Vērmele

9 hebdomada mortiumSeptiņas nāves. ( Latiņu vai.)

Ageta noņēma no rokas lielu, melnu blakti un spieda to pirkstos, līdz pašķīda sarkanas asinis. Viņa ķēra šos parazītus zem raupjās segas visu nakti, jo tie rāpoja un koda.

Kreisajā pusē gulēja māte. Viņu netraucēja pastā­vīgā žurku skrubināšanās sienā, kur tās grauzās cauri javas un zirgu astru apmetumam. Tā bija visa Lemjēnas kundzes dzīve viņa nekad neatstāja istabu, kurā mitinājās kopā ar meitu. Starp garajām miega stundām viņa ēda dažādu ēdienu, ko atnesa viņas vīrs Kadmuss, un aizskaloja savas bailes no pasaules ar kvartu džina un nelielu daudzumu alus. Masīvās koka durvis bija viņas pasaules robeža, līnija, kuru viņa nešķērsoja. Tās bija necaurejamas kā pils mūris vai augsts tornis, un tām bija lielāks spēks atturēt viņu no virzīšanās uz priekšu nekā stiprākajai Spānijā kaltajai atslēgai.

Ageta tumsā notrausa saspiesto parazītu no rokas un nolaizīja no pirkstiem sīkās asins pēdas. Tām bija saldena garša līdzīgi kā pussakošļātām medus kārēm un bišu siekalām viņas atmiņās. Meitene centās aiz­migt, bet žurku radītais troksnis un svelošais aukstums nepieļāva domas par atpūtu. Brigends bija pazudis iepriekšējā naktī. Viņš neatradās līdzās, lai pasargātu Agetu no tumsas trokšņiem, un nesaritinājās viņai apkārt, lai sasildītu. Meitene iztēlojās, ka suns atrodas tālu Kondjūtas laukos, kur, dzīdamies pakaļ briedim, nonācis dumbrājā. Viņa vakariņas neapēstas stāvēja priekšnamā.

Grīdas dēļi čīkstēja, un māja vaidēja. Agetai izklau­sījās, it kā ēka, slīgstot miegā, dziļi, ar piepūli ieelpo tā, ka izspīlējas ribas. No sveces, kas stāvēja uz džina galdiņa, pāri istabai šāvās ēnas sīkas, melnas tum­sas strēmeles, kas slēpās kaktos un glūnēja gar gultas malu. Ageta nekad nebija varējusi ciest šo istabu ar brūnajām sienām un netīro koka grīdu; tajā nebija ne ērtību, ne laimes, tā bija tikai vieta atpūtai pēc garās, nogurdinošās dienas, kas pavadīta tīrot un pienesot, un staigājot pa smirdīgo Londonu.

Tālākajā istabas galā caur puspievērtajām melna­jām durvīm varēja dzirdēt, kā viesi miegā krāc un kaut ko buldurē. īres māja bija pilna, viesi gulēja pat gaitenī. Vienīgā mierīgā vieta bija virtuve un lielais ādas krēsls, kuru tēvs izmantoja par gultu. To sildīja tīra un spoža uguns. Meitene ar piedurkni noslaucīja no loga mitrumu un palūkojās nakts debesīs tur, debesu augstumā, miljons spīguļojošu gaismiņu ielen­kumā, mirgoja zvaigzne, kuru viņa nekad agrāk nebija redzējusi. Tās zaigojošā asinssarkanā aste iestiepās kosmosā.

Pēkšņi virs galvas atskanēja būkšķis. Agetai uz galvas nobira bēniņtelpas putekļi, piepildot gaisu ar spīdīgiem, baltiem gružiem. Sveces gaismā tie spīdēja kā krītošs sniegs. Troksnis atkārtojās, pēc tam bija dzir­dama metāla ķēdes vilkšana pa koka grīdu. No jumta noslīdēja šīferis un sašķīda pret ielu. Skaņa atkārtojās vēl un vēl.

