Sniega meita

XII NODALA

— Mister Hārnij, priecājos jūs satikt. Deivs — tā taču bija? — Deivs Hārnijs? — Deivs Hārnijs pameta ar galvu, un Gregorijs Sentvinsents pagriezās pret Fronu. — Re­dzat nu, mis Velza, pasaule nemaz nav tik liela. Mēs ar misteru Hārniju neesam nekādi svešinieki.

Eldorado karalis tikām pētīja Gregorija seju, līdz viņam atausa kāda neskaidra atmiņa.

— Pagaidiet! — viņš izsaucās, kad Sentvinsents gra­sījās runāt tālāk. — Tūlīt es būšu dabūjis jūs rokā. To­reiz jūs bijāt tāds melnīgsnējs. Paga, paga — astoņdes­mit sestais gads, astoņdesmit septītā gada rudens, astoņ­desmit astotā gada vasara … jā, jā, tas bija tolaik. Astoņdesmit astotā gada vasarā es laidos ar plostu pa Stjūartas upi, un uz plosta man bija vesela krava gabalos sacirstu aļņu, tāpēc es cītos ātrāk notikt Lejas Novadā, kamēr tie vēl nav sasmakuši. Jā, un jūs braucāt lejup pa Jukonu laivā. Un es toreiz apgalvoju, ka ir ceturtdiena, bet mans pārinieks zvērēja, ka piektdiena, taču jūs izšķīrāt mūsu ķīviņu — esot svētdiena, tā, man domāt, bija. Jā, svētdiena. Nu kaut kas traks! Priekš deviņiem gadiem! Pēc tam mēs mainījām aļņa cepešus pret miltiem, cepamo pulveri un… un… un cukuru! Dieva goda vārds! Prie­cājos jūs redzēt!

Viņš sniedza roku, un abi vēlreiz apmainījās rokas spiedieniem.

— Ienāciet kādreiz paciemoties, — Deivs uzsauca, jau iedams projām. — Man ir glīta maza būdele tepat pakalnā un otra — Eldorado. Aizbīdņa siksniņa arvien ka­rājas ārpusē. Atnāciet, kad iekrīt, un ciemojieties, cik ilgi vien kārojas! Lūgtu piedošanu, ka tik aši metos prom, bet man vēl jāaizkāpj līdz Opernamam un jāsavāc maksa — āre, cukurs. Mis Frona jums pastāstīs sīkāk.

— Jūs esat apbrīnojams cilvēks, mister Sentvinsent! — Frona, īsumā apstāstījusi par Hārnija cukura nedienām, atgriezās pie iepriekšējā temata. — Pirms deviņiem ga­diem šis apvidus droši vien bija gaužām mežonīgs; un ja tikai padomā, ka jūs pa to esat ceļojuši jau tais laikos! Pastāstiet man par to!

Gregorijs Sentvinsents paraustīja plecus.

— Tur maz, ko stāstīt. Sis ceļojums bija viena vienīga nejēdzīga neveiksme, tajā bija bezgala daudz nepatikšanu un nekā tāda, ar ko varētu lepoties.

— Tomēr pastāstiet! Man ārkārtīgi patīk šādi piedzī­vojumi. Tie man šķiet patiesāki un dzīvei tuvāki nekā parastie ikdienas notikumi. Neveiksme, kā jūs sakāt, taču nozīmē, ka tika mēģināts kaut ko sasniegt. Ko īsti jūs centāties sasniegt?

Viņš ar gandarījumu ievēroja, ka Fronas vārdos skan vaļsirdīga interese.

— Nu labi, ja jūs tā gribat, varu dažos vārdos pastās­tīt, kas tur vispār stāstāms. Es biju ieņēmis galvā traku ideju — atrast jaunu ceļu apkārt pasaulei, un tā es, gan zinātnes, gan žurnālistikas interešu skubināts, — galveno­kārt jau žurnālistikas, — biju nolēmis izbraukt cauri Aļaskai, pa ledu šķērsot Beringa jūras šaurumu un tad pa Ziemeļsibīriju ceļot līdz pat Eiropai. Tā bija grandioza iecere, jo lielākā daļa šo novadu taču nebija vēl izpētīti; tomēr man neveicās. Es laimīgi pārbraucu pār jūras šau­rumu, bet nokļuvu nepatikšanās Austrumsibīrijā — un viss tikai Tamerlana [2] dēļ, kā esmu pasācis teikt sev par attaisnojumu.

— Nu gluži kā Odisejs! — Misis Šovila, kas bija pie­nākusi klāt, sasita rokas. — Mūsdienu Odisejs! Čik ro­mantiski!

