Sniega meita

VI NODAĻA

— Tātad es, kapteini, uzskatu, ka mums ir tīšuprāt jā­pārspīlē situācijas nopietnība. — Džeikobs Velzs palīdzēja savam viesim uzvilkt milzīgo kažoku un tad turpināja: ~ Nevis tāpēc, ka situācija nebūtu nopietna, bet tāpēc,

lai tā nekļūtu vēl nopietnāka. Kā jūs, tā es — mēs abi savā laikā jau esam tikuši galā ar bada apstākļiem. Mums viņi jāiebaida, pie tam tūlīt pat, kamēr vēl nav par vēlu. Ja pieci tūkstoši cilvēku aizies no Dauso- nas, tad pārējiem pārtikas pietiks. Lai tikai šie pieci tūk­stoši aiznes ziņu par badu uz Daiju un Skagveju, tie aizturēs vēl piecus tūkstošus, kas pa ledu būtu drāzušies šurp.

— Pilnīgi pareizi! Varat rēķināties ar policijas viscie­šāko atbalstu, mister Velz. — Runātājs, sirms, smagnējs vīrs ar enerģisku seju un militāru stāju, uzslēja apkakli un uzlika roku uz durvju tverekļa. — Esmu jau ievērojis, ka jaunatnācēji sāk pārdot ceļa krājumus un pērk su­ņus, — un par to visu jāpateicas jums. Ak kungs! Tā tik būs drūzmēšanās un bēgšana, tiklīdz upe aizsals un izvei­dosies ledusceļš! Un ikviens, kas pārdos tūkstoš mārciņu pārtikas un dosies projām, atvieglos problēmu par viena tukša vēdera tiesu, piepildīdams vēderu kādam citam no tiem, kas paliks. Kad «Lora» izbrauc?

— Šorīt ar trīssimt cilvēkiem, kuriem trūkst pārtikas. Vēlētos, kaut tie bijuši trīs tūkstoši!

— Uz to es saku āmen. Starp citu, kad tad ieradīsies jūsu meita?

— Kuru katru dienu. — Džeikoba Velza acis atkusa. — Kad viņa būs ieradusies, es vēlētos, ka jūs atnāktu kādu dienu uz pusdienām un atvestu no kazarmām līdzi dažus jaunus virsniekus. Es gan nezinu, kā viņus sauc, bet tik un tā varat nodot viņiem uzaicinājumu it kā per­soniski no manis. Es neko daudz neapgrozos sabiedrībā — nav jau laika, bet man gribētos, lai meitene patīkami iz­klaidējas. Tikko kā atbraukusi no Savienotajām Valstīm un Londonas, nav nekāds brīnums, ka viņa te jutīsies vientuļa. Jūs taču saprotat.

Džeikobs Velzs aizvēra durvis, atsēdies atgāza krēslu atpakaļ un salika kājas uz kamīna restēm. Vibrējošajā gaisa strāvā virs liesmām viņam uz mirkli šķita pavīdam meitenes tēls, kas izplūzdams pārvērtās jaunas anglo­sakšu tipa sievietes veidolā.

Durvis atvērās.

— Mister Velz, mani sūta misters Fosters pajautāt, vai viņam jāturpina izdot pārtikas preces pret orderiem, kas parakstīti saņemšanai no noliktavas.

— Protams, mister Smit. Tikai pasakiet viņam, lai apcērp uz pusi. Ja kādam ir orderis tūkstoš mārciņām, lai dod tikai pieci simti.

Viņš aizkūpināja cigāru un atkal atzvēlās krēslā.

— Ser, ar jums vēlas runāt kapteinis Makgregors.

— Lūdz iekšā!