Mājā neviens nepakustējās. Visi gulēja dziļā aizmirs­tībā. Caur grīdas dēļiem virs galvas Ageta saklausīja rau­dāšanu un metāla ķēdes klaudzēšanu. Meitene lēnām izkāpa no gultas uz aukstās koka grīdas. Pustumsā viņa sasniedza durvis un ieklausījās uguns sprakšķē­šanā virtuvē. Ageta zināja, ka tēvs, sildīdams kājas pie uguns, būs aizmidzis ar naktspodu zem krēsla.

Viņa ielūkojās tumšajā gaitenī. Pie sienas, mirgo­dama vējā, kas pastāvīgi pūta cauri visai mājai, dega tikai viena svece. Uz grīdas, sarāvušās zem netīrajām segām, vaidēja, kunkstēja un grozījās divas cilvēciskas būt­nes. Miegā gulētāji kasīja un plēsa pūžņojošās kreveles.

Ageta paskatījās uz resno klaidoni, kas gulēja viņai ceļā. Tā bakurētaino seju klāja īsa, rupja, sirma bārda, kas miegā raustījās un čabēja. Vīrietis gulēja uz mugu­ras plati atplestu muti un skaļiem krācieniem tvēra gaisu. Agetai uznāca vēlme paņemt sveci un iepili­nāt viņam mutē karsto vasku, lai tas beigtu krākt un paliktu klusu un viņa varētu nokļūt pie kāpnēm tumšā gaiteņa otrā galā.

Klaidonis miegā murmināja, un meitene varēja saost tā sasmakušo elpu. Tad viņš piepeši sakustējās un izstiepa roku, aizšķērsodams ceļu. No gulētāja mēteļa izlīda liela žurka, aizskrēja gar sienu un metās lejā pa kāpnēm uz virtuvi. Ageta pārkāpa pāri guļošajam res­najam ķermenim, cenzdamās tam nepieskarties.

Kājas ātri nesa viņu pa gaiteni uz neapgaismoto kāpņu telpu, kur augšup veda divi posmi aizvien šau­rāku pakāpienu. Ageta apstājās pie katra pakāpiena, juzdama, kā vēderā arvien ciešāk sažņaudzas salts baiļu mezgls. Aiz bēniņu durvīm bija saklausāma raudāšana. Šķita, ka tā skan kaut kur tālumā kā nelaimē nonākuša jūras putna sauciens -, tomēr šīs skaņas viesa sirdī skumjas meitene jutās tā, it kā viņai vajadzētu ar nezināmo radījumu dalīties bēdās.

No griestiem biezā kārtā nokarājās zirnekļa tīkli un ķērās viņai pie sejas ar stipriem, plāniem diegiem. Meitene notrausa tos nost un izvilka no matiem smal­kos, pelēkos pavedienus. Kāpņu telpā nebija gaismas, bet Ageta neuzdrīkstējās paņemt sveci, baidoties, ka viņu ieraudzīs tēvs. Tumsa spiedās virsū, čukstēdama apstāties, neiet tālāk, nekāpt uz augšu, griezties atpa­kaļ, iekams nav par vēlu.

Tieši uz šīm kāpnēm viņa bija redzējusi Zilādaino Denbiju naktī, kad tas izbēga no Ņūgeitas. Pusgaismā viņa sejā spīdēja ietetovēta čūska. Tā bija aptinusies viņam ap katru aci, un tās astes gals ieslīdējis mutē. Agetas tēvs bija paslēpis Denbiju bēniņos. Bet pēc divām dienām viņš jau bija miris, izģērbts no savām smalkajām drē­bēm un viņa ķermenis karājās kā Ziemassvētku tītars.

Vētra, kas sākās uzreiz pēc Denbija nāves, nikni plosījās trīs dienas, jo viņa gars turējās pie šīs pasaules, atsakoties doties uz elli. Gaišā dienas laikā galdi vir­tuvē sašķiebās, ogles izlidoja no vaļējā pavarda. Šķīvji tika izrauti no plauktiem, un tos grieza gaisā Zilādainā neredzamā roka. Trīs naktis viņš gaudoja uz šīm kāp­nēm, un kopš tā laika bēniņi meitenei šķita baisa vieta. Katru reizi, kad Ageta gāja pa kāpņu laukumu, viņa aizvēra acis un sakrustoja pirkstus, un nekad neuz­drošinājās pacelt skatienu, lai nesastaptos ar Zilādainā Denbija bezdvēseliskajām acīm. Ik solī meiteni mocīja baiļpilnas atmiņas.

