Vērmele

23 le grand denouementLielais risinājums. (Franču vai.)

esen es satiku cilvēku, kurš netic eņģeļiem, Bleiks sacīja, nolūkodamies pāri Temzai, kas nerimtīgi plūda uz jūru. Viņš teica, ka tādu nemaz neesot. Tas bija dienā pirms debesu trīces un komētas parādīšanās.

Zinātnieks pieklusa un skumji paskatījās uz Ābramu.

- Ja vien viņš tagad būtu šeit un redzētu to, ko redzu es! Bleiks piebilda, noraudzīdamies uz otrādi apgāztu laivu, kas griezdamās virzījās uz Londonas tilta pusi. Tās pasažieri peldēja ūdenī ar seju uz augšu kā ūdri, kas gozējas saulītē.

- Mana iztēle ir saspringta līdz beidzamajai robežai, un tagad mani pārsteigt nekas vairs nespēs. Manas acis vairs nevar mani maldināt, jo mans prāts ir pārāk uzbudināts. Jūtu, ka dzīve nekad vairs nebūs tāda kā agrāk. Pasaki: kāpēc tas viss noticis?

- Tu esi izlasījis Nemorensis, tu esi kabalas meis­tars pasaki tu man, o, gudrais!

- Agrāk man šķita, ka zinu visu un protu noteikt, kas notiks, bet, kopš man piederēja grāmata, es kļuvu par citu cilvēku, kļuvu apsēsts ar saviem aprēķiniem un novērsos no patiesības izzināšanas.

- Zinātnieks, kabalists, kas vienmēr meklē atbildi un nekad to nepieņem, eņģelis atbildēja. Manī vien­mēr rada izbrīnu, lūk, kas: katrreiz, kad tiecies pēc apskaidrības, tu dedzīgi turies pie kādas vecas ticības. Paskaties uz sevi tu esi zinātnieks, cilvēks, kurš dzī­vojis savu dzīvi īstenībā, un nu tu meklē patiesību kaut kādās dīvainībās. Jo vairāk tu atklāj, jo vairāk centies paslēpties pagātnē.

- Jo vairāk es atklāju, jo vairāk slēpjos maģijā, Bleiks atteica. Es it kā bēgu no modernās pasaules uz kādu labāku vietu pagātnē. Vienmēr esmu baidījies dzī­vot šajā laikā un vietā. Varēju atrast sevi, vai nu ielūko­joties nākotnē, vai arī dzīvojot pasaulē, kāda tā varētu būt. Pašreizējā laikā ir pārāk daudz notikumu, tā pra­sības ir lielākas, nekā es jebkad esmu varējis izturēt.

- Tā ir dzīves zaimošana, Ābrams turpināja gandrīz čukstus. Katrs elpas vilciens ir šābrīža svētums, tas ir vērtīgs un unikāls, un kā tāds tas jāizbauda. Dzīvošana pagātnē noved pie rūgtuma, vēlēšanās būt nākotnē ir dzīves izšķiešana. Tu nevari atļauties velti tērēt pat sekundi, tā var būt beidzamā… Un viss, par ko tu spēj domāt, ir grāmatas lappuses un tas, ko atklāsi?

- Es sāku kļūt par kaut ko vispārīgu. Bleiks atbil­dēja tā, it kā beidzot būtu sapratis.

- Pie tā vainīga Nemorensis. Tā atrod tavas vājās vie­tas un tās palielina. Tos, kuri alkst pēc zināšanām, tās spēks aizved pa maldu ceļiem. Tos, kuri meklē varu, tās ietekme apdullina, un tie, kuri ir sarūgtināti, ieraujas sevī kā gliemeži. Tie sauc tevi no savām paslēptuvēm, vēlas, lai tu tos no jauna izved gaismā. Nemorensis ir vajadzīga tās vergu dievināšana, un tu to dari. Tā kliegs par savu klātbūtni un vilks tevi sev līdzi pat līdz pasaules malai, un viss, kas man jādara, ir jāseko tev, un tad tā atkal būs manējā.

- Atkal? Bleiks pārjautāja, pārsteigts par dzirdēto.

