Vērmele

20 morbus gallicus

Metālā kaltie riteņi dārdināja pa bruģi un dub­ļainajām Londonas ielu grambām, pa karietes koka logiem bija redzama tikai maza gaismas spraudziņa. Ageta sēdēja, ierāvusies karietes stūrī, lai izvai­rītos no saskaršanās ar Ramskina auksto vilnu, kas kairināja viņas ādu. Tumšo telpu piepildīja diakas smaka. Tā karājās gaisā kā mirstoša dzīvnieka dvaka. Komoss vilka no savas garās, baltās pīpes dūmus, un viņa acis un pieri apgaismoja koši dzintaraina degošas tabakas gaisma.

- Uz kurieni tu mūs ved? Tegatuss, piespiests pie durvīm, jautāja.

- Uz pili… kurā valda prieks un bauda… kādu tu pat iztēloties nespēj, Komoss atbildēja starp pīpes vilcieniem. Tas nav tālu, un skats tur ir diezgan pār­steidzošs. Bet vieta, kur tevi izmitinās, būs vienkār­šāka, ne tāda, pie kādas tu esi pieradis. Viņš smējās, klepojot dūmus, bet diaka izdvesa skaņas līdzīgas maza bērna guldzieniem, tam dzerot siltu pienu.

Nomācošā tumsa atgrieza Agetu atpakaļ tajā laikā, kad viņa reiz bija atradusi sev uz sejas lielu, melnu vaboli. Tumsā viņa bija to noņēmusi no ādas un cieši turējusi aiz asajām spīlēm, bet viena vaboles kāja bija palikusi degunā kā melns makšķerāķis. Vēlāk viņa bija turējusi kukaini ieslēgtu mazā, melnā kastītē un daž­reiz vērojusi, kā tas rosās un ņemas pa savas "guļam­istabas" grīdu. Tagad, ieslēgta dārdošajā karietē, Ageta kavēja laiku, virpinādama matu cirtas un cauri tumsai nolūkodamās uz sava sagūstītāja pīpes dzirkstelēm. Pie katra elpas vilciena viņa masku izgaismoja tumšsar­kans mirdzums. Ageta zināja, ka ir dzirdējusi šo balsi jau agrāk, un, kaut arī kāds tumšs spēks neļāva viņai atminēties, kam tā pieder, meitene saprata, ka šis cil­vēks ir daļa no viņas pagātnes un atslēga viņas nākotnei.

Pēkšņi kariete apstājās. Ageta saklausīja no ielas kliedzienus, un diaka saķēra vinu aiz rokas, lai neļautu mēģināt bēgt. Tegatuss krita uz priekšu un atsitās ar galvu radījuma resnajā vēderā, bet diaka atgrūda viņu atpakaļ sēdeklī.

Komoss smējās, neraizēdamies par to, kas notiek. Viņš iebāza pīpē vēl vienu skupsnu biezas, zaļas taba­kas un steigšus iesūca dūmus, baidīdamies, ka pīpe varētu apdzist.

- Morbus Gallicus! viņš iesaucās un piedauzīja ar dūri pie jumta. Atri uz Zivju ielas kalnu!

No ielas atskanēja apslāpēta atbilde, kariete traucās uz priekšu un turpināja dārdināt pa nelīdzeno ceļu.

- Tas cilvēks ir pa pusei akls, pa pusei kurls un pilnīgi traks, Komoss noteica, turpinādams pie sevis ķiķi­nāt, it kā viņam piemistu kāds īpašs humors, ko citiem nesaprast. Viņam arī ir tikai puse… no… deguna!

Viņš izmeta vārdus starp spalgo smieklu šaltīm.

Pārējie sēdēja tumsā, nezinot, kāpēc viņš tā smejas. Diaka pie sevis ņurdēja, trinās ar purnu gar Agetu un skaļi palaida gāzes, ko pavadīja atraugas ar zivs smaku.

- Cik ilgi līdz tai vietai jābrauc? meitene jautāja, cenzdamās aizturēt elpu, lai nebūtu jāieelpo radījuma dvaka un tabakas dūmi.

