Sniega meita

XXIX NODAĻA

Frona tūlīt bija piesteigusies pie tēva, bet viņš jau sāka atžirgt. Kurbertēnu izveda priekšā ar saskrambātu seju, izmežģītu plaukstas locītavu un neklausīgu mēli. Lai ne­sāktos diskutēšana un neietu zudumā laiks, Bills Brauns pieteicās pie vārda.

— Priekšsēdētāja kungs, nosodot Džeikoba Velza, Fro­nas Velzas un barona Kurbertēna mēģinājumu atbrīvot apcietināto un glābt to no taisnīga soda, mums šajos ap­stākļos tomēr jājūt pret viņiem simpātija. Manuprāt, lieki vēl tālāk iztirzāt šo jautājumu. Jūs visi zināt, ka līdzīgā situācijā, bez šaubām, būtu darījuši to pašu. Un tādēļ, lai ātrāk izbeigtu šo lietu, es lieku priekšā atņemt ieročus šiem trim aizturētajiem un laist viņus vaļā.

Priekšlikums tika pieņemts, abus vīriešus pārmeklēja un atņēma tiem ieročus. Fronai šī procedūra gāja secen, jo noticēja viņas apliecinājumam, ka viņai vairāk ieroču nav. Pēc tam sapulce izvirzīja kāršanas komiteju, un cilvēki sāka plūst ārā no būdas.

— Zēl, ka man to vajadzēja darīt, — priekšsēdētājs teica pa pusei izaicinoši, pa pusei atvainodamies.

Džeikobs Velzs pasmaidīja.

— Jūs izmantojāt izdevību, — viņš atbildēja, — nevaru jums to pārmest. Es tikai vēlētos, kaut būtu trāpījis jums.

Būdā izcēlās trauksmaina kņada.

— Ēi tu! Garstilbi!

— Uzmin tam uz pirkstiem, Timl

— Atlauz duri vaļa!

— Eli! Oi!

— Atvāz viņam žokļus!

Frona ieraudzīja veselu jūkli vīriešu kaujamies ap Sent­vinsentu un metās turp.

Viņš bija nogāzies gar zemi un, laizdams darbā zobus un nagus, plosījās kā vājprātīgs. Tims Dugans, braša auguma ķelts, bija uzsācis ar viņu tuvcīņu, bet Sentvin­sents cieši iecirtis zobus tam dilbā.

— Gāz viņam, Tim! Krauj!

— Kāt' es šim gāzīšu, stulbeņi tādi? Kauc atmūķējiet tam muti — vai nesajēdzat?

— Vienu mirkli, lūdzu!

Vīrieši pašķīrās, ļaudami Fronai pieiet pie Sentvinsenta un Tima.

Frona nometās zemē blakus viņam.

— Laid vaļā, Gregorij! Laid taču vaļā!

Viņš pacēla acis uz Fronu, bet tajās neredzēja vairs cilvēcīguma. Viņš elpoja elsodams, rīklē guldza sīki gār- dzieni kā galīgi pārmocītam cilvēkam.

— Tā esmu es, Gregorij. — Viņa mierinādama pārlaida roku tam pār pieri. — Vai tu nesaproti? Tā esmu es, Frona. Laid viņu vaļā!

Sentvinsenta ķermenis pamazām atslāba, seja kļuva rā­māka. Viņa žokļi pavērās, un Tims atrāva savu roku.

— Tagad paklausies, Gregorij! Kaut arī tev nāves ne­izbēgt …

— Bet es nespēju! Es nespēju! — viņš kunkstēja. — Tu taču teici, ka varu uz tevi paļauties, ka viss beigsies labi.

Viņa padomāja par glābšanās iespēju, kāda tam bija radīta, tomēr neteica nekā.

— Ak, Frona! Frona! — viņš šņukstēja un piespieda seju pie viņas ceļiem.

— Vismaz izturies kā vīrs! Tas ir viss, kas tev vēl at­liek.

— Nu, ejam! — Tims Dugans nokomandēja. — Nav jau patikšanas, mis, jūs traucēt, bet mums viņš ir jāšķūrē prom. Stiepiet viņu laukā, zēni! Ķer pie kājām, Blekij, un tu ar, Džonson!

