Vērmele

15 dzīvie un mirušie

Sarapuks iebāza Vareno roku svārku kabatā un, kad Kadmuss drudžaini modās no burvestības miega, nometās uz grīdas. Skaļais durvju aizciršanas blīkšķis gaitenī palīdzēja saimniekam ātri atgūties un izcēla no sapņiem viņa īrniekus. Manpurdi kungs pamodās asiņu peļķē. Burvestība visā mājā bija lauzta.

Bleiks trieca cimdoto dūri pa virtuves durvīm un, redzēdams, ka tās ir aizslēgtas, iespēra pa koku. Viņu vēroja neliels pūlītis nogurušu, notašķījušos skatītāju, kas bija iznākuši no ēdamistabas.

- Aizturi viņus, īzak! Bleiks uzkliedza, spārdīdams durvis. Ja kāds no šiem zvērnīcas ērmiem kaut pakus­tēsies, nošauj tos kā suņus, kas viņi arī ir.

- Palīdziet mums! Sarapuks sauca pašā vārgākajā balsī, kādu vien spēja no sevis izdabūt. Viņa kļuva traka, miegā uzbruka pati savam tēvam un aizbēga naktī!

Sarapuks kunkstēja un vaidēja, cerēdams, ka viņa izrāde tiks pamanīta un durvis atlauztas, pirms viņam nāksies atkārtot šo priekšnesumu vēlreiz.

Kāds liels, resns vīrs ar biezu, melnu matu mudžekli un milzīgām rokām ar gariem, netīriem nagiem izlauza sev ceļu no ēdamistabas uz priekšnamu. Viņš ātri novērtēja situāciju un, klausīdamies Sarapuka nāves dziesmā, atkāpās trīs soļus, nostūma malā Bonhemu un Bleiku un metās durvīs kā milzīgs vērsis.

Durvis ieliecās rāmī, bet vēl turējās eņģēs. Vīrie­tis skatījās uz durvīm izvalbītām acīm un savilktām uzacīm. Viņš izslējās pāri pūlim, kas gaidīja nākamo belzienu. Šis milzis bija bārenis kopš dzimšanas, un tagad viņš mitinājās Voksholas dārzos. Pirmajā dzīves nedēļā viņam bija piešķirts to puķu vārds, ar ko bija pilns pītais grozs, kurā viņu atrada. Tagad Kempjēns, cilvēks-lācis, bija pazīstams ar savu lielo augumu, kuplo matu ērkuli un brūnajiem zobiem, kurus viņš bija novī­lējis par asiem ilkņiem.

- Vēlreiz! Bleiks uzsauca Kempjēnam.

- Man ir… klusu nodīca Manpurdi, taustīdamies ap saviem apsējiem.

- Hermeja vārdā, viņu pārtrauca Bonhems, izsit tās durvis!

- …atslēga, Manpurdi pabeidza teikumu, kā zinā­dams, ka viņā neviens neklausās.

No Kempjēna milzīgā vēdera dziļumiem atskanēja rūkoņa. Skaņai atbalsojoties pret sienu apmetumu, viss viņa stāvs vibrēja. Tad viņš metās virsū durvīm un lēcienā ar smagu būkšķi triecās pret koku. Durvis izsprāga no eņģēm, iegāzās virtuvē un sašķīda pār uz koka galda.

Sarapuks gulēja uz grīdas, apvijies apkārt Kadmusam kā liela čūska savam laupījumam. Viņš vaidēja un kauca viltotās ciešanās.

- Paskatieties, ko viņa izdarīja! Sarapuks kliedza.

- Viņa kļuva traka, uzbruka savam tēvam un mēģināja nogalināt mani. Pēc tam viņa slepus aizbēga kopā ar to dīvaini no bēniņiem.

- Ko? Kadmuss pa daļai pie sevis nomurmināja.

- Ko viņa izdarīja?

- Aizbēga! Uzbruka tev, ieslēdza mūs un aizbēga kopā ar radījumu no bēniņiem. Sarapuks māja ar galvu pūlim.

Manpurdi stāvēja telpas stūrī un, turēdams rokā atslēgu, uzmanīgi klausījās.

