Sniega meita

XXIII NODAĻA

Pavasaris, glāstīdams pasauli siltām, maigām rokām, bija atnācis kā brīnums un brīdi aizsapņojies pakavējās, pirms ļāva uzplaukt vasarai pilnā krāšņumā. Aizās un ielejās sniegs bija nokusis un aizķēries vairs tikai aple­dojušajās kalnu ziemeļu nogāzēs. Ledus iešanu varēja sa­gaidīt kuru katru brīdi, un strauti jau krākdami paloja. Saule ik dienas lēca agrāk un rietēja vēlāk. Trijos no rīta jau blāvoja dzestra ausma, un deviņos vakarā vēl zilgmoja krēsla. Drīz vien zelta aplis būs apvilkts apkārt visam debess lokam — un pusnakts būs gaiša kā dienas vidus. Vītoli un apses, jau sen briedinājuši pumpurus, nu tērpās jaunā, zaļā rotā, pa priežu stumbriem lāsoja sveķi.

Dabas māte, pamodusies no miega, strauji ķērās pie darba. Naktīs klusajās būdās čirkstināja circeņi, un pie­saulē moskīti līda ārā no koku dobumiem un klinšu sprau­gām — lieli, trokšņaini, nekaitīgi radījumi, kas, pērngad izšķīlušies un ziemu nogulējuši sasaluši, tagad pamodās, lai īsu brīdi pasīktu un tad vēlreiz beigtu dzīvot. Visa dzīvā radība, kas vien tekalēja, rāpoja vai lidoja, līda laukā no siltās zemes un steidzās nobriest, vairoties un aiziet bojā. Tikai viens elpas vilciens smaržīgā gaisa, tad atkal ilgais, stindzinošais sals — ak! visi to zināja un nezaudēja laiku. Čurkstes atraka vecās alas mīkstajā krasta mālā, un sarkankrūtīši pieskandināja visus salu mežus. Augstu kokos neatlaidīgi kala dzenis, un mežu dzijumā īstā uzvaras priekā bungodamas stalti dižojās paipalas.

Taču Jukona nepiedalījās šajā drudžainajā trauksmē. Tūkstoš jūdžu garumā tā gulēja salta, vienaldzīga, sastin­gusi. Dienvidvēja atnestie meža putnu kāši piestāja, velti meklēdami vaļēju ūdeni, un tad bez rimas lidoja tālāk uz ziemeļiem. No krasta līdz krastam pletās irdens ledus, šur tur ūdens izlauzās tam cauri un pārplūdināja virs­pusi, bet naktīs atkal sasala ciets kā ziemā. Teiksma stāsta, ka senos laikos Jukona reiz palikusi ledū kalta trīs garas vasaras, un, redzot to sasalušu, var noticēt vēl ma­zāk ticamām teiksmām.

Vasara gaidīja vaļējus ūdeņus, bet kūtrā Jukona kavē­jās vēl dienām ilgi, tikai, ledum krakšķot, reizēm izstaipīja sastingušos locekļus. Reizumis ledus šur tur iebruka, un āliņģis pletās arvien lielāks, vai arī iešķēlās spraugas, kas kļuva platākas un vairs nesala ciet. Tad ledus atrāvās no krasta un paslīdēja kādu jardu uz priekšu. Bet upe joprojām negribēja atbrīvoties no gūsta. Tas bija gauss, smags darbs, un cilvēks, pieradis ar pigmeja gudrību pārvaldīt dabu, iemācījies uzurbt ūdens strūklas un saval­dīt ūdenskritumus, nenieka nespēja pret šiem biljoniem tonnu ledus masas, kas kavējās traukties lejup uz Beringa jūru.