Dzirdot šos vārdus, Sentvinsents sarāvās, viņa ķerme­nis sastinga, acis zaudēja saprāta gaismu un pirksti krampjaini sažņaudza Fronas plaukstu. Frona lūdzoši uz­lūkoja darboņus, un tie vilcinādamies apstājās.

— Atļaujiet man bridi palikt pie viņa, — tā lūdzās, — tikai īsu brītiņu.

— Viņš nav tā vērts, — Dugans noņirdza, kad visi bija pavirzījušies nostāk. — Nu paskat tik uz viņu!

— Kauna lieta, nolādēts ar ārā, — Blekijs apstiprināja, pašķielēdams uz Fronu, kura čukstēja kaut ko Sentvin­sentam pie auss, kamēr viņas roka maigi šķirstīja tam matus.

Ko Frona sacīja, vīri nedzirdēja, taču viņa uzdabūja to kājās un veda uz priekšu. Viņš gāja, kā mironis varētu iet, un, ticis ārā no būdas, izbrīna pilnām acīm cieši no­raudzījās Jukonas duļķainajā plūdumā. Ļaužu bars pul­cējās krastmalā ap kādu priedi. Zēns, kam bija uzdots pārsviest virvi pār kādu zaru, pabeidzis darbu, nošļūca gar stumbru zemē. Viņš aši pavērās savās delnās un uz­pūta tām, bet visapkārt paspruka smiekli. Pūļa ārmalā divi vilku suņi sabozušies ņirdzās viens pret otru. Apkārt- stāvošie tos vēl uzpucināja. Tie sāka kosties un kūleņot pa zemi, kamēr tika aizspārdīti sānis, lai atbrīvotu vietu Sentvinsentam.

Korliss gar krastmalu pienāca pie Fronas.

— Kas tad notika? — viņš čukstus pavaicāja. — Neiz­devās?

Frona mēģināja runāt, bet rīkle aizžņaudzās, un viņa tikai pamāja ar galvu.

— Surp, Gregorijl

Viņa pieskārās tā plecam un aizveda pie kastes, virs kuras nokarājās virve.

Korliss, soļodams tiem blakus, pētīgi noraudzījās pūlī un ielaida roku svārku kabatā.

— Vai varu ko līdzēt? — viņš vaicāja, nepacietīgi ko­dīdams apakšlūpu. — Viss, ko jūs liksiet, tiks izpildīts, Frona. Es varu tos aizgaiņāt.

Frona pavērās Korlisā un smēlās prieku viņa skatienā. Viņa zināja, ka Korlisam drosmes pietiktu, bet viņa sa­prata arī, ka tas būtu netaisni. Sentvinsentam tika dota izdevība glābties, un prasīt vēl lielāku uzupurēšanos būtu negodīgi.

— Nē, Vens. Ir jau par vēlu. Nekas vairs nav darāms.

— Vismaz atļaujiet man mēģināt, — Korliss uzstāja.

— Nē, ne jau mūsu vainas dēļ nodoms neizdevās, un… un… — Acīs viņai pieriesās asaras. — Lūdzu, neprasiet to no manisl

— Tad ļaujiet, ka aizvedu jūs no šejienes. Jūs nedrīk­stat še palikt.

— Man jāpaliek, — viņa vienkārši atbildēja un pie­vērsās Sentvinsentam, kas šķita aizsnaudies.

Blekijs aplieca virves galu, sasiedams to ar bendes mez­glu, un grasījās uzmest cilpu Sentvinsentam kaklā.

— Noskūpsti mani, Gregorij, — Frona sacīja, uzlikusi roku viņam uz pleca.

Viņš sarāvās no šī pieskāriena, ieraudzīja neskaitāmas alkatīgas acis urbjamies viņā un tikko izveidoto dzelteno cilpu bendes rokās. Viņš pastiepa rokas, it kā atvairīdams to visu, un skaļi iebrēcās:

— Nē! Nē! Ļaujiet man atzīties! Ļaujiet man izstāstīt visu patiesību, tad jūs man ticēsiet!

