Sniega meita

XX NODAĻA

Tajos novados, kur daba rāda skarbu vaigu, cilvēkbēr­niem gribot negribot jākļūst tikpat skarbiem. Dzīves jau­kās puses spēj plaši izvērsties tikai maigajās zemēs, kur saule ir silta un zeme lekna. Mitrais un nomācošais Bri- tānijas klimats mudina vīrus ķerties pie stipriem dzērie­niem; rožu smaržās slīgstošās Austrumu zemes vilina cilvēkus uz lotoszieda burvīgajiem sapņojumiem. Staltais, ba'itādainais ziemeļzemju iemītnieks ir raupjš un nežēlīgs, viņš savu niknumu izrēc bez kautrēšanās un belž ar smago dūri pretiniekam tieši sejā. Lunkanais dienvidnieks, kura smaids ir maigs kā zīds un kustības laiski lēnīgas, mēdz nogaidīt klusībā un rīkoties slepenībā, neviena acs neredzēts, delikāti un smalkjūtīgi. Mērķi šiem cilvēkiem visiem ir vieni un tie paši, atšķirība tikai paņēmienos, un arī šinī ziņā noteicošais faktors ir klimats un tā ietekme. Cilvēki kā še, tā tur ir grēcīgi, kā jau visi, kas dzimuši no sievietes klēpja, taču vieni grēko atklāti, neslēpdamies no dieva vaiga, bet otri — itin kā dieva acij kas varētu palikt nemanīts! — ar žilbinošiem fantazējumiem cenšas aizplīvurot savus netikumus.

Tādi ir cilvēku paradumi, un tie atkarīgi no tā, kāda saule spīd pār viņiem vai kāds vējš pūš viņiem sejā; tie atkarīgi no katra cilvēka būtības, no viņa tēva sēklas un viņa mātes piena. Ikviena cilvēka veidošanā ir iedar­bojušies daudzi par viņu varenāki spēki, kas viņu formē­juši un atlējuši tieši viņam paredzētajā veidolā. Kam kā­jas veselas, tas var bēgt projām, taču sastaps atkal vie­nīgi citu spēku. Tā cilvēks var turpināt bēgšanu līdz pat nāves stundiņai, un ikkatrs spēks atstās viņā savu nospie­dumu, bet viņa galīgais izveidojums būs šo daudzo spēku iedarbības nosacīts. Samainiet zīdaiņus šūpulī, un skran­dās dzimušais vergs ar karalisku cieņu valkās purpuru, bet karaļdēls gaudulīgi lūgsies žēlastības dāvanas vai ver­dziski luncināsies pātagas priekšā — tikpat pazemots kā viņa viszemākie pavalstnieki. Lords Cesterfīlds ar tukšu vēderu, nejauši uzdūries labam ēdienam, rīs tikpat negau­sīgi kā cūka tuvējā kūtiņā. Bet Epikūrs, kam jādzīvo ne­tīrajā eskimosu iglu, gribot negribot savus skanīgos dzies- mojumus veltīs vaļa taukiem un valzirga trānam, jo citādi viņam jānomirst badā.

Tālab cilvēki, kas nokļuvuši neskartajā Ziemeļzemē, aukstā, nīgrā un draudīgā, nobrauka no sevis dienvidnie- cisko kūtrumu un cīnās ar zobiem un nagiem. Tāpat viņi nobrauka no sevis arī plāno civilizācijas virskārtu — vi­sas tai piemītošās aplamības, labu tiesu vājību un varbūt arī nedaudz tikumu. Lai arī tā būtu — taču viņi saglabā diženas tradīcijas un vismaz dzīvo godīgi, smejas vaļsir­dīgi un droši lūkojas cits citam acīs.

Tātad nav labi, ja sievietes, kas dzimušas uz dienvidiem no piecdesmit trešā platuma grāda un audzinātas Jutek­līgi, klaiņo savā vaļā pa Ziemeļzemi; to drīkstētu tikai tādas, kas stipras savā garā. Lai arī tās būtu vārās, mai­gas un jūtīgas, ar acīm, kas nav zaudējušas mirdzumu un izbrīna pilno bērna skatienu, ar ausīm, kas radušas klausīties tikai maigās skaņās, taču, ja to dzīves uzskats ir veselīgs un stingrs, dvēsele pietiekami plaša, lai spētu saprast un piedot, — tad nekāds ļaunums tās neskars un- tās sasniegs pilnīgu visa esošā izpratni. Ja tā nebūs, tad sieviete dabūs redzēt un dzirdēt daudz ko aizvainojošu, tā cietīs lielus pazemojumus un zaudēs ticību cilvēkam, bet šī ir lielākā nelaime, kāda vien sievietei var gadīties. Tā­das sievietes vajadzētu rūpīgi saudzēt, un vislabāk šo pie­nākumu būtu uzņemties kādam vīrietim no viņu tuvinie­kiem — jo tuvākam, jo labāk. Tāpat būtu gudri darīts, ja izraudzītos pakalnē kādu būdu ar skatu uz Dausonu vai — vēl labāk — pāri Jukonai uz kreiso krastu. Viņām nevaja­dzētu ļaut iziet no mājas bez pavadonības un apsardzības,

un piekalne būdas aizmugurē būtu teicama vietiņa, kur atlaisties un ieelpot svaigu gaisu, jo šādā nostūrī viņu ausis neaizvainotu skarbie vārdi, ar kādiem neskopojas cilvēki, kas nesaudzīgi cenšas sasniegt visgrūtāko.

