Vērmele

8 nāves atbrīvots

Bleiks steberēja zem straumēm plūstošās lietusgā­zes, un viņam apkārt no pērkonmelnajām nakts debesīm krita krusas graudi pīles olas lielumā un sitās dubļos. Tie šļakstēja dziļajās peļķēs, dārdināja pa kariešu jumtiem un belza pa mugurām stāvošajiem zirgiem, kas pie katra ledus gabala nervozi salēcās un atlieca galvu.

Skriedams Bleiks turēja sejai priekšā rokas. No debe­sīm līdz zemei uzplaiksnīja sudrabbalta zibens bulta. Tā ietriecās ielā un izsita no zemes bruģakmeņus kā zobus no mutes. Pērkona auri dārdināja logus, un Bleikam bija grūti elpot. Nakts debesīs vēlās liels, biezs, ahātmelns mākonis. Tas sniedzās pāri Kondjūtas laukiem kā milzīga dūre, kas grasās sašķaidīt zemi. Mākoņa malas iezīmēja spoža, sudrabota mēness gaisma, kas uz mirkli izlauzās cauri mākoņiem, tad no jauna viss iegrima tumsā.

Ielas dubļos nikni ietriecās pēdējie ledus akmeņi. Līkumodams no mājas uz māju, Bleiks tālumā pie Flemberga savrupmājas durvīm Karalienes laukumā ieraudzīja divas spožas lampas. Durvis apsargāja divi sulaiņi, tērpušies sarkanās livrejās ar zeltītām tresēm. To baltās zeķes bija notraipītas ar ielas dubļiem, un lie­lajās koka lāpās, ko tie turēja rokās, satītas taukainas lupatas dega ar koši dzeltenu liesmu. Bleiks paātrināja soli, baidīdamies, ka vētra vēl nav zaudējusi savu bar­gumu un no debesīm trieksies vēl kāda bulta.

Ilgi nebija jāgaida. No visām pusēm viņam virsū brā­zās vējš. Tas sacēla no peļķēm ūdeni un uzsvieda to gaisā. Pār ielu pāršāvās elektrības uzplaiksnījums. Jumtu virsmas dzirksteļoja, un debesis kļuva žilbinoši baltas. Bleiks piespiedās pie mājas mitrās sienas, un zibens bulta pagāja garām viņa sejai ar tādu spožumu, kas apžilbināja pat cauri aizvērtām acīm. Slapjais mētelis nokūpēja, cepures virsa apsvila, un sejā iesitās sarkans mirdzums. Zibens, ietriecoties zemē, saārdīja ceļu pie Flemberga savrupmājas. Abi sulaiņi, nometuši degošās lāpas dubļos, kur tās ātri apdzisa, iemuka pagrabā.

Slapjš, notašķījies un ļoti aizkaitināts Bleiks kāpa pa stāvajām marmora kāpnēm, kas veda no ielas netīru­miem spodrajā, smalkajā lorda Flemberga savrupmājā. Pie durvīm kā sargkareivji stāvēja figurālas lampas. Katra no tām izskatījās kā izgrebta no cieta metāla gabala un izgreznota ar smalku baltu, sarkanu un zilu stiklu. Tām galos bija izveidotas čūskas ķiverēs, un gaisma no resnajām vaska svecēm izstaroja caur sarka­najām kristāla acīm baisu mirdzumu. Sveču sprakšķē­šana skanēja kā čūsku šņācieni. Ozolkoka durvju vidū atradās liels zeltīts klauvēklis pūķa veidolā, izkalts no viena dzelzs gabala. Lampas gaismā spīdēja rievotie spārni un zaļās dārgakmeņu acis.

Kad vētra aizplūda naktī un debesis sāka skaid­roties, ziemeļos vēl skanēja neapmierināta rūkšana. Bleiks palūkojās augšup. Pirmo reizi viņš ieraudzīja savu zvaigzni ar neapbruņotu aci. No kosmosa tālēm viņam pretī mirgoja vāja gaisma un vizuļojoša aste. Noņemdams izmirkušo cepuri un nokratīdams tai no malām ūdeni, Bleiks pie sevis pasmaidīja. Abi sulaiņi rausās augšā pa pagraba pakāpieniem un, neņemdami vērā Bleika klātbūtni, aizskrēja savākt izdegušās lāpas, tad atgriezās drošībā pagrabā.