Bills Brauns ar priekšsēdētāju pastūma Blekiju nost, bet pūlis saspiedās ciešāk. Iekšējās rindās sacēlās brēka un protesta saucieni.

— Nē, nav brīv! — padzirdās spalga zēna balss. — 1 nedomāju nekur iet. Es uzrāpos kokā un piesēju virvi, man ir tiesības palikt.

— Tu vēl esi bērniņš, — atbildēja vīrieša balss, — tev neder to redzēt.

— Ko tu neteiksi! Starp citu, es neesmu nekāds bērniņš. Esmu jau… esmu jau pie tādām lietām pieradis. Un galu galā — es tak rāpos kokā. Paskatieties uz ma­nām delnām!

— Zināms, ka viņš var palikt, — citi iestājās par zēnu.

— Liec viņu mierā, Karlij!

— Ne jau tevi kārs.

So piezīmi apsveica skaļi smiekli, un līdz ar to viss norima.

— Klusu! — priekšsēdētājs uzsauca, tad pievērsās Sent­vinsentam: — Nu, sāciet, tikai nevelciet garumā!

— Mēs ar gribam dzirdēt! — pūlī atkal pacēlās balsis. — Lai viņš kāpj uz kastes! Lai kāpj uz kastesl

Sentvinsentam palīdzēja uzrāpties uz kastes, un viņš sāka aizgūtnēm runāt:

— Es to neizdarīju, bet es redzēju, kā tas notika. Tur nebija vis divi vīrieši — tikai viens pats. Tas to izdarīja, un Bella tam palīdzēja.

Smieklu šalts apslāpēja viņa vārdus.

— Ne tik strauji, — Bills Brauns viņu pamācīja.

— Esiet tik laipni un paskaidrojiet, kā Bella palīdzēja šim vīram pati sevi noslepkavot. Sāciet no sākuma!

— Tanī vakarā, pirms devās pie miera, Borgs uzstādīja savu kramplaužu signālu …

— Kramplaužu signālu?

— Es to tā nosaucu — tā bija skārda maizespanna, ko piestiprināja pie aizšaujamās bultas tā, lai durvis neva­rētu atvērt, to nenogāžot. Viņš to uzstādīja katru vakaru, it kā baiļodamies no kaut kā, kas varētu notikt, — un patiesībā jau tas tad arī notika. Slepkavības naktī es pa­modos ar sajūtu, ka pa būdu kāds ložņā. Kvēpenītes dakts bija nogriezta zemu, un es ieraudzīju pie durvīm Bellu. Borgs krāca, to es skaidri dzirdēju. Bella ņēma pannu no bultas nost un darīja to ļoti piesardzīgi. Pēc tam viņa atvēra durvis un klusām ienāca kāds indiānis. Maskas viņam nebija, un es viņu tūdaļ pazītu, ja vēl kādreiz ieraudzītu, — pār visu pieri un šķērsām pāri acij viņam stiepās rēta.

— Domājams, jūs trūkāties augšā no cisām un sacēlāt trauksmi?

— Nē, es to nedarīju, — Sentvinsents atbildēja, izaici­noši atmezdams galvu, it kā gribēdams uzreiz sastapties ar visļaunāko. — Es paliku guļam un nogaidīju.

— Ko jūs nodomājāt?

— Ka Bellai ir slepena noruna ar indiāni un ka Borgu grib nogalināt. Tas man uzreiz iešāvās prātā.

— Un jūs nekā nedarījāt?

— Nekā. — Viņa balss pieklusa un skatiens noslīdēja lejup pie Fronas, kas stāvēja, atspiedusies pret kasti, bal­stīdama to. Nelikās, ka viņa būtu satraukta. — Bella pie­nāca pie manis, bet es aizvēru acis un mierīgi elpoju. Viņa pacēla kvēpenīti pret mani, tomēr es notēloju aizmigušu tik dabiski, ka piemānīju viņu. Tad es izdzirdu pēkšņi no miega iztraucēta cilvēka nošņākšanos, jezgu un kliedzienu; es paglūnēju no segas apakšas. Indiānis grasījās durt Borgam ar dunci, bet Borgs ar izstieptām rokām atvairī- jās, mēģinādams sagrābt indiāni. Kad viņi bija saklupuši kopā, Bella piezagās no mugurpuses un, apmetuši elkoni Borgam ap kaklu, sāka to žņaugt. Atspērusies ar celi pret vīra jostas vietu, viņa lauza to atmuguriski, līdz ar in­diāņa palīdzību nogāza gar zemi.

