Vērmele

25 miesa un gars

Sapnī Ageta stāvēja garu marmora kāpņu galā pie lie­las savrupmājas, nezinādama, kā šajā vietā nokļu­vusi. Kā beidzamo viņa atminējās Tegatusa tumšo ēnu un skatīšanos pa spraudziņu veikalā. Viņa vēlreiz bija izjutusi Nemorensis spēku. Tas jauca domas, uzjundīja aizvainojumu un dusmas pret visu un visiem. Tad bal­sis sauca viņu gulēt un parādījās vīzija, kas pielavījās klāt kā zaglis naktī.

Tur, žilbinošas gaismas ielokā, stāvēja meitene. Tā nebija neko daudz vecāka par viņu pašu un bija ģērbu­sies smalkā purpurā. Viņa bija pastiepusi Agetai pretī savas slaidās, baltās rokas. Ageta juta, ka tiek atrauta no sava ķermeņa un līdz ar šo pārdzimšanas dienu viņai tiek piešķirtas tiesības aizklīst aiz iznīcības un miesas sairšanas robežām un izpētīt citas uztveres zonas. Viņa ar trīsām bija sniegusies pretī meitenei un ielūkojusies tās zaļajās acīs. Tad pēkšņi nodunēja pērkons, meitene pazuda un Ageta atradās ārā pie savrupmājas, raudzī­damās uz sašķaidītajām durvīm.

Debesis satumsa, un ceļu uz māju parādīja divas spožas lampas, rotātas ar čūskām ķiverēs. Vienā durvju pusē, pārlūkodams laukumu, stāvēja sulainis košsarkanā livrejā ar zeltītām tresēm. Ageta uzsmaidīja vīrie­tim, domādama varbūt tas zinās, kāpēc viņa te atro­das un kas atsaucis viņu uz šo vietu. Meitene palūkojās apkārt. Uz ziemeļiem stiepās pazīstamie Kondjūtas lauki, un aiz tikko iekārtotajiem dārziem slējās Kara­lienes laukuma augstās ēkas ar kārtīgām dzelzs apma­lēm un nospodrinātiem pakāpieniem. Ageta gaidīja, ka sulainis viņai uzsauks, nosviedīs pa kāpnēm dubļos kā klaidoni. Piepeši sulainis pagriezās, un Ageta centās paiet malā bet tad, viņai par lielu pārsteigumu, tas izgāja meitenei tieši cauri. Ageta sarāvās. Vīrietis droši iekāpa viņai krūtīs un izkāpa laukā pa muguru, it kā viņa vispār neeksistētu vai būtu kāds spoks. Ageta iekliedzās, bet sulainis, steigdamies lejā pa pakāpie­niem, kas veda uz pagrabstāvu, nepagriezās un to pat nepamanīja. Otrpus laukumam uz māju nolūkojās kāds vecs vīrs. Viņam likās, ka ir dzirdējis kliedzienu, bet neko nevarēja saskatīt.

Laternu pustumsā Ageta pamanīja, ka zīme viņai uz plaukstas kvēlo asinssarkana un ka mazie burtiņi, kas ietver rētu, pārvērtušies tumšā zeltā. Tikko parā­dījušies, tie sāka griezties pretēji saules kustības vir­zienam. Ageta izbrīnīta vēroja, kā vārdi viņas plaukstā virpuļo dejā. Tad tie apstājās un viņas acu priekšā virs svilstošās ādas sāka lidināties vārdi: ga-al et ha-shamayim.

Agetai šķita, ka kāds viņu velk atpakaļ kā jūras pleksti, kas uzķērusies uz āķa. Lielo ozolkoka durvju vidū atradās zeltīts klauvēklis pūķa formā, izkalts no viena dzelzs gabala. Pūķa biezie, rievotie spārni un zaļās dārgakmeņu acis spīdēja lampas gaismā. Ageta satvēra rokturi, bet roka izslīdēja cauri, it kā tā tur vis­pār nebūtu. Pagriezusi galvu, meitene ieraudzīja sānu lodziņa stiklā savu atspulgu. Viņai aiz muguras tālu tumsā stiepās tieva, sudrabota aukla, rotāta ar mirdzo­šiem dimantiem. Aukla ar katru mirkli kļuva ciešāka, un Ageta zaudēja līdzsvaru. Meitene lēnām noslīdēja no marmora pakāpiena.