- Ilgi nav, atteica Komoss. Nedomā par dzīvi, kura palikusi pagātnē! Izbaudi katru mirkli, ieelpo katru elpas vilcienu, it kā tas būtu pēdējais…

Kariete šūpojās un līkumoja pa puvuma pilnajām ielām, kritušo lopu ķermeņi mētājās, kur tie bija nobei­gušies.

- Kādam nolūkam tu mūs uz turieni ved? Tegatuss jautāja.

- Tas ir garš stāsts, Komoss runādams smējās. Šis ir velnišķīgs ekperiments, gamma draconis, satik­šanās laikā, pūķa ierašanās. Sauc to, kā gribi, bet drīz tavas acis skatīs to īstenībā un tu būsi tā sastāvdaļa.

Pēc dažām minūtēm un daudziem asiem pagriezie­niem kariete apstājās. Komoss atstūma vaļā mazu spraudziņu sienā un piespieda pie tās aci.

- Šeit, viņš noteica ar atvieglojumu balsī. Tagad vedīsim viņus iekšā.

Ageta dzirdēja kādu skrāpējamies pa karietes jumtu un ar plunkšķi iekrītam lielā peļķē. Cilvēks izdvesa garu, zemu vaidu un, pieceldamies no dubļiem, nikni zūdījās.

-Jupis tevi rāvis! vīrietis iekliedzās. Atskanēja pātagas belziens. Nelūri uz mani, stulbā ķēve! Tūliņ uzšaušu tev pa purslām, un tad tu nebūsi tik priecīga, vai ne?

Pātaga noplaukšķēja vēlreiz.

- Morbus Gallicus! Komoss nokliedzās pāri zivju tirgus troksnim un tirgotāju saucieniem, kas skanēja ārpusē. Dabū kāpnes un izlaid mūs no šejienes!

Vīrietis palīda zem karietes, bija dzirdama viņa rosīšanās. Viņš izvilka lielu, plakanu akmeni un aiz­stūma to pa bruģi, tad vēlreiz palīda zem karietes un, ar diviem klikšķiem attaisījis koka plāksni karietes grīdā, atbīdīja to malā.

Ageta paskatījās lejā, dziļajā, melnajā caurumā. Pašā dziļumā viņa samanīja mazas lampiņas mirgošanu. Pie cauruma malas bija pieslietas koka trepes, kuras, kā šķita, iekrītot tumšajos dziļumos, kļuva šaurākas.

- Kurš pirmais? Komoss jautāja, izdauzīdams pīpi pret kāju un vērodams, kā sarkanās dzirksteles iekrīt bezdibenī un izzūd kā stari.

- Šis ir tumšs kritums, bet b-b-bedrē mūs sagaida liels skaistums, viņš ķiķinādams stostījās.

Ramskins veikli uzlēca uz sēdekļa līdzās Agetai, tad negaidot iekrita caurumā un pieķērās pie kāpnēm. Viņš pazuda tumsā, aizsedzot šaurajā tunelī lampas gaismu.

- Es d-d-domāju, ka nākamajiem vajadzētu būt jums diviem. Komoss runādams stomījās, lai nesmietos. Jūs gaida Morbuss kapucē un ar pātagu, ja jūs iedo­mātos bēgt. Tas nav vīrs, kurš redzams dienasgaismā, jo viņam ir seja, kas radīta tumsai.

Komoss pamāja Agetai iet nākamajai un pieturēja viņu aiz rokas, kamēr meitene izkāpa no karietes un iegrima trepju tumsā.

Nākamais būsi tu, viņš teica Tegatusam, un nemēģini lidot! Morbuss nocels tevi no debesīm kā mušu no sejas.

