Vērmele

22 nodevība un plūdi

zili zem Monumenta, pazemes kambarī, ielauzās f troksnis no krītošo debesu akmeņu dārdēšanas. Sienas sadrebināja trieciens Svētā Pāvila katedrālei. Svečturis notrīcēja, un kambara grīda kustējās uz priekšu un atpakaļ, nosviežot gūstekņus zemē un izce­ļot no eņģēm durvis. Ramskins iemetās telpā un griezās riņķī, ņurdēdams kā krātiņā iesprostots pērtiķis. Viņš iesita Tegatusam un tad caur durvīm izgaisa kāpnēs. Tālumā bija dzirdama viņa skrāpēšanās.

- Pilsētu ir skārusi vēl viena nelaime, Tadeušs noteica, piecēlies kājās. Varbūt tas mainīs viņu plānus attiecībā uz tevi.

- Kādus plānus, Tadeuš? Kas ir šie viņi, un kāpēc tie ir izvēlējušies tieši mani? Ageta jautāja.

- Tie ir jaunas nākotnes, jaunas sabiedrības veido­tāji. Spriežot pēc tā, ko man teica Morbuss, mēs abi esam notiekošā būtiska sastāvdaļa. Norisinās kaut kas tāds, ko mans vājais prāts nespēj saprast, bet es zinu, ka vini mums nenodarīs neko ļaunu.

- Es nevēlos šeit palikt, Tadeuš. Tev jāpalīdz mums izglābties. Mēs varētu atdot viņiem grāmatu, tā tagad tikpat nav lietojama. Ageta satvēra viņu aiz rokas.

- Mums vajadzētu palikt, bērns, un paskatīties, ko viņi vēlas. Nedomāju, ka viņi grib nodarīt mums ko ļaunu, varbūt vienīgi eņģelim, Tadeušs atbildēja.

- Nejau tevi pārtaisīs par Ramskina draugu, Tega­tuss dzēlīgi noteica. Es gan labprātāk izmantošu katru iespēju izbēgt nekā gaidīšu, kad viņi atnāks un no manis uztaisīs cāļa gaļu.

- Es iešu kopā ar Tegatusu, Ageta sacīja, atlaiz­dama vaļā Tadeuša roku. Tu redzi, ko tas radījums ar viņu ir izdarījis! Viņš nav pelnījis nāvi, mums jātiek no šejienes laukā.

- Es saku, mums jāpagaida. Mēs varam ar viņiem parunāt, pastāstīt, kur ir paslēpta Nemorensis, un izkaulēt sev brīvību. Ar mums viss būs kārtībā, cietīs tikai eņģelis.

Tegatuss piegāja pie durvīm un pavilka eņģes, izlauz­dams tās no sienas. Slēdzene atsprāga vaļā, un durvis nokrita, ielaizdamas no tuneļa auksta gaisa pūsmu.

- Es aizeju. Esmu diezgan cietis. Ja vēlaties, nāciet līdzi, bet atrašanās šeit ir ļāvusi man saprast, kur esmu piederīgs un ko esmu pametis. Varbūt ir kāds veids, kā es vēl varu salabt ar savu Kungu.

- Ageta, kur ir grāmata? Pasaki man, kur tā ir! Tadeušs uzstāja. Viņa balss bija mainījusies un dusmu pilna. Jebkurš maigums viņa skatienā bija zudis. Es gribu to uzzināt, pirms tu dodies prom. Ramskins jeb­kurā brīdī var ierasties un jūs noķert.

Meitene apjauta, ka kaut kas nav kārtībā. Tadeušs runāja skaļi, it kā gribētu, lai viņu sadzird. īsā laika sprīdī viņš bija mainījies un izklausījās vairāk pēc tēva nekā drauga. Ageta saprata, ka ir tikai meitene, kuru izmanto tā dēl, ko vina zina un ko var izdarīt. Vina atkāpās, cenšoties pieiet tuvāk Tegatusam, un visas naidīgās domas pret eņģeli ātri izgaisa.

-Ja es tev pateikšu, kur atrodas grāmata, vai tu ļausi man aiziet? meitene jautāja, pastiepusi roku pret eņģeli.

- To varētu apsvērt, sacīja Tadeušs. Es mēģinātu viņus pārliecināt, lai atstāj tevi dzīvu.

- Vai tu patiešām esi gūsteknis? Ageta jautāja, pieiedama tuvāk durvīm.

