Vērmele

14 himera

Flītstrītā bija tik necaurredzama migla, ka later­nas pie veikaliem nespēja padarīt tumsu gaišāku. Ageta ātri skrēja cauri miglai un pārlēca pāri nokautas kazas ķermenim, kas bija iemests notekgrāvī pie miesnieka veikala uz Censerīlainas stūra. Kazas kaulus bija apgrauzuši suņi un cilvēki, kas izsalkumā bija krimtuši jēlo gaļu. Galva bija atmesta uz vienu pusi, it kā gribētu iekost meitenei, kas steidzās garām. Ageta paskatījās uz radījumu, gaidot, ka tas atdzīvosies un dzīsies viņai pakaļ kā nakts pūķis.

Cieši turēdama Nemorensis, meitene juta, ka grā­mata kļūst karstāka. Viņa apstājās un ietina to mētelī, lai neapdedzinātu roku. Tad viņa ievēroja, ka grāmata kļūst arī smagāka un novelk roku. Ageta saprata, ka tai piemīt citas pasaules spēks. Prātā uzplaiksnīja draudu sajūta: šķita, it kā grāmata gribētu apturēt viņas bēgšanu, panākt, lai no katras tuvojošās sejas, ēnas, sānielas viņai uzglūnētu šausmas, un liktu iesviest to notekā.

Meitene traucās pa bruģi uz tēva īres māju, un viņu vajāja kazas rēgs. Tas ik pa laikam pavīdēja domās, pārvēršoties no kazas par lauvu un pūķi.

- Pārtrauciet to! vina kliedza, skriedama cauri vecu vīru pūlītim, kuri bija sapulcējušies uz stūra, lai iedzertu džinu.

Kad meitene steidzās garām, tie smējās un viens ar izkāmējušu roku parāva viņu aiz tumšajiem matiem. Ageta bija pārliecināta, ka grāmata mudina katru, ko viņa satiek, aizkavēt bēgšanu. Ar katru soli tās svars pieauga un miesu svilināja karstums. Vēl vienu soli! Vēl vienu soli, viņa pie sevis nodomāja, skriedama tuvāk durvīm.

No ielas dubļiem Ageta uzlēca uz tikko notīrītajiem īres nama pakāpieniem. Pēkšņi Nemorensis svars trīs­kāršojās un novilka meiteni uz zemes. Viņa sabruka uz pakāpiena, bet vēlāk, iemetusies priekšnamā, saguma, atslējusies pret koka durvīm.

- Brigend! meitene iesaucās, cenzdamās piecelties kājās un pacelt grāmatu.

Neviens nenāca.

- Tēvs, palīdzi man!

Atbildes nebija. Māja neizdvesa ne skaņu.

Atstājusi grāmatu pie pavarda, Ageta ieskrēja vir­tuvē. Kadmuss Lemjēns bija sabrucis krēslā pie dzies­tošās uguns. Istabā izplūda gruzdošas liellopu gaļas smarža. Ageta pieskrēja pie tēva, sagrāba viņu aiz ple­ciem un sakratīja, lai tas pamostos.

- Celies, tēvs! Man tev kaut kas jāparāda, viņa steidzīgi noteica.

Kadmuss nokrācās un par atbildi kaut ko klusi noņurdēja, notrausdams meitas roku no sejas kā mušu. Ageta ieraudzīja viņam pie jostas bēniņu atslēgas. Mir­kli viņa padomāja, tad noliecās un tās atāķēja, un ātri ieslidināja kabatā.

- Vai kāds nevarētu man palīdzēt? meitene sauca.

Virtuves durvis aizcirtās. Ageta saprata, ka telpā ir

vēl kāds. Viņa pagriezās, un tur, tumsā, šūpuļkrēslā sēdēja Dagda Sarapuks.

- Neviens tev nepalīdzēs, jo neviens nevar palīdzēt.

