Vērmele

28 lunar lustrum Šķīstīšanas upuris. ( Latīņu vai.)

Šaurās akmens kāpnes izlocījās augstāk un augstāk.

Ageta sataustīja sev ceļu, cieši turēdamās pie vir­ves, kas veda augšup. Ābrams, kāpdams pa trim pakā­pieniem uzreiz, stūma viņu iekšā tumsā. Ageta dzirdēja, kā Bleiks un Tegatuss aizbultē durvis uz kāpņu telpu un tad žigli viņiem seko. Tumsa kļuva arvien biezāka un spiedās virsū tā, ka bija grūti elpot. Kad meitene mēģināja paātrināt soļus, tie klaudzēja, kurpēm atsi­toties pret katra akmens pakāpiena malu, liekot viņai bailēs iekliegties.

- Palīgā! viņa iesaucās, un vārdi atbalsojās augšup.

Tegatuss saņēma viņu aiz rokas un veda tālāk.

- Ej lēnām, pa vienam pakāpienam. Tumsa ilgi neturēs tevi savā varā. •

- Viņi mūs noķers, un Morbuss tevi nogalinās…

- Nebaidies no tā, kas nāks. Viņi var nogalināt manu ķermeni, bet ne dvēseli.

- Ātri! Bleiks uzsauca, klunkurēdams augšup pa akmens pakāpieniem. Drīz Abariss uzsprāgs, un es tad nevēlētos atrasties tā tuvumā…

Pēkšņi atskanēja skaļš sprādziens, jo lejā, istabā, Ābrama mētelis bija izdedzis cauri un Abarisa kristālu bija skārusi uguns. Likās, it kā katrs akmens, izlecot no sienas un iekrītot atpakaļ savā vietā, nodrebētu. Trieciens izrāva no eņģēm durvis, kas veda uz kāp­nēm, tumsā iebrāzās balta uguns lode un lidoja uz viņu pusi.

- Gulies! Bleiks iekliedzās un, pielēcis pie Agetas, piespieda viņu pie aukstajiem pakāpieniem.

Uguns lode nodārdēja pāri viņa mugurai, apsvilinot mēteļa audumu un matus aizmugurē uz kakla. Trie­ciens trāpīja Tegatusam, un viņš nokrita atmuguriski ar čulgainu, apdegušu seju.

- Atstāj mani… viņš murmināja, kad Bleiks piecēla Agetu kājās. Tev jāaizved viņa no šejienes, es aptu­rēšu katru, kurš sekos.

- Nē! Ageta iekliedzās, kad Bleiks vilka viņu uz augšu. Mēs nevaram viņu atstāt!

- Dari, kā viņš saka, mēs nespējam viņam palīdzēt. Tev jāglābjas.

- Ātri! iesaucās Ābrams, ar atslēgu steigdamies pie jumta durvīm.

- Tegatuss ir savainots, Ageta elsoja un jau nāka­majā mirklī atradās uz kāpņu laukumiņa, kur Ābrams stūma vaļā durvis.

- Nekas nespēj turēties pretī Abarisam, pat eņģelis ne. Tegatuss zinās, ko darīt. Ābrams nokāpa divus pakāpienus zemāk un lēca uz durvīm, izraudams tās no eņģēm. Pār plakano jumtu izsprāga koka šķēpeles. Seko man un, lai kas arī notiktu, neļaujies bailēm!

Ercenģelis tāds bija viņa stāvoklis starp eņģeļiem nokļuva uz jumta. Viņš stāvēja pilnmēness gaismā, kas iezīmēja jumta tornīšus tumšā sudrabā. Uguns zieme­ļos bija kļuvusi blāvāka, un debesis izgaismoja tikai dzintarkrāsas mirdzums. Ābrams palūkojās augšup un redzēja, ka komēta ar katru sekundi tuvojas. Jumts bija kā pils mūris ar izrobojumiem, tā akmens sienas slējās augstu virs upes. Katrā stūrī uz stāvas smailes bija novietota liela akmens notekcaurule, un zem tām mazākas caurules-briesmoņi nolūkojās lejā uz pilsētu un upi. To tēlu izvalbītās acis truli blenza lejup.

Jumta virsmu iezīmēja liela piecstaru zvaigzne. Augšējā smaile rādīja uz ziemeļiem. Zvaigznes centrā bija uzkrāsota asinssarkana Hezrīnas zīme ar melnām kontūrām.

