Sniega meita

XXVIII NODAĻA

Kad Džeikobs Velzs zeltraču sapulcē cēlās kājās un ņēmās nosodīt sēdes nostāju, viņu uzklausīja ar pienācīgu godbijību. Tie laiki, viņš aizrādīja, kad zemē nebija likumu un šādu sapulču lēmumiem bija likuma spēks, esot sen jau aiz kalniem, jo tagad valstī esot apstiprināti likumi — 1 Coup d'ētat (franču valodā) — valsts apvērsums.

taisnīgi likumi. Karalienes valdība esot parādījusi, ka stāv sava uzdevuma augstumos, un pretlikumīga valsts varas piesavināšanās esot solis atpakaļ pagātnes tumsā, no ku­rienes šie jau esot tikuši laukā. Tagad šādu rīcību varot raksturot tikai ar vārdu «noziedzība», vieglāka apzīmē­juma tai neesot. Un tālāk viņš stingri un noteikti apsolīja sapulcei, ka nelabvēlīga iznākuma gadījumā viņš aktīvi rūpēšoties par to, lai katru no tiem sauktu pie atbildības. Runas nobeigumā viņš ierosināja sēdi pārtraukt un apcie­tināto nodot teritoriālai tiesai, taču priekšlikums bez kā­dām diskusijām tika noraidīts.

— Nu, vai neredzi, — Sentvinsents sacīja Fronai, — ka nav ne inazako cerību?

— Ir tomēr. Paklausies!

Viņa uz ātru roku iepazīstināja Sentvinsentu ar iepriek­šējā naktī izstrādāto plānu.

Viņš noklausījās vienaldzīgi, pārāk nomākts, lai jūsmotu līdz ar Fronu.

— Tāds mēģinājums ir tīrais neprāts, — viņš iebilda, kad Frona bija beigusi.

— Bez šāda mēģinājuma pakāršana tikpat kā droša,— viņa attrauca, mazliet iekaisusi. — Domājams, tu taču gribi vēl cīnīties?

— Domājams gan, — viņš dobjā balsī atteica.

Pirmie liecinieki bija abi zviedri, kuri pastāstīja gadī­jumu ar veļas baļļu, kad Borgs bija ļāvis vaļu savam kār­tējam dusmu izvirdumam. Lai cik mazsvarīgs šis gadī­jums bija pats par sevi, taču vēlāko notikumu gaismā tas izvērtās par visai nozīmīgu notikumu. Tas pavēra plašu vaļu iztēlei par visiem zināmiem dzīves atgadīju­miem. Ne tik svarīgs bija tas, kas tika teikts, kā tas, kas palika nepateikts. Cilvēki, kurus izauklējis mātes klēpis, pat paši neaptēstākie, pietiekami labi pazina dzīvi, lai sa­prastu, cik nozīmīgs šis vulgārais atgadījums, kuram va­rēja būt tikai viens izskaidrojums. Liecināšanas laikā sa­pratēji gudri kratīja galvas un visapkārt tika čukstēti komentāri.

Kādus sešus lieciniekus ātri vien nopratināja citu pēc cita; tie visi bija rūpīgi apskatījuši nozieguma vietu un uzmanīgi pārstaigājuši salu, bet visi kā viens apgalvoja, ka neesot atraduši ne mazāko pēdu, ko būtu atstājuši tie divi vīrieši, kurus apcietinātais minējis iepriekšējā nopra- tināšanā.

Fronai par izbrīnu Dels Bišops nostājās liecinieku vietā. Viņa zināja, ka tas neieredz Sentvinsentu, taču neva­rēja iedomāties, kādu liecību tas varētu nodot šinī gadī­jumā.

Kad Dels Bišops bija nozvērināts, konstatēts viņa ve­cums un tautība, Bills Brauns pajautāja, kas viņš pēc

profesijas.

— Sīkais zeltracis, — viņš izaicinoši atcirta, pārlaiz­dams sapulcei agresīvu skatienu.

Taču fakts nu ir tāds, ka pavisam nedaudz cilvēku no­dodas sīkiegulu meklēšanai, toties ļoti daudzi — arī zelt- rači — pilnīgi ignorē šādu zelta ieguves metodi.

— Sīkais zeltracis! — noņirdzās kāds patriarhāla iz­skata vīrs sarkanā kreklā, vīrs, kas savu pirmo zelta smilšu plāti bija izskalojis Kalifornijas raktuvēs jau piec­desmito gadu sākumā.

— Jā gan, — Dels apstiprināja.

— Bet paklau, jauno puis, — viņa sarunu biedrs turpi­nāja, — vait' jūs gribat man iestāstīt, ka vienmēr esat meklējis zeltu šādā ceļā?

— Jā gan.

— Neticu vis. — Runātājs nicinoši paraustīja plecus.

Dels norīstījās un strauji atmeta galvu.

— Priekšsēdētāja kungs, esmu cēlies kājās, lai nodotu ziņojumu. Netaisos aiztikt tiesas godu, gribu tikai skaidri un gaiši pateikt, ka pēc sēdes beigām es gāzīšu pa pauri katram, kas te nekaunīgi palaidīs muti. Sapratāt?

— Jūs traucējat kārtību, — priekšsēdētājs atbildēja, pabungodams pa galdu ar savu koka veseri.