Bleiks trīs reizes piesita ar klauvēkļa rokturi pie misiņa plāksnes. Pūķis likās nedabiski silts, acis atstāja plaukstā jūtamu iespiedumu. Durvis atvēra garš, tievs virssulainis smalkos zila zīda svārkos. Viņam bija samo­cīta sejas izteiksme un dziļi iekritušas acis ar tumšiem lokiem, ādu klāja sīku grumbiņu tīkls.

- Doktor Bleik, viņš teica veciškā balsī, kas saskanēja ar grumbām, lords Flembergs vēlas ar jums tik­ties ēdamistabā, viņi jau kādu laiku gaida…

Sulainis paskatījās uz Bleiku no augšas un pamāja sekot viņam mājā.

Bleikam virs galvas gaiteni izgaismoja lustra ar sve­cēm. Tā viegli šūpojās, lēnām griezdamās un mezdama garas, kustīgas ēnas. Lielajā, zeltītajā spogulī Bleiks sev šķita vecāks, nekā bija domājis. Seja bija krunkaina, un mati izspūruši.

Lords Flembergs paspēra pāris soļu laukā no ēdam­istabas gaitenī.

- Manu dārgo Bleik! viņš iesaucās, atglauzdams no sejas garos, sirmos matus. Es jau domāju, ka jūs aizpūtuši vētra. Diezgan iespaidīgi! Nāciet iekšā, lēdija Flemberga jau gaida.

Istaba bija spoži izgaismota. Logiem bija koka slēģi, kas neļāva aizplūst nevienam gaismas stariņam. Lēdija Flemberga sēdēja krēslā ar augstu atzveltni garā, lakotā galda galā, divu zirga garumu attālumā no durvīm. Kad Bleiks ienāca telpā, viņa nepakustējās. Bleikam aizrā­vās elpa no sievietes neticamā skaistuma sniegbalto ādu izcēla violeti melns zīda tērps, sveces gaismā vizmoja glītās rokas un garais, nevainojamais kakls.

Lords Flembergs apsēdās viņai pretī otrā galda galā un pamāja Bleikam, lai tas ieņem vienīgo atlikušo krēslu līdzās viņa sievai.

- Viņai patīk sabiedrība, Bleik. Viņa gribētu jūs visus sev, Flembergs sacīja. Ja jūs beidzot esat iekārtojies, mēs varētu ēst.

Bleiks pastiepa lēdijai Flembergai roku.

- Esmu doktors Sabiens Bleiks. Ir ļoti jauki…

- Jūs varat saukt mani par Hezrīnu, doktor Bleik. Lēdija Flemberga ir pārāk oficiāla uzruna. Sieviete uzsmaidīja tam ar savām saltajām, tēraudzilajām acīm un plānajām, sarkanajām lūpām.

Bleiks apsēdās un palūkojās pāri milzīgajam lako­tajam koka galdam uz vietu, kur sēdēja lords Flem­bergs.

- Cik skaista istaba, un tik daudz jauku lietu!

- Un visglītākā no tām ir mana sieva, atteica lords Flembergs, noklikšķinādams pirkstus.

Istabā iesteidzās divi sulaiņi, nesdami lielus sud­raba šķīvjus, kuru malām plūda pāri biezi tvaiki. Viņi neveikli, ar troksni nolika šķīvjus uz galda. Tvaikiem izklīstot, Bleiks ieraudzīja ceptu kāda liela dzīvnieka galvu. Uz viņu skatījās tā blāvās, sviestainās acis. Uz otra šķīvja atradās gara, melna zivs un tai apkārt dau­dzi sīki, lunkani zušu mazuļi, kas locījās un kustējās kā dzīva jūra. Bleiks norija riebumu un iedomājās, kā gan viņš varētu tādus radījumus norīt, lai tie neizlēktu laukā no vēdera.