Kad Ageta jau gandrīz bija ievilkta atpakaļ tumsā, cauri durvīm izspraucās balta roka un cieši satvēra viņu aiz plaukstas locītavas. Otra roka bez pūlēm izlau­zās cauri kokam un saņēma Agetu aiz rokas. Tad viņa ieraudzīja meiteni. Tās caururbjošās zaļās acis lampas gaismā spīdēja spoži kā čūskai un apbūra. Meitene pie­vilka Agetu sev klāt. Iekāpdama atpakaļ caur aizvēr­tām durvīm, viņa nonāca mājas priekšnamā un vilka Agetu sev līdzi. Izejot cauri kokam, Ageta nodrebēja, uz ādas uzplaiksnīja zilas dzirksteles. Viņu pārņēma tāda tīksme, kas lika aizmirst visas iepriekšējās sajūtas.

- Man arī tas patīk, meitene noteica, acīm mirgojot priekšnama gaismā. Tu nekad neaizmirsīsi šo pirmo pilnīga prieka sajūtu, kas satricināja tavu ķermeni.

Viņa runāja klusā balsī un, vezdama Agetu tālāk, smaidīja.

Ageta pamanīja garu sudraba pavedienu, kas stiepās aiz meitenes. Tas vijās augšup pa garajām kāpnēm un tad pazuda cauri durvīm, kas bija rotātas ar zelta lapu.

- Tu nezini, kur atrodies, vai ne? meitene jautāja, vezdama Agetu pa gaiteni uz lielu telpu.

Ageta nespēja parunāt, tikai centās aptvert visu, kas ar viņu notiek. Tas bija kas vairāk nekā sapnis viņu vadīja reāla, skaidra klātbūtnes izjūta, kas lika justies tā, it kā viss notiktu īstenībā, it kā viņa būtu gars, kas noskatās uz realitāti no kādas citas dimensijas. Ageta pagāja garām lielam spogulim un izbijās, jo viņai nebija atspulga.

Meitene iesmējās.

- Tu nekad vairs neredzēsi sevi spogulī, bet tu ne­sapņo. Nāc un skaties!

Ēdamistabā kāds smalki ģērbies vīrs, ēzdams pēr­tiķa gaļas smalkās cīpslas, čāpstināja kā izsalkusi cūka. Vīrieša seju klāja bieza tauku kārta, un viņš izsūca no tievā ciskas kaula katru smadzeņu lāsi. Vīrietis ne reizi nepacēla skatienu, tikai apmierināts blenza uz garo, tievo kaulu.

- Mūs saista tikai laiks. Mēs nevaram ielūkoties nā­kotnē vai atgriezties pagātnē, bet šeit mēs varam darīt, ko vēlamies, un, kad esam beiguši, varam atgriezties savā ķermenī un paņemt līdzi šīs atmiņas. Meitene parādīja uz vīrieti ar garajiem, baltajiem pirkstiem. Viņš mūs neredz un nedzird. Bet dažkārt, kad mēs paejam garām, šķiet, esam ar acs kaktiņu pamanāmas kā rēgi.

- Vai es esmu spoks? Ageta jautāja, cenzdamās pieskarties atzveltnes krēslam, uz kura sēdēja vīrietis.

- Kamēr mēs guļam, apkārt staigā mūsu gars. Mūs ar ķermeni saista dzīvības saite. Tā tiek pārrauta tikai nāvē. Bet uzmanies: ja tā pie muguras tiek norauta, tu nekad vairs neatgriezīsies atpakaļ savā ķermenī.

- Kā tas varētu notikt? Ageta nervozi jautāja.

- Šī nav vieta, kur vajadzētu pastaigāties cilvēcis­kām būtnēm. Tevi šeit ir atvedusi pašas vēlēšanās. Guļot mēs parasti paliekam kopā ar savu ķermeni, taču šonakt tu esi atbrīvojusies no mirstīga cilvēka sapņiem un nonākusi šeit.

- Vai šeit ir tavas mājas? Ageta jautāja. Kāpēc tu neatstāj Londonu, kad visi citi bēg?

- Es esmu lorda un lēdijas Flembergas kalpone. Viņa iemācīja man šo noslēpumu, viņa var atnākt pie manis naktī un izjokot mani. Es guļu augšstāva istabā un naktī staigāju pa koridoriem un noklausos viņu saru­nas… Kad no debesīm sāka krist akmeņi, mēs paslē­pāmies pagrabā. Tur mēs būsim droši pasargāti no jebkuriem postījumiem, ko komēta nesīs. Runājot viņas balsī skanēja satraukums. Šeit ir arī citi, kas prot to izdarīt. Viņi zina, ka tu ieradīsies, un gaida augšstāvā.

