Vērmele

6 malus maleficiaĻaunuma ļaunums. ( Latiņu vai.)

Malakinas kundze gāzelēdamās gāja pa garo gai­teni. Visā mājā kaitinoši atbalsojās klauvēkļa klaudzināšana pa misiņa plāksni. Iedama sieviete dus­mīgi sēca un ar priekšauta malu trina nost no resna­jiem, sārtajiem vaigiem melnos sodrēju traipus. Gai­tenī blāvoja dūmu plīvurs no viesistabā tikko iedegtās uguns. Dūmi ar pūlēm lauzās laukā pa šauro skursteņa caurumu, kuram priekšā bija notupušās vārnas.

- Vakardien! Viņi grib, lai viss būtu noticis jau vakar! viņa noteica, steberēdama uz durvīm.

- Durvis, Malakinas kundze! Vai jūs varat atvērt durvis? no observatorijas lejup vēlās Bleika balss. Tas ir Bonhems un pārējie. Palūdziet, lai viņi pagaida viesistabā.

Malakinas kundze pamāja ar galvu un bez elpas kaut ko pie sevis nomurmināja. Viņa atbultēja durvis un ielaida iekšā nakti. Pirms sieviete paspēja bilst kādu sasveicināšanās vārdu, Bonhems nostūma vinu no ceļa un ienāca priekšnamā. Viņam sekoja divi vīri smalkās parūkās un garos svārkos.

- Doktoram Bleikam patiktu, ja jūs viņu pagaidītu viesistabā, teica Malakinas kundze, ievilkdama plau­šās auksto nakts gaisu.

Bonhems neko neatbildēja. Vezdams svarīgos ciemi­ņus uz viesistabu, viņš likās loti uztraukts. Bonhems paostīja gaisu un savilka pieri. Viņam cieši pa pēdām sekoja mazs, tievs vīrelis. Istabas griestus klāja biezi, balti dūmi. Tie karājās gaisā un koda acīs.

- Viņš vēlas, lai jūs pagaidītu šeit, atkārtoja Mala­kinas kundze un aizcirta durvis, cīnīdamās ar dziņu ieslēgt viņus tur uz visiem laikiem.

Viņa mēģināja pasmieties, bet plaušas bija bojātas no ilggadējās drēbju balināšanas tvaikiem, un viņa spēja tikai noklepoties.

Sabiens Bleiks skrēja lejā pa kāpnēm, pieturēdams savu mazo austrumniecisko cepurīti. Zilie zīda rītasvārki plivinājās kā buras, kuģim virzoties pilnā gaitā. Malakinas kundze sagrīļojās, atgāja nostāk, lai kāds viņu nenogrūstu no kāpnēm virtuvē.

- Kungi! Bleiks skaļi iesaucās, vēl pirms atvēra dur­vis. Kāda nakts mūs sagaida! Viss ir sagatavots un…

Viņš atrāva viesistabas durvis, un gaitenī izlauzās dūmi.

- Mani draugi, viņš turpināja, negaidīsim šeit! Zvaigznes jau parādās, un šonakt es jums demonstrēšu kaut ko tādu, kas pārsteigs pat lielāko ciniķi.

Bonhems izkāpa no dūmiem maigajā, pienainajā gai­teņa sveces gaismā. Pārējie viesi izlīda no viesistabas kā rēgi no kapa.

Bleiks sveicināja, katru nosaucot vārdā.

- Jītsa kungs… Lord Flemberg… Lūdzu, nāciet! Viņš sasita plaukstas un pasmaidīja. Negaidīsim ilgāk; tas, ko mums vajag redzēt, drīz pacelsies no debesu dziļumiem.

Tad viņš pagriezās un pamāja pārējiem, lai tie seko viņam augšup pa kāpnēm.

- Es ceru, ka tas nevilksies pārāk ilgi, Bleik, pie­klājīgā balsī sacīja Jītss un ar pirkstiem izbrauca cauri garajai, plānajai bārdai. Mani gaida kāršu galds. Nesa­protu, par ko sacelta tāda jezga. Bonhems nelokāmi palika pie tā, ka mums jānāk šonakt. Kā traks!