— Un pa jūsu pauri arīdzan, — Dels atkliedza, pa­griezdamies pret viņu. — Draņķīgu kārtību jūs te uzturat. Sīkiegulu meklēšana šitai procesā nekrīt nekādā svarā; bet kāpēc jūs neaizbāžat muti tādiem, kas uzdod stulbus jautājumus? Gan es jums pēcāk vēl parādīšu, jūs aitas- galva!

— Ak jūs parādīsiet, ko?

Priekšsēdētājs nosarka līdz ausīm, nosvieda veseri un pielēca kājās.

Dels devās viņam pretī, bet Bills Brauns metās starpā un izšķīra abus.

— Kārtību, džentlmeņi, kārtību! — viņš lūdzās. — Nav īstais brīdis tādiem nepiedienīgiem izlēcieniem. Un nepie- mirstiet, ka šeit ir arī lēdijas.

Abi vīri rukšķēdami pierima, un Bills Brauns atsāka pratināšanu:

— Mister Bišop, mēs noprotam, ka jūs ļoti labi pazīstat apcietināto. Pastāstiet, lūdzu, tiesai, kas jums zināms par viņa raksturu visumā.

Dels pasmaidīja pār visu seju.

— Nu, pirmām kārtām viņš ir neganti kašķīgas da­bas …

— Pārtrauciet! To es nevaru pieļaut! — Apcietinātais, dusmās trīcēdams, pielēca kājās. — Jūs nedrīkstat šādā veidā spēlēties ar manu dzīvību! Atraduši vienu jukušo, ko esmu redzējis tikai reizi mūžā, lai tas mani tiesai no­raksturotu!

Sīkais zeltracis pavērsās pret viņu.

— Ak tad nepazīstat vis mani, ko, Gregorij Sentvin­sent?

— Nē, — Sentvinsents auksti atteica. — Es jūs nepa­zīstu, cilvēk.

— Jums es neesmu nekāds «cilvēks»! — Dels nikni uz­kliedza.

Sentvinsents nelikās viņu dzirdis un vērsās pie pūļa:

— Neesmu šo puisi vairak redzējis kā vienu pašu reizi Dausonā un tad arī tikai uz īsu brīdi.

— Gan jau atgādāsieties, pirms vēl būšu beidzis, — Dels ņirdzīgi noteica. — Bet tagad klabatas vārtus ciet — un ļaujiet pateikt manu nelielo sakāmo! Mēs abi kopā šamā novadā atbraucām astoņdesmit ceturtajā gadā.

Sentvinsents, pēkšņi ieinteresēts, sāka vērīgāk viņā ieskatīties.

— Jā gan, mister Gregorij Sentvinsent. Redzu, jūs jau sākat atminēties. Toreiz es dižojos ar ūsām, un tais die­nās mani sauca par Braunu, par Džo Braunu.

Viņš atriebes priekā pasmīknēja, bet žurnālists šķita zaudējis visu interesi.

— Vai tas tiesa, Gregorij? — Frona pačukstēja.

— Liekas tā kā redzēts, — viņš vilcinādamies atmur- dēja. — Es nezinu… nē, muļķības! Tam vīram jābūt mi­rušam.

— Jūs teicāt, tūkstoš astoņsimt astoņdesmit ceturtajā gadā, mister Bišop? — Bills Brauns paskubināja.

— Jā gan, astoņdesmit ceturtā. Viņš bija avīžu skri­bents, norīkots apceļot pasauli caur Aļasku un Sibīriju. Bet es Sitkā biju nobēdzis no vaļu mednieku kuģa — tā­pēc arī radās tas Brauns — un salīgu pie viņa darbā par četrdesmit dolāriem mēnesī un pilnu apgādi. Nu, bet viņš tūliņ sāka kašķēties ar mani…

Nezin kur aizsācies, ieskanējās sīks smiekliņš, bet tad tas pletās un auga, līdz šo viņa paziņojumu apsveica visu sapulcējušos skaļa zviegšana. Pat Frona un Dels pats ne­noturējās nepasmaidījuši, vienīgi apcietinātais rādīja no­pietnu seju.

— Bet viņš sakašķējās arī ar Veco Endiju pie Daijas, ar čilkutu virsaiti Džordžu, ar faktorijas vadītāju Pellijā un tā tālāk vēl ar nezin cikiem. Viņš mūs mūžīgi ievilka nepatikšanās, vēl jo īpaši sievišķu dēļ. Ar tām viņš mūžīgi mērkaķojās…

— Priekšsēdētāja kungs, es protestēju! — Frona piecē­lās, viņas seja bija mierīga, un viņa pilnīgi valdīja pār sevi. — Nav nekādas nepieciešamības te klāstīt mistera Sentvinsenta mīlas dēkas. Ar izmeklējamo gadījumu tām nav nekāda sakara, turklāt visā sapulcē gan nebūs ne­viena, kas būtu tik tīrs, lai taisnības motīvi to skubinātu atļauties šādu izmeklēšanu. Tāpēc es pieprasu, lai izmek­lēšanas gaitā turpmāk tiktu uzklausītas vienīgi būtiskas liecības.

Bills Brauns piecēlās ar pašapmierinātu, pašpārliecinātu smaidiņu.

