilts valodā novēlēja zēnam labrītu, bet viņš papurināja galvu, aizvainojoši iesmējās un, pārtraucis darbu, saukāja viņai pakaļ bezkaunīgus vārdus. Frona ne­saprata zēna izturēšanos — tādas nebija seno laiku para­žas, tālab, satikusi Sitkas cilts indiāni, liela auguma puisi, kas viņā nikni pablenza, meitene muti vaļā nevēra.

Mežmalā iznākusi, viņa ieraudzīja savā priekšā apmetni. Tā nebija seno laiku apmetne ar pārdesmit būdiņām, kas klajuma vidū saspiedušās nekārtīgā čupiņā, it kā cita pie citas patvērumu meklējot, — tā bija plaša nometne. Tā sākās pie paša meža, aizstiepās uz visām pusēm starp klajotnē izkaisītajām koku skupsnām, turpinādamās aug­šup un lejup gar upes krastu, kur garās laivas bija pie­sietas kādās desmit, divpadsmit rindās. Te mitinājās dažādas ciltis, salasījušās kopā no jūras piekrastes tūksto­šiem jūdžu garumā, — tā bija pagājušos laikos nepiere­dzēta parādība. Indiāņi bija no viņai nepazīstamām ciltīm, atceļojuši šurp kopā ar sievām, iedzīvi un suņiem. Burzmā viņa saskārās ar Džūna un Vrangeļa salu iemītniekiem, viņu grūstīja niknacainie stiksu cilts indiāņi, atnākuši pāri pārejai, negantie čilkati un iebraucēji no Karalienes Šarlotes salām. Bet skatieni, kādus tie viņai uzmeta, bija drūmi un nīgri, kamēr citi jautrākas dabas puiši — un tas bija vēl ļaunāk — lūrēja meitenei sejā augstprātīgi izaici­noši un runāja jēlības.

Šī nekaunīgā izturēšanās Fronu nevis biedēja, bet sa­niknoja; viņa jutās aizvainota, un priekpilnā atgriešanās dzimtenē bija sarūgtināta. Taču viņa aši vien aptvēra, ko tas viss nozīmē: viņas tēva laiku patriarhālā dzīves kār­tība bija beigusies, un civilizācija kā svilinošs taifūns bija brāzusies šiem cilvēkiem pāri vienā dienā. Zem paceltā ādas durvju aizkara palūkojusies kādā vigvamā, viņa ieraudzīja bariņu indiāņu puišu ar iekritušām sejām tu­pam lokā uz zemes. Sadauzītu pudeļu grēda pie ieejas liecināja par nomodā pavadītu nakti. Kāds baltais ar rupju blēža seju dalīja kārtis, bet uz galda vietā paklātās segas kaudzītēs krājās zelta un sudraba naudas gabali. Dažus soļus tālāk Frona sadzirda tarkšķoši griežamies laimes ratu un ieraudzīja sadrūzmējušos indiāņus — kā vīriešus, tā sievietes — dedzīgā kārē liekam uz spēles vaiga sviedros nopelnīto naudiņu cerībā laimēt kādu spilgtu nieciņu. Gan no tipi teltīm, gan būdiņām plūda čērkstoši un juceklīgi lētu leijerkastu meldiņi.

Kāda veca sieva, kas, sēdēdama piesaulē pie vaļējās vigvama ieejas, mizoja vītola nūju, pacēla galvu un pēk­šņi griezīgi iekliedzās.

— Hī-hī! Tenasa Hī-hī! — viņa satraukti murmulēja, cik nu skaidri atļāva bezzobainā mute.

Frona no šī sauciena sarāvās. Tenasa Hī-hīl Mazā

Smaidule! Tā viņu sauca indiāņi sen pagājušajās dienās! Viņa pagriezās un piesteidzās pie vecās sievietes.

— Vai tik drīz tu mani aizmirsi, Tenasa Hī-hī? — sieva purpināja. — Bet tavas acis tak ir jaunas un skaclras! Nīpoza tik drīzi neaizmirst.

— Vai tā esi tu, Nīpoza? — Frona izsaucās, ar grūtī­bām meklēdama vārdus gadiem ilgi nerunātajā indiāņu mēlē.

— Jā, tā ir Nīpoza, — sirmgalve atbildēja, ievilka Fronu vigvamā un uz karstām pēdām aizdzina žiglu zē- neli nez kādā uzdevumā. Abas apsēdās uz grīdas, un vecā indiāniete mīļi glāstīja Fronas roku, brīdi pa brīdim ar izbalējušām, duļķainām acīm pavērdamās tai sejā. — Jā, tā ir Nīpoza, ātri novecojusi, jo mūsu sievietes noveco ātri. Nīpoza, kas tevi maziņu uzcināja uz rokām. Nīpoza, kas deva tev vārdu Tenasa Hī-hī. Kas tevis labā cīnījās ar nāvi, kad tu biji sasirgusi, kas lasīja augus mežos un zālītes norās, vārīja no tiem tēju un deva tev dzert. Tomēr pārmaiņu tevī es saredzu maz, jo pazinu tevi uz vietas. Jau tava ēna, kas krita uz zemes, lika man pacelt galvu. Nu varbūt nedaudz pārmaiņu. Tu esi slaida un lokana kā vītola zars, un saule tavus vaigus šais gados skūpstījusi vieglāk, tomēr mati vēl ir tie paši nepaklausīgie, brūni kā paisuma viļņos plāvojošas jūraszāles, un mute arī tāda pati — arvien kāro smieties un nekad negrib raudāt. Un acis ir tikpat dzidras un uzticīgas kā tais dienās, kad Nī- - poza tevi rāja par nedarbiem, bet tu nepatiesu vārdu ne­parko neņēmi mutē. Ai! Ai! Tās citas sievietes, kas tagad ieradušās šai zemē, nav tādas kā tu.