— Un ko darījāt jūs?

— Es novēroju.

— Vai jums bija revolveris?

— Bija.

— Tas pats, kuru, kā pirmīt teicat, Borgs bija aiz­ņēmies?

— Jā. Bet es novēroju.

— Vai Džons Borgs sauca pēc palīdzības?

— Sauca.

— Vai jūs varat atkārtot viņa vārdus?

— Viņš sauca: «Sentvinsent! O, Sentvinsent! Žēlīgais dievs! O, Sentvinsent, palīdziet man!» — Sentvinsents sadrebinājās, to atcerēdamies, un piebilda: — Tas bija drausmīgi.

— Domāju gan, — Brauns norūca. — Un jūs?

— Es novēroju, — sekoja spītīga atbilde, bet pār pūli nošalca smaga nopūta kā vaids. — Borgs tomēr atkratījās no viņiem un uzlēca kājās. Ar atpakaļ vēzētas rokas trie­cienu viņš aizsvieda Bellu pāri visai būdai pie pretējā sienmaļa un tad metās uz indiāni. Sākās cīniņš. Indiānim duncis bija izkritis no rokas, dzirdot Borga belzienu du­noņu, man sametās nelabi. Nodomāju, ka nu viņš indiāni nositīs galīgi. Tad jau arī tās mēbeles tika salauztas ga- balgabalos. Viņi valstījās pa grīdu, rēca un plosījās kā nikni meža zvēri. Es brīnījos, ka Borga dūres vēl nav indiānim krūtis ielauzušas. Bella bija pacēlusi dunci un atņemdamās sāka durstīt ar to savu vīru, kur tikai trā­pīja. Indiānis bija Borgu sagrābis klinčā, un Borgs, ne­varēdams atsvabināt rokas, sāniski deva Bellai pamatīgu spērienu. Viņš, jādomā, bija pārlauzis tai kājas, jo tā iebrēcās un pakrita; vairs viņa nepiecēlās, lai arī cik iz­mēģinājās. Pēc tam Borgs ar visu indiāni nogāzās uz plīts, nospiezdams indiāni sev apakšā.

— Vai viņš vēl sauca pēc palīdzības?

— Viņš lūdzās, lai es pieejot pie vina.

— Un?

— Es novēroju. Viņš kaut kā atbrīvojās no indiāņa un piesteberēja pie manis. No viņa plūda asinis, un es re­dzēju, ka viņš ir pavisam slābs. «Dod man savu šaujamo,» viņš teica. «Ašāk dod!» Kā akls viņš grābājās apkārt. Pēc tam, mazliet tā kā atjēdzies, viņš pasniedzās man pāri un izņēma revolveri no maksts, kas karājās pie sienas. Indiānis atkal nāca viņam virsū ar dunci, bet Borgs ne­maz necentās aizsargāties. Viņš gāja tieši pie Bellas, bet indiānis neatlaidīgi soļoja līdzi, laizdams dunci darbā.

Indiānis šķita tikai traucējam un kaitinām Borgu, un viņš to atgrūda nost. Borgs noslīdēja uz ceļiem un pagrieza Bellas seju pret gaismu, bet paša seja bija noplūdusi ar asinīm, un viņš nevarēja neko saskatīt. Tā viņš tur tupēja labu brīdi, izberzēdams asinīm aizķepušās acis. Likās, viņš gribēja pārliecināties, vai tā tiešām ir Bella. Pēc tam viņš pielika revolveri tai pie krūtīm un izšāva.

