Vērmele

4 Inigo sānielā

Blūmsberi laukumā tumšs, vientuļš stāvs atslējās pret vecu gobu. Sausās rudens lapas krita zemē kā zelta monētu duša. Cilvēks noklepojās, nospļāvās un savilka ciešāk mēteļa apkakli, lai pasargātu sevi no stindzinošā vēja, kas pūta lapas pa zemi. Piesardzīgā attālumā no svešinieka starp gobām ganījās dažas aitas. Vīrietis sūca garu māla pīpi, un viņa seju izgaismoja dzirksteles.

Svētā Jura baznīcas pulkstenis augstajā marmora tornī, kas slējās pāri ļaužu pilnajām ielām, nosita ceturtdaļstundu. Bija izplatījušās baumas, ka pusnaktī zemestrīce atkārtosies. Avīžzēni, ar kuriem bija pilnas ielas, izkliedza ziņas par notikušo nelaimi un centās pārliecināt pasauli saglabāt mieru. Pie kroga Buli and Mouth sapulcējušies cilvēki dzēra džinu un gaidīja vēl vienu pazemes grūdienu uzplūdu, kas satricinās mājas tāpat kā iepriekšējā naktī un padarīs debesis pilnīgi melnas. Tumši violetajās debesīs virs Temzas karājās spožs, jauns mēness, bet Holbornas padauzas staigāja pa ielām, sacēlušas garos krinolīna svārkus un aplikušas baltas plecu šalles, un apturēja katru kungu, cerot to iekārdināt.

Bleiks un Bonhems bija pavadījuši vakaru, iegri­muši sarunā. Viņi sēdēja pie vaļēja loga ceturtā stāva observatorijas telpā. Draugi bija ēduši ceptus baložus un makreles, nolobot no kauliem gaļu un atstājot uz šķīvju malām sakaltušo ādu. Kopā viņi gaidīja, kad debesis noskaidrosies. Spēcīga pūsma izklīdināja māko­ņus, paverot skatienam debesis.

Bleiks rīkojās ap garo misiņa teleskopu, cenzdamies noregulēt lēcas tā, lai viņi varētu redzēt komētu. Vēr­melē bija visa viņa nākotne un slava. Pirmoreiz dzīvē Bleiks baidījās, ka māna pats sevi, ka tas varētu būt traips uz lēcām vai atspulgs no kādas tālas gaismas. Tuvojoties pusnaktij, viņš vēl izmisīgāk vērās tele­skopā, cerot pie apvāršņa ieraudzīt komētu.

Bonhems, gribēdams nomierināt draugu, pacietīgi gaidīja. Viņš vēroja, kā Bleiks noregulē lēcas un tele­skopa augstumu un tad pēc brīža sāk visu no jauna.

- Tā atrodas savā vietā, Sabien. Acis tevi nevīla. Uzticies sev! Tiklīdz pienāks pusnakts, zvaigzne uzlēks un tu redzēsi to vēlreiz, viņš centās runāt mierinoši.

- Pagaidīsim, Bleiks atbildēja, atvirzījies no tele­skopa un atvēris lielu skapi istabas tālākajā galā. Man tev kaut kas jāparāda, un pašlaik ir īstais brīdis.

Bleiks izņēma no plaukta lielu, zīdā ietītu saini, aiz­gāja atpakaļ uz istabas vidu un novietoja priekšmetu uz galda. Kad viņš lēnām attina saini, Bonhems satraucās arvien vairāk.

- Sī ir tā grāmata, īzak. Tā uzrakstīta tik sen, ka neviens nezina, kāds prāts to iedvesmojis, Bleiks noteica. Es nekad nedomāju, ka pienāks diena, kad tā nonāks manā mājā, bet te nu tā ir, un man jāpateicas zvaigznēm, ka man tā atnesta.

