Vērmele

11 noslēpums

Kad Ageta pamodās no saraustītā miega, viņai prātā joprojām bija Zilādainā Denbija tēls. Rudens saule vārgi spraucās cauri viņas guļamistabas netīrajam stiklam. Agetas māte bija nomodā un brokastoja. Viņa gulēja, atstutēta spilvenos, netīrā baltā naktsmice bija pa pusei nokritusi pār seju. Māte plikšķināja pa pala­giem un braucīja no gultas maizes drupačas.

- Tu vēlu esi piecēlusies, Eta, viņa sacīja ķērcošā balsī, kāda varētu būt sievietei, kas par viņu divreiz vecāka. Lemjēnu māte bija nodzīvojusi četrdesmit gadus un nodzērusi lētajā džinā divreiz vairāk. Tu drīz būsi vajadzīga Bleikam un arī tēvam, sieviete teica un ierāva malku no pudeles, kuru auklēja rokās kā bērnu. Pacēlusi to rokās, viņa kaut ko nomurmināja.

- Viņi var pagaidīt, Ageta atbildēja, atglauzdama no sejas garu matu šķipsnu. Man kaut kas ir jāiz­dara -jāapmeklē kāds draugs.

Meitene izlēca no gultas pilnīgi apģērbusies, cenzda­mās neskatīties uz krunkaino blāķi, kas bija viņas māte.

- Kad es atgriezīšos, tu vēl būsi tepat, vai ne? Ageta, iedama uz durvīm, sarkastiski noprasīja. Nedari neko tādu, kas tevi varētu pārāk nogurdināt! Galu galā tēvam taču ir bezgala daudz laika, lai aprūpētu tevi un apsaimniekotu māju.

- Tēvs zina, ka esmu slima. Viņam ir zelta sirds. To sauc par mīlestību, varbūt arī tev vajadzētu izjust šīs jūtas, Lemjēnu māte uzkliedza meitai.

Ageta juta, ka domas sagriežas. Visam viņas ķerme­nim izplūda cauri saltums.

- Es zinu, ka esi slima, bet ne tādā veidā, kā tu domā. Kas attiecas uz mīlestību šajā ģimenē to nepazīst.

Meitene aizcirta guļamistabas durvis un izgāja garajā gaitenī, kur uzmeta skatienu tumšajām kāp­nēm. No Zilādainā nebija ne miņas, tikai uz grīdas, sprauslādams un krākdams zem saviem garajiem svār­kiem, gulēja kāds īrnieks. Tā dubļainie, melnie zābaki pie katra krāciena noraustījās. Meitenei pār muguru pārskrēja aukstas tirpas, un domas aizveda viņu atpa­kaļ pagātnē. Viņa iedomājās par vientuļo, važās iekalto Tegatusu. Ageta pasmaidīja, cerot, ka tas kaut kā viņu redz un ka pienāks diena, kad viņš kļūs brīvs. Ageta juta eņģelim līdzi. Meitenei likās, ka tas ir viņas likteņa biedrs, ka arī vinu saista ķēdes, no kurām nekad nebūs iespējams atbrīvoties.

Gaitenī atbalsojās troksnis no virtuves un izrāva Agetu no domām. Viņa skrēja lejā pa koka kāpnēm, cik skaļi vien spēja, cerot, ka troksnis aizbaidīs no domām spokus. Meitene iebrāzās virtuvē, kur Sarapuks sēdēja galda galā kā liels, melns putns. Ienākdama telpā, viņa viegli pasmaidīja un nodrebēja, it kā viņš būtu sapuri­nājis savas neredzamās spalvas.

- Mana jaukā meitene, vīrietis draiskulīgi ierunā­jās, kāds prieks tevi redzēt…

- Pat nedomājiet par to, Sarapuk! Ageta atteica, nezinādama, no kurienes rodas vārdi, šķita, it kā tos viņai būtu pačukstējusi kāda cita balss. Man nav laika. Mani gaida Bleiks, un viņš par manu sabiedrību vismaz samaksā.

