Sniega meita

XXVI NODAĻA

Frona modās lēnām, kā pēc gara sapņa. Viņa gulēja, kā bija nokritusi, šķērsu pāri Korlisa kājām, bet viņš, iz­stiepies augšpēdus ar seju karstajā saulē, nemaz nekus­tējās. Frona pavilkās tuvāk viņa galvai. Viņš vienmērīgi elpoja, acis bija aizvērtas, bet tās tūdaļ pavērās, lai sa­staptu viņas skatienu. Viņš pasmaidīja, un Frona atkal noslīga zemē. Tad Korliss pagriezās uz sāniem, un nu viņi raudzījās viens otrā.

— Vens.

— Jā.

Frona pastiepa roku, viņš to cieši satvēra, un plaksti abiem notrīsēdami noslīga pār acīm. Kaut kur bezgalīgā tālumā vēl arvien dārdēja upe, bet viņiem tā šķita kā ne­skaidra murdoņa no kādas senaizmirstas pasaules. Abus bija pārņēmis maigs gurdenums. Saules zelta mirgojums lāsmoja pār viņiem cauri košajam zaļumam, un visa dzīvā radība uz sasilušās zemes šķita dziesmojam. Bija tik mie­rīgi un bezgala labi. Piecpadsmit garas minūtes viņi vēl ļāvās snaudai, tad pamodās atkal.

Frona pacēlās sēdus.

— Es… es biju nobijusies, — viņa teica.

— Nē, jūs nu gan ne.

— Nobijusies, ka man varētu kļūt bail, — viņa pārla­boja, mēģinādama kaut kā uzspraust matus.

— Atstājiet tos vaļā. Sī diena to ir pelnījusi.

Viņa paklausīja un sapurināja galvu, tā ka cirtas ieskāva seju viļņojošā zelta oreolā.

— Tommijs ir pagalam, — Korliss domīgi sacīja, pa­mazām sākdams atcerēties skriešanos ar ledu.

— Jā, — viņa atteica, — es viņam iesitu pa pirkstiem. Tas bija briesmīgi. Taču paliek cerība, ka cilvēks, kas mums laivā, ir vērtīgāks par Tomrniju, un mums tūdaļ jāsāk par slimo rūpēties. Hallo! Paskat! — Starp kokiem nepilnu divdesmit pēdu atstatumā viņa bija ieraudzījusi lielas būdas sienu. — Neredz neviena cilvēka. Būda lai­kam ir pamesta, ja vien saimnieki, lai tie būtu kas bū­dami, nav aizgājuši ciemos. Jūs pieskatiet mūsu slimnieku, Vens, — es esmu pieklājīgāk apģērbusies, tādēļ iešu izlūkos.

Viņa apgāja apkārt būdai — Jukonas novada apstāk­ļiem tā bija visai prāva — un nonāca pie durvīm, kas bija pavērstas pret upi. Durvis bija vaļā, un, kad viņa apstā­jās, lai pieklauvētu, būdas iekšienē viņai atklājās pārstei­dzoša aina — īstenībā vesela ainu kopa, vesela sērija. Vispirms viņa ieraudzīja baru vīriešu, kas, acīm redzot, bija iedziļinājušies kāda nopietna kopīga jautājuma risi­nāšana. Izdzirduši viņas klauvējienu, tie instinktīvi pa­šķirās, izveidojot eju, un palika stāvam cieši plecu pie pleca līdz pat telpas dibenam. Arī tur abās pusēs uz garam guļamlāvām divās rindās sēdēja vīri ar bargām se­jām. Vidū starp tiem — ar galu pret sienu — stāvēja galds. Sis galds tad arī šķita atrodamies visu intereses degpunktā. No spožās saules gaismas ienākušai, būda viņai likās krēslaina un tumša, tomēr viņa samanīja, ka pie galda sēž bārdains amerikānis un klaudzina pa to ar smagu koka veseri. Bet pretējā galda malā sēdēja Sent­vinsents. Viņa vēl paguva ievērot tā nogurušo, izmocīto seju, bet tad pie galda izspraucās kāds vīrietis, kas izaka- tījās pēc skandināva.