- Gūsteknis-viesis, kuru saista kāda viltība, bet joprojām draugs, kurš zina tavu nākotni, Tadeušs, pieliecis galvu uz vienu pusi, klusu noteica. Zinot, ka viņa skarbie vārdi ir ievainojuši meitenes sirdi, Tade­ušs pasmaidīja. Tev būs drošāk, ja paliksi šeit. Ļauj, lai eņģelis iet, un mēs varēsim ieturēt maltīti, kuru tev apsolīju. Patiesībā es grasījos vaicāt, vai tu gribi nākt strādāt pie manis un kļūt par grāmatnieci, Londonas lielāko smalku grāmatu sagādnieci.

Tadeušs runāja ar lepnumu, saraucis uzacis, un smaidīja, raustīdams degunu kā liels trusis.

Ageta atlaida Tegatusa roku un atbildēja smaidam. Viņas acis meklēja drauga sejā niecīgākās melu pēdas. Gaidīdams atbildi, Tadeušs saglabāja sejā smaidu tik ilgi, līdz tam vairs nebija nozīmes.

- Es iešu prom kopā ar eņģeli. Ageta palika pie sava un devās uz durvīm. Man ar šiem cilvēkiem nav nekā kopēja. Dzīve ir kas vairāk nekā tas, ko es varu apēst, vai smalkas drānas kā Flītstrītas dāmām.

Meitene apklusa un mirkli padomāja.

- Domāju, ka tavs veikals nav man piemērots, es nekad nekļūšu par grāmatu tirgotāju.

Ageta pagriezās un palūkojās uz Tegatusu. Eņģelis izvilka no svečtura divas lielākās sveces, pamāja uz vaļējām durvīm, un viņi atstāja telpu, lai dotos iekšā tuneļa tumsā.

- Pagaidiet, es iešu jums līdzi! Tadeušs iesaucās, norāva no rokām saites un skrēja tiem pakaļ. Es nevaru šeit palikt. Esmu ne tikai Morbusa gūsteknis.

Ageta un eņģelis skrēja pa tuneli, un ar katru soli tuvāk nāca Temzas skaņas. Tadeušs taustījās tumsā, cenzdamies neatpalikt no viņu mirgojošajām ēnām un turēties tuvu soļu skaņām. Tegatuss bija cieši satvēris Agetas roku un vilka viņu uz priekšu. Abi sačukstējās, cerot, ka Tadeušs nesaklausīs viņu vārdus.

-Ja mēs izbēgsim no tuneļa, tad varēsim atgriez­ties grāmatveikalā un paņemt Nemorensis, Tega­tuss sacīja, steigdamies uz priekšu pa ūdeni, kas kļuva arvien dziļāks. Grāmatai jāatgriežas debesīs, vai arī tā ir jāiznīcina. Es nedrīkstu to atstāt viņu rokās. Tavā draugā ir kas tāds, kam es neuzticos.

Ageta neatbildēja, bet juta, ka piekrīt eņģelim. Viņa tik daudz bija domājusi par draudzību, sapņojusi par to, bet tagad saprata, ka Tadeušs slēpj vairāk, nekā viņa par to zināja.

- Pagaidiet mani! tālumā skanēja grāmatnieka vārgā balss. Jums ir gaisma, bet es eju tumsā.

Viņi neņēma šos vārdus vērā un brida pa straumi tālāk. Ageta paskatījās augšup un sveces gaismā ierau­dzīja lielu, baltu žurku, kas bija izlīdusi no alas. Tā noraudzījās meitenē ar vienu melnu aci, kustinādama ūsas un noskurinādama no ādas ūdeni. Augstu viņiem virs galvām bija saklausāma panika, kas arvien pie­ņēmās spēkā. Ļaudis pameta savu iedzīvi un glāba, ko varēja. Ratu riteņi dārdināja pa bruģi, un nabaga cilvēku kliedzieni atbalsojās arī tuneļu labirintā, kas saistīja visas pilsētas daļas.

- Vai vēl tālu? Ageta jautāja, brizdama līdz ceļiem ūdenī.

- Līdz atradīsim ceļu laukā no šejienes, eņģelis, zaudēdams pacietību, atbildēja. Drīz mēs sasniegsim upi un no turienes atradīsim tiltu.

- Es zinu ceļu! Tadeušs no aizmugures iesaucās. Pagaidiet mani, un es izvedīšu jūs no šejienes.