Kapteinis Makgregors iesoļoja istabā un palika stāvam saimnieka priekšā. Jau kopš bērnības uz šā jaunā skota pleciem bija smagi gulējusi Jaunās Pasaules skarbā roka, taču ikvienā raižu vilktajā grumbā viņa sejā bija ierak­stīts patiess godīgums, bet izvirzītais žoklis skatītāju brī­dināja, ka godīgums ir vislabākā politika, — katrā ziņā tādam skatītājam, kurš varbūt vēlētos uzsākt ķīviņu ar šā žokļa īpašnieku. Šo brīdinājumu vēl papildus apstiprināja iesānis nošķiebtais, aizlauztais deguns, kā arī gara rēta, kas stiepās pāri visai pierei un izzuda sarmas skartajos matos.

— Pēc stundas, ser, mēs atlaižam galus, un es atnācu saņemt pēdējos norādījumus.

— Labi. — Džeikobs Velzs ar visu krēslu pagriezās pret apmeklētāju. — Kapteini Makgregor!

— Klausos!

— Man šoziem bija jums paredzēts cits darbs, tomēr es grozīju savu lēmumu un izvēlējos jūs braucienam ar «Loru». Vai varat uzminēt, kāpēc?

Kapteinis Makgregors pasvārstīja augumu no vienas kājas uz otru, un acu kaktiņos viņam ievilkās viltīga smaida rieviņas.

— Jādomā, būs grūtības, — viņš norūcās.

— Vairāk piemērotu cilvēku par jums es nemaz neva­rētu sameklēt. Misters Ballijs sniegs jums detalizētu in­strukciju, kad jau būsiet uz kuģa. Es jums gribu pateikt tikai šo: ja mēs nevarēsim aizbaidīt no novada pietiekami daudz cilvēku, tad Jukonas Fortā būs liela vajadzība pēc katras pārtikas mārciņas. Vai sapratāt?

— Sapratu.

— Tātad nekādas izšķērdības! Jūs aizvedīsiet sev līdzi trīssimt cilvēku. Ir izredzes, ka divtik daudz aizies pie jums kājām, tiklīdz upe būs aizsalusi. Tā ka pa ziemu jums būs barojams kāds tūkstotis cilvēku. Nosakiet viņiem devas — devas pēc padarītā darba — un pieraugiet, lai strādā dūšīgi! Lai cērt kurtuves malku, sešus dolārus par kordu, un nokrauj krastā, kur var piestāt tvaikoņi. Kurš nestrādā, tam nedot devu! Vai sapratāt?

— Sapratu.

— Tūkstoš cilvēki var kļūt bīstami, ja palaižas slin­kumā. Tie vispār var kļūt bīstami. Piesargieties, lai viņi neizlaupa pārtikas glabātavas! Ja izlaupa — pildiet savu pienākumu.

Sarunu biedrs drūmi pamāja ar galvu. Rokas viņam neviļus sažņaudzās dūrēs, bet rēta uz pieres kļuva zilgana.

— Tur, ledū iesaluši, stāv pieci tvaikoņi. Nodrošiniet, lai pavasarī, ledum lūstot, tie netiktu bojāti! Bet vispirms aizvāciet no tiem visu kravu un salieciet vienā lielā gla­bātavā! Tā būs to vieglāk apsargāt, un glabātavu var ierīkot pavisam nepieejamu. Aizsūtiet ziņnesi uz Fortbaru pie mistera Kārtera un palūdziet trīs no viņa cilvēkiem. Viņam tie nav vajadzīgi. Arī Sērklsitijā nekā prātīga nav ko darīt. Iegriezieties tur pa ceļam un paķeriet līdzi pusi no mistera Berdvela puišiem. Jums tie būs vajadzīgi. La­biem šāvējiem darba netrūks. Palieciet nelokāms! Turiet modru aci jau no paša sākuma! Atcerieties, ka tas, kas šauj pirmais, tiek cauri ar veselu ādu. Un neizlaidiet no acīm pārtikas glabātavas!

— Un viņu revolverus arī, — kapteinis Makgregors noņurdēja pār plecu, iziedams pa durvīm.

— Džons Meltons… misters Meltons, ser. Vai varat viņu pieņemt?

— Paklausieties, Velz, — ko tas nozīmē? — Džons Meltons pārskaities iedrāzās pa pēdām ierēdnim un gan­drīz notrieca to no kājām, vicinādams kādu papīru sabied­rības priekšsēdētājam pie deguna. — Izlasiet to! Kas tur rakstīts?