- Lai Dievs mūs sarga no vājprāta un trakonama! ātri atteica Bleiks. Ja man ir taisnība, tad tas, ko jūs šonakt redzēsiet, var ievadīt daudz saprātīgāku laik­metu, nekā jūs jebkad esat redzējuši šajā trakonamā, ko sauc par karalisti.

Bleiks apstājās uz kāpnēm un pagriezās pret abiem vīriem.

- Pirms ejat tālāk, man jums kas jālūdz. Tas, ko šonakt redzēsiet, ir noslēpums, kuru nedrīkst izpaust līdz īstajam laikam. Citādi, Jīts, tas kļūs par ķērienu nevis zinātnei, bet gan skandālu lapai, kuru sauc par avīzi. Pēc trim dienām jūs varēsiet ziņot visai pasaulei, ko šonakt redzējāt. Vai piekrītat?

Jītss skatījās grīdā un domīgi nobrauca ar garajiem, tievajiem pirkstiem pa margām. Viņš pastiepa uz Bleika pusi putekļaino pirkstu.

- Netīrumi! Tie ir it visur, un mans darbs ir pastāstīt par to pasaulei. Karaļiem un vergiem, bagātajiem un nabadzīgajiem. Neviens nevar no tiem paglābties. Ar tiem ir pilnas ielas un mūsu prāti, un es esmu šeit, lai atklātu to pasaulei.

- Jā, un tiem, kuri pērk London Chronicle, viņu pārtrauca Bonhems. Jūs piekrītat viņam, vai ne? Ja atbilde ir pozitīva, mēs ejam tālāk, ja ne, es nolidināšu jūs pa kāpnēm, un varēsiet iet un spēlēt kārtis ar savām ielasmeitām.

Jītss pagriezās un izslējās pāri Bonhemam. Tas bija milzīgs vīrs ar biezām, rupjām uzacīm, tēraudzilām acīm un cīkstoņa stāvu. Jītss nebaidījās ne no viena.

- Ko tu darīsi, Bonhem? Kur tu mani nolidināsi? Viņš satvēra Bonhemu aiz apkakles un ar vienu roku pacēla gaisā. Vai tu gribi lidot? Tu vari būt pirmais zinātnieks, kurš izbaudīs lidojuma brīnumu.

Jītss pacēla Bonhemu vēl augstāk un turēja virs kāpņu ailas.

- Bonhem, es atrodos šeit tāpēc, ka saožu labu stāstu, un spēlēšu jūsu spēli tik ilgi, cik man vajadzēs.

Jītss iesmējās un nometa Bonhemu uz kāpnēm.

- Kungi, turpināsim! Zvaigznes negaidīs, un mums tik daudz kas jāpārrunā un jāredz.

Bleiks ātri soļoja pa pēdējo kāpņu posmu augšup uz observatorijas telpu.

Lielais misiņa teleskops slējās pret naksnīgajām debesīm. Tas bija noregulēts uz pašu augstāko debesu slāni, kur tās bija vismelnākās un tām netika cauri blāvā gaisma no Londonas ielām. Tālu lejā ritēja ierastā dzīve, neko nezinot par notikumiem, kas risinās augšā.

- Nāciet iekšā! Bleiks satraukts aicināja. Pienā­ciet tuvāk, un es paskaidrošu, ko jūs tūliņ redzēsiet.

Bleiks runāja ar Jītsu, it kā tas būtu vienīgais, kurš jāpārliecina. Viņš zināja, ka Bonhems un lords Flembergs ticēs, lai ko viņiem stāstītu. Tie bija Karaliskās biedrības vīri un labi pazina Bleiku. Pārliecināt Jītsu bija vitāli svarīgi viņš varēja pavēstīt pasaulei par Bleika komētu. Dažas minūtes Bleiks runāja par savu atklājumu, sparīgi soļodams pa istabu, vicinādamies ar rokām un rādīdams uz debesīm. Sapulcējušies klausī­jās klusēdami. Pat Jītss stāvēja un vēroja katru Bleika kustību, ieinteresēts, ko viņš teiks.

- Redziet, kungi, tas var nozīmēt beigas… Dzīvības beigas no šejienes līdz Parīzei. Vai arī komēta var paiet garām Zemei un apbērt mūs ar kosmiskajiem akme­ņiem. Kā to pavēstīt pasaulei, lai visi nekļūtu traki vai nepakārtu mani kā meli, ja izrādītos, ka esmu kļūdī­jies? Bleiks pārtrauca runāt un paskatījās uz vīriem.