Venss Korliss noslaucīja pēdējo skārda bļodiņu, nolika rindā pie citām uz plaukta, aizkūpināja pīpi un atzvēlās uz muguras savā lažā, lai apcerīgi pētītu ar sūnām aiz­drīvēto griestu zīmējumu savā Franču pakalna būdā. Būda bija uzcelta uz pakalnes viszemākās terases pie Eldorado strauta, pavisam tuvu galvenajam satiksmes ceļam, un tās vienīgais lodziņš vakaros jautri mirgoja pretī tiem, kas tik vēlu vēl atradās ceļā.

Durvis atsprāga vaļā no kājas spēriena, un smagiem soļiem ieklumzāja Dels Bišops ar malkas klēpi. No elpas garaiņiem visu seju klāja tik bieza baltas sarmas kārta, ka viņš nespēja parunāt. Šāds stāvoklis ir grūti panesams ikvienam cilvēkam, tālab Dels pieliecās un pastiepa seju virs pavarda, pār kuru vibrēdams kāpa augšup karstuma vilnis. Acumirklī sarma atkusa un ūdens strūkliņas trakā dancī sāka lēkāt pa nokaitušo plīts virspusi. Tad no bār­das sāka lobīties lāstekas, kas grabēdamas bira uz plīts riņķiem un nikni šņāca, pirms iztvaikojušas pacēlās gaisā garaiņu mutulīšos.

— Te jūs uzskatāmi redzat svarīgu dabas parādību, kas izskaidro vielas trīs agregātstāvokļus, — ierunājās Venss, smiedamies un atdarinādams asistenta monotono runas veidu, — cieto, šķidro un tvaikveidīgo. Vēl pēc brītiņa jūs redzēsiet arī gāzveidīgo.

— T-t-tas viss ir dikti jauki, — Bišops spļaudīdamies burkšķēja, neatlaidīgi cenzdamies atplēst no augšlūpas tur cieši pielipušo ledus pikuci, līdz izdevās to atlupināt un ar plīkšķi uzsviest uz pavarda.

— Cik grādu aukstuma būs, pēc jūsu domām, Del? Kādi piecdesmit?

— Piecdesmit? — ar neizsakāmu nicību atjautāja sīkais zeltracis, slaucīdams seju dvielī. — Dzīvsudrabs nu jau vairākas stundas kā sasalis, bet spelgoņa tik vēl pieņe­mas. Piecdesmit? Lieku savus jaunos dūraiņus pret jūsu vecajiem mokasīniem, ka nebūs ne grādu mazāk par sep­tiņdesmit.

— Vai tiešām?

— Gribat saderēt?

Venss smiedamies palocīja galvu.

— Pēc simtgrādīgā vai pēc Fārenheita? — Bišops, pēk­šņi kļuvis aizdomīgs, apvaicājās.

— Ak nu, ja jau jums tik ļoti kārojas manu veco mo­kasīnu, varat tos ņemt bez kādām derībām, — Venss at­teica, izlikdamies aizskarts par Dela neuzticēšanos.

Dels nosprauslojās un smagi atgāzās lažā pie pretējās sienas.

— Laikam domājat, ka varen jau asprātīgi, ko?

Tā kā atbilde nesekoja, viņš nosprieda, ka ar šo ir jau­tājumu izsmēlis, pagriezās uz otriem sāniem un iedziļi­nājās ar sūnām aizbakstīto šķirbu aplūkošanā.

Pēc minūtēm piecpadsmit viņam šī izklaidēšanās bija apnikusi.

— Vai nesarausim kādu roberu kribidža pirms gulēt­iešanas? — viņš uzsauca uz otru lažu.

— Lai notiek! — Korliss piecēlās un pastiepies pārcēla petrolejas lampiņu no plaukta uz galdu. — Diezin vai pietiks? — viņš novaicāja, vērodams petrolejas līmeni caur nespodro stiklu.

Bišops nometa uz galda kribidža acu skaitāmo dēlīti un kārtis un tad savukārt nomēroja ar aci lampas satura augstumu.

— Es tak laikam aizmirsu to piepildīt. Nu jau pārāk vēls. Ieliešu rīt. Vienam roberam jau, jādomā, pietiks.

Korliss paņēma kāršu kavu un sāka tās maisīt, taču atkal apstājās.

— Mums stāv priekšā garš ceļš, Del, apmēram pēc mē­neša, tā uz marta vidu, cik paredzu, — augšup pa Stjūar- tas upi līdz Makveščenai; tad pa Makveščenu uz augšu un atpakaļ lejup pa Majo; tad šķērsām uz Līko Maiju, kas izbeidzas pie Hendersona strauta…

— Pie Indiāņu upes?

— Nē, — Korliss atteica, izdalīdams kārtis, — mazlie­tiņ lejāk, tur, kur Stjūarta pieiet pie Jukonas. Un tad at­pakaļ uz Dausonu, kamēr vēl ledus nav uzlūzis.