Indiānis, to redzot, vai prātu zaudēja, atkal gāzās Bor­gam virsū ar dunci, tai pašā laikā izsizdams viņam revol­veri no rokas. Tajā brīdī tie apgāza plauktu ar kvēpeni. Cīniņš turpinājās tumsā, un atskanēja vairāki šāvieni; to gan nezinu, kurš šāva. Es izrāpos no lažas, bet viņi cīņas karstumā uzgrūdās man virsū, un es nogāzos uz Bellas. Tur tad es notraipīju rokas ar asinīm. Kad es skrēju ārā pa durvīm, atskanēja vēl vairāki šāvieni. Tad es sastapos ar Lafliču un Džonu, un… un tālākais jums zināms. Zvēru, ka pastāstīju jums svētu patiesību.

Sentvinsents paskatījās uz Fronu. Viņa balstīja kasti, un viņas seja bija' mierīga. Viņš pārlaida skatienu pūlim, bet redzēja, ka stāstam nav noticēts. Daudzi smējās.

— Kāpēc jūs to nepastāstījāt pašā sākumā? — Bills Brauns jautāja.

— Tāpēc… tāpēc..,

— Nu?

— Tāpēc, ka es būtu varējis palīdzēt.

Nu jau smiekli kļuva daudz skaļāki, un Bills Brauns novērsās no viņa.

— Džentlmeņi, jūs dzirdējāt šo murgojumu. Sī ir vēl trakāka pasaka nekā tā pirmā. Procesa sākumā mēs solī­jāmies pierādīt, ka patiesīgums viņam ir svešs jēdziens. Jūsu spriedums skaidri pierāda, ka esam to panākuši. Bet, ka viņš stāstīs arvien jaunas pasakas, vēl fantastiskākas, to gan nebijām cerējuši. Ka tās bija pasakas, par to taču neviens nešaubīsies. Ko jūs domājat par viņu? Viņš mums ir krāvis priekšā melus uz meliem; ir pierādīts, ka melis viņš bijis no laika gala, — vai tad jūs ticēsiet šiem pēdē­jiem, baismi neiespējamiem meliem? Džentlmeņi, varu tikai lūgt, lai jūs no jauna apstiprināt savu spriedumu. Un tiem, kas šaubās par viņa melīgumu, — tādu, jādomā, nav daudz, — atļaujiet, ka tiem es aizrādu: ja viņa stāsts ir patiess, ja viņš ir izmantojis Džona Borga viesmīlību un gulējis zem tā segām, kamēr to slepkavoja, ja viņš bezjūtīgi noklausījies šā cilvēka balsī, kas sauca viņu pa­līgā, ja viņš ir, tur vāļādamies, noskatījies šajā asinspirtī un tas viss nav skubinājis viņu spert vīra cienīgu soli — tad ļaujiet man aizrādīt, jā, ļaujiet aizrādīt, ka ar to vien jau viņš ir pelnījis karātavas. Džentlmeņi, mūsu sprie­dums nebūs aplams. Tātad — kāds ir jūsu lēmums?

«Nāvi!», «Uzraut pie kāķa!», «Pakārt!» — atskanēja vis­apkārt.

Pēkšņi pūļa uzmanība pievērsās upei, pat Blekijs aiz­mirsa savu oficiālo pienākumu. Liels plosts, ko dzina uz priekšu divi gari airi, katrs savā galā, tuvu krastam slī­dēja gar Šķelšanās salas lejasgalu. Kad plosts bija no­vērotājiem gandrīz pie pašām kājām, tā priekšgals pie­griezās pie smilšu sēres, un, kamēr pakaļgals pa straumi apmeta loku, krastā tika izsviesta pietauvošanas virve, ko vairāk reižu aptina ap to pašu koku, zem kura stāvēja Sentvinsents. Plosts bija piekrauts ar aļņa gaļu: sacirstie gabali, sarkani un jēli, rēgojās no egļu zaru vēsā pārklāja apakšas. Ar savu kravu lepodamies, divi vīri no plosta pašapzinīgi noraudzījās uz pūli krastmalā.

— Vedam šo te uz Dausonu, — viens no tiem paskaid­roja, — tikai nelāgi, ka saule tā cepina.

