Sniega meita

VII NODAĻA

Nav nemaz jāsaka, ka Venss Korliss vēlējās vēlreiz re­dzēt meiteni, ar kuru bija dalījis savas segas. Viņš gan nebija ieprātojis atvest līdzi uz šejieni fotoaparātu, tomēr kaut kur viņa smadzeņu audos vēl smalkāka un sarežģī­tāka procesa ceļā bija iespiests saules darināts attēls. Tas bija noticis vienā acumirklī. Gaismas un krāsu raidīts vil­nis, molekulu vibrācija un integrācija, niecīgs, tomēr pil­nīgi noteikts krokojums kādā smadzeņu rievā — un te tas ir, gatavs attēls! Spožs saules mirdzums pret kraujas melno fonu; no robežas, kur gaisma sastopas ar tumsu, skatiena lokā ieslīd slaids, pelēki tērpts stāvs, kas šķiet starojam; kvēlojošu zelta liesmu oreolā atplaukst smaids kā austoša rīta svaigums.

Sajā attēlā viņš raudzījās bieži, un, jo vairāk skatījās, jo lielāka auga vēlēšanās atkal sastapties ar Fronu Velzu. Sim gadījumam viņš gatavojās trauksmainās trīsās, jo jūsma par pārmaiņu ir raksturīga visam dzīvajam. Viņa bija tam kaut kas jauns, gluži neredzēts, sieviete, kurai līdzīga nebija neviena, ko tas sastapis. No šī apburošā nezināmā viņa acīm pretī smaidīja pāris riekstu brūnu acu un māja roka, kuras skāriens bija liegs, bet tvēriens ciešs. Un visu to tina kāds valdzinājums, kas šķita rad­niecīgs grēka valdzinājumam.

Venss Korliss nebija nekāds nelga, ne arī dzīvojis kā vientuļnieks, tomēr audzināšana bija piešķīrusi viņa rak­sturam zināmu puritānisma ievirzi. Pamodinātā inteli­ģence un arvien plašākās zināšanas gan bija vājinājušas askētiskās mātes agrīno ietekmi, tomēr galīgi izskaust to nespēja. Tā visu laiku mājoja viņā, gan dziji slēpta un neskaidra, tomēr nešķirama no viņa būtības. No tās vaļā tikt viņš nespēja. Lai arī nedaudz, šī ietekme tomēr zi­nāmā mērā kropjoja viņa priekšstatus par dzīves parādī­bām. Viņa ne visai pareizi ievirzītā uztvere bieži ietekmēja viņa spriedumus — it īpaši attiecībā uz sieviešu dzimumu. Viņš lepojās ar savu uzskatu plašumu, jo pieņēma, ka eksistē trīs sieviešu pašķiras. Viņa māte bija pieļāvusi tikai divas. Šai ziņā viņš māti ir pāraudzis. Nenoliedzami sievietes ir trejādas — labas, sliktas un tās, kas ir daļēji labas un daļēji sliktas. Taču viņš bija cieši pārliecināts, ka šīs pēdējās parasti ar laiku izvēršas par sliktām. Jau pēc dabas likumiem šāds nenoteikts stāvoklis nevar būt pastāvīgs. Tā ir starppakāpe, kas iezīmē pāreju no augstā uz zemo, no labākā uz ļaunāko.

Tas jau viss varēja būt tiesa, pat no tā viedokļa, kā raudzījās viņš, taču ar premisām ierobežoti secinājumi neizbēgami noved pie dogmatisma. Kas ir labs, un kas ir slikts? Te jau bija tas jautājums. To māte viņam bija čukstējusi ar nāvē stingstošām lūpām. Ne tikai māte, bet arī neskaitāmas tradīcijām kalpojušas paaudzes līdz pat tam stūrgalvīgajam sencim, kas pirmais piecēlās stāvus un no augšas paraudzījās uz zemi. Jo Venss Korliss bija daudzkārt attālinājies no brūnās zemes, un tomēr, pašam to neapzinoties, kaut kas viņā aicināja atgriezties pie tās, lai arī tas solītu bojā eju.

