Vērmele

10 eņģeļa pieskāriens

Bleika pulsējošajā galvā atbalsojās aukstās, mitrās zemes rakšanas skaņas. Viņš gulēja svaigi izraktā, salmiem izklātā seklā kapā un redzēja, kā pāri melna­jam apvārsnim sniedzas pirmie rudenīgie saules stari. Skaidrajās debesīs ietiecās garā baznīcas smaile, ar tievo akmens pirkstu rādīdama uz komētu, kas karājās debesu augstākajā punktā.

Bleiks nosprieda, ka ir miris un skatās augšup ar rēga acīm. Tomēr sāpes, kas plēsa pušu galvu, un res­nās virves atstātās rievas uz plaukstu locītavām atgā­dināja, ka viņš vēl ir dzīvs. Bleiks mēģināja pakustināt kājas tās atkrita atpakaļ un atsitās pret zārka vāku, uz kura viņš bija noguldīts. Viņš pacēla galvu un ierau­dzīja, ka ir izgreznots ar rožu ziedlapiņām un akmeņozola lapām. Pie zārka sāna atradās liela, beigta suņa ķermenis ar izlauztiem zobiem, mežonīgām acīm un garu mēli, kas bija izkārusies tam no vaļējās mutes.

No pasaules virs Bleika skanēja attālas skaņas. Tur lāpsta, skrāpējoties pa virsmu, kapāja laukā no zemes svaigus kukuržņus. Tikai dažu pēdu attālumā bija dzir­dama dubļaino zemes klunču krišana no lāpstas. Bleiks apsēdās, pārvēla suni uz kapa malu, notrausa no ķer­meņa salmus un mēģināja saprast, kā viņš šajā vietā nonācis.

Viss, ko viņš atcerējās no iepriekšējās nakts, bija gaismas lodes sprāgšana, kad Hezrīna bija aizvērusi spoguļa durvis. Sekundes daļā tā bija uzņēmusi tādu ātrumu, ka Bleikam bija licies viņš tiek izsviests cauri mājas jumtam un iemests debesīs. Šis spožums bija pil­nīgi pārņēmis Bleiku. Katra tā molekula staroja cauri apģērbam, izgaismojot viņa miesu zaigojošā mirdzumā. Tad viņš bija iekritis tintes melnā miegā.

Bleiks pārbrauca ar aukstajiem pirkstiem pāri dzi­ļajām, sarkanajām zīmēm sev uz locītavām un sajuta labajā plaukstā stipras sāpes. Labās rokas pirkstu nagi bija nogriezti dziļi miesā. Prātā uzplaiksnīja iepriek­šējās nakts acumirklīgais uzliesmojums, acu priekšā pavīdēja Hezrīnas tēraudzilās acis un sarkanās lūpas, kas smējās, kamēr viņš locījās sāpēs. Bleiks noklepojās un izspļāva dubļus un salmus. Rakšana apstājās.

- Vai tas esi tu? no augšas bija dzirdama vīrieša balss. Tā bija rupja un liecināja par kautiņiem, kas pie­dzīvoti uz ielu stūriem.

- Tu esi nejēga! sekoja griezīga, bet klusināta atbilde. Nākamreiz, kad redzēsi velnu, pasaki man! Turpini rakt! Vēl viena pēda, un mēs sasniegsim ķer­meni. Labais doktors dabūs šo spēļmantiņu, bet mēs desmit šiliņus.

Vīrietis, mudinādams biedru turpināt rakšanu, ruk­šķēja kā cūka.

Bleiks piecēlās uz ceļgaliem, lai paglūnētu pār kapa malu. Beigtā suņa ķermenis aizslīdēja tālāk kapā un ar skalu būkški novēlās sānus.

Atkal atskanēja balss:

- Es tač' tev teicu! Tā bija vēl spalgāka un nervo­zāka. Mums nevajadzēja to darīt. Viņi pieder pazemei, un mums nav nekādu tiesību vest tos atpakaļ.

Lāpsta ar apņēmīgu cirtienu tika iesprausta zemē.

- Es vairs neraks. Lai tas nelabais patur, kas ir viņa, es negrib', lai viņš nāk pēc manis.

- Roc un domā, ka es tev par to maksāju! Tie ir tikai nakts trokšņi. Nekādu spoku, Dieva un velna vispār nav. Tikai tad, ja kāds piecelsies no miroņiem, mani varēs pārliecināt, ka kāds no tiem eksistē. Tagad roc!