— Nē, — sacīja viņa biedrs, atbildēdams uz kāda jau­tājumu, — negribam apstāties un tirgoties. Tur lejā par mārciņu dod pusotra dolāra, mēs steidzamies nokļūt līdz turienei. Bet nejauši esam tikuši pie kāda cilvēka palieka, ko gribētu atstāt pie jums. — Viņš pagriezās un norādīja uz vaļīgi samestu segu -kaudzi, zem kuras varēja jaust cilvēka ķermeņa apveidus. — Mēs to šorīt pievācām, man domāt, jūdzes trīsdesmit augšup pa Stjūartas upi.

— Viņam vajag dakterēšanas, — otrs vīrs piebilda, — bet gaļa var sagandēties, mums nav laika kavēties. Izskatās, ka viņš būtu villojies ar grizlilāci vai citu zvēru — viss sadauzīts un izrobīts. Pēc paskata iekšās ar viņam viss nav kārtībā. Kur lai noliekam?

Frona, stāvēdama pie Sentvinsenta, noskatījās, kā ievai­noto no piekrastes nes cauri pūlim. No segas apakšas no­karājās bronzas krāsas roka un parēgojās bronzas krāsas seja. Nesēji apstājās netālu no viņiem, gaidīdami norādī­jumu, kur nest tālāk. Frona sajuta negantu tvērienu pie pleca.

— Skatieties! Skatieties! — Sentvinsents, saliecies uz priekšu, nesavaldīgi kliedza un rādīja uz ievainoto. — Re­dziet! Tā rēta!

Indiānis pavēra acis, un, ieraugot pazīstamu, viņa seja savilkās ņirdzīgā grimasē.

— Tas ir viņš! Tas ir viņš! — Sentvinsents, trīcēdams nepacietībā, vērsās pie pūļa. — Es piesaucu jūs visus par lieciniekiem. Sis ir tas vīrs, kas nogalināja Džonu Borgu.

Sos vārdus neuzņēma ar smiekliem, jo visi viņa žesti vēstīja par drausmu nopietnību. Bills Brauns un priekš­sēdētājs centās uzvedināt indiāni runāt, bet nekas viņiem neizdevās. Pieaicināja talkā vēl kādu zeltraci no Britu Kolumbijas, bet arī tā činuku cilts izloksne neatstāja ne­kāda iespaida. Tad pasauca Lafliču. Skaistulis metiss no­liecās pār indiāni un sāka runāt savādā rīkles balsī, kādu varēja būt mantojis vienīgi no savas mātes senčiem. Viss dzirdētais it kā skanēja vienādi, tomēr bija jūtams, ka viņš izmēģinās runāt dažādos dialektos. Nespēdams izvi­lināt nekādu atbildi, viņš sadrūmis apklusa. Tad, pēkšņi ko atcerējies, vēlreiz pamēģināja. Tūdaļ indiāņa sejā pa­vīdēja saprāta gaisma un arī no viņa rīkles guldzēdami sāka plūst līdzīga skanējuma vārdi.

— Tā ir stiķu izloksne, ko runā Baltās upes augš­tecē, — Lafličs paskaidroja, uz īsu brīdi pārtraucis sarunu.

Pēc tam, savilcis uzacis, brīžam pastomīdamies, atsau­cot atmiņā pusaizmirstus vārdus, viņš ņēmās izprašņāt indiāni. Pārējiem tas atgādināja pantomīmu: nesaprotama murmināšana un roku mētāšana, sejās te izbrīna pilns pārsteigums, te sapratnes izteiksme. Brīžam ciešanu vaib­sti savilka indiāņa seju, un Lafliča seja tad pauda līdz­jūtību. Tad atkal viņu žesti un acu pametieni vērsās pret Sentvinsentu, un reiz pat atturīgi smiekli bez kādas jaut­rības savaibstīja viņu lūpas.

— Vai tā? Tā būs labi, — Lafličs sacīja, kad indiāņa galva atslīga atpakaļ. — Sis vīrs runā taisnu valodu. Viņš nāk no Baltās upes augšteces, tālu ceļu. Viņš šejie­niešus nesaprot. Viņam liels brīnums, redzot tik daudz balto cilvēku. Viņš nekad nav iedomājies, ka pasaulē var būt tik daudz balto. Viņš drīz mirs. Viņu sauc par Govu.