Bonhems pārsteigts raudzījās uz grāmatu biezos ādas vākos ar seniem zeltītiem uzrakstiem un laikazoba skar­tām lapām. Bleiks pāršķīra lappuses, līdz nonāca pie grāmatas sestās nodaļas beidzamajai lappusei. Viņš pielika pirkstu pie uzraksta malas.

- Lūk, paskaties! Tā ir taisnība! Viņš nolasīja vār­dus Bonhemam: "Vērmele, spožā zvaigzne, nokritīs no debesīm, un daudzi mirs no tās spožuma." Tā nāk pie mums, īzak, mēs esam pirmie, kas to redz, un neko nevaram izdarīt, lai to apturētu.

Doktora acīs kvēloja satraukums, kas robežojās ar vājprātu.

- Mums vajag par to pastāstīt pasaulei, bet baidos: ja mēs to izdarīsim, ļaudis pārņems šausmas un iestāsies tādas jukas, kādas nekad agrāk nav redzētas. Bet, ja izrādīsies, ka tā nav taisnība, mani uzlūkos par lielāko muļķi, kāds jebkad dzīvojis.

- Nelāgi gan šā, gan tā, Bonhems noteica, ar sajūsmu nolūkodamies uz Nemorensis. Tev tas kādam jāizstāsta, un kam gan labāk, ja ne biedrībai? Vai tu zini, kur piezemēsies komēta, ja tā trāpīs Zemei?

Bonhems šķirstīja grāmatu, cenzdamies atšifrēt savā­dos burtus un aprēķinus, kas bija iegravēti katrā lappusē.

- Ja komēta trāpīs debesu atmosfērā, tā sadalīsies tūkstoš gabalos, Bleiks atbildēja. Tie bombardēs Zemi, un, pēc maniem aprēķiniem, viss no Parīzes līdz Londonai tiks sagrauts, jūras saindētas un Zemi vese­las paaudzes mūža garumā pārklās tumsa.

Tad viņš pavērās uz Bonhemu, kura seja vīdēja sve­ces gaismas ēnā.

- Kā gan es varu par to stāstīt biedrībai? Tas ir pulciņš pārbarojušos intelektuāļu, kam patīk klausī­ties pašiem savā balsī. Viņi visi nospriedīs, ka esmu stulbs. Bleiks nervozi soļoja pa istabu.

- Tā nebūs, ja mēs viņiem izstāstīsim par atklājumu. Mēs varam atvest šurp lordu Flembergu, parādīt viņam komētu, un pārējie viņam noticēs. Varu to noorganizēt nākamajā naktī. Ja mēs gaidīsim ilgāk, tad kāds cits var uzstāt, ka komētu atklājis viņš. To esi paveicis tu, Sabien, šajā mirklī ir apkopots viss tavs darbs un aprē­ķini, un to nedrīkst velti izšķiest. Bonhems satvēra Bleika roku un cieši paspieda. Šonakt tevi apsveicu es, rīt to darīs biedrība, un tad tavu ģeniālo atklājumu ieraudzīs visa cilvēce. Kas zina, varbūt Nemorensis izmainīs pasauli, un tu esi tas, kuram uzticēts nodot šīs zināšanas mums.

Lejā, laukumā, svešinieks novēroja māju, raudzīda­mies augšup uz atvērto logu. Garām brauca karietes, un naktssargs pie katra soļa iedūra zemē nūju. Neviens neredzēja tumšo ēnu zem gobas vai kvēlojošās māla pīpes spīdumu.

Ageta dzirdēja riņķveida kāpnēs atbalsojamies Bleika balsi. Viņa atvēra mazās sētas durvis, kas veda uz ieliņu aiz laukuma. Kreisajā pusē viņa redzēja Holbornas gaismas, kas meta uz māju sienām baisas ēnas. Veco sievieti nekur nemanīja. Meitene paskatījās uz Brigendu un tumsā pasauca suni vārdā. Viņa bija viena.