- Kā tad jūs zināt, ka tā ietrieksies tieši šeit? Jītss, plūkādams bārdu, atturīgi vaicāja.

- No komētas augstuma debesu austrumu daļā un no planētas griešanās, dalot to ar attālumu, ko komēta nogājusi līdz šim, var secināt, ka tā vai nu ietrieksies Zemē, vai arī paies tai garām piecas jūdzes virs mūsu galvām. Jebkurā gadījumā postījumi būs nekad iepriekš neredzētos apmēros.

- Kas notiks, ja komēta ietrieksies Zemē? lords Flembergs bažīgi jautāja.

- Nevaru būt pilnībā pārliecināts, bet zinu, ka pēc divdesmit dienām vai nu mēs vēl atrādīsimies šeit, vai arī Cīpsaidas putekļi būs sajaukušies ar mūsu kau­liem. Bleiks piegāja pie teleskopa. Ir pienācis laiks jums palūkoties pašiem. Tur gan ir mākonis, bet komētu var redzēt. Tā nāk ar katru dienu tuvāk, daudz tuvāk.

Lords Flembergs pagājās uz priekšu un caur tele­skopa lēcām paskatījās uz briesmoni, kurš brāzās cauri kosmosa dziļumiem uz viņu pusi. Telpā bija iestā­jies pilnīgs klusums. Svece mirgoja vējā, kas pūta no atvērtā loga, un salti, kā lēns bēru gājiens atbalsojās zirgu pakavu duna, tiem klaudzinot pa ielu.

Jītss nepacietīgi mīņājās, gaidīdams savu kārtu. Viņš rakņājās pa svārku kabatām, izmezdams uz grīdas saplēstas papīra strēmeles un ar kurpes papēdi klau­dzinādams pa vaļīgu grīdas dēli. Beidzot lords Flem­bergs atgāja no teleskopa. Jītss ieraudzīja, ka viņa sejai pārslīd savāda izteiksme. Viņš piegāja pie aparāta, lai ielūkotos kosmosā.

Jītsa priekšā atradās ātri lidojoša sarkanbaltas gais­mas lode, dūres lielumā; tālumā stiepās tās garā aste. Žurnālistam tā atgādināja sprāgstošu zvaigzni, kas karājās uz melnā debesu audekla, tāpat kā Londonas tilta gaismas plīvoja oktobra dūmakā virs upes.

- Vai tā ir komēta? Un tās dēļ visa šī jezga? Cilvēk, tā taču atrodas aiz debesu loka! Kā jūs varat par to uztraukties? Jītss izsaucās zemā ziemeļnieka balsī.

- Ja jūs kaut nieku interesētos par zinātni, tad tas jums liktos visnotaļ svarīgi, atbildēja Flembergs, pirms kāds cits paspēja ierunāties. Redzot komētas astes formu, ir skaidrs, ka tā nāk mums virsū. Jūsu darbs ir pavēstīt šīs ziņas pasaulei, bet ne patiesību… Tas varētu būt par daudz, lai cilvēki saprastu, un mēs nedrīkstam satraukt Londonu, var izcelties revo­lūcija.

- Ko tad, jūsuprāt, man sacīt? "Atklāta komēta, nakts priekšnesums, lai apgaismotu Londonu"? Es zinu, vēl labāk: "Karstākā parādība kopš Lielā ugunsgrēka, un tā ierodas tieši pie jūsu sliekšņa!" Vai jūs gribat, lai es uzrakstu tādu virsrakstu? Kurš var pateikt, vai kaut kur nav vēl kāds muļķa zinātnieks, kas tieši šobrīd vēro debe­sis un grasās pavēstīt pasaulei to, ko jūs nevēlaties tai darīt zināmu? Jītss dusmīgi raustīja savu garo bārdu.