Mazās durtiņas kāpņu augšā bija no ārpuses nostip­rinātas ar ķēdi un aizbīdni. Ageta parakājās kabatā un izņēma plānu salocīta metāla gabalu. Viņa ātri iebāza to slēdzenē un aizķēra metāla atsperi. Atslēga pagrie­zās, un cits pēc cita noknikšķēja trīs metāla izciļņi, kas turēja durvis cieši aizslēgtas. Slēdzene atvērās, un Ageta ātri atbīdīja abus aizbīdņus.

Dažus soļus zemāk kāpņu laukumā nodārdēja smagi soļi. Meitene piespiedās pie sienas un paslēpās tumsā, baidīdamās, ka atgriezies Zilādainais. Atskanēja garš, kluss vaids, un gaitenī pavīdēja slaidas figūras ēna. Gājējs paklupa, pie sevis kaut ko nomurmināja un, zvārodamies no vienas sienas uz otru, virzījās uz kāpņu pusi.

Ageta lēnām aizlavījās trīs pakāpienus zemāk un pavērās tumsā. Sudrabotajā mēness gaismā, kas spī­dēja iekšā pa logu, meitene redzēja neskaidru vīrieša figūru. Tas bija liela auguma cilvēks garā, noplukušā mētelī, kas vilkās pa grīdu, un pār ausīm uzvilktu cepuri. Streipuļodams viņš dauzīja un spārdīja nere­dzamus radījumus, kas bija apsēduši viņa iztēli un šau­dījās tam apkārt. Ar vienu ātru kustību vīrietis nokrita atmuguriski un noslīdēja gar apmetumu uz koka grī­das. Svešinieks neticīgi paskatījās apkārt, domādams, ka viņu notriecis no kājām kāds neredzams spēks. Aiz­vēris smagos plakstus, viņš nogāzās zemē, pavilka zem sevis kājas, saritinājās kā resns kaķis, nodrebinājās un, atspiedies pret auksto sienu, sāka skaļi krākt.

Ageta zaglīgi uzkāpa atpakaļ pa kāpnēm līdz atslēg­tajām durvīm. Viņa ieklausījās katrā skaņā, bet dzir­dēja tikai sitamies savu sirdi. Meitene pagrūda durvis. Tās, ķerdamās aiz grīdas dēļiem, lēnām un smagi atvē­rās. Viņa ātri iegāja bēniņos.

Telpā ieplūda pilsētas gaisma. Pie augstā loga, kas grima zilajā mēness gaismā, viņa ieraudzīja zeltīti sud­rabotas vīrieša aprises. Tas sēdēja, aptvēris rokām seju, un viņam pie kājām mirgoja asaru peļķe.

Ageta pārsteigumā noelsās, vīrietis paraudzījās ap­kārt. Viņš piecēlās kājās un pastiepa augšup rokas. No viņa nāca maiga, zeltīta gaisma. Kad tas izstiepa pretī meitenei savas saķēdētās rokas, gaisma kļuva spožāka. Piepeši istabu piepildīja žilbinoši baltas, skaidras gais­mas stari un atritinājās divi lieli spārni, kas vizmoja un ar katru radījuma sirdspukstu pulsēja.

Ageta, aizklājusi acis, lai pasargātu tās no spēcīgā spožuma, vēroja caur pirkstiem. Šķita, it kā šajā tēlā būtu iemājojusi visas pasaules gaisma un sakopots pats laiks. Ageta juta, kā radījums viņu saudzīgi paceļ no grī­das un velk sev klāt. Viņa turējās pie durvju rāmja, ar pirkstiem cieši pieķērusies atlupušajam krāsojumam, bet tad ar vienu piepešu asu rāvienu tika atrauta kā no enkura un ar kājām pa priekšu iepeldēja bēniņos, tieši radījuma pastieptajās rokās.