Mazākais kalpotājs noliecās pār galdu un norādīja uz šķīvjiem ar gara, asa dunča galu.

- Kuru? viņš teica zemā balsī. Es griežu, jūs ēdat. Kuru tad? viņš nepacietīgi jautāja vēlreiz.

Bleiks bija aizturējis elpu, jo nevēlējās ieelpot garai­ņus no mazliet apceptās zivs un kustīgajiem zušiem. Viņš paskatījās uz kūpošo dzīvnieka galvu, nezinādams, kādam dīvainam ilkņotam radījumam tā piederējusi.

- Kas tas ir? Bleiks nogaidoši jautāja.

- Tas ir valzirgs svaigs, cepts valzirgs, vīrietis atteica lauzītā angļu valodā. Es nogriezīšu. Labākā ir mēle un acis.

- Es ēdīšu zivi, Bleiks stingri noteica.

Kalpotāja sejai pārslīdēja vilšanās.

- Zivi? viņš pārjautāja.

- Zivi! Bleiks atkārtoja, norādīdams uz zušu mu­džekli, kas locījās pa garā, zvīņainā radījuma muguru.

- Mans vīrs stāstīja, ka esat kabalists. Vai maģija jums palīdz? Hezrīna vaicāja, bet kalpotājs tikmēr iegremdēja nazi zivī, ātri nogrieza no kustīgā ēdiena garu fileju un uzlika Bleikam uz šķīvja kopā ar dažiem slīdīgiem zušiem.

- Tā nav maģija, bet zinātne, atbildēja Bleiks, un viņam priekšā tika nolikts kūpošais šķīvis ar zivi un zušiem. Tumsības laiki jau sen kā ir galā. Tā ir tikai prasmīga apiešanās ar spēkiem, kurus mēs vēl neiz­protam. Es ticu, pienāks diena, kad visus cilvēkiem zināmos noslēpumus izskaidros zinātne.

- Jūsu pasaulē nepaliek vietas ticībai un noslēpumai­nībai. Tā ir kā māksla bez mākslinieka vai mūzika bez instrumenta. Ko tad jūs varat izdarīt ar savu maģiju? Vai jūs varētu atgriezt šai zivij dzīvību? Hezrīna iedūra ar nazi valzirga acī un izskrāpēja to no dobuma.

- Visumā nekas nav bez nolūka. Pat tam, ko jūs ēdat, ir savs mērķis, bet tagad šis mērķis nez kāpēc ir mainījies. Maģija drīz atklās patiesību. Kabala pār­vērš bezgalīgo par galīgu, vislielāko par vismazāko, satur visu kopā. Bleiks paskatījās uz zušiem, kas tieši tobrīd slīdēja nost no šķīvja uz smalkā, baltā galdauta, uz kura palika biezas, melnas gļotas.

- Es ticu maģijai, Sabien. Ne tā, kā jūs teicāt, bet gan kaut kam brīnumainam, kas var aizvest mūs no šīs pasaules verdzības. Hezrīna atkal iedūra dakšiņu cepetī, norāva gabalu ādas un aptina to ap dakšiņu. Mēs dzīvojam pasaulē, kur cilvēki tic visdīvainākajām lietām, bet jūs gribat to visu izskaidrot ar saprātu.

- Viņš ir zinātnieks, atklājējs, no savas attālās vie­tas pie galda noteica viņas vīrs. Bleiks ir atklājis kaut ko apbrīnojamu, un rīt to apspriedīs visa Londona. Jītss par to parūpēsies. London Chronicle izstāstīs kat­rai kafijas tantiņai pilsētā, ko Bleiks ir atklājis.

Lords Flembergs ieraudzīja, kā Bleiks skatās uz kus­tīgo šķīvi.

- Attiecībā uz ēdienu manai sievai ir īpaša gaume. Dažkārt man šķiet, ka viņa ēstu katru radījumu, kas vien tai ienāktu prātā. Kāpēc ēst to, ko ēd ubagi? Kurš var teikt, ka ir mielojies ar tik lielisku valzirgu? Flem­bergs aizrautīgi noteica. Smalks vīns un aizokeāna augļi. Man īpaši garšo mēle.