Viņš Fronu neievietoja nekādā kartotēkā atbilstoši sa­viem pārmantotajiem uzskatiem. Viņš vispār nepakļāva to nekādai klasifikācijai. Viņš neuzdrīkstējās. Novērtēšanu viņš atlika uz vēlāku laiku, kad būs savācis vairāk datu. Arī tas bija valdzinājums — vākt šos datus; lielais kri­tiskais brīdis, kad šķīstība ar sapņainām rokām sniedzas pēc dubļiem un nevēlas atzīt tos par dubļiem — līdz ir jau aptraipījusies. Nē, Venss Korliss nebija bezgodis. Un, tā kā šķīstība ir tikai relatīvs jēdziens, viņš nebija arī šķīsts. Ja viņam aiz nagiem nebija dubļu svēdriņas, tad ne jau tāpēc, ka viņš būtu centīgi manikirējis nagus, bet gan tāpēc, ka viņam vienkārši bija laimējies nesaskarties ar dubļiem. Labs viņš bija nevis tādēļ, ka vēlējies tāds būt, jo ļaunums ir atbaidošs, bet gan tādēļ, ka viņam ne­bija gadījusies iespēja kļūt jaunam. Tomēr, no otras pu­ses, nemaz nav teikts, ka viņš būtu kļuvis jauns, ja arī viņam gadījusies šī iespēja.

Venss bija siltumnīcā audzēts stāds. Visu mūžu viņš bija mitinājies sanitāri tīros apstākļos ar visām iespēja­mam sadzīves ērtībām. Gaiss, ko viņš ieelpoja, bija māk­slīgi izstrādāts ozons. Jaukā laikā viņu sildīja piesaulē, bet, lietum līstot, ieveda pajumtē. Un, sasniedzis vecumu, kad jāizvēlas, viņš bija pārāk aizņemts, lai novērstos no taisnās takas, pa kuru māte viņam bija mācījusi rāpot un spert pirmos solīšus un pa kuru viņš tagad turpināja iet, stalti izslējies, pat nepadomādams par to, kas atrodas vienā vai otrā pusē.

Dzīvessparu nevar izmantot pa divi lāgi. Ja tas ir iz­šķiests vienai vajadzībai, tad nav nekas atlicis pāri otrai. Tā tas bija arī ar Vensu Korlisu. Spraigais mācību darbs un fiziskie vingrinājumi studiju gados izsmēla visu ener­ģiju, ko viņa gremošanas orgāni normāli spēja izstrādāt no veselīgās un pārpilnīgās barības. Atklājis kādu lieku enerģijas lāsīti, viņš to iztērēja sabiedrībā, kādu ap sevi pulcināja viņa māte, aicinādama uz saviem manierīgi stī­vajiem tējas vakariem konvencionāli iesīkstējušas perso­nas. Rezultātā: ļoti patīkams jauns cilvēks, par kura uzve­dību nevienai meitu mātei nav jābažījas; ļoti veselīgs jauns cilvēks, kurš nav iztērējis savas spēka bagātības izlaidīgā dzīvē; ļoti mācīts jauns cilvēks ar Freibergas augstskolas raktuvju inženiera diplomu un Jēlas universi­tātē iemantotu mākslas bakalaura grādu; un pēdīgi — ļoti egocentrisks un savaldīgs jauns cilvēks.