Ageta, izmisīgi vicinādama rokas, centās pieķerties pie visa, kam lidoja garām. Istabā izplūda klusi, sirsnīgi smiekli. Ar pēkšņu, negaidītu būkšķi viņa neveikli no­krita uz koka grīdas, un istaba iegrima blāvā mēness gaismā. Ageta, gulēdama asaru peļķē, pacēla galvu un vispirms paskatījās uz bēniņu griestiem, kur dakstiņos bija izsists caurums, un tad uz asarām notriepto seju, kas uzsmaidīja viņai.

- Nesaki neko, Ageta! radījums, saraucis vienu uzaci, savilcis vienu mutes pusi tādā kā smaidā un slaucīdams no sejas sāļās asaras, ierunājās. Tavs tēvs vēl virtuvē guļ, bet viņa draugs Sarapuks ir ceļā uz šejieni…

Radījuma zemā, spēcīgā balss atbalsojās meitenei krūtīs, caururbjot sirdi.

- Kā? Ageta paskatījās uz dīvaini, brīnīdamās par tikko notikušo un meklēdama viņa sejā kādu apslēptu zīmi, kas viņš tāds ir.

- Nebaidies! iedrošinot sacīja radījums, pastiepis savus smalkos pirkstus, lai pieceltu meiteni no grīdas. Tādas kā tu, mani ieraugot, vai nu nobīstas, vai ģībst, bet tu izskaties citāda. Tevī ir kaut kas…

-Vai tu esi Zilādainais Denbijs, kas atgriezies, lai notvertu manu tēvu? Ageta pielēca kājās, cenzdamās no viņa attālināties.

- Nebīsties! Es esmu Tegatuss, tava tēva viesis, savas nelaimes upuris un radījums ar nožēlojamu pagātni.

Pēkšņi viņš atkrita krēslā un rokām aptvēra galvu.

- Tavi spārni, vai tie… Ageta nopurināja no mēteļa grīdas putekļus un ar acīm ieurbās tumsā.

- Tie uzrodas un pazūd. Ak vai, tie arī ir mana pagri­muma cēlonis un iemesls tam, kāpēc es atrodos šeit, Tegatuss vājā balsī nomurmināja.

- Vai tas ir kāds triks, vai arī tie ir īsti? Nekad agrāk neesmu redzējusi cilvēku ar spārniem. Ageta centās paglūnēt pār plecu, meklējot kādu zīmi no lielajām, zeltaini sudrabainajām spalvām, kas bija piepildījušas telpu ar savu spožo mirdzumu.

- īsti, neīsti kāda tam nozīme? Tie fascinē pasauli, un es esmu dīvainis, ko pārdod un aplūko, bezspēcīgs zvērnīcas iemītnieks, no kuras nevaru aizbēgt. Tega­tuss noraustījās kā uz laktas tupošs putns, un viņa sejā parādījās sāpju izteiksme. Es redzēju, kā tu kāp pa kāpnēm. Es tik daudzas reizes biju mēģinājis tevi pamodināt, bet tu vienmēr gulēji.

Ageta palūkojās uz caurumu bēniņu jumtā.

- Vai tu to izdarīji? viņa vaicāja.

- Man vajag bēgt, bet ķēdes tur mani piesietu pie šīs pasaules. Tegatuss pastiepa viņai pretī rokas.

Dīvaiņa plaukstu locītavas cieši apņēma divas roku važas krekla aproču platumā, katra no tām bija aprak­stīta ar maziem, zeltītiem burtiņiem valodā, kuru Ageta nesaprata.

- Tās ļauj man izlocīt spārnus, viņš dusmīgi no­teica, pakratīdams važas, bet, kamēr es tās nēsāju, esmu vājš un bezpalīdzīgs.

-Hebdomada Mortium, meitene klusu pie sevis nočukstēja vārdus. Ko tas nozīmē?