- Ēdiet, Sabien! Tas ir pavisam vienkārši. Uzdu­riet tos un apēdiet veselus. Tie ir lieliski un piešķir sejas krāsai svaigumu. Hezrīna iesmējusies mudināja Bleiku ēst zušus.

- Tie ir gluži svaigi, tikko kā no jūras, noķerti pie­krastē un turēti dzīvi; tie nenodarīs nekādu ļaunumu.

Bleiks durstīja zušus, kas kustējās un locījās, un, uzdūris dažus, ātri norija tos veselus kopā ar kumosu melnās zivs. Rīkli aizžņaudza zvīņu un sāls garša. Hez­rīna un viņas vīrs vēroja, kā Bleiks lēnām cīnās ar ēdienu. Viņš apēda pusi porcijas, tad noņēma servjeti un uzmanīgi pārklāja pāri atlikušajam ēdienam.

- Gardi, viņš noteica, rīdams pilniem malkiem gaisu, lai noturētu kuņģa saturu vēderā. Viņš bija pār­liecināts, ka zuši tur vēl aizvien kustas, ka tie nekad nenomirs un atkal parādīsies dienasgaismā. Kā tad ar Chronicle? Kādus jaunumus tā stāstīs par manu komētu?

- Jūs esat uzmanības centrā. Jītss izreklamējis jūs kā lielu zinātnieku, gadsimta jaunatklājēju, Flem­bergs atbildēja, košļādams taukumu no liela, gara ilkņa un slaucīdams no sejas valzirga taukus. Cilvēkiem tiek stāstīts, ka komēta paies Zemei garām un, pēc jūsu aprēķiniem, mēs piedzīvosim skaistāko debesu uguņo­šanu kopš laika pirmsākumiem.

- Kad tā ietrieksies Londonā un nogalinās pusi iedzī­votāju, mani pakārs. Bleika skatiens šaudījās no Hezrīnas uz lordu Flembergu, gaidot kaut kādu reakciju, bet viņi mierīgi turpināja ēst valzirga galvas paliekas.

- Viņi nekad to neuzzinās! mierīgi atbildēja Flem­bergs, izklepodams uz galda sakošļātu gaļu. Mēs ielūgsim karali un viņa galmu uz mūsu māju ziemeļu grāfistē, bet pārējie var sadegt. Es un mani draugi esam pārliecināti, ka tas nāks Londonai par labu. Pilsēta ir pārāk pārpildīta, un daži cilvēki nav tā vērti, lai elpotu šo gaisu.

Flembergs pārvilka ar roku kaklam, it kā rādot naža griezienu.

- Jūs taču saprotat, Bleik, ko es ar to domāju. Lon­dona, kas pārtapusi par jaunu Romu vai pat Jeruza­lemi, ar drupām, ko radījusi jūsu komēta. Dievišķa tālredzība! Flembergs iesmējās.

- Tā nav pareizi! izsaucās Bleiks. Mums viņiem jāizstāsta, mēs varam izglābt cilvēkus.

- Sāksies panika, Sabien, Hezrīna sacīja. Šādi mēs varam brīdināt visus, kurus tiešām ir vērts aiz­vest no Londonas, un pārējie lai sagaida savu likteni. Pateikt viņiem to tagad nozīmētu izraisīt revolūciju.

Sieviete saņēma Bleika labo roku un pievilka sev klāt.

- Ļaujiet man paskatīties, ko plauksta stāsta par jūsu dzīvi. Man piemīt spējas redzēt nākotni. Paskatie­ties uz mani, un es jums pateikšu, kas notiks.

Viņas roka bija silta un mīksta. Bleiks juta, kā viņa seja sveces gaismā piesarkst. Sieviete, pagriezusi plaukstu uz augšu, turēja viņa roku, un Bleiks nespēja to atraut.

Hezrīna ar rādītājpirkstu uzvilka viņam uz del­nas zvaigznes formu. Paņēmusi glāzi, viņa iepilināja plaukstā lielu lāsi un tad ieberzēja to ādā. Sveces gaisma maigi mirgoja.