Taču viņa lielākā vērtība slēpās apstāklī, ka viņš nebija nocietējis veidnē, kuru atlējuši viņa neskaitāmie priekš­teči un kurā viņu iespiedušas mātes rokas. Viņa veidošanā bija piedalījušies kādi atavistiski spēki, un viņš arvien tiecās atpakaļ pie senča, kas neatlaidīgi bija slējies pa­kaļkājās. Tomēr pagaidām šī senču mantojuma daļa viņā vēl snauda neskarta. Viņš vienkārši dzīvoja pieskaņoti nostabilizētajai videi. Neviena balss vēl nebija aicinājusi mosties pielāgošanās spēju, kas viņam piemita. Ja reiz šāds aicinājums atskanētu, tad viņš neapšaubāmi tūdaļ piemērotos jauno apstākļu neierastajām prasībām, iekļau­tos tajos, jo tā viņš bija veidots. Iespējams, ka ripojošā akmens princips ir pilnīgi pareizs, tomēr, par spīti visam, dzīve iekārtota tā, ka izcilākā no izcilajām ir spēja mainīt virzienu. Kaut arī viņš pats to neapzinājās, šī spēja bija Vensa Korlisa vislieliskākā īpašība.

Tomēr griezīsimies atpakaļ. Tikšanos ar Fronu Velzu

Venss Korliss gaidīja dziji apvaldītā jūsmā, bet pa to laiku bieži jo bieži paraudzījās saules veidotajā attēlā, kas allaž bija viņam klāt. Kaut gan pāri Pārejai un lejup pa ezeriem un upēm viņš ceļoja, apgādāts ar lielām nau­das summām (Londonas sindikāti nekad neskopojās šādos gadījumos), Frona viņu apsteidza, ierazdamās Dausonā divas nedēļas ātrāk. Kamēr viņa labā šķēršļus galu galā pārvarēja nauda, viņas labā darbojās Velza vārds — lie­lāks talismans par visiem dārgumiem. Pēc ierašanās Dau­sonā viņš vēl dažas nedēļas izlietoja, kamēr nopirka būdu, apstaigāja cilvēkus, pie kuriem viņam bija līdzi ieteikuma vēstules, un iekārtoja sev dzīves apstākļus. Bet reiz dzīvē tomēr visam ir jāpiepildās, un tā kādu vakaru, kad upe jau bija aizsalusi, viņš virzīja savus mokasīnus uz Džei­koba Velza mājas pusi. Misis Sovila, zeltraktuvju piln­varnieka sieva, bija parādījusi viņam godu un piekritusi viņu pavadīt.

Korlisam gribējās vai acis izberzēt aiz brīnumiem. Tvaika apkures iekārta Klondaikā! Taču nākamajā mirklī viņš jau bija izgājis cauri hallei, pašķirot smagās portje­ras, un stāvēja viesistabā. Un tā tiešām bija viesistaba. Viņa aļņādas mokasīni iegrima greznā, mīkstā paklājā, un skatienu piesaistīja Ternera saulriets pie pretējās sie­nas. Bija arī vēl citas gleznas un bronzas skulptūras. Divi holandiešu kamīni dega rūkdami, pieblīvēti ar milzī­giem egļu resgaļu bluķiem. Telpā bija arī klavieres — un kāds dziedāja. Frona pielēca no krēsla un nāca viņam pretī, sveicienam pastiepusi abas rokas. Līdz šim viņš bija domājis, ka saules veidotā glezna ir pati pilnība, bet šī kamīna uguns veidotā glezna, šī šalkainās dzīves sārtmes un kvēles apstarotā jaunā būtne to pilnīgi aptumšoja. Tas bija reibuma pilns brīdis — kad viņš turēja Fronas abas rokas savējās —, viens no tiem brīžiem, kad prātam neiz­dibināma svētlaime liek asinīm joņot un smadzenēm mulst. Taču misis Šovilas balss atsauca viņu īstenībā, lai gan pirmos vārdus viņš tikpat kā nesaklausīja.

— O! — tā izsaucās. — Jūs viņu pazīstat!

Un Frona atbildēja:

— Jā, mēs esam tikušies uz Daijas takas, un tos, ko satiekam uz Daijas takas, aizmirst nav iespējams.

— Cik romantiski!