— Tomēr ne Otello, — Frona attrauca. — Viņam pārāk kūtra mēle. Viņš pārtrauc stāstījumu pašā interesantākajā vietā, mīklaini atsaukdamies uz kādu seno gadsimtu va­roni. Jūs negodīgi izmantojat mūsu ziņkārību, mister Sentvinsent, jo mēs taču nevarēsim rast mieru, kamēr jūs nebūsiet paskaidrojis, kā tad Tamerlans priekšlaicīgi pārtrauca jūsu ceļojumu.

Viņš pasmējās un turpināja, ar piespiešanos pārvarē­dams nepatiku runāt par saviem ceļojumiem.

— Kad Tamerlans ar uguni un zobenu kā viesuļvētra brāzās pār Austrumāzijas novadiem, tur tika sagrautas valstis, iznīcinātas pilsētas un ciltis izkaisītas kā zvaig­žņu putekļi. Tik tiešām — milzīga tauta bija izklīdināta pa visu zemi. Bēgdami no iekarotāju nežēlībām, šie emi­granti ieklaiņoja tālu jo tālu Sibīrijā, citi nogriezās uz ziemeļiem, citi uz austrumiem, līdz pēdīgi polārā baseina malu apjoza izmētātu mongoļu cilšu loks… vai es jūs negarlaikoju?

— Nē, nē! — misis Sovila izsaucās. — Tas ir tik aiz­raujoši! Jums ir tāds dzīvs stāstīšanas paņēmiens! Tas man atgādina šo … šo …

— Laikam jau Makoleju— Sentvinsents labsirdīgi pasmējās. — Jūs taču zināt, ka esmu žurnālists, un Mako- lejs ir spēcīgi ietekmējis manu stilu. Bet es apsolos sevi iegrožot. Tomēr atgriezīsimies pie runātā. Ja tur nebijis šo mongoļu cilšu, mans ceļojums nebūtu aizkavējies. Es nebūtu bijis spiests apprecēt iezemiešu princesi un kļūt par ekspertu starpklanu karagājienos un ziemeļbriežu zag­šanā, es vienā mierā un ērtībās būtu ceļojis uz Sankt- pēterburgu.

— Ak, šie varoņi! Vai tas nav satraucoši, Frona? Bet kas tā par ziemeļbriežu zagšanu, un kādas tur iezemiešu princeses?

Zeltraktuvju komisāra sieva viņam starojoši uzsmaidīja, un, pametis skatienu uz Fronu, vai tai nav iebildumu, Sentvinsents turpināja:

— Piekrastes iedzīvotāji bija no eskimosu cilts, tie bija jautras dabas, laimīgi un miermīlīgi ļautiņi. Viņi sevi dē­vēja par ukilioniem, tas ir, par jūras cilvēkiem. Es no viņiem nopirku suņus un pārtiku, un viņi ar mani apgā­jās brīnišķīgi. Taču viņi bija pakļauti čoučueniem jeb briežu cilvēkiem, kas dzīvoja zemes vidienē. Coučueni bija mežonīga un nevaldāma cilts, neganti, kā jau nepiejau­cēti mongoļi, un vēl divreiz ļaunāki par tiem. Tiklīdz es biju pametis piekrasti, viņi man uzbruka, atņēma visas mantas un padarīja par vergu.

— Bet vai tad krievu tur nebija? — misis Šovila tau­jāja.

— Krievu? Coučuenu vidū? — Viņš uzjautrināts iesmē­jās. — Ģeogrāfiski jau viņi mitinās Baltā cara pārvaldī­tajos apgabalos, bet politiski gan ne. Diezin vai tie vispār jel dzirdējuši par caru. Nepiemirstiet, ka Ziemeļaustrumu Sibīrijas iekšējie novadi slēpjas polārajā pustumsā, tā ir terra incogniia, tur nokļuvuši tikai nedaudzi baltie cilvēki, bet atgriezies no turienes nav neviens.

— Bet jūs taču …

— Es nejaušības pēc esmu izņēmums. Pats nezinu, kā­lab viņi mani pasaudzēja. Tas vienkārši tā sagadījās. No sākuma apiešanās bija neģēlīga — mani sita kā sievietes, tā bērni, apģērbam pasvieda kukaiņu apsēstas, noplušķē- jušās zvērādas, bet baroja ar atkritumiem. Viņi bija ne­iedomājami nežēlīgi. Kā es vispār paliku pie dzīvības, tas sniedzas pāri manai saprašanai; atceros tikai, ka sākumā bieži vien domāju par pašnāvību. Toreiz daudz netrūka, ka es būtu pielicis roku savai dzīvībai, paglābos vienīgi tāpēc, ka ļoti strauji notrulinājos līdz dzīvnieciskam stul­bumam, tā ka neizjutu vairs ne sāpes, ne pazemojumus. Pusnosalis, pa pusei badā aizmiris, pakļauts vārdos nepa­stāstāmām ciešanām un mocībām, neskaitāmas reizes dau­zīts līdz nesamaņai — es biju pilnīgi pārvērties bezjūtīgā lopiņā.