- Ar ko viņa aizbēga? Bleiks, izlauzies cauri pūlim un pacēlis Sarapuku aiz svārku apkakles, jautāja. Pa­saki man, cilvēk, pirms es esmu tevi nožņaudzis!

- Ageta aizbēga ar to radījumu no bēniņiem, Tegatusu, īrnieku no… Viņš paskatījās uz Kadmusu, cerot, ka tas palīdzēs viņam atrast īstos vārdus.

- Tas cilvēks bija no… Itālijas, Kadmuss noteica.

- Tegatuss izlikās, ka viņam ir spārni. Viņš piederēja pie manas zvērnīcas. Jauns eksemplārs.

- Tātad, Sarapuk, tu gribi man teikt, ka šis Tegatuss aizbēga kopā ar Agetu naktī? Bleiks uzstājīgi nopra­sīja, cieši turēdams Sarapuku aiz apkakles.

- Jā, Bleika kungs. Viņš ir zaglis, viņā nav pilnīgi nekā laba.

-Vai tad, kad tu viņu redzēji, meitenei bija rokās grāmata?

- Grāmata?

-Jā, cilvēk, grāmata. Liela, ar biezām lapām un iegravētiem burtiem uz vāka. Bleiks atlaida tvērienu un ļāva Sarapukam nogāzties uz grīdas.

- A, tā grāmata! Jā, bija gan. Viņa teica, ka to pār­dos. Sarapuks meloja, cerēdams, ka Ageta tiks apsū­dzēta noziegumā.

- Kadmus Lemjēn, tava meita ir zagle, Bleiks pa­vēstīja pāri pūļa murdoņai. Viņa man nozaga kaut ko vērtīgu, un es vēlos to dabūt atpakaļ. Sī grāmata bija man uzticēta, un tā ir vērtīgāka par visu pasaulē. Ja es to neatgūšu, tad tu kopā ar savu meitu karāsies krustcelēs.

-Viņa ir apzagusi arī mani! Kadmuss iesaucās. Kamēr mēs gulējām, viņa mēģināja nogalināt mani un Sarapuku.

- Man ļoti žēl, ka viņai tas neizdevās, Bleiks skarbi atcirta. Es pārmeklēšu visu Londonu, un, ja meiteni atradīšu, man ir nodoms pasargāt viņu no karātavām, iemetot Temzā.

Bleiks kūsāja dusmās. Nemorensis zaudēšana iekvē­lināja viņam sirdi, un dvēselē ielavījās atriebības domas.

- Ageta mani vairs neklausa, Bleika kungs. Viņa jau ir jauna sieviete, turklāt atsitusies savā mātē. Jūs neva­rat mani vainot par to, ko viņa nodarījusi. Paskatieties uz mani esmu sava cietsirdīgā bērna upuris, nevainīgs līdzdalībnieks šajā skarbajā dzīves pavērsienā. Kad­muss paraustīja plecus un pastiepa uz priekšu tukšās rokas.

- Tu pat necenties .aizstāvēt savu bērnu! Tu esi nevarīgs plānprātiņš, kas domā tikai par sevi! Bleiks asi atbildēja.

- Varbūt esmu nevarīgs un plānprātiņš, Bleika kungs, bet viņa daudzkārt ir mani apzagusi un arī citus. Kadmuss parakājās dziļajās kabatās un izvilka pilnas saujas ar sudraba monētām. Paskatieties uz šim! Tās es atradu viņas istabā. Skumji, bet es domāju, ka viņa tās nozagusi jums. Redziet, Bleika kungs, viņa apzog pat savu maizes devēju.

Kadmuss iebēra monētas Bleikam saujā.

- Spēlē spēlītes ar mani, Kadmus? Ceri, ka es izglābšu tevi no karātavām par trīsdesmit sudraba gabaliem?

- Es tikai atdodu to, kas pieder jums, Bleika kungs. Esmu godīgs cilvēks, un mans paša bērns man smagi nodarījis pāri. Kadmuss nolieca galvu un skatījās grīdā. Ja jūs viņu notversiet, es labprāt liecināšu tiesā.