- Tieši tāpēc jums nākamajā pirmdienā jāpublicē paziņojums, ka Bleiks atklājis komētu, Flembergs, piegājis pie loga un aizvilcis aizkarus, noteica. Pastās­tiet, ka tā paies garām Zemei un ka es esmu apstiprinā­jis Bleika aprēķinus! Karaliskā biedrība saka…

- Karaliskā biedrība, tas burvīgais nejēgu un šarla­tānu apkopojums! Apžilbināsim viņus ar jaunu zinātni! Vai to jūs vēlaties no manis? Jītss jautāja. Paska­tieties, kas notika iepriekšējā naktī! Viena trīce, un tāds tracis! Tika nogalināts vairāk nekā simt cilvēku. Izskaidrojiet man to! Kas to izraisīja? Kāpēc Londonas suņi kļuva traki? Neviens no jums nevar dot atbildi. Zinātne, mani dārgie draugi, ir bijusi nolikta svaru kausos un atzīta par vieglu. Jums visiem vajadzēja turpināt taisīt zeltu no vara. Vai tā tas viss nesākās? Daudzi nojums ir slaveni brīnumdari.

Jītss piegāja pie durvīm, pagrūzdams Bonhemu nost no ceļa.

- Jūs dabūsiet savu stāstu, Flemberg, bet es gribu zināt, kas notiek, un, ja komēta mums trāpīs, mana kariete būs pirmā, kas trauksies pa Ziemeļu ceļu laukā no šīs smirdošās pilsētas. Tagad atvainojiet, man ir neatliekamas darīšanas.

Jītss aizcirta durvis un brāzās lejā pa kāpnēm. Varēja dzirdēt, kā viņa smagais stāvs nodārdina pie katra pakāpiena un aizvirzās pa priekšnama grīdu. Kad viņš izgāja pa ārdurvīm, atskanēja skaļš būkšķis.

Zinātnieki stāvēja blāvajā sveces gaismā un skatījās cits uz citu.

- Ko viņš darīs? Bonhems piesardzīgi pārtrauca istabā iestājušos klusumu.

- Jītss ir mans cilvēks, mierīgi noteica lords Flem­bergs. Viņš darīs, kā es teikšu, un viņš to zina. Bez manas naudas viņam nebūtu avīzes, bet ne visi to zina.

- Kāpēc tagad, Bleik? Vispirms zemestrīce, un tagad komēta. Vai tam ir kāda dziļāka jēga, kuru mēs nezi­nām? Bonhems klusu jautāja, ar acīm pārslīdēdams istabai. Ja es būtu reliģiozs cilvēks, es teiktu, ka pie­nākusi pastarā tiesa un tas radījums debesīs ir Radītāja sūtīts, lai piebeigtu mūs visus. Viņš apsolīja nekad vairs nesūtīt uz Zemi asins plūdus, bet nekur nav minētas uz Zemi krītošas zvaigznes.

- Jums taisnība, atteica Bleiks. Kā jūs pareizi sacījāt, nav minētas no kosmosa krītošas zvaigznes, un tas, ko mēs novērojam, ir nevis reliģiska problēma, bet gan zinātniska. Mūsu, zinātnieku, amata pienākums ir sniegt skaidru ieskatu notiekošajā un īstajā laikā brīdināt pasauli.

- Vai vispār nebrīdināt, vēsi piebilda lords Flem­bergs. Nedomāju, ka mums vajadzētu cilvēkiem kaut ko teikt. Karalim kā mūsu patronam gan jāzina, lai viņš varētu nokļūt drošā vietā, tāpat arī mūsu ģime­nēm, kalpotājiem un biedrības locekļiem. To vajadzētu darīt tā, lai neizraisītu nekādu paniku. Es pateikšu

Jītsam, lai nepiemin, kur var ietriekties komēta. London Chronicle izsmies katru zinātnieku vai šarlatānu, kurš uzdrošināsies apgalvot, ka komēta ietrieksies Zemē.

Flembergs brīdi klusēja, un viņam radās neskaidra doma.

- Mēs varētu ielūgt visus cilvēkus uz sarīkojumu, lai redzētu, kā zvaigzne paiet garām Zemei. Mēs paši atrastos drošībā, ceļā uz ziemeļiem, bet vini būtu Haidparkā.

- Viņi būtu nolemti nāvei! Tā būtu liela nelaime, nepārliecinoši ieminējās Bonhems.