Kad tā paraugos atpakaļ, daudz kas no pārdzīvotā šķiet tīrais murgs. Atmiņā ir palikuši robi, ko nekādi nespēju aizpildīt. Neskaidri atceros, ka mani siksnās piesēja aiz nartām un tā vazāja no vienas apmetnes uz otru, no vie­nas cilts pie otras. Jādomā, mani vadāja apkārt izrādīša­nai, tāpat kā mēs to darām ar lauvām, ziloņiem un me­žoņiem. Cik tālu es tā izceļojos šurp un turp pa šo drūmo zemes stūri, nespēju pat iedomāties, tur varēja būt vairāki tūkstoši jūdžu. Zinu vienīgi to, ka tobrīd, kad pēdīgi nācu pie jēgas un atkal kļuvu par cilvēku, atrados vairāk nekā tūkstoš jūdžu uz rietumiem no tās vietas, kur tiku sa­gūstīts.

Tas notika pavasarī, kad es pēkšņi atvēru acis un man šķita, it kā es atgrieztos no nez kādas senaizmirstas pagātnes. Man ap vidu bija apsieta ziemeļbrieža ādas siksna, bet tās gals piestiprināts pie nartu pakaļējās da­ļas. Abām rokām es saķēru šo siksnu, gluži kā leijerkast­nieka mērkaķītis, jo viss viduklis man bija jēls un siksna ieberzusi miesā dziļas brūces.

Es sagudroju ķerties pie viltības un izlikos ļoti pieglai- mīgs un pakalpīgs. Tovakar es dancoju un dziedāju, un darīju, ko vien pratu, lai viņus uzjautrinātu, nolēmis par katru cenu izvairīties no pārestībām, kas manu apziņu bija iegrūdušas tādā tumsībā. Briežu cilvēku ciltis mēdza tirgoties ar jūras cilvēkiem, bet jūras cilvēki savukārt — ar baltajiem, it īpaši ar vaļu medniekiem. Tālab es pēc laiciņa nejauši uzgāju kāršu kavu, kas piederēja kādai sievietei, un man izdevās sacelt izbrīnu čoučuenos ar da­žiem vienkāršiem kāršu trikiem. Tāpat, ievērodams attie­cīgās noslēpumainās izdarības, es satriecu viņu prātus ar kādiem burvju mākslinieku fokusiem, cik jau nu pats no tiem jēdzu. Rezultātā es tūdaļ cēlos cieņā viņu acīs, mani sāka labāk barot un labāk ģērbt.

īsi sakot, es pamazām vien izvērtos par nozīmīgu per­sonu. Sākumā pie manis pēc padoma nāca veči un sievas, bet vēlāk jau ieradās pat virsaiši. Manas niecīgās, toties efektīgi lietā liktās zināšanas ārstniecībā un ķirurģijā iz­darīja man lielu pakalpojumu, un es kļuvu tiem nepiecie­šams. No verga es biju uzstrādājies par padomnieku, sē­dēju starp augstmaņiem un, tiklīdz biju ielauzījies viņu paražās, kļuvu par neapstrīdamu autoritāti gan kara, gan sadzīves jautājumos. Viņu maiņas līdzeklis, tā sakot, va­lūtas vienība, bija ziemeļbrieži, un mēs gandrīz visu laiku bijām aizņemti sirojumos uz kaimiņu ģinšu briežu bariem vai arī aizstāvējām savus ganāmpulkus pret kaimiņu iebrukumiem. Es uzlaboju viņu cīņas metodes, iemācīju viņiem labākus stratēģijas un taktikas paņēmienus un ieviesu viņu kaujas operācijās jauninājumus, kuriem ne­viena kaimiņu cilts nespēja turēties pretī.

Taču, kaut arī ieguvis varu, brīvībai nebiju ticis ne soli tuvāk. Smieklīgi, bet patiesi — biju pārcenties un kļuvis tiem pārlieku vajadzīgs. Viņi mani lutināja visizmeklētā­kajā laipnībā, taču arī greizsirdīgi apsargāja. Bez jebkā­diem kavēkļiem es drīkstēju nākt un iet, un visus izrīkot, bet, kad tirdzniecības karavānas devās uz piekrasti, tām pievienoties man neļāva. Tas bija vienīgais ierobežojums manai kustības brīvībai.

