Vērmele

16 Herba sacra

Kad Ageta un Tegatuss ātri gāja pa ielu uz Londo­nas tiltu, uz Bišopsgeitas stūra stāvēja noskrandusi sieviete un turēja rokā zāļu saišķīšus. Viņas tirgo­šanās vietu pusnaktī izgaismoja resna svece ar atvērtu kupola augšējo galu. Gaismiņa mirgoja naktī kā lapsas acs un meta miglā oranžu vizmu, bet sievietes griezīgā balss sauca tumsā:

-Vībotnes! Rūtas! Herba sacra! Svētā zāle! Labā zālīte, kas aizbiedē nāves postu. Nobaudiet nožēlas maizi… Tikai par peniju!

Sieviete turēja pastieptajā rokā vībotņu zariņu. Tā garā, kokveidīgā stiebra galā vīdēja sīki, zili ziediņi.

Iemērc ziedus novembra miglā, un tu atvairīsi pus­nakts mošķus.

Tegatuss raudzījās zemē, cenzdamies izvairīties no sievietes skatiena. Viņš jutās vājš un Kadmusa zāba­kos tikko vilka kājas; viņš nebija radis staigāt tādus attālumus.

- Jaunajai dāmai, ser? Tas pasargās no daudz kā. Sieviete nervozi pavicināja zariņu. Man ir tāds zariņš, ko viņa var nēsāt kā vībotņu vainagu.

Ageta pavilka viņu aiz rokas un paskatījās acīs.

- Lūdzu, Tegatus, es vienmēr esmu vēlējusies nēsāt vībotņu vainagu, meitene sacīja, meklēdama kabatās peniju.

Tegatuss, cieši turēdams grāmatu, skatījās prom, baidīdamies, ka kaut kas viņa izteiksmē varētu to nodot.

- Tikai vienu zariņu, Ageta sacīja sievietei, snieg­dama naudu.

- Nav glīti no džentlmeņa puses likt jums maksāt pašai, sieviete, dodama Agetai vainagu no izkaltētām sīkām puķītēm, noteica.

- Viņš pat neskatās man acīs, pārdevēja pačukstēja.

- Tas nav īstais vīrietis, ar kuru pastaigāties naktī.

- Un kādu zālīti tu iedotu man? iejaucās Tegatuss.

- Salvijas, lai izgaisinātu dusmas? Vai kliņģerītes, lai tiktu vaļā no kārpām? Es neskatos uz tevi, jo man nav vienalga, kam es veltu savu skatienu.

Sieviete neatbildēja. Viņa paraustīja plecus un iesli­dināja peniju kabatā. Ageta pasmaidīja un saņēma Tegatusa roku, lai vestu viņu tālāk pa ielu.

- Viņš nav šejienietis, viņam Londona ir sveša, meitene piebilda.

- Viņam nav sveša elle, piemini manus vārdus, mei­tenīt. Šo vīru cieši tur aiz pleca nāves roka, un viņš bez ceremonijām aizvedīs tevi līdzi.

Pa ielu uz viņu pusi dārdināja liela, melna četrjūgu kariete. Kučieris uzcirta zirgiem ar garo pātagu. Kariete norībēja pa bruģakmeņiem. Tegatuss pavilka Agetu malā.

-Viņš tā brauc tīšām. Tegatuss paātrināja soli.

Lai turētos līdzās, Ageta paskrēja.

- Es tev teicu, ka trakums nāk tuvāk, Tegatuss noteica, kad viņi beidzot izgāja cauri lielajai arkai un nonāca uz tilta. Sirdis piepilda māņticība un maģija, un neviens neapgrūtina sevi ar patiesības meklēšanu.

Tegatuss apstājās, pagriezās atpakaļ un kādu brīdi gaidīja, stāvēdams kafejnīcas durvīs, lai palūkotos, vai viņiem neseko.

- Es jūtu, ka mūs novēro, viņš piebilda. Tā nav cilvēciska būtne. Es jūtu… kāds gaida kaut kur miglā pie arkas.

- Neviens nezina, ka mēs esam šeit, kā tad mums var sekot? Ageta piespiedās tuvāk durvīm.