Sīkajam zeltracim acis sāka spīguļot.

— Žāvāties vis laika nebūs, bet tad ar brauciens būs uz goda, vai ne? Kaut ko saožat?

— Man šis tas nācis ausīs par Pārķēra grupu pie Majo, un Makfērsons pie Hendersonas arī vis nesnauž, — jūs viņu laikam nepazīstat. Viņi tur dzīvo klusi kā peles, un, protams, zināt jau neko nevar, bet…

Bišops dziļdomīgi māja ar galvu, kamēr Korliss ap­svieda nokauto trumpi uz mutes. Dēlam vai acis apžilba, jo viņam iedalītajā kāršu saujā pavīdēja tā kā divdesmit četras acis, kad ārpusē ieskanējās balsis un durvis nodār­dēja no smagiem klaudzieniem.

— iekšā! — viņš iebļāvās. — Netaisiet tak tādu lērumu! Paskat šur, — viņš pastiepa pret Korlisu savu kāršu sauju, — piecpadsmit — astoņi, piecpadsmit — sešpa­dsmit un astoņi ir divdesmit četri. Man gan ir laimējies!

Korliss strauji pietrūkās kājās. Bišops arī aši pagrieza galvu atpakaļ. Pa durvīm bija neveikli iespraukušās divas sievietes un viens vīrietis, un nu viņi stāvēja telpā, blisi­nādami gaismas apžilbinātās acis.

— Ak, visi svētie! Tas tak Kornels! — Sīkais zeltracis cieši sažņaudza vīrieša roku un veda viņu uz priekšu.

— Vai atgādājaties Kornelu, Korlis? Džeiks Kornels, Trīs­desmit Septītā jūdze un pusceļš uz Eldorado.

— Vai to var aizmirst? — inženieris sirsnīgi attrauca, sniegdams roku. — Bija gan nejēdzīga nakts, kad jūs mūs pagājušo rudeni paglabāt savā pajumtē; nakts bija nejē­dzīga, toties aļņa bifšteks, ar ko jūs mūs cienājāt brokas­tīs, bija lielisks.

Džeiks Kornels, kuplām bārdas pinkām noaudzis vīrs ar mironīgi bālu seju, dedzīgi māja ar galvu un nostatīja uz galda vēderainu, ar klūdziņām appītu pudeli. Tad viņš atkal papurināja galvu un kvēlošām acīm pavērās apkārt. Ieraudzījis pavardu, viņš traucās tam klāt, pacēla plīts riņķi un iešļāca plītī prāvu malku dzintarkrāsas šķidruma. Tad tikpat strauji atgriezās pie pārējiem.

— Protama lieta, ka to nakti atceros, — viņš murdēja, kamēr ledus gabaliņi grabēdami bira no bārdainajiem žok­ļiem. — Trakoties priecājos jūs atkal skatīt, fakts. — Viņš pēkšņi kaut ko atcerējās un mazliet kaunīgi piebilda:

— Fakts, ka mēs visi trakoties priecājamies jūs skatīt; vai nav tā, skuķīši? — Viņš pagrieza galvu atpakaļ un ar tās mājieniem aicināja ceļa biedrenes tuvāk. — Blanša, mīlu­līt, misters Korliss… hm… man ir liels… hm… liels prieks, ka varu jūs iepazīstināt. Karibu Blanša, ser, Ka- ribu Blanša.

— Ļoti patīkami. — Karibu Blanša brīvi pasniedza roku, vērīgi aplūkodama Korlisu. Tā bija blondīne ar maigu seju, kādreiz bijusi visai piemīlīga, bet tagad vi­ņas vaibsti bija iegrauzušies dziļāki un skarbāki, gluži kā vēju ārdētu vīru sejās.

Nopriecādamies pats par savu sabiedrisko izveiksmi, Džeiks Kornels nokremšļojās un izveda priekšplānā otro sievieti.

— Mister Korlis, šī ir Jaunava, lūdzu, iepazīstieties! Hm! — viņš piemetināja, atbildēdams uz Vensa vaicājošo skatienu. — Nu jā, Jaunava. Tas ir viss. Jaunava.

Sieviete pasmaidīja un palocījās, taču roku nesniedza. «Kungs» — tā viņa klusībā bija novērtējusi inženieri, bet no savas aprobežotās pieredzes bija guvusi pārliecību, ka «kungu» starpā rokas spiedieni neskaitās smalka maniere.

Korliss neziņā pagrozīja jau pastiepto roku, tad palo­cījās un ziņkārīgi palūkojās sievietē. Tā bija glīta tumš­mate ar zemu pieri un labi veidotu augumu; kaut gan meiča bija vulgāra tipa, tomēr Korlisu neviļus valdzināja viņas kūsājošais rosīgums. Dzīvesprieks viņā plūda pāri malām, viņas straujās kustības šķita karsto asiņu un pār­bagātās enerģijas izraisītas.

— Glīta mantiņa, vai ne, ko? — Džeiks Kornels nopra­sīja, ar labpatiku ievērojis namatēva skatienu.