- Es biju tās glabātājs. Šo grāmatu es nozagu tam, kurš to uzrakstīja. Nemorensis sākās kā mūsu ģimenes vēsture, tad tās radītāja sāka piepildīt savas vēlmes, kas nedeva mieru viņas sirdij. Viņa pieplūdināja grā­matu ar Mūsu Kunga runām un meloja, izkrāpjot mūsu mantojumu. Tajā tika teikts, ka mēs esam vienlīdzīgi ar Viņu, ka neesam Viņa radīti, bet gan vienkārši tādi paši kā Viņš. Putekļi no putekļiem, pelni no pelniem.

Ābrams pārtrauca runāt, cerot, ka Bleiks būs uztvē­ris teiktā svarīgumu.

- Hezrīna bija tik jauks eņģelis, tik skaists, un tajā slēpās viņas viltus. Eņģelis pavērās debesīs uz komētu, kura planēja augstu gaisā. Hezrīna atsauca šo komētu no kosmosa. Kad viņas spēks pieauga, kopā ar to auga arī alkatība. Viņa vēlējās būt par karalieni divās karaļvalstīs zemes un debesu un pārvaldīt tās kopā ar savu brāli Pirateonu. No grāmatas ir kāds labums tā pareģo, ko šī sieviete darīs turpmāk. Ar tās palīdzību mēs zināsim, kā viņu sakaut. Ir kas tāds, kas viņai jāiz­dara. Pēc katriem tūkstoš gadiem Hezrīnai ir jāpārtop. Reiz mēs atnācām dzīvot uz Zemes, un pār mūsu garu valda Zemes pievilkšanas spēks. Eņģelis var drīz vien pārtapt par rūcošu briesmoni. Viņas laiks atkal tuvojas, viņai būs jāpieņem cita identitāte. Vienīgais veids, kā to izdarīt, ir nozagt ķermeni cilvēkam, par kuru viņai jākļūst. Tai jābūt viņu abu dzimšanas dienai, un tam jānotiek pilnmēness naktī. Rīt ir tāds mēness, un kaut kur ļoti tuvu atrodas kāds, kuram tiks nozagta dzīve.

- Vai tu zini, kurš tas būs? Bleiks vaicāja.

No Cīpsaidas puses nāca kliedzieni. Tie planēja pāri pilsētas torņiem kā krītošas lapas, un zvani vējā ska­nēja roku neieskandināti.

- Tai jābūt meitenei pašā plaukumā, tīrai un nevai­nīgai. Hezrīna vienmēr atrod meitenes, kurām piemīt zināms spēks. Viņa tās izvēlas brīdī, kad meitene pie­dzimst, un vēro to dzīvi. Viņas piekritēji novēro bērnu gadiem, un tad, pareizajā laikā, bērns tiek nozagts un Hezrīna ir pārtapusi.

- Rīt ir mirušo piemiņas diena, tā ir manas kalponītes Agetas Lemjēnas dzimšanas diena. Tad es viņai vienmēr piešķiru brīvdienu. Bet viņa nozaga. Nemoren­sis un aiznesa to.

- Tad viņa var būt īstā, un tāds bija patiesais iemesls, kāpēc tev tika piešķirta grāmata. Vai tevi nekad nemāca jautājums, kāpēc tā uzradās pie tevis? eņģelis jautāja, paturēdams noslēpumā savu tikšanos ar Agetu.

- Es nospriedu, ka tā ir dāvana no dieviem, kura man piešķirta drošai glabāšanai.

- Tā tev tika dota, lai bērns nonāktu tās ietekmē, lai viņas prāts atvērtos gara lietām un viņai tiktu nozagta tās jaunība. Tu esi bandinieks viņas spēlē, lēdijas Flembergas pārejoša iegriba.

- Viņa grib redzēt pilsētu sagrautu un visus cilvē­kus līdz ar to, Bleiks teica, dzirdēdams, kā pieņemas spēkā suņu gaudošana.

- Tie baidās no debesīm, nojauš, kas tuvojas, un savā niknumā dara to, ko bailēs darītu jebkurš dzīvnieks, eņģelis sacīja, savilcis uz augšu mēteļa apkakli. Tas uzbrūk saož savu upuri un tad uzbrūk.