Meitene paķēra no galda maizes gabalu, tīšām aiz­ķerdama lielu kaudzi ar drupačām un sadrupušām olu čaumalām un iebērdama tās Sarapukam klēpī.

- Atvainojiet, Sarapuka kungs! Esmu tik neveikla!

Sarapuks saķēra Agetu aiz rokas un cieši to saspieda, pievilkdams meiteni sev klāt. Viņa sajuta tā nepatī­kamo elpu.

- Uzmanīgāk, meitenīt! viņš noteica, vilkdams Agetu vēl tuvāk. Ko tavs tēvs neredz, par to viņam nav bēda.

Ageta ātri paķēra lielo maizes nazi, kas atradās līdzās brokastu maizes kukuļa atliekām. Pēc mirkļa Sarapuks blenza uz garo asmeni sev pie applukušā deguna.

- Vēl vienu collu[4], Sarapuka kungs, un es ar šo nazi izgriezīšu no jums dvēseli. Un varat nešaubīties: es to atradīšu ātrāk par jums. Agetai likās, ka viņa runā Hezrīnas vārdiem. Viņai nebija bail, un par sekām mei­tene neuztraucās. Jums ir divas sekundes laika, lai pieņemtu lēmumu, un tad es jūs sakapāšu un izkaisīšu pa grīdu un žurkas ēdīs jūsu iekšas.

Viņa ielūkojās Sarapukam sejā un pasmaidīja.

Sarapuks atlaida meitenes roku un ļāva viņai atkāp­ties. Viņš izskatījās pārsteigts, it kā būtu dzirdējis šo balsi jau agrāk. Ageta pamanīja, ka viņa gar sāniem nolaistā roka dreb.

- Es aizgāju par tālu. Es… Atvaino, Ageta! viņš nomurmināja, skatīdamies grīdā.

Ageta aizgāja līdz virtuves durvīm un apstājās, vēl aizvien turēdama rokā maizes nazi. Neko nedomā­dama, viņa pagriezās atpakaļ un no visa spēka meta ar nazi Sarapukam. Nazis izlocījās gaisā, sekundes laikā šķērsoja telpu, garām lidojot, atsitās pret vīrieša plecu melnajā sutanā un tad līdz spalam ietriecās mīkstajā sienas apmetumā.

- Man tas jāpamēģina vēlreiz, Ageta noteica, iziedama no virtuves. Biju tēmējusi jums sirdī ja vien jums tāda ir.

Flītstrītu spoži apspīdēja saule. Tās sasildītie notek­ūdeņi smirdēja, un no vēsajiem strauta ūdeņiem, kas lauzās uz Temzu, cēlās garaiņi. Bija paisums, un atkri­tumos, kas šūpojās netīrajā ūdenī, divi noskranduši bērneļi, nometušies uz ceļiem, spēlējās ar saplēstu māla podu, kas kalpoja viņiem par kuģi un aizveda citā pasaulē.

Ageta mundri soļoja pa ielām uz Londonas tiltu. Bleiks pagaidīs. Sveces var nomainīt Malakinas kun­dze un pati arī noberzt to, kas beržams. Agetai bija nepieciešams tikties ar Tadeušu Breisgēdlu un viņa spoku bērniem. Meitene aši pagriezās ap stūri, šķērsoja ielu un dažu minūšu laikā jau atradās pie Bridžstrītas. Kafejnīcas durvīs un laukā uz bruģa drūzmējās milzīgs ļaužu pūlis. Katrs centās noturēt rokā lielu avīzes lapu. Tā bija London Chronicle. Avīžzēns, turēdams izstiep­tajā rokā vēl citus eksemplārus, sauca, cik skaļi spēja:

- Garām Zemei lidos komēta! Karalis izsludina brīv­dienu!