— Negvelz blēņas, Džeik, — Jaunava atcirta, nievīgi saraukusi lūpas urskulī, lai atstātu valdzinošāku iespaidu uz Vensu. — Man domāt, labāk tu būtu parūpējies par nabaga Blanšu.

— Fakts ir tāds, ka mēs esam pamatīgi nomocījušies,— Džeiks paskaidroja. — IJn Blanša taisni uz takas iebruka ledū, un viņai tā kā būtu nosaldētas kājas.

Blanša uzsmaidīja Korlisam, kas viņu atsēdināja krēslā pie uguns, bet sakniebtā mute ne ar ko neizrādīja, ka īste­nībā viņa cieš lielas sāpes. Korliss novērsās sānis, kad Jaunava devās Blanšai palīgā novilkt samirkušos apavus, bet Bišops rakņājās pa maisu, meklēdams zeķes un moka­sīnus.

— Dziļāk jau nesamērcējās kā tik līdz potītēm, — Kor­nels konfidenciāli paskaidroja, — bet tādā naktī kā šitā ar to ir vairāk nekā gana.

Korliss piekrizdams pamāja ar galvu.

— Pamanījām jūsu gaismiņu un… hm… un tā arī ienācām. Jūs tak ļaunā neņemat?

— Ko jūs, protams, ne…

— Vai neiztraucējām?

Korliss viņu nomierināja, uzlikdams roku uz pleca un sirsnīgi iespiezdams viņu krēslā. Blanša svētlaimīgi no­pūtās. Viņas slapjās zeķes bija izkārtas un jau garoja, bet kājas Bišopa plašajās sivašu zeķēs gozējās siltumā. Venss pabīdīja pār galdu tabakas kārbu, taču Kornels izvilka sauju cigāru un sadalīja tos vīriešiem.

— Te šaipus līkuma tas ceļa gabals ir varen nelā­dzīgs, — viņš pērkonīgā balsī stāstīja, uzmezdams izteik­smīgu skatienu appītajai pudelei. — Avoti ledu sadrupi­nājuši, bet tu, cilvēks, to nemaz nevari pamanīt, kamēr jau iekšā esi. — Pievērsies sievietei pavarda priekšā, viņš apvaicājās: — Kā jūties, Blanša?

— Pa pirmo, — viņa atteica, ērti izstaipīdamās un kus­tinādama kāju pēdas, — kaut gan tīri tik lunkanas manas kājas vis nav kā tad, kad iznācām.

Ar skatienu palūdzis namatēva piekrišanu, Kornels pa­šķieba pudeli pār elkoni un piepildīja līdz pusei četras skārda krūzītes un iztukšotu želejas burciņu.

— Bet kā būtu ar groku? — Jaunava metās starpā.

— Vai varbūt punšu?

Vai jums ir citronu sula? — viņa noprasīja Korlisam.

— Ir? Slaveni! — Tumšās acis ieurbās Delā. — Paklau, pavāriņ! Velc ārā bļodu maisīšanai un uzliec katliņu, kur karsēt ūdeni! Žiglāk! Visi pie darba! Džeiks uzstājas, bet es parādīšu, kā to dara. Vai cukurs ir, mister Korlis? Un druscīt muskatrieksta? Tad varbūt kanēlis? Okei! Būs labs tas pats. Veicīgāk, pavāriņ!

— Vai nav odziņa, ko? — Kornels pačukstēja Vensam, ar kūstošām acīm vērodams, kā viņa maisa kūpošo šķid­rumu.

Taču Jaunavas uzmanība bija veltīta vienīgi inže­nierim.

— Neņemiet viņu galvā, ser, — tā aizrādīja. — Viņš jau pa pusei pillā, cilāja tak to nolādēto pudeli katrā pie­turas vietā.

— Bet, mīlulīt… — Džeiks protestēja.

— Es tev neesmu nekāda mīlulīte, — viņa atšķaudīja.

— Tu man nemaz nepatīc.

— Kāpēc tad tā?

— Tāpēc, ka… — Viņa ar kausu rūpīgi salēja punšu krūzītēs un apstājās padomāt. — Tāpēc, ka tu gremo tabaku. Tāpēc, ka tu esi bārdains. Es dodu priekšroku jauniem puišiem ar gludiem vaigiem.

— Nemaz neklausieties, viņa muld pa tukšo, — frakci­jas karalis nobrīdināja. — To viņa runā tīšām, lai mani kaitinātu.

— Nu tad! — Jaunava skarbi nokomandēja. — Strebiet nu to dziru! Tas būs derīgāk!

— Bet kam uzdzersim? — izsaucās Blanša, sēdēdama pie pavarda.

Paceltās krūzītes sašūpojās un sastinga gaisā.

— Par karalieni, die's lai viņu svētī! — Jaunava braši uzsauca tostu.

— Un Bil 1 u! — Dels Bišops pārtrauca.

Krūzītes atkal nošūpojās.

— Par kādu Billu? — Jaunava aizdomīgi noprasīja.

— Makinliju.

Viņa to apbalvoja ar smaidu.

— Paldies, pavāriņ, tu gan esi trumpja dūzis. Nu tad! Priekā, džentlmeņi! Dzersim stāvot! Par karalieni, die's lai viņu svētī, un par Billu Makinliju.