Meitene veda Agetu pa garo kāpņu posmu uz aug­šējo kāpņu laukumiņu, kur, viņus sagaidot, pretī vēlās mazs šunelis. Tas gaidās un tīksmē luncināja asti.

- Tas var mūs redzēt, Ageta sacīja, kad suns sāka riet un lēkāt pa kāpņu laukumiņu.

- Ne tikai, meitene piebilda. Tas atrodas kopā ar mums šajā pasaulē.

Ageta sajuta, kā dzīvības saite ar pēkšņu rāvienu velk viņu atpakaļ.

- Tu tiec modināta no miega, un nekas tevi nevar aizturēt šeit, meitene bažīgi noteica.

Ageta pastiepa roku pret meiteni un mēģināja notu­rēties šajā astrālajā sfērā.

- Neļauj man aiziet, es nezinu tavu vārdu.

- Tu tiec modināta no sapņa. Tev jāiet. Pasaki man, kur tu guli, un es aiziešu pie tevis.

- Atrodos slēptuvē aiz kamīna Biblvika grāmatveikalā uz Londonas tilta. Tur tu mani atradīsi, Ageta ātri pateica un juta, ka saite tiek vilkta stingrāk, it kā to rautu kāda neredzama roka, kas traucē miegu. Nāc un sameklē mani! Atved mani atpakaļ uz šo vietu! Man ir nepieciešams uzzināt ko vairāk.

Kad Ageta bija to pateikusi, viņa tika norauta zemē un vilkta atpakaļ pa kāpnēm.

Suns metās līdzi, priecīgi riedams, it kā tā būtu kāda garu spēle. Ageta viegli plivinājās gaisā, tad izslīdēja cauri durvīm laukā uz ielas. Dzīvības saite arvien ātrāk rāva viņu pie ķermeņa, kurš jau modās. Meitene lidoja pa ielām un alejām, ieslīdēja šaurās ieliņās un atkal izlidoja no tām laukā, nonākot arvien tuvāk Londonas tiltam. Kad viņa tuvojās tiltam, dzīvības saite sāka atslābt.

Tad pēkšņi, ātrāk par acu skatienu, iela izgaismojās spožā sudraba gaismā. Debesis uzsprāga, un no ziemeļu augstumiem lejup brāzās uguns lode. Gaisu piepildīja tāda dārdoņa, ka ausis plēsa pušu. Apkārtējās mājas nodrebēja no sprādziena, un ugunslode ietriecās upē. Tās netīrie ūdeņi iztvaikoja kā spoža straume un palika karājamies gaisā kā līķauts.

Ageta bezpalīdzīgi planēja gar Temzu, skatīdamās uz smalkajām mājām, kas rindojās upes krastos. To melnos veidolus iezīmēja uguns mirdzums, kas zieme­ļos pārklāja Hempstedas ciemu. Šajā pussapnī, pusīstenībā Ageta neuztraucās par haosu, kas aprija pil­sētu. Viņa raudzījās uz baznīcas smaili, kas pacēlās pāri apvārsnim kā izaicinošs pirksts, norādot uz debesu dusmām. Šķita, it kā mājas būtu veidotas no tumsas un to radītājs zinājis, ka pienāks šī stunda un tikai šajā laikā un šajā vietā varēs saskatīt to patieso skaistumu. Meitene nolūkojās uz zvaigžņu smailēm un vēroja, kā, atlūstot no saviem pirmsākumiem un iegrimstot zemē, ātri uzmirgo akmeņu un ledus gabali. Sadragātā Svētā Pāvila katedrāle gulēja kā apliecinājums ziņai, ka tās pestīšanas spēja zudusi. Vietā, kurā reiz atbalsojās cil­vēku radīto tradīciju caurstrāvotas skaņas, tagad atska­nēja tikai zema ledus kristālu dārdināšana, tiem izlaužoties cauri debesu ārējiem slāņiem un atsitoties pret zemi. Komēta tuvojās, planēta ar katru pagriezienu vilināja tās slepkavniecisko spēku tuvāk.

Tālumā mēness gaismā Ageta ieraudzīja meiteni, kas skrēja pa upes krastu, un viņai līdzās lēkāja mazs sunītis. Meitene māja ar roku un izkliedza vārdus, kuri līdz Agetai nenonāca, jo viņa tika klusu vilkta pa gaisu projām. Ieraugot, ka draudzene viņu atradusi un viņa ar to atkal tiksies miegā, sirds dauzījās kā neprātīga. Lidojot Ageta miegā mēģināja par atbildi pakustināt rokas.