Ļaudis pulcējās kopā, apspriežot jaunumus. Visap­kārt skanēja satrauktu balsu murdoņa. Ageta atminē­jās, ko Bleiks bija teicis debesu trīces naktī, un pēkšņi tam visam radās kopsakarība komēta un grāmata bija savā starpā saistītas. Ageta paātrināja soli. Viņa gribēja to izstāstīt Tadeušam, bet domas par nodevību cīnījās ar Bleikam doto solījumu.

- Kāpēc man? viņa iesaucās. Kāpēc man jāglabā šis noslēpums?

Galvā atbildēja kāda maiga, klusa, silta balss, kas vējā skanēja kā tālīnas raudas. Ageta apstājās un ieklausījās, aizklājusi ausis rokām, lai aizturētu ielas troksni. Balss ieskanējās atkal:

-Pastāsti viņam…

Sī pavēle lika viņai notrīsēt priekā un iekvēlināja sajūtas. Tā rīkoties bija pareizi: solījumi bija domāti tam, lai tos lauztu, noslēpumi -, lai tos pačukstētu draugam un dalītos ar tiem kā ar ēdiena atliekām. Tadeušam var uzticēties, viņa nodomāja. Tam ir laip­nas acis un piemīlīgs smaids. Dzirdētais pilnveidos viņa dzīvi, viņš varēs atgūt ņaudēto un dzīvot labāk. Mei­tene sajuta sejā iešalcamies asinis. Sirds salēcās, un rokas savijās kopā. Nākotne bija viņas pašas rokās, un beidzot viņa varēja padarīt kādu laimīgu.

Durvis uz grāmatu veikalu nevērās vaļā, it kā koks būtu uzbriedis un zinātu par viņas vēlmi lauzt solī­jumu. Ageta stūma un grūda, līdz tās beidzot padevās. Veikalā valdīja pilnīgs klusums. Nāsīs ieplūda mitra papīra un tumšās Temzas straumes dvaka. Kad mei­tene gāja cauri plauktu labirintam uz lielo koka galdu, no kurienes Tadeušs pārvaldīja veikalu, viņas soļi uz koka dēļiem atbalsojās augstajos, velvētajos griestos.

- Tadeuša kungs! meitene uzsauca. Tā esmu es, Ageta, esmu atgriezusies. Man ir jaunas ziņas par grāmatu.

Tālākajā kaktā pie šaurā loga atskanēja sīku pēdiņu klusā šļūkāšana. Ageta paspēja samanīt vieglu ēnu, kas izšāvās no savas slēptuves un metās aiz grāmat­plaukta.

- Es jūs redzu, meitene noteica, apiedama apkārt lielajam galdam un pieiedama pie podesta, no kura Tadeušs varēja pārredzēt katru eju. Tadeušs man par jums stāstīja, es zinu, ka jūs esat šeit. Parādieties!

- Viņi tev nerādīsies, Ageta, atskanēja balss, liekot meitenei salēkties un bažīgi pārlūkot veikalu.

Atvērās pagraba durvis, un telpā ienāca Tadeušs, stiepdams lielu grāmatu kaudzi. Viņam sekoja eleganta sieviete biezā, melnā vilnas apmetnī. Viņa uzsmaidīja Agetai, kas stāvēja uz podesta.

- Uzmanies, ka nenokrīti! Tas ir tikpat augsts kā karātavas, sieviete noteica, uzvilkdama sava apmetņa kapuci un apņēmīgi dodamās uz durvīm. Aizsūtiet tās Hečerda kungam Pikadili. Viņš ir vienīgais grāmatu tir­gotājs, kuram es uzticos, protams, izņemot jūs, Tadeuš. Hečerda kungs tās nosūtīs uz Franciju manai māsī­cai viņa priecāsies par manu jaunāko atradumu.

Sievietes balsī bija kaut kas tāds, kas uzdzina Age­tai trīsas. Kad viņa bija attālinājusies, meitene atguva pašpaļāvību, ko bija zaudējusi, it kā būtu izrauta daļa no viņas dvēseles.