Vīrs ar veseri pacēla labo roku un veikli nobēra:

— Jums svinīgi jāapzvēr, ka tiesas priekšā teik­siet… — Pēkšņi viņš aprāva sakāmo un zvērīgām acīm paraudzījās pienācējā. — Noņemiet cepuri! — viņš tam uzbrēca, un, kad vīrs steigšus paklausīja, pūlī šur tur atskanēja apslāpēti smiekli.

Tad vīrs ar veseri atsāka no jauna:

— Jums svinīgi jāapzvēr, ka tiesas priekšā teiksiet pa­tiesību, tīru patiesību un vienīgi patiesību, uz ko lai jums palīdz dievs!

Skandināvs piekrītoši pamāja un nolaida roku.

— Vienu acumirkli, džentlmeņi!

Frona iznāca priekšplānā pa eju, kas aiz viņas tūlīt noslēdzās.

Sentvinsents pietraucās kājās un izstiepa viņai pretī abas rokas.

— Frona! — viņš izsaucās. — Ai, Frona, es neesmu vainīgs!

Tas viņu ķēra tikpat kā sitiens, jo nāca tik negaidīti, un vienu mirkli viņa pustumsā saskatīja vienīgi baltu seju loku, bet katrā sejā dega divas acis. Kādā ziņā vainīgs? — viņa iedomājās un, paraudzīdamās uz Sentvinsentu, kas vēl joprojām stāvēja ar izstieptām rokām, mulsā satrau­kumā neskaidri izjuta tādu kā pretīgumu. Kādā ziņā vainīgs? Viņš gan varēja būt mazliet savaldīgāks. Būtu varējis pagaidīt, kamēr viņu apsūdz. Viņa taču vispār nezināja, ka viņš tiek par kaut ko apsūdzēts.

— Apsūdzētā paziņa, — autoritatīvi noteica vīrs ar veseri. — Ēi, atnesiet kāds viņai ķeblīti!

— Vienu mirklīti… — Viņa grīļodamās piegāja pie galda un atspieda pret to roku. — Es nekā nesaprotu. Tas viss ir tik negaidīti…

Viņas skatiens neviļus apstājās pie pašas kājām, kas bija satīstītas netīrās skrandās, un viņa atģida, ka ir ģēr­busies īsos, sadriskātos brunčos, ka elkonis lien laukā pa saplēstās piedurknes caurumu, bet vaļējie mati sapinkā­jušies. Vaigs un kakls vienā pusē likās notriepts ar kaut ko biezu. Viņa pārbrauca vaigam ar plaukstu, un zemē grabēdami nobira sakaltušu dubļu pikuči.

— Būs jau labi, — vīrietis diezgan laipni noteica. — Sēdieties! Mums klājas gluži tāpat. Mēs arī neko nesa­protam. Bet ticiet maniem vārdiem, esam šeit sanākuši, lai visu noskaidrotu. Tāpēc apsēdieties!

Viņa pacēla roku.

— Vienu mirklīti…

— Sēdieties! — viņš pērkona balsī uzkliedza. — Tiesas sēdi nedrīkst traucēt.

Pulkā atskanēja dobja murdoņa un protestējoši izsau­cieni, bet vīrs atkal piedauzīja pa galdu, aicinādams ap­klust. Taču Frona apņēmīgi palika stāvam.

Kad troksnis bija apklusis, viņa uzrunāja cilvēku pie galda:

— Priekšsēdētāja kungs, es pieņemu, ka šī ir zeltraču sapulce. (Vīrietis pamāja.) Tādā gadījumā man ir līdz­tiesīga balss mūsu kopienas jautājumu izlemšanā, un es prasu, lai mani uzklausa. Ir ļoti svarīgi, lai mani uz­klausītu.

— Bet jūs traucējat kārtību, mis … ē …

— Velza! — tūdaļ atsaucās vairākas balsis.

— Mis Velza, — viņš turpināja, un varēja just, ka viņa cieņa pieaugusi, — diemžēl man jāpaskaidro, ka jūs trau­cējat sēdes kārtību. Labāk tomēr apsēdieties!