Vini visi ir noburti. Ar manas burvestības un Varenās rokas palīdzību visa māja ir aizmigusi. Sarapuks parādīja uz nocirstu ar vasku klātu roku, kas stāvēja uz kamīna dzegas. Katrs ietaukotais pirksts dega ar smalku zilu liesmu. Tā ir ļoti veca, nocirsta no kāda pakārta cilvēka ķermeņa. Reiz man bija abas rokas, labā un kreisā, bet labo es atstāju kādam tuvam draugam. Mani vienmēr ir pārsteidzis tās spēks; tā nekad nav mani pievīlusi. Visi gulēs tik ilgi, līdz es nopūtīšu liesmu, un tad viņi pamodīsies, it kā nekas nebūtu noticis.

Sarapuks šūpojās uz priekšu un atpakaļ un pie sevis ķiķināja.

- Kāpēc tad jūsu burvestība neskāra mani? Ageta jautāja un pārlūkoja istabu, meklējot glābšanās iespēju.

- Kad tika raidīta burvestība, tevis te nebija. Es nepārbaudīju tavu istabu, jo mēs ar tavu tēvu bijām aizņemti augšstāvā ar viņa viesi.

- Tegatuss! Ko jūs viņam izdarījāt? Ageta ieklie­dzās.

- Tātad tu pazīsti eņģeli? Neuztraucies, šobrīd viņš vēl ir dzīvs, bet tas nebūs uz ilgu laiku. Sarapuks paspēra lielu, melnu maisu sev pie kājām. Tas šķita mīksts un viegls. Spalvas. Viņš ir izģērbts, noplūkts

un sasiets kā Ziemassvētku tītars. Te ir katra vina zel-

»

tīto matu šķipsna, katra cirta un spalva. Zāles visiem dzīves gadījumiem, jauniem un veciem. Un man prieks no to pārdošanas.

Sarapuks uzsmaidīja meitenei.

- Pēc tam es samalšu viņa kaulus eņģeļa miltos un sameklēšu viņa iekšās dvēseles pirmsākumus, un, ja neatradīšu dvēseli eņģelī, tad nav nekādu cerību, ka tā būtu mums, mirstīgajiem.

- Un tāpēc jūs viņu nogalināsiet? Ageta jautāja, acīm meklēdama kādu ieroci.

- Es viņu nogalinātu arī mazāka iemesla dēļ. Dau­dzus gadus, meklējot cilvēka dvēseli, esmu aplaupījis kapus un uzšķērdis miroņus, esmu ilgojies nē, klie­dzis pēc tāda radījuma. Sarapuks klabošiem zobiem palūkojās uz Agetu ar sīku smaidiņu, kas ielauzās viņa garajā, kalsnajā, baltajā sejā. Varbūt tu gribētu man šajos meklējumos piebiedroties? Man vienmēr ir bijis vajadzīgs asistents, un tu esi acij tik tīkama.

- Un kāds man no šīs savienības būs labums? Ageta piesardzīgi apvaicājās.

- Tu dzīvosi kā lēdija, un tev nekad vairs nevajadzēs strādāt. Tev pašai būs kalpone, kas izpildīs tavas pavē­les mājas darbos. Doktors Sarapuks un viņa kundze dzīvos mājās un izklaidēsies… Sarapuka seja no šīs domas, kas bija pārņēmusi prātu, staroja. Mēs varētu dzīvot jaunajā Londonā. Man ir draugi, kuru augstais stāvoklis drīz vien kļūs vēl augstāks.

- Tie karāsies Tiburnas karātavās ar virvi ap kaklu, tik augstu jūsu draugi tiešām nonāks. Varenas šarla­tāna idejas!