- Tad tu varēsi viņai nest maizi uz Ņūgeitas cie­tumu, pirms viņa nonāks bendes rokās. Bleiks devās uz durvīm.

- Kā liktenis būs lēmis, Bleika kungs, kā liktenis būs lēmis… Kadmuss lēnām atkārtoja.

Viņa prātu vajāja vīzija, kā Ageta ļengani šūpojas karātavās.

Bleiks un Bonhems izlauzās cauri pūlim ārā uz miglainās ielas. īrnieki stāvēja klusēdami un skatījās uz Kadmusu. Cilvēks-lācis savilka uzacis vēl bargāk un paņēma no Manpurdi durvju atslēgu. Sarapuks pie sevis pasmaidīja, un viņa sejā atstarojās sarkano dzirk­steļu mirdzums.

- Laukā, laukā! klaigāja Kadmuss, izvadīdams visus, izņemot Sarapuku, no istabas.

Kempjēns tikko spēja izspraukties cauri durvīm priekšnamā, un aiz Manpurdi kunga, tam izejot no istabas, palika asiņu celiņš. Sarapuks pacēla salauztās durvis un atslēja tās priekšā ziņkārīgo pūlim.

- Ko tu esi izdarījis, Sarapuk? Kadmuss jautāja ar dusmām sejā. Ja Bleiks noķers Agetu, viņu pakārs, un, ja nāks gaismā patiesība, tad mēs ar tevi šūposimies kopā ar viņu. Esmu pastrādājis pietiekami daudz ko nepareizu, kas var mani pazudināt. Man patīk mans kakls tādā garumā, kāds tas ir, un doma par to, ka Erasmuss Divāls tiks man klāt, novilks drēbes un pār­dos tās, lai tiktu pie džina, uzdzen man tirpas.

Kadmuss nervozi noklepojās un sašķobīja seju. Viņš iztēlojās, kā Divāls, Ņūgeitas bende, ar saviem netī­rajiem pirkstiem atpogā viņa krekla pogas un nogriež viņam matu šķipsnu, ko pārdot burvestību vece­nēm, kuras no tiem izgatavos talismanus, kas atvaira bakas.

- Kad tu būsi miris, viņš vēl iedurs tev ar akmeņozola bultu, lai pārliecinātos, ka tu vairs nepiecelsies.

- Tev tā vajadzēja izdarīt ar Zilādaino Denbiju, tad nebūtu jābaidās viņu atkal ieraudzīt, Sarapuks nomurmināja.

- Man nav nekā kopēja ar viņa nāvi. Viņš pakārās pats.

- Savādi, kā cilvēks var pakārties ar rungas sitiena brūci pakausī un sasietām rokām, Sarapuks lēnām noteica.

- Baumas, viss baumas, Kadmuss iebilda.

-Vienkārši palūkojies uz to no citas puses: tu esi

izrādījis sabiedrībai laipnību, atbrīvojis pasauli no trau­cēkļa, izgriezis no dzīves miesas augoni. Sarapuks no satraukuma siekalojās. Viņš bija cilvēks bez dvēseles, zaglis un nelietis. Kuram gan pietrūks šāda radījuma? Viņa tēvs bija pats nelabais un māte ēzeliene.

- Es negribu, lai tu runā sliktu par Denbiju. Viņš bija labs draugs, kaut arī mums bija domstarpības.

- Domstarpības, kas izraisīja… nelaimes gadījumu. Sarapuks saberzēja rokas un, pieliecies tuvāk Kadmusam, runāja klusinātā balsī: Esmu ilgi domājis, Kad­mus. Mēs esam draugi jau labu laiku, bet tagad mūsu kopējais bizness ir sašķobījies. Eņģelis ir aizlidojis, un to būs grūti atrast. Man ir slepena informācija, kas ir mainījusi manas domas par dzīvi un Londonu. Drīz es došos prom, pārcelšos uz ziemeļiem. Tur ir garam labāks gaiss.

Sarapuks pārlūkoja telpu, it kā ieklausoties kādā balsī.

