Vērmele

13 sekariss

Observatorijas telpas durvīm bija liels, apaļš rok­turis ar pulētu misiņa slēdzenes aizsargplāksnīti, kas sveces gaismā mirgoja kā zelts. Virsmā bija ieskrā­pētas svaigas, dziļas švīkas, un grīda piegružota ar metāla plēksnēm. Ageta atspiedās pret durvīm, un tās ātri atsprāga vaļā. Telpā bija liels teleskops, kas caur atvērto logu tēmēja debesīs.

Tālākajā istabas galā meitene pamanīja lielas skapja durvis, kas bija atstātas mazliet pavērtas, it kā tas, kurš gājis pie skapja, būtu iztraucēts. Durvis viegli šūpojās uz priekšu un atpakaļ. Ageta nekad nebija redzējusi, kas aiz tām atrodas, Bleiks šī skapja saturu turēja noslēpumā. Šī bija viņa maģiskā istaba un nebija domāta tiem, kuru prāti saistīti pie zemes. Domādama tikai par Nemorensis un par to, cik priecīgs būs Tade­ušs, kad viņa atgriezīsies, Ageta atvēra durvis plašāk un ieskatījās skapī. Tur, uz vienīgā plaukta, stāvēja grā­mata. Meitene paberzēja ar roku tās veco ādas vāku un pārbrauca ar pirkstiem pār savādajām burtu formām uz vāka. Viņa lēnām noņēma grāmatu no plaukta un piespieda pie krūtīm, cik vien cieši varēja, vēlēdamās iesūkt grāmatu dziļi sevī. No lappusēm kā koši balts mākonis pacēlās putekļi. Kad meitene steidzās uz dur­vīm, tie virmoja viņai apkārt kā biezējoša migla.

Tad Ageta izdzirda aiz aizkariem apslāpētu elpo­šanu. Viņa apstājās, nebūdama pārliecināta, ko ir saklausījusi. Skaņa atkārtojās, un aizkari sakustējās. Vienīgā svece meta uz koka grīdas garas ēnas. Ageta, pilnīgi sastingusi, cieši turēja grāmatu. No vietas, kur skanēja sēkšana, parādījās gara, tieva, plēvaina roka, kas sāka lēnām atvilkt aizkaru.

Istabā ieplūda mēness gaisma, un Ageta, ieraudzījusi sekarisa seju, neuzdrošinājās pakustēties. Radījuma zeltītās acis vērās viņā kā divas vizmojošas laternas.

- Mana grāmata… tas klusu noteica, pastiepis pret meiteni savu garo, plēvaino roku.

Agetas domas traucās neticamā ātrumā. Viņa zināja, ka nedrīkst pievilt Tadeušu.

- Nemorensis, viņa izaicinoši atbildēja. Sī grā­mata ir Nemorensis, un tā pieder Tadeušam Breisgēdlam.

Meitene paspēra dažus īsus soļus uz durvju pusi, sakopodama katru spēka drusciņu, lai atvairītu bailes.

Sekariss, acīm mirgojot, neveikli tuvojās, vilkdams smagās pēdas pa koka grīdu. Ageta, cieši turēdama grāmatu vienā rokā, pagriezās un skrēja, cik ātri vien spēja, aizcirzdama aiz sevis observatorijas durvis. Viņa apstājās ārpusē pie durvīm, ar acīm meklēdama, kā aizturēt radījumu, lai tas nesekotu. Ieraudzījusi durvīs atslēgu, viņa ātri to pagrieza, aizslēgdama durvis, tad atspiedās pret garā koridora sienu un dziļi ieelpoja. Cauri visam ķermenim izskrēja bailes, iekvēlinot katru nervu un dzīslu.

- Ageta, iesaucās balss no gaiteņa tālu lejā, vai tā esi tu?

Tas bija Bleiks.

- Kas notiek, meitēn? Ir jau gandrīz pusnakts!

- Viss kārtībā, doktor Bleik, tikai vēja brāzma aiz­cirta durvis, Ageta atsaucās, cenšoties novērst uzmanību. Sī bija vienīgā iespēja aizbēgt no mājas ar grā­matu.