šķelšanās salā visi gaidīt gaidīja ledus uzlūšanu. Odens ceļi kopš laiku gala bijuši pirmie lielceļi, un Jukona bija vienīgais lielceļš šajā zemē. Tā nu tie, kas gribēja braukt augšup pa upi, darvoja stumjamās laivas un apkala ar dzelzi stumjamās kārtis, bet tie, kas dzīrās doties lejup, drīvēja laivas un baržas un ar cirvi un kaltu darināja rezerves airus. Džeikobs Velzs laiskojās un priecājās par dīko dzīvi, bet Frona priecājās līdzi, atzīdama, ka tā jauka gan. Tikai barons Kurbertēns gauži uztraucās par kavē­šanos. Viņa karstās asinis pēc garā ziemas miega sāka dumpoties, un siltā, spožā saule rosināja viņā kvēlu iztēli.

— O! O! Ledus nekad nesāks kustēties! Nekad! — Viņš stāvēja, skatīdamies uz nīgro ledu, un vislaipnāko vārdu brāzmā novēlēja tam mūžīgu pazudināšanu. — Tā ir sa­zvērestība, nabaga «Bižū», tā ir īsta sazvērestība!

Maigi kā zirgu viņš noglāstīja «Bižū», jo šādā vārdā bija iesaucis spožo laiviņu.

Frona un Sentvinsents smiedamies lasīja viņam spredi­ķus par pacietību, ko viņš lādēdamies raidīja visdziļāka­jos pekles bezdibeņos, kad Džeikobs Velzs pēkšņi viņu pārtrauca:

— Paskatieties, Kurbertēn! Tur pāri, uz dienvidiem no kraujas. Vai varat ko saredzēt? Vai tur kas nekustas?

— Jā, tas būs suns.

— Pārāk lēni — suns kustētos ātrāk. Frona, atnes bi­nokli!

Kurbertēns un Sentvinsents reizē metās tam pakal, taču Sentvinsents zināja, kur binoklis glabājas, un atgriezās kā uzvarētājs. Džeikobs Velzs pacēla binokli pie acīm un vērīgi raudzījās pāri upei. No salas līdz otram krastam bija krietna jūdze, un saules apmirdzētais ledus tā žilbi­nāja acis, ka grūti bija ko saskatīt.

— Tas ir cilvēks. — Velzs pasniedza binokli baronam, pats mēģinādams skatīties ar neapbruņotu aci. — Tur kaut kas lēcies.

— Viņš rāpo! — barons iesaucās. — Tas cilvēks rāpo, viņš lien četrrāpus. Skatieties! Redziet! — Trīcošām kus­tībām viņš iespieda tālskati Fronai rokā.

Pāri dzirkstoši baltajam klajumam bija grūti saskatīt tik sīku figūriņu, jo tā maz atšķīrās no tikpat tumšās ze­mes un krūmāja. Tomēr Frona skaidri saredzēja cilvēku un, kad acis bija apradušas ar piepūli, labi izšķīra katru kustību, īpaši kad cilvēks bija aizrāpies līdz vētras iz­gāztai priedei. Viņa sasprindzināti vēroja. Divas reizes cilvēks kārpīdamies un locīdamies ar mokām velti centās uzrausties uz milzīgā stumbra, un tikai trešo lāgu, re­dzams, jau pilnīgi zaudējis spēkus, viņš tika augšā, lai tūliņ nevarīgi sazvārotos uz priekšu un iegāztos ar seju krūmu mudžeklī.

— Tas ir cilvēks. — Viņa pasniedza binokli tālāk Sent­vinsentam. — Viņš tik tikko spēj parāpot. Nupat viņš no­gāzās šaipus stumbra.

— Vai viņš vēl kustas? — Džeikobs Velzs jautāja un, kad Sentvinsents papurināja galvu, atnesa no telts šauteni.

Viņš sešas reizes strauji citu pēc citas izšāva gaisā.

