Vērmele

5 zaudetie spārni un parūkas

Kadmuss Lemjēns sēdēja pie garā galda un negri­bīgi skatījās dziestošajās dzirkstelēs. Dagda Sara­puks bija atgāzies lielā koka krēslā pie kamīna. Krācot viņam pa garo, tievo zodu tecēja putojoši balti burbuļi. Pēkšņa vēja pūsma dzenāja pa ēdamistabas akmens grīdu putekļus un nopūta sveces, kas izgaismoja telpu no kamīna dzegas.

- Tu neesi runājams, Sarapuk, Lemjēns norūca. Džins guldzēja viņam kaklā kā krupis, kas ievelk gaisu. Domāju, ka tu vismaz neaizmigsi, iekams es pabeigšu stāstīt.

Sarapuks turpināja gulēt, viņa galva mētājās no vie­nas puses uz otru, it kā to traucētu sapņa mokošās vīzijas.

- Tā ir varena lieta, ne no šīs pasaules. Tā var izcelt tevi no šīs dzīves bedres ar asinssūcējiem un utīm, asinsizliešanām un bakām.

Lemjēns papliķēja viņam pa roku, tad noņēma no ādas asinīm piesūkušos uti ar tādu precizitāti kā cil­vēks, kas to darījis jau tūkstošiem reižu.

- Es pat atnesu tev pierādījumam spalvu.

Lemjēns, dzērumā neveikli taustīdamies, izvilka

no svārku kabatas garu, baltu spalvu. Viņš turēja to paceltu zaigojošajā uguns gaismā un skatījās caur balto skaistumu, kas istabas tumsā mirgoja kā krāšņums no citas pasaules.

- Es tev prasu, kāds ir labums noslēpumam, ja tas jāpatur pie sevis? Te es esmu, vienkāršs pavārs, kam pieder vecs īres nams, un tomēr mājas augšā, noslēgts no visas cilvēces, man glabājas tāds skaistums, kādu pasaule nekad agrāk nav redzējusi. Bet kam es to varu rādīt? Kam varu palielīties? Tāda ir problēma ar noslē­pumiem no tiem nav nekāda labuma, ja tos nedrīkst izpaust.

Sarapuks par atbildi pusmiegā murmināja kādas aizmirstas dziesmas vārdus:

- "Mazgā mani ar izopu… lai es varētu atkal kļūt tīrs… Mazgā mani, un es tapšu balts kā visbaltākais sniegs…"

Lemjēns nodrebēja, it kā būtu sadzirdējis runājam rēgu. Viņš paķēra no kamīna malas kruķi un trīs reizes iebikstīja ar to Sarapukam krūtīs.

- Beidz buldurēt! Lemjēns iesaucās. Mani no tā drebuli krata. Tās ir baznīcas runas, un tur tās lai paliek!

Sarapuks izslīdēja no krēsla un novēlās uz akmens grīdas. Viņš pieķērās pie koka rāmja kā slīcējs pie virves.

- Āāā! Kas! viņš gārdza, kad ceļgali atsitās pret akmeni. Garš ceļš… tik daudz kas aizmirsts… tas nāk atpakaļ, nāk atpakaļ… Tas vajā mani naktī, suns dzenas man pakaļ…

Sarapuks ātri pamodās no sapņa un tupēja Lemjēna priekšā uz ceļiem, it kā grasītos viņu pielūgt.

- Es to redzēju, Kadmus, un vārdi mani neglābs. Dzirdēju, kā tumsā skan tā soļi, jutu tā elpu sev uz kakla. Tas radījums ir palaists vaļā un grib mani apēst. Beidzamie vārdi elsojot iesprūda viņam rīklē, un acis pildījās asarām. Pasaki, ka aizstāvēsi mani, Kadmus! Būsim viens otram kas vairāk nekā žūpoša­nas biedri! Tu esi mans vienīgais draugs, un ar katru nakti suns tiek man tuvāk.