Zeltraktuvju pilnvarnieka sieva sasita rokas. Kaut gan tā bija resna, flegmātiskā dāma ap gadiem četrdesmit, to­mēr visa viņas nomodā pavadītā dzīve pagāja ļoti eksplo­zīvi — vienos izsaucienos un roku plaukšķienos. Viņas vīrs paklusām mēdza apgalvot: ja pats dievs nolaistos no saviem augstumiem, lai stātos viņas priekšā vaigu vaigā, viņa tikai sasistu tuklās rokas un izsauktos: «Cik roman­tiski!»

— Kā tas notika? — viņa nemitējās taujāt. — Vai viņš jūs izglāba, pārnesdams pār klinti, vai paveica ko citu tādu? Sakiet, ka tā bija! Un jūs man par to ne vārdiņa neesat ieminējies, mister Korlis. Lūdzu, pastāstiet! Es mirstu aiz ziņkārības.

— O, nebija nekā tamlīdzīga, — viņš steidzās atbildēt. — Nekā sevišķa. Es, tas ir, mēs…

Sirds viņam pamira, kad Frona pārtrauca. Nekad neva­rēja būt drošs, ko pateiks šī neaprēķināmā meitene.

— Viņš man izrādīja viesmīlību, tas arī bija viss, — Frona teica. — Es varu paslavēt viņa ceptos kartupeļus, bet, kas attiecas uz viņa vārīto kafiju, tā ir ļoti garšīga … ja cilvēks izbadojies.

— Nepateicīgā! — viņam izdevās izrunāt, par atalgo­jumu saņemot smaidu, un tad viņu jau iepazīstināja ar trausla auguma leitnantu no jātnieku policijas; tas stā­vēja pie kamīna, pārrunādams pārtikas problēmu ar ne­lielu, rosīgu vīreli, kas šeit šķita pavisam nevietā savā baltajā kreklā un stīvinātajā apkaklītē.

Tā kā Korlisam bija laimējies piedzimt īpašā sabiedrī­bas slānī, viņš prata it vieglītēm virzīties no vienas gru­pas pie otras, par ko viņu gaužām apskauda Dels Bišops, kurš stīvi sēdēja pirmajā krēslā, kur viņam bija gadījies apsēsties, un pacietīgi gaidīja pirmo viesi ejam projām no šejienes, lai varētu noskatīties, kā šis manevrs veicams. Ar gara acīm viņš jau bija no tā daudz ko iztēlojies, skaidri zināja, cik soļu jāsper, lai sasniegtu durvis, droši bija pārliecināts, ka aizejot jāatvadās no Fronas, bet ne­saprata, vai viņam ir vai nav jāiet visapkārt un jāspiež roka visiem pēc kārtas. Viņš bija tikai tāpat vien iegrie­zies sastapt Fronu un pasacīt tai «Sveikiņi!», kā pats mēdza izteikties, bet nejauši nokļuvis lielā sabiedrībā.

Korliss, pačalojis ar kādu mis Mortimeru par franču simbolistu dekadentismu, tālāk iedams, uzdūrās Dēlam Bišopam. Sis sīkais zeltracis tūdaļ pazina Korlisu, kaut gan tikai reizi bija uzmetis tam vienu skatienu, kad tas stāvēja savas telts durvīs Laimīgajā Apmetnē. Šis esot ]oti pateicīgs viņam, ka tonakt devis pajumti mis Fronai, redzēdams, ka šis nomaldījies un aizkavējies, un ikvienu laipnību pret mis Fronu šis uzskatot par laipnību, kas pa­rādīta šim pašam, un to šis, dievs liecinieks, atcerēšoties, kamēr vien šim būšot segas stūris, ar ko apsegties. Šis cerot, ka tas neesot viņu pārāk apgrūtinājis. Mis Frona gan teikusi, ka gulēšana bijusi paplāna, bet nakts jau nebijusi nekāda aukstā (vairāk ar vēju nekā ar salnu), tā ka šim liekoties, liela drebināšanās nevarējusi būt. Viss šis monologs Korlisam Šķita pārāk riskants, tāpēc viņš izmantoja pirmo izdevību, lai taisītos projām, atstādams sīko zeītraci vienatnē ilgu pilnām acīm raugāmies uz durvīm.