— Peciņas gaisā! — Džeiks Kornels nogrēma, un krūzītes nograbēja pa galda virsu, nosviestas uz mu­tes.

Venss Korliss atklāja, ka viņu šī situācija uzjautrina un ieinteresē. Pēc Fronas filozofijas, viņš ironiski nodomāja, tas nozīmē iepazīt dzīvi un papildināt zināšanas par cil­vēkiem. Tas bija viņas izteiciens, un Korliss to domās vairāk reižu atkārtoja. Bet tad viņš atcerējās Fronas sa­derināšanos ar Sentvinsentu un iesvēla sajūsmā Jaunavu, uzaicinādams viņu ko nodziedāt. Taču viņa klīrējās un piekāpās tikai pēc tam, kad bija uzstājies Dels Bišops, celdams priekšā dažus pantus no «Lidojošiem mākoņiem». Balstiņa viņai bija sīka, pie tam aptvēra tikai kādas pus­otras oktāvas, zemākajos toņos tā lūza un aizķērās, bet augstākajos reģistros trīcēja un detonēja. Tomēr dzies­miņu «Ņem atpaka| savu zeltu» viņa nodziedāja ļoti aiz­kustinoši, tā ka frakcijas karalim acīs sakāpa sīvs slap­jums, jo viņš klausījās ar visu sirdi un, acīm redzot, pārdzīvoja pavisam nepierastu skumju un ilgu pilnu jūtoņu.

Visi dedzīgi aplaudēja, un Bišops nekavējoties uzsauca tostu dziedonei, nogodādams viņu par «burvīgo zvārgu­līti», bet Džeiks Kornels viņu atbalstīja ar savu parasto «peciņas gaisā!».

Divas stundas vēlāk pie durvīm klauvējās Frona Velza. Klauvējiens bija ciešs un neatlaidīgs, tā ka pārskanēja iekšā valdošo jezgu, un Korliss steigšus metās pie durvīm.

Ieraudzījusi, kas atver durvis, Frona līksmi izsaucās:

— Ai! Jūs tas, Vens! Nemaz nezināju, ka jūs še dzī­vojat!

Viņš paspieda meitenes roku un ar savu augumu aiz­sprostoja durvis. Aiz muguras smējās Jaunava un Džeiks Kornels dziedāja:

Sī ziņa pa visu taku lai skan —

Ir Rietumos Prods, bet būs atpakaļ gan;

Tam smaržīga teļgaļa bļodā lai tvan!

Tralla lala, Talala, lala!

— Kas noticis? — Venss jautāja. — Vai kas atgadījies?

— Es domāju, jūs drīkstētu gan mani aicināt iekšā. — Fronas balsī skanēja viegls pārmetums un jautās steiga. — Es kļūmīgi iebruku ledū, un man salst kājas.

— Die's augstais! — Jaunavas sulīgā balss aumaļām plūda pār Vensa plecu, tai sekoja Blanšas un Bišopa ska­ļie smiekli par Kornelu, kā arī šī cienījamā džentlmeņa protesta brēcieni. Vensam šķita, ka asinis no visa ķer­meņa satriecas viņam sejā.

— Bet jūs taču nevarat nākt iekšā, Frona. Vai tad ne­dzirdat tos tur?

— Man vajag, — viņa neatlaidās. — Es nosaldēšu kājas.

Rezignēti atmetis ar roku, Venss pakāpās sānis un pēc tam aizvēra aiz viņas durvis. No tumsas pēkšņi ienākusi gaišumā, Frona mirklīti apstājās, bet tūdaļ arī atguva redzes spēju un saskatīja, kas te notiek. Gaiss bija biezs no tabakas dūmiem, un smēķu dvaka šaurajā telpā aizsita elpu cilvēkam, kas ienācis no tīrā, svaigā āra gaisa. Uz galda pār lielo maisāmo bļodu kāpa garaiņu mutulis. Jau­nava, vairīdamās no Kornela, atkāvās no viņa ar garu sinepju karoti. Viņa veikli izlocījās un, kad vien radās izdevība, nemitīgi triepa dzelteno ķelsi Kornelam uz de­guna un vaigiem. Blanša no pavarda priekšas pieliekusies vēroja šo izpriecu, bet Dels Bišops, apturēdams krūzi pus­ceļā uz muti, aplaudēja katram veiksmīgam triepienam. Visiem sejas bija tumši pietvīkušas.

Venss bezspēkā atslīga pret durvīm. Visa šī situācija viņam šķita bezjēdzīgi neiespējama. Viņu pārņēma slimīga vēlēšanās smieties, bet galu galā tā izvērtās klepus lēkmē. Taču Frona izjuta vienīgi neatliekamu nepieciešamību ap­sildīties, jo kājas viņai kļuva arvien nejūtīgākas, un pa­spēra soli uz priekšu.

— Hallo, Del! — viņa uzsauca.