Džeikobs Velzs pārlaid papīram acis un tad vēsi pa­cēla tās pret ienācēju.

— Viens tūkstotis mārciņu pārtikas.

— To jau es ar saku, bet tas jūsu zellis tur noliktavā saka — nē, par to varot saņemt tikai pieci simti.

— Viņš saka taisnību.

— Bet…

— Orderis izrakstīts tūkstoš mārciņām, bet noliktavā par tādu izsniedz tikai piecus simtus.

— Vai tas ir jūsu paraksts?

Džons Meltons atkal piebāza kvīti Džeikobam Velzam pie acīm.

— Jā.

— Ko tad jūs tagad domājat darīt?

— Dot jums piecus simtus. Ko jūs tagad domājat darīt?

— Neņemšu.

— Jauki. Tad jau vairāk nav par ko runāt.

— Ir gan. Esmu nolēmis turpmāk ar jums nekādos da­rījumos neielaisties. Esmu bagāts diezgan, lai pats par saviem līdzekļiem varētu nogādāt savus krājumus pāri Pārejai, un to es arī nākamgad darīšu. Mūsu darījumi tā­tad ar šo brīdi ir izbeigušies uz visiem laikiem.

— Nevaru neko iebilst. Jums pie manis ir deponēti trīs tūkstoši dolāru par zelta smiltīm. Ejiet pie mistera Eče- lera un lieciet, lai tūdaļ jums tos izmaksā.

Meltons nevarīgās dusmās skraidīja šurp un turp.

— Vai tomēr nebūtu iespējams dabūt tos otrus piecus simtus? Ak tu kungs un dievs! Es tak par šo pārtiku esmu samaksājis! Vai jūs gribat, lai es badā nomirstu?

— Uzklausiet, Melton! — Džeikobs Velzs pieklusa, lai nopurinātu pelnus no cigāra. — Kā labā jūs patlaban pū­laties? Ko jūs gribat dabūt?

— Tūkstoš mārciņu pārtikas.

— Pats savam vēderam?

Bonanzas karalis pamāja ar galvu.

— Nu kā tad. — Rievas Džeikoba Velza pierē ievilkās asākas. — Jūs pūlaties tikai sava vēdera labā. Es pūlos divdesmit tūkstošu vēderu labā.

— Bet Timām Makrīdijam jūs vakar iedevāt tūkstoš mārciņas, kā nākas.

— Rācijas pazemināšana stājās spēkā ar šodienu.

— Bet kālab tieši man tā uzkrita kaklā?

— Kālab jūs neatnācāt vakar, bet Tims Makrīdijs šo­dien? ,

Meltona seja sastinga nesapratnē, un Džeikobs Velzs pats atbildēja uz savu jautājumu, paraustīdams plecus.

— Tā nu tas ir, Melton. Nekādas draugu būšanas! Ja jūs uzveļat man atbildību par Timu Makrīdiju, es uzskatu jūs atbildīgu par to, ka neatnācāt vakar. Labāk -pieņem­sim abi, ka vainīgs ir liktenis. Jūs taču esat pieredzējis Lielo badu Četrdesmitajā Jūdzē. Jūs piederat pie balto cilvēku rases. Lai arī jums būtu īpašums Bonanzā, kaut vai vesels blāķis Bonanzas īpašumu, tas jums nedod tie­sības saņemt kaut mārciņu vairāk nekā visvecākajam pirmiebraucējam, kam nav ne graša pie dvēseles, vai arī tikko piedzimušam bērniņam. Ticiet man! Kamēr vien man būs kāda mārciņa pārtikas, badā jūs nenomirsiet. Turie­ties kā vīrs! Dodiet man roku! Pasmaidiet un centieties samierināties, kā nu ir!