- Bet tas ir tikai sapnis, tumsas neprātība. Tev nav, no kā baidīties. Lemjēns sagrāba koši balto spalvu kā senu burvju zizli. Paskaties, tā tevi aizsargās!

Viņš dedzīgi pastiepa spalvu uz Sarapuka pusi.

- Tā pieder eņģelim. Jaukākajam radījumam, kādu tu jebkad esi redzējis. Tas nācis pie mums no debesīm uz spārniem, un tagad tas ir manējais.

- Izskatās pēc gulbja. Man bija pietiekamā dau­dzumā eņģeļu spalvu, rabīna krustu gabalu un pūķu zobu. Pasaule ir pilna ar tādām lietiņām. Tās visas var nopirkt par gineju kopā ar apgalvojumu, ka tās ārstē visus. Sarapuks nikni saberzēja rokas, it kā gribētu no tām nokratīt kādus neredzamus netīrumus. Tu esi mans draugs un tagad arī biznesa partneris, bet eņģeļa spalvas nav tas, ko es no tevis gaidu. Karaliska­jos dārzos ir tūkstošiem gulbju ar plikām pakaļām, kas demonstrē savas sārtās pēcpuses, un neviens no tiem nav atdevis nevienu eņģeļa spalvu!

- Ak tā! Lemjēns nikni un neapmierināti izsaucās. Taču šis nav kāds zvērnīcas triks, šis eņģelis ir tikpat reāls kā tu. Esmu redzējis to radījumu savām acīm un izrāvis šo spalvu viņam no spārna savām rokām. Pie cilvēka muguras nevar būt piestiprināti gulbja spārni. Tas ir eņģelis!

Sarapuks pielēca no krēsla un, saķēris spalvu, pa­vērsa to pret sveces gaismu. Viņa acis aplūkoja katru sīko zelta šķiedriņu, kas, saspiestas kopā, blāvi mirgoja. Spalva izskatījās pēc vērtīga cēlmetāla un bija savam lielumam neticami smaga. Sarapuks ielika spalvu ugunī, cerot, ka tā sadegs un atklāsies Lemjēna krāp­šana. Spalva pat neapgruzdēja. Tā liesmā vizmoja zeltīti balta. Sarapuks ielika to plaukstā, lai pārbaudītu svaru, bet grumbainajā sejā atspoguļojās viņa domu gaita.

- Kas to izgatavoja? Sarapuks jautāja, izbrīnā sa­raucis vienu uzaci.

- Domāju, tas, kurš radījis mūs visus, atteica Lem­jēns.

- Muļķības! Kādreiz es tam ticēju, bet, tāpat kā dau­dzas citas lietas, arī mana ticība tika nozagta. Tagad es ticu tikai tam, ko redzu savām acīm, un nekam citam. Kad atradīšu ko tādu, kas liecinās par citu pasauli, tad atkal tai ticēšu.

Sarapuks dauzīja ar spalvu pa galda malu, un pie katra sitiena tā vibrēja un rezonēja. Sākumā skaņa bija tik augsta, ka nebija sadzirdama, bet tad, sitieniem pastiprinoties, tā skanēja ausīs kā sikspārņu pīkstieni.

- Tā ir ļoti savāda lieta, Lemjēns sacīja, paņem­dams spalvu. Vai tagad tu man tici?

- Ja es varētu redzēt to radījumu, tad noticētu. Gadiem esmu meklējis slepeno vietu, kur mājo dvēsele. Esmu pētījis visu rasu mirušo anatomiju, meklējot, kur slēpjas dvēsele. To nevarēja atrast ne smadzenēs, ne iekšās. Tās apmešanās vieta nav arī sirds, un varētu domāt, ka dvēsele nemaz neeksistē. Bet visu mainītu eņģeļa, īsta, dzīva eņģeļa parādīšanās. Vai tu tādu radī­jumu zini? Sarapuks nepacietīgi taujāja, un viņa acis katrā Lemjēna kustībā meklēja kādu slēptu mājienu.

