Vērmele

21 Salve, Regina, mater misericordiae! Esi sveicināta, valdniece, žēlsirdīgā māte! ( Latiņu vai.)

Grabstrīta oda pēc puvušām jūraszālēm, no dubļai­najiem, žūstošajiem Temzas krastiem vējš nesa asu dvaku. Soļojot prom no Blūmsberi laukuma, Bleiks bija pagājis garām ļaužu pulciņiem, kas vērās debesīs un nolūkojās uz dūres formas komētu augstu virs gal­vām. Kaut kādā dīvainā veidā viņš juta lepnumu, ka bija ieraudzījis to nākam. Plukatas skatīsies uz augšu ar bailēm, bet bagātie raizēsies tikai par sevi un saviem vēderiem. Bleiks savā vientulībā pacēla mēteļa apkakli, lai pasargātos no vēja un sargeņģeļa vārdiem, un klau­dzināja ar zobena galu pa zemi tā, ka, metālam sitoties pret bruģakmeņiem, šķīda dzirksteles.

Trijos ātros soļos viņš atstāja ielu ar augstu sakrau­tajām avīžu kaudzēm un iegāja Chronicle redakcijā. Durvis bija vaļā, un iestādes priekštelpa neparasti tukša. Bija pazudusi pie rakstāmgalda sēdošā vecā sie­viete ar vienu priekšzobu, kurš kā dzeltena akmens smaile rēgojās ārā no viņas krunkainajām, bālajām lūpām. Neviens baskājains avīžzēns neiebrāzās telpā, lādēdams garāmejošos džentlmeņus. Māja bija pilnīgi tukša un klusa.

Bleiks pacēla tārīta Chronicle numuru. Tur, pirmajā lappusē, zem gariem ziņojumiem par iepriekšējās die­nas pakāršanām un jūrā pazudušajiem kuģiem, pavī­dēja ziņa par komētu. Viss viņa mūža darbs bija izteikts vienā rindā gandrīz nesalasāmiem burtiem: "Zinātnieks atklāj jaunu zvaigzni, kas redzama no Zemes un neap­draud pilsētu…"

Lasīdams tālāk, Bleiks it kā dzirdēja lēdijas Flembergas balsi. Tā padarīja viņa atklājumu par kārtējo šarla­tāna objektu vai zvērnīcas eksponātu. Avīze pauda: tas, ko lasītāji ieraudzīs debesīs, neradīs nekādas sekas; tā ir tikai vēl viena zvaigzne, kas paies garām vientuļajai planētai, notikums, par kuru nav jābrīnās vairāk kā par pakārtu cilvēku.

"Nebaidieties! Priecājieties par to, ko redzēsiet, kad komēta ies garām!" Bleiks izlasīja beidzamo rindu, it kā tā būtu nokritusi no paša Flemberga lūpām.

Nikni viņš saņurcīja avīzi rokās un izmeta uz ielas, tad paskatījās apkārt, lai sameklētu Jītsu un paskaid­rotu sava nāciena iemeslu. Augšstāvā uz raupjās koka grīdas bija dzirdami soļi. Tad durvis aizcirtās un viss apklusa. Bleiks satvēra zobena sudraba rokturi. Lauvas galva ērti iekļāvās viņam rokā un remdēja apdeguma sāpes plaukstā. Bleiku mierināja apziņa, ka spieķveida makstī atrodas ass asmens. Doktors negribēja, lai viņu kāds negaidot pārsteigtu, tāpēc kāpa pa šaurajām kāp­nēm uz augšstāvu.

Bleiks šķērsoja kāpņu laukumiņu, kas veda uz mazu darbistabu mājas aizmugurē. Sienas bija tum­šas un netīras, notraipītas ar blāvi dzelteniem taba­kas dūmiem. Gaisā virmoja spēcīga amerikāņu tabakas lapu smarža, kas jaucās klāt sasmakuša vīna dvakai. Apkārt valdīja pilnīgs klusums.

- Jīts, kur jūs esat? Bleika balss atbalsojās telpā, kurā nebija nevienas dzīvas būtnes.

Viņš iegāja dziļāk telpā un pa kreisi ieraudzīja lielu ozolkoka galdu. Pie tā atradās ādas krēsls ar augstu atzveltni. Nogāzies uz galda kā gulošs lācis, Jītss bija atbalstījis galvu uz papīru kaudzes, ar kuriem bija pie­krauts galds.

- Dieva dēļ, Jīts, mostieties! Bleiks pabikstīja viņu ar zobenu.