Vienā mirklī Ageta izlēma izskriet uz ielas. Viņa sacēla garo svārku priekšmalu un aizsprauda to aiz priekšauta, un ciešāk ietinās plecu lakatā. Tad metās uz priekšu, ar kājām klaudzinādama pa bruģakmeņiem un šļakstinādamās pa dubļiem. Meitene traucās tuvāk gaismai, jo zināja, ka tur, ļaužu pūlī, kas piepildīja Hol­bornas ielas, vina būs drošībā.

Tad no iztēles dziļumiem uzvilnīja nelāga doma, ka viņai kāds seko kāds tumšs radījums, kas lavās pakaļ, pūzdams viņai mugurā ļaunu elpu. Augošā baiļu sajūta atņēma Agetai visus spēkus; seja sastinga, it kā viņu būtu sagrābušas aiz rīkles iedomātas rokas, aizžņau­dzot elpu. Kad pēc viņas sniedzās iedomāti pirksti, matiņi aizmugurē uz kakla saslējās stāvus. Steigdamās arvien ātrāk, meitene skatījās zemē, lai nepakristu. Viņai izlauzās baiļu kliedziens.

Pēkšņi Ageta palika uz vietas kā zemē iemieta un novēlās zemē. Visapkārt valdīja Holbornas troksnis. Viņa pacēla acis, apdullusi no kritiena. Pār viņu bija nolie­cies vīrietis, tērpies no galvas līdz kājām vistumšākajā melnā. Vīrieša garie svārki bija apmaloti ar smalku zelta diegu, kas saskanēja ar zābaku biezajām, zeltītajām sprā­dzēm. Viņš skatījās lejup uz meiteni un pastiepa roku.

Maziem cilvēkiem vajadzētu skatīties, kur liek kāju, vīrietis sacīja zemā balsī ar akcentu, kādu Ageta nekad agrāk nebija dzirdējusi. Ir ļoti vēls, un te staigā pilsoņi, ar kuriem tu negribētu saskrieties.

Svešais viegli pasmaidīja un piecēla Agetu kājās.

Meitene aplūkoja viņu: tas bija vairāk nekā sešas pēdas[3] garš vīrietis ar lielām, zaļām acīm, kas raudzījās no melnās cepures apakšas. Svārku apkakle nakts vēsumā bija saslieta uz augšu. Ageta mēģināja atbrīvot roku, bet vīrietis to cieši saspieda.

-Tik silta, tik mīksta… Svešais ieskatījās viņai acīs. Tu esi meitene, kura daudz zina. Tik jaunai būt­nei kā tu tas varētu būt bīstami.

Vīrietis atlaida tvērienu. Ageta nekustējās. Viņa bija kā ieaugusi zemē un nezināja ne to, kas viņš ir, ne arī to, no kurienes tas uzradies.

- Redzu no tavas sejas, ka tev jāsatiekas ar kādu, kam tu negribi likt gaidīt. Vai es drīkstu tevi pavadīt uz šo satikšanos?

- Jūs esat traks, vai arī jūsu smadzenes ir saēduši tārpi?! Ageta nikni atcirta.

Tieši šajā mirklī Svētā Jura baznīcas pulkstenis aug­stu tornī sāka sist pusnakti. Ageta atgrūda vīrieti un skrēja uz Inigo sānielu. Ļaudis Holbornas ielās apstājās un vērās debesīs, gaidot vēl vienu triecienu. Tālumā izšāva kuģa lielgabals, un pār Temzu pārvēlās pēr­kona dārdi. Londona apklusa un gaidīja. Skriedama uz sānielu, Ageta spiedās cauri cilvēku pūlim, kas stāvēja uz ielas. Neviens viņu neievēroja, nevienam nebija par viņu nekādas daļas visu acis bija pievērstas debesīm. Augstu virs pilsētas staroja jauns mēness, debesis bija noskaidrojušās, un Visumu kā sveces koku greznoja balti gaismas plankumi. Šajā skaistumā bija kas jauns. Šķita, it kā pasaule būtu piedzimusi vēlreiz un šī būtu tās pirmā nakts jaunajā tapšanā.