- Ir pienācis laiks mums katram iet savu ceļu, mans dārgais draugs, bet es vienmēr domāšu par tevi.

- Mums bija kopīgi plāni, Kadmuss nikni teica. Mums bija lieli plāni par slimnīcas celtniecību, par bagātības iegūšanu. Vai viss ir mainījies tā dēļ, ko tev pateica tavi draugi?

Sarapuks padomāja, viņa sejā jautās neizlēmība. Viņš glabāja noslēpumu, kas salauza tam sirdi un atstāja rētas prātā, jo bija apsolījis to nevienam neatklāt.

- Ak, ja akmeņi spētu runāt! viņš izsaucās. Ja es varētu tev pateikt, kas tevi un citus šīs mēslu bed­res iemītniekus sagaida nākotnē, tad mana sirds kļūtu vieglāka.

Viņš nopietni paskatījās uz Kadmusu.

- Londonas gaiss nenāk tev par labu. Tev nepiecie­šamas pārmaiņas. Dodies prom, cik ātri vien vari, to es tev saku kā draugs. Tuvojas laiks, kad šie paši akmeņi izkliegs ciešanas un nāvi.

- Caur tavam vēnām runa opija tinktūra, Sarapuk.

Vai tu esi kļuvis traks?

- Labi jau būtu, Sarapuks atteica, satvēris galvu rokās. Ja tas būtu kāds cits, es neliktos zinis, bet tev un tavai meitai, manai mazajai Zivij…

Piepeši virtuvē sagriezās spējš putekļu virpulis. Mēbeles izkustējās no vietas, un šūpuļkrēsls griezda­mies aizlidoja pāri telpai. No galda malas nobruka alvas trauki un pusizdegušās sveces, un uz akmens plāk­snēm pajuka etiķa trauki. Kad galds, neredzamu roku stumts, nodrebēja un sāka virzīties uz durvju pusi, Kadmuss bailēs atlēca malā. Galds pašāvās garām Kadmusam un ietriecās durvīs, aizšķērsojot izeju. Viņiem uz galvas krita pannas, kas bija karājušās uz āķiem pie griestiem, un samazgu spainis lidoja pāri virtuvei kā franču lielgabala lode.

- Kas tas ir? Sarapuks nervozi jautāja.

-Vēl viena debesu trīce. Visa pasaule vaid kā uz dzemdību krēsla, Kadmuss atbildēja.

Tieši šajā mirklī pa gaisu lidoja zupas kauss un ietriecās viņam krūtīs. Turpat līdzās sāka rībēt nažu atvilktne. Tās priekšējā mala tika norauta un iemesta ugunī, piešķiežot grīdu ar sarkanām dzirkstelēm. No atvilktnes, kas bija izklāta ar filcu, Kadmusam garām sāka lidot asi, plakani asmeņi. Tie ietriecās sienā viņam tieši virs galvas. Kadmuss nometās uz grīdas un paslē­pās aiz veļas tovera.

- Tas grib mani nogalināt, Sarapuk! Kadmuss ieklie­dzās. Tā nav debesu trīce, bet gan kāds elles radījums.

Sarapuks slēpās aiz galda, bet Kadmuss uzlēca uz tā un mēģināja atbrīvot izeju. Viņš iebāza pirkstus starp durvīm un rāmi un vilka, cik vien stipri spēja. Koka durvis lēnām sāka padoties, un viņš redzēja no priekš­nama tumšajā telpā ieplūstam gaismas strēli.

- Kempjēn, mēs esam ieslodzīti! Kadmuss, iebāzis roku spraugā, kas bija kļuvusi platāka, sauca.

Te pēkšņi galds ar skaļu blīkšķi atlēca atpakaļ un neiedomājamā ātrumā brāzās uz priekšu. Kadmuss pilnā balsī iekliedzās. Viņš zaudēja pamatu zem kājām un palika karājoties vienā rokā, kas bija iesprūdusi starp durvīm un rāmi.