Atbildes nebija. Jītss gulēja. Viņa galva ļengani nokarājās uz vienu pusi, no mutes sūcās gara, asinīm iekrāsota siekala.

- Celies! Bleiks viņam iebikstīja stiprāk. Tagad nav īstais laiks gulēšanai.

Satraukumā viņš spēcīgi pagrūda Jītsu mugurā, lai pamodinātu no snaudas.

Lielais ķermenis noslīdēja uz grīdas un novēlās zemē kā ērglis izplestiem spārniem. Viņš bija miris to apliecināja zilās lūpas. Jītsa seju bija sašķobījusi baiļu izteiksme, un viņš ar nedzīvajām acīm stīvi blenza Bleikā. Krūšu vidū bija redzams kārtīgas dūres for­mas caurums, it kā kāds būtu Jītsam dzīvam izrāvis no krūtīm sirdi. Brūce bija izdedzināta cauri biezajai vestei un siltajam apakškreklam un cauri ādai ietiecās dziļi krūtīs.

Bleiks sāka klepot un rīstīties. Mironis, kuru viņš tik labi bija pazinis dzīvu, tagad, nāvē, viņu šausmināja. No blakustelpas atskanēja smagu soļu šļūkāšana pa koka dēļiem, tad ātra durvju aizciršana. Bleiks pagriezās, izvilka no maksts zobenu un turēja mirdzošo asmeni sev priekšā. Viņš iedomājās par Ābramu un vēlējās, kaut eņģelis būtu kopā ar viņu. Domās viņš redzēja otru istabu. Bleiks zināja, ka tajā atradīsies mazs skapītis ar biezām durvīm un tur viņš sastapsies ar savu likteni.

Bleiks ātri un klusu iegāja pa šaurajām durvīm. Šis bija Jītsa kabinets. Telpa bija piemētāta ar papīriem un atvērtām grāmatām. Zem lielā loga, kas pavērās uz sānielu, stāvēja milzīgs dīvāns, un stūrī uz galda, kas bija klāts vienai personai, uz šķīvja vēl aizvien gaidīja pusapēsta gaļa; ēdienu apgaismoja maza svecīte.

Redzamo aizmigloja savādas domas par Nemoren­sis un spēcīga vēlme to atkal redzēt, sameklēt, kur tā paslēpta. Šķita, it kā grāmata viņu sauktu dziesmā, kas skanēja ārpus laika. Bleiks lielās dusmās iedomājās par Agetu, pielēca pie dīvāna, ar zobenu cirzdams pa tā biezo audumu un plosīdams to kā ceptu cūkas miesu, izšķaidot pa istabu baltas spalvas. Tās mutuļoja gaisā kā pavasara sniegs, biezs un balts, un pārklāja grīdu ar dūnu segu. Bleiks atkal un atkal cirta pa dīvānu, vērodams, kā spalvas paceļas arvien augstāk gaisā un pārklāj viņu ar noplūktas zoss ietērpu.

Bleiks smiedamies atkrita uz dīvāna, bet tad vina sapņainība vienā mirklī pagaisa, jo no tumšās ozol­koka sienas tikai dažu pēdu attālumā atskanēja viegla klaudzināšana. Tā drīz vien kļuva ātrāka, nezināmi pirksti dauzīja pa sienu ritmā. No šiem sitieniem istaba sāka vibrēt, katrs panelis trīcēja un drebēja, un nu jau troksnis izklausījās tā, it kā nāktu no visiem istabas stūriem.

Bleiks pielēca kājās, turēdams zobenu izstieptu sev priekšā un vicinādams to uz priekšu un atpakaļ, it kā cirstu kādam neredzamam ienaidniekam.

- Vari nākt laukā, radījum! Es no tevis nebaidos! viņš uzsauca caur izkaltušajām lūpām, balsij pie bei­dzamajiem vārdiem aizlūstot.

- Noskaidrosim attiecības tūliņ un tepat, Bleiks kliedza, cerēdams, ka viņa teikto sadzirdēs Ābrams un aizmirsīs īgnos vārdus, ar kuriem viņš bija lūdzis, lai ļauj tam paveikt kaut vienu uzdevumu bez sargeņ­ģeļa.

Klaudzināšana turpinājās un ar katru sitienu kļuva skaļāka. Troksnis ceļoja pa visu istabu kā rēgu bundzi­nieku pulka atskaņojums.