Tegatuss nometās uz grīdas un, izmantojot karie­tes sēdekli, centās aizsniegt trepju augšējo pakāpienu. Pirms ķerties pie trepēm un kāpt dziļāk ejā, viņš nopē­tīja ielu. Šķita, ka viņi atrodas pie kāda liela piemi­nekļa pamatnes. Tas atradās mazā uzkalniņā, un tam apkārt bija koka sastatnes. Tālumā bija redzama upe un spoži gaismas stari, kas dzirksteļoja pa tās virsmu. Līdzās karietei viņš ieraudzīja Morbusa garos ādas zābakus. Tie bija melni un notriepti dubļiem. Garā, vaskotā mēteļa mala trinās pa mēsliem, un viņam gar kājām pinās garās zirgu pātagas iešķeltā aste.

Tegatuss gaismā samirkšķināja acis un tad kāpa lejā, nozūdot tumšajā bedrē. Komoss sekoja, gandrīz mīdams eņģelim uz rokām, lai mudinātu viņu kāpt ātrāk. Gaisma augstu virs galvas pazuda, jo atvilktais akmens ar smagu būkšķi tika iestumts atpakaļ vietā.

No apakšas nāca tekoša ūdens skaņas. Tegatuss nodrebēja un ar katru soli bažīgāk domāja par savu nākotni. Viņš dusmojās, ka bija ļāvis sevi saņemt gūstā, tik viegli padevies. Kāpjot dziļāk, arvien uzmācīgāka kļuva apjauta, cik ļoti mainījusies viņa dzīve. Reiz viņš Debesu kaujā bija nesis Visaugstākā karogu, un toreiz pūķis tika sakauts; tagad viņš velkas pa vecu kanali­zācijas cauruli kā kaut kāda blusu sakosta žurka. Sejā ieplūda kauna sārtums, un viņš priecājās, ka bedrē to nosedz tumsas plīvurs.

Tālu lejā bija dzirdama diakas ņurdēšana, tas jautri šļakstinājās pa seklo ūdeni. Drīz eņģelis stāvēja tauku lampiņas gaismā blakus Agetai, dažas collas no skaidra avota ūdens. Kreisajā pusē tunelis strauji virzījās lejup uz upes pusi, un akmens pakāpieni veda augšup uz koka durvīm ar lielu misiņa slēdzeni.

Komoss izņēma no kabatas atslēgu, pagrieza to slē­dzenē un lēnām atvēra durvis.

- Varat iet iekšā, viņš teica un, sarkanajām acīm izspiežoties, atkal piepildīja pīpi. Tur jau atrodas kāds viesis, kuru tu, mana dārgā, domāju, labi pazīsti.

Komoss smiedamies spraucās garām abiem gūstek­ņiem uz durvīm, un Ramskins šļakstinājās pa ūdeni.

Ageta cilāja samirkušās pēdas aukstajā straumē. Ātri plūstošais ūdens bija aizskalojis ielas dubļus, un tā vēsums bija viņu mierinājis. Meitene iegāja telpā, aplū­koja baltās marmora sienas un lielās, pelēkās akmens plāksnes, kas kopā veidoja savādu zigzagu. Telpā nebija mēbeļu, tikai plaukts, kas pie tālākās sienas veidoja garu solu, un liels septiņžuburu svečturis, no kura uz akmens grīdas pilēja vasks. Sola galā sēdēja kāds vīrs, tā ķermenis bija sasvēries uz vienu pusi, galvā bija uzmaukts kaņepju maiss, rokas sasietas ar resnu auklu.

Komoss iesūca no savas māla pīpes.

- Iekārtojieties ērtāk! Morbuss atnesīs jums ēdienu, un tad, vēlāk, sāksies visa jautrība.

Viņš pamāja Ramskinam, kurš aizvēra durvis ar diviem misiņa aizbīdņiem un tad izzuda caur koka dur­vīm tunelī. Kad diaka pazuda, Ageta noelsās.

- Viņu nesaista fizikas likumi. Tas spēj iet un nākt, kā vēlas. Mans mazais mīlulis ir eksemplārs, kuru ne­vada šīs pasaules likumi, bet tikai viņa uzticamā saim­nieka balss.