Vēl arvien niknuma pilns, tomēr strauji vien nomierina- damies, karalis paspieda Džeikoba Velza roku un izdrāzās no istabas. Durvis aiz viņa vēl nebija aizvērušās, kad pa tām ieklumzāja neļomeni noaudzis jenkijs; pasviedis sānis mokasīnā auto kāju, viņš aizķeksēja krēslu, parāva to sev apakšā un uzsēdās uz tā.

— Paklau, — viņš iesāka konfidenciāli, — man tā šķiet, ka ļaudis sāk ņerkstēt par to pārtikas būšanu.

— Hallo, Deiv! Vai tas esi tu?

— Pieņemsim. Bet, kā jau teicu, tiklīdz upe aizsals, bēgšana uz ārpasauli būs pamatīga.

— Tu domā?

— Mhm.

— Priecājos dzirdēt. Tieši tas mūsu novadam nepiecie­šams. Vai tu arī taisies līdzi?

— Tūkstoš gadu ar vēl ne. — Deivs Hārnijs bezrūpīgi un pašapmierināti atmeta galvu. — Vakar nosūtīju savas grabažas uz raktuvēm. Acīm redzams ne minūti par agru. Bet redzi… Man ar cukuru sagāja dēlī. Viss cukurs bija beidzamajās ragavās, un tieši tur, kur taka no Klondai- kas nogriežas Bonanzā, tās ņem un ielūst ledū. Vairs ne acīs nedabūju tās redzēt… pašas pēdējās ragavas, un tur viss mans cukurs! Tā nu es nodomāju, šodien iegriezīšos pie tevis un sadabūšu kādas simt mārciņas vai uz to pusi. Rafinādi vai netīrīto — nav svarīgi.

Džeikobs Velzs papurināja galvu un pasmaidīja, bet Hārnijs piestūma savu krēslu viņam tuvāk.

— Tavs klerks saka, šis nekā nezinot, un, tā kā nav jēgas bāzties viņam virsū, es teicu, ka pieskriešu pie tevis. Man visviens, kas tas par cukuru. Iedod tik simtu mār­ciņu, un es būšu mierā.

Klau, —- viņš aši trieca tālāk, ievērojis sarunu biedra noliedzošo galvas kustību. — Es tak esmu gauži kārs uz saldumiem, jā, nudien. Vai atceries, kādas krējuma kon­fektes es izvārīju toreiz Sludinātāju Strauta apmetnē? Nē, nudien! Kā gan laiks paiet! Tas tak bija pirms sešiem gadiem. Būs pat vairāk. Septiņi, velns mani rāvis! Bet, kā jau teicu, es labāk iztieku bez zelējamās tabakas nekā bez cukura. Jā, kā tad palika ar cukuru? Arā man stāv suņi. Vai neaizkāpsim līdz noliktavai un nepaņemsim, ko? Tīri laba ideja.

Bet viņš pamanīja, ka Džeikoba Velza lūpas jau gata­vojas izrunāt «Nē», un steigšus trauca tālāk, kamēr tas vēl nav izteikts:

— Es jau negribu sagrābt visu pēdīgo. Neparko pa­saulē! Tā ka, ja tev trūcīgi ar cukuru, es iztiktu ar septiņ­desmit piecām (viņš vērīgi pētīja sarunu biedra seju)… galu galā pietiktu arī ar piecdesmit mārciņām. Es pil­nīgi saprotu tavu stāvokli un nebūšu jau tāds cūka, ka diedelēšu…

— Kāda nozīme šķiesties ar vārdiem, Deiv? Mums nav nevienas mārciņas cukura rezervē…

— Kā jau teicu, negribu sagrābt pēdīgo, un, tā kā man darīšana ar tevi, Velz, tad es izknapinātos arī ar divdes­mit piecām …

— Nevienas unces!

— Pat ne kriksīti? Nu labi jau, labi, tikai neskaisties! Nu tad aizmirsīsim, ka es tev ko prasīju, un es pieskriešu pie tevis kādā labākā reizē. Atā! Paklau! — Viņš sašķieba žokli uz vienu pusi un šķita pat sasprindzinām auss mus­kuļus, tik uzmanīgi viņš klausījās. — Tā ir «Loras» svilpe. Tā drīz attauvosies. Vai tu neiesi paskatīties, kā tā aizbrauc? Ejam!