- Liec mani mierā! Bleiks iesaucās, kad troksnis kļuva arvien skaļāks. Nāc laukā un cīnies aci pret aci…

Pēkšņi bungošana apklusa un iestājās baiss klusums. Gaisā pacēlās zosu spalvu mutulis. Bleiks zināja, ka viņa pretinieks ir tuvu; izjūtas vienā mirklī mainījās no drosmes līdz izmisīgām bailēm, un viņš centās iztēlo­ties, kas sekos. Bleikam gribējās bēgt, bet kaut kas viņu saistīja uz vietas zinātnieks saprata, ka radījums, ar kuru viņam tūliņ nāksies sastapties, nav cilvēciska būtne, bet gan kāds spoks vai tumsas radījums, kurš teju teju nostāsies viņa acu priekšā.

Bleiks neredzēja, kā lēnām atvērās garā, plānā plāk­sne, kas sedza eju uz upi. Toties viņš saklausīja ciešo eņģu zemi stiepto čīkstoņu. Pagriezies Bleiks pamanīja sekarisu, kas stāvēja atspiedies pret sienu un grauza asinssarkanu sirdi, ko turēja rokā kā ābolu.

- Bleik, klusā balsī, kas skanēja kā kaķa murrāšana, ierunājās sekariss, beidzot mēs esam vieni.

Ar pilnu muti košļādams Jītsa kunga sirdi, sekariss viņam uzsmaidīja.

- Kāpēc tu viņu nogalināji? Bleiks jautāja, atkāp­damies no radījuma, kas stāvēja priekšā durvīm.

- Man lika to darīt… Un man šī doma šķita pievil­cīga. Sekariss piegāja Bleikam tuvāk.

Doktors ieraudzīja, ka pistoles šāviena brūce bries­moņa krūtīs ir sadzijusi un bojājumu klāj tumšas ādas laukums.

- Būdams radījums, kurš izgatavots no dubļiem, tu esi labi izdziedināts, Bleiks noteica, un viņa acis šau­dījās apkārt, meklēdamas glābšanās iespēju.

- Man bija labs dziednieks. Tas atnāca pie manis iepriekšējā naktī un slacīja manas brūces ar eņģeļa asarām un savas sirds ilgām.

- Ar eņģeļa asarām? pārjautāja Bleiks. Kāda šar­latāna un meļa zālēm?

- Tu savādi runā par savu draugu, radījums no­teica, un viņa acis iekvēlojās kā saule. Tu vari sev atvieglot šo mirkli un padoties man bez cīņas. Es to izdarīšu tikpat ātri kā ar to otru cilvēku. Viņš nomira tik viegli, tik jauki. Ieraudzījis mani, viņš gandrīz aiz­rijās pats ar savu mēli. Vispirms zaudēja valodu un pēc tam… sirdi.

Radījums vēlreiz nokodās no sirds.

- Tas notiks ļoti ātri, es apsolu.

Radījums savādi, asi ieķiķinājās, un vieglajā vēja pūsmā lapas tam uz sejas nočaukstēja.

- Es esmu vīrietis, un manī ir iekalta pārliecība nepadoties bez cīņas. Tāpēc nāc un ņem no manis, ko vēlies, bet tev nāksies par manu miesu pacīnīties, un manas dvēseles cena nav novērtējama.

- Tātad tu domā, ka tev ir dvēsele? Ka tu dzīvosi arī pēc nāves? Neglaimo pats sev! Tev pieder tikai āda un kauli, un prāts, kas tos maldina. Tu esi derīgs tikai apēšanai un arī tikai daļēji. Sekariss iesmējās un meta Bleikam ar sirds atliekām.

- Tad mans tērauds lai cīnās pret tavējo! izsaucās Bleiks un savicināja zobenu, lai apturētu sekarisu.

Starp baltajām spalvām, kas pacēlās no saplosītā dīvāna, zemē nolaidās dažas melnas. Tās krita arvien vairāk un laidās lejup kā tumša migla, piepildot istabu. No visām pusēm skanēja kovārņu klaigas. Tie pulcējās un riņķoja Bleikam virs galvas.

Viņš cirta putniem, kas metās lejā, tēmēdami viņam acīs. Bleiks notrieca vienu, tad vēl un vēl vienu. Ar katru asmens cirtienu kāds putns sasprāga melnās spalvās un Bleiks ieguva laiku. Putni knābāja Bleika miesu un ar saviem asajiem nagiem ķērās matos, bet sekariss gaidīja, līdz Bleiks nogurs. Gaisā parādījās aizvien vairāk putnu. Bleiks aizstreipuļoja istabas tālā­kajā kaktā. Sekariss vēroja katru viņa kustību.