- Es varu tev to parādīt…

Auksta vēja brāzma nograbināja istabas logus un uzpūta uguns izdegas, un tieši tajā brīdī noklaudzēja ārdurvis.

Lemjēns raidīja Sarapukam skatienu, kas lika viņam apklust.

- Kas tur ir? viņš nokliedzās gaitenī. Kas mūs tur modina tik vēlā stundā? Līdz rītam ēdiena nebūs!

- Es aizkavējos, tēvs, Ageta atteica. Mani aiztu­rēja Bleiks, un ceļš no Blūmsberi bija pārpildīts ar cil­vēkiem, kuri gaidīja vēl vienu zemestrīci. Vai tu redzēji jauno mēnesi?

Meitene, paslēpusi roku svārkos, runāja ātri, cerot mainīt sarunas tematu.

- Iešu uzreiz gulēt, viņa uzsauca no gaiteņa.

- Esi jau par lielu, lai sasveicinātos ar savu veco tēvu, Ageta? Ienāc un pasaki mums arlabunakti! Kad­muss teica.

Ageta apstājās istabas durvīs. Viņa uzsmaidīja tēvam un pamāja ar galvu Sarapukam.

- Ejot pa krastmalu, tev, Ageta, vajadzētu būt uzma­nīgai. Tā ir vieta naktsputniem un ielasmeitām, nevis tādām jaunām, smukām meitenēm kā tu. Sarapuks uzmeta viņai skatienu.

- Tam, kas aiztiktu manu Agetu, vajadzētu būt dros­mīgam cilvēkam, piebilda viņas tēvs. Vai arī muļ­ķim. Viņa spēj dot spēcīgāku belzienu nekā jebkurš nekaunīgs kauslis.

Lemjēns pacēla dūres, attēlojot kautiņu.

- Nāc, Ageta, parādi viņam savu labo āķi! Aizvāc šo lamzaku no mana tuvuma! Lemjēns sparīgi dunkāja gaisu.

Ageta palika stāvam pie durvīm. Viņa noslēpa labo roku tēva skatienam, negribēdama, lai tas ierauga apdeguma zīmi uz plaukstas.

- Es labāk iešu gulēt. Šodien esmu pietiekami strā­dājusi, meitene strupi atteica.

- Nāc šurp, meitēn! Lemjēna tonis kļuva uzstājīgs. Nāc, pacīnies ar savu večuku!

Zinādama, ka vaļā netiks, Ageta iegāja istabā, turē­dama labo roku aiz muguras. Viņa negribēja skaidrot, kā radies apdegums uz rokas.

Trulā sāpe atgādināja par Hezrīnu, karieti un Absin­thium. Viņa pienākuma pēc viegli iebelza tēvam ar kreiso roku, cenzdamās netrāpīt un cerēdama, ka otru roku viņš nepamanīs.

- Ar izjūtu, meitenīt, sit pa īstam! Kadmuss savilka dūri. Uz priekšu, meitenīt, tu vari to labāk!

Viņš belza pa gaisu ar tādu sparu, ka Ageta atlēca nost.

Instinkts un ilgie cīņu gadi lika viņai reaģēt ātri. Neko nedomādama, meitene belza ar dūri tēvam pa vienu sejas pusi. Viņš smiedamies atzvēlās atpakaļ.

- Es tev teicu, ka viņa prot kauties! Lemjēns, atme­tis aizsardzības pozu, dziļi ievilka elpu. Mana Ageta ir īsta cīnītāja. Es viņai iemācīju sevi aizsargāt taupīju žagarus un lutināju.

No šiem vārdiem un ievainojuma sāpēm Ageta sa­viebās.

- Vai kaut kas nav kārtībā, meitēn? Tev grūti iebelzt savam večukam? Kadmuss paskatījās uz Sarapuku un iesmējās.