- Un ko tavs klēpja sunītis dara tagad? meitene pajautāja, apsēzdamās uz garā marmora plaukta.

- Viņš sargā tuneli, lai tajā neviens neielauztos un tie, kas ir gana dumji, neiedomātos bēgt.

- Kur mēs esam? viņa neatlaidīgi tincināja.

- Tam tavā atlikušajā mūžiņā nav nekādas nozīmes. Tu atrodies piecdesmit pēdu zem Zivju upes, pie Monu­menta pamatiem. Mēs to uzcēlām par piemiņu Lielajam ugunsgrēkam, kuru izraisījām. Šī uguns apturēja uzbā­zīgos no viņu nodomu īstenošanas. Tagad mēs tuvoja­mies laikam, kad šī likuma piepildījums būs pabeigts, un jūs abi mums palīdzēsiet veikt šo uzdevumu. Nevai­nīga meitene… eņģeļa spārns… krupja acs… un visas citas parastās lietas… Aklie klaidoņi domā, ka mēs to visu ieliekam savos pantos… Komoss, iziedams no telpas, pie sevis noķiķināja. Es ļaušu jums apsveici­nāties ar jūsu veco draugu. Nedomājiet par bēgšanu, Ramskins nav barots.

Viņš aizcirta aiz sevis durvis, un gūstekņi palika vieni.

No tuneļa atskanēja skaļš, garš rūciens, kas atbal­sojās tālumā. Ramskins iebāza galvu durvīs, it kā to tur nebūtu; plivinoties tumšajās ēnās, tas parādījās kā bezķermeņa galvaskauss, tad izzuda visu acu priekšā.

- Tas radījums grib tevi iebaidīt, Tegatuss noteica, soļodams pa istabu slapjajos zābakos.

- Ageta, vai tā esi tu? no maisā iebāztās cilvēka galvas atskanēja nedroša balss.

Tas bija Tadeušs viņš bija dzīvs.

Ageta steigšus metās uz istabas otru galu un norāva draugam no galvas maisu. Tadeuša galvvirsa bija no­triepta asinīm, ap kaklu vijās īsa zīda cilpa, un zilās audekla čībās ieautās kājas bija sasietas ar dzeltenu auklu.

- Ko viņi ar tevi izdarīja? meitene jautāja, atbalstī­dama Tadeušu pret sienu un mēģinādama atbrīvot viņa plaukstu locītavas no saitēm.

- Viņi atnāca pēc Nemorensis, jo domāja, ka tā ir pie manis. Vai tu zini, kur grāmata atrodas? Tadeušs nemierīgi jautāja. Es ne par ko citu nespēju domāt.

Viņš apklusa un paskatījās uz Tegatusu.

- Kas viņš ir? Tadeušs ar aizdomām vaicāja.

- Tas ir Tegatuss. Es viņu atradu sava tēva mājās, bēniņos. Ageta uzsmaidīja Tadeušam. Viņš ir eņģelis.

- Kāpēc tad viņš atrodas šeit? Vai tad viņš nevar aizbēgt un aizlidot?

- Sarapuks parūpējās, lai viņš to nespētu, meitene atbildēja. Viņš apcirpa eņģelim visas spalviņas, un tas atņēma viņam spēku. Tegatuss ir izdarījis kaut ko nepa­reizu, kaut ko tādu, kas padarījis viņu līdzīgu mums.

Meitene runāja tā, it kā eņģelis neatrastos telpā.

- Es dabūju grāmatu, bet par to mēs labāk šeit neru­nāsim. Ramskins var noklausīties.

- Tumsas spēki nekad vēl nav atsūtījuši mums kaut ko tik riebīgu. Tas briesmonis atvilka mani uz šejieni, izcēla kā kaķēnu no groza un nometa lejā pa kāpnēm. No rīta tas pēc sava smirdīgā saimnieka Morbusa pavē­les atgriezās, lai mani mocītu.

- Ko viņi ar mums darīs? jautāja Ageta.