— Nesēdēšu, — viņa attrauca. — Man jāziņo kaut kas ārkārtīgi svarīgs, un, ja jūs mani neuzklausīsiet, es pra­sīšu atļauju sapulcei.

Viņa pārlaida skatienu vīriem, un tūdaļ atskanēja sau­cieni, lai ļauj viņai runāt. Priekšsēdētājs piekāpās un ar mājienu uzaicināja Fronu turpināt.

— Priekšsēdētāja kungs un sapulcējušies, nezinu, kas jums te pašlaik jāizlemj, zinu tikai, ka man jums jāziņo kaut kas daudz steidzamāks. Tepat ārpusē pie būdas guļ cilvēks, kas acīm redzami mirst aiz bada. Mēs viņu atve­dām no upes otra krasta. Nebūtu jūs apgrūtinājuši, bet nevarējām piestāt pie savas salas. Sim cilvēkam, par ko runāju, nekavējoties vajadzīga palīdzība.

— Jūs tur divi, kas tuvāk pie durvīm, ejiet un parūpē­jieties par viņu, — priekšsēdētājs norīkoja. — Un jūs, doktor Holidej, arī izejiet apskatīties, ko jūs tur varat līdzēt.

— Palūdz pārtraukumu, — Sentvinsents pačukstēja.

Frona pamāja ar galvu.

— Priekšsēdētāja kungs, es lūdzu izziņot pārtraukumu, kamēr aprūpē slimo.

Viņas vārdiem atbildēja saucieni «Nevajag pārtrau­kuma!» un «Turpināt sēdi!», un priekšlikums bija noraidīts.

— Nu, Gregorij! — Ar smaidu un sveicienu viņa apsē­dās uz ķeblīša līdzās Sentvinsentam. — Kas noticis?

Viņš cieši satvēra Fronas roku.

— Netici viņiem, Frona! Viņi grib mani… — viņš no­rīstījās, — mani nogalināt.

— Kādēļ tad? Nomieriniesi Pastāsti man!

— Nu redzi, pagājušajā naktī… — viņš iesāka aiz­gūtnēm, bet tad apklusa, lai klausītos, ko saka pirmīt no­zvērinātais skandināvs, kurš runāja lēnām, apsvērdams katru vārdu.

— Es uzreiz esmu nomodā, — viņš runāja. — Aizeju līdz durvīm. Tur es dzirdu vēl vienu šāvienu.

Viņu pārtrauca vīrietis ar sārtu seju, tērpies, nodilušā mētelī.

— Ko jūs nodomājāt? — viņš jautāja.

— Ko-o? — liecinieks pārvaicāja, apjukumā tumši pie­sarcis.

— Nu, kad piegājāt pie durvīm, ko jūs vispirms nodo­mājāt?

— Ahā! — vīrietis nopūtās, seja tam apskaidrojās, un balsī skanēja dziļš atvieglojums. — Man kājās nav moka­sīnu. Un es nodomāju, ka ir sasodīti auksts. — Apmieri­nātība viņa sejā pārvērtās naivā izbrīnā, kad pēc šās lie­cības uzbrāzmoja smieklu šalts, tomēr viņš stūrgalvīgi turpināja: — Dzirdu vēl vienu šāvienu un tad skrienu prom pa taku.

Tai brīdī cauri pūlim pie Fronas lauzās Korliss, un tā viņa nedzirdēja, ko liecinieks teica tālāk.

— Kas te notiek? — inženieris jautāja. — Vai kas no­pietns? Vai nevaru kaut kā palīdzēt?

— Jā, jā! — Frona pateicīgi satvēra viņa roku. — Pa­mēģiniet kaut kādā veidā tikt pāri attekai un pasakiet, lai tēvs brauc šurp! Pastāstiet viņam, ka Gregorijs Sent­vinsents nokļuvis nepatikšanās; ka viņu apsūdz… par ko tevi apsūdz, Gregorij? — viņa jautāja, pagriezusies pret Sentvinsentu.