— Priekšsēdētāja kungs, mēs jau labprāt izpildām aizstāves izvirzītās prasības. Viss, ko esam uzzinājuši, ir būtisks un attiecas uz lietu. Viss, ko ceram uzzināt, būs būtisks un attieksies uz lietu. Misters Bišops ir mūsu izci­lākais liecinieks, un viņa liecība atbilst visām prasībām. Jāņem vērā, ka mums nav tiešu pierādījumu par to, kas noslepkavojis Džonu Borgu. Mēs nevaram vest tiesas priekšā nevienu slepkavības aculiecinieku. Mums pieejami tikai netiešie pierādījumi. Mūsu pienākums ir pieradīt iemeslu. Lai pierādītu iemeslu, ir jāiepazīstas ar apvainotā rakstura īpašībām. To mēs arī esam nodomājuši izdarīt. Mēs gribam pierādīt, ka izlaidība un baudkāre viņu no­vedušas tiktāl, ka viņš spējīgs pat uz noziedzībām, kas var lauzt viņam kaklu. Mēs gribam pierādīt, ka patiesī­gums viņam ir svešs jēdziens, ka viņš ir pēdīgais melis, ka nevienam vārdam, ko viņš vai viņam līdzīgie runā no apsūdzēto sola, tiesa nevar ticēt. To visu mēs gribam pierādīt un savīt kopā, diedziņu pie diedziņa, līdz mums iznāks virve — diezgan gara un diezgan stipra, lai viņu varētu pakārt, pirms vēl diena būs beigusies. Tālab es godbijīgi lūdzu, priekšsēdētāja kungs, lai lieciniekam at­jautu turpināt.

Priekšsēdētājs izlēma Fronai par sliktu, un viņas ape­lācija pie sapulces tika noraidīta. Bills Brauns pameta Dēlam ar galvu, lai turpina.

— Kā jau teicu, nepatikšanu mums viņa vainas dēļ bija bez gala un malas. Tad vēl, redzat, es visu savu mūžu esu maisījies ap ūdeņiem — tā vien liekas, ka nekad netikšu no tiem projām, — un, jo vairāk es maisos, jo mazāk par tiem ko sajēdzu. Sentvinsents arī to zināja, un pats jau viņš ir īsts meistars airēšanā, tomēr viņš pameta mani laivā, lai es kūļos cauri Šķirsta kanjona krācēm, ka­mēr pats gāja apkārt kājām. Iznākums: es ar visu laivu apgāžos, pazaudēju pusi no mantām un visu tabaku, bet viņš vēl nekaunējās vainu par to uzvelt man. Tūlīt pēc tam viņš uzsāka piģeļmiģeļus ar Lebārža ezera stik- siem — un mēs abi gandrīz dabūjām atšaut ķedeles.

— Un kas tam bija par iemeslu? — Bills Brauns iestar­pināja.

— Viss tikai vienas smukas indiāņu sieveles dēļ, kura šim pārlieku mīlīgi uzsmaidīja. Kad nu sveikā bijām iz­sprukuši cauri, es šim nolasīju pamatīgu lekciju par sie- viešiem vispār un par indiāņu skvo it īpaši, un viņš noso­lījās pievaldīties. Necik ildziņ, un mums atkal iznāca karsta putra ar Mazo Lašu indiāņiem. Šoreiz viņš bija vairāk slīpēts, un es visu laiku nekā nezināju, tomēr kaut ko noģidu gan. Viņš sacīja, ka sagājis ragos ar kādu pūš­ļotāju, bet nekas tak nevar tā satracināt pūšļotājus kā taisni sieviešu padarīšanas, un īstenībā tā tas arī bija. Kad nu es mēģināju ar viņu tā tēvišķīgi parunāt, šis sa­cēla spuras, un man nācās novest viņu patālāk krastmalā un sadot krietni pa ādu. Pēc tam viņš staigāja piepūties un sāka rādīt gaišāku ģīmi tikai tad, kad iebraucām Briežupes grīvā, kur kāda sivašu cilts bija apmetusies uz lašu zveju. Tak viņam visu laiku uz mani bija zobs, tikai es to nezināju, — un viņš bija gatavs kuru katru brīdi man kaut kā iezāģēt.

Nu, to gan nevar noliegt — viņš prot sieviešiem patikt. Vairāk šim nekas nav jādara — šis tikai pasvilpj kā su­ņiem. Tās viņam tādas sevišķas spējas. Tur pie tiem Briež­upes indiāņiem bija viena gaužām izlaidīga, bet gaužām skaista skvo. Savu mūžu neesmu redzējis nevienas, kas cirstu viņu pušu, — tikai Bella bija vēl smukāka. Nu, jā­domā, viņš tai ar bija uzsvilpis, jo tā palika apmetnē ilgāk, nekā pienācās. Nebūdams vienaldzīgs pret sievie-

šiem…

— Pietiks, mister Bišop, — pārtrauca priekšsēdētājs, kas, nevarēdams neko nolasīt no Fronas sastingušās se­jas, bija pievērsis skatienu viņas rokai, un tās nervozā raustīšanās un žņaudzīšanās atklāja to, ko slēpa seja. — Pietiks, mister Bišop! Es domāju, mēs nu esam diezgan dzirdējuši par tām indiāņu skvo.

— Lūdzami, netraucējiet liecību, — Frona maigi noči­vināja. — Tā šķiet Joti svarīga.

— Vai jūs zināt, kas man vēl ir sakāms? — Dels iekai­sis noprasīja priekšsēdētāj am. — Nezināt? Nu, tad neplā­tiet muti! Sitos sīkumus es stāstu ar nodomu.

Bills Brauns jau atkal lēca kājās, lai aizkavētu sadur­smi, tomēr priekšsēdētājs savaldījās, un Bišops turpinaja.