- Ne vienmēr viss paliks, kā ir. Tuvojas zvaigzne, kas atnesīs mums jaunu nākotni. Londona tiks sagrauta, to pagājušajā naktī pavēstīja mani draugi. Viņi grib uzcelt jaunu zelta pilsētu, lielisku, spēcīgu un brīvu no žurkām un salašņām. Sarapuks saberzēja rokas. Es esmu daļa no viņu plāniem. Iedomājies vecais doktors Sarapuks sēž pie viena galda ar sev līdzīgajiem!

- Jūsu draugiem ir slikta gaume. Es neļautu jums ēst no vienas bļodas pat ar manu suni, Ageta dzēlīgi atteica.

Sarapuks pabružāja zodu.

- Kas attiecas uz to radījumu, kur tas ir?

Pirms atbildēja, Ageta padomāja.

-Viņš ir aizgājis. Laiku pa laikam viņš aiziet, bet vienmēr atgriežas, meitene bažīgi atbildēja, cenšoties, lai seja nenodod viņas patiesās izjūtas.

- Nu, ja tā, tad man nav, no kā baidīties. Tavs tēvs ir apburts, suns ir prom, un tu esi manā varā… visa, bez izņēmuma. Sarapuks piecēlās no krēsla un piegāja pie meitenes.

Ageta ar visu spēku pēkšņi pacēla galdu un pagrieza to pretī Sarapukam. Miltu maiss pašķīda uz grīdas, un visapkārt pacēlās baltas vērpetes. Sarapuks metās viņai virsū pāri galdam, bet Ageta paslēpās aiz tēva un tad uzgrūda viņa krēslu Sarapukam. Kadmusa Lem­jēna ķermenis uzkrita Sarapukam un ar savu svaru piespieda viņu pie aukstās akmens grīdas. Ageta stei­dzās uz durvīm, bet Sarapuks saķēra viņu aiz potītes.

Viņš turēja meiteni tik cieši, ka viņa juta tā ledainos pirkstus ieurbjamies dziļi miesā.

Ageta pamanījās ar vienu roku satvert durvju kaula rokturi un ar visu spēku centās atbrīvoties no spēcīgā tvēriena. Sarapuks turēja viņu stingri un, griezdams zobus, mēģināja atbrīvot otru roku, kas bija iesprostota zem Agetas tēva šņākuļojošā ķermeņa.

- Es tevi nelaidīšu vaļā! Sarapuks elsoja, pastipri­nādams tvērienu. Tagad padodies, meitēn! Padodies man!

Viņš vilka sevi un Kadmusu pa akmens grīdu tuvāk Agetai.

Kad Sarapuks atbrīvoja otru roku un saķēra ar to Agetas kāju, viņa bija spiesta atlaist durvju rokturi. Miesā ieurbās dubultīgs tvēriens. Meitene paķēra pude­līti, kas stāvēja uz pavarda malas, un svieda šķidrumu vajātājam sejā. Sarapuka acis apsvilināja stiprs etiķis, un viņš iekliedzās. Vīrietis atlaida Agetu un mēģināja noslaucīt no sejas šķidrumu, bet meitene skrēja uz durvīm.

- Sadedz, Sarapuk! Sadedz par to elles ugunīs! viņa nokliedzās, tad aizcirta aiz sevis durvis un elsodama apstājās priekšnamā.

Ageta pasniedzās virs durvīm un paņēma no koka aplodas dzelzs atslēgu. Viņa aizslēdza durvis un no­meta atslēgu priekšnamā. Tā šķindēdama nokrita uz akmens grīdas un ieripoja žurku alā stūrī pie kamīna.