Ielās atbalsojās gaudošana. Bleiks atbildēja ātri:

- Viņas tēvs teica, ka meitene aizbēgusi kopā ar kādu vīrieti no vina zvērnīcas. Tas esot ārzemnieks no Itālijas, cilvēks ar spārniem. Bleiks iesmējās. Viņš gribēja, lai es noticu, ka meita slepus aizbēgusi kopā ar cilvēku, kuram ir spārni.

- Vai viņš gadījumā neminēja arī tā ārzemnieka vārdu? Ābrams jautāja.

Bleiks centās atcerēties.

-Minēja gan. Viņu sauc… Tegatuss. Jā, jā, tas cil­vēks ir no Itālijas, un viņu sauc Tegatuss.

- Tad viss vēl nav zaudēts, jo tas vīrs nav no Itālijas un nav pat cilvēciska būtne viņš ir eņģelis, debesu sūtnis, kas ieradies, lai atrastu Hezrīnu un aizvestu viņu atpakaļ. Viņa to kārdināja kā liesma naktstauriņu un apsvilināja tam spārnus. Es lūdzos, lai viņš nebūtu kritis pārāk zemu un viņa pēdas neklātu tumsa. Kāds viņam labums iegūt pasauli, bet zaudēt mūžīgo dzīvi? Eņģelis paskatījās uz Bleiku. Tegatuss ir kā nomaldī­jusies aita, kas pati atradusi savu ceļu. Varbūt meitenei un mums visiem vēl ir izredzes glābties.

Ābrams pagājās dažus soļus uz krasta pusi un palū­kojās pāri upei uz Londonas tilta mājām.

- Vai tu pazīsti grāmattirgotāju, vārdā Tadeušs Breisgēdls? viņš vaicāja, pievirzīdamies tuvāk Bleikam.

- Es labi zinu šo vārdu. Tas ir savāds vīrs ar mazām, apaļām acīm un cūkas degunu.

- Vai tā meitene, Ageta, viņu bieži apmeklēja?

- Viņa ir gudra meitene, visu iemācījusies pati, bet ne jau tāda, kas staigātu pa grāmatnīcām, Bleiks noteikti atbildēja.

- Es biju tajā veikalā un tur satiku tavu kalponi. Viņa izturējās tā, it kā pazītu Breisgēdlu un viņš būtu tās draugs. Veikalā bija vēl citi radījumi bērni. Āb­rams pagaidīja un paskatījās apkārt, negribēdams, lai viņu kāds noklausās. Ēkā bija iesprostoti miruši bērni, to gari. Man šķita, it kā es ietu pāri ēnu valstī­bas bezdibenim. Nekad agrāk nebiju izjutis tik spēcīgu

ļaunuma klātbūtni. Vai tu zini tam iemeslu?

)

Bleiks likās pārsteigts un minstinājās atbildēt.

- Reiz tur atradās baznīca, maza kapela ceļotājiem, kas ienāk pilsētā. Leģenda vēsta, ka noteiktā gada laikā, kad saules stari pieskaras ūdenim, zem tilta parādās viesulis. Ja ielec tā virpulī, cilvēks tiek izvests cauri vār­tiem uz nākamo pasauli. Kad pilsētu pārņēma mēris, daudzi, baidīdamies no nāves, lēca no baznīcas ūdenī, un viņus neviens nekad vairs neredzēja. Tā kļuva par nāves, nevis dzīvības vietu. Pēdējais, kurš ielēca ūdenī, bija priesteris viņš iezvanīja rīta dievkalpojumu, aiz­slēdza durvis un metās ūdenī. Runā, ka tajā tilta daļā upe nekad neaizsalstot, apakšzemes pasaules karstā uguns sasilda straumi un no dziļumiem ceļas pūķa elpas tvaiks. Bleiks centās uztvert sakarību. Pēc tam baznīca kļuva par grāmatveikalu, un Tadeušs Breisgēdls sāka draudzēties ar daudziem dīvainiem tipiem.

- Kā lēdija Flemberga? eņģelis jautāja.

- Lēdiju Flembergu pilsētā pazīst visi, Bleiks ar smaidu atbildēja. Viņa vienmēr ir uzturējusies sabied­rībā.