Sen atpakaļ, priekš trim gadiem, tas vīrs Džons Borgs no­nāk šī vīra Gova novadā. Viņš medī, viņš nes daudz gaļas uz apmetni, un tāpēc Baltās upes stiķi viņu ieredz labi. Govam ir skvo — Pisku. Pēc kāda laika Džons Borgs taisās braukt projām. Viņš iet pie Gova un saka: «Atdod man savu skvo! Mainīsim. Es došu par viņu daudz mantu.» Bet Govs saka nē. Pisku laba sieva. Neviena cita nemāk tā šūt mokasīnus. Viņa vislabāk izmiecē aļņu ādu un iztaisa to mīkstu, mīkstu. Viņam patīk Pisku. Tad Džons Borgs saka, ka viņam maza bēda. Viņš grib dabūt Pisku. Tad viņiem ir zvērīgs cīniņš — un Pisku aiziet ar Džonu Borgu. Viņa gan negrib iet projām, tomēr viņai jāiet. Borgs nosauc viņu par Bellu un dod viņai daudz labu mantu, bet viņa visu laiku domā par Govu. — Lafličs norādīja uz rētu, kas šķērsoja indiāņa pieri un stiepās pāri acij. — To izdarījis Džons Borgs.

Ilgu laiku Govs guļ uz miršanu. Tad viņam ir labāk, bet galva paliek slima. Viņš neviena nepazīst. Nepazīst ne tēva, ne mātes, itin nekā. Tā kā zīdainis, nu tieši tāds. Tad kādu dienu — knik, klik! — kaut kas noknikšķ, un galva uzreiz kļūst skaidra. Viņš pazīst tēvu un māti, atce­ras Pisku, atceras itin visu. Tēvs saka, ka Džons Borgs aizgājis lejup pa upi. Tad Govs ari iet lejup pa upi. Pa­vasaris, ledus ļoti nelāgs. Viņam ir stipri bail, visur tik daudz balto cilvēku, un, kad viņš nonāk mūspusē, viņš snāj tikai pa nakti. Neviens viņu nedabū redzēt, bet viņš redz ikvienu. Viņš saredz tumsā kā kaķis. Kaut kādā veidā viņš nonāk taisni pie Džona Borga būdas. Viņš ne­zina, kā tas gadījies, zina tikai to, ka darbs, kas viņam darāms, ir labs darbs.

Sentvinsents saspieda Fronas roku, bet viņa atsvabināja pirkstus un soli atkāpās.

— Govs redz, ka Pis'ku baro suņus, un viņi sarunājas. Nakti viņš atnāk — un Pisku atver durvis. Tālāk jūs zi­nāt, kas notiek. Sentvinsents nedara nekā. Borgs nogalina Bellu. Govs nogalina Borgu. Borgs nogalina Govu, jo Govs drīz mirs. Borgam spēcīga dūre. Govs slims iekš­pusē, viss sadauzīts. Govam vienalga, jo Pisku ir mirusi.

Pēc tam viņš pa ledu nonāk uz cietzemes. Es viņam saku, visi ļaudis runā, ka tas nevar būt, neviens šai laikā nevar tikt pāri ledum. Viņš smejas un saka, ka pārgājis un, ja pārgājis, tad var būt. Grūti viņam klājas, bet pāri viņš tiek sveikā. Viņam iekšā briesmīgi sāp. Drīz viņš vairs nevar paiet, viņš rāpo. Pēc ilga laika viņš nonāk pie Stjūartas upes. Tālāk vairs nevar paiet, viņš liekas zemē, lai mirtu. Divi baltie cilvēki uziet viņu un nogādā šurp. Viņam vienalga. Viņš tik un tā mirs.

Laiiičs spēji beidza, bet neviens neieminējās ne vārda. Pēc brītiņa viņš piebilda:

— Man domāt, Govs ir trakoti labs cilvēks.

Frona piegāja pie Džeikoba Velza.

— Ved mani projām, tēvs, — viņa teica, — esmu ļoti nogurusi.