Bleiks dzirdēja, kā miesu iepliķē smaga roka. Viņš lēnām piecēlās kājās un nostājās uz zārka vāka, lūkoda­mies uz baznīcas kapsētu ar ieplaisājušiem kapakme­ņiem un dubļainajām takām. Blāvajā rītausmas gaismā Bleiks ieraudzīja divus vīrus, kas stāvēja pie tikko izrak­tas kaudzes zemes, sajauktas ar puķēm no svaigā kapa. Abiem vīriešiem kājās bija jūrnieku zābaki un mugurā gari svārki. Galvas bija noskūtas un notrieptas ar zilo pretutu šķīdumu.

- Es raks, noteica garais vīrietis ar resno vēderu, paķēris lāpstu. Bet tā būs pēdējā reize. Velns mani vajā par to, ka es apzagu viņu pašu, un no viņa tu neatpirksies.

Racējs paķēra lāpstu izstīdzējušajās rokās ar netī­rajiem nagiem. Svārki bija viņam vienu izmēru par lielu, tie bija novilkti nozagtam līķim, pirms mirušais džentlmenis tika nodots labajam doktoram.

Bleiks aplūkoja kapsētu. Kapu smirdoņa viesa viņā izmisumu un atgādināja par nākotni.

- Labrīt, kungi, viņš teica stingrā, skaļā balsī, cerē­dams pievērst abu vīru uzmanību, vai jūs palīdzētu man izkļūt no šī kapa?

Resnvēderainais vīrs paskatījās zemē, pārliecināts, ka vārdi nāk no koka zārka viņam zem kājām. Otrs atlēca atpakaļ, nebūdams drošs, vai paša ausis viņu neviļ.

- Palīdziet man izkļūt no šīs bedres! Es jums labi samaksāšu, un varat nešaubīties: jūs neaiztiks ne velns, ne Tas Kungs, Bleiks ļoti satraukts uzsauca, ar kājām cenzdamies pa birstošajām bedres malām rausties uz augšu.

Kad viņš mēģināja rast pamatu zem kājām, zemes kukuržņi bungoja pa zārka vāku ar skaļiem būkšķiem.

- Tas ir velns! iekliedzās resnvēderis.

Viņš pasvieda lāpstu draugam un mēģināja bēgt, bet pakrita.

- Tas grib dabūt tavu dvēseli, un par savējo es vispār vairs neatbildu! viņš kliedza, un asaras straumēm plūda tam pār seju.

Garais vīrietis saķēra biedru aiz piedurknes un paskatījās apkārt. Viņš nevienu neredzēja, tikai rītaus­mas pustumsā vīdēja tievas, zilas ēnas.

- Nebēdz, mulki! Bleiks iesaucās. Palīdzi man izkļūt no šejienes! Vai tad tu neredzi, ka esmu dzīvs?

Resnvēderis beidzot ieraudzīja tikai dažu pēdu attālumā no kapa pacēlās nomelnējusi miruša cilvēka seja, klāta ar rožu ziedlapiņām un akmeņozola lapām, un ar salmiem, kas spraucās laukā no viņa svārku apkakles. Līķa rokas ķērās pie kapa klājuma, bezcerīgi cenšoties izglābties no elles katliem. Vīrietis ar visap­tverošu dziņu metās glābties no līķa tvēriena.

Tievais vīrelis paņēma lāpstu un sagatavojās uzbru­kumam.

- Ja tu man nepalīdzēsi, es to aptīšu tev ap kaklu! Bleiks iesaucās, ar skaļu būkšķi ieslīdēdams atpakaļ kapā.

No tikko izteiktajiem draudiem vīrietis pārklājās aukstiem sviedriem. Abi kapu aplaupītāji pagriezās un metās uz kapsētas vārtiem, baiļodamies, vai tiem pakaļ nedzenas pats nelabais.

Bleiks paslīdēja vēlreiz un iekrita uz zārka vāka sagumušajā vilnas kumšķī. Viņš noglaudīja mirušā suņa spalvu. Dzīvnieks viņam nez kāpēc šķita pazīstams. Bleiks zināja, ka ir redzējis šo suni kaut kad iepriekš, un šeit, bedres tumsā, tas bija viņa vienīgais biedrs.

- Ak, sunīt! viņš vaimanāja. Tas, kas tu esi tagad, drīz būšu es. Dzīve ir tik īsa un ciešanu pilna, un tās beigās vēl jāsarunājas ar suni…

Bleiks dziļi un bezcerīgi nopūtās.