Ageta saķēra roku, aizturēdama asaras.

- Es apdedzināju roku ar sveci, viņa sacīja. Tā uzkrita man uz plaukstas.

- Ļauj man paskatīties, iejaucās Sarapuks. Esmu ārsts, varu palīdzēt.

Pirms meitene paspēja iebilst, viņš paspēra divus soļus, saķēra viņas roku un atlieca pirkstus, atsedzot sveces gaismā plaukstu. Viņam pretī vērās acs formas jēlums, no tumši melnās līnijas ap asinssarkano centru sūcās zaļas gļotas.

Sarapuks ātri aizgrieza roku, lai Agetas tēvs to nere­dzētu.

- Turi to apsietu, īpaši naktī, un nerādi nevienam! viņš nočukstēja, aplicis meitenei roku un pievilcis sev tuvāk. Un turies pa gabalu no vietas, kur to ieguvi. Viņi gribēs no tevis vairāk, nekā tu spēj iedomāties.

- Kas tur ir? Ļauj man paskatīties! Lemjēns asi uzkliedza. Viņa ir mana meita, man vajadzētu zināt.

- Tur nav, ko zināt, Kadmus. Viņai tā jātur aptīta un to nevajag nevienam rādīt, pat tev ne. Ageta ir apdedzinājusi roku; viņai tā jāapsaitē un nevajag darīt neko tādu, kas situāciju padarītu sliktāku. Sarapuks paskatījās uz meiteni. Kā tavs ārsts iesaku aptīt to ar drēbi un iet gulēt. No rīta tu jutīsies labāk. Es tev atnesīšu kaut ko pret sāpēm.

Ageta pavērās tēvā. Pēc tā skatiena viņa saprata: tēvs zina, ka viņu māna.

- Labāk dari, kā saka dakteris Sarapuks, un ej gulēt. No rīta es tevi pamodināšu. Tagad pazūdi!

Ageta, šūpodama roku, izgāja no istabas. Lemjēns aizcirta aiz viņas durvis. Būkšķis atbalsojās visā mājā.

- Tāda jezga ap vienu apdegumu, Dagda! Vai esi pār­liecināts, ka tur nav kas cits? Lemjēns jautāja.

- Protams. Esmu redzējis daudzus apdegumus, un šis ir tipisks. Tagad pastāsti man, kā tur ir ar to eņģeli! Ar to nu tiešām var izcelties liela jezga.

- Vispirms iedzersim un pagaidīsim, līdz skuķis tiek pie miera. Tad es tevi aizvedīšu uz vietu, kura ir tik tuvu debesīm, cik vien mēs jebkad varam nokļūt, Lemjēns atbildēja.

Ageta aizvēra durvis telpai, kurā viņa mitinājās kopā ar māti. Tā bija maza un šaura, un tajā bija tikai divas gultas ar novazātiem zirgu astru matračiem. Pie mātes gultas dega svece, izstarojot blāvu gaismu, kurā istaba šķita auksta. Meitene klusu pārgāja pārblīvēta­jai telpai, cenzdamās izvairīties no samazgu spaiņa un miltu maisa, kurā bija ieviesušies parazīti, tad nometās ceļos uz gultas un atgrūda vaļā stingro loga rāmi. Tas ar čīkstoņu atvērās un ielaida istabā svaigo Londonas gaisu. Sienas iegrima spožajā mēness gaismā.

Māte miegā vaidēja, un roka bija pastiepusies uz džina blašķes pusi, kura atradās uz galdiņa viņai bla­kus. Lemjēnas kundze gulēja kā liels, ūsains ronis, kas izmests krastā uz oļiem. Viņas galva svaidījās no vienas puses uz otru. To ar ķermeni savienoja garš kakls, pazūdot naktskrekla kruzuļos. Istabu piepildīja griezīga krākšana. Laiku pa laikam to pārtrauca apslā­pēti vaidi. Viņa vicinājās ar rokām, it kā notrausdama iedomātus zirnekļus.