Ar divpadsmito pulksteņa sitienu Ageta iegriezās Inigo sānielā. Tā likās vēl šaurāka, tumšāka un drau­dīgāka nekā iepriekš. Uz sienas vēl aizvien vīdēja asins pēdas. Ageta minstinādamās spēra soļus un atskatījās. Viņa gāja pa ielas vidu un vērās apkārt, pastāvīgi gai­dīdama, ka kāds vai kaut kas izlēks no ēnas.

Ieliņu piepildīja troksnis no Kuģa traktiera. Bija dzirdamas vīru klaigas, kad tie izšķērdīgi riskēja kāršu spēlē. Spalgie smiekli, kas atbalsojās no akmens uz akmeni, padarīja ieliņu vēl baismīgāku.

No sodrējiem nomelnējušās sienas bija piesūkušās ar biezu, zaļu mitruma kārtu. Mazā lampiņa, kas karā­jās virs traktiera durvīm, raidīja tumsā tievu gaismas staru, kurš atspoguļojās līdz ceļgaliem dziļajā miglā. Ageta nevarēja redzēt, kur liek soli un vai zemajā miglā kas slēpjas. Gaisma virmoja viņai apkārt kā dūmu mutuļi, kas pieņēmuši bezsejas garu izskatu. Sī bija Inigo sānielas dziļākā, tumšākā daļa, un Ageta, meklē­dama ziņu no utu apsēstās vecenes, jutās ļoti vientuļa. Viņa zināja, ka meklētais atrodas visai tuvu, kaut pati īsti nesaprata, ko meklē.

Traktiera durvis atsprāga vaļā, un aukstajā nakts gaisā izripoja resns, vecs vīrs. Ageta paslēpās ēnā un vēroja. Vīrietis piecēlās kājās, atspiedās pret sienu un, stāvēdams paša radītajā peļķē, kas arvien palielinājās, apmierināti ņurdēja. Viņš nepamanīja Agetu, kas stā­vēja tikai dažu pēdu attālumā. Tad vīrietis atkal saoda lētā džina smaku un rausās gar sienu atpakaļ, līdz atrada traktiera durvis, atrāva tās vaļā un ieklunkurēja iekšā.

Ageta palika stāvam ēnā. Intuitīvi viņa zināja, ka nav viena. Pa labi mutuļoja zema migla, it kā uz viņas pusi virzītos kāds neredzams spēks. Viņai virs galvas, uz traktiera jumta, atskanēja tāda kā nagu skrāpēšanās pa vecajiem dakstiņiem. Šķita, ka viņai apkārt ieņemtu pozīcijas kaujas priekšpulks. Augšup pa kājām cēlās auksts mitrums, it kā miesu būtu sagrābušas slapjas rokas. Meitenei gribējās tikai bēgt, glābties un pagriezt laiku atpakaļ. Pusnakts bija garām, bet nekādas zīmes vēl aizvien nebija.

Tad viņa saklausīja tuvojamies karieti. Zirgi to smagi vilka pa ceļu no Linkolna pansijas puses. Ar metālu apkaltie riteņi dārdināja pa bruģakmeņiem arvien ska­ļāk. Gaismā, kas plūda no traktiera, Agetas redzeslokā nonāca četri zīdaini melni zirgi bēru galvassegās. Tie soļoja pa zemo miglu kā pa mākoņiem.