- Un vina nekad nemainās, nekad nenoveco. Kamēr viņas vīrs kļūst vecs un krunkains, viņa joprojām ir tā pati meitene, kuru viņš satika pirms piecdesmit gadiem. Ābrams paskatījās uz tiltu. Viņa baidās, ka šī pārtapšana būs viņai pēdējā, tāpēc tā nedrīkst neiz­doties. Komēta ir daļa no viņas plāna par jaunu dzīvi un jaunu pilsētu.

- Viņi teica, ka dosies uz ziemeļiem, uz lauku māju, un vēros visu no turienes, Bleiks ieminējās, atsauk­dams atmiņā lēdijas Flembergas teikto.

- Hezrīna nekur tālu no šīs vietas neaizies. Viņai apkārt ir uzticami sekotāji, un rīt, kad virs jūras pacel­sies pilns mēness, komēta ietrieksies Zemē un pārtap­šana būs beigusies.

- Un Londona? Bleiks noelsās.

- Tā tiks sagrauta, un pazemes pasaule izvirdīs uz āru savus garus, kas mocīs dzīvos tos, kuri būs pali­kuši.

- Kas notiks ar meiteni?

- Viņai tiks atņemts tās ķermenis, un vina uz mūžīgiem laikiem tiks izmesta tuksnesīgā tukšumā. Mei­tene būs Hezrīnai kā transporta līdzeklis, un izmanto­tais lēdijas Flembergas ķermenis kļūs par pūstošu līķi. Lords Flembergs pamostoties atradīs sievu kā satrū­dējušu ādas un kaulu masu, eņģelis iesmējās. Bet ir kas vairāk par pārtapšaņu komēta ir jaunas pasau­les zīme. Saindētas tumsas pasaules, kurā valda sveši spēki un kura paverdzinās jūs visus. Hezrīna uzcels jaunu pilsētu, kas balstīsies uz pagrimumu un bailēm. Viņas vēstnesis būs pūķis, kas sēdēs tai pie vārtiem.

- Un ko darīsi tu? Bleiks vaicāja Ābramam.

- Ko es darīšu? Eņģelis šķita uzjautrināts. Vai tad man būtu kas jādara? Es vienkārši apsēdīšos un vērošu šo izrādi, skatīšos, kā cilvēku dzimums manu acu priekšā iet bojā. Ko tu no manis sagaidi? Tu esi zinātnes un maģijas vīrs, droši vien tev ir kāda vara, kas varētu apturēt visu, kam jānotiek.

Bleiks, raudzīdamies pāri pilsētai, klusēja. Virs ielām, kurās bija izsvaidīti līķi un salauztu kariešu paliekas, riņķoja melnas vārnas.

Eņģelis cieši viņā nolūkojās.

- Es… redzu, ka mēs esam pazuduši. Komētas tuvo­šanās novedīs šo pilsētu līdz bojāejai. Tā izkaisīs mūs kā nopļautu zāli, izsvaidīs vējos, it kā mēs būtu pelavas uz kula. Viņš pavērās uz apkārtējiem postījumiem.

- Es nekad neesmu pazinis nevienu citu vietu kā tikai šo, un tā man tagad ir nozagta. Ko es varu izdarīt?

- Putekļu bērni, kurus aizpūš visvieglākā vēsmiņa, vāji un nevarīgi kā vecs suns, kas gaida sabrukumu. Vai tam tu tici?

- Es ticu, ka mūs pametis tas, kurš tevi atsūtījis. Mūžīgais atdevis mūs krituša eņģeļa varai, Bleiks atkliedza Ābramam.

- Vai tad tu nespēj saprast, ka tas viss noticis tavas paša vainas dēļ? Tu atteicies no tā, kurš spēja tevi pes­tīt, eņģelis dusmās kliedza pretī, iesperdams pa vienu no sālīto zivju mucām, kas bija sakrautas krastmalā.

- Salašņas vienmēr paļāvušies uz saviem instinktiem. Tu meklēji sev varu un bagātību, tu mocīji dvēseli ar smalkām filozofijām, un neviens nojums, zinātniekiem, neko nemanīja. Labāk nebūtu ticējis nevienam, nevis pieņēmis par ticību jebko.

- Bet ko… Bleiks mēģināja iebilst.

- Man no tevis nelabi metas! Tiklīdz sākas nelaime, tu pacel rokas gaisā un sauc pret debesīm pēc palīdzī­bas. Tu ceri, ka viss būs piedots un labestība skries pie tevis kā vārgs kalpotājs, klanīdamies pateicībā, ka esi viņu atcerējies. Nē, tā nenotiek!