- Mums ir maz laika. Mēs pat varam nepaspēt izkļūt no Londonas, pirms komēta ietrieksies Zemē, Ābrams sacīja.

Viņš satvēra Agetu aiz rokas un izvilka gaismā. Mei­tene turēja roku priekšā sejai, lai pasargātos no spo­žuma, ka lija pār pilsētu.

- Vai tās ir mūsu beigas? jautāja Bleiks.

- Tās ir beigas jums visiem, atskanēja balss aizmu­gurē. Mēs esam kādu laiku gaidījuši un ar lielu prieku jums piebiedrosimies.

No slēptuves aiz skursteņa iznāca Hezrīna tīģera maskā.

Bleiks pagriezās, lai skrietu uz durvīm, bet no tum­sas izlēca figūra kraukļa maskā ar garu, melnu knābi un mirdzošām, zilām spalvām; rokā tai bija Nemoren­sis. Grāmata tagad bija pārsieta ar garu, sarkanu auklu. Bleiks šo tēlu labi pazina.

- īzak Bonhem, tu slēpies aiz putna maskas! Bleiks iesaucās. Tu, nodevēj, pat nevēlies skatīties man acīs?

- Mana maskēšanās tevi neapmuļķoja. Cik iespai­dīgi! Un šis ir eņģelis? Un Ageta cik patīkami tevi redzēt! Turpmākajos gados es tevi redzēšu daudz biežāk.

-Ja notiks pēc mana prāta, tu vispār neko vairs neredzēsi, es tev izraušu acis no pieres ar savām rokām, Bleiks nikni izsaucās.

- Tev nav glābiņa, Bleik, Hezrīna sacīja, pamā­dama ar garu nūju, kas bija viņai rokā. Tev bija iespēja mums piebiedroties, bet jau kopš tās nakts, kad apgriezu tev nagus, es zināju, ka tava sirds nav pietie­kami melna tam, ko mēs cenšamies sasniegt. Toties Bonhems ir mans tumsas dārgums, un, kad tikšu brīva no lēdijas Flembergas pinekļiem un tās resnā vīra, es apprecēšos ar viņu.

Tad virs kapelas rievotā mūra parādījās vairākas pelēka akmens rokas. Notekcaurules-briesmoņi, kas gadsimtiem ilgi bija noraudzījušās lejup uz pilsētu, bija atdzīvojušās un lavījās laukā no savām vietām.

- Vēl citi briesmoņi, Hezrīn? Ābrams jautāja.

- Draugi, kas palīdz man paveikt uzdevumu. Tev te nav vietas, Rafaēl. Ej tagad prom, un es došu tev brī­vību vai paliec, un tu tiksi pārvērsts par diaku.

- Drosmīgi vārdi, bet tavs laiks tuvojas beigām. Ir pilnmēness, komēta drīz ietrieksies Zemē, un laiks tavai pārtapšanai būs beidzies. Ābrams pievilka Agetu sev cieši klāt un kaut ko pačukstēja viņai.

- Kurš to izdarīja ? nokliedzās Morbuss, iznākdams pa durvīm ar nocirstu Ramskina galvu rokās. Vai tas biji tu, Bleik, un tava nejēdzīgā zinātne? Ramskins bija mans biedrs, vienīgais radījums uz pasaules, kurš skatījās uz mani tā, ka man nebija kauns. Vai tu to izdarīji?

- Nē, es, ātri atbildēja Ābrams. Ramskins jaucās manā dzīvē, tāpēc es iejaucos viņējā… Un ko tu šajā sakarā domā darīt?

- Tu esi ļauns cilvēks, un par to, ko esi izdarījis, es izmantošu tavu galvu kā svečturi, Morbuss iesaucās griezīgā, skaļā balsī.

- Liec viņu mierā, Morbus! teica Bonhems, notē­mējis ar pistoli. Arī man ar šo radījumu ir kārtojami rēķini, un es labprāt paskatīšos uz viņa asinīm. Viens beigts eņģelis ir uz kāpnēm, un drīz te būs otrs.

- Savas asinis es varu brīvi atdot.

- Liec viņu mierā! Hezrīna nemierīgi piebilda. Viņš tevi māna, Bonhem. Viņa asinis būtu nāve mums visiem, tās nedrīkst izliet.

Viņa pavērās uz Mēnesi un tuvojošos komētu.