Bleiks pagriezās, uzlēca uz dīvāna un ar zobena spalu izsita logu. Istabā iekļuva ielas troksnis, un kovārņu ķērkšana izplūda laukā no telpas spožajā Londonas rītā.

Bleiks nolēca uz grīdas.

- Tu un es, sekaris, aci pret aci, un nekādi putni tev tagad nepalīdzēs.

Sekariss smiedamies nostājās viņa priekšā.

- Tava drosme, Bleik, nāk mazliet par vēlu.

Ierēkdamies radījums lēca virsū Bleikam. Ar vienu

soli viņš bija saķēris Bleiku aiz rīkles un iekodies viņam sejā. Bleiks aizstreipuļoja atpakaļ un nokrita pāri dīvā­nam uz grīdas. Sekariss sekoja un, satvēris laupījumu, iespieda rokas viņam dziļi krūtīs. Kad sāpes pārņēma ķermeni, Bleiks iekliedzās. Viņa veste un žakete dega liesmās.

- Padodies, Bleik, ļauj man izvilkt tavu sirdi, un es tev pateikšu patiesību par tavu dvēseli.

Bleiks belza ar zobena spalu briesmonim sejā, izšķai­dīdams pa grīdu sausās lapas. Sekariss piespieda viņu pie sienas un ar neticamu spēku pacēla no grīdas ar vienu roku. Atvēzējis otru roku, tas sagatavojās noga­lināt Bleiku, ar beidzamo tvērienu izraujot viņam no krūtīm sirdi.

Bleiks ar izmisīgu cirtienu trāpīja sekarisam virs plaukstas. Zaļā roka, nokrizdama uz grīdas, pārvilkās ar garozu, un pirksti locījās pa grīdas dēļiem kā mir­stošs zirneklis. Sekariss nometa Bleiku zemē, bet tas cirta vēlreiz, tēmēdams briesmonim pa galvu. Uz visām pusēm kā rudens aukā pašķīda lapas. No trieciena radī­jums sagrīļojās un atkrita uz dīvāna. Bleiks uzlēca uz briesmoņa un tad tam pāri metās uz slepeno eju. Viņš iegrima tumsā, aizcirta aiz sevis durvis un sataustīja aizbīdni. Skrienot lejā pa apdrupušajiem pakāpieniem, nāsīs ieplūda upes dvaka Temza nāca arvien tuvāk. Augstu virs galvas skanēja koka šķelšanās. Sekariss lauzās cauri durvīm, lai dzītos pakaļ savam laupīju­mam.

Skriedams pilnīgā tumsā, Bleiks zvalstījās no vie­nas sienas uz otru, un viņam pār seju pinās biezi zir­nekļa tīkli. Viņš sāka skriet vēl ātrāk, cerēdams aizbēgt, pirms radījums, kura soļi atbalsojās tunelī, viņu noķers. Gaisma kļuva spožāka, un Bleiks saules gaismā ieraudzīja šauras durvis. Sekarisa soļi tuvojās, uzbudi­nājumā tas kvieca kā resna cūka.

Bleiks ietriecās durvīs, satvēra atslēgu un pagrieza to. Durvis bija cieši aizdarītas, atslēga sarūsējusi un slīdēja laukā no rokām. Kviecieni nāca tuvāk. Bleiks cīnījās ar durvīm, nespēdams tās atvērt, lai izkļūtu brī­vībā. Viņš pagriezās un ieraudzīja, ka radījums, šļak­stinādamies cauri neskaitāmajām peļķēm, nāk ar katru sekundi tuvāk.

Bleiks nespēja izglābties. Viņš redzēja, kā tumsā uzmirgo radījuma acis un baltie zobi. Pēc desmit soļiem viņš būs notverts. Bleiks atvēzējās un ar vienu izmi­sīgu cirtienu trāpīja radījumam krūtīs. Inerce uzsvieda to viņam virsū, un spiediena rezultātā durvis pēkšņi padevās. To sarūsējušās eņģes no belziena salūza, un Bleiks kopā ar radījumu izripoja dienasgaismā.