Zirgi vilka smalku karieti. Kučieris sēdēja uz bukas, sacēlis ceļojuma mēteļa apkakli, un aizmugurē stāvēja divi sulaiņi nāves baltām sejām pūderētās parūkās. To formas tērpi bija apdarināti ar zeltītām auklām un apzeltītiem uzplečiem. Kariete apstājās pie traktiera, aizsprostojot ieeju. Ageta no savas tumšās slēptuves skatījās, kā kučieris nopēta apkārtni un tad uzmanīgi nokāpj no sava augstā sēdekļa, atver karietes durvis un paliecas iekšā. Meitene dzirdēja klusus čukstus. Vīrietis, vilkdams pa zemi garo, melno mēteli, pie­gāja pie traktiera durvīm un pārlūkoja ielu. Tas bija maza auguma cilvēks līkām kājām, kurš ejot gāzelējās. Viņš Agetai atgādināja resnu, nelidojošu putnu, kādu viņa bija redzējusi Pikadili zvērnīcā. Tā lielais, resnais vēders bija izspiedies no mēteļa priekšas un padarīja viņa gaitu nedrošu. Kādā vietā vīrietis paklupa un, tik tikko noturējies kājās, atbalstījās pret glumo sienu.

Vīrietis ilgi un cieši lūkojās tumsā. Ageta bailēs pie­spiedās pie sienas, gaidot, ka viņu satvers vecenes roka.

Vīrietis atradās tikai pēdas attālumā un tomēr viņu neredzēja. Tas pagriezās, aizšļūca atpakaļ pie karietes un atkal ieliecās pa durvīm.

Ageta redzēja, kā no karietes izkāpj slaida sieviete, tērpusies garā, melnā samta apmetnī ar kapuci. Apmet­nis novizēja lampas gaismā, ar katru kustību sakusti­not miglu. Sievietei bija tīģera maska ar resnām, mel­nām ūsām, kas izvirzījās uz āru no abiem vaigiem. Katra svītra bija izrotāta ar dārgakmeņiem, un ap acīm spīguļoja zilu dimantu loks. Pusgaismā mirgoja viņas garais, bālais kakls.

Sieviete paskatījās uz ielu un iesaucās:

- Ageta! Ageta Lemjēna… Man ir tev ziņa!

Ageta mēģināja piespiesties tuvāk pie sienas, bet sieviete pamāja sulaiņiem nokāpt no karietes.

- Nāc laukā, Ageta, vai arī mani vīri ies un atradīs tevi. Es negribu tev nodarīt neko ļaunu, tu vari man uzticēties.

Sieviete runāja ar nelielu akcentu. Balss bija klusa un maiga, un izklausījās, it kā tā nekad nebūtu pacelta dusmās vai bildusi kādu nelaipnu vārdu.

Ageta neatbildēja. Viņa dzirdēja sev virs galvas skrāpēšanos pajumtu, kādam lielam dzīvniekam ar asajiem nagiem ķeroties pie dakstiņiem. Meitene atskatījās uz tumšo ieliņu un gribēja bēgt. Iela šķita nāvīgi klusa, traktiera troksnis bija aprimis. Likās, it kā visā pasaulē būtu palikušas tikai viņa un svešā sieviete.

- Ageta, sieviete mierīgi atkārtoja, drīz man būs jādodas prom, bet tas, kas man tev jāsaka, ir svarīgi. No tā var būt atkarīga tava un arī tava tēva dzīvība. Es zinu, ka tu esi te, tāpēc nāc, meitiņ, laukā!

Sieviete negaidīja atbildi; viņa pagriezās un devās atpakaļ uz karieti. Kučieris uzkāpa pa pakāpieniem un ieņēma savu vietu, saņemdams cimdotajās rokās grožus un pirms brauciena uzsākšanas pieturēdams zirgus.

- Pagaidiet! Ageta iesaucās.

Viņa izlēca no slēptuves un pieskrēja pie karietes durvīm.

- Esmu šeit, es runāšu ar jums.