Flembergs sakrustoja rokas un atslīga lielā atzvelt­nes krēslā, ar galda naža galu bakstīdams zobus. Viņš skatījās uz Bleiku un smaidīja, it kā atstājot viesi sievas fantāziju varā.

- Viņa jūs aizvedīs tādās sfērās, ko jums nekad neiz­prast, viņš noteica, košļādams pusapēsto taukumu.

Tad Flembergs salika rokas un ērtāk iekārtojās krēslā, aizvēra acis un, atbalstījis zodu pret krūtīm, ātri iemiga.

Bleiks neticīgi noskatījās, kā Flembergs sāk pie katra elpas vilciena krākt. Hezrīna parāva viņu aiz rokas, sāpīgi iespiežot plaukstā nagus.

- Man nepatīk, ja man nepievērš uzmanību, Sabien, viņa dusmīgi noteica caur zobiem. Jums un man ir nākotne, vai tad jūs nevēlaties zināt nākamību?

- Pats par savu nākotni es maz uztraucos. Es tikai gribu pavēstīt pasaulei, kas notiks, Bleiks atteica, cenzdamies novērst skatienu no sievietes sejas.

- Tie, kuri ir tā vērti, zina, ko darīt. Mans vīrs ir ticies ar draugiem, izstāstījis viņiem nepieciešamo, un viss būs labi.

- Kam? Jūsu draugiem un karalim? Un pārējā Lon­dona var sadegt? Bleiks uztraucās.

- Ko jūs tur varat darīt? Ja tagad to visiem izstāstī­siet, tad tūkstoši nomirs panikas radītajā haosā. Viņi domās, ka pienākusi pastardiena. Vai jūs spējat iztēlo­ties, kas notiks? Šādi vismaz dažiem ir izredzes izglāb­ties. Viņa ielūkojās viesim acīs. Pastāstiet man, Sabien, kā jūs uzzinājāt, ka komēta nāk! Vai nejauši?

Bleiks nespēja novērst no viņas skatienu, tāds bija šīs sievietes valdzinājuma spēks. Viņa bija ģērbusies sulīgi violetā ar melnu tērpā, un uz gludās sejas vīdēja tumša skaistumpumpa.

- Es izlasīju… Vārdi sastinga Bleikam mutē, it kā viņa balsi būtu aizturējusi ledaina roka.

Cauri rokai izskrēja degoša sāpe. Tā sāka mokoši pulsēt, izstarojot sāpes uz krūtīm un kaklu. Bleiks dziļi ievilka elpu. Nervi un muskuļi vairs nepakļāvās viņa gribai. Viņš mēģināja piecelties, bet neredzams spēks trieca viņu pret galdu, uz kura stāvēja pusapēstās zivs skelets.

- Nepretojieties, Sabien! Es gribu redzēt nākotni, un tai būs lielāka nozīme nekā visām jūsu zināša­nām. Hezrīna, cieši turēdama viņa roku, iespurdzās, jo Bleiks gribēja izlocīties gluži kā tie zuši, kurus viņi tikko apēda.

- Sēdiet! viņa pavēlēja, saspiedusi ciemiņa plaukstu vēl ciešāk.

Bleiks neko nevarēja padarīt. Viņš atkrita atpakaļ krēslā. Acis aizplīvuroja tumši tvaiki, kas tagad piepil­dīja telpu.

- Klausieties, Sabien! Jūsu nākotnē ir maģija un spēks, kas nāks pasaulē caur jums. Tas ir skaidri redzams. Tas stāv jums acu priekšā, tomēr jūs to nere­dzat. Ticiet visam, kas nāks! Bet kāds ārzemnieks tīkos pēc jūsu dzīvības.

Vārdi sitās viņam galvā kā pātagas cirtieni, un roka, pirms Hezrīna to atlaida, vairākas reizes noraustījās.

- Ko jūs izdarījāt? Bleiks nomurmināja caur sakos­tiem zobiem.

- Tas tikai tāds viesību triks, nekas vairāk. Vai tad jūsu zinātne nespēj to izskaidrot, Sabien? Vai arī nu jums nāksies ticēt maģijai kā burvestībai?