Smieklu grimase sasala uz Bišopa sejas, viņam izdzir­dot pazīstamo balsi, un viņš lēnām, negribīgi pagrieza galvu, lai sastaptos ar Fronas skatienu. Viņa bija atbīdī­jusi atpakaļ parkas kapuci, un aiz sala rožaini sasārtusī seja atblāzmojās pret tumšo kažokādu kā spožs saulstaru kūlis drūmā dzertuvē. Viņu pazina visi — jo kurš gan ne­pazīs Džeikoba Velza meitu? Jaunava ar izbīļa spiedzienu nometa sinepju karoti. Bet Kornels apstulbis nobraucīja ar roku savu dzelteni izplankumoto seju, tā iztriepdams sinepes pa abiem vaigiem, un smagi atšļuka tuvākajā krēslā. Karibu Blanša vienīgā saglabāja savaldību un klusiņām smējās.

Bišops gan jaudāja izdvest «Hallo!», taču nespēja darīt vairāk neko, lai atvairītu klusumu, kāds iestājās būdā.

Frona brītiņu nogaidīja un tad teica:

— Labvakar visapkārt!

— Lūdzu šurp! — Venss bija saņēmies.un atsēdināja viņu pie pavarda iepretī Blanšai. — Vislabākais — jūs tūdaļ veicīgi velciet nost slapjās zeķes, tikai sargieties no karstuma! Es paraudzīšu, ko piemērotu varu jums atrast.

— Lūdzu, dabūjiet aukstu ūdeni, — viņa paprasīja. — Tas izdzīs sasalumu. Dels man atnesīs.

— Cerams, nebūs taču nopietns apsaldējums?

— Nē. — Viņa papurināja galvu un uzsmaidīja Korli­sam, stīvēdama nost ledū sasalušo mokasīnu. — Laiks bija pārāk īss, apsaldēta var būt tikai ādas virspuse. Ļau­nākajā gadījumā nolobīsies āda.

Būdā valdīja kapa klusums, bija dzirdamas tikai ska­ņas, kas radās, Bišopam smeļot ūdeni no spaiņa bļodā un Korlisam meklējoties pa savām mantām, lai atrastu vismazākos un glītākos mājas mokasīnus un vissiltākās zeķes.

Frona sparīgi berzēja kāju pēdas, tad pārtrauca šo no­darbību un pacēla acis.

— Neļaujiet taču saviem dzīru priekiem atvēst tāpēc vien, ka es esmu nosalusi, — viņa iesmējās. — Lūdzu,

turpiniet!

Džeiks Kornels saslējās un gluži nevajadzīgi nokrem- šļojās, Jaunava centās izskatīties tik cienīga, cik vien iespējams, bet Blanša pienāca Fronai klāt un izņēma dvieli no rokām.

— Es arī samērcēju kājas tai pašā vietā, — viņa teica un, nometusies ceļos, tā rīvēja Fronas nosalušās pēdas, ka tās sāka tvīkt un kvēlot.

— Cerams, ka varēsiet kaut kā izmantot šos te. Lū­dzu! — Venss pabīdīja tuvāk mājas mokasīnus un vilnas kājautus, kurus abas sievietes, klusām iesmiedamās un brī­žam sačukstēdamās, ņēmās pielāgot Fronas kājām.

— Bet kā gan, jāprasa, jūs viena pati gadījāties uz takas šinī vēlajā stundā? — Venss vaicāja. Sirds dziļu­mos viņš nevarēja vien nobrīnīties, cik aukstasinīgi un drosmīgi Frona tiek galā ar situāciju.

— Jau iepriekš zinu, ka jūs mani rāsiet, — Frona at­bildēja, palīdzēdama Blanšai sakarināt slapjos apavus un zeķes virs krāsns. — Es biju pie misis Stentonas… taču iepriekš gan vajadzēja paskaidrot, ka patlaban mēs abas ar mis Mortimeru kādu nedēļu viesojamies pie Pentlijiem. Tā, un tagad var sākt atkal no sākuma. Biju nodomājusi aiziet no misis Stentonas jau pirms tumsas iestāšanās, bet tad viņas mazplis aplējās ar petroleju, bet vīrs viņai aiz­braucis uz Dausonu un … vārdu sakot, mēs tikai nupat pirms pusstundas galīgi pārliecinājāmies, ka mazulim ne­kas bīstams nav noticis. Viņa, protams, ne dzirdēt negri­bēja, ka es ietu atpakaļ viena pati, bet nebija taču nekā, ko baidīties, vienīgais — nekādi nevarēju paredzēt, ka uzduršos uz irdenu ledu šādā spelgoņā.

— Ar ko jūs apstrādājāt to bērneli? — vaicāja Dels, cenzdamies par visu vari noturēt sarunu, ja nu tā reiz sākusies.

— Ar košļājamo tabaku. — Kad smiekli bija norimuši, Frona turpinJja: — Sinepju viņiem mājās nebija, un nekā cita labāka es nevarēju sadomāt. Starp citu, reiz Mets Makārtijs tur lejā pie Daijas ar šo līdzekli izglāba man dzīvību, kad man bija krups. Bet jūs taču dziedājāt, kad es nācu iekšā, — viņa ieminējās. — Turpiniet, lūdzami!

Džeiks Kornels ar milzu pūlēm izmocīja vārdus:

— Es jau ir cauri.

— Nu tad jūs, Del. Nodziediet «Lidojošos mākoņus», kā mēdzāt dziedāt, kad braucām lejup pa upi.