Turpretī Deivs Hārnijs, kas šeit nebija nokļuvis ne­jauši, ne domāt nedomāja turēties pie pirmā pagadījušās krēsla. Viņš, Eldorado karalis, juta pienākumu ieņemt sa­biedrībā vietu, uz kādu deva tiesības viņa miljoni, un, kaut gan savu mūžu nebija radis pie citādas sabiedriskās uz­vedības kā vien pie tās, kādu pazīst novados, kur durvis allaž var atvērt no ārpuses un krogā visi dzīro kopīgi, pats viņš jutās pilnīgi apmierināts ar saviem panākumiem salonu lauvas lomā. Būdams veikls uz replikām, viņš staigāja apkārt pa viesistabu ar aplombu, ko vēl pasvīt­roja uzkrītošais ietērps un gausā, šļūcošā gaita, apmainī­damies saraustītām, neko neizteicošām frāzēm ar katru, kas vien gadījās ceļā. Mis Mortimera, kas runāja franciski kā īsta parīziete, viņu apstulbināja ar saviem simbolis­tiem, taču viņš tai atmaksāja ar krietnu porciju juceklīgā žargona, kādā runā ceļotāju pavadoņi — Kanādas franči, bet no priekšlikuma pārdot šim divdesmit piecas mārci­ņas cukura, vienalga, rafinādes vai netīrītā, viņai aizcir­tās elpa — un viņa tā arī palika nesapratnē stāvam. Taču šo laipnību Deivs Hārnijs neizrādīja viņai vien — lai runāja ar kuru runādams, viņš prata veikli novirzīt valo­das uz pārtikas jautājumu un tad novadīja tās līdz šim pašam mūžīgajam priekšlikumam. «Cukuru — vai esmu pagalam!» viņš ikreiz mēdza jautri noslēgt dialogu, lai pārceļotu pie nākamā upura.

Savai sabiedriskajai izveiksmei kroni viņš uzlika, uz­aicinādams Fronu kopīgi nodziedāt aizkustinošo dziesmiņu «Dēļ tevis pametu es mājas laimīgās». Tas nu gāja pāri pat viņas spēkiem, tomēr viņa palūdza Deivu nodungot melodiju sākuma taktīm, lai varētu pieskaņot pavadījumu. Deiva Hārnija balss nebija visai tīkama, toties skaļa, tā ka Dels Bišops saņēma dūšu un piedziedājumā ķerkstē- dams sāka piebalsot pārējiem. Tas viņu tiktāl uzmundri­nāja, ka viņš pat atļāvās attālināties no krēsla; un, vēlāk nokļuvis mājās, ar kājas spērienu pamodināja aizmigušo telts biedru, lai pastāstītu, cik lieliski izpriecājies pie Velziem. Misis Sovila hihināja, nemitīgi apliecinādama, ka tas esot tik vienreizīgi, bet vēl trīstik vienreizīgi viss kļuva tad, kad jātnieku policijas leitnants ar pāris citiem patriotiem pilnās balsīs norēca «Valdi, Britānija!» un «Dievs, sargi karalieni», bet amerikāņi atbildēja ar «Manu zemi» un «Džonu Braunu». Pēc tam garais Aleks Bob- jēns, Sērklsitijas karalis, pieprasīja «Marseljēzu», un pē­dīgi kompānija šķīrās, vēl nakts salā uz ielas dziedādama «Sardzi pie Reinas».

— Šādos vakaros vairs nenāciet, — Frona atvadoties pačukstēja Korlisam. — Mēs ne trīs vārdus nedabūjām pārmīt, bet es zinu, ka kļūsim labi draugi. Vai Deivam Hārnijam izdevās izmangot no jums cukuru?

Abi reizē iesmējās, un Korliss ziemeļblāzmas mirgo- jumā devās mājup, pūlēdamies kaut cik sakārtot savus iespaidus.