Pie durvīm, kas veda uz kāpnēm, atskanēja dauzīša­nās, un kāpņu laukumiņā aiz tām nodunēja smagi soļi. Pa lodziņu ar dzelzs aizbīdni palūrēja ēnā tīts radījums kapucē.

- Morbus!! izsaucās Tadeušs, mēģinādams uzslieties kājās. Palieciet, kur esat! Viņam ir tāds tempera­ments, ka tas plūst no viņa kā straume. Nostājies cieši aiz manis, Ageta, viņš necieš bērnus.

Tadeušs runāja tā, it kā šo radījumu labi pazītu.

Durvis atsprāga vaļā, un telpā ienāca vīrietis, tēr­pies biezā ceļojuma mētelī līdz zemei.

- Ēdiens! tas noķērca aizsmakušā balsī, kas grie­zās ausīs kā krama šņirkstēšana. Es nezinu, kāpēc viņi jūs baro, izšķiež labu mantu. Tas ir kā pasniegt brokastis notiesātajam pirms karātavām.

Viņš iznāca sveces gaismā, nesdams netīru drēbes maišeli, kurā varēja redzēt maizes un siera aprises.

Ageta, stāvēdama Tadeušam aiz muguras, paglūnēja uz runātāju un, ieraudzījusi tā seju, noelsās. Morbusam bija čulgainas, pietūkušas lūpas, pie acīm vīdēja lieli, melni augoņi, un viņa bakurētainās sejas vidū bija redzama neliela, melna plaisa, ko daļēji klāja ādas pārloks. Kad viņš ieelpoja un izelpoja, tas kustējās uz iekšu un āru. Ageta nekad nebija redzējusi nevienu tik atbaidošu radījumu. Morbuss izskatījās pēc dzīva miroņa, pēc cilvēka, kuru lēnām saēd nāves dvaka. Viņš pamanīja meitenes skatienu un saprata, ko tā domā.

- Nekad agrāk nebiji redzējusi nevienu, kas līdzinā­tos Morbusam, vai ne, meitenīt? Vai es ožu tikpat slikti, kā izskatos? Viņš pieliecās Agetai klāt. Breisgēdls ne vienmēr atradīsies šeit, lai tevi pieskatītu… Es varu atnākt naktī un nozagt no tavām jaukajām lūpiņām skūpstu, un tad tu dalīsi ar mani šo nelaimi un arī nesīsi manu liktenīgo slimību.

Morbuss atkāpās un paskatījās uz Tegatusu.

- Nu, nu, viņš noteica, lēnām tuvodamies eņģelim. Ja es nekļūdos, tad tu esi eņģelis, tava labā auss ir iezīmēta ar jēra asinīm. Ai, cik sen nebiju redzējis šo zīmi! Pagājis ilgs laiks, un tas bija citā vietā, nevis šajā smirdīgajā caurumā. Tu droši vien esi viens no tiem, kas domāti šīs nakts svinībām, jauks cālēns, ko noplūkt un izbarot Ramskinam. Sī būs nakts, ko atcerēties!

Morbuss noņēma no galvas drēbes cepuri. Uz grī­das nokrita gara, bieza matu cirta, tā šķita izrauta ar saknēm. Viņam uz galvas bija lieli, pūžņojoši jēlumi, kas lauzās cauri ādai kā dzeltena vulkāna lava. Ageta aizgriezās no pretīgā skata un centās paslēpt seju aiz Tadeuša muguras.

- Atrodoties šeit, tu nevari noslēpties no tādiem kā es. Šajā vietā tu neesi drošībā arī tad, kad guli. Pat tad tu sapņosi, ka mēs spējam ielūkoties tev domās. Es tevi brīdinu, Lemjēna bērns, nedalies ne ar vienu savā iztēlē!

- Tu zini, kas es esmu? Ageta nervozi jautāja.

Morbuss paskatījās uz Tadeušu un veltīja tam vāju

smaidiņu, bet pa zodu viņam notecēja biezu gļotu pile.