- Sī grāmata pauž tumsu, tā kliedz naktī, tikai tavas cilvēka ausis to nedzird. Ikviens Londonas gars trau­cas uz to kā naktstauriņš uz sveci. Tie ieradīsies, lai patīksminātos par tavu likteni un nozagtu tev dzīvības spēku.

Ageta cieši turēja rokā vībotņu zariņu.

- Tas tevi nepasargās, tās ir tikai izkaltētas puķī­tes. Viņš it kā nolasīja pašas dziļākās meitenes sirds domas. Šīs lapas var aizdzīt skumjas un atvieglot sā­pes, bet tās nespēj apturēt velnu, kas vajā tavu dvēseli.

- Ko tā sieviete domāja, teikdama, ka tevi tur nāve? Kā tev šķiet, vai viņa kaut ko redzēja? Ageta klusu vaicāja.

- Caur viņu runāja grāmata. Tā stāstīja viņai, ko teikt. Tā ir nepatiesa un uzrakstīta ar ļaunumu. Nemo­rensis piemīt spēks mainīt mūsu domāšanas veidu, val­dīt pār cilvēku prātiem un aizvilināt mūsu sapratni no patiesības ceļa. Tā melo pati ar savu tinti, eņģelis čukstēja. Tās skaistuma dēļ daudzi cilvēki ir krituši. Viņi ir ticējuši visam, ko tā saka, bet kopā ar katru pravietojumu nāk arī meli. Grāmata sagroza patiesību, šo un to vietām pieliek klāt. Tā pavēsta cilvēkam, ka to sagaida nepatikšanas naktī, un tad kā zaglis pārsteidz viņu rītausmā. Domāju, pirms šī nakts būs galā, tu vēl daudz ko dzirdēsi…

- Tā pavēstīja Bleikam, ka no debesu trīces līdz komētas atnākšanai būs divdesmit viena diena, Ageta teica, palūkodamās pāri tiltam uz Biblvika grāmatveikalu. Es dzirdēju, kā Bleiks par to stāstīja Bonhemam, pirms viņi mani atrada paslēpušos skapī.

- Baidos, ka Vērmele ir tuvāk. Šķiet, ka doktors Bleiks nesaprot, ar kādiem spēkiem spēlējas. Tega­tuss atskatījās un pārlūkoja tiltu. Es zinu, ka tas ir šeit, es to sajūtu, bet nevaru ieraudzīt.

Viņš paskatījās uz sveču izgaismoto grāmatveikalu.

- Pasaki man, Ageta, kad tavs draugs tevi gaida!

- Es teicu, ka atgriezīšos šonakt.

- Viena?

- Jā. Es nedomāju, ka tu nāksi man līdzi. Viņa mir­kli klusēja. Tu un Tadeušs esat pirmie cilvēki, kurus es varu saukt par saviem draugiem. Jūs abi esat bijuši tik laipni. Liktenis kaut kā man ir ļāvis jūs atrast. Tevi es atradu bēniņos, un, ja Hezrīna man nebūtu ietei­kusi doties uz grāmatveikalu, es nekad nebūtu satikusi Tadeušu.

Viņa ciešāk ietinās plecu lakatā.

- Tātad Hezrīna ir tavs draugs? Tegatuss izskatī­jās pārsteigts, ka pieminēts viņas vārds.

- Labākais draugs, kāds var būt. Viņa ir tik smalka un lieliska, un viņai ir sava kariete. Ageta pasmaidīja. Vai zini, viņa sameklēja mani. Tas bija liktenis. Hez­rīna teica, ka es kļūšu līdzīga viņai.

- Viņa teica, ka jūs būsiet māsas un tu nekad neko citu vairs nevēlēsies?

Ageta neatbildēja, bet skatījās zemē. Meitenei šķita, ka viņas domas ir kā atvērta grāmata un ikviens, tikai paskatoties uz viņu, spēj to izlasīt un zina viņas slēp­tākos noslēpumus.

- Kas apzīmogoja tavu draudzību ar viņu? Izdzerts ugunīgas dziras kauss vai mēness zīme, kas asinssarkana deg tev uz plaukstas?

- Gan viens, gan otrs, meitene atteica.