Augstu virs galvas atskanēja kāda balss:

- Labāk parunā ar mani\

Bleiks izbijies pastūma suni malā, it kā nokaunējies par tādu sabiedroto, un pavērās augšup, no kurienes nāca balss.

- Kapi nav labākā vieta, kur pavadīt nakti. Ar nāvi mēs varam saskarties arī dzīves vidū, bet šobrīd es nāku, lai izglābtu tevi no šīs ciešanu bedres.

Bleiks sev virs galvas, rītausmas debesu gaismā, ieraudzīja slaida svešinieka stāvu. Tas bija ģērbies melnā un skatījās lejup caur zila stikla brillēm zeltītā rāmī.

- Es izdzirdu tavu balsi un, ieraudzījis bēgam tos divus vazaņķus, nospriedu, ka tie nodarījuši tev ko ļaunu. Viņš plati pasmaidīja. Bet te nu tu esi dzīvs un…

Vīrietis apklusa un paskatījās uz suni, kas gulēja sarāvies kapa malā.

- Tu esi labākā stāvoklī nekā tavs draugs.

- Viņš j-j-jau bija te, Bleiks, celdamies kājās, izstos­tīja. Es pamodos kapā, un viņš… ē… tas… bija man virsū, miris. Baidos, ka tas piederēja manai kalponei.

- Tad esmu ieradies laikā, lai izglābtu tevi no tāda paša likteņa. Divi suņi taču nevar satilpt vienā kapā, vai ne?

Svešinieks pasniedzās lejup, satvēra Bleiku aiz rokas, ar vienu rāvienu pacēla viņu no zārka vāka un izvilka ēnainajā rīta pustumsā. Vīrietis paturēja Bleika roku, atvēra plaukstu un aplūkoja sarkano īkšķa iespiedumu.

- Kāds nelāgs apdegums! Tas nodara ļaunumu ne tikai miesai. Kur tu to dabūji? svešinieks jautāja, paskatījies uz Bleiku.

- Eksperiments. Esmu zinātnieks, tāds kā… Vai mēs varētu vienoties: mani šeit atveda nelaimes gadījums un tā laikā es apdedzināju roku? Bleiks gribēja beigt sarunu un tikt no šī cilvēka prom.

- Tu vari teikt, ko vien spēj izdomāt, bet vai tā būs patiesība? Vīrietis joprojām turēja Bleiku aiz rokas un veda viņu uz vārtu pusi. Tādā vietā kā šī labāk pārāk daudz nerunāt. Es zinu, ka mirušie klausās uzmanīgāk nekā dzīvie.

Svešais stingri turēja Bleiku aiz rokas un kopā ar viņu gāja pa ielām, garām cieši sablīvētajām mājām, kuras ietvēra Svētās Jaunavas baznīcas kapsētu. Bleiks juta, ka viņu ved uz vietu, kuru viņš bija meklējis, un ka šeit, Blekfraiersas pārpildītajos graustos, viņš radīs atbildi. Dažas minūtes viņi brida pa netīrumiem, kāp­dami pāri piedzērušos klaidoņu čulgainajiem ķerme­ņiem. Bleiks pavērās debesīs viņa komēta vēl aizvien staroja tur, dziestošajā naktī.

Svešinieks satvēra Bleika roku vēl ciešāk.

- Tas nav tālu no vietas, kur tu dzīvo, viņš noteica, kad abi pagriezās uz Kondjūtas lauku pusi. Esmu tevi vairākas reizes redzējis Blūmsberi laukumā.

- Es arī tevi esmu redzējis, atbildēja Bleiks, domā­dams, ka nu ir izdevība uzzināt, kas šis cilvēks īsti ir.

Ieraugot pazīstamas vietas, Bleika pašapziņa pie­auga un viņš piebilda:

- Patiesībā esmu tevi redzējis ejam un nākam visne­parastākajā veidā. Man ir radies iespaids, ka tu mani novēro un ka šī satikšanās nav nejaušība.

Bleiks mēģināja izvilkt roku no svešā vīrieša tvē­riena, bet tas neizdevās.

- Es novēroju daudzus cilvēkus, un mana nākšana un iešana ir gaismas triks. Ja es būtu tu, es vairāk interesētos par to, ko slēpju savā mājā, nekā par to, kas mani novēro. Svešinieka balss kļuva zemāka, un ik vārdā skanēja skaidri jaušami draudi.