— Slepkavībā.

— Slepkavībā? — Korliss izsaucās.

— Jā, jā. Pasakiet, ka viņu apsūdz slepkavība, ka es jau esmu šeit, ka man viņš nepieciešams. Un palūdziet, lai atved man kādas drēbes. Un, Vens, — viņa ciešāk sa­spieda Korlisa roku, pamezdama ašu skatienu no lejas augšup, — neuzņemieties pārāk… pārāk lielu risku, to­mēr centieties gan to izdarīt!

— Nebaidieties, izdarīšu. — Viņš uzmundrinot pamāja viņai un sāka ar elkoņiem brīvēt sev ceļu uz izeju.

— Kas ir tavs aizstāvis? — viņa apvaicājās Sentvin­sentam.

Viņš papurināja galvu.

— Neviens. Viņi gribēja m^i nozīmēt vienu tādu — caurkritušu advokātu no Savienotajām Valstīm, Billu Braunu, — bet es atteicos. Tagad viņš aizstāv pretējo pusi. Sī ir linča tiesa, saproti, un viņi jau visu izlēmuši. Viņi norunājuši mani notiesāt.

— Man ļoti gribētos dzirdēt, ko tu saki no savas pu­ses, tikai laika nav.

— Bet, Frona, es esmu nevainīgs. Es…

— S-š-š! — Viņa uzlika plaukstu uz Sentvinsenta ro­kas, lai viņu apklusinātu, un veltīja visu uzmanību lieci­niekam.

— Tas avīžu puisis plosās kā traks, bet mēs ar Pjēru, mēs velkam viņu uz būdu. Sis raud un nekust ne no vie­tas…

— Kurš raudāja? — prokurors pārtrauca.

— Viņš. šis te puisis. — Skandināvs norādīja tieši uz Sentvinsentu. — Es iededzu gaismu. Kvēpene gan ir apgāzusies un izlijusi, bet man kabatā ir svece. Milzīgi derīgi ir nēsāt kabatā sveci, — viņš dziļā nopietnībā ap­galvoja. — Un Borgs, tas guļ uz grīdas beigts. Un skvo saka, ka šis to izdarījis, un tad viņa arī nomirst.

— Kā viņa sacīja — kurš to izdarījis?

Liecinieka pirksts atkal vērsās pret Sentvinsentu.

— Viņš. šis te puisis.

— Vai viņa tā teica? — Frona čukstus pavaicāja.

— Jā, — Sentvinsents atčukstēja, — teica. Bet es ne­spēju iedomāties, kas viņu uz to pamudināja. Viņa droši vien vairs nebija pie pilna prāta.

Nodilušajā mētelītī ģērbtais sārtsejainais cilvēks sīki jo sīki iztaujāja liecinieku, Frona uzmanīgi sekoja atbil­dēm, tomēr nekā jauna neuzzināja.

— Jums ir tiesība uzdot lieciniekam pretjautājumus, — priekšsēdētājs paskaidroja Sentvinsentam. — Vai gribat ko jautāt?

Žurnālists papurināja galvu.

— Nu jautā, — Frona skubināja.

— Kāda jēga? — viņš bezcerīgi atteica. — Mans lik­tenis ir izlemts. Spriedums jau bija gatavs pirms tiesas sēdes sākuma.

— Vienu mirklīti, lūdzu! — Fronas skarbā pavēle aptu­rēja liecinieku, kas jau grasījās aiziet. — Vai jums pa­šam personiski nav zināms, kas izdarīja slepkavību?

Skandināvs noraudzījās viņā ar trulu izteiksmi nekustī­gajā sejā, it kā nogaidīdJhis, kamēr jautājums sasniegs viņa apziņu.

— Vai jūs pats neredzējāt, kas to izdarīja? — viņa at­kārtoja.

— Kā ne. Sis te puisis. — Atkal pirksts rādīja iepriek­šējā virzienā. — Viņa saka, ka šis.

Visi apkārtējie pasmīnēja.

— Bet jūs pats neredzējāt?

— Es dzirdēju šāvienus.