— Es jau sen būtu galā ar visām brunču medībām un skvo, un visu citu, ja mani mūžīgi nepārtraukuši. Nu, kā jau teicu, viņam uz mani bija zobs, un pirmo reizi es neat- tapos laikā: viņš man iezvēla ar šautenes laidi pa galvu, ievīstīja indiānieti laivā un prom bija. Jums visiem labi zināms, kāds bija Jukonas novads astoņdesmit ceturtajā gadā. Un tāds nu es tur stāvēju, pamests viens, bez man­tām, bez pārtikas, tūkstošiem judžu no apdzīvotām vietām. Es tomēr izkūlos sveikā, nav vajadzības stāstīt, kas un kā, un viņš tāpat. Jūs jau visi būsiet dzirdējuši par viņa piedzīvojumiem Sibīrijā. .Nu, — te tika iestarpināta ietek­mīga pauze, — gadījuma pēc ari man ir nācis zināms šis un tas.

Viņš iebāza roku savu sīkrūtaino svārku lielajā kabatā un izvilka savazātu grāmatu ādas sējumā, ļoti vecu pēc izskata.

— Sito es dabūju no Pīta Vipla vecenes — Eldorado Vipla. Tai grāmatā rakstīts par viņas vectēvoci vai vectēva vectēvoci, lāgā nezinu, par kuru, un, ja te ir kāds, kas māk lasīt krievu mēlē, nu, tad varēs dzirdēt visos sīku­mos par to Sibīrijas ceļojumu. Bet, tā ka te gan nebūs neviena, kas mācētu …

— Kurbertēns! Viņš to var izlasīt! — kāds no pūļa izsaucās.

Tūdaļ pašķīra brīvu ceļu francūzim un viņu pret paša gribu stumšus, grūšus izbīdīja priekšā.

— Jūs protat šo mēli? — Dels noprasīja.

— Jā, bet gaužām vāji, gaužām maz, — Kurbertēns at­runājās. — Kur tie laiki. Esmu piemirsis.

— Speriet tik vaļāl Mēs nekritizēsim.

— Nē, bet…

— Lasiet! — priekšsēdētājs uzsauca.

Jau ar atšķirtu nodzeltējušo titullapu Dels iegrūda grā­matu viņam rokās.

— Man jau mēnešiem niezējušas ķepas pēc šitāda buka, — viņš līksmi apliecināja. — Un nu, kad esu jūs dabūjis rokā, jums vairs no manis neizsprukt. Šaujiet vaļāl

Kurbertēns stomīdamies sāka lasīt:

— «Tēva Jakonska dienasgrāmata, kur isi aprakstīta viņa dzīve Obdorskas benediktiniešu klosteri un sīki iz­klāstīti viņa brīnišķīgie piedzīvojumi Austrumu Sibīrijā pie briežu cilvēkiem.»

Barons pacēla acis, gaidīdams tālākus norādījumus.

— Palasiet mums, kad tā ir driķēta, — Dels norādīja.

— Varšavā tūkstoš astoņsimt septītajā gadā.

Sīkais zeltracis pārlaida uzvarētāja skatienu visai telpai.

— Vai dzirdējāt? Nepiemirstiet! Tūkstoš astoņi simti septītajā, lieciet aiz auss!

Barons ķērās pie ievada rindkopas.

— «Viss notika Tamerlana dēļ,» — viņš sāka lasīt, ne­apzināti veidodams tulkojuma frāzi pēc jau pazīstama parauga.

Sos pirmos vārdus izdzirdusi, Frona kļuva bāla un tāda palika visu lasījuma laiku. Reiz viņa pazagšus uz­meta acis tēvam un nopriecājās, ka viņš raugās taisni uz priekšu, jo nejutās spējīga tagad sastapties ar viņa ska­tienu. Toties par Sentvinsentu viņa nelikās zinis, kaut gan juta, ka tas pētīgi viņā noraugās, taču dabūja redzēt tikai bālu, neizteiksmīgu seju.

— «Kad Tamerlāns ar uguni un zobenu kā viesuļvētra brāzās pār Austrumu Āzijas novadiem,» — Kurbertēns gausi lasīja, — «tur tika sagrautas valstis, iznicinātas pilsētas un ciltis izkaisītas kā… kā zvaigžņu putekļi. Mil­zīga tauta tika izklīdināta pa visu zemi. Bēgdami no ieka­rotājiem» — nē, nē —, «no iekarotāju nežēlībām, šie bēgļi ieklaiņoja tālu jo tālu Sibīrijā, nogriezdamies gan uz zie­meļiem, gan uz austrumiem, un apjoza polārā baseina malu ar izmētātu mongoļu cilšu loku.»

— Izlaidiet kādas lappuses, — Bills Brauns ieteica,

— un palasiet tikai šur un tur! Nesēdēsim jau te visu nakti.

Kurbertēns izpildīja šo lūgumu.