- Es neturu mājās neko tādu, kas būtu uzmanības vērts. Tikai zaglis varētu mani nodarbināt ar tādām runām. Bleiks atkal mēģināja izrauties, bet viņi palika kā sasieti kopā ar neredzamām saitēm, kuras nevar pārraut.

- Kad mūsu ceļi šķirsies, tad tas tā būs, sacīja svešinieks. Bet pašreiz, doktor Bleik, mums priekšā kopīgs ceļojums, un to ir noteikusi zvaigzne, kuru tu katru nakti vēro.

- Zvaigzne? Es nezinu nekādu zvaigzni. Esmu astro­noms, kabalists. Es meklēju patiesību.

- Tu esi muļķis un diletants un, ja turpināsi nodar­boties ar savu maģiju, tad apdedzināsi ne tikai roku. Tu ieliki roku pūķim mutē, un tā gandrīz aizcirtās. Vīrietis satvēra Bleiku aiz svārku apkakles un ar vienu roku pacēla no zemes tā, ka tas karājās gaisā kā ben­des rokās. Esmu tevi vērojis ilgu laiku, Sabien. Daž­kārt tu man esi sagādājis lielu prieku, bet tagad tava dumjība dzen mani izmisumā. Tomēr tavs liktenis ir paša rokās, bet virve jau savelkas tev ap kaklu un…

Vīrietis apstājās un ieklausījās skaņās, kuras dzir­dēja tikai viņš.

- Drīz, Sabien, lamatas aizkritīs un tu karāsies citā kokā.

- Kā tu mani pazīsti? Bleiks jautāja, rīstīdamies no ciešā rokas tvēriena.

- Es pazinu tavu tēvu un varu teikt, ka esmu jūsu dzimtas sargs, svešinieks ātri noteica, nolaizdams Bleiku zemē.

- Vai manam sargam ir arī vārds?

- Tu vari mani saukt par Ābramu Rikardsu. Šis vārds man ir labi kalpojis, un tu to sapratīsi. Ābrams, pirms uzlika tumšās brilles, vēlreiz ieskatījās Bleikam acīs. Es netērēju laiku cilvēkiem, tāpēc nesagādā man vilšanos, Sabien. Neesmu no tiem, kam drīkstētu likt vilties pat domāsi Man ir savs veids, kā tikt galā ar cilvēkiem, kuri to uzdrošinās.

Bleiks atkāpās no sava sarga un skatījās mīkstajā Kondjūtas lauku zemē. Tur viņš stāvēja notrieptos zābakos, kapa dubļiem klātās drēbēs, norautu svārku apkakli, ar sāpēs pulsējošām roku locītavām. Ābrams bija garš, tīrs un kārtīgs. Viņa melno svārku zeltītā apmale vizmoja pirmajā rīta gaismā. Pāri laukam Bleiks dzirdēja skaļu sarunu. Ābrams ļāva viņam dažus mir­kļus padomāt, iesūkt sevī pēdējās nakts dzirkstis pirms sastapšanās ar saules gaismu.

Tad Ābrams pagriezās un sāka ātri iet skaņas vir­zienā. Tur, no saules pielieto lauku tālākās malas, vējš nesa pāri klajumam skaļas balsis. Bleiks sekoja, nezi­nādams, kāpēc un kas viņu sagaida. Tālumā doktors saskatīja divus mazus bariņus. Cilvēku garās ēnas krita izkaltušajā mālā un zāles kumšķos. Bleiks ātri saprata, ka viņa priekšā norisinās duelis. Viņš dzirdēja, kā sekundanti skaļi strīdas un pieprasa atvainošanos.

Duelanti drūmi stāvēja muguru pret muguru, iegri­muši dusmās un nevēlēdamies atzīt savu vainu. Pistoles bija pielādētas, uzvilktas un paceltas pret debesīm. Tika nomērīti soli uz takas, no kuras vienam ceļš vedīs nāvē vai nu muižniekam ar garajiem, raupjajiem matiem un lauku svārkiem, vai arī dendijam ar iepūderēto parūku un nokrāsotām sarkanām lūpām. Bundzinieks sāka sist lēnu bēru ritmu. Tas kā čuksti atbalsojās pret augsto, balto māju sienām lauku dienvidu malā.