- Tas nozīmē, ka es palikšu šeit uz visiem laikiem, Tegatuss atteica.

- Es pazīstu kalēju, kurš varētu tās noņemt un zeltu pārdot, Ageta sacīja, uzmanīgi nopētīdama katru aproci no droša attāluma.

Tegatuss paskatījās uz viņu un pasmaidīja.

- Lai tās noņemtu, nepietiks ar kalēju. Vēl nav izkalts nekas tāds, kam būtu spēks izkustināt šīs važas. Tās ir izgatavotas no kā vairāk nekā tikai vērtīga metāla, un tās saslēdzis mans lepnums un greizsirdība.

Ageta paspēra soli viņam tuvāk. Meitene vēl nezi­nāja, kas viņš tāds ir, bet baidījās uzdot jautājumu, kurš nedroši kavējās viņai lūpās.

- Vai tu esi…

- Es esmu tas, ko tu vēlies manī redzēt, Tegatuss atteica, it kā būtu nojautis jautājumu, pirms tas uzdots. Kas es reiz biju, tam nav nekādas nozīmes. Mana dzīve ir tik ļoti mainījusies. Mani vazāja cauri visai Eiropai, un viens alķīmiķis un zaglis pārdeva citam. Tagad atrodos šeit kā Kadmusa Lemjēna viesis.

- Ko mans tēvs no tevis grib? meitene vaicāja, pētī­dama sudraba krunciņu labirintu, kas klāja svešinieka pieri.

- Izrādīt mani pludmalē par gineju un atstāt par savas zvērnīcas iemītnieku. Dzirdēju viņu runājam ar Sarapuku. Viņi kopā plāno savākt dīvainākos radījumus no visas pasaules. Domāju, ka es būšu neparastākais no visiem. Viņš redzēja meitenes sejā apmulsumu. Pusei no šīs mājas viesiem ir lemts mans liktenis, tikai viņi to dara no brīvas gribas un viņu dzinulis ir nauda. Es…

Tegatuss, raudzīdamies grīdā, turpināja zemā, klusā balsī:

- Man nav izvēles, man jādara tas, ko viņi saka. Kadmusam ir rokā atslēgas, kas saista mani pie viņa.

Ageta sameklēja jakas kabatā Ormuza kristālu.

- Hebdomada Mortium, viņa atkārtoja pie sevis, raudzīdamās uz zelta važām. Man iedeva kādu priekš­metu, lai ar tā palīdzību varētu izlasīt to, ko es nesa­protu.

Meitene izvilka Ormuza kristālu no kabatas un pabružāja dzidro stiklu pret jaku.

- Skaties! Lūk, ko man iedeva! Tadeušs teica, ka tas man palīdzēs, viņa runāja ātri, turēdama kristāla lēcu virs važām.

Tad Ageta izlasīja zeltā iekaltos vārdus.

- Hebdomada Mortium! Tas pats, viņa noteica ar vilšanos balsī.

Meitene grozīja rokā Ormuza kristālu un skatījās, kā tajā parādās katrs burts. Tur, stikla ietvarā, tie mai­nīja formu un secību, izveidojot garu vārdu virkni, kas griezās viņas acu priekšā.

Septiņiem mūžiem mēs dzimuši esam un saistīti nāves un dzīvības važām,

Septiņos mūžos man palikt ir lemts un pasauli vērot ar cilvēka acīm.

Septiņas nāves man jāpārcieš arī, mirstīgo saistot ar nemirstīgo,

Septiņas čūsku un lapseņu nāves; izredzes sairt un pārvērsties trūdos.

Ageta izrunāja vārdus, kas parādījās kristālā.

- Ko tie nozīmē? meitene vaicāja, kad rakstītais uzvirmoja kristālā. Par ko ir runa?

- Tas ir mans lāsts. Esmu savas sirds, savas alkatī­bas gūsteknis. Es nēsāšu šīs saites septiņus mūžus un tad sagaidīšu nāvi. Tegatuss pagrabināja ķēdes, kas bija aptītas ap roku važām. Es tikai gribēju uzzināt, kā tas ir, tikai vienu skūpstu no viņas, tas arī viss. Tikai vienu mirkli no mūžības zināt, kā ir…

Radījums apklusa pusvārdā un ieklausījās, it kā viņu uzrunātu kāda klusa balss.