Džeikobs Velzs apvilka lāčādu kažoku un dūraiņus, un cauri ārējām kantortelpām viņi iegāja galvenajā nolik­tavā. Tā bija tik plaša, ka tie pāris simti pircēju pie letēm neradīja nekādu ievērojamu drūzmēšanos. Daudziem bija drūmas sejas, un ne viens vien pameta nīgru skatienu uz garāmejošo sabiedrības priekšsēdētāju. Noliktavas kalpo­tāji pārdeva visu ko, tikai ne pārtiku, bet pircēji piepra­sīja tieši pārtiku. «Noglabājuši, lai saceltu cenas. Pārdos par bada laika cenām,» ņirdzīgi novilka kāds zeltracis ar sarkanām ūsām. Džeikobs Velzs to saklausīja it labi, to­mēr nelikās dzirdējis. Viņš bija sagatavojies daudzreiz dzirdēt šādus un vēl nepatīkamākus vārdus, kamēr panika nebūs beigusies.

Izgājis uz kājnieku stidziņas ielas malā, viņš apstājās papētīt ziņojumus, ko mēdza piespraust pie ēkas sienām. Pazuduši suņi, pieklīduši suņi un pārdodami suņi aizņēma lielu daļu sludinājumu platības, bet pārējā bija veltīta ceļojumu bagāžas pārdošanai. Bailīgākie jau bija iebie­dēti. Piecsimt mārciņu smaga bagāža tika pārdota par dol aru mārciņā, ja taja neietilpa milti; bagāžu ar miltiem taksēja par pusotra dolāra. Džeikobs Velzs redzēja, ka

Meltons runājas ar kādu bailīga izskata jaunatbraucēju, un Bonanzas karaļa apmierinātā seja liecināja, ka viņam veicas ar ziemas glabātavas piepildīšanu.

— Kāpēc tu, Deiv, nepaokšķerē pēc cukura? — Džei­kobs Velzs prasīja, norādīdams uz ziņojumiem.

Deivs Hārnijs pārmetoši pablenza viņā.

— Nedomā, ka neesmu okšķerējis. Esmu notriecis su­ņus pie gala, braukādams apkārt no Klondaiksitijas līdz Hospitālim. Ne tik, cik aiz naga, — ne par naudu, ne par skaistām acīm.

Viņi aizgāja lejup pa stidziņu gar mājas sienu, paie­dami garām noliktavas durvīm un garajiem suņu aizjū­giem, kur suņi gaidīja saimniekus, pa vilku paražai ērti saritinājušies sniegā. Tas šajā rudenī bija pirmais palie­košais sniegs, un tieši to bija gaidījuši zeltrači no upes augšgala, lai varētu sākt kravu pārvadāšanu.

— Jocīgi gan, vai ne, ko? — Deivs vēlreiz riskēja iz­mest makšķeri, kad viņi izgāja uz galvenās ielas, kas veda uz upes piekrasti. — Pagalam jocīgi — kur man pie­der divi piecsimt pēdu lieli Eldorado iecirkņi un vēl tāds bišķis, piecu miljonu vērts cilvēks, kā es te stāvu, bet man nav ar ko pasaldināt kafiju vai putru. Velna milti! Kaut šī zeme ellē ieveltos! Es pārdodu savus krāmus. Likvidēju visu līdz pēdīgam. Es… es… braucu atpakaļ uz Savie­notajām Valstīm!