Stāvoklis sabiedrības virsotnēs arvien mēdz būt nesta­bils, un, kad es sagudroju mainīt viņu politisko iekārtu, es atkal iekūlos klizmā. Raudzīju apvienot kādas divdes­mit vai vairāk kaimiņos dzīvojošās ciltis, lai pēdīgi iz­beigtos konkurences ķīviņi, bet viņi ņēma un iecēla mani par šīs federācijas prezidentu. Taču vecais Pijūns, vare­nākais no apvienībā iekļautajiem virsaišiem, savā ziņā īsts karalis, atteicās gan no pretenzijām uz vadošo posteni, bet nepavisam nevēlējās atsacīties no pagodinājumiem, kas ar to saistīti. Lai viņu samierinātu, man neatlika ne­kas cits kā precēt viņa meitu Ilsvungu. Jā, to viņš pats pieprasīja. Es gan piedāvājos atkāpties no posteņa, bet par to viņš ne dzirdēt negribēja. Un…

— Un? — misis Sovila aizgrābta čukstēja.

— Un es apprecēju Ilsvungu, kuras vārds čoučuenu valodā nozīmē «Savvaļas briedis». Nabaga Ilsvunga! Viņa bija gluži kā Svinbērna1 apdziedātā Britānijas Izolde, bet es biju Tristāns. Kad es pēdējo reizi viņu redzēju, viņa Irkutskas misijā lika pasjansu un stūrgalvīgi atteicās iet van nā.

— Kungs apžēlojies! Pulkstenis jau desmit! — misis Sovila pēkšņi izsaucās, pēdīgi pamanījusi istabas otra malā stāvošā vīra skatienus. — Man ārkārtīgi žēl, mister Sentvinsent, ka nevaru noklausīties līdz galam — kā jūs izglābāties un visu citu. Bet jums noteikti jāatnāk pie manis viesos! Es mirstu vai nost, kā man gribas visu to dzirdēt.

— Bet es jūs noturēju par mīkstpēdiņu, par checha- quo, — Frona maigi ierunājās, kad Sentvinsents, sasējis cepures ausis un saslējis apkakli, gatavojās uz prom-

iešanu.

— Neciešu pozēšanu, — viņš atbildēja, pieskaņodamies meitenes maigajam tonim. — Tā ož pēc liekulības un katrā ziņā ir nepatiesa. Taču ieslīdēt pozēšanā ir ļoti viegli. Rau, tie paši pirmatnācēji — «veterāni», kā viņi sevi lepni apzīmē. Tikai tāpēc vien, ka dažus gadus pavadījuši zie­meļu novados, viņi tīšuprāt palaižas rupjībā, apaug ar

bārdu un paši jūsmo par to. Viņi varbūt pat nenojauš, tomēr tā ir poza. Jo vairāk viņi kultivē visādas acīs krī­tošas ārišķības, jo vairāk apmāna paši sevi, jo tāda dzīve ir meli.

— Diezin vai jums ir pilnīga taisnība, — Frona iebilda, aizstāvēdama savus cienītos varoņus. — Visumā es šinī jautājumā esmu ar jums vienis prātis, man arī nepatīk pozēšana, taču lielākā daļa pirmatnācēju būtu tādi paši īpatņi jebkurā zemē un visos apstākļos. Šīs ārišķīgās īpat­nības ir viņu raksturā, tas ir viņu izteiksmes veids. Un esmu pārliecināta, ka tieši šīs īpašības tad arī urda viņus doties uz neizpētītiem novadiem. Parastais cilvēks, pro­tams, sēž mājās.

— Pilnīgi pievienojos jūsu domām, mis Velza, — Sent­vinsents labprāt piekrita. — Es to nebiju domājis tik vis­pārināti. Gribēju nopelt tikai tos nedaudzos, kuri tiešām ir pozētāji. Visā visumā viņi, kā jūs sakāt, ir godīgi, at­klāti un dabiski.

— Tad mums nav par ko ķīvēties. Bet vēl kas, pirms aizejat, mister Sentvinsent, — vai jūs nevēlētos atnākt pie mums arī rītvakar? Mēs te gatavojam tādu uzvedumu Ziemas svētkiem. Zinu, ka jūs mums varētu ļoti daudz pa­līdzēt, un man šķiet, ka arī jums te būtu gluži interesanti. Pasākumā iesaistīti visi jaunākie ļaudis — ierēdņi, polici­jas virsnieki, raktuvju inženieri, džentlmeņi klejotāji un tā tālāk, nemaz jau nerunājot par daiļajām dāmām. Jums šie cilvēki noteikti patiks.

— Esmu drošs, ka 'patiks, — viņš atbildēja, saņemdams Fronas roku. A Tātad rītdien, jūs sakāt?

— Rīt vakarā. Arlabvakar!

Brašs jauneklis, viņa prātoja pie sevis, nākdama atpa­kaļ no durvīm, un lielisks savas rases pārstāvis.