— Bet jūs neredzējāt, kas šāva?

— Nē-ē, bet viņa sacīja…

— Tas ir viss, pateicos, — Frona laipni sacīja, un lie­cinieks aizgāja.

Prokurors paskatījās savās piezīmēs.

— Pjērs Lafličs! — viņš izsauca.

Slaids vīrietis ar tumšu sejas krāsu un vingru, lokanu augumu iznāca brīvajā laukumiņā pie galda. Tas bija glīts melnmatis, kura dzīvās, izteiksmīgās acis sirsnīgi un atklāti raudzījās uz visām pusēm un visu ievēroja. Uz mirkli tās neslēptā godbijīgā apbrīnā pakavējās pie Fro­nas, bet viņa uzsmaidīja un viegli pameta ar galvu, jo puisis viņai iepatikās no pirmā acu uzmetiena, — tā vien likās, ka viņi jau sen būtu pazīstami. Viņš atsaucās ar sirsnīgu smaidu, gludā virslūpa pavērusies atsedza skais­tus, nevainojami baltus zobus.

Uz parastajiem jautājumiem viņš paziņoja, ka saucoties pēc tēva un tēvs bijis Kanādas francūzis, mednieks. Māte — viņš paraustīja plecus un atkal atsedza zobus — bijusi metise. Piedzimis viņš esot kaut kur Tukšajos no­vados medību pārgājiena laikā, viņš nemaz skaidri nezi­not, kur īsti. Jā, oui, viņu uzskatot par veterānu. Viņš šajā novadā esot ieradies Džeka Makveščena laikā, atnā­cis pāri Klinšu kalniem no Lielā Vergezera.

Uzaicināts pastāstīt visu, kas viņam zināms izskatāmajā lietā, viņš brītiņu klusēja, it kā pārdomādams, kā labāk iesākt.

— Pavasarī ir jauki gulēt, ja durvis vaļā, — viņš iesāka melodiskā balsī, dzidrā kā flautas skaņas, un tajā viegli bija jaušams no tālajiem senčiem pārmantots akcents. — Tā es guļu pagājušo nakti. Bet es guļu kā kaķis. No­krīt lapa, uzpūš vējiņš, manas ausis to dzird un pačukst man, Čukst un čukst visu augu nakti. Noskan pirmais šā­viens, tā, — viņš ar pirkstiem pasita knipi, — un es pa­mostos, rau, šitā un tūliņ metos pie durvīm.

Sentvinsents pieliecās tuvāk Fronai.

— Tas nebija pirmais šāviens.

Viņa palocīja galvu, nenolaizdama acis no Lafliča, kas pieklājīgi bija pārtraucis stāstījumu.

— Tad vēl divi šāvieni, — viņš turpināja, — aši viens pēc otra, bum-bum, tieši šitā. Borga būdā, es saku pats sev un nu tik lejā pa taku. Es domāju, Borgs nošāvis Bellu, un tas gan ir nelāgi. Bella ļoti jauka meitene, — viņš piebilda, atkal uzsmaidīdams savu neatvairāmo smaidu. — Man patīk Bella. Un tā es skrienu. Bet Džons, tas skrien no savas būdas kā trekna govs, ar milzīgu troksni. «Kas noticis?» viņš saka, bet es saku: «Nezinu.» Un tad viens drāžas ārā no tumsas, rau, šitā — žvīks! — un nogāž Džonu gar zemi, nogāž mani gar zemi. Mēs viņu grābjam ciet uzreiz no visām pusēm. Tas ir vīrietis. Apakšveļā. Viņš pretojas. Viņš kliedz: «Oi! Oi! Oi!» — tieši šitā. Mēs viņu turam cieši, un drīz viņš apklust. Tad mēs ceļamies augšā un es saku: «Ejam atpakaļ!»

— Kas šis cilvēks bija?

Lafličs mazliet pagriezās un pievērsa acis Sentvin­sentam.

— Turpiniet!

— Jā? Tas cilvēks negrib iet atpakaļ. Bet mēs ar Džonu sakām — jāiet, un viņš nāk.