- Tagad man jāatstāj šis ķermenis un jāpaņem viņas. Sagatavojiet viņu! Atdod man meiteni, Rafaēl, tu nevari viņu paturēt.

Morbuss meta ar Ramskina galvu Ābramam un trā­pīja tam krūtīs. Tad viņš ātri saķēra Agetu un vilka meiteni pāri jumtam, bet notekcaurules-briesmoņi ap­lenca ercenģeli.

- Atbrīvo viņu, Bleik, un aizved no šejienes! Ābrams iekliedzās, kad briesmoņi viņu atspieda atpakaļ pie mūra izrobojumiem.

Tie bija viņu ielenkuši un, vicinādami zobenus, smē­jās caur asajiem akmens zobiem.

Morbuss trīs soļos pieskrēja pie Bleika, nogrūda viņu zemē un ar vienu roku stingri saturēja ciet.

- Ātri! sauca Hezrīna. Turiet meiteni un saga­tavojiet viņu rituālam! Nebūs ilgi jāgaida, līdz mēs atkal būsim kopā, īzak. Šoreiz neviens nestāsies mums ceļā.

- Tu piekrāpi mani, īzak. Vai pēc visiem šiem kopīgi pavadītajiem gadiem, kas bija vairāk nekā draudzība, tu domā tikai par sevi? Bleiks, kuru cieši turēja Mor­buss, noprasīja.

- Mana vienīgā vēlēšanās ir viņa. No viņas es varu gūt vairāk gudrības vienā minūtē nekā no tevis visā mūžā, Bonhems atbildēja.

Tad viņš atsēja Nemorensis, atvēra tās lappuses un novietoja grāmatu iezīmētā apļa centrā. Bonhems saņēma Agetu aiz rokas un turēja viņu zvaigznes zie­meļu stara galā Hezrīnas priekšā.

- Neļauj, lai tavu dzīvi paņem šī sieviete! Bleiks iesaucās, bet Morbuss piespieda viņu apklust.

Nemorensis kļuva lielāka un aizņēma visu apļa cen­tru. No tās lappusēm pulsēja balta gaisma.

- Un tu neļāvi? Es zinu, kādas bija tavas domas. Tava sirds bija izkausēta tāpat kā manējā, tikai tev nepietika drosmes.

- Bet kas notiks, kad tu kļūsi vecs un viņai vajadzēs kādu citu, un viņa tevi atmetīs tāpat kā Flembergu?

- Tad es nomiršu kā laimīgs cilvēks, īzaks atteica, nolūkodamies uz Hezrīnu. Nu ir īstais laiks, grāmata ir gatava, un šis radījums gaida tevi.

- Tā iznīcinās jūs visus, Ābrams iesaucās, kad grā­mata kļuva divreiz lielāka, lappuses izlēca no iesējuma un griezās gaisā. Tu neapjēdz, ko dari, Hezrīn!

Viņš spēra notekcaurulēm-briesmoņiem, kas turēja viņu piespiestu pie mūra.

- Tu aizmirsi šī ir mana grāmata. Es tajā esmu uzrakstījusi katru vārdu, tās lappusēs ir mana sirds, un es zinu, ko tā paveiks. Šonakt es pārtapšu beidzamo reizi. Mainoties gadsimtiem, man vairs nebūs jālēkā no ķermeņa uz ķermeni. Kad zvaigznes un Nemorensis satiksies, es palikšu Agetas ķermenī uz visiem laikiem.

-Viņas miesa sapūs tev uz kauliem, un tu nekad vairs neredzēsi rītausmu, Ābrams izsaucās.

- Lāsti no eņģeļa mutes? Tavs naids tuvina tevi man. Vai tad tu nesaproti, ka ļaunums ir pat tavā sirdī un tu kritīsi? Ir jābūt kādam kārdinājumam, kaut kam tādam, kas aizvestu tevi no aklas kalpības meklēt patieso dzīvi. Neviens nevar mūžīgi sēdēt Viņa tuvumā un uz visiem laikiem pildīt Viņa gribu. Vēl ir laiks, Rafaēl…

- Vērmele nokritīs no debesīm, saindēs ūdeņus un atnesīs nāvi daudziem, bet tu tu degsi mūžīgās ugunīs.

- Vārdi, bezvērtīgi vārdi, ar ko mānīt lētticīgos un turēt viņus bailēs. Tam, ko esmu uzrakstījusi, vismaz ir spēks. Paskaties, Rafaēl, paskaties pats, kā manis radītais ieņem formu un mana maģija piepilda gaisu!