- Vai tas būtu tik slikti? turpināja Flembergs. Tas tikai pabeigtu to, ko mēs iesākām ar Lielo ugunsgrēku. Pasauli ir nepieciešams attīrīt no neziņas, māņticības un bailēm. Tieši tādu rezultātu varētu sasniegt. To, ko jūs dēvējat par nelaimi, es nosauktu par iespēju.

Flembergs paskatījās uz abiem vīriem. Viņa acīs kvēloja tāda kaisle, kādu Bleiks nekad agrāk nebija redzējis.

- Ņūgeita nespēj uzņemt vairāk cietumnieku, un trakomāja ir pārblīvēta ar trakajiem. Sī svarīgā noti­kuma apokalipse attīrītu Londonu no visiem mēsliem, kas piegružo ielas. Nebūtu slikta vakara izklaide. Lords Flembergs uzsmaidīja Bleikam. Mēs ar Jītsu rītvakar vienpadsmitos kopā ar jums Nando kafejnīcā iedzersim šokolādi. Vēlu jums labu nakti, un paturēsim to visu noslēpumā!

Flembergs devās uz durvīm un, paspraucies garām Malakinas kundzei, ātri atstāja māju.

Bonhems paskatījās uz Bleiku.

- Tu nepieminēji, kas ir teikts Nemorensis. Tev bija iespēja viņiem visu izstāstīt, bet tu to neizdarīji, viņš dusmīgi teica. Kā tad ar pareģojumu? Vai lords Flem­bergs nedomātu citādi, ja viņš zinātu par grāmatu?

- Flembergs domātu tieši tāpat, ja zinātu par Nemo­rensis. Es nevaru viņam tik lielā mērā uzticēties, lai skaidrotu to, ko zinām mēs. Viņš ir zinātnieks un maz ko saprot par likteni. Nemorensis ir Visuma patiesība, tā ir zinātne, saprāts un viss, kas uz mūžīgiem lai­kiem sajaukts kopā ideālā patiesībā. Savukārt lorda Flemberga kājas ir iestigušas cilvēka saprāta mālos un kabalas zinātne atrodas aiz viņa sapratnes robežām. Bleiks pavērās uz skapi, kurā bija paslēpis Nemorensis. Tas jāpatur noslēpumā.

Bleiks, satraukti savilcis uzacis, palūkojās uz Bon­hemu un dziļi ievilka elpu.

- Man tev kas jāpastāsta. Tu domāsi, ka esmu traks. Pagājušajā naktī es izlasīju Nemorensis no vāka līdz vākam un, kad pāršķīru pēdējo lappusi, man acu priekšā pavērās vēl viena lappuse ar uzrakstiem. Tie vēstīja par spēku, kas pārņems pasauli, kad Zemē ietrieksies komēta Vērmele, bet tas vēl nav viss. Bleiks norausa no pieres sviedrus. Šorīt es atgriezos, lai pārbaudītu savu darbu, izņēmu no skapja Nemorensis, iztinu to un tad atvēru pēdējo lappusi. Tur bija uzradušās divas jau­nas lappuses, jauni ieraksti ar roku uz lappuses malām. Tici man, īzak, es nekļūstu traks.

Bleiks piesteidzās pie skapja un, izņēmis no kabatas garu misiņa atslēgu, atvēra slēdzeni, kas cieši aizda­rīja skapja durvis. Viņš ceremoniāli izņēma no plaukta Nemorensis un nolika to uz galda.

- Paraugies pats! Bleiks norādīja uz jaunajiem ierakstiem.

Bonhems neticīgi paskatījās.

- Vai tu to izdarīji, Sabien? viņš jautāja, pāršķīris lappuses uz priekšu un atpakaļ, ar acīm meklēdams, kā tās pievienotas.

- Nevar atrast ne šuves, ne līmes pēdas, Bleiks atteica. Izskatās, it kā tās būtu izaugušas no grāma­tas muguriņas, kā aug koka lapas, kas tiecas pretī sau­lei. Tās ir cieši iestiprinātas. Šodien es mēģināju vienu izraut no grāmatas, bet, izmantojot visu savu spēku, nespēju to ne izkustināt no vietas, ne saplēst.

Bonhems pāršķīra beidzamo lappusi.