— Vai viņš kaut ko teica?

— Es viņam prasu, kas noticis, bet viņš raud, viņš… viņš šņukst — hū, hū, hū — tieši tā.

— Vai jūs viņā ievērojāt kaut ko sevišķu?

Lafličs jautājoši pacēla uzacis.

— Kaut ko savādu, kaut ko neparastu?

— Jā, oui: asinis pie rokām. — Nelikdamies ne zinis gar murdoņu, kas atskanēja telpā, viņš turpināja, un viņa dzīvā mīmika un žesti piešķīra stāstījumam dramatismu. — Džons iededz gaismu, un Bella kunkst kā sašauts ro­nis, tieši tā kā ronis, kad tam iešauts zem peldspuras. Un Borgs guļ otrā kaktā. Es paskatos tuvāk. Viņš vairs ne­elpo.

Tad Bella atver acis, es skatos viņai acīs un zinu, ka viņa pazīst mani, Lafliču. «Kas to izdarīja, Bella?» es prasu. Viņa groza galvu pa grīdu un čukst tik klusu, tik lēni: «Viņš beigts?» Es zinu, viņa domā Borgu, un saku— jā. Tad viņa paceļas uz elkoņa un skatās apkārt aši, aši, lielā steigā, bet, kad ierauga Vinsentu, citur vairs neska­tās, skatās tik uz Vinsentu visu laiku. Tad parāda uz viņu, rau, šitā. — Pieskaņodams kustību vārdiem, Lafličs pagriezās un pastiepa drebošu pirkstu pret apsūdzēto. — Un saka: «Viņš, viņš, viņš.» Es saku: «Bella, kas to izdarīja?» Un viņa saka: «Viņš, viņš, viņš. Sentvinča, viņš to darīt.» Un tad… — Lafliča galva nevarīgi noslīga uz krūtīm, pēc tam, atkal izslējies taisni, viņš pazibināja zo­bus un pabeidza: — Nomira.

Sārtsejainais Bil 1s Brauns uzdeva pusmetisam visus parastos jautājumus, kas vienīgi apstiprināja viņa liecību un palīdzēja konstatēt faktu, ka Borga noslepkavošanas laikā acīm redzami notikusi drausmīga cīņa. Smagais galds bija salauzts, ķeblis un guļamlāvas dēļi sašķaidīti šķēpelēs, bet krāsniņa apgāzta.

— Nekad neesmu redzējis ko tamlīdzīgu, — Lafličs teica, pabeigdams postažas aprakstu. — Nē, nekad.

Brauns palocīdamies nodeva liecinieku Fronas rīcībā un par bagātīgu atmaksu saņēma viņas smaidu. Frona do­māja, ka būs gudri darīts, ja pret advokātu izturēsies sir­snīgi. Viņa galvenokārt centas iegūt laiku — laiku, līdz atbrauks tēvs, laiku, līdz varēs palikt divatā ar Sentvin­sentu un sīkumos uzzināt, kas īsti noticis. Tādēļ viņa ne­beidzamā virknē uzdeva Lafličam jautājumu pēc jautā­juma. Tomēr tikai divos gadījumos viņai izdevās uzzināt kaut ko daudzmaz nozīmīgu.

— Jūs, mister Laflič, pieminējāt pirmo šāvienu. Taču baļķu būdas sienas ir krietni biezas. Kā jums šķiet, vai jūs būtu dzirdējis šo pirmo šāvienu, ja jūsu durvis būtu bijušas ciet?

Lafličs papurināja galvu, taču tumšās acis Fronai pauda, ka viņš labi saprot, ko viņa cenšas noskaidrot.

— Un, ja Borga būdas durvis bijušas ciet, vai tad jūs būtu varējis sadzirdēt?

Viņš atkal papurina ja galvu.

— Tātad, mister Laflič, runādams par pirmo šāvienu, jūs ar to nedomājāt pirmo šāvienu, kas tika izšauts, bet gan pirmo šāvienu, ki.ru jūs dzirdējāt?