— Viņš kustas! — Žurnālists saspringti vēroja otru krastu. — Viņš lien uz krastmalu. A… Nē. Vienu mir­klīti… Jā! Viņš guļ zemē un uzmaucis cepuri vai kaut ko tamlīdzīgu nūjas galā. Viņš māj mums! (Džeikobs Velzs izšāva vēl sešas reize.) Viņš māj atkal. Nu viņš nomet nūju un guļ nekustēdamies.

Visi trīs vaicājoši palūkojās uz Džeikobu Velzu.

Tas paraustīja plecus.

— Kā lai es zinu? Tas var būt kā baltais, tā indiānis; iespējams, ka novārdzis aiz bada vai varbūt ievainots.

— Bet viņš taču tā var nomirt, — Frona lūdzoši ieru­nājās, it kā viņas tēvs, kas bija veicis tik daudz, spētu paveikt visu.

— Mēs nekā nevaram līdzēt.

— O! Šausmīgi! Šausmīgi! — Barons lauzīja rokas. — Tepat mūsu acu priekšā, un mēs nekā nevaram līdzēti Nē! — viņš izsaucās pēkšņā apņēmībā. — Tā nedrīkst būt! Es iešu pāri ledum.

Viņš jau tūdaļ gribēja traukties pa krastu lejup, bet Džeikobs Velzs satvēra viņu aiz pleca.

— Ne tik strauji, baron! Nezaudējiet galvul

— Bet…

— Nekādus «bet»! Kas šim cilvēkam vajadzīgs — ēdiens, zāles, varbūt vēl kaut kas? Pagaidiet brītiņu! Mē­ģināsim iet reizē.

— Ņemiet mani arī, — Sentvinsents steigšus piedāvā­jās, un Fronai iemirdzējās acis.

Kamēr viņa teltī sagatavoja saini ar ēdamo, vīrieši ap­gādājās ar sešdesmit vai septiņdesmit pēdu garu, tievu virvi. Džeikobs Velzs un Sentvinsents apsēja sev katrs vienu virves galu ap jozmeni, bet baronu iesēja pa vidu. Barons pieteicās gādāt par pārtikas nešanu un uzlika mugursomu platajos plecos. Frona, krastā sēdēdama, vē­roja, kā viņi virzās uz priekšu. Pirmos simt jardus tie nogāja viegli, bet viņa uzreiz pamanīja pārmaiņu, kad gājēji sasniedza vēl diezgan stingrā malas ledus robežu. Tēvs droši vadīja gājienu, iztaustīdams ar nūju ledu uz priekšu un uz sāniem un nemitīgi mainīdams virzienu.

Sentvinsents, kas gāja pēdējais izstieptās virves galā, ielūza pirmais, taču kritienā veikli uzmeta nūju uz ledus šķērsām pāri āliņģim. Viņa galva nenogrima zem ūdens, kaut gan straume vilka spēcīgi, un abi pārējie, ar sparu parāvuši virvi, izvilka viņu ārā. Frona redzēja, ka vīrieši brītiņu apspriežas, pie tam barons visu laiku kaut ko rāda un strauji žestikulē, tad Sentvinsents atraisījās no virves un pagriezās atpakaļ uz krasta pusi.

— Br-r-r-r, — viņš drebinājās, rāpdamies krastā pie Fronas. — Tas ir neiespējami!

— Bet kādēļ viņi nenāca atpakaļ? — Frona vaicāja ar vieglu nepatikas pieskaņu balsī.

— Teica, ka vispirms gribot vēlreiz pamēģināt. Tas Kurbertēns gan ir karstgalvis.

— Un mans tēvs cietpauris, — viņa smiedamās pie­bilda. — Bet vai tev labāk nevajadzētu pārģērbties? Teltī ir rezerves kārta.

— Ai, nē! — Viņš apsēdās zemē Fronai līdzās. — Sau­lītē ir silti.