- Tā vēsta par mocībām un sabrukumu, uguni un sēru. Zeme nodrebēs, un tas būs sākums lielu ciešanu laikam. Nemorensis runā par kādu radījumu. Par cil­vēku, kurš spēj lidot un ir aizbēdzis no debesīm. Viņam ir atbilde uz mūsu jautājumiem.

- Vai tu tam tici, Sabien? Grāmatām, kas aug, un komētām, kuras sagraus mūsu dzīvi?

- Es ticu tam, ko redzu un sajūtu. Es meklēju patie­sību.

Bleiks apklusa un piegāja pie loga. Viņš atvilka aiz­karu, atstājot mazu spraudziņu, un caur to palūkojās uz laukumu.

- Nāc, paskaties! viņš uzsauca Bonhemam. Katru nakti zem kokiem stāv kāds vīrs. Viņš novēro šo māju.

Bonhems paglūnēja pa aizkara spraugu. Tur, tālu gobu ēnā, viņš saskatīja tumšu vīrieša siluetu un atspī­dumu no māla pīpes.

- Vīrietis tur ir visu laiku, sacīja Bleiks. Viņš sekoja man uz Pikadili un atpakaļ. Viņš ir ģērbies kā hugenots melnā cepurē, garos, melnos svārkos un nekad nesmaida.

- Varbūt viņš vienkārši bēg no vajāšanas un gaida, lai varētu tev nolaupīt naudu. Bonhems iesmējās.

- Tu vari smieties, īzak, bet visa šī situācija kļūst ar katru dienu dīvaināka. Es ticu, ka darbojas kādi spēki, par kuriem mēs maz ko zinām. Ja tas būtu hugenots, tad viņš te neatrastos svētdienas rītā. Viņš nespētu pretoties baznīcas zvanu aicinājumam.

- Kāpēc tad tu neizseko viņu? Viņam taču kaut kur vajag gulēt un ēst, un pat franči nav tik vulgāri, lai atvieglotos zem gobas.

- Esmu viņu novērojis viņš neēd un neguļ. Viņš stāv tur, kad es eju gulēt, un joprojām atrodas turpat, kad pieceļos. Viņš pārvietojas tikai tad, ja to daru es. Kad pūš vējš, viņš vienkārši saslien apkakli un atbal­stās pret koku. Ja es nebūtu redzējis viņu tuvumā, tad teiktu, ka tas nav cilvēks, bet rēgs.

-Arī dzīvajiem ir iemesls mūs vajāt, Bonhems noteica, raudzīdamies lejā uz ielu. Vai es varētu aiz­iet un piedāvāt viņam vakariņas? Varbūt viņš jutīsies ērtāk, ja atnāks un atpūtīsies kopā ar tevi, lai jūs abi varētu iepazīties…

- Lai varētu pārgriezt man rīkli, un viss? Bleiks atteica.

- Nu labi, ielūkosimies viņam sejā! Bonhems pie­vilka teleskopu pie loga un noregulēja to tā, lai varētu redzēt caur aizkara spraugu.

Paskaties! iesaucās Bleiks. Kas ar vinu notiek?

Kamēr abi vīri skatījās, svešinieks viņu acu priekšā sāka izgaist. Vispirms kājas pārvērtās sudrabotās sprik­stis, kas virmoja kā uguns dzirksteles. Tad balti kvēlot sāka rokas un visu ķermeni apņēma gaisma. Un tad pēkšņi viņš bija pazudis. Zālē virpuļoja gobas nodzeltē­jušās lapas. No vīrieša vairs nebija ne miņas.

Bleiks vērās tumsā. Gaisma no traktiera raidīja cauri kokiem baisas ēnas. Mirstošās lapas nokarājās no zariem kā pakārti cilvēki karātavās un čaukstinājās cita pret citu. Laukumā lampas gaismā virpuļoja upes miglas velniņi. Bleiks skatījās vēl un vēl, neticēdams savām acīm.

Ne Bleiks, ne Bonhems neredzēja mazu, druknu radījumu, kas steberēja pa ielas netīrumiem zem viņu loga un kā izsalkusi žurka metās lejā pa pakāpieniem, kuri veda uz mājas pagrabu, un tad ielīda iekšā pa atvērtajām trauku mazgātavas durvīm.