— Oi, tos jau šis nodziedāja! — Jaunava ieteicās.

— Nu tad padziediet jūs! Jūs droši vien protat dziedāt.

Viņa smaidīja, raudzīdamās Jaunavai tieši acīs, un Šī lēdija rāva vaļā kādu ielas tirgoņu balādi, kas skanēja izjustāk, nekā viņa pati spēja iedomāties. Līdz ar Fronas ierašanos uzplūdušais vēsums drīz vien bija atkusis, atkal visapkārt skanēja dziesmas un tosti, valdīja jautrība. Frona pat neatteicās biedriski pamērcēt lūpas želejas bur­ciņā un deva arī savu nodevu, nodziedādama «Anniju Lo- riju» un «Benu Boltu». Bez tam viņa slepus vēroja, kā alkohols pamazām apstulbina Kornela un Jaunavas ierei­bušos prātus. Tā atkal bija jauna pieredze, un viņa pat nopriecājās par to, kaut gan savā ziņā viņai bija žēl Kor­lisa, kas nemākulīgi centās tēlot namatēvu.

Tomēr Korlisam žēlošanas nevajadzēja.

«Jebkura cita sieviete…» viņš neskaitāmas reizes do­mās atkārtoja, raudzīdamies uz Fronu un mēģinādams iz­tēloties daudzās sievietes, ko bija iepazinis pie savas mā­tes tējas galda, klauvējam pie durvīm un ienākam būdā, kā bija ienākusi Frona. Bez tam — vēl gandrīz vai vakar- dien viņš būtu juties aizskarts, redzēdams Blanšu berzē­jam Fronas kājas, bet šobrīd viņš apbrīnoja Fronu, kas to pieļāva, un viņa sirds gluži atvilga pret Blanšu. Var­būt tā bija punša pacilājošā ietekme, taču viņam šķita, ka pamanījis tās raupjajā sejā kādas līdz šim neredzētas iezīmes, kas liecina par labām īpašībām.

Frona bija uzāvusi savus izsausušos mokasīnus, piecē­lusies kājās un pacietīgi noklausījās Džeiku Kornelu, kas žagodamies uzsauca pēdējo nesakarīgo tostu.

— Par vīru … hik … par vīru … — viņš dārdināja kā no mucas, — par vīru… hik… kas radījis… kas ra­dījis …

— Šo laimīgo novadu, — Jaunava pateica priekšā.

— Taisnība, mīlulīt… hik. Par vīru, kas radījis šo lai­mīgo novadu! Par… hik… par Džeikobu Velzu!

— Papildinājums! — Blanša izsaucās. — Par Džeikoba Velza meitu!

— Jā gan! Kājās stāvot! Un peciņas gaisā!

— Ek, viņa tak ir viens varens puika! — Dels, no punša sarkaniem vaigiem, turpināja tostu.

— Bet man gribētos kaut reizi paspiest jums roku, — Blanša klusiņām teica, kamēr pārējie klaigāja visi reizē.

Frona novilka dūraini, ko jau bija uzģērbusi, un abas sievietes stingri paspieda viena otrai roku.

— Nē, — viņa iebilda Korlisam, kas bija uzlicis ausaini un patlaban sēja ciet tās saites. — Blanša teica, ka Pen- tliji dzīvojot tikai pusjūdzi no šejienes. Taka taču iet taisni vien. Ne dzirdēt negribu, ka mani kāds pavadītu.

Nē! — šoreiz Frona to izteica tik autoritatīvi, ka Kor­liss nosvieda ausaini uz lažas. — Arlabvakaru visapkārt! — viņa uzsauca, apveltīdama visus dzīrotājus ar smaidu.

Taču līdz durvīm Korliss viņu pavadīja un izgāja arī ārpusē. Frona pavērās viņā. Parkas kapuce nebija uzvilkta dziļi pār pieri, un viņas seja zvaigžņu gaismā vilinoši blāzmoja.

— Es … Frona … Es vēlētos …

— Neraizējieties! — viņa pasmaidīja. — Es jūs neno- došu, Vens.

Viņš gan redzēja izsmējīgās dzirkstītes tās acīs, tomēr lūkoja turpināt:

— Es gribētu jums paskaidrot, kā tas…

— Nevajag. Es jau visu sapratu. Tomēr jāatzīstas, ka par jūsu gaumi sevišķi sajūsmināta neesmu…

— Frona! — Skaidri saklausāmās sāpes viņa balsī aiz­kustināja meiteni.

— Ak jūs, lielais nelga! — viņa iesmējās. — It kā es nezinātu! Blanša taču man pastāstīja, ka viņa samērcējusi kājas.

Korliss nolieca galvu.

— Tik tiešām, Frona, jūs esat viskonsekventākā sie­viete, kādu vien man gadījies sastapt. Bez tam, — viņš saslējās visā augumā, un balsī viņam ieskanējās valdo­nīga pašpārliecība, — vēl viss nav galā.

Frona mēģināja viņu apturēt, taču viņš neatlaidīgi tur­pināja:

— Es jūtu, es zinu, ka viss vēl vērsīsies citādi. Sakot jūsu pašas vārdiem, visi faktori vēl nav ņemti vērā. Un kas attiecas uz Sentvinsentu… Es jūs vēl iemantošu. Kaut arī varbūt ne tik drīz.