Ābrams pacēla skatienu. Viņa priekšā Nemorensis virzījās uz augšu kā mirdzoša balta marmora kolonna. Visas lappuses bija saistītas kopā un sniedzās pretī debesīm. Apkārt kolonnai attinoties griezās resna, sar­kana aukla. Pie pamatnes grāmatas muguriņa kļuva biezāka, tās zeltītie burti locījās uz augšu un leju. Bet augstu virs galvas Zemei tuvojās komēta un Mēness virzījās augstāk debesīs; šķita, ka tie kuru katru mirkli varētu satikties.

Austrumos gaudojošais vējš pacēla no upes ūdeni stā­vus gaisā kā augstu strūklaku, kas griezdamās izsūca no ūdens kapa un pacēla gaisā avarējušo laivu paliekas. Kā liels gars ūdens virpulis virzījās pa upi uz viņu pusi, izlokoties un griežoties no viena krasta uz otru, iesūcot ūdeni un atkal izspļaujot to laukā.

-Vēl viena zīme, Hezrīna izsaucās. Vēl viena zīme, un būs pienācis īstais laiks. Ūdens atdod mirušos. Pacelsies Mēness, un tuvosies komēta Vērmele. Turi meiteni mierīgi! Es jūtu kustību.

Hezrīna saķēra vēderu un locījās, it kā, izlaižot pa­saulē garu, tiktu rauta uz pusēm. Viņa kā jukusi rāva sev nost drēbes un novilka no galvas tīģera masku.

Bleiks izlocīdamies atbrīvojās no Morbusa rokām un aizripoja pa grīdu, bet uzbrucējs palika, atspiedies pret sienu, ar rokām aizsedzis seju kā izbijies bērns. Bon­hems, cieši turēdams Agetu ar pirkstiem, kas iespiedās viņai ādā, aizgriezās, nespēdams noskatīties pārvēr­tībās. Hezrīna steberēja pa jumtu pie viņa, izstiepusi rokas pretī Agetai.

- Nāc, mans bērns, nāc pie manis! viņa runāja, pieiedama tuvāk. Laid bērnu vaļā, viņai jāstāv vienai, nekāda piespiešana nedrīkst notikt.

Hezrīna ieskatījās Agetai acīs.

- Kad mēs pirmoreiz satikāmies, es tev apsolīju citādu dzīvi, apsolīju, ka mēs kļūsim draugi. Izdari to manis dēļ, un mēs paliksim kopā uz mūžīgiem laikiem. Mana dzīve būs tava dzīve, un es tev parādīšu zemi un debesis. Tās būs tavējās. Atver man savu sirdi, un es savienošos ar tevi!

Ageta atcerējās pirmo reizi, kad bija ieraudzījusi Hezrīnas smaidu tīģera maskas klātajā sejā. Viņas acis spulgoja kā īsti dārgakmeņi. Domās atgriezās Absin­thium smarža, kas uzvilnīja dziļas ilgas.

- Jā, es to darīšu, viņa klusu atteica. Es labprāt atvēršu savu sirdi un kļūšu par vienu no tiem, kas brauc kopā ar tevi karietē, un es darīšu it visu, ko tu gribēsi, dzīvē un nāvē.

- Viņa manipulē ar tavu prātu, Bleiks izsaucās, mezdamies pie meitenes.

Bonhems notēmēja pistoli un izšāva. Šāviens atbal­sojās pāri jumta virsmai, un lode trāpīja Bleikam krū­tīs, notriecot viņu zemē.

- Tad ir pienācis īstais laiks. Hezrīna uzsmaidīja Agetai. Sniedz man roku…

- Ātri, mums jāaiztur Mēness, viņa sāpēs saviebtu seju piebilda.

Ageta pastiepa roku Hezrīnai. Tai cauri izlauzās pēkšņa pulsācija, satricinot miesās katru kaulu.

- Pacel rokas pret Mēnesi, aicini viņu savā dzīvē, Hezrīna sacīja, uz mirkli atbalstīdamās pret Nemo­rensis statuju un aptīdama meitenei ap roku sarkano auklu. Kad komēta satiksies ar Zemi, lēdijas Flem­bergas vairs nebūs.

No debesīm lejā triecās ledus kristāli. Tie izlauzās cauri atmosfērai un nokrita uz zemes apkārt pilsētai. Kad tie ievēlās upē, ēkas uz tilta nodrebēja un ūdens uzvārījās, raidot augšup šņācošas gāzes sprādzienus.