Nemorensis atradās gaitenī un iesūca no uguns pēdē­jās dzirksteles. Ageta pāris soļos šķērsoja priekšnamu un mēģināja pacelt grāmatu no grīdas. Bet Nemorensis karstums svilināja viņai ādu pārāk stipri, lai to varētu izturēt. Ageta dzirdēja, kā Sarapuks otrpus virtuves durvīm cīkstas ar guļošo tēva ķermeni. Viņa ielūkojās ēdamistabā. Katrā krēslā gulēja kāds viesis. Daži bija iegāzušies ēdienā, jo bija aizmiguši ciešā miegā vaka­riņodami, citi bija saritinājušies uz grīdas kā peļu pie­ēduši kaķi pie uguns. Manpurdi kungs sēdēja pie garā galda saites, kas klāja viņa jēlās zīmes, bija attinušās un sakritušas uz grīdas samudžinātas drēbes kaudzē. Ageta noraudzījās, kā no brūces viņam uz rokas sūcas bieza, sarkana asins lāse. Tā plūda viņam pa ādu un notecēja no pirksta.

Dusmās Ageta iespēra grāmatai un skrēja uz kāp­nēm. Atvērusi guļamistabas durvis, meitene izdzirda, kā māte skaļi krāc, viņa bija pārāk cieši aizmigusi, vai nu piedzērusies, vai apburta. Piepeši gaisa tempe­ratūra strauji kritās un Agetai pār muguru pārskrēja auksti drebuļi. Viņa pagriezās pret kāpnēm, kas veda uz bēniņiem, un ar acīm meklēja Zilādaino Denbiju. Pret sienu atspiedies, tur gulēja tikai kāds īrnieks, ietinies savā mētelī un izbāzis no tā apakšas netīros zābakus. Meitene paspēra dažus soļus līdz kāpnēm un lēnām kāpa augšā, līdz nonāca pie aizslēgtajām durvīm. Viņa izņēma atslēgu, ātri pagrieza to slēdzenē un iegāja istabā.

Tegatuss sēdēja, saslēgts ķēdēs, noskūtu galvu, asi­ņainā tērpā. Viņa rokas bija saistītas kopā un klēpī pilēja asinis. Nu Ageta savām acīm redzēja, ko viņas tēvs un Sarapuks izdarījuši.

Eņģelis pacēla acis un mēģināja viņai uzsmaidīt.

Dzirdēju, kā tu sauci palīgā, bet nespēju piecelties un aiziet. Nedomāju, ka tu gribēsi mani šādu redzēt.

- Es satiku Sarapuku, un viņš man pateica, ko darīs ar taviem matiem un spārnu spalvām, Ageta klusu noteica.

- Viņi apgrieza man nagus tik dziļi, ka tie asiņo. To darīdami, viņi smējās. Eņģelis apklusa un nelaimīgs paskatījās uz Agetu. Esmu kritis no savas godības, esmu kritušais eņģelis. Atrodos šeit tāpēc, ka to gri­bēju. Es iemīlējos sievietē, kuras dzīvību biju sūtīts sargāt. Es apmaldījos viņas acīs un aizmirsu, kas esmu. Es tikai nesapratu, ka viņa man ir uz mūžiem zaudēta, jo pieder radījumam, kurš vēlas mūs visus iznīcināt.

Tegatuss nodārdināja ar ķēdēm pa koka grīdu.

- Es domāju, ka eņģeļi stāv ārpus viņa varas, bet pat mēs varam iekrist tā lamatās.

Ageta klusu ierunājās:

- Tev jābūt stipram, Tegatus. Es atradu grāmatu. Es aiznesīšu to savam draugam uz Londonas tiltu. Man vajadzīga tava palīdzība.

- Es nespēju palīdzēt pats sev, eņģelis atteica. Viņš apstājās un ieklausījās. Sarapuka kungs cenšas izkļūt no virtuves, es dzirdu, kā viņš dauza durvis.

Ageta neņēma šo piebildi vērā.

- Es vēlos, lai tu nāc līdzi pie mana drauga Tadeuša. Viņš ir cilvēks, kas spēs palīdzēt mums abiem. Mei­tene paņēma atslēgas. Ar vienu no šīm noteikti var atslēgt tavas ķēdes.