Viņi pielika soli. Tegatuss apstājās un ieklausījās tālajā dārdoņā, nebūdams pārliecināts, vai aiz Tadeuša nedzird soļus.

- Lai viņš labāk nāk ar mums, eņģelis sacīja Age­tai. Tad mēs vismaz zināsim, ja viņš plānos kādu ļaunprātību.

Tadeušs steidzās, cik ātri vien varēja, lai panāktu abus bēgļus.

- Mēs vēl varam atgriezties, Ageta, es varētu ar viņiem parunāt…

Viņa seju ar dziļajām grumbām izgaismoja svece divu tuneļu krustcelēs.

- Mēs ejam tālāk, sacīja eņģelis, norādīdams uz priekšu, kur tunelis straujā kritumā virzījās uz upi.

Ja vēlies, vari palikt šeit, bet meitene negrib piedalī­ties tavās blēdībās.

Tunelī spalgi atbalsojās apslāpēti kliedzieni no virs­zemes, skaņas nāca no visām pusēm. Ageta juta mugu­rai pārskrienam aukstus drebuļus, katrs matiņš viņai uz galvas saslējās gaisā kā zaķim.

- Kas tur notiek? meitene jautāja, ejot blāvās gais­mas virzienā.

-Vēl viena debesu trīce vai kaut kas vēl šausmī­gāks, Tadeušs, saņemdams viņu aiz rokas, skumji noteica. Mums jāgriežas atpakaļ, tā būs drošāk.

- Tev, bet ne man, atsaucās Tegatuss un vilka Agetu prom. Mēs iesim tālāk, bet tu vari palikt. Es jūtu, ka patiesībā tu nemaz negribi nākt kopā ar mums. Kāpēc tad tev neuzturēties šeit? Tu vari palikt un spē­lēties ar to resno suni, ar kuru, kā rādās, esi labos draugos. Viņu sauc par Ramskinu, vai ne?

Eņģelis pataustīja nagu pēdas sev uz sejas, tad iebik­stīja Tadeušam krūtīs.

- Viņš taču nesteidzas pakaļ, lai tevi uzmanītu? Tegatuss jautāja. Ir jauki, ja ir draugs, kas par tevi rūpējas, dēmonisks klēpja sunītis, kurš ilgojas pēc tevis, Tadeuša kungs.

- Ko tu ar to domā, Tegatus? Ageta vaicāja.

- Pajautā viņam, Ageta, kas īstenībā notiek! Ja viņš teiks patiesību, tevi sagaida pārsteigums.

- Neklausies viņā, Ageta! Viņš tikai grib mūs abus izšķirt. Eņģeļi nezina cilvēku ceļus. Tie dzimuši ellei, dzimuši, lai kristu no savas godības, kaut drusku paos­tot kādas bufetnieces priekšautu… Ko tad tu tur nobau­dīji? Absinthium vai džinu, vai kaut ko vēl smalkāku? Tadeušs jautāja, noglāstīdams eņģelim seju.

- Te nu mūsu kopā būšana beigsies! sacīja eņģelis, sagrāba Tadeušu aiz rīkles un pacēla virs ūdens.

Tadeušs spirinājās, lai atbrīvotos.

- Vai tu izmantosi maģiju? Ageta jautāja, kad eņģe­lis uzsēdināja Tadeušu uz žurku apsēsta plaukta, kas stiepās visā tuneļa garumā.

- Nē, kaut ko daudz spēcīgāku, Tegatuss izsaucās.

Iebelzis Tadeušam divreiz ar dūri pa seju, eņģelis

nometa to uz aukstā, slapjā akmens. Žurkas rosījās pāri samaņu zaudējušajam Tadeušam, un Tegatuss redzēja Agetas sejā pārsteigumu.

- Viņš ir viens no tiem, tā bija tikai viltība. Tadeušs bija ēsma lamatās, un tieši tu esi tā, ko viņi meklēja.

- Viņi teica, ka tevi pārvērtīs.

- Un vini to darītu tā ir dala no manas nākotnes.

Tad, kad eņģelis ir kritis, kad tas ķeras pie pasaules lietām un vēlas kļūt par cilvēku, tā notiek. Mēs mal­dinām sevi, ka tas ir tik tālu nākotnē, ka seku nebūs, ar visu sirdi mēs cenšamies izbaudīt cilvēka dzīvi, bet, ja esam spēruši šo soli, krītam arvien dziļāk bedrē kā ikviena kaitīga ieraduma gadījumā, un ķermenis, kurā mēs mājojam, pauž mūsu netikumu.