Kādu stundu viņi vēroja abus vīrus, kas tālumā izska­tījās vairs tikai kā melni punktiņi; tiem bija izdevies sa­sniegt upes vidu un vienlaikus nokļūt gandrīz veselu jūdzi augšup pa straumi. Frona nenolaida binokli no acīm, kaut arī gājēji bieži vien pazuda viņas skatienam aiz ledus blīvām.

— Viņi nerīkojās godīgi, teikdami, ka gribot tikai vēl vienu reizi pamēģināt, — Frona dzirdēja Sentvinsentu žēlojamies. — Citādi es nebūtu nācis atpakaļ. Bet viņi nekādā ziņā nevar tikt pāri — tas ir absolūti neiespējami.

— Jā… Nē… Jā! Viņi griežas atpakaļ, — Frona pa­vēstīja. — Bet paklau! Kas tad tas?

No ledus masu vidienes atskanēja dobja dunoņa kā tāls pērkons. Frona pietrūkās kājās.

— Gregorij, nevar būt, ka ledus lūst!

— Nē, nē, droši vien ne. Dzirdi, viss jau apklusis!

Dunoņa, kas bija vēlusies šurp no upes augšgala, iz­gaisa kaut kur lejāk.

— Nē, tomēr! Tomēr!

Atplūda jauna duna, vēl dobjāka un baigāka par iepriek­šējo, iztrūcinādama sarkankrūtīšus un vāveres. Izklausī­jās, it kā tālumā uz estakādes dunētu vilciens. Trešais dārdiens, pāriedams rēkoņā, bija ilgāks, sākās augštecē un aizvēlās viņiem garām.

— Ak, vai, nu kālab viņi nepasteidzas!

Abi melnie punktiņi bija apstājušies, laikam vīri ap­spriedās. Frona strauji virzīja binokli pa upi no augšas uz leju. Kaut gan atskanēja jauns grandiens, viņa ne­spēja saskatīt, ka ledus būtu sakustējies. Tas joprojām stingi un nekustīgi sedza upi. Sarkankrūtīši atkal uzņēma dziesmu, un vāveres sāka tērgāt spītīgā pārgalvībā.

— Nebīsties, Frona! — Sentvinsents it kā sargādams aplika viņai roku ap pleciem. — Ja jau draud briesmas, tad viņi to zina labāk par mums, bet, re, viņi taču ne­steidzas.

— Nekad neesmu redzējusi ledus iešanu lielā upē, — viņa atzinās, rezignēti samierinādamās ar nepieciešamību gaidīt.

Dunoņa brīžiem te uzvilnīja, te apklusa, taču nemanīja nekādu citu zīmju, ka ledus grasītos sašķelties, un abi vīri, bieži mezdami līkumus, pamazām tuvojās krastam. Kad tie pēdīgi uzrāpās kraujā, ūdens no tiem plūda auma­ļām un abi pārsaluši trīcēja.

— Beidzot! — Frona satvēra abas tēva rokas savējās. — Man jau likās, ka jūs nemūžam neatgriezīsieties.

— Labi jau, labi. Teci nu un gādā pusdienas, — Džeikobs Velzs smiedamies atteica. — Nekādu briesmu jau nebija.

— Bet kas tas bija?

— Stjuartā ledus uzlūzis un paslīdējis zem Jukonas ledus. Mēs tur upes vidū skaidri varējām sadzirdēt, kā tas beržas gar apakšu.

— O! Tas bija drausmīgi, drausmīgi! — barons izsau­cās. — Un tas nabaga, nabaga cilvēks, mēs nespējam viņu izglābt!

— Spēsim gan. Pēc pusdienām pamēģināsim ar suņiem. Pasteidzies, Frona!

Taču ar suņiem nekas neiznāca. Džeikobs Velzs atla­sīja pajūgu vedējsuņus, jo tie bija gudrākie, un, uzsējis tiem mugurā pārtikas saiņus, trieca tos projām no krasta. Suņi nesaprata, ko no tiem grib. Tiklīdz tie mēģināja atgriezties, tos dzina atpakaļ ar stibām, akmeņiem un lamām. Tas suņus iztrūcināja vēl vairāk, un, aizskrējuši drošā atstatumā, tie stāvēja, cilādami nosalušās, samir­kušās kājas, un žēli smilkstēja uz krasta pusi.