Viņš alkaini pastiepa rokas pret Fronu, bet viņa šo kus­tību jau bija iepriekš paredzējusi, smiedamās izvairījās un viegliem soļiem aiztecēja pa taku.

— Nāciet atpakaļ, Frona! Nāciet atpakaļ! — viņš sauca. — Man ļoti žēl…

— Nē, nav vis žēl! — skanēja atbilde pa gabalu. — Bet es gan nožēlotu, ja jums būtu žēl. Arlabvakar!

Viņš noskatījās, kā meitene izgaist starp ēnām, tad at­griezās būdā. Viņš bija galīgi aizmirsis, kāda aina viņu sagaida iekšpusē, un no pirmā acu uzmetiena gluži sa­trūkās. Karibu Blanša savā nodabā klusītiņām raudāja. Acīs viņai zalgoja valgums, un, kad viņa tās pacēla, vien­tuļa asara zagšus noritēja pa vaigu. Bišopa seja bija kļuvusi nopietna. Jaunava bija ar visiem pleciem un galvu uzgulusi uz galda starp apgāztajām krūzītēm un no tām izlijuŠām punša padibeņu peļķītēm. Bet Kornels grīļīgi stāvēja, nolīcis pār viņu, un žagodamies bezjēdzīgi pen- terēja:

— Tu esi labs skuķis, mīlulīt. Tu esi labs skuķis.

Taču Jaunava nebija samierināma.

— Ai die's augstais! Kad es padomāju, kā ir un kā bija… un es tur nemaz neesmu vainīga. Kad es jums saku, es neesmu vainīga! — viņa karstās dusmās iebrē­cās. — Kur es esmu dzimusi, es jums prasu! Kas bija mans paps? Dzērājs, hroniskais. Un kas mana. mamma? Visa Vaitčepla 1 gar viņu mēles trina! Vai kāds par mani jel centu tika izdevis, vai kāds mani tika audzinājis? Vai kāds par mani rūpējās jel tik daudz, cik melns aiz naga, es prasu? Ne tik, cik melns aiz naga!

Korlisa garastāvoklī iestājās krass lūzums.

— Turi muti! — viņš pavēlēja.

Jaunava pacēla galvu, izjukušie mati spurojās uz visām pusēm kā fūrijai.

— Kas šī tāda bija? — viņa ņirdzīgi noprasīja. — Lai­kam draudzenīte?

Korliss negantā niknumā apcirtās pret sievieti, seja vi­ņam aiz dusmām nobāla un balss drebēja.

Jaunava savilkās kamolā un instinktīvi aizsedza ar ro­kām seju.

— Nesitiet, ser! — viņa gaudoja. — Nesitiet mani!

Korliss pats nobijās no savām dusmām un brīdi nogai­dīja, kamēr spēja atkal valdīt pār sevi.

— Tagad, — viņš mierīgi teica, — kažokus mugurā un prom. Visi! Lai māja būtu tīra! Vācieties ārā!

— Kāst' jūs par vīru, nē, jūs gan neesat nekāds vīrs!—- Jaunava ņurdēja, sapratusi, ka fiziskais spēks netiks likts lietā.

Taču Korliss viņu bez ierunām aizvadīja līdz durvīm, nemaz neklausīdamies viņas vārdos.

— Sitā dzīt ārā dāmas! — Jaunava sprausloja, klum- burodarna pār slieksni.

1 Vaitčepla — Londonas rajons, ko apdzīvo galvenokārt trūcīgie.

— Neņemiet par ļaunu, — Džeiks Kornels mierinādams burkšķēja. — Neņemiet par jaunu!

— Arlabvakaru. Lūdzu piedošanu! — Korliss sacīja Blanšai, kad viņa gāja tam garām, un viegli uzsmaidīja piedodošu smaidu.

— Jūs esat īsts kundziņš! Tas jūs esat, jā, nolāpīts kundziņš! — Jaunava brēca jau ārpusē, kad viņš bija aiz­vēris durvis.

Korliss ar trulu skatienu pavērās Delā Bišopā, tad pār­laida acis samirkušajam jūklim uz galda. Pēc tam viņš pārgāja, pār telpu un iezvēlās savā lažā. Bišops, elkoni pret galdu atbalstījis, sūkāja savu čurkstošo pīpi. Lampa kūpēdama nolīpinājās un izdzisa, bet viņš palika sēžam, atkal un atkal piespaidīja pīpē tabaku un izšvirkstināja neskaitāmus sērkociņus.

— Del! Vai esat nomodā? — Korliss pēdīgi ievaicājās.

Dels norūcās.

— Es biju īsts suns, izsviezdams viņus ārā sniegā. Man pašam kauns.

— Protama lieta, — skanēja apstiprinoša atbilde.

Atkal sekoja ilgāks klusuma brīdis. Dels izdauzīja pel­nus no pīpes un piecēlās kājās.

— Vai guļat? — viņš uzsauca.

Atbildes nebija. Dels Bišops klusītiņām piegāja pie la­žas un rūpīgi uzvilka segu pār inženiera augumu.