Iestājās baiss klusums. Pa durvju apakšu virpuļoja auksts vējš, saceļot no akmens grīdas putekļus. Daļi­ņai klājoties uz daļiņas, pamazām izveidojās cilvēka veidols. Vispirms mēteļa aprises, tad pēdas un beidzot neskaidra seja un galva. Sarapuks, ieraudzījis parā­dību, piespiedās pie sienas. Viņš izvilka no kabatas nelielu dunci un ar otru roku pagrāba izkaltētu driģeņu saišķi. Viņš vēl un vēl atkārtoja lāstus mirušajiem un piesauca svētos, lai sevi aizsargātu.

Galds vibrēdams atvirzījās nost no durvīm, un Kad­muss kņūpus nokrita uz grīdas. Viņš pacēla galvu un neticīgi blenza uz vīziju sev priekšā.

Sarapuks turēja nazi, izstieptu pret spoku, un vici­nāja driģeņu zaru uz priekšu un atpakaļ.

- Pazūdi, radījum, atpakaļ tumsas pasaulē, atstāj šo vietu! viņš sauca, nervozi lēkādams no vienas kājas uz otru. Visu svēto vārdā, es pavēlu tev doties prom!

Rēgs, lēnām parādīdamies, izsūca no telpas visu gaismu. Gars nostājās viņiem priekšā, un tā seju klāja tumša dūmaka, kas karājās gaisā. Iegūdams veidolu, tas locījās un drebēja. Beidzot tā sejas vaibsti kļuva skaidri redzami.

Kadmuss pazina garu pēc zilās ādas un tetovēju­miem, kas klāja visu tā miesu. Sirdij dauzoties, viņš gaidīja, kad spoks sāks runāt. Tas bija Zilādainais Den­bijs; un doma par tā augšāmcelšanos stindzināja visus locekļus. Kad radījums vērās viņā ar nedzīvajām acīm, Kadmuss juta, kā asinis plūst pa dzīslām neparastā ātrumā. Šķita, ka Denbijs viņu vēl nesaskata, tikai pārlūko istabu, bet redz to citā laikā.

Sarapuks, paslēpies aiz galda, pārtrauca klusumu.

- Tev neesmu vajadzīgs es, bet gan viņš, Sarapuks uzsauca rēgam, kurš tobrīd dedzīgi skatījās visapkārt.

Denbijam pa miesu lodāja čūska. Tā pašķīra viņa nedzīvos matus, ieslīdēja iekšā pa mēļajām lūpām un lodāja šurpu turpu cauri galvai.

- Es tevi dzirdu, nekrietnais ļaundari, bet nevaru ieraudzīt. Denbijs blenza tumsā. Tava balss man ir pazīstama, bet es īsti nezinu, no kura laika, un nespēju atsaukt atmiņā, no kuras vietas.

- Esmu Sarapuks, doktors Sarapuks. Es biju tavs ārsts.

- Sarapuks… Jā, es atceros Sarapuku. Vienmēr pie­dzēries, nekad ne penija pie dvēseles. Tu nogalināji vairāk cilvēku nekā izārstēji. Arsēns un opija tinktūra ar kāpostu kūku, mārciņa dzīvsudraba pie alus pintes, lai atvairītu ziemas drudzi. Tāds bija Sarapuks.

- Jā, tas atvairīja drudzi, iejaucās Sarapuks.

- Un nogalināja nabaga sievieti, kas to izdzēra. Es viņu labi atceros Helēnu Fūriju. Tas notika Drūrīleinā, Miķeļdienas priekšvakarā. Es skatījos, kā viņa nākamajā dienā rīstās, bet tu biji pārāk piedzēries, lai palīdzētu.

- Ne jau pie manis tu esi atnācis, Zilādainais. Es nekad neesmu tev darījis neko ļaunu, Sarapuks dīca.

- Es skatījos, kā tu mani secēji. Es turējos pie vecās dzīves un atteicos iet prom. Es tiku apburts un aizvests uz pazemes valstību. Kā dzīvē, tā nāvē karājos starp veselību un lāstu.

- Tev, Zilādainais, esmu vajadzīgs es. Kadmuss piecēlās kājās un nostājās spoka priekšā. Es ar tevi nespēlēšos. Nekad neesmu slēpies no tevis dzīvē, tad kāpēc man vajadzētu baidīties no tevis nāvē?