- Mums vairs nav laika, Sarapuks ir jau tuvu. Tev jāatgriežas gultā. Ieslēdz mani un nevienam neko nestāsti!

- Es nevaru tā vienkārši tevi te atstāt, šeit tu esi cietumnieks. Ageta pagājās uz priekšu un ar visu spēku pavilka ķēdes. Ko tu esi izdarījis, ka nonāci šajā vietā?

- Es vaicāju to sev katru dienu, ikvienu mirkli un negūstu atbildi. Neviens vairs manī neklausās. Esmu atstāts un pamests. Radījums, tikko valdīdams asaras, nopūtās. Labāk būtu, ja es vispār nebūtu piedzimis vai ja varētu tagad nomirt un neviens mani neredzētu. Ja es nekad nebūtu dzīvojis, būtu laimīgāks, nekā esmu tagad, nonācis sava pašapmāna lamatās.

Tegatuss pagrieza galvu, it kā dzirdētu attālas ska­nas. »

- Tavs tēvs ir pamodies, viņš sarušina uguni un gaida savu draugu.

- Un kā būs ar tevi? Tu nevari te palikt, tev jātiek prom. Ageta pavilka ķēdes.

- Kad pienāks īstais laiks, tu varēsi man palīdzēt. Tagad ej! Ja tēvs atradīs tevi šeit, es nezinu, kas tevi sagaida.

Ageta palūkojās uz savādo radījumu. Tas sēdēja, satvēris galvu rokās, un skatījās grīdā. Viņš izskatījās mazs un vārgs kā vecs vīrs, kas sagaida ceļmalā nāvi, kā ubags, kuram nav neviena, kas to pabarotu.

Tegatuss pacēla acis un pamāja meitenei, lai viņa iet prom. Viņa ādu izgaismoja zilā mēness gaisma, metot uz grīdas garu, tumšu ēnu kā taku, kas ved projām no istabas. Ageta, neko neteikusi, klusi, uz pirkstgaliem izgāja no bēniņiem, aizslēdza aiz sevis durvis un apstā­jās uz kāpņu augšējā pakāpiena. Pēkšņi meiteni pār­ņēma sajūta, ka tiek novērota, ka kaut kur no tumšās nakts uz viņu noraugās kādas acis.

Gar kājām pūta ass vējš. Mugurai pārskrēja drebuļi. Meitene ar visu ķermeni notrīcēja, katrs matiņš sacē­lās stāvus. Gaiteņa tumsā viņa ieraudzīja garu vīrieša figūru. Tas raudzījās laukā pa balkona logu. Bālajā mēness gaismā Ageta saskatīja neskaidras tetovētas sejas līnijas.

Zilādainais Denbijs! Sī doma izskrēja cauri prātam kā zibens bulta. Melnais tēls pacēla skatienu, it kā būtu sajutis, ka Ageta nosauc to vārdā. Viņa seja bija auk­sta, ar dziļi iegrimušām, melnām acīm, tā atgādināja masku. Pie sejas bija pieķērusies gara, melna čūska. Tā ieslīdēja iekšā pa tukšo acs dobumu un izlīda laukā pa muti.

Es atgriezīšos pēc tevis, Ageta, rēgs teica, pagājis uz viņas pusi un pastiepis tievu, baltu roku. Kaut kad drīz, nakts tumsā, kad tu to vismazāk gaidīsi. Nekas uz zemes neglābs tevi. Pie manis ir tavs suns tā ir maksa par tava tēva nodevību. Drīz es dabūšu rokā arī tevi un mans liktenis kļūs par tavējo. Tavs skaistais kakliņš karātavu cilpā izstiepsies, un tavi nakts sabiedrotie būs dēmoni.

To teicis, viņš pasmaidīja tukšu smaidu, pagrieza muguru un pazuda.