- Ar lielāko prieku, lēdija Flemberga, piebilda Tadeušs, nolikdams grāmatas uz grīdas.

Viņš nolūkojās, kā lēdija Flemberga plūst cauri vei­kalam kā vīns, kad to lej glāzē. Viņai pakaļ viļņojās mel­nais apmetnis. Kad sieviete bija aizgājusi, viņš pasmai­dīja un pievērsās Agetai.

- Priecājos tevi redzēt, Ageta!

Viņa pārtrauca veikalnieku, pirms tas paspēja pa­teikt vēl kaut vārdu:

- Man ir jaunas ziņas. Man ir jāizpauž noslēpums, es apsolīju nevienam neteikt, bet…

Meitene apklusa un palūkojās apkārt, it kā mek­lēdama kādu zīmi, ka var turpināt, un ieklausīdamās balsī, kura viņai bija ieteikusi lauzt solījumu.

- Ja tu esi solījusi nestāstīt, tad tev labi jāapdomā. Noslēpumi ir spēcīgas lietas, un vārdiem, līdzīgi bul­tām, var piemist pašiem sava dzīve, kad tie "nolido" no mēles.

- Es gribu to izstāstīt, un tieši jumsi Tas ir par grā­matu, Nemorensis. Neesmu beigusi par to domāt. Šis vārds jaucās man pa galvu dienām un naktīm, un, kopš es satiku jūs, ir noticis daudz kas tāds, par ko es nekad nebiju pat sapņojusi.

- Par grāmatu? Tu esi dzirdējusi par to grāmatu? Tadeušs nepacietīgi vaicāja. Nelauz manu sirdi, mei­tēn! Man ir bijusi tāda saruna jau ar daudziem cilvē­kiem, un katrreiz tas ne pie kā nav novedis.

- Es zinu, kur tā atrodas un kam pieder! meitene izšāva. Vārdi traucās viņai laukā no mutes ātrāk par domām.

Tadeušs, ilgi klusējot, soļoja pa grīdu, braukdams ar rokām cauri garajām matu šķipsnām, kas, šķiet, bija kļuvušas vēl plānākas.

- Es… es varu jums to dabūt, Ageta klusu noteica.

Tadeušs pacēla acis.

- Man? Tu vari to dabūt man? Atnest to atpakaļ pie Tadeuša? Viņš pasmaidīja ar aizrautīgu, bērnišķu smaidu. Pie kā tā atrodas?

- Tā pieder manam kungam Sabienam Bleikam…

- Tā pieder man! Tadeušs nikni atkliedza. Tā ir mana grāmata, vienmēr ir bijusi un būs! Bleiks ir zag­lis, viņam uz to nav tiesību!

Viņš trieca ar dūri pa izbalējušā ozolkoka galda malu kā izlutināts bērns, kas ķildojas par saplēstu rotaļ­lietu.

- Es varu to atgūt, un, ja tā tiešām ir jūsu, tā nebūs zagšana. Varētu mēģināt to atnest jau šonakt.

Pēkšņi Agetai ienāca prātā tumša doma par Inigo sānielu un radījumu, kurš bija viņu tur notvēris.

- Un tu to izdarīsi man? Tadeušam? viņš klusu jautāja, pagriezies pret meiteni.

- Man vajadzēja jums to izstāstīt, Tadeuša kungs. Šo noslēpumu ilgāk nebija iespējams glabāt. Tik daudz kas ir mainījies.

- Sis noslēpums nesis tavam labajam draugam tik daudz prieka. Nemorensis ir īpaša grāmata, tā ir pārāk laba doktoram Sabienam Bleikam. Ja tu varētu man to atnest atpakaļ, es tevi bagātīgi atalgotu.

- Es to darīšu mūsu draudzības vārdā, nevis kaut kā cita dēļ. Ageta sāka atkāpties uz durvīm, pastāvīgi lūkodamās apkārt, vai netiek novērota. Ja varēšu, tad atgriezīšos šonakt. Atstājiet durvis neaizslēgtas, un es mēģināšu atnest grāmatu.