Ābrama vārdi, izkliegti visskaļākajā balsī, atbalso­jās ielās, sadrebinot sasisto logu rūtis un nodunot kā pirmais debesu trīces grūdiens. Bleiks sajuta uz ādas eņģeļa karsto elpu un, kad no tā mutes izšāvās liesmu mēles un ietvēra to koši oranžos dūmos, atgrūda viņu.

- Labākais, uz ko tu spēj tiekties pats saviem spē­kiem, mums, eņģeļiem, liekas kā netīras skrandas. Cil­vēcei nepiemīt labestība tā ir neuzticīgo maldināšana, kad aklais ved aklo. Jūsu deguni ir tik dziļi iegrimuši netīrumos, ka jūs neredzat neko citu kā vien šo pasauli un drebat bailēs, kad jums tā tiek atņemta. Atver acis, tu, Ēdenes pērtiķi, un paskaties, kas patiesībā notiek!

Eņģelis pēkšņi metās virsū Bleikam un iespēra viņam ar zābaku pa muguru. Bleiks tika pacelts no zemes un uzmests gaisā, un no eņģeļa nāsīm elpojot brāzmoja dūmi.

Bleiks, apstulbis no pārvērtībām, kas notika viņa acu priekšā, apsēdās uz grīdas. Viņš jutās tā, it kā būtu paskatījies uz sauli un apžilbis no tās spozmes.

- Mēs darām tikai to., ko katrs protam, Bleiks skumji noteica kā norāts bērns.

- Jūs darāt, ko nosaka jūsu alkatība, un sagaidāt, ka to, ko atstājat aiz sevis, savāks Mūžīgais, Ābrams, pieceldams Bleiku kājās, sacīja. Esmu mainījis tavas domas, vai ne? Gribi, lai es tevi atstāju vienu šajā cīņā?

Uz priekšu, Bleik! Ja vēlies, tu vari Hezrīnu atrast un apturēt. Tavs draugs Bonhems tev palīdzētu, ja vien nebūtu pieglaudies viņai pie krūtīm tāpat kā pārējie.

Suņu gaudošana nāca tuvāk, un Grabstrītā bija dzir­dami to ļaužu kliedzieni, kuri bija pārāk bailīgi, lai atstātu pilsētu.

- Pienācis laiks doties prom, eņģelis, pavēries debesīs, noteica. Vai arī tu kļūsi par ēsmu suņiem.

Kad viņi pagriezās, lai ietu, pa krastmalu skrēja daži cilvēki. Viņu kliedzienu satracināts, tālu aizmu­gurē tiem pakaļ dzinās liels suņu bars. Cilvēku sau­cienus pēc palīdzības apslāpēja nezvēru kaucieni, tiem skrienot arvien ātrāk. Liels, resns vīrs baltā, asinīm notrieptā naktstērpā, nespēdams vairs paskriet, metās no upes krasta brūnajā ūdenī, kur viņu iesūca mutu­ļojošā straume. Viņa plikais galvvidus rēgojās starp salauztajām laivām, līdz beidzot pazuda dzelmē.

Bleiks pacēla zobenu un saspringa. Viņš bija pārāk apmulsis, lai bēgtu, un iespēja, ka viss šis murgs beig­sies tepat, blakus upei, pilsētā, kuru viņš mīlēja, ar katru mirkli kļuva reālāka.

- Tātad mēs cīnīsimies ar suņiem? eņģelis, parak­ņādamies mēteļa kabatā, vaicāja.

- Mēs šajā zemē mēdzam palīdzēt līdzcilvēkiem, lai ko tas arī maksātu, Bleiks izaicinoši atteica. Viņš savicināja zobenu un noņurdēja kā vecs lācis, ko tūdaļ sakodīs suņi.

- Par to es priecājos. Bet aizmirsti par mani, jo var­būt man nāksies pazust, pirms tas būs beidzies. Man nekad nav patikusi suņu sabiedrība.

- Ja šeit pienāks mana pēdējā stundiņa, tad es vismaz miršu ar godu, Bleiks, vicinādams zobenu, iesaucās.