No Mēness aizsega tuvojoties Zemei, komēta Vērmele debesu austrumu pusē kļuva lielāka.

Ābrams iesaucās:

- Mazāk gaismas! Slepenā vārda vadībā rimsties!

Viņš izlauzās no notekcauruļu-briesmoņu aplen­kuma.

- Ir par vēlu, lai tu iejauktos, tu nevari apturēt Mēnesi, Hezrīna, satverdama Agetu arvien ciešāk, viņam uzkliedza.

Ābrams sauca vēlreiz:

- Mazāk gaismas! Slepenā vārda vadībā rimsties!

Viņš pastiepa roku pret debesīm.

- Ātri paskaties uz mani, bērns! Hezrīna pagriezās pret Agetu.

Pēkšņi atskanēja zems vaids. Hezrīna atvēra muti, lai izlaistu garu. No viņas ķermeņa izvijās garš vītenis kā bieza, balta masa un, pirms ieņēma formu, pla­nēja viņai virs galvas kā resna čūska. Tas kustējās uz priekšu un atpakaļ, vēl piesaistīts Hezrīnai, un gaidīja īsto brīdi, lai iemājotu savā upurī.

Piepeši no kāpņu telpas ēnas gaismā izskrēja Tega­tuss. Viņš bija vēl dzīvs, no Abarisa kristāla sprādziena apdegušu seju. Eņģelis ar pēdējiem salauztās sirds sitie­niem metās pāri jumtam. Sakopojis visus spēkus, viņš satvēra Hezrīnu un atvilka viņu no meitenes un grā­matas, atlaižot vaļā sarkano auklu, kas saistīja Nemo­rensis. Lappuses sakļāvās atpakaļ grāmatā.

Ar vienu nepārtrauktu kustību Tegatuss piespieda Hezrīnu pie apmales. Bonhems un Morbuss pārsteigti metās viņam pakaļ.

Stumdams Hezrīnu pajumtu, Tegatuss aptina auklu sev ap plaukstas locītavu un apmeta tās galu viņai ap kaklu. Gars kā satinusies čūska tika ātri iesūkts iekšā, un cilpa savilkās. Hezrīna metās viņam virsū, ar nagiem plosīdama eņģelim seju un kliegdama, lai viņš pārtrauc. Bet gars bija ieslodzīts viņā un saistīts ar auklu. Hezrīnai uz ādas parādījās lieli jēlumi, kas pūžņoja un pūdēja miesu.

- Tu nevari mani apturēt, Tegatus. Pat tava greiz­sirdīgā sirds nenovedīs mani nāvē, viņa iekliedzās, steberēdama uz jumta malu augstu virs Temzas.

Ābrams trieca roku uz pēdējā sarga zobena, apšļācot to ar savām asinīm. Radījums uzsprāga tumšsarkanās liesmās, kas ar savu spēku pārvērta akmeni pulverī. Tad Ābrams pieskrēja pie Bonhema un ar vienu sitienu notrieca to zemē. Pistole izšāva, un pār jumtu izbira melns pulveris.

Tegatuss vilka Hezrīnu uz jumta malu, bet Morbuss metās viņam klāt. Hezrīna kliedza un cīnījās ar Tega­tusu, mēģinot izskrāpēt tam acis. Viņas ādu pārklāja čulgas, pārvēršot sievieti sagrabējušā vecenē.

- Beidzamais mūsu siržu lidojums būs nāvē, Tega­tuss nokliedzās skaļāk par tālo sprādzienu skaņām un vilka Hezrīnu nost no jumta bangu virpulī, kas mutu­ļoja tālu apakšā.

Hezrīna metās lejup savā kapā kā ievainots putns, aizvilkdama Tegatusu sev līdzi melnajā ūdenī. Viņi ar čūkstošām šļakatām iegāzās upē, kur valdīja ne šīs pasaules karstums. Hezrīna pūlējās atbrīvoties no nik­nās straumes. īsu mirkli viņai uz ķermeņa izpletās eņģeļa spārni. Viņa it kā atguva savu eņģeļa statusu un, sitoties ar spārniem pret graujošajiem viļņiem, mēģi­nāja pacelties no putām kā gulbis. Bet Tegatuss jopro­jām turēja viņu aiz auklas, vilkdams līdzi tumšajos ūde­ņos. Virpulis bija izlauzies cauri arkām un ātri iesūca abus dziļumā. Biezajā tumsā viņi pazuda skatienam.