Karietes durvis atvērās. Ageta pamanīja uz košdzeltenajām ar melnu durvīm savādu rotājumu. Tā nebija augstmaņa emblēma, kādu viņa bieži bija redzējusi uz šādām smalkām karietēm, kas dārdināja pa Flītstrītu. Uz karietes durvīm greznojās liela, zeltīta saule un tajā košsarkana cilvēka acs, kas, šķiet, sekoja katram Agetas solim.

No karietes tumsas atskanēja klusa balss:

- Kāp iekšā, Ageta! Mums jādodas nelielā ceļojumā, kas izmainīs tavu dzīvi.

Sievietes balss skanēja mierinoši. Ageta zināja, ka iekāpt karietē pie sveša cilvēka ir pilnīgs neprāts. Tā bija ņēmušas galu vairākas pazīstamas meitenes pazu­dušas un nekad vairs netika redzētas. Ageta atskatījās, uz jumta atkal bija dzirdamas liela kaķa skrāpēšanās skaņas. Ageta padevās liktenim un ātri iekāpa karietē. Pār muguru pārskrēja auksti drebuļi.

- Kas tev liek drebēt aukstums vai nakts bailes? jautāja sieviete, pastiepdama pret Agetu cimdotu roku. Mani draugi kādu laiku tevi vēroja… Viņi domā, ka tu varētu mums palīdzēt, patiesībā viņi ir pārliecināti, ka tev ir viss, kas vajadzīgs, lai kļūtu par vienu no mums.

Durvis piepeši aizcirtās, un kariete traucās uz priekšu pa Linkolna apkaimes bruģētajām ielām.

Karieti izgaismoja maza lampiņa, tās deglis izstaroja tumšu dzintarkrāsas mirdzumu, kas krita uz jumta un zeltītajām durvīm. Sieviete vairākas minūtes klusēja. Viņa tikai skatījās caur savas maskas dimantiem rotā­tajām acu spraugām, nopētīdama Agetas sejā katru sīkumu.

- Tev ir meles lūpas, sieviete skaļi ierunājās, lai varētu sadzirdēt cauri karietes riteņu klaudzēšanai. Vai tu, Ageta, melo?

Ageta saminstinājās.

- Dažreiz, vina klusu atteica. Vai tad visi nemelo?

Sieviete pasmaidīja un ieskatījās meitenei acīs.

- Tev ir zagles acis, viņa teica. Vai tu, Ageta, zodz?

- Tikai tad, ja pati to vēlos, Ageta atcirta un paska­tījās uz karietes durvīm, apsvērdama bēgšanas iespēju.

Bet sieviete izstiepa kājas un novietoja tās starp Agetu un durvīm.

- Es negribu, lai tu izkristu no karietes. Sievietes balss bija mainījusies. Vismaz pašlaik vēl ne. Mēs vēl neesam ar tevi beiguši.

- Ko jūs no manis gribat? Ageta jautāja, cenzda­mās palikt mierīga un vēlēdamās, kaut Brigends būtu šeit un pārgrauztu sievietei rīkli.

- Sēdi mierā, klausies un nedomā par lēkšanu laukā un bēgšanu! sieviete pavēlēja. Ja mēs būtu gribējuši tevi nogalināt, tad tas sen jau būtu izdarīts, tu būtu tikai vēl viena ielu klaidone, ko atrastu Temzā bēguma laikā…

Ageta neatbildēja. Karietei šūpojoties uz priekšu un atpakaļ, viņa uzmanīgi nopētīja sievieti. Stipri oda pēc dārga vīna, uzvēdīja anīsa aromāts. Ageta to bija jutusi jau agrāk, kad Bleiks bija atstājis uz galda savu maģisko Absinthium pudeli. Ageta bija noraudzījusies uz tumšzaļo šķidrumu, baidīdamās tam pieskarties. Meitene bija paostījusi vāciņu un sajutusi spēcīgu salda liķiera smaržu, no kuras sāka asarot acis un kura koda degunā. Tagad šī smarža nāca no sievietes drēbēm kā spēcīgs parfīms.