— «Piekrastes iedzīvotāji ir no eskimosu cilts, jautras dabas un miermīlīgi ļautiņi. Viņi sevi dēvē par ukilioniem jeb jūras cilvēkiem. Es no viņiem pirku suņus un pārtiku. Taču viņi ir pakļauti čoučueniem, kuri dzīvo zemes vidienē un kurus sauc par briežu cilvēkiem. Coučueni ir mežonīga un nevaldāma cilts. Tiklīdz es biju pametis piekrasti, viņi man uzbruka, (ļtņēma visas mantas un padarīja mani par vergu.» — Barons pašķīra atkal pāris lapu tālāk. — «Es biju uzstrādājies par padomnieku, sēdēju starp augstma­ņiem, bet brīvībai nebiju ticis ne soli tuvāk. Mana gud­rība tiem bija pārlieku vajadzīga, un viņi negribēja mani zaudēt… Vecais Pijūns bija varens virsaitis, un tika no­lemts, ka man jāprec viņa meita Ilsvunga. Ilsvunga bija pretīgs radījums. Viņa nekad nemazgājās un uzvedās gau­žām nelāgi… Es apprecēju Ilsvungu, bet sieva viņa man bija tikai vārda pēc. Viņa par to sūdzējās tēvam, vecajam Pijūnam, un tas ļoti sadusmojās. Cilšu starpā bija iesēta nevienprātības sēkla, tomēr galu galā es kļuvu varenāks nekā jebkad, par ko jāpateicas manai viltībai un attapī­bai; ari Ilsvunga vairs nesūdzējās, jo es viņai biju iemā­cījis uz kārtīm izlikt pasjansu un vēl citādus trikus.»

Vai pietiks? — Kurbertēns jautāja.

— Jā, gana būs, — Bills Brauns atbildēja. — Pag, vienu mirklīti vēl. Nosauciet, lūdzu, vēlreiz publikācijas datus!

— Tūkstoš astoņsimt septītais gads Varšavā.

— Neaizejiet vis, baron, — Dels Bišops ierunājās.

— Kad jau nu jūs stāvat liecinieku vietā, tad man arī būtu kas jautājams taisni jums pašam. — Viņš pagriezās pret tiesas zāli. — Džentlmeņi, jūs visi esat šo to dzirdē­juši par apcietinātā piedzīvojumiem Sibīrijā. Jūs droši vien pamanījāt, cik tie līdzīgi tiem, ko tēvs Jakonskis publicējis turpat vai priekš simt gadiem. Jūs, jādomā, nospriedāt, ka te kaut kur notikusi pamatīga špikošana. Es raudzīšu jums pierādīt, ka te ir kas vairāk nekā špikošana. Apsū­dzētais atkratījās no mani pie Briežupes astoņdesmit asto­tajā. Tā paša gada rudenī viņš pa cejam uz Sibīriju bija redzēts Svētā Miķeļa misijā. Astoņdesmit devītā un deviņ­desmitā gadā viņš, kā pats stāstīja, taisījis savus pigorus pa Sibīriju. Deviņdesmit pirmā šis atgriezās šamā pa­saulē un nospēlēja uzvarētāju varoni Frisko [4] pilsētā. Tad nu palūkosim, vai francūzis mūs nepadarīs gudrākus.

Jūs esat bijis Japānā? — viņš tam noprasīja.

Kurbertēns, kas bija sekojis datiem, ātri aplēsa un tikko jaudāja slēpt savu pārsteigumu. Viņš uzmeta lūdzošu skatienu Fronai, taču viņa uz to nereaģēja.

— Jā, — viņš pēdīgi sacīja.

— Un jūs tur satikāt šo apcietināto?

— Jā.

— Kurā gadā tas bija?

Visi kā viens izstiepa kaklus, lai sadzirdētu atbildi.

— Tūkstoš astoņsimt astoņdesmit devītajā, — atbilde tika dota |oti nelabprāt.

— Bet paklau, baron, — kā tad tas var būt? — Dels apvaicājās vismīlīgākajā tonī. — Tai laikā tak apcietinā­tais esot bijis Sibīrijā.

Kurbertēns paraustīja plecus, likdams saprast, ka viņam gar to nav nekādas daļas, un atstāja liecinieku vietu. Gluži negaidīti tiesas zālē bija iestājies starpbrīdis uz dažām minūtēm, un pa to laiku notika varena čukstēšanās un galvas kratīšana.

— Tas viss ir meli. — Sentvinsents bija tuvu pieliecies pie Fronas auss, bet viņa neklausījās. — Dzirdētais runā man par Jaunu, bet es to visu varu izskaidrot.

Taču viņas sejā nepakustējās ne vaibsts, un priekšsēdē­tājs aicināja apsūdzēto stāties liecinieku vietā. Viņa pa­griezās pret tēvu, un asaras viņai saskrēja acīs, kad tēva plauksta nogula pār viņas roku.

— Varbūt tu gribi atkratīties no šīs jezgas? — brīdi vilcinājies, tēvs ievaicājās.

Frona papurināja galvu, un Sentvinsents sāka runāt. Viņš stāstīja to pašu, ko bija stāstījis viņai, tikai tagad ar nelieliem papildinājumiem, un nekas šai vēstījumā ne­bija pretrunā ar Lafliča un Džona liecībām. Viņš atzina, ka bijis tāds incidents ar veļas baļļu, un izskaidroja to ar vienkāršu pieklājību no savas puses un ar Džona Borga nepamatotām dusmām. Viņš atzina, ka Bella tikusi no­šauta ar viņa pistoli, bet apgalvoja, ka Borgs pirms da­žām dienām pistoli no viņa aizņēmies un vēl nebijis at­devis. Attiecībā uz Bellas apsūdzību viņš nekā nezinot teikt. Viņš nespējot saprast, kāpēc tai vajadzējis mirt ar meliem uz lūpām. Viņš neapzinoties, ka būtu sagādājis tai kaut mazākās nepatikšanas, tātad atriebība tā neva­rētu būt. Tas esot vienkārši neizskaidrojami. Par Bišopa liecību viņš nemaz nevēloties diskutēt. Tā esot tīrais melu savērpums ar viltīgi iepītiem patiesības pavedieniem. Tiesa, šis cilvēks reizē ar viņu atbraucis uz Aļasku tūk­stoš astoņsimt astoņdesmit astotajā gadā, bet visa noti­kušā traktējums no šā viedokļa esot ļaunprātīgs melu savārstījums. Attiecībā uz baronu — tur esot neliela kļūda gadskaitļos, vairāk nekā.