Kādu mirkli viņi gulēja apdulluši uz mitrajiem, brūnaļģēm klātajiem pakāpieniem, kas veda uz upi. Tad sekariss pielēca kājās un Bleiks paskatījās uz briesmoni, kas blenza viņā saules apžilbinātām acīm. Tas grīļojās uz priekšu un atpakaļ, no ievainojuma krūtīs sūcās zaļas asinis un plūda lejup pa viņa vēderu kā sūnu plī­vurs. Bleiks vēlreiz cirta radījumam pa kājām. Zobens iztriecās cauri īves koka kaulam. Sekariss sagrīļojās un atkāpās, un krita no vairāku pēdu augstuma dziļajā vecās upes ūdeni. Bleiks apgriezās, paskatījās pār malu un ieraudzīja, kā briesmonis šūpojas straumē ar seju uz leju, tad, lēnām griezdamies, nogrimst biezajā, brūnajā straumē.

- Interesanti, noteica kāda balss ēnā. Es gudroju: kā tu tiksi galā ar sekarisu?

Saules gaismā iznāca Ābrams Rikardss. Viņš uztupi­nāja uz degungala zilā stikla brilles un aizbāza stiepļu kājiņas aiz ausīm.

- Tāds radījums kā šis spēj daudz ko pārdzīvot, un es nekad neesmu redzējis kādu no tiem noslīkstam. Lai nogalinātu sekarisu, galvenais ir atplēst viņam krū­tis, atrast austeres čaulu, kas ievietota tam sirdī, un sašķaidīt to. Tad radījums patiešām būs miris.

- Tātad tu visu laiku biji te kā tāda muļķa aukle, gaidot, kad tumsā ieraudāsies bērns, Bleiks sacīja, pieceldamies kājās un atkāpdamies atpakaļ tuneļa ieejā.

- Drīzāk jāsaka: es biju ieintriģēts. Ābrams pasmai­dīja. Es apsolīju, ka neiejaukšos, un turēju savu vārdu. Kad redzēju, ka esi uzvarējis, tad parādījos.

- Un ko tu būtu darījis, ja es nebūtu ņēmis virs­roku? Bleiks jautāja.

- Tad tu būtu miris. Es apsolīju neiejaukties un būtu aizvedis tavu dvēseli uz nākamību un klausījies, kā tu žēlojies, ka ļāvu tev nomirt. Eņģelis pavērās debesīs.

Bet tev priekšā stāv lielāka problēma par seka­risu, viņš piebilda, rādīdams uz komētu, kura bija skaidri saskatāma augstu debesīs. Zvaigzne virzās mums virsū, un tagad nekas to neapturēs.

Bleiks pacēla acis un ar šausmām ieraudzīja bal­tas svēdras, kas stiepās rīta debesīs, bet tikmēr pār pilsētu sāka līt simtiem gabaliņu debesu ledus. No katra debesu stūrīša nāca minimeteorītu dobjie vaidi. Tie iztvaikoja un uzsprāga augstu virs galvas. Dažu sekunžu laikā virs Londonas parādījās milzums kru­sas graudu, kas bija atlūzuši no komētas un traucās uz Zemi kā nākamo notikumu vēstneši. Tie šāvās cauri atmosfērai šņākdami un mutuļodami. Karstums atkausēja daudzas tonnas sasalušu dubļu un kvarca kristālu, kas atceļoja cauri laikam un telpai, lai bombardētu Zemi. Kad kristāli sasniedza Zemes virsmu, debesis atsprāga vaļā visā krāsu spektrā.

Bleiks skrēja uz kāpnēm. No krastmalas viņš varēja redzēt lielo Svētā Pāvila katedrāli, tās plašais jumts vīdēja kā otrādi apgriezts šķīvis, kas sprāgstošo debesu gaismā mirdzēja visās varavīksnes krāsās.

Atskanēja garš, pērkonam līdzīgs dārds, un kūstošā ledus un akmeņu aplis izlauzās cauri atmosfērai kā milzīga tauku lode, kas tiek mesta cauri liesmām. Tā ietriecās baznīcā, un pilsētas ielās atbalsojās kliedzieni. Trieciena vilnis aizbangoja pa laukumiem un sānielām, nostumjot malā visu, kas gadījās ceļā, un iznīcinot nevarīgos, kuri bija par vecu, lai skrietu. Likās, ka visa pilsēta metas bēgt uz upi, un, kad beidzamie debesu akmeņi krita uz zemi, pūļa panika un aurošana nāca tuvāk.

Bleiks ar bezcerību acīs paskatījās uz eņģeli.

Ej iekšā tunelī! Ābrams mierīgi noteica. Drīz ies vaļā īsts vājprāts.