Tad saite tika pēkšņi parauta, un Ageta klusu un nesāpīgi izlauzās cauri biezajai grāmatveikala akmens sienai un iegrima atpakaļ aukstajā ķermenī, gari notrī­sēdama.

Tegatuss pakratīja viņu, lai atmodinātu. Ageta turēja galvu rokās un nespēcīgi berzēja seju.

Ga-al et ha-shamayim, Tegatuss atkārtoja vēl un vēl, skaitīdams burvju vārdus. Tu miegā runāji. Kur tu atradies?

- Es nezinu, Ageta klusu atteica, mēģinādama sakopot domas. Redzēju vēl vienu debesu akmeņu triecienu zemei, un ziemeļos debesis kvēloja ugunīs. Es nonācu kādā mājā netālu no Kondjūtas laukiem, lielā mājā ar marmora pakāpieniem. Tur satiku mei­teni, kalponi kā es pati. Viņa man teica, ka spēj staigāt miegā, it kā būtu spoks, un arī es to darīju. Tas taču nebija sapnis, vai ne? Un vārdi, kurus tu runāji, bija uzrakstīti man uz rokas.

- Tev ir skatāmais akmens. Varbūt ir pienācis īstais laiks, lai tu pati sev atklātu šos vārdus, Tegatuss sacīja, nometies meitenei līdzās.

Ageta izņēma no kabatas kristālu un uzmanīgi uzlika to uz rētas ar melnajām burtu malām. Viņa lūkojās uz mazajiem, melnajiem burtiem, kas veidojās acu priekšā.

- Viņš ir atguvis debesis, meitene klusu izrunāja, skatīdamās uz vārdiem. Vai to tu teici, kad es pamo­dos? Ko tas nozīmē?

- Tas nozīmē, ka tu esi drošībā, prom no briesmām. Tu esi centrā kaut kam tādam, ko neizprotu pat es. Ir tāda sajūta, it kā viss notiktu tevis dēļ. Kamēr tu gulēji, tika nogalināts Sarapuks un viņa garu noķēra dēmons ar zilu seju. Tagad viņi ir devušies no šejienes prom.

- Denbijs! Ageta noelsās, sapratusi, ka lielceļa lau­pītāja rēgs ir atradis viņu slēptuvi. Viņš bija mana tēva draugs, krāpnieks un slepkava, un tagad, pat būdams miris, mani vajā.

- Nebaidies, bērns! Starp debesīm un zemi ir bez­dibenis, kuram neviens gars nespēj tikt pāri, un es zinu tā vārdu, kurš spēj iemest šo radījumu uz visiem laikiem bedrē.

- Denbijs sacīja, ka nogalinās mani, lai sodītu manu tēvu, un viņš to izdarīs! meitene izmisumā iesaucās.

Viņa piecēlās kājās un skrēja ārā no slēptuves.

- Nē! Pirms tu izej laukā, man vēl kaut kas jāpa­veic. Tegatuss saķēra Agetu aiz rokas un ievilka atpa­kaļ telpā. Es iešu pirmais un izdarīšu ar Sarapuku, kas darāms. Kaut arī viņš bija nelietis, viņu nevar pamest te sapūt.

Tegatuss atstāja kambari un iegāja veikalā, kur rēgu meitene bija izstiepusies uz Sarapuka muguras kā uz moderna franču dīvāna.

- Viņam tas vairs nav vajadzīgs, tā noteica, ierau­dzījusi eņģeli. Es gribēju iekļūt tajā iekšā, lai paska­tītos, kā ir atkal dzīvot ķermenī, bet visa dzīvība ir pazudusi. To mums visiem nodarījis mūsu kungs. Viņš notver mūsu garu un tad izsviež ķermeni pa lūku un iemet Temzā.

- Tas grāmatnieks zina vairāk nekā viņa grāma­tas, Tegatuss atteica.

- Tadeušs ir meistars daudzās lietās, un viņam ir daudz draugu. Viņš zināja, ka meitene atnāks šurp. Es noklausījos, kā grāmatnieks runāja ar sievieti karietē. Viņi gribēja dabūt grāmatu, kuru jūs atnesāt, un kopā ar to iegūt arī meiteni, turklāt tieši šonakt. Galu galā varbūt tu nemaz neesi tik gudrs radījums. Runājot gars gandrīz izgaisa, bija redzamas tikai vieglas kontūras.