- Tad tu esi divkārt nolādēta. Sī tava Hezrīna vēlas ko vairāk par tavu draudzību.

- Es zinu, Ageta viņu pārtrauca. Viņa man teica, ka es varu atstāt savu dzīvi un…

- Un no tevis tiks izsūkta katra dzīvības drusciņa.

Pēc tam tevi izmetīs šajā vaļējā notekā, ko sauc par Temzu, un izskalos kādā svešā pludmalē, kur par tevi nevienam nebūs nekādas daļas. Tegatuss pēkšņi dziļi ievilka elpu, it kā būtu saņēmis asu belzienu. Man nepieciešams atpūsties. Gribu redzēt to tavu draugu.

Eņģelis runāja uzstājīgi, un Ageta viņa klātbūtnē sāka justies neērti. Viņa pat nožēloja, ka palīdzējusi tam aizbēgt un dalījusies noslēpumā par jauniegūto draudzību.

Tegatuss bija devis savu gaismu un samaitājis to, kas viņai bija licies skaists, labs un patiess, aptraipījis to ar blēdības un intrigas aizdomām. Viņa juta pret eņģeli rūgstam skaudru nepatiku. "Kaut es būtu atstā­jusi to sapūt bēniņos," meitene pie sevis nodomāja, cenzdamās pārmākt aizvainojumu ar citām domām, lai apslēptu savas patiesās izjūtas un viņš nevarētu tās nolasīt. Ageta domāja par māti, par šķīvju mazgāšanu un peldēšanos Temzā. Viņa ļāva domām šaudīties no viena sapņa pie nākamā, lai eņģelis nespētu ieraudzīt viņas augošo nepatiku pret to.

Tegatuss likās izklaidīgs, atsvešināts. Šķita, ka tā domas klīst pavisam kur citur. Iedams viņš turēja roku pie krūtīm, it kā viņam ribās durtos tumšas, sāpīgas atmiņas. Ageta sekoja Tegatusam pa gabalu.

Veikala durvis bija mazliet pavērtas, un tajās bija iebāzts salocīts papīra gabals. Ageta pieliecās, izvilka to no durvīm un instinktīvi iebāza kabatā. Tegatuss vēlreiz apstājās un paglūnēja caur miglu atpakaļ uz Bišopsgeitu. Mutuļojošajā dūmakā viņiem virs galvas klaigāja divi kovārņi. Tilts bija tukšs. Tālumā skanēja skumjā, apnicīgā zālīšu pārdevējas balss, kas aicināja lētticīgos nopirkt Herba sacra.

Eņģelis pastiepa roku, satvēra zvanu un izvilka tā metāla atsperi.

Ageta ļāva sejā izpausties dusmām, kas plosīja viņas sirdi.

Kāpēc tu… viņa nočukstēja.

Tegatuss rupji aizspieda viņai muti, lai neļautu runāt. Tad viņš lēnām atvēra durvis un ievilka meiteni veikalā. Iekšā viņš piespieda Agetu pie sienas un pār­lūkoja garās, tumšās grāmatu rindas. Ageta redzēja, kā viņš acīm pārmeklē katru veikala collu, raidot ska­tienu no rupjās koka grīdas līdz krāšņajiem griestiem.

Eņģelis ļoti lēnām noņēma roku meitenei no mutes, ar garo, balto pirkstu rādīdams saglabāt pilnīgu klu­sumu.

Katras augstās grāmatu rindas galā dega spoža svece, kas izgaismoja mutuļojošos putekļus, kurus pa grīdas dēļiem pūta Temzas vējš. Tas spraucās cauri dēļiem no upes, kas atradās tieši zem viņiem. Veikalā varēja dzirdēt, kā atplūst paisums. Viļņu skaņas atbal­sojās šaurajās ejās starp grāmatām.