— Nu nē, nekur tu neaizbrauksi, — Džeikobs Velzs at­bildēja. — Esmu jau dzirdējis tevi tā runājam. Ja pareizi atceros, Stjūartas augšgalā tu veselu gadu pārtiki no ga­ļas vien. Bet Tananas augštecēs tu ēdi lašu vēderus un suņus, nemaz nerunājot par to, ka divas reizes esi pār­cietis bada laikus, un tomēr tu neesi pagriezis muguru šim novadam. To tu nekad neizdarīsi. Tepat tu arī no­mirsi, tas ir tikpat droši kā tas, ka uz «Loras» patlaban ievelk enkuru. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka reiz pienāks diena, kad mans kuģis tevi aizvedīs ar svinu izklātā šķir­stā un man vajadzēs uzkraut Sanfrancisko filiālei nepa­tīkamo pienākumu likvidēt tavu šejienes īpašumu.

Runādams viņš nepārtraukti atņēma garāmgājēju svei­cienus. Sveicinātāji lielākoties bija veterāni, un viņš tos visus pazina pēc vārdiem, tomēr arī no jaunpienācējtem tikai retais nepazina viņu vaigā.

— Varu saderēt, ka tūkstoš deviņsimtajā gadā būšu Parīzē, — Eldorado karalis vārgi protestēja.

Taču Džeikobs Velzs to vairs nesaklausīja. Makgregors no kapteiņa tiltiņa apsveica viņu ar gongu šķindoņu, un «Lora» atrāvās no krasta. Krastmalā palikušie pildīja gaisu ar laimīga ceļa vēlējumiem un vispēdējiem pado­miem, bet tie trīs simti cilvēku, kam trūka pārtikas un kas nu bija spiesti pagriezt muguru sapnim par zeltu, bija drūmi un sašļukuši, visai vārgi atsaukdamies sveicieniem. «Lora» atmuguriski aizvirzījās pa krasta ledū izcirsto ka­nālu, iegriezās straumē un, pēdējo reizi nosvilpusi, ar pilnu tvaiku aizbrauca.

Pūlis izretinājās, ļaudis izklīda savās gaitās, un ap Džeikobu Velzu krastmalā palika stāvam kāds ducis cil­vēku. Runāts tika par badu, bet tās bija vīru cienīgas valodas. Pat Deivs Hārnijs aizmirsa lādēt novadu par cukura trūkumu un atjautīgi vilka uz zoba jaunpienācē- jus — viņš tos dēvēja no sivašu valodas pārņemtā vārdā par chechaquos. Runas vidū viņa asās acis pamanīja melnu plankumu, kas līdz ar ledus putru slīdēja lejup pa upi.

— Paskat, kas tur! — viņš izsaucās. — Pēterburgas tipa laiva peld pa ledus biežņu.

Veikli izgrozīdami, brīžam airēdami, brīžam atgrūzda- mies no ledus gabaliem, abi vīrieši piestūrēja laivu pie malas ledus un tad ļāva tai slīdēt gar tā apmali, meklē­dami kādu spraugu. Nokļuvuši pret kanālu, ko bija iz­lauzis tvaikonis, viņi dziļi iecirta airus ūdenī un strauji iebrauca mierīgajā lāmā. Krastā gaidošie saņēma tos at­plestām rokām, palīdzēja tiem izkāpt malā un izcēla no ūdens arī laiveli. Tās dibenā gulēja divas ādas pasta somas, pāris segu, kafijkanna, cepamā panna un pavisam sarucis pārtikas maišelis. Paši vīri bija tā pārsaluši un tik stīvi, ka tikko spēja nostāvēt uz kājām. Deivs Hārnijs piedāvājās pacienāt tos ar viskiju un tūdaļ grasījās vilkt abus projām, taču viens no tiem vēl aizkavējās, lai pa­sniegtu stīvo roku Džeikobam Velzam.

— Viņa brauc, — vīrs paziņoja. — Pirms stundas mēs apdzinām viņas laivu. Kuru katru mirkli laivai jāparādās aiz līkuma. Man priekš jums ir depešas, bet es pienākšu vēlāk. Vispirms kaut kas jāuzņem uz krūti. — Pagriezda­mies, lai ietu līdzi Hārnijam, viņš pēkšņi apstājās un no­rādīja pret straumi. — Tur jau viņa ir! Nupat apbrauca ap krauju.