Ageta sameklēja mazu bronzas atslēdziņu, uz kuras bija iegravēti sīki burtiņi valodā, ko viņa nesaprata. Izņēmusi no kabatas Ormuza kristālu, viņa aplūkoja rakstīto un izlasīja vārdus skaļi:

- Eņģeļi, kuri atsakās no savas godības, tiks turēti tumsā, saistīti ar mūžīgām ķēdēm līdz pastarajai tiesai.

Ageta paskatījās uz Tegatusu.

- Ko tas nozīmē?

- Tas ir brīdinājums man pat tad, ja tu mani atbrī­vosi no šīm nāvējošajām ķēdēm, es neizglābšos. Būšu saistīts līdz pat pastarajai tiesai. Es visu nodevu, un šī ir mana alga.

- Vai nav vēl kāds veids, kā izglābties? Ageta jautāja.

- Tikai doties atpakaļ un meklēt piedošanu, bet es esmu aizgājis pārāk tālu, lai atgrieztos. Viņš palūko­jās uz Agetu un ieraudzīja tai rokās vizuļojošo Ormuza kristālu. Kur tu to dabūji? Es līdz šim esmu redzējis tikai vienu tādu.

- No Tadeuša, meitene lepni atteica. Viņš teica, ka tā ir īpaša dāvana man.

- Tadeušs ir gudrs vīrs, es labprāt ar viņu satiktos.

- Viņš man lūdza dabūt grāmatu, un es to atradu, Ageta piebilda. "Atnes man Nemorensis, un tu pada­rīsi Tadeušu par laimīgu cilvēku," tā viņš sacīja, un tieši to es vēlos padarīt viņu laimīgu.

- Tev Tadeušs patīk, jo viņš ir laipns pret tevi?

- Grāmatnieks ir laipns, kluss un domīgs. Viņš teica, ka pagatavos vakariņas, banketu, kā viņš to nosauca, un mēs kopā vērosim saullēktu.

Ageta ielika atslēgu slēdzenē un pagrieza. Važas viena pēc otras nokrita Tegatusam no rokām viņš bija brīvs.

Eņģelis piecēlās kājās un izstaipīja rokas.

- Sarapuks laužas durvīs, viņš sacīja, it kā zinātu, kas notiek virtuvē. Ja tu gribi no šejienes aizbēgt, tad labāk dosimies prom tūliņ.

- Ātri! iesaucās Ageta, saņēmusi viņu aiz rokas. Tev vajadzēs aizņemties drēbes no mana tēva ista­bas. Ja iziesi uz ielas šādā izskatā, visi domās, ka tu esi no trakomājas, un nogādās tevi tur atpakaļ, pirms tu paspēsi pāriet ielai.

Skrienot lejā pa kāpnēm Tegatusam pie rokas, meite­nei nebija bail no Zilādainā Denbija. Šķita, ka viņa būtu bez svara un viņu neskartu Zemes pievilkšanas spēks.

Viņi nonāca pie tēva istabas, un Ageta pagaidīja ārpusē. Viņa bija teikusi eņģelim, lai paņem labākos zābakus, kādus var atrast, garos svārkus un biezo zie­mas kreklu. Kadmuss šo apģērbu glabāja īpašiem gadī­jumiem kad sekoja zārkam vai atzīmēja kāda drauga nāvi. Viņam patika bēres ar smalkajiem zirgiem un garo ekipāžu, ar raudošo atraitni un sērojošo suni, kas pavada nelaiķi. Bēres bija tā vērtas, lai uzpostos.

Tegatuss ātri pārģērbās un iznāca pa durvīm, smal­kajos svārkos, kruzuļotajā kreklā, franču zābakos un vilnas auduma biksēs izskatīdamies no galvas līdz kā­jām pēc angļu džentlmeņa. Ageta pasmaidīja.

Kad viņi izgāja priekšnamā, Tegatuss ieraudzīja uz grīdas pie uguns Nemorensis. Tās lappuses kūpēja no karstuma. Neminstinādamies viņš viegli pacēla grā­matu un iebāza to cieši padusē.