- Uz kurieni jūs mani vedat? Ageta jautāja.

- Netālu. Tev ir drošāk te, iekšā, nekā uz ielas. Es gribu, lai tu redzētu upi. Tas palīdzēs tev runāt. Sie­viete parakājās apmetnī un izvilka sudraba blašķi. Vai tu gribi mazliet iedzert? Tas sasildīs tev sirdi.

Viņa iesmējās un sniedza Agetai pilno blašķi.

Meitene aizgriezās. Viņai nebija nekāda pamata uzticēties šai sievietei.

- Tā nav inde, sieviete noteica, noskrūvēja sud­raba vāciņu un pielika blašķi pie lūpām. Redzi? Vai tu domā, kas es gribu nogalināt pati sevi? Paņem to, mēs būsim draugi uz ilgu laiku. Tev būs jāiemācās man uzticēties, un pašlaik ir īstais brīdis sākt.

Sieviete piedāvāja dzērienu vēlreiz.

- Ja mēs esam draugi, tad kāpēc es nedrīkstu redzēt jūsu seju? Ageta japtāja, piesardzīgi paņemdama blašķi.

- Tas, ko ieraudzīsi, tev var nepatikt. Tomēr būs labāk, ja tu zināsi manu nom de guerre, manu kara vārdu… Tu vari mani saukt par Hezrīnu. Sieviete pasmaidīja, un Ageta redzēja, kā aiz maskas iekvē­lojas viņas acis, spožas kā dimanti. Nu, vai dzersi? Tas nenodarīs tev neko ļaunu, bet piešķirs spēku. Tas atbrīvo prātu, atvieglo dvēseli un sasilda miesu.

Hezrīna apmierināta paraustīja plecus un runādama iesmējās.

Ageta zināja, kas notiks. Nāsīs ieplūda vibrējošs aro­māts. Pirms pielika blašķi pie lūpām, meitene svārstī­jās. Viņa zināja: ja to pagaršos, tad atpakaļceļa vairs nebūs. Viena lāse sasaistīs vinu šai draudzībā kā asinszvērests, ar asinīm parakstīts.

Hezrīna nojauta Agetas domas.

Mēs būsim māsas, es rūpēšos par tevi, un tev nekad vairs ne par ko nevajadzēs raizēties. Es varu atbrīvot tevi no pannām un kastroļiem, no bēršanas un ēdiena pasniegšanas. Viņa vēlreiz pasmaidīja. Es zinu, tev nepatīk, kā viesi uz tevi skatās. Ņem, iedzer uz jaunu dzīvi!

Ageta noskūpstīja blašķi un iedzēra biezo šķidrumu. Kad viņa ieņēma pilnu muti, dzēriens vispirms tinās ap mēli, tad tā aromātiskā un noslēpumainā garša, kuru viņa nespētu aprakstīt, sāka sildīt rīkli. Ageta pirmo reizi atliecās atpakaļ un ieslīga mīkstajā ādas sēdeklī. Kariete šūpoja viņu kā kuģis jūrā, un sildošais šķidrums plūda cauri ķermenim, aizsniedzot katru nervu un pie­pildot katru muskuli un dzīslu ar jaunu dzīvību.

Agetai pāri vēlās skaidra prieka viļņi, un viņa juta sevī dzīvības spēku. Meitene izjuta visaptverošu mīles­tību pret visu, kas apkārt. Viņa ātri iemalkoja vēl, cenz­damās iedzert tik daudz, cik vien spēja ieņemt mutē, un cerēdama, ka tas nekad nebeigsies, ka ikviena lāse pacels viņu arvien augstāk.

Hezrīna apsēdās Agetai blakus, izņēma viņai no rokām blašķi un mazliet iedzēra pati.