Bleiks neatbildēja. Viņa roka svila kā zibens ķerts koks. Viņš mēģināja saliekt pirkstus, bet sāpes bija pārāk spēcīgas, un pa rokas virsmu sprakšķēja sīkas, zilas dzirksteles.

- Tas drīz pāries. Tāds ir nākotnes izziņas spēks. Hezrīna nopūtās. Ja vien Flembergam būtu tāds prāts kā jums, viss būtu pavisam citādi. Paskatieties, kā viņš tur krāc kā valzirgs, kas guļ pludmales smiltīs, pieēdies zivis, laimīgs par savu neziņu. Jums, Sabien, ir drošs prāts, jūs dienām domāsiet par notikušo, mocīsiet sevi, līdz zināsiet atbildi un atrisināsiet jautājumu, kāds spēks jūs apbūris. Hezrīna iesmējās. Aiztaupiet sev laiku tā bija maģija.

- Tagad, kundze, es došos projām. Jūsu maģija ir par daudz pārdroša, lai tāds cilvēks kā es to saprastu, un baidos, ka jūsu vīra miegs arī ir daļa no šīs burves­tības.

Bleiks nedroši atgāja no galda, paklupa un atspiedās ar roku šķīvī, kurā atradās beigtie zuši.

- Es vēlētos jums kaut ko parādīt, doktor Bleik. Kaut ko tādu, ko esmu turējusi noslēpumā pat no sava vecā valzirga. Ak, reiz pienāks diena, kad kāds nogriezīs viņa galvu un pasniegs to uz šķīvja! Hezrīna klusu noteica, tad piecēlās no galda un piegāja pie Bleika.

Viņš juta, kā vēderā lokās zuši. Bleiks bija pārlieci­nāts, ka tie joprojām vēl ir dzīvi un, pirms nakts būs galā, tie izlauzīsies laukā no viņa ķermeņa.

- Man laikam vajag uz… Bleiks nomurmināja, cenzdamies runājot neatvērt muti.

- Nemuļķojieties! Vispirms es jums parādīšu kaut ko tādu, kas satrauks jūsu prātu un paplašinās iztēli.

Hezrīna saņēma negribīgo Bleiku aiz rokas un vilka viņu pāri telpai. Flembergs pat nepakustējās. Viņš zvil­nēja savā krēslā, un pa zodu tam tecēja taukainas sie­kalas, kas pilēja uz melnajiem svārkiem.

- Kuš! sieviete teica, vilkdama Bleiku uz durvīm. Es negribu, lai viņš pamostas, šis ir mūsu noslē­pums…

Bleiks baidījās no šī noslēpuma, tomēr viņu bija pār­ņēmusi vēlēšanās un ziņkāre, kas dedzināja sirdi. Viņš bija Hezrīnas pārņemts. Šai sievietei piemita spēks, kas robežojās ar tumsību, un dziļš valdzinājums, no kura Bleiks nespēja paglābties. Viņi bija tikko satikušies, un tomēr viņa visādā ziņā valdīja pār Bleiku. Viņš jutās kā gaļasmuša, kuru grasās aprīt milzīgs, melns zirneklis. Hezrīna ievilka to savos tīklos pret viņa gribu, tomēr viņš nespēja tai pretoties.

- Esmu pārsteigta pārjums, Sabien. Jūs neesat vie­nīgais, kurš mīl debesis un visu, ko tās sniedz. Arī es esmu gaidījusi šo laiku, bet cita iemesla dēļ.

Viņa saspieda Bleika kaistošo roku tā, ka viņš savie­bās.

- Nedomāju, ka tā ir pareizi, Bleiks iebilda, cenz­damies atbrīvoties. Ja es būtu jūsu vīrs, es nebūtu iepriecināts…

- Es arī ne, bet tieši tāpēc tas sagādā tādu prieku. Kurš gan vēlētos līdzināties viņam? Flembergs vien­mēr ir tik prognozējams, tik garlaicīgs. Bet jūs, doktor

Sabien Bleik, Karaliskās biedrības biedrs, kabalists, tagad arī atklājējs jūs liekat manam prātam kņudēt. Nāciet un paskatieties, ko esmu mums sagatavojusi!