Iztaujājot apcietināto, Bills Brauns atklāja negaidītu dīvainību. Pēc Sentvinsenta stāstījuma, viņš esot nikni cīnījies ar tiem diviem noslēpumainajiem vīriem.

— Ja nu tā patiešām bija, — Brauns jautāja, — kā tad jūs izskaidrosiet faktu, ka no šī cīniņa esat izkļuvis bez mazākās skrambas? Apskatot Džona Borga ķermeni, tika konstatēti daudzi zilumi un nobrāzumi. Ja jau jūs esat tik neganti kāvies, kā tas nākas, ka neesat nemaz sa­dauzīts?

Sentvinsents to nezināja pateikt, tikai apgalvoja, ka jūtoties stīvs un salauzīts. Un tam galu galā neesot ne­kādas nozīmes. Viņš neesot noslepkavojis ne Borgu, ne tā sievu, tik daudz viņš zinot skaidri.

Frona savus argumentus sapulcei izteica kodolīgā runā par cilvēka dzīvības neaizskaramību, par netiešo pierādī­jumu nepilnīgumu un briesmām, kādas tie var sagādāt, un par apsūdzētā tiesībām gadījumos, kad radušās šaubas. Tad viņa metās pierādījumu jūklī, atmeta nevajadzīgos un centās ierobežoties tikai ar skaidriem faktiem. Pirm­kārt, viņa neatzina, ka būtu pierādīti slepkavības motīvi. Ja Šādus pierādījumus ņemot par pilnu, tad tas esot ap­vainojums klātesošo gara spējām, bet viņai esot pietie­kami ticības to vīrišķībai un asajam prātam, lai zinātu, ka šādas aplamības neietekmēšot to spriedumu.

Otrkārt, izskatot apsūdzības galvenos punktus, viņa ne­varot atzīt, ka būtu pierādīta tuvība starp Bellu un Sent­vinsentu, tāpat viņa neatrodot pierādījuma tam, ka Sent­vinsents būtu tiecies pēc šādas tuvības. Ja godīgi apsverot veļas baļļas incidentu — vienīgo pierādījumu, uz kuru liecinieki bāzējas, — tad redzama tikai smieklīga epizode, kas parāda, kā džentlmeņa vienkāršu laipnības parādī­šanu var pārprast stulbs tēviņš, ne vīrs. Viņa paļaujoties uz klātesošo veselo saprātu, tie taču neesot muļķi.

Te esot mēģināts pierādīt, ka apsūdzētais negantas da- bag. Attiecībā uz Džonu Borgu neesot nekādas vajadzības to pierādīt. Visi taču zinot par viņa trako dusmu lēkmēm, viņa ātrsirdība jau kļuvusi par parunu plašā apkaimē, tās dēļ viņš neesot iemantojis draugus, bet iedzīvojies tikai ienaidniekos. Vai tādā gadījumā neesot ļoti iespējams, ka tie divi maskotie vīri bijuši šādi ienaidnieki? Protams, viņa nevarot pateikt, kādi motīvi skubinājuši šos abus, bet tiesnešu ziņā lai paliekot izpētīt, vai visā Aļaskā var vai nevar atrasties divi cilvēki, kuriem Džons Borgs tā aiz­riebis, ka tie tīkotu pēc viņa dzīvības.

Liecinieki apgalvojuši, ka nekur neesot atraduši šo divu cilvēku pēdas, taču to viņi neesot pieminējuši, ka nekur nemanījuši arī Sentvinsenta, Pjēra Lafliča vai zviedra Džona pēdas. Neesot arī nozīmes ko tādu liecināt. Visi taču zinot, ka nekādi pēdu iespiedumi nav palikuši pēc Sentvinsenta skrējiena pa taku augšup un pēc atgriešanās kopā ar Lafliču un to otro. Visiem esot zināms takas stā­voklis — tādā cieti noblietētā zemes gropē mīksti moka­sīni nevarot atstāt nekādus nospiedumus; un, ja arī ledus upē nebūtu izgājis, tāpat uz tā nebūtu pamanāmas abu slepkavu pēdas ne šurp virzienā, ne atpakaļ uz cietzemi.

Lafličs pamāja ar galvu, apstiprinādams šo apstākli, un Frona turpināja.

Par galveno pierādījumu esot izvirzītas asinis uz Sent­vinsenta rokām. Ja tobrīd kādam būtu gadījies apskatīt Lafliča mokasīnus, arī uz tiem būtu atrastas asinis. Taču tas neesot nekāds pierādījums, ka arī misters Lafličs būtu piedalījies asinsizliešanā.

Misters Brauns te pievērsis klātesošo uzmanību fak­tam, ka mežonīgajā kautiņā apcietinātais neesot dabūjis neviena ziluma, ne ievainojuma. Viņa pateicoties misteram Braunam par šo aizrādījumu. Pēc Džona Borga ķermeņa varējis spriest, ka tas ticis nežēlīgi apstrādāts. Viņš taču bijis lielāka auguma, stiprāks, smagnējāks vīrs nekā Sent­vinsents. Ja nu, kā apsūdzībā teikts, Sentvinsents tiešām izdarījis šo slepkavību, kādēļ tam, saprotams, bija jāielai­žas cīniņā, pietiekami sīvā, lai saskrambātu Džonu Borgu, kā tad gan izskaidrojams, ka pats viņš nav cietis itin ne­maz? Par šo jautājumu derētu galvas palauzīt.