Ageta pavērās ārā zvaigžņotajā naktī. Debesis tagad bija spožas un skaidras. Apakšā ietvi klāja migla, kas, lauzdamās uz upi, vijās pa ielām kā garš, balts pūķis. Meitene palūkojās uz māti; līdz ar pulksteņa tikšķiem cēlās un krita sega. No viņas nāsīm aukstajā istabas gaisā izplūda garaiņi. Gārgšana, kas nāca no mātes plaušām, un viņas drebēšana miegā neļāva Agetai aiz­migt. Meitene gaidīja, vērodama katru mātes elpas vil­cienu, un pat cerēja, ka viens no tiem būs pēdējais.

Pievienojoties mātes krākšanas nerimstošajai kakofonijai, sienā skrabinājās žurkas. Ageta saritinājās zem biezās segas un aizvēra acis, cerēdama, ka sāpes mitē­sies, un gaidīdama, kad prātu pārņems vēlēšanās, kuru bija solījusi Hezrīna. Viņa atminējās greznās karietes mīkstos ādas sēdekļus, Hezrīnas saldi smaržīgo aro­mātu un smalkās drēbes. Tā bija pasaule, kas atradās tālu no viņas ierastās dzīves. Šo pasauli viņa tagad vēlējās un bija ar mieru darīt visu, lai to sasniegtu.

Māte skali nokrācās, un katrs viņas nāsu radītais troksnis izslēdza jebkādu iespēju iemigt. Ageta vēroja melnās ēnas, kas zīmējās uz notraipītās sienas. Mei­tene aizvēra acis, gaidīdama rītausmu, un prātā ienāca tā svešinieka seja, kuru viņa bija satikusi Holbornā.

Maziem cilvēkiem vajadzētu skatīties, kur viņi iet, vīrietis teica zemā balsī, īpaši, ja viņi to jau ir darījuši iepriekš.

Ageta pacēla acis. Tumšajā ēnā svešinieks izska­tījās arvien garāks un biedējošāks. Viņa melno cepuri pluinīja vējš, kas pūta no upes. Prātā ienāca doma par cīnīšanos, bet rokas un kājas sapnī bija stīvas, un viņa nespēja pakustēties.

- Tā nav laba doma, klusu noteica svešinieks. Tava seja ir saistīta ar sirdi, un tavas acis pavēsta to, ko dvēsele nespēj noslēpt.

Viņš pastiepa roku.

- Kāpēc tu no manis baidies? Tu nezini, kas es esmu.

Ageta nespēja parunāt, vārdi iesprūda kaklā. Viņa

pastiepa roku, lai satvertu vīrieša roku. Ietve vilka mei­teni sev klāt, un viņa krita. Garām zibēja sejas, viņai klāt ķērās rokas un rāva aiz garajiem matiem, bet virsū krita skrandaini līķi.

Pēkšņi atskanēja garš, dārdošs vaids. Ageta pieķērās pie segas un ar būkšķi novēlās uz cietās koka grīdas. Māte skaļi krāca. Ārpus istabas bija dzirdami soļi, kas uzmanīgi lavījās pa kāpnēm. Meitene ielēca atpakaļ gultā un pārvilka pāri sejai segu.

Durvis ar čīkstoņu pavērās, un tās pieturēja gari, tievi pirksti. Gulēdama zem mitrās segas, no kuras nāca pelējuma dvaka, Ageta juta, ka uz viņu skatās, bet neuzdrošinājās pakustēties.

- Guļ kā zīdaiņi, nomurmināja tēvs un pagriezās, lai atstātu istabu.

- Labi, ka viņas nezina, kas tev tur augšā, Kadmus. Nav labi, ja ir pārāk daudz noslēpumu, Sarapuks aiz­rautīgi nočukstēja.