Tie bija tikai vārdi, un mānīšanās padevās tik viegli, ka meli nolija viņai no lūpām kā medus. Meitene apstā­jās tumsā un ieklausījās atbilde nesekoja, gaitenī nebija dzirdami soļi. Viņa atskatījās. Atslēga sāka lēnām kustēties, jo radījums ar savām neveiklajām rokām mēģināja atvērt durvis. Ageta attālinājās no durvīm.

Tiklīdz viņa pagriezās, atskanēja apdullinošs trok­snis. Durvis salūza ātrāk nekā no ieroča šāviena trāpī­juma. Garā, spēcīgā sekarisa roka izšāvās cauri salauz­tajām durvīm un satvēra meiteni aiz rīkles, pievelkot viņu pie izplēstā cauruma. Radījums mēģināja viņu izvilkt cauri dūres formas atverei, tad atsvieda atpakaļ un atkal pievilka klāt, triekdams meiteni pret durvīm kā lupatu lelli.

Kad sekariss svaidīja viņu šurpu turpu, meitenes sejā dūrās lielās, asās šķēpeles. Ageta turēja grāmatu vēl ciešāk, saprazdama, ka nedrīkst to zaudēt. Viņa atspērās pret durvīm un ar visu spēku trieca ar grā­matu radījumam pa roku, cerot uz brīnumu ka tas atlaidīs savu arvien ciešāko tvērienu.

- Debesu vārdā, kas tur, meitēn, notiek? tālu apakšā iesaucās Bleiks un kopā ar Bonhemu sāka kāpt pa kāpnēm.

Ageta juta, ka kājas kļūst vājas un acis izsprāgst no dobumiem. Radījums izspieda no viņas pēdējo elpu. Prātu apdullināja bieza, sarkana migla, un viņa noslī­dēja uz grīdas. Ar pēdējiem spēkiem, cik stipri vien spēja, Ageta blieza ar Nemorensis pa roku, kas viņu tik cieši turēja.

Pēkšņi Ageta sajuta, ka radījums uz mirkli atlaiž tvē­rienu. Viņa izlocījās un nokrita uz ceļgaliem. Sekariss izstiepa roku, izmisīgi cenzdamies viņu saķert. Meitene locījās pa paklāju, ar vienu roku turēdama grāmatu, bet briesmonis tikmēr centās izsist durvis no eņģēm.

- Ko tu, meitēn, dari? Bleika balss tuvojās.

Ageta uzlēca kājās, kad sekariss sadragāja koka

paneli, piešķiezdams koridoru ar smalkām ozolkoka šķēpelēm. Viņa elsodama bēga uz gaismas un Bleika skaļās balss pusi. Divus soļus tālāk atradās durvis, kuras veda uz kalpotāju kāpnēm; trijos posmos spirālveidā kāpnes vijās lejā uz virtuvi un kalpotāju ieeju. Meitene dzirdēja, kā Bleiks un Bonhems klaudzina pa kāpņu laukumiņa grīdu zem viņas, to smagie soļi dipēja pa koku un paklāju. Sekariss grasījās sašķaidīt beidzamo durvju paneli, tas drebēja rāmī. Ar pēdējo lēcienu Ageta satvēra durvju rokturi, kuras veda uz kāpnēm. Durvis viegli atvērās, un augšup plūda vārītu kāpostu smarža. Meitene nostājās uz šaurā pakāpiena akmens kāpņu augšgalā un steidzīgi pievēra durvis, atstājot šauru spraudziņu, caur kuru varēja pārredzēt koridoru.

Viņas redzeslokā bija kāpnes un durvis. Meitene redzēja, kā sekariss tās dauza un cenšas izlīst laukā pa caurumu, tad neveikli nokrīt uz paklāja un paripo zem galda, notriecot uz grīdas sveci.

Bleiks steidzās pa priekšu Bonhemam un pirmais ieraudzīja radījumu.

- īzak! viņš iekliedzās, kamēr Bonhems elsdams centās noskriet beidzamos pakāpienus. Pistoli!