- Tev nav ne jausmas, meitenīt, vai ne? Pēc visa, kas noticis, tu joprojām neko nenojaut. Morbuss nokremšļojās, cenzdamies iztīrīt aizsmakušo kaklu. Mēs esam tevi gaidījuši daudzus gadus, vērojuši tevi kā bērnu un turējuši tavu sargeņģeli tik tālu no tevis, cik vien spē­jām. Un tas viss šim brīdim. Neaizmirsti, meitenīt, ka rīt ir tava dzimšanas diena, tu kļūsi pieaugusi. Ir pienā­cis laiks, kad ticība tevi atstās un prātu sāks aptumšot šaubas un pieauguša cilvēka dzīve. Tāpēc notiks rituāls un tu tiksi pārveidota mūsu acu priekšā… ar nelielu eņģeļa palīdzību.

Morbuss iesmējās, nosvieda maizes maišeli uz grīdas un pagriezās, lai izietu no aukstā marmora kambara.

- Tev vēl ir atlikušas divpadsmit stundas bērnības. Izmanto tās labi, bērns! Viņš paskatījās uz eņģeli. Kas attiecas uz tevi izdomā sev vārdu, jo šonakt tu kļūsi par Ramskina brāli.

Morbuss aizcirta biezās ozolkoka durvis un aizbul­tēja tās ar diviem aizbīdņiem. Ageta pavērās Tadeušā.

Šķita, ka viņa acis zina vairāk, nekā lūpas jebkad izrunās.

- Ko viņi grib ar mani darīt? meitene vaicāja, mek­lēdama mezglu saitēm, kas turēja Tadeuša rokas cieši sasietas.

- Es neuztrauktos. Nedomāju, ka viņi nodarīs tev ko ļaunu. Kas attiecas uz eņģeli, viņam gan ir pienākušas beigas. Viņu pārvērtīs par diaku tāds ir vienīgais lik­tenis radījumam, kurš apmainījis debesu godību pret zemes alkatību.

Tegatuss lēnām noslīdēja lejā gar balto marmora sienu un apsēdās uz aukstajām akmens plāksnēm. Šķita, it kā dzīvība pēkšņi būtu viņu atstājusi. Sejā iezīmējās izmisums.

- Es zināju, ka kādu dienu tas notiks, bet nedomāju, ka tik drīz, viņš noteica, rokām aptvēris seju. Debe­sis man likās tik garlaicīgas… Es paskatījos uz pasauli ar visu tās krāšņumu un vēlējos būt tās daļa. Tad es satiku viņu viņa stāvēja Eifratas krastā un noraudzī­jās lielajā upē, vērodama savu atspulgu. Kopš tā brīža es biju gatavs pamest visu, kas man bija.

Tegatuss pacēla skatienu uz abiem draugiem.

Visvairāk mani biedēja tas, ka viņa varētu mani ieraudzīt. Es atcerējos viņas pirmos vārdus: "Skatīša­nās savā atspulgā nekad nebūs tāda pati kā ieskatīšanās acīs seruvimam."

Viņa stāstu pārtrauca piepešs garš, zems rūciens. Kambara durvis sāka rībēt un vibrēt. Likās, ka tās tricina katrs tā radījuma elpas vilciens, kurš centās izlauzties cauri šaurajai spraugai starp akmens grīdu un biezajiem ozolkoka baļķiem. Tegatuss pielēca kājās un pieskrēja pie durvīm, lai palūkotos pa mazo, ar dzelzi apkalto lodziņu.

Briesmonis uzbruka kā kobra, bez brīdinājuma, un satvēra upuri ar diviem gariem ilkņveida nagiem, kas caurdūra eņģeļa vaigu līdz kaulam. Tas pasvieda Tega­tusu gaisā kā lelli, tad nometa uz grīdas. Eņģelis rāpās atpakaļ, bet radījums jau spraucās cauri dzelzs stie­ņiem. Nolaizījis no garajiem, kaulainajiem pirkstiem eņģeļa asinis, Ramskins blenza iekšā kambarī un ņur­dēdams un rūkdams ošņāja gaisu.