- Viņš man to atņēma! pielēcis kājās, kliedza Bonhems. Viņam nav tiesību… Viņa bija manējā!

- Viņa nepiederēja nevienam, pat tev ne, pieie­dams pie Bonhema, sacīja Ābrams.

- Tad meitenei jāpievienojas viņiem, piesmakušā balsī sacīja Morbuss un vilka Agetu uz jumta malu.

Ābrams paskatījās uz asinīm, kas sūcās no zobena ievainojuma viņam rokā.

- Atceries, ko es tev čukstēju, Ageta! Tagad ir pienā­cis laiks atcerēties.

- īsta mīlestība izdzēš visas bailes, meitene teica, uzsmaidīdama eņģelim.

Ābrams ātri piegāja pie Morbusa un uzpilināja viņam pili asiņu no sava pirksta.

- Asinis par asinīm, viņš sacīja Morbusam, un Ageta trīcēdama un drebēdama atlēca nost.

Morbusa acis izspiedās no pieres, pa degunu un muti sāka plūst biezi, balti dūmi, un pār ādu kā zila migla locījās liesmas.

- Draza, kas jāsadedzina, Ābrams noteica un no­grūda viņu nojumta ūdenī.

Komēta izliecās pretī Mēnesim, bet tās orbīta raidīja izplatījumā jau mazāku gaismu. Tad tā ietriecās Mēness tumšajā sānā, izkaisot kosmosā zvaigžņu putekļu māko­ņus. Mirkli vēlāk tā uzsprāga Zemes virzienā miljons sīkos ledus gabaliņos, kas locījās un virpuļoja debesīs.

- Ko nu, Hezrīna? Komēta ir noķerta kā naktstau­riņš tīklā, Ābrams noteica, veroties tālumā, un pie­gāja klāt Bleikam.

- Neuztraucies, es to esmu darījis arī agrāk, eņģe­lis smiedamies noteica un iegremdēja roku Bleikam krūtīs. Skaties uz lodi, kura man rokā, un tu nesajutīsi neko citu kā vien īsu sāpju uzplūdu, mans draugs.

Izmantojot izdevību, Bonhems paķēra Nemorensis un skrēja uz kāpnēm kā izbiedēts suns.

Bleiks paskatījās debesīs, kuras mirdzēja no ledus kristālu dzirkstelēm, tām sitoties pret zemi. Ageta rau­dzījās uz viņu, nesaprazdama, ko redzējusi. Tad augstu debesīs atskanēja tāda kā eņģeļu spārnu švīkstoņa.

- Viņa paliks kopā ar tevi, Ābrams noteica, pastie­pis Bleikam roku. Viņa ir draugs, nevis kalpone, un kā tāda viņa tev būs vairāk noderīga.

- Kur ir Bonhems? Bleiks uztraucās.

- Viņš aizbēgs un noslēpsies, un, jā, atkal sagādās tev raizes. Bet nebaidies es esmu tavs sargeņģelis, tavu asiņu sargs.

Ābrams pagriezās un devās uz kāpnēm. Viņi ieklau­sījās soļu skaņās, kas izzuda klusajā naktī. Kad pēdējie zvaigžņu putekļi iztvaikoja, debesu spožums pārvērtās tumsā.

- Tegatuss ir pagalam, Ageta noteica, lūkodamās lejup Temzā. Viņš nomira, lai izglābtu mani.

- Nakts vēl nav beigusies, un cīņa nav galā. Nāc… Iesim pie Malakinas kundzes, viņa noteikti tup pa­grabā. Bleiks pasmaidīja un paskatījās uz Agetu. Reiz es satiku cilvēku, kurš sacīja, ka nekad neticēšot eņģeļiem, bet varbūt tā ir vienīgā patiesā ticība…

[1] 1 jards = 0,91 m.

[2] Mohoki aristokrātisku jaunu cilvēku grupējums (banda), kas 18. gs. sākumā terorizēja Londonas iedzīvotājus, uzbrūkot gan vīriešiem, gan sievietēm; nosaukuma pamatā indiāņu cilts vārds mohaivk. (Red. piez.)

[3] 1 pēda = 0,30 m.

[4] 1 colla = 2,5 cm.

[5] Šeit ir mans ķermenis! (Latīņu vai.)