Bonhems neveikli sataustīja kabatā mazo dendija pistoli. Sekariss tika uz kājām un paraudzījās uz abiem vīriem. Palūkojies uz Bleiku, viņš nodrebēja, tad paska­tījās uz savas rokas pirkstiem. Radījums pielika tos pie plānās mutes, kuru gandrīz apslēpa vibrējošā lapu maska, kas klāja viņa seju, un vienu pagaršoja.

- Tas esi tu… briesmonis noteica, iedams virsū vīriem. Tu vari to padarīt vieglāku, un es nogalināšu tevi ātri, vai arī cīnies, bet tad tas ies mazliet ilgāk.

Bonhems izņēma no kabatas ieroci un notēmēja uz radījumu, bet Bleiks atkāpās.

- Vēl viens solis, dēmon, un es šaušu! Bonhems iekliedzās, turēdams sev priekšā mazo pistoli.

- Nerunā ar to, bet nošauj! izmisīgi sauca Bleiks.

- Nejau tu esi man vajadzīgs, bet gan viņšl atteica radījums, lēnām iedams viņiem virsū un norādīdams uz Bleiku.

Bonhems svārstīdamies paskatījās uz Bleiku.

- Nošauj to! Bleiks, kāpdamies atpakaļ, vēlreiz nokliedzās. Tas grib mani nogalināt!

Bonhems uzvilka gaili, pacēla roku un izšāva. Šaurajā koridorā atbalsojās sprādziens. Mazais ierocis, spļau­dams sarkanas ugunis un aizdedzinādams stobra pildī­jumu, trāpīja radījumam, atsviežot to atmuguriski uz grīdas. Sekariss gulēja nekustīgi, un arvien lielāks viņa ādas laukums atkal pārvērtās par baltu, sakaltušu mālu.

- Vai tas ir beigts? Bonhems jautāja, pārlādēdams pistoli.

Bleiks paraudzījās draugam pār plecu.

- Tas nekustas un neizdveš ne skaņu. Pagaidi šeit, es dabūšu savu zobenu, viņš sacīja un noskrēja stāvu zemāk.

Ageta pilnīgā tumsā klusu slīdēja lejā pa spirālveida kāpnēm. No tūkstoškārtējas staigāšanas viņa šeit pazina katru pakāpienu.

Bonhems palika sardzē, turēdams pistoli notēmētu uz gulošo briesmoni, kas piepildīja visu šauro gaiteni. Bleiks ātri atgriezās, sakampis jūrnieka mačeti, ko viņam bija uzdāvinājis tēvs.

- Nekad nedomāju, ka pieredzēšu dienu, kad vēlēšos to izmantot, viņš dedzīgi noteica, tuvodamies briesmonim. Sis radījums, nenoliedzami, ir dīvainākais no visiem, kādus mēs jebkad esam redzējuši, un tas nav nācis no zvērnīcas.

Bonhems nostājās ejas galā, bet Bleiks piegāja radī­jumam tuvāk, turēdams sev priekšā zobenu. Viņš pabik­stīja sekarisa ķermeni ar tā galu. Briesmonis nekus­tējās. Saņēmis dūšu, ko piešķīra spoži nospodrinātais asmens, viņš iecirta radījumam kājā. Asais asmens gals iecirtās dziļi dubļveida miesā. Ievainojums izkalta kā sauss māls.

- Tu to nogalināji, Bonhem, nāc, paskaties! Bleiks aplūkoja lapām klāto seju un aukstās, zeltītās acis. Ja es būtu kādreiz tādu redzējis, tad teiktu, ka šis ir īsts elles radījums. Vai tagad tu tici, ka mēs esam kas vairāk nekā tikai miesa un asinis? Tagad, kad man ir šis radījums, ko parādīt sabiedrībai, arī mana zinātne to pierādīs.

Viņš paskatījās uz Bonhemu.

- Esmu pārliecināts, ka tam visam ir kāds sakars ar komētu. Šķiet, ka tās klātbūtne ir sakustinājusi visu pazemi. Mums jābūt uzmanīgiem, Bonhem. Jo tuvāk nāk debesu pūķis, jo dīvainākas parādības mums uzbruks.

-Vai tu domā, ka tas varētu būt apēdis tavu kal­poni? Bonhems jautāja, ar skatienu meklēdams Agetu.