Sekundants baltās zeķēs un garā parūkā izsauca soļus:

-Viens… divi… trīs…

Pie katra skaitļa Ābrams paspēra garu soli, ikviens no tiem bija trīs jardus garš. Bleiks nevarīgi sekoja aiz­mugurē, cenzdamies turēties viņam līdzi.

-Astoņi… deviņi… desmit.

Sekundants apstājās un aizklāja seju rokām, nevē­lēdamies redzēt sava kunga likteni. Abi vīri austošajā rīta gaismā pagriezās viens pret otru. Dendijs parūkā drudžaini notēmēja, viņa roka trīcēja. Jauneklis aizvēra acis un izšāva. Sausais pulveris stobrā uzliesmoja, aiz­dedzinot šāviņu un izsviežot svina lodi no stobra cau­ruma. Muižnieks stāvēja, stingri nostājies, un gaidīja. Lode pašāvās garām viņa galvai un, aizlidojot prom, nokaucās.

Kad šāviena troksnis atbalsojoties aizplūda, iestājās ilgs klusums. Dendijs atvēra acis un paskatījās. Muiž­nieks viņa priekšā pacēla pistoli un ilgi, mierīgi tēmēja. Neviens nepakustējās, tikai pār jaunā, franču zīda svār­kos un kreklā ar švītīgām aprocēm tērptā vīrieša izkrā­sotajiem sārtajiem vaigiem sāka plūst asaras.

Nē! iekliedzās Ābrams.

Viņš lieliem soļiem ātri piesteidzās pie muižnieka, gribēdams apturēt šāvienu.

Ar vieglu pirksta kustību mēlīte tika nospiesta, un atskanēja blīkšķis. Dendijs saķēra krūtis. Viņa ķermeni pārņēma karstuma vilnis, un zaļajā zālē pašķīda košsarkanas asinis. Trieciens pasvieda viņu gaisā un tad nometa zemē.

Ābrams pieskrēja pie cietušā, pacēla viņa pūderēto seju no iesārtās zemes. Viņš ielūkojās tā nedzīvajās acīs. Tās bija iekrāsotas ar melnām acu ēnām, kas saskanēja ar uzkrāsoto skaistumpumpu uz kreisā vaiga.

- Cilvēk, viņš ir miris! Liec viņam mieru! iesaucās muižnieks, izlīdzinādams savus biezos lauku svārkus un noslaucīdams no krūtīm karstos stobra aizbāžņa pelnus. Otrā rokā viņš turēja kūpošo pistoli un dauzīja to pret biksēm, lai iztīrītu pulvera paliekas. Viņš zināja šī aizvainojuma cenu un samaksāja par to ar savu dzīvību. Varbūt esmu no ziemeļiem, bet nekad neatļaušu sev darīt pāri.

- Vai tas bija tā cilvēka dzīvības vērts apmierināt tik banālu vajadzību? Ābrams jautāja, nometies ceļos pie mirušā.

- Mēs tā darām. Jums, ārzemniekiem, to nekad nesa­prast. Vīra gods ir vairāk vērts par viņa dzīvību. Man ir savs lepnums, un par to es esmu gatavs mirt. Jautā­jums bija viņš vai es, un mana pistole uzvarēja.

Muižnieks atdeva pistoli sekundantam un aizgriezās.

- Un jūs aiziesiet un atstāsiet vinu žurkām un su­ņiem, lai tie apgrauž viņa kaulus? Ābrams uzkliedza.

Muižnieks pagriezās un paskatījās uz Ābramu.

- Vai tu, francūzi, gribi dabūt to pašu, ko viņš? Mans pulveris ir sauss, un esmu pārliecināts, ka viņš atstās tev savu pistoli un novēlējumu. Viņš bija ģeķis, izkrā­sots švauksts, traks āksts, kas vairāk domāja par lūpu krāsu nekā par dzīvi. Viņš bija aizvainojums cilvēcei.

Bleiks skatījās uz viņiem kā pienaglots. Nu viņam bija iespēja izglābt savu sargu, bet viņš nespēja neko citu kā vien skatīties uz Ābramu, kurš bija nometies ceļos pie līķa.

- Svins var samaitāt dvēseli, bet Viņš, kurš dod mums dzīvību, spēj remdēt šo kaisli, Ābrams asi atteica muižniekam, kurš lepni tīksminājās par mirušo.