Tālāk — kāpēc gan apsūdzētais skrējis projām pa taku? Liekoties neaptverami, ka viņš, ja būtu pastrādājis slep­kavību, tūdaļ — tāds pats neapģērbies un bēgšanai ne­sagatavojies — būtu skrējis tieši uz pārējo būdu pusi.

Būtu gan ticamāk, ka viņš dzinies pakaļ īstajiem slepka­vām un tumsā — nomocījies, aizelsies un, protams, ari satraukts — akli skrējis, kur kājas nes.

Visi Fronas secinājumi bija stingri konsekventi, un, kad viņa bija beigusi, sapulces dalībnieki jūsmīgi aplau­dēja. Bet Fronu šie aplausi kaitināja un aizvainoja, jo viņa saprata, ka tie veltīti drīzāk viņas sievišķībai, nevis viņas aizstāvībai un veiktajam darbam.

Bills Brauns, savā ziņā tāds kaktu advokāts, allaž mē­dza pievērst vērīgu ausi pūlim un, ja gadījās izdevība, dzirdēto izmantot savā labā, ja tādas izdevības nebija, tad veikli izgrozījās ar vispārzināmām dogmām. Te viņam lielisks palīgs bija viņa iedzimtais humors, un, kad viņš bija ticis galā ar šiem noslēpumainajiem, maskotajiem vī­riem, tad tie bija izkūpējuši gaisā kā rēgi — tā viņš tos arī nodēvēja.

Tie nekādi nebūtu varējuši tikt projām no salas. Ledus stāvoklis tajās trīs četrās stundās pirms uzlūšanas to nebūtu pieļāvis. Apcietinātais nevienu no salas iemītnie­kiem neturot aizdomās, jo tie visi, izņemot viņu pašu, va­rot pierādīt, kur uzturējušies. Ļoti iespējams, ka apcieti­nātais bijis satraukts, kad, skriedams pa taku, uzdrāzies virsū Lafličam un zviedram Džonam. Starp citu, varētu gan pieņemt, ka Sibīrijā viņš pie tādiem notikumiem jau pieradis. Taču tas neesot būtiski; fakti rādot, ka viņš ne­apšaubāmi bijis ārkārtīgi satraukts, taisni histēriski uz­budināts, bet slepkava šādā garastāvoklī gan daudz nedo­mājot, kurp skrien. Līdzīgi gadījumi esot jau pieredzēti. Ne viens vien noziedznieks pats tādā veidā uzskrējis virsu taisnīgam sodam.

Runājot par Borga, Bellas un Sentvinsenta attiecībām, viņš ar veiklu manevru ieguva instinktīvi aizspriedumaino klausītāju atsaucību un uz brīdi no sausas prozas pārsvie­dās uz visspēcīgajām sentimenta pliekanībām. Viņš atzina, ka netiešie pierādījumi nekad neko nepierādot pilnīgi. Bet tas arī nemaz neesot vajadzīgs. Jāpanāk tikai, lai tie iz­kliedētu jebkuras šaubas, vairāk neko. Ka tas esot pa­nākts, viņš atzina par pierādītu, vēlreiz pārbaudot liecības.

— Un vispēdīgi, — viņš sacīja, — jūs nevarat pamest neievērotus Bellas pēdējos vārdus. Mēs paši neko tieši ne­zinām. Mēs taustāmies kā pa tumsu, grābstām sīkumus un pūlamies iztēloties patieso ainu. Bet, džentlmeņi, — viņš uz brīdi apklusa, lai papētītu klausītāju sejas,

— Bella zināja patiesību. Viņas liecība nav netieša. Mo­kās strauji elsodama, dzīvības asinīm aizplūstot, ar stik­lainam acīm raudzīdamās, viņa runāja patiesību. Tumsai metoties acu priekšā, ar pirmsnāves gārdzieniem kaklā viņa vēlreiz vārgi paslējās un, ar trīsošu pirkstu rādīdama uz apsūdzēto, rau, tā, sacīja: «Viņš, viņš, viņš. Sentvinča, viņš to darīt.»

Billa Brauna pirksts joprojām vēl rādīja uz Sentvin­sentu, kad tas grīļodamies pietrausās kājās, seja tam bija sakritusies un pelēka, un tas raudzījās uz visām pusēm, ne vārda nespēdams izrunāt. «Zaķpastala! Zaķpastala!» ska­nēja čuksti te vienā kaktā, te otrā, bet ne tik klusu, lai viņš to nesadzirdētu. Viņš vairākkārt apslapināja lūpas, un mēle ar mokām sāka klausīt.

— Kā jau teicu, — viņš pēdīgi izdabūja pār lūpām,

— es neesmu to darījis. Dieva vārds, es neesmu to darī­jis! — Viņš cieši noraudzījās uz zviedru Džonu, brīdi no­gaidīdams, vai šis tūļa tomēr ko neteiks. — Es… es ne­esmu to darījis… es neesmu… es… es neesmu…

Šķita, viņš bija aizklīdis izmisīgās pārdomās, kurās zviedrs Džons ieņēma izcilu vietu, un, kad Frona, satvē­rusi pie rokas, lēnā garā nosēdināja viņu, kāds iesaucās:

— Aizklātu balsošanu!