Gaitenī no grīdas līdz griestiem sniedzās liels spo­gulis. Tā sudrabs vizmoja spožs un skaidrs, un sveces gaismā atspoguļojās sievietes tēls. Bleiks raudzījās uz Hezrīnas atspulgu šķita, ka viņa atrodas ārpus laika ietekmes sejā nebija neviena defekta vai grumbas.

- Aiz spoguļa atrodas cita pasaule. Vai jūs man ticat, Sabien? sieviete vaicāja.

- Es būtu muļķis, ja neticētu, Bleiks atteica, paber­zēdams sarkano zīmi, kas svilināja plaukstu. Bet es esmu tikai šīs pasaules cilvēks un gribu, lai tas tā arī paliek.

Hezrīna iesmējās.

- Ieskatieties spoguļa dziļumos un pasakiet, ko jūs redzat!

Bleiks vērās blāvajā stiklā, pa kura virsmu dejoja sveces gaisma no lielās lustras.

- Vai jūs nāksiet iekšā spogulī kopā ar mani, doktor Bleik, un atklāsiet sev citu pasauli? Hezrīna jautāja, saudzīgi vilkdama viņu tuvāk stiklam.

Bleiks neko neteica, vien pamāja ar galvu un piegāja pie stikla, ticēdams, ka pēc viena soļa stāvēs tam otrā pusē.

- Nē, Sabien! Tas ir īsts spogulis! Hezrīna sacīja, pacēlusi sprūdu krāšņā, zeltītā, ar pērtiķu galvām un varžu sejām izgreznotā rāmja malā.

Bleiks ievēroja viņai pirkstā zelta gredzenu. Tā zel­tītā stīpa kā komētas aste ietvēra pirksta balto ādu.

- Pirms mēs ieejam šajā kambarī, mums jāuzsauc tosts nākotnei.

Hezrīna no augstā statīva, kas stāvēja līdzās spogu­lim, paņēma divus lielus traukus. Vienu viņa pasniedza Bleikam un virzīja to tuvāk viņa lūpām.

- Vienā malkā! viņa noteica gandrīz čukstus. -Vienā malkā, un tad mēs kopīgi izbaudīsim nākamību.

Hezrīna pielika trauku sev pie lūpām un atlieca galvu. Bleiks skatījās, kā viņa dzer šķidrumu un tad noslauka muti ar plaukstas virspusi.

- Tagad jūsu kārta, Sabien. Ātri!

Bleiks izdzēra kausu. Divos malkos viņš bija nori­jis visu tā saturu. Biezais, zaļais, staipīgais šķidrums apsvilināja rīkli, padarīja stingu muti, izbīdīja acis no dobumiem un aizžņaudza balsi, gandrīz izspiežot no plaušām visu gaisu. Hezrīna pie sevis nosmējās, atvilka spoguli no sienas un lēnām atvēra milzīgas durvis uz kādu citu pasauli.

Kad robeža starp sienu un spoguli tika lauzta, gaisā pēkšņi uzvirmoja salts vējš. Bleiks juta sev apkārt aukstumu. Kaut kur tālu mājā aizcirtās kādas durvis, un kāpņu laukumā viņiem virs galvas noklaudzēja soļi. Bleiks vērās telpas tukšumā, kas vīdēja aiz spoguļa, acīm pārmeklēdams tumsu.

Hezrīna viegli piebikstīja, lai viņš iet iekšā. Šajā brīdī Bleiks ieraudzīja sīku zilas vielas veidolu, kas mirgoja tumsā. Tas vizmoja un mutuļoja kā tūkstoš zilbaltu dimantu un, bez skaņas griežoties, plivinājās trīs pēdu attālumā no viņa sejas. Neko nedomādams, Bleiks pastiepa roku, lai tam pieskartos. Roka bezpalīdzīgi virzījās uz sprakšķošās elektriskās lodes pusi.

- Liberato per mortem, noteica Hezrīna, aizgriezusies no žilbinošās gaismas.