— Kaut tikai izdotos piedabūt tos uzsākt ceļu, tad tie saprastu, ko no tiem vēlas, un viss ietu kā pēc notīm. Hei! Vai iesi! Uz priekšu! Soļo, Mirjam! Soļo! Galvenais ir piedabūt pirmo, lai sāk skriet šķērsām pār upi.

Pēdīgi Džeikobam Velzam izdevās panākt, ka Mirjama, Fronas pajūga vedējsuns, uzņēma viņa un barona pirmāk iemītās pēdas. Suns dūšīgi devās uz priekšu, brida pa ledus putru un brīžiem metās peldus; taču, sasniedzis to vietu, no kuras viņi griezās atpakaļ, suns bezpalīdzīgi ap- tupās. Pēc kāda laiciņa suns nāca atpakaļ uz krastu ieslīpi pāri upei un izlīda malā neapdzīvotā salā mazliet vairāk augšpusē; stundu vēlāk Mirjama atrikšoja uz no­metni, bet pārtikas saiņa tai vairs nebija. Tad abi pārējie suņi sabojāja pasākumu galīgi, jo, aizzagušies drošā at­statumā, noēda viens otra kravu; pēc tam nodoms tika atmests un suņi atsaukti atpakaļ nometnē.

Pēcpusdienā dobjie grandiem atkārtojās aizvien biežāk, naktij uznākot, ducināja bez mitas, bet no rīta viss atkal bija apklusis. Upe bija pacēlusies par astoņām pēdām un daudzās vietās pārplūdinājusi ledus segumu. Sprēgāja un sprakšķēja visās malās, ledū pavērās plaisas, kas plīsa tālāk visos virzienos.

— Stjūartas ledus zem Jukonas seguma sablīvējies tur lejāk starp salām, — Džeikobs Velzs paskaidroja, — tā­dēļ upe ceļas. Bet Stjūartas grīvā līdz ar to radies aiz­sprosts, kas spiež ledu atpakaļ. Kad tas izlauzīsies, tas nogrims zem ūdens un stumsies virsū zemūdens blīvai.

— Un tad? Un tad? — līksmi iesaucās barons.

— Tad «Bižū» atkal varēs doties ceļā.

Kad kļuva gaišāks, viņi centās saskatīt cilvēku otrā krastā. Tas nebija izkustējies no vietas, bet par atbildi uz šāvieniem vārgi pamāja.

— Nekā nevarēs darīt, pirms ledus nebūs uzlūzis, ba­ron. bet tad drāzīsimies turp ar «Bižū». Jums, Sentvin­sent, vajadzētu atnest šurp savas segas un šonakt pārgu­lēt te. Mums vajadzēs trīs airētāju, domāju, ka ņemsim Makfērsonu.

— Nav nekādas vajadzības, — žurnālists steigšus at­trauca. — Attekā ledus ir ciets kā dimants, un rītausmā es būšu klāt.

— Bet es? Kāpēc ne es? — barons Kurbertēns taujāja,

Frona iesmējās.

— Neaizmirstiet, ka mums vēl nav bijis pirmās mācību stundas!

— Un rīt arī droši vien vēl nenotiks, — Džeikobs Velzs piebilda. — Kad upe nāk vaļā, tad tā iet krākdama. Bīs­tos, ka komandā būsim tikai mēs — Sentvinsents, Mak- fērsons un es. Man ļoti žēl, baron. Padzīvojiet pie mums vēl kādu gadiņu, tad jūs varēs uzņemt komandā.

Taču barons Kurbertēns nespēja ar to samierināties un veselu pusstundu staigāja piepūties.