— Tad skrieniet vien, zēni, un iekampiet viskiju, —

Hārnijs pamācīja abus atbraukušos. — Pasakiet krodzi­niekam, ka tas uz mana rēķina, dubultdeva, un atvainojiet mani, ka neeju iemest kopā ar jums, jo nu man ir jāpa­liek te.

No Klondaikas strāvoja bieza ledus plūsma — daļēji ledus putra, daļēji cieti ledus gabali —, kas atgrūda laivu līdz pat Jukonas vidum. No krasta skaidri varēja saredzēt, kā tie tur laivā cīnās, — četri vīrieši, kājās stāvēdami, ar kārtīm centās izbrīvēt ceļu caur ledus gabalu mudžu. Jukonas krāsniņa, kas atradās laivā, raidīja augšup zil­ganu dūmu stabiņu, un, kad laiva piebrauca tuvāk, tās pakaļgalā kļuva redzama sieviete, kura vadīja garo stūres airi. To ieraugot, Džeikoba Velza acis strauji uzdzirkstīja. Pirmā pazīme ir laba, viņš nodomāja. Viņa vēl arvien ir Velza — darbone un cīnītāja. Kultūras dzīves gadi nav viņu atmiekšķējuši. Kaut gan nobaudījusi augļus, kādus sniedz pirmais pakāpiens virs zemes krūts, viņa tomēr no zemes nav atsvešinājusies, viņa spēj atgriezties pie tās dabiski un ar prieku.

Tā domāja Džeikobs Velzs, kamēr laiva ar apledoju­šiem bortiem un apdauzītiem sāniem piebrauca pie malas ledus šķautnes. Baltais, kas atradās laivā, ar tauvas galu rokā izlēca uz ledus, lai palēninātu laivas gaitu un palī­dzētu tai iegriezties kanālā. Taču malas ledus bija uzsalis tikai šonakt, tā priekšējā plēksne atlūza un kopā ar vīrieti ieslīdēja straumē. No smaga ledus gabala trieciena laiva apgriezās ap asi, tā ka vīrietis nokļuva pret tās pakaļgalu. Sievietes roka zibenīgi• pastiepās un sagrāba ūdenī ieslī- gušo cilvēku aiz apkakles, un tai pašā brīdī skarbi un pa­vēloši noskanēja viņas balss, dodama rīkojumu indiāņu airētājiem irties atpakaļ. Visu laiku turēdama vīrieša galvu virs ūdens, viņa ar augumu spiedās pret stūres airi, un laiva ar pakaļgalu pa priekšu iegriezās kanālā. Vēl daži airu vēzieni, un laiva atdūrās pret krastu. Viņa nodeva trīcošā vīra apkakli Deiva Hārnija rokās, tas iz­vilka viņu ārā un aizveda pa to pašu taku, kur bija aiz­gājuši abi pasta vedēji.

Frona piecēlās, un vaigi viņai kvēlot kvēloja pēc sa­sprindzinātā darba. Džeikobs Velzs brīdi vilcinājās. Kaut gan viņš stāvēja tik tuvu, ka varēja sasniegt laivas galu, starp viņiem atradās triju gadu bezdibenis. Ja salīdzināja divdesmitgadīgu sievieti ar septiņpadsmitgadīgu meiteni, starpība iznāca tik pārsteidzoša, kādu viņš nebija varējis ne iedomāties. Viņš nevarēja izšķirties, vai slēgt lāča ska­vās šo starojoši skaisto būtni vai arī sniegt tai roku un palīdzēt izkāpt malā. Bet acīm redzami nekāda nepārva­rama šķēršļa nebija, jo meitene ar lēcienu atradās viņam blakus un jau bija apskāvusi viņa kaklu. Augstāk stāvošie visi kā viens skatījās sānis, kamēr tie abi roku rokā kāpa augšup pa piekrasti.

— Džentlmeņi, mana meita! — Viņa sejā staroja mil­zīgs lepnums.

Fronas draudzīgais smaids it kā apskāva viņus visus, un ikvienam likās, ka uz mirkli meitene ielūkojusies acīs tieši viņam.