Bills Brauns kā dzelts pietrūkās kājās.

— Nē! Es saku — nē! Atklātu balsošanu! Mēs esam vīri un kā vīri nebaidāmies izteikt klaji savu pārliecību.

Viņa priekšlikums tika jūsmīgi apsveikts, un balsošana sākās. Pa kārtai izsaukti, vīrs pēc vīra pateica tikai vienu vārdu: «Vainīgs.»

Barons Kurbertēns izspraucās uz priekšu un kaut ko pačukstēja Fronai. Tā pamāja ar galvu un pasmaidīja, bet Kurbertēns spiedās caur pūli atpakaļ un nostājās pie durvīm. Kad pienāca viņa kārta nodot balsi, viņš teica: «Nevainīgs», — tāpat arī Frona un Džeikobs Velzs. Pjērs Lafličs brīdi svārstījās, vērīgi nolūkodamies uz Fronu un Sentvinsentu, tad dzidrā flautas balsī pateica: «Vainīgs!»

Kad priekšsēdētājs piecēlās, Džeikobs Velzs it kā ne­jauši pārsoļoja istabas pretējā pusē viņpus galda un no­stājās, atspiedies pret krāsni. Kurbertēns, kam nekas ne­bija palicis nepamanīts, atvēla no sienmaļa gaļas sālāmo muciņu un uzkāpa uz tās.

Priekšsēdētājs atkremšļojās un ar vesera klaudzieniem sauca pie kārtības.

— Džentlmeņi, — viņš pasludināja, — apsūdzētais…

— Rokas augšā! — Džeikobs Velzs valdonīgi nokoman­dēja, un uz karstām pēdām atskanēja spalgais Kurber- tēna sauciens:

— Rokas augšā, džentlmeņi!

No priekšpuses un aizmugures viņi turēja pūli savu revolveru draudos. Visiem rokas bija augšā; priekšsēdē­tājs, paceldams savējās, vēl bija pagrābis veseri. Nebija nekāda apjukuma. Katrs stāvēja vai sēdēja tādā pašā pozā, kādā to pārsteidza komanda. Viņu acis, šaudīdamās no vienas galvenās personas pie otras, vienmēr atgriezās pie Džeikoba Velza.

Sentvinsents sēdēja kā tāds apmāts. Frona spieda vi­ņam rokā revolveri, bet viņa gļēvie pirksti nespēja to sa­tvert.

— Nāc, Gregorij, — Frona lūdzās. — Ātrāk! Korliss gaida ar laivu. Ejam!

Frona sapurināja viņu, un viņš saņēmies satvēra ieroci. Tad viņa to raustīja un grūstīja, kā dziļā miegā iegrimušu modinot, līdz beidzot uzdabūja uz kājām. Taču seja vi­ņam bija līķa bālumā, acis kā mēnessērdzīgam, likās, ka viņš būtu pamiris. Arvien vēl viņu pieturēdama, Frona pakāpās soli atpakaļ, lai viņam būtu brīvs ceļš. Viņš mēģināja iet, bet kājas ceļos ļodzījās. Telpā valdīja klu­sums, bija dzirdami vienīgi vīru smagie elpas vilcieni. Kāds viegli ieklepojās, iztīrīdams rīkli, un par šo mazo miera traucējumu visi pārmetoši paraudzījās uz vainīgo. Tas apmulsis neveikli samīņājās no vienas kājas uz otru. Tad atkal atjaunojās smagā dvašošana.

Sentvinsents paspēra vēl soli, bet viņa pirksti atlaidās, un revolveris ar lielu troksni nokrita uz grīdas. Viņš pat nepūlējās to pacelt. Frona žigli noliecās, bet Pjērs Laf­ličs bija jau uzlicis kāju uz revolvera. Viņa pavērās aug­šup un redzēja Lafliču stāvam ar paceltām rokām un izklaidīgi raugāmies uz Džeikobu Velzu. Viņa raudzīja nogrūst kāju, taču tās muskuļi bija tik saspringti un tvirti, ka skaidri liecināja, cik nepatiesa ir Lafliča sejas vienaldzība. Sentvinsents stāvēja, bezpalīdzīgi nodūris acis, it kā neko nesaprazdams.

Sī aizķeršanās novērsa Džeikoba Velza uzmanību, uri, kamēr viņš raudzīja izdibināt tās cēloni, priekšsēdētājam radās varena izdevība. Nemaz nesaliecis labo roku, viņš to atvēzēja, un smagais veseris aizlidoja, pēc īsas distan­

ces smagi atsizdamies Džeikobam Velzam zem auss. Vel- zam krītot, viņa revolveris gāja vaļā, un zviedrs Džons ierēcās, sagrābdams gurnu.

Tai pašā brīdī tika pievārēts arī barons. Dels Bišops, vēl joprojām paceltām rokām nevainīgi raudzīdamies uz priekšu, vienkārši ņēma un izspēra sālījuma mučeli no francūža kājapakšas, tā nogāzdams viņu gar zemi. Barona lode, neviena neskārusi, ietriecās jumtā. Lafličs satvēra Fronu stiprās rokās. Sentvinsents, it kā nule atmodies, metās uz durvīm, bet metiss veikli pagrūda viņam kāju priekšā.

Priekšsēdētājs uzsita ar dūri pa galdu un pabeidza iesākto teikumu:

— Džentlmeņi, apsūdzētais ir atzīts par vainīgu.