Šīs skaņas atgādināja Agetai par Ziemassvētku vakaru, kad viņa bija vērojusi, kā Temzas laivinieki cenšas izvilkt no upes kādu zēnu. Bērns bija ielū­zis ledū un iekļuvis niknajā straumē, kas traucās zem sniegbaltās upes garozas. Beidzot tie izvilka puišeli no ūdens un novietoja viņa zilo ķermeni uz ledus. Kāds drukns laivinieks bija apsedzis zēnu, cenzdamies viņu sasildīt, bet bērns rīstījās un izklepoja ledainus vižņus, ar kuriem bija pilnas viņa plaušas. Bet visvairāk Agetu uztrauca pūļa vienaldzība. Ļaudis bija sapulcējušies pie tuvīnā gadatirgus uguns un vēroja lāci, kuru līdz nāvei bija sakoduši divi milzīgi dogi. Meitene cieši saknieb­tām lūpām bija skatījusies, kā pūlis smejas par mir­stošo lāci, bet tikmēr aiz viņiem kāds bērns cīnījās par savu dzīvību un par viņu rūpējās tikai resns laivinieks, kas bija atdevis tam savu mēteli.

Izklausījās, it kā upe plūstu viņiem visapkārt. Tā šalca skaļāk, nekā Ageta jebkad bija dzirdējusi. Tega­tuss lavījās gar grāmatplauktiem, un Ageta sekoja viņam cieši pa pēdām. Meitene juta, ka kaut kas ir mainījies. Grāmatveikals bija zaudējis savu burvību. Tagad gaisā bija sastinguši kaut kādi draudi.

- Es dzirdu bērnu balsis, Tegatuss nočukstēja, palū­kodamies gar ejas stūri. Ageta nedzirdēja neko citu kā vien ūdens šalkšanu, tam plūstot cauri šaurajai arkai zem grāmatveikala grīdas. Tie runā par Tadeušu…

Vina te nav.

Ageta krita panikā Tadeušs bija apsolījis viņu gai­dīt. Meitene bija domājusi, ka Tadeušs būs viņas vienī­gais glābiņš, jaunas dzīves sākums. Neko nedomādama, Ageta metās uz priekšu, garām eņģelim pie augstā galda grāmatveikala vidū. Viņa bija paturējusi atmiņā katru eju vispirms pa kreisi, tad pa labi, cauri koka un papīru labirintam. Meitene skrēja, līdz sasniedza galdu, uzlēca uz podesta un pārlūkoja veikalu. Viņa pirmoreiz pārliecinājās, cik plašs tas ir. Ar velvētajiem griestiem un resnajām kolonnām, kuras it kā izauga no ozolkoka plauktiem un kuru virsotnēs vīdēja aunu ragi un ozolzīļu virtenes, tas izskatījās pēc baznīcas.

Skatoties lejup, eņģelis Agetai likās diezgan mazs. Viņa nodomāja, kā tas ir mainījies, kopš Sarapuks nocirpis viņam spalvas un noskuvis matus. Viņai gribējās pateikt, lai tas parāda savus eņģeļa spārnus, pasmieties par bezspalvainajiem kauliem un pajokot, ka viņš ir kā dzīva noplūkta Greivsendas zoss. Meitenē uzbangoja dzēlīgums, un, jo tuvāk Tegatuss nāca, jo vairāk viņa to nicināja.

- Mums vajadzēs grāmatu paslēpt, eņģelis teica, palūkodamies apkārt, un kur gan citur to labāk izda­rīt, ja ne grāmatveikalā? Viņš iesmējās. Vai tu redzi bērnus? Varbūt viņi ar mums spēlējas? Kad viņi vairs nebaidīsies, tad iznāks laukā.

- Viņi te bija arī toreiz, kad ienāca tas svešinieks. Arī viņš tos dzirdēja tāpat kā tu, bet es nespēju neko saklausīt, Ageta vienaldzīgi noteica, vēlēdamās, lai eņģelis iet prom un atstāj viņu vienu sameklēt Tadeušu.

- Kā tas cilvēks izskatījās?

- Līdzīgs tev… bet vecāks. Tādas pašas acis. Viņš izskatījās pēc vanaga un gribēja zināt, ko es te daru. Meitene pameta skatienu apkārt. Tadeušam viņš ne­patika, un nedomāju, ka viņam patiksi arī tu.

- Vai tas vīrietis sacīja, ko vēlas?

- Viņš gribēja dabūt kādu grāmatu, ko uzrakstījusi viņa māsa, vai atrast kādu, kurš varētu to atdot atpakaļ viņa ģimenei.