- Mēs drīz vien atklāsim, kas noticis. Par vinu es neraizējos kalpotājus var aizstāt ar citiem, tikai kā mēs izskaidrosim tās tēvam, ka viņa meita guļ elles eņģeļa vēderā! Bleiks iesmējās. Pazīstot viņu, es brīnos, ka tas radījums vēl bija dzīvs, kad tu uz to šāvi. Gan jau drīz uzzināsim meitenes likteni, jo es domāju pārgriezt šo radījumu uz pusēm un secēt katru gabalu. Tāda izdevība otrreiz vairs negadīsies.

Bleiks saprata, ka kaut kas ir atvedis sekarisu pie viņa. Viņš ātri aplūkoja tā miesu, meklēdams kādu zīmi vai talismanu, kas liecinātu par tā izcelsmi. Prāts izmisīgi steidzās to izzināt. Šī bija debesu dāvana, citas pasaules bērns, ko atsūtījusi komēta, lai paplašinātu cilvēka prāta robežas.

- Palīdzi man to aiznest līdz galdam, un tad mēs sagriezīsim to gabalos un gūsim jaunas zināšanas. Bleiku bija pārņēmusi kvēla interese.

Kad Bleiks saņēma sekarisu aiz kājām un sāka to vilkt iekšā observatorijas telpā, viņš acīm redzami sta­roja. Radījuma ķermenis bija auksts un mitrs kā slapja zeme, ko klāj rīta rasa. Bleikam pār roku kā šķidra krāsa košzaļa smaragda tonī plūda zīdains šķidrums.

- Nāc, īzak, tas ir smags!

Bonhems, turēdams mazo ieroci šaušanas gatavībā un tēmēdams ar to sekarisam, stāvēja sastindzis kā akmens. Viņam bija uznākusi kaut kāda grūtsirdība, un šķita, ka tas nedzird, ko saka Bleiks. Bonhems nolū­kojās uz spoku, kas gulēja tam priekšā, un nopētīja katru iezīmi, it kā tas atgādinātu viņam kādu, ko viņš labi pazīst.

- īzak, tas ir beigts. Tev nevajag to nošaut vēl­reiz, Bleiks uzsauca, un viņa balsī jautās dusmas. Es negribu te gaidīt visu nakti, īzak!

Bonhems izrāvās no sapņa. Viņš paskatījās uz Bleiku un ielika ieroci atpakaļ kabatā.

- Kas tas ir par radījumu? Bonhems jautāja, saņē­mis to aiz smagajām rokām un kopīgi ar Bleiku vilk­dams observatorijas telpā. Viņš nopētīja briesmoņa seju. Izskatās, ka tas būtu uztaisīts kā statuja un tad atdzīvināts.

Bleiks steidzīgi atbildēja:

-Ja es nekļūdos, tad tas ir radījums, kādu redzēt sen esmu ilgojies. Biju dzirdējis, ka viens tāds radīts Prāgā, bet baumas par tā dzimšanu apklusināja grau­tiņš. Cenšoties to atrast, tika sagrauta puse pilsētas un nogalināts katrs, kurš bija iesaistīts tā radīšanā. Daži runā, ka tas vēl aizvien esot dzīvs, ieslēgts slepena tempļa augstajā velvē, prom no ziņkārīgo acīm.

Bleiks, ievilkdams radījumu istabas vidū, pie sevis nosmējās:

- Nekad nedomāju, ka kādu dienu sekariss ieradī­sies pie manis uz vakariņām.

- Es teiktu, ka tas ieradās tevi nogalināt, noteica Bonhems.

- Jā, tā notiktu, ja tu nebūtu tik labi šāvis. So radī­jumu bija atsūtījis kāds, kurš vēlas, lai es būtu miris, vai arī grib dabūt kaut ko, kas pieder man. Bleiks paska­tījās uz savu roku, pētīdams pirkstgalus. Iepriekšējā naktī es zaudēju savus nagus. Tie tika ātri nogriezti, kamēr es bez samaņas gulēju kapā.

Viņš paskatījās uz radījuma roku.

-Ja es nekļūdos un pareizi atceros formulu, tad tiem vajadzētu atrasties uz šī radījuma rokas.