- Bet es pagatavošu vakariņas. Banketu, kādu tu nekad neesi redzējusi. Mēs atzīmēsim zelta rītausmu. Veikalnieks pavadīja meiteni līdz durvīm. Sī ir īpaša diena, un tu esi padarījusi Tadeušu par laimīgu cilvēku.

Ageta apstājās pie durvīm un paskatījās uz viņu.

- Vai ticat, ka mirušie var atgriezties un jūs vajāt? meitene, savilkusi pieri, vaicāja.

- Es baidos tikai no dzīvajiem, Tadeušs atbildēja.

Mirušie ir miruši. Man ar viņiem nav nekādu darīšanu, un viņiem ar mani arī ne.

- Vai jūs kādreiz esat redzējis spoku? Ageta neat­laidās.

- Esmu redzējis daudz ko ļoti savādu, bet spoki ir domāti mazu bērnu biedēšanai. Atceries, ka prāts var izspēlēt ar tevi jokus un acis bieži mūs muļķo! Es tam noticētu tikai tad, ja kāds atgrieztos no miroņiem.

Ageta nospieda durvju rokturi. Ietrillinājās zvaniņš, un iekšā no Londonas tilta ielauzās rīta dzestrais gaiss. Meitene jutās apmulsusi par savu nodevību un solījuma laušanu, un tomēr bija tik labi.

Ageta pārlūkoja tiltu un pūli, kas vēl aizvien drūzmē­jās pie kafejnīcas durvīm. No svešinieka melnā nebija ne miņas, garajā notekā, kas stiepās visa tilta garumā, gulēja tikai milzīga beigta žurka ar izlauztiem zobiem. Meitene izgāja no veikala un pamāja Tadeušam, lai viņš aizver durvis.

Veikalnieks noraudzījās tai pakaļ caur biezām, vecām brillēm, līdz viņa pazuda skatienam. Pāri til­tam aiz Agetas gāja akls ūdensnesējs ar mazu koka mučeli, kas bija uzsieta tam uz muguras. Viņš gāja aiz resna ēzeļa, kas līkumoja starp ielas mēsliem. Tadeušs pārliecinājās, ka ir viens, tad pagrieza durvju atslēgu un nolaida logiem priekšā slēģus.

Domāju, ka man to vajadzētu izdarīt, viņš lepni noteica, tad pagriezās un devās uz pagraba durvīm.

Tadeušs kāpa pa garajām koka kāpnēm, kas zem viņa smaguma čīkstēja un stenēja. Kāpnes aizveda viņu dziļi pie tilta pamatnes un tālāk tumsā. Visapkārt mutuļoja paisuma viļņi, sitoties pret resnajiem akmens stabiem, kas noturēja veikalus un mājas uz tilta, aug­stu virs ūdens.

Grāmattirgotājs paņēma no statīva lampu un pacēla to sev virs galvas. Maigo, silto mirdzumu aprija dziļais, melnais bezdibenis, kas pavērās viņam priekšā, pakā­pieni veda arvien dziļāk un dziļāk. Beidzot viņš nonāca pie koka durvīm, kurās bija iesistas simts naglas. Pie tām karājās kaķa galvaskauss, piesiets ar sārtu lenti, kas paņemta no bērna cepurītes.

Tadeušs pagrūda durvis, un tās atvērās, pazuzdamas sienā. Aiz tumsas un ēnām atradās liela akmens telpa. No katras plaisas sienā spiedās laukā zaļas aļģes. No griestiem pilēja brūnais Temzas ūdens, kas gariem straumes pirkstiem plūda pa grīdu.

Veikalnieks aizvēra aiz sevis durvis un aizstūma trīs aizbīdņus. Telpā atradās vienīgi liels koka krēsls, augsts misiņa svečturis un resns dzelzs riņķis, kas bija iekalts centrālajā akmenī un bija pietiekami stingrs, lai noturētu tūkstoš zirgu. Tadeušs atkrita krēslā un pavērās apkārt, pie sevis smaidīdams.