-Vai viņš pateica, kā viņu sauc? Tegatuss vai­cāja, nolikdams Nemorensis uz apakšējā plaukta līdzās kādam vecam, putekļainam sējumam ar zaļu gravē­jumu uz vāka.

Eņģelis aplūkoja padzisušo zeltīto uzrakstu: Micrographia.

- Nē, viņš ne reizi neminēja savu vārdu. Kādēļ gan lai viņš to darītu?

Pēkšņi no kāda plaukta augšas tālākajā veikala stūrī nobruka grāmatu kaudze. Ageta nolēca no podesta un metās uz priekšu pa eju. Tegatuss viņai ātri sekoja. Grāmatas bija nogruvušas līdzās veikala fasādes logam, ko apgaismoja zaļas sveces maigā gaisma.

Tegatuss saķēra Agetu mugurpusē aiz mēteļa un pievilka sev tuvāk.

- Klausies! viņš asi uzsauca. Vini ir tuvu.

Abi stāvēja klusumā. No skapju aizmugures nāca skaidri saklausāma bērnu raudāšana. Eņģelis uzma­nīgi virzījās uz ejas galu un tad ap stūri. Ageta sekoja, negribēdama atpalikt, doma par palikšanu vienai uzdzina drebuļus. Tagad viņai šķita, ka attiecībā uz Tegatusu viņa ir maldījusies. Meitene juta, ka dusmas atplūst, un pastiepa roku, lai satvertu eņģeļa tērpa apakšmalu.

Pēkšņi Tegatusa priekšā nostājās noskrandis mazs zēns basām kājām. Viņa seja bija bāla un saspringta, ar tumšiem lokiem zem acīm. Tegatuss noraudzījās uz bērnu, kurš bija labi ja desmit gadus vecs. Zēns pielika pie sejas garos, pelēkos pirkstus un mēģināja izslaucīt no acīm sāļās asaras. Viņš skatījās uz biezu, sarkanu asiņu peļķi, kas iekrāsoja koka grīdu, un lēnām grozīja galvu, neapjauzdams ienācēju klātbūtni.

- Tadeuša kungs, Tegatuss dzirdēja bērnu čukstam, tad nakts gaisā nodārdēja gara pērkona rīboņa.

- Vai Tadeušs ir atstājis tevi vienu? eņģelis jautāja, cik klusu vien spēja, bet vienlaikus tā, lai viņu tomēr sadzirdētu.

Zēns pagriezās, paskatījās atpakaļ un pavērās eņģelī ar savām tumšzilajām acīm, nebūdams drošs, ka spēs ieraudzīt radījumu, kurš ar viņu runā.

- Kas te ir? bērns jautāja. Ko tu gribi? Es tik tikko spēju tevi saskatīt.

Zēns nolūkojās uz eņģeļa mirgojošo veidolu un pa­stiepa roku, it kā lai aizvairītu mirāžu.

- Es redzu tevi, bērns, un dzirdu tevi. Tegatuss paspēra soli uz viņa pusi. Kas noticis ar Tadeušu?

- Ar ko tu sarunājies? noprasīja Ageta, jo nespēja saskatīt zēnu.

Bērns šaubīdamies pakāpās atpakaļ.

- Es nebiju vainīgs, viņš sacīja, kad Tegatuss pa­skatījās uz asinīm, kas bija izšļakstītas uz grīdas. Viņi atnāca pēc Tadeuša kāds radījums, kas izskatījās kā Tauera notekcaurule, un vīrietis, kurš spēja runāt atskaņās.

Bērns pieklusa un palūkojās uz Agetu, kura stāvēja aiz Tegatusa un skatījās, vēl aizvien pieķērusies drauga mētelim.

- Esmu redzējis viņu jau iepriekš, kad viņa bija atnā­kusi uz grāmatveikalu. Vai viņa mani redz?

- Nē, vēl ne. Viņa vēl atrodas pārāk tālu savā pa­saulē, Tegatuss sacīja, raudzīdamies uz parādību. Kas notika ar Tadeušu?