Bleiks nopētīja sekarisa roku un no katra pirksta gala noņēma pa cilvēka naga gabalam.

- Es tev teicu, Bonhem! Lūk, pierādījumi! Viņš pamāja ar galvu, kā apstiprinādams pats savus vār­dus.

- Kurš gan varēja tev to nodarīt? Tu esi zinātnes vīrs, Bonhems brīnījās.

- Man ir aizdomas, īzak, un īpaši viena doma, kurai negribas ticēt. Tev pašam būs labāk, ja es to paturēšu noslēpumā. Tu esi mans vienīgais draugs un biedrs, un es nevēlos tev izpaust ko tādu, kas var novest tevi nāvē. Bleiks uzsmaidīja Bonhemam.

Tur stāvēja cilvēks, kuram viņš bija ļoti pieķēries, līdz beidzamajam uzticams draugs, un pat strīdos un domstarpībās starp viņiem palika saite, kuru nekas nespēja saraut.

Kad viņi uzcēla sekarisa ķermeni uz galda, Bleiks pavērās uz skapi, kurā turēja Nemorensis. Durvis vār­stījās, pa pusei atvērtas. Bleiks ar skaļu būkšķi nometa mironi uz galda un neticīgi noraudzījās vaļējās durvīs.

- Tā ir pazudusi, viņš nomurmināja. Man ir nozagta Nemorensis.

Bleiks plaši atvēra skapja durvis. Tas bija tukšs. Grāmata bija pazudusi.

- Kāds ir nozadzis man Nemorensisl viņš ieklie­dzās, skriedams uz gaiteni.

Bonhems satvēra viņu aiz pleciem un ievilka atpakaļ istabā.

- Hermeja vārdā, nomierinies, Sabien!

- Viņa to nozaga, es zinu, ka viņa! Bleiks kliedza. Tas radījums viņu pārsteidza, kad nāca meklēt mani. Tas nav viņu apēdis meitene aizbēga ar manu grā­matu. Pazīstot Lemjēnu un viņa velna bērnu, viņi to sagriezīs un pārdos kā tualetes papīru.

Bleiks kūsāja dusmās, viņa seja bija sarkana no nik­numa.

- Iedod man savu pistoli, īzak, un es sagādāšu darbu bendem. Varbūt viņa vēl ir bērns, bet par šo nodarījumu viņa nomirs virves galā, un tā būs viņas pašas vaina.

- Ageta Lemjēna ir nesaprātīgs bērns.

- Meitene ir pietiekami liela, lai saprastu, ka apzagt savu kungu ir liels noziegums. Gadu gaitā viņa ir pie­tiekami daudz no manis ņēmusi un es esmu piemiedzis acis, kad viņa bāza roku manās un manu viesu kabatās, bet par Nemorensis viņa samaksās ar dzīvību.

Bleiks ticēja, ka šajā grāmatā ir atradis atbildi uz ikvienu jautājumu, par kuru tika domājis. Grāmata bija pareģojusi komētas parādīšanos un kļuvusi daudz biezāka. Tā bija savaņģojusi viņa iztēli un pārņēmusi dvēseli.

- Tad mums viņa jāatrod un jādabū grāmata atpa­kaļ, pirms Ņūgeitas cietumnieki pārbaudījuši tās lap­pušu mīkstumu, Bonhems atteica, palaizdams vaļā Bleiku. Ja mēs iesim tūliņ, tad sasniegsim īres māju, pirms viņa paspēs sabojāt grāmatu. Tavs radījums savu sekciju var pagaidīt.

Viņš izņēma no kabatas lielu, sarkanu kabatlakatu un pārklāja ar to radījuma seju.

- Neciešu skatīties acīs mirušajiem, viņiem ir iera­dums uz mani blenzt…

Bleiks un Bonhems izgāja gaitenī. Bonhems pagrie­zās un mirkli paskatījās uz sekarisu, būdams pārlieci­nāts, ka sekundes daļu redzējis briesmoni sakustamies. Viņš palūkojās vēlreiz, bet, sapratis, ka kļūdījies, aiz­slēdza durvis, un draugi devās uz kalpotāju kāpnēm.