Ageta ieklausījās soļos. Kāpjot augšup pa šaurajām, stāvajām kāpnēm, tēvs sarunājās ar Sarapuku. Meitene dzirdēja, kā nogrāb durvju ķēde un noklaudz smagā atslēga. Tēvs atradās pārāk tālu, lai saklausītu, ko tas saka. Cauri dzīslām plūda nogurums, un drīz vien viņu atkal pārklāja miega tumšā sega.

- Nekad nevar būt par daudz piesardzības, Dagda! Lemjēns teica, aizslēgdams bēniņu durvis un pagriez­dams atslēgu. Man nākas viņu turēt, pieslēgtu pie grī­das ar dzelzs ķēdēm. Pārdevējs teica, ka viņš ir ātrāks par putnu un aizbēgs vēl divreiz ātrāk.

Lemjēns izveda Sarapuku cauri vēl mazākai, tumšā­kai telpai, kuru apgaismoja tikai vāja gaismiņa.

- Tātad šī ir tava zvērnīca? Sarapuks jautāja, kad acis bija apradušas ar tumsu.

- Mans īpašais eksemplārs! Par to es samaksāju bargu naudu, Lemjēns atteica.

- Cerēsim, ka viņš ir īsts, nevis aplipināts ar gulbja spalvām!

Lemjēns atvilka netīro aizkaru.

- Mans mazais eņģelis! viņš lepni izsaucās.

Sarapuks ievilka elpu, neticot savām acīm. Viņa

priekšā stāvēja vīrietis zeltaini sudrabotās drēbēs bez vīlēm un šuvēm, ar mirdzošām tresēm. Tam bija spē­cīgs žoklis un tumša āda. Košzaļās acis mirgoja kā smaragdi.

- Ļoti jauks eksemplārs, bet es neredzu spārnus. Sarapuks pavicināja rokas, it kā grasītos lidot.

- Tas ir īsta eņģeļa skaistums. Es reiz vienu redzēju Pikadili zvērnīcā. Tam bija milzīgi spārni, kas spiedās cauri linu kreklam. Viņš pat varēja tos savicināt, bet neviens neredzēja ādas siksnas, ar kurām spārni bija piesieti pie cilvēka ķermeņa. Pēc sešiem mēnešiem tas parādījās atkal, šoreiz kā kentaurs ar zirga pakaļkā­jām. Tomēr cilvēki nesaprata… Bet mans eņģelis ir īsts, un tā spārni ir tikpat skaisti kā viņš pats. Lemjēns viegli noglāstīja radījuma seju.

Šķita, ka eņģelis nemana viņu klātbūtni. Tā ska­tiens bija cieši pievērsts durvīm, seju klāja dziļu skumju izteiksme.

- Vai viņš runā? Sarapuks satraukti jautāja.

- Dažreiz viņš runā, bet neguļ un neēd. Viņš tikai blenž grīdā. Tikko ieradies, viņš mirdzēja, āda spīdēja gandrīz kā nospodrināts varš, spārni bija spoži balti, bet tagad… Viņš kaut kā ir zaudējis gribu, viņā kaut kas ir mainījies.

- Arī manī kaut kas mainītos, ja būtu jādzīvo tādā vietā kā šī, Sarapuks piebilda drebošiem pleciem. Viņš izskatās pēc cilvēka. Es biju cerējis ieraudzīt eņģeli.

- Viņš patiešām ir eņģelis, tas nav nekāds triks vai joks. Zem šī linu krekla atrodas pāris vissmalkāko eņģeļa spārnu, kādus vien Londona ir redzējusi, Lem­jēns aizrautīgi runāja.

Viņa acis nemierīgi šaudījās apkārt, un viņš pabru­žāja lampu, kas stāvēja līdzās galvai.

Sarapuks ievēroja, ka radījums ir pieslēgts pie grī­das ar zeltītām ķēdēm. Tās bija savienotas ar metāla stīpām un apliktas ap abām spēcīgajām bronzas krāsas plaukstu locītavām.