- Cik jauki dzirdēt tavu balsi! Nāve bija šķīrusi mani no tevis, un nu es atkal tevi dzirdu.

- Ko tu no manis gribi, Zilādainais? Nedzīsim jokus!

- Es atnesu tev dāvanu. Bet, tā kā manas rokas ir par vājām, lai to noturētu, tad es pateikšu, kur tā atrodas. Tu nogalināji mani, bet tā arī to neatradi. Redzi, Kadmus, es nojautu tavas lamatas, tāpēc izraku zeltu un noslēpu grāmatveikalā. Pabāzu zem apakšējā plaukta un pārklāju ar grāmatu Micrographia, kur tu to arī atradīsi. Man zelts nav vajadzīgs līķautam nav kabatu. Zilādainais dziļi un skumīgi nopūtās.

- Tu esi atnācis ar dāvanām, nevis ar atriebību… Kāpēc? Kadmuss vaicāja.

- Nāve izārstē no daudziem netikumiem. Es nevaru glabāt rūgtumu. Manā sirdī nav vietas cilvēku intri­gām. Es atdotu visu par gadu un vienu dienu cilvēka veidolā, lai manu ādu varētu skart saule un lai es uz lūpām sajustu džina garšu. Tā būtu atgūta paradīze. Miesas bauda bija vienīgā, ko es pazinu, un tā man tika nozagta. Tad Zilādainais Denbijs paskatījās uz vietu, kur stāvēja Kadmuss. Tev ir bijuši labi gadi, Kadmus. Paņem manu dāvanu un izmanto, jo tas, kas es esmu tagad, drīz būsi arī tu.

No visām pusēm nāca vājas bērnu raudas, it kā tie spēlējoties tiktu mocīti. To balsis tuvojās.

- Mani sargi ierodas pēc manis, Zilādainais noteica un sāka pārvērsties putekļos. Ceru, ka tu, Kadmus, ņemsi manus vārdus vērā. Tu gribēji iegūt naudu dzīvē, tagad vari dabūt to manā nāvē.

Trīs mazas, tumšas figūras izgāja cauri durvīm, it kā tās neeksistētu, un ielenca Denbiju, tad sadevās rokās un dejoja tam apkārt. Tiem nebija vaibstu, tikai mazu bērnu veidoli kā skrejošas ēnas. Pelēkie, lokanie gari dejoja pa apli arvien ātrāk klusas bungu rīboņas pavadījumā. Denbijs sāka izgaist, un atkal viņa ceļu pavadīja vēja virpulis un pannu dārdināšana pa grīdu, un galds vēlreiz tika aizsviests līdz telpas vidum.

Radījumi savienojās vienā un kļuva par skaidras, baltas gaismas lodi, kas virtuves vidū dzirksteļoja un vizmoja. Sarapuks no bailēm nodrebēja. Žilbinošā gaisma iezīmēja viņa sejā garas, tumšas ēnas, un viņš aizsedza acis ar rokām. Kadmuss pacieta gaismu tik ilgi, cik vien spēja, un tikai tad aizklāja seju, lai pasar­gātu acis no spožā mirdzuma. Tad tas vienā mirklī bija pazudis un telpa iegrima biezā tumsā, kuru izgaismoja tikai pavarda uguns un sveces gaisma, kas ieplūda vir­tuvē pa durvju spraugu.

- Vai tu tur esi, Sarapuk? Kadmuss vājā balsī jau­tāja, steberēdams kā aklais, kas cenšas atrast krēslu. Es tevi neredzu, rēgi ir apdedzinājuši manas acis.

Dagda Sarapuks zagšus aizlavījās līdz durvīm, klusu izslīdēja priekšnamā un tad laukā uz ielas.

Dagda, es tevi neredzu, kur tu esi? Kadmuss, klumpačodams pa virtuvi, ietriecās galdā un nogāzās uz grīdas. Palīdzi man, draugs! Palīdzi man!

Tumšākajā telpas stūrī, atspiedusies pret sienu, kāda ēna gaidīja, līdz Kadmuss piesteberēs tuvāk.