- Viņi aizveda to projām izvilka no veikala un iegrūda karietē. Zēns atkal paskatījās uz asinīm. Es sekoju viņiem līdz arkai, bet tālāk iet nevarēju, tur ir manas pasaules robeža. Tur es šķīros no Zemes dzī­ves… Zem šī veikala es iedzēru ūdeni, un tas iesūca mani arvien dziļāk dzelmē. Es dzīvoju Gemarā, mēs tur esam daudzi.

- Kāpēc jūs nedodaties uz nākamo dzīvi? Tegatuss vaicāja.

Zēns saminstinājās. Eņģelis redzēja, kā tēls notrīs, it kā grasītos izzust.

- Tadeuša kungs deva man mājvietu. Viņš ir laipns cilvēks. Tagad šeit ir mana ģimene. Zēns vēl ciešāk nolūkojās eņģelī. Es tik labi varu tevi saredzēt… Tu neesi no šīs puses, vai ne?

- Es neesmu ne no vienas puses, esmu no citas vietas.

- Tu neesi cilvēks un neesi arī no diakas radījumiem, kuri aizveda Tadeuša kungu, zēns atteica.

- Es dzirdu balsi, Tegatus, ierunājās Ageta. Ka vinu sauc?

- Vai tev ir vārds? Tegatuss pavaicāja. Viņa vēlas zināt.

- Man bija vārds, zēns noteica, bet, tiklīdz es pārkāpu Gemaras robežu, tas izslīdēja man no prāta un nav atgriezies. Tas tika man nozagts. Ja vien es zinātu savu vārdu, tad varbūt…

Ārā atskanēja riteņu klaudzēšana pa bruģi. Caur aizmigloto logu un sīkajām lietus krellītēm, kas spī­guļoja uz stikla, Ageta ieraudzīja lielu, melnu karieti. No tumsas iznira un pa atvērto logu veikalā ieskatījās divas mazas, sarkanas acis.

- Viņi ir atgriezušies, noteica zēns, un viņa sejai pārslīdēja baiļu ēna. Tas ir diaka, kurš aizveda Tade­ušu. Tev jāslēpjas!

Viņš pamāja Tegatusam, lai tas seko. Eņģelis saķēra Agetu aiz rokas, un abi gāja līdzi zēna garam cauri grāmatveikalam. Viņi izlocījās starp ejām un grāmat­plauktiem, kas veidoja it kā alas un sniedzās gandrīz līdz griestiem, iekams nonāca pie liela kamīna blakus logam, no kura pavērās skats uz upi.

- Tur ir slēptuve, zēna gars sacīja. Es dzirdēju, ka Tadeušs par to stāstīja. Meitene var paslēpties tur, bet mēs abi varam doties uz Gemaru, kur viņi mūs neredzēs. Piespied akmens sprūdu pie kolonnas pamat­nes, un vina būs drošībā aiz sienas.

- Es nevaru doties uz tavu pasauli. Esmu pārāk pie­saistīts vietai, kurā nevēlos atrasties.

Veikala durvis atsprāga vaļā, un telpā atskanēja smaga elsošana, lielam radījumam skrāpējoties pa grīdu ar gariem, asiem nagiem. Grāmatnīcā ieplūda migla no ielas un sāka pārmākt sveču gaismu. Durvīs stā­vēja liels vīrs ar gariem, rupjiem matiem bieza audekla svārkos. Vienā rokā aiz pavadas viņš turēja tupošu melnu radījumu pa pusei suni, pa pusei pērtiķi. Tas elsodams ošņāja gaisu un asinssarkanām acīm blenza veikala krēslā.

Ja viņi atrodas šeit, tad diaka tos atradīs, vīrietis noteica, atskatīdamies uz karieti.

Tegatuss piespieda plakano, garo akmens sprūdu pie kamīna un iestūma Agetu spraugā starp akmens kolonnu un ogļu pannu, kas nočūkstēja, liesmai aprijot jaunu akmeņozola pagali. Pavarda aizmugure izliecās, un viņi pa atveri iegāja mazā telpā, kas bija pilna ar dūmiem. Zēns izgāja cauri sienai un nostājās starp viņiem. Cauri dūmiem iezīmējās tā veidols, un Ageta viņu pirmoreiz ieraudzīja.

Varēja dzirdēt, kā diaka ārpusē šļūkā pa koka grīdu, nākot arvien tuvāk.