- Viņi pārmeklēs visu Londonu. Sī ir labākā vieta, kur atrasties, jo te viņi mūs nemeklēs.

- Meitene miegā bija pacēlusies gaisā. Es atrados uz jumta un visu redzēju. Pasaki man, eņģeli, viņa nav mācījusies lidot, tātad viņi droši vien bija izbūruši to ārā no ķermeņa. Ja viņi to izdarīja, tad zina, kur mei­tene atrodas…

- Tad mēs dosimies prom, un tu vari pateikt savam kungam, ka esam aizgājuši. Tegatuss piegāja pie gara un pastūma to nost no Sarapuka stingstošā ķermeņa. Tagad pasaki man, kur ir paslēpta izeja uz upi!

Rēgs parādīja uz resnu misiņa stīpu, kas bija akurāti iestiprināta koka grīdā pie kamīna. Tegatuss pacēla gredzenu un atvilka trīs dēļus, kas veidoja lūkas dur­vis. Apakšā starp šaurajām tilta velvēm mutuļoja biezs, brūns ūdens.

- Tas atsauc atmiņas, rēgu meitene noteica, ielū­kodamās caurumā. Es atceros nakti, kad tas notika ar mani. Vēroju, kā mans ķermenis krita te lejā. Tas bija labākais, kas ar mani noticis. Nožēlojama dzīve vai nožēlojama nāve kāda starpība?

Tegatuss ar vienu roku atrāva Sarapuku no grīdas un vilka pa istabu. Viņš bez ceremonijām vai mierino­šiem vārdiem izmeta ķermeni pa lūku un noklausījās, kā tas ieplunkšķ straumē. Nekas nebija dzirdams, tikai ūdens burbuļošana un vēja čalas virs ūdens.

Rēgs pazuda grīdā, bet jau pēc mirkļa materializējās blakus Tegatusam, kurš raudzījās pa lūku lejā.

- Viņš ir prom, rēgs noteica spalgā balsī. Iesprū­dis karājas pie vecas sijas. Tur tas paliks līdz Ziemas­svētkiem vai arī tik ilgi, līdz viņu nograuzīs žurkas un ūdens plēsoņas.

- Tad viņš karāsies līdz Ziemassvētkiem, un lai mirušie liek mieru dzīvajiem! Tegatuss stingri piebilda.

Eņģelis pacēla lūkas durvis un aizcirta tās ciet. Atkal uzvirmoja biezu putekļu mākonis. Tālu lejā Sarapuka ķermenis straujajā vējā zvārojās uz priekšu un atpakaļ kā aizmirsta lelle.

Tegatuss pagriezās un uzsauca Agetai:

- Tas ir padarīts! Nāc, mums jādodas prom, pirms mūs te atrod. Rēgs redzēja tevi lidojam un baidās, ka tev ir sekojuši tie, kuri mūs meklē.

Ageta parādījās no kamīna aizmugures. Viņas seja bija mainījusies, un eņģelis nodomāja, cik daudz vecāka meitene izskatās. Likstas viņu padarījušas pieaugušu, un tagad viņa ir sieviete.

- Man sekoja… sapnī… meitene… un viņas suns. Es gribēju, lai viņi mani sameklē, tie nedarīja man neko ļaunu. Gribu uzzināt ko vairāk par viņas maģiju.

- Kur tie ir tagad? rēgu meitene noprasīja.

- Es tos redzēju pie baznīcas ar smaili uz Blekfraiersas pusi.

Tegatuss pieskrēja pie loga un paskatījās ārā. Zie­meļu pusē debesis bija pilnas ar uguns mirdzumu, kas izgaismoja tumšās mājas. Neviens nebija redzams.

Pie tilta vārtiem mazs šunelis, ērti iekārtojies pa­mestā mētelī, vairākas reizes nogrozījās, iekārtodams sev guļvietu. Ar vienu aizvērtu aci tas miegaini glūnēja pāri bruģim uz grāmatveikala ieeju, kuru sargāja.

Mājā Kondjūtas laukos Hezrīna Flemberga skatījās uz meitenes ēnu, kura modās no miega. Sieviete noklikšķi­nāja pirkstus, un viņas priekšā kā suns izlīda Morbuss.

- Es atstāju Ramskinu sargos. Esmu pārliecināts: ja tie mēģinās doties prom, viņš mums pavēstīs. Aizej pēc Tadeuša Breisgēdla, atved viņu uz Londonas tiltu un pārliecinies, ka neviens nav aizbēdzis.