- Tu nekad neaizmirsīsi pirmo reizi, kad iedzēri Absinthium. Es to atceros ļoti labi. Tam piemīt maģisks spēks, tas maina dvēseli un atbrīvo tevi kā ērgli gaisā.

Sieviete satvēra Agetas labo roku un iespieda viņas plaukstā savu īkšķi. Kad viņa to saspieda ciešāk, tas sāka kaist. Ageta, kļuvusi nejūtīga pret sāpēm, redzēja, kā no viņas ādas paceļas dūmu strūkliņas un virpuļo gaisā kā purva velniņi. Viņa par to neuztraucās.

- Atceries, Ageta, laime un prieks ir svarīgākas lie­tas par kaut kāda Dieva gribu. Šonakt tu kļūsi pieau­gusi. Šonakt tu dzīvosi sev, nevis tēvam vai Sabienam Bleikam. Hezrīna pacēla Agetas roku sev pie mutes un uzpūta viņas plaukstai. Savā īsajā mūžā tu esi izdarījusi vairāk, nekā vajadzīgs, lai tevi aizstieptu uz Tiburnas karātavām. Es varu tevi no tā paglābt. Zag­šana ir muļķiem, bet tavā priekšā drīz pavērsies jauna pasaule, kura, kā tev agrāk likās, nemaz neeksistē.

- Kas man jādara? Agetai šķita, ka viņa runā sapnī, un meitene nebija pārliecināta, vai vispār ir kaut ko teikusi.

- Drīz vien tu uzzināsi pietiekami daudz. Tas atnāks pie tevis domās iedomu tēls, kurš nekad tevi neatstās, vēlēšanās, kura jāpiepilda, ilgas, kuras nekad nevar apmierināt. Tad tu zināsi, kas darāms, un mēs satiksi­mies vēlreiz… drīz.

Piepeši kariete sagrīļojās un apstājās, izsviežot Agetu no vietas. Sulainis nolēca no bukas un atvēra durvis. Ageta palūkojās ārā uz Londonas ielu blāvo gaismu. Viņa varēja sajust upes aromātu un dzirdēt laivinieku saucienus, meklējot pēdējos braucējus. Naktssargs nosauca, ka pulkstenis ir viens, un Agetai šķita: kamēr viņš klaudzina pa ielu ar savu nūju, viss ir kārtībā.

Londonas tilts, Hezrīna klusu noteica. Tur ir kāds vīrs, kuru tev vajadzētu satikt. Atnāc šurp svēt­dienas rītā, pirms dodies pie Bleika, un atrodi grāmatu tirgotāja veikalu. Viņam ir tas, kas tev nepieciešams.

Sulainis pastiepa roku un palīdzēja Agetai izkāpt no karietes, tad ātri aizvēra durvis un uzlēca atpakaļ uz bukas. Noklikšķēja atslēga, kučieris savilka grožus, un kariete aizdārdināja pa Bišopsgeitas bruģi. Četri melnie zirgi ar bēru galvassegām rikšoja, ar metālu apkaltiem pakaviem šķeļot pret akmeņiem dzirksteles.

Ageta palika viena. Absinthium izgaisa kā dzies­tošs mēness, tā spēks aizplūda, kad Hezrīnas kariete pazuda tālumā. Nakts likās aukstāka nekā iepriekš. Ageta savilka ciešāk plecu lakatu, lai sasildītu drebošos locekļus. Viņa paskatījās uz roku, kas tagad svila kā applaucēta. Plaukstas vidū rēgojās nomelnējis īkšķa iespiedums, kas pārrāva pušu dzīves līniju. Ageta iespļāva rokā un paberzēja zīmi ar īkšķi. Tas dega stip­rāk un acu priekšā palielinājās, veidojot lielas, sarkanas acs formu. Sāpes pulsēja ar katru sirds sitienu. Ageta ātri ietina roku priekšautā, piespieda mitro audumu pie ievainojuma un nedroši sāka soļot no Londonas tilta uz Bišopsgeitu.