- Parādies! viņš iesaucās, izbraucis ar pirkstiem caur matiem. Man nav laika gaidīt visu dienu, bet mums jāparunā.

Atbildes nebija, tikai augstu virs galvas brāzās ūdens.

Telpas kaktā no akmens grīdas izcēlās zila dūmaka. Tadeušs varēja samanīt gara, balta pleca kaula aprises un trīs asinīm notrieptas ribas, kas plivinājās gaisā.

- Hoc est corpus meum! Tadeušs izsaucās vēlreiz. Neliec man gaidīt, es gribu ar tevi runāt. Ātri! Viņš piecirta kāju kā izlutināts puišelis.

Gars sāka pieņemt veidolu. Lielajam, muskuļotajam rumpim, kas bija klāts ar zilu ādu, pievienojās rokas. Radījums savienojās kopā no tumsas un pagriezās pret Tadeušu.

- Beidzot! viņš noteica, kad rēgs bija pilnīgi izvei­dojies. Man tev ir darbiņš. Kāda jauna meitene. Viņai kabatā ir Ormuza kristāls, tā ka tu vinu redzēsi. Seko viņai un tiec galā ar katru, kas mēģinās viņu atturēt atnest man Nemorensis. Man vajag, lai viņa šonakt atgriežas pie manis, tā ka uzmani, lai viņu nenoķer. Vai saprati, Zilādainais?

Zilādainais Denbijs vērās viņā ar melnajiem, tukša­jiem acu dobumiem. Viņam pār seju pārslīdēja čūska, ielīda mutē un parādījās laukā pa nāsīm.

- Ar prieku, Tadeuša kungs! Vai pēc tam es varēšu viņu nogalināt? Zilādainais jautāja piesmakušā, skumjā balsī.

- Vēl ne, viņa man vēl ir ļoti noderīga. Un, mirkli padomājis, Tadeušs piebilda: Es pieņemu, ka tu esi tas spoks, par kuru viņa jautāja.

- Man vajag viņu redzēt, atkal atgriezties tajā mājā… rēgs elsoja, bet čūska tikām ložņāja pa viņa seju iekšā un ārā. Tā bija pēdējā vieta, ko es redzēju kā cilvēks, pirms…

Rēgs apklusa, un ādas krāsa no dusmām kļuva tum­šāka.

- Tagad man uzlikts lāsts staigāt pa šo pasauli kā garam, bet Kadmuss Lemjēns bauda dzīvi. Vienu gan es zinu vina nekad vairs nelūkosies acīs savam sunim.

Tas kvieca kā kucēns pēc mātes.

- Tu uz visiem laikiem esi saistīts pie manis ar saviem trim zobiem un nocirsto pirkstu, atteica Tade­ušs.

Viņš izņēma no vestes kabatas samta maisiņu un pagrabināja tā saturu Denbija rēga priekšā.

- Un kad tu mani atbrīvosi? Denbijs jautāja. Esmu tev labi kalpojis jau gadu un vienu dienu un aizkapa dzīvē izpildījis, ko tev solīju.

- Burvestības nav domātas tam, lai tās lauztu, Den­bija kungs. Es apsolīju tev ķermeni, lai tu varētu izdzī­vot savu dzīvi, ko tik spēji aprāva pakāršana. Tadeušs akurāti ielika maisiņu ar kauliem atpakaļ kabatā. Vai nebūtu jocīgi tev piešķirt Kadmusa Lemjēna vai Bleika ķermeni? Tu varētu izvēlēties, kādu dzīvi gribi, saldo dzīvi Londonas īres mājā vai izsmalcinātību Blūmsberi laukumā. Tu varētu soļot kā dendijs ar krāsotām lūpām un šokolādes garšu uz mēles. Tu pat varētu turēt mājās čūsku…