— Bet kālab baltā sieviete jūsu vidū vairs nav cieņā un godā? — Frona taujāja. — Jūsu vīrieši saka man sliktus vārdus apmetnē, un to dara pat zēni, kā tas, ko es satiku mežā. Senajās dienās, kad es vēl rotaļājos ar zēniem, tā­das nejaucības nenotika.

—- Ai! Ai! — skanēja Nīpozas atbilde. — Tā tas ir. Bet nenosodi viņus! Neizgāz savas dusmas pār viņu galvām! Jo taisnība ir tāda, ka vainojamas ir tavas cilts sievietes, kas mūsu dienās sanākušas šai zemē. Viņas nevar norā­dīt nevienu vīrieti un teikt: «Tas ir mans vīrs.» Nav labi, ja sievietes ir tādas. Viņas uz visiem vīriešiem raugās ar pārdrošām un bezkaunīgām acīm, viņu mēles runā netīrus vārdus, un viņu sirdis ir nelāgas. Tālab tavas cilts sievietes

nav cieņā un godā mūsu vidū. Ja runā par zēniem — nu, tie ir tikai zēni. Bet vīri — kā tad viņi var zināt?

Telts durvju aizklāji tika pasisti sānis, un ienāca vecs vīrs. Viņš noņurdēja sveicienu Fronai un apsēdās. Vienīgi trauksmains možums vecā vīra kustībās liecināja, cik ļoti viņš priecājas par meitenes ierašanos.

— Tātad Tenasa Hī-hī ir atgriezusies pie mums šais nelāgajās dienās, — viņš pēdīgi atļāvās ierunāties spalgā, drebelīgā balsī.

— Bet kālab nelāgas dienas, Muskim? — Frona vai­cāja. — Vai tad sievietes tagad nestaigā daudz košākos apģērbos? Vai vēderi jums nav pilnāki ar miltiem, žāvētu gaļu un citiem baltā cilvēka ēdieniem? Vai jaunekļi ne- iekrāj krietnu bagātību, valkādami nesamās lences un cilā­dami airus? Un vai tad tevi neatceras tāpat kā sensenos laikos un nenes ziedam gaļu un zivis, un segas? Kāpēc nelāgas dienas, Muskim?

— Tiesa, — vecais vīrs atbildēja priestera svinīgajā tonī, un acīs tam ievizējās seno laiku kvēles atblāzma. — Tas viss ir tiesa. Sievietes staigā košākos apģērbos. Bet viņas ir iepatikušās baltajiem vīriem un vairs neska­tās uz jaunekļiem, kuru dzīslās rit pašu tautas asinis. Tā­pēc cilts neaug augumā un sīki bērneļi vairs kņadēdami nepinas mums pa kājām. Tā nu tas ir. Vēderi mums ir pilnāki ar baltā cilvēka ēdieniem, bet tie ir pilnāki arī ar baltā cilvēka nelāgo viskiju. Nav arī noliedzams, ka jau­nekļi iekrāj krietnas bagātības, bet tie augām naktīm sēž pie kāršu spēles, un bagātība no tiem aizplūst, un tad tie saka skarbus vārdus cits citam, dusmās krīt arī sitieni — un jaunekļu starpā līst asinis. Kas attiecas uz veco Mus- kimu, tad gaļa, zivis un segas tiek ziedotas maz. Jo jau­nās sievietes ir novērsušās no vecās takas, bet jaunie vī­rieši vairs netur godā ne vecos totēmus, ne vecos dievus. Tālabad, Tenasa Hī-hī, šīs ir nelāgas dienas, un tās liek vecajam Muskimam ar skumju sirdi tuvoties kapa malai.

— Ai! Ai! Tā tas ir! — Nīpoza gaudās.

— Tavas cilts ļaužu trakums ir satracinājis arī ma­nējos, — Muskims turpināja. — Viņi nāk pār sāļo jūru kā jūras viļņi, šie tavas cilts ļaudis, un viņi iet — ak vai! — kas zina, kurp viņi iet?

— Ai! Kas zina, kurp? — Nīpoza žēlojās, gausi klanī­damās uz priekšu un atpakaļ.

— Viņi allaž dodas uz to pusi, kur valda sals un auk­stums, un viņi allaž nāk klāt — arvien jauni un jauni, vilnis pēc viļņa.

— Ai! Ai! Kur valda sals un aukstums! Tas ir garš ceļš, tukšs un auksts ceļš! — Vecā sieva nodrebinājās, tad pēkšņi uzlika roku uz Fronas elkoņa. — Vai tu arī iesi turp?

Frona pamāja ar galvu.

— Un Tenasa Hī-hī arī ies! Ai! Ai! Ai!

Durvju aizkars pacēlās, un vigvamā ielūkojās Mets Makārtijs.

— Vai tu tā, Frona, tātad te tu esi? Mēs jau pusstundu gaidām tevi brokastīs, un vecais Endijs ārdās un šķendē­jas gluži kā vecene, kas viņš arī ir. Labu rītu, Nīpoza, — viņš uzbilda Fronas sarunu biedrus, — un labu rītu, Mus­kim, kaut gan, jādomā, jūs manu ģīmi diezin vai atce­raties.

Sirmgalvju pāris atņurdēja sveicienu un tad palika sē­žam klusu.

— Pasteidzies, skuķīt, — viņš atkal pievērsās Fronai. — Mans tvaikonis atiet dienas vidū, un man vairs maz atlicis laika uz tevi paskatīties. Bez tam Endijs tak gaida ar brokastīm — un abi karsti, kā no uguns ņemti.