- Varbūt tad man vajadzētu pagaidīt un pavadīt tavu dvēseli uz vietu, kurp tai jādodas, eņģelis smaidīdams noteica.

Suņi sasniedza krastu, un bars skrēja vēl ātrāk. Tālu aizmugurē bija atpalicis kāds tiesnesis, vēl aizvien parūkā un sarkanajā mantijā. Bleiks vēroja, kā kustē­jās mazās kājas, ieautas zābakos, kas tam bija par lielu. Vecie ādas zābaki žļurkstēja tā, it kā viņš būtu steigā un bailēs paķēris ne savus, bet bendes zābakus.

Pirmais viņu noķēra kurts, ar asu triecienu mugurā nogrūda zemē, norāva tiesnesim no galvas garo parūku un kratīja to kā notvertu trusi. Kamēr suns plosīja parūku, turēdams to ar vienu ķepu piespiestu pie zemes, tiesnesis uzrausās kājās, nometa lielos zābakus un basām kājām skrēja uz Bleika un eņģeļa pusi. Cil­vēki viņam priekšā izklīda un ieskrēja ēkās, kas atradās tuvu Grabstrītai. Viņi pazuda tajās kā izbiedētas žur­kas, aizcirta aiz sevis durvis un aizbultēja tās, atstājot dzīvniekus, kas tos vajāja, ārpusē. No turienes viņi noraudzījās lejā, nevēlēdamies palīdzēt cilvēkam, kurš reiz bija viņus aizstāvējis.

- Cilvēk, skrien! Bleiks uzsauca, draudīgi vicinā­dams zobenu.

Ābrams soļoja aizmugurē nesteidzīgā solī, apbrīno­dams smalko māju arhitektūru upes krastā.

Tiesnesis lēnām un mokoši skrēja pretī Bleikam, piesardzīgi cilādams kājas, jo viņa pēdā bija iedūru­sies stikla lauska. Sekodams asiņu smakai, kāds lielāks suns izskrēja priekšā citiem un palēcās gaisā. Ar vienu ķepas zvēlienu tas notrieca tiesnesi zemē, cieši satvēra tā galvu zobos un sāka plosīt.

Bleiks iebelza sunim pa galvu, un tas nokrita zemē beigts. Tiesnesis atkal piecēlās kājās, viņa seja bija slapja no asarām, un viņš stostījās kā karstu akmeni norijis. Zobenu rokā Bleiks gaidīja tuvojošos suņus, kas lēkšoja uz viņa pusi. Kā beidzamo izaicinājumu viņš izdvesa kliedzienu, kas satricināja visu ķermeni. Ābrams ātri iebāza roku dziļi mēteļa kabatā un izņēma mazu, apaļu priekšmetu. Viņš ātri notēmēja un ar pēkšņu rokas kus­tību meta vibrējošo lodi uz satrakojušos dzīvnieku pusi.

Sekoja tāds gaismas vilnis, ka Bleiks tika nogāzts no kājām un aizkūleņoja vairākus soļus uz upes pusi, kur nokrita uz mucu grēdas. Atskanēja apdullinošs grāviens, un trieciena spēks piespieda viņu nevarīgu pie zemes.

Tad viss apklusa. Bleiks apdullis piecēlās, bet nedzir­dēja neko, izņemot skaļu zvanīšanu ausīs. Viņš paska­tījās apkārt. Suņi bija pagalam. Tie gulēja, sprādziena izsvaidīti, norautiem locekļiem. Ābrams Rikardss smai­dīdams sēdēja uz zemās sienas un slaucīja no sava garā, melnā mēteļa putekļus. Palēnām Bleikā atgriezās pasaules skaņas. Sprādziena atbalss pārlēca no ēkas uz ēku, vēlās pāri Sautvorkas laukiem un apkārt miecētavas tornim, kas slējās augstu virs ūdens.

- Man vajadzēja iejaukties, es vienkārši nespēju palikt malā. Atklāju, ka Abarisa kristāli sagādā tādu prieku! Tie ir ļoti noderīgi, un nekas nespēj pretoties to spēkam… Ābrams iesmējās. Pasaki man: vai tā ir zinātne, maģija vai kaut kas vēl spēcīgāks?

Eņģelis piecēlās kājās.

- Vai tagad mēs varam doties meklēt Nemorensis?