- Pār to vajag valdīt, eņģelis noteica. Nemoren­sis spēj sajust domas uņ izmanto tavas bailes. Ja tu to pieļauj, grāmata ņem virsroku pār tevi un izstrādā ar tavu iztēli visādus jokus.

- Bet tā taču ir tikai grāmata!

- Nemorensis ir maģijas sirds, tā nozagta no debe­sīm, un tur tai jāatgriežas. Tegatuss šķita stipri mainījies. Viņa smaragdzaļās acis spīdēja kaislē, kādu Ageta nebija iepriekš redzējusi, viņa soļi bija kļuvuši mērķtiecīgi un balss atguvusi spēku.

- Es vēlos, lai tu aizved mani pie sava drauga, eņģelis sacīja, pieiedams pie virtuves durvīm. Paliec mierā, Sarapuka kungs! Ja tu nebeigsi dauzīt durvis, es ieiešu iekšā un noraušu tev no galvas ausis un izraušu no mutes mēli. Es gribu, lai tu apsēdies un gaidi, līdz māja atbrīvosies no burvestības, ko tu tai esi uzlicis. Vai tu mani saprati?

Sarapuks beidza dauzīt durvis.

- Tas ir nokārtots. Tegatuss pievērsās Agetai. Ejam laukā uz ielas, un lai zvaigžņu starojums mūs svētī!

Viņi atstāja māju un pagriezās uz Flītas upes pusi. Biezā migla aizvien vēl ķērās pie māju sienām, aizse­dzot naksnīgās debesis. Aizmugurē pie īres nama dār­dot apstājās kariete. Ageta un eņģelis paslēpās manu­faktūras preču tirgotavas durvīs un nolūkojās, kā no karietes izlec Bleiks un Bonhems un metas cauri mutu­ļojošajai miglai iekšā mājā.

Ageta, juzdamās vainīga, paskatījās apkārt. Pirmo­reiz dzīvē viņai bija kauns. Šķita, it kā meli būtu ierak­stīti viņai sejā un nekas nespētu tos apslēpt. Viss, ko viņa bija slēpusi tumsā, tagad tika atsegts gaismā, kas staroja no eņģeļa.

- Kas tie ir? Tegatuss vaicāja, aizsedzis meiteni ar garo mēteli, kad viņi aši soļoja uz Londonas tilta pusi.

- Šonakt mana kunga mājās Blūmsberi parādījās kāds radījums. Viņš izskatījās pēc cilvēka ar ozollapu seju un ādu kā slapja zeme. Tas oda pēc meža, un tā acis spīdēja kā uguns. Radījums gribēja mani apturēt un atņemt Nemorensis. Viņi to nošāva, un es aizbēgu ar grāmatu. Man vajadzēja tā darīt.

- Tā nav tavējā un nepieder arī viņam. Nemorensis ir pravietojumu grāmata; tā nav domāta cilvēka acīm, jo noslēpumi, kurus tā sevī ietver, sniedzas tālu pāri ļaužu saprašanai.

- Es zinu, ka tā vēsta par komētu, kas tuvojas Zemei. Dzirdēju, kā Bleiks runāja par to pēc debesu trīces. Komēta atrodas tur, augstu virs mums. Ageta rādīja cauri miglai.

- Vai viņš nosauca komētu vārdā? Tegatuss bažīgi jautāja.

-Vērmele… Viņš teica, ka to sauc par Vērmeli. Runājot viņas lūpas drebēja.

- Tad mums ir ļoti maz laika. Mūsu likteni apzīmogo katra stunda. Kad debesu pūķis pienāks tuvāk, visu zemi un gaisu pārņems trakums un tiks palaisti vaļā tādi spēki, kādi nav redzēti kopš laiku pirmsākumiem. Es lūdzos, lai tavs draugs Tadeušs būtu cilvēks, kurš var mums palīdzēt.