Viņš pamāja, un, kaut arī ieguvusi vienu punktu savā labā, Frona tomēr nezināja, vai ar to iemantojusi kādu praktisku labumu.

Viņa no jauna sāka pūlēties, izgudrēm cenzdamās aiz- taujāties līdz kādam saasinājuma punktam, kaut gan visu laiku juta, ka Lafličs viņas taktiku uzminējis.

— Jūs teicāt, mister Laflič, ka esot bijis ļoti tumšs?

— Jā, oui! Pavisam tumšs.

— Cik tumšs? Kā jūs zinājāt, ka cilvēks, kuru sasta- pāt, ir Džons?

— Džons skriedams taisa milzīgu troksni. Es pazīstu šo viņa troksni.

— Vai jūs viņu varējāt saskatīt tik labi, lai pazītu, ka tas ir viņš?

— O nē.'

— Tādā gadījumā, misters Laflič, — viņa triumfējoši izsaucās, — lūdzu, pasakiet — kā jūs varējāt zināt, ka misteram Sentvinsentam pie rokām ir asinis?

Lafliča lūpas pavērās apžilbinošā smaidā, un viņš brīdi klusēja.

— Kā? Es sajutu kaut ko siltu viņam uz rokām. Un mans deguns — o, vai tad deguns man nepastāsta par mednieka ugunskura dūmiem jau pa lielu gabalu, par alu, kurā noslēpies trusis, un par taku, kur nesen aizgājis briedis? — Viņš atmeta galvu, aizvēra acis un saspringtu seju, ieplestām, drebošām nāsīm parādīja, ka no visām maņām darbojas tikai viena vienīga un visa viņa būtība koncentrējas tikai uz to. Tad, mazliet pavēris acis, viņš sapņaini paskatījās uz Fronu. — Es saodu asinis uz viņa rokām, siltas asinis, karstas asinis uz viņa rokām.

— Dievs sodi, to viņš tiešām spēj! — kāds vīrs iz­saucās.

Arī Frona tam noticēja tik cieši, ka neviļus paraudzījās uz Sentvinsenta rokām un ieraudzīja sarkanbrūnus trai­pus uz viņa flaneļa krekla dūrgaliem.

Kad Lafličs aizgāja no liecinieku vietas, Bills Brauns pienāca pie Fronas un sniedza viņai roku.

— Man taču jāiepazīstas ar apsūdzētā aizstāvi, — viņš laipni teica, pārlaizdams acis pār savām piezīmēm, lai nopratinātu nākamo liecinieku.

— Bet vai jums tas nešķiet netaisni pret mani? — viņa jautri atvaicāja. — Man taču nebija laika sagatavoties aizstāvībai. Es par notikušo zinu vienīgi to, ko dzirdēju no diviem jūsu lieciniekiem. Vai jums neliekas, mister Braun, — viņas balss maigi iedrebējās, mēģinādama pār­liecināt, — vai jums neliekas, ka būtu lietderīgi atlikt sē­des turpinājumu līdz rītdienai?

— Hm, — viņš vilcinādamies noņurdēja un palūkojās pulkstenī. — Ideja nav slikta. Pulkstenis kā nekā jau pieci, un vīriem būtu jāvāra vakariņas.

Viņa pateicās bez vārdiem, kā to prot dažas sievietes, un Brauns, lūkodamies lejup viņas sejā un acīs, jutās dzi­ļāk un jaukāk gandarīts nekā tad, ja viņa būtu runājusi.

Viņš aizgāja atpakaļ savā vietā un uzrunāja sapulcē­jušos.

— Pēc aizstāvja un apsūdzētāja apspriešanās, kā arī ņemot vērā vēlo stundu un to, ka lietu nebūs iespējams izskatīt īsā laikā, es — hm — iedrošinos lūgt izziņot pār­traukumu līdz pulksten astoņiem rītrītā.

— Vairākums ir par priekšlikumu, — paziņoja priekš­sēdētājs, pamezdams savu vietu un sākdams rosīties ap pavardu, jo viņš bija būdas līdzīpašnieks un gatavoja ēdienu visiem saviem vīriem.