Lemjēns saķēra linu svārkus un pacēla tos augstu gaisā.

- Lūk, arī spārni! Spārni, ar kuriem var lidot! Eņģeļa spārni! īsti spārni! Runādams Lemjēns smējās, un viņa acis šaudījās pa radījuma muguru, vēl aizvien neticot redzamajam. Pārsteidzošākais ja viņš vēlas, spārni var izspraukties cauri drēbēm un kļūt trīsreiz lielāki.

Spārni bija pieplakuši pie ķermeņa. Tie bija ērgļa spārnu lielumā ar zeltīti sudrabotām spalvām, kas mir­goja kā sveces gaisma. Sarapuks ar acīm meklēja siks­nas, ar kurām tie būtu piestiprināti pie muguras. Viņš pastiepa roku un pataustīja aiz spārniem, pārmeklē­dams radījuma muguras apslēpto daļu. Pēkšņi eņģelis savicināja spārnus, un sekundes daļā tie atsprāga vaļā, aplejot Lemjēnu un Sarapuku ar sīku sudraba dzirk­steļu lietu. Lemjēns palaida vaļā eņģeļa svārkus. Drāna nokrita pāri spārniem, it kā to tur vispār nebūtu. Abi vīrieši atlēca atpakaļ pārsteigti par redzēto.

Eņģeļa spārni piepildīja mazo istabu un pacēlās pāri radījumam kā mirdzoša pāva aste, katru spalvu greznoja košzila acs. Sarapuks paslēpa seju rokās, jo kvēlojošā baltā gaisma viņu gandrīz apžilbināja. Viņš caur pirkststarpām nolūkojās uz spārniem, kuri pul­sēja arvien spožāk. Visa istaba bija iegrimusi zeltītā mirdzumā. Tad, tikpat pēkšņi kā parādījies, mirdzums nodzisa un istaba atkal iegrima tumsā, kuru izgaismoja tikai viena svece. Radījums sadrūmušu seju apsēdās, viņa acis pievērsās tarakānam, kas rāpoja pa netīro grīdu. Šķita, it kā no viņa novārdzinātā, ķēdēs sakaltā ķermeņa būtu aizplūdis.viss spēks.

Sarapuks centās palikt mierīgs, bet domas prātā skrēja kā trakas.

Tu nedrīksti viņu nevienam rādīt. Pasaule kļūs t-t-traka no šī s-s-skata, viņš izstostīja. Asinis pulsēja viņa sejas sīkajās vēnās, un sirds ar katru sitienu smagi dauzījās. Es tavā vietā, Kadmus, viņu pārdotu kādam, kurš to varētu izmantot ar lielu efektu. Kādam, kurš varētu piekļūt viņa spēka pašiem pamatiem, kādam…

- Kā tu, Dagda? Tādam kā tu? Lemjēns pārtrauca drauga runas plūdus. Viņš nav pārdodams ne tev, ne kādam cita. Es viņu izrādīšu dāmām un kungiem par gineju… un būšu bagāts cilvēks.

- Viņš ir eņģelis, Kadmus, īsts eņģelis. Viņu vajag pamatīgi izpētīt. Man ir elektroniskais akumulators, mēs varētu paskatīties, kas notiks, kad viņu elektrizēs. Tās varētu būt labākās zāles pret viņa melanholiju! Sarapuks aizrautīgi iesaucās.

- Apklusti! Te ir īrnieki, kuri par fārtingu pārgriezīs viņam rīkli, un tie ir tik stulbi, ka nogriezīs viņam spār­nus un pārdos kā gulbja spalvas. Lemjēns izstūma Sarapuku no istabas. Viņam nav vajadzīgas nekādas šarlatānu zāles, viņš ir mana nākotne un arī tavējā, ja tu to vēlēsies, bet ar maniem noteikumiem.