Un tad Ābrams atrāva vaļā mirušā cilvēka kreklu, iegremdēja roku tam krūtīs, apaļajā brūcē, un virzīja to vēl dziļāk. Bleiks skatījās, kā Ābrams satausta ar pirkstiem visdziļākās ķermeņa daļas un tad izvelk roku no asiņainā dobuma, paceļot mirušo švītu no zemes. Ar skaļu šļakstienu asinis izsūcās no dziļā ievainojuma un sāka burbuļot.

Piepeši Ābrams izrāva roku no brūces. Viņš turēja pirkstos lielu, apaļu vara lodi, kas bija sadragājusi den­dija krūtis, un pasvieda to muižniekam.

- Savāc savu indi un pārvērt to zeltā! Nāve ar to nebeigsies! Ābrams apklusa un pavērās apkārt.

Bleiks stāvēja kā zemē iemiets. Abi sekundanti neti­cīgi nolūkojās, kā Ābrams saspiež labo roku cietā dūrē un triec to dendijam krūtīs.

- Dzīvību! viņš iekliedzās tik skaļi, cik vien spēja. Skaņa satricināja zemi, uz kuras viņi stāvēja, un atbal­sojās cauri cilvēku ķermeņiem. Dzīvību šim cilvēkam, nevis nāvi!

Ābrams satvēra mirušo, pacēla to no zemes un nostā­dīja uz kājām. Gaisā izplūda degošas miesas dvaka. Vaļējais krūšu ievainojums svaigajā rīta gaisā sāka pie­pildīties ar sēra tvaikiem.

Muižnieks paķēra no sekundanta zobenu.

- Tā ir burvestība, un jūs abi esat pelnījuši nāvi.

Ābrams ar vienu roku turēja ķermeni paceltu uz augšu.

- Paliec, kur esi, skvair, citādi tu saskarsies ar ma­nām dusmām!

Muižnieks nepakustējās. Viņš iedūra zobena galu zemē tā, ka asmens izlocījās, un sāka kaut ko pie sevis murmināt.

Ābrams ieskatījās mirušajam acīs.

- Ir pienācis laiks dzīvot, viņš ātri noteica, atlaiz­dams to vaļā. Visi stāvēja klusu, neviens neuzdrošinā­jās pakustēties. Mironis šūpojās uz priekšu un atpa­kaļ. Neklausies viņa stenēšanā! Tu vari būt dzīvs un nodzīvot mūžu līdz galam.

Tad miroņa acis atvērās un viņš paskatījās uz Ābramu. Jaunais vīrietis sāka klepot un rīstīties, spļau­dams uz sava slepkavas pusi asinis. Viņš noklepojās vēlreiz, vēl skaļāk, un šļupstošā balsī mēģināja runāt.

Ar vienu ātru kustību muižnieks izrāva no zemes zobenu un cirta ar to dendijam. Ābrams notvēra asmeni rokā un stingri saturēja.

-Viņš ir dzīvs. Un nekas, ko tu teiksi vai darīsi, nespēs vēlreiz atņemt viņam dzīvību. Tavs gods ir nosargāts, bet pār tavu sirdi vēl aizvien valda lep­nums. Viņš cieši turēja zobenu un centās atbrīvot to no muižnieka tvēriena. Tagad ej! Sī ir dzīvības vieta, bet tavs ķermenis ož pēc nāves. Ej!

Ābrams izņēma zobenu muižniekam no rokas un i

nometa to zemē.

- Par to tu man elli redzēsi! muižnieks iekliedzās, dodamies prom un pamādams sekundantam. Neviens cilvēks vai dzirdi? nav izdarījis ko tādu un palicis dzīvs. Kas tu, pēc tavām domām, esi?

- Es esmu tas, kas' esmu. Un tas ir viss, kas tev jāzina, atteica Ābrams. Un elle man ir pazīstama vieta.

Viņš uzlika vienu roku dendijam uz krūtīm un pie­spieda to pie ievainojuma.

- Kas attiecas uz tevi, mans izkrāsotais draugs, tava dzīve nekad vairs nebūs tāda kā agrāk.

Ābrams pavērsās pret Bleiku, kurš stāvēja mēms un vēroja, kā uzplaukst rīts, tad pārlaida skatienu Kondjū­tas laukiem un redzēja, ka sapulcējies ļaužu pūlis.

- Te nav nekā, ko redzēt, Ābrams iesaucās. Tikai neveiksme un cilvēks, kurš neprot šaut.

Dendijs satvēra Ābrama plecu un, slaucīdams no mutes asinis, nočukstēja:

- Es zinu, kas tu esi, un nekad to neaizmirsīšu.