- Vai tu tomēr nevari mainīties? Ageta jautāja, un viņi aši soļoja uz priekšu, atstājot Tadeušu guļam pie žurkām.

- Kad tas radījums tur, kambarī, mani saķēra, es sapratu, par ko esmu kļuvis. Vienā mirklī es ieraudzīju, kā sirds ilgošanās dēļ esmu nodevis savu dzīvi un aiz­mirsis mērķi. Mani bija savaņģojusi Tumsas karaliene, un ne tāpēc, ka viņai piederētu vara, bet gan tādēļ, ka pats to vēlējos. Biju kodis no aizliegtā augļa un atzinis to par labu esam.

- Tur, veikalā, es tevi ienīdu, gribēju, lai tu mirsti un atstāj mani…

- Tā nebiji tu, bet gan grāmata tai piemita spēks, kas mainīja tavas domas, un pret to tu nebiji pasar­gāta. Tegatuss apstājās un ieskatījās meitenei sejā, turot sveci virs galvas un ļaujot gaismai uzplaiksnīt uz zemajiem tuneļa griestiem.

- Es dodos atpakaļ uz veikalu. Atradīšu Nemorensis un iznīcināšu to. Paņemtu to līdzi uz debesīm, bet man nav ne jausmas, kā nokļūt tur atpakaļ. Mans prāts tik ilgi ir bijis piesaistīts zemes lietām, ka esmu aizmirsis lidot. Tegatuss iesmējās. Bet, tā kā man nav spalvu, tad, pat ja…

Viņš apklusa. Tālu aizmugurē atskanēja brēciens, kuru eņģelis pazina, tunelī atbalsojās briesmoņa gaudošana. Tur, gari, skaļi kaukdams, viņus meklēja Ramskins.

Tegatuss paskatījās uz Agetu un uzsauca, lai viņa skrien. Abi kopā traucās pa tuneli, šļakstinādamies pa ūdeni tā, ka gandrīz nodzisa sveces. Skrienot eņģelis sargāja gaismu ar plaukstu, un liesma meta ēnas garu, melnu nagu formā šķita, kāds briesmonis lavās pāri jumtam. Tālumā vīdēja maza gaismiņa. Ar katru mirkli tā tuvojās un tāpat arī Ramskina soļi.

Ageta sasniedza durvis pirmā. Tās bija mazākas par viņu, maza bērna augumā. Meitenei izdevās izsprauk­ties pa tām rīta gaismā. Tegatuss iespraucās atverē, bet izmisīgā šļakstināšanās ar katru sekundi nāca tuvāk.

- Izvelc mani ātri laukā! eņģelis uzsauca Agetai, un viņa iemeta sveci upē, kas plūda apakšā.

Ageta vilka un vilka viņu aiz mēteļa, cenzdamās dabūt ārā no tuneļa ieejas. Bet Tegatuss bija iesprū­dis, iesprostots sava lielā auguma dēļ, iesprūdis durvju ailā.

- Tev būs jāiet tālāk vienai, viņš iesaucās. Viņi vismaz netiks man garām, ja vien neizēdīsies man cauri.

Ageta satvēra eņģeli aiz galvas, atspiedās pret sienu un vilka visiem spēkiem.

- Tagad stumies! meitene uzsauca, un pēkšņi eņģe­lis izlidoja laukā kā korķis un nokrita uz takas.

Ageta ātri aiztaisīja aiz viņa durvis.

Visapkārt skrēja cilvēki, un krastmalā skanēja klie­dzieni un raudas, kad satrakotais pūlis piepildīja savas ķerras un ratus, kraujot tajos augstas mantu kaudzes. Haoss bija sajūtams tāpat kā aukstais vējš, kas pūta ielās. Visur skanēja klaigas, cilvēku prātus bija pār­ņēmusi panika, un vēlme palikt dzīviem atņēma tiem katru cienību. Ageta noraudzījās šajā ainā, šķiet, veselu mūžību. Tālumā Svētā Pāvila katedrāle izskatījās pēc milzīgas saplīsušas olas, tās jumts bija ielauzts, un no sabojātās vietas cēlās tieva dūmu strūkliņa. Lai izglābtos no niknā spēka, kas bija nokritis no debesīm, laivinieki uz upes sparīgi airējās uz dienvidu krastu, vilkdami līdzi peldošu kravu, piesietu pie laivām.

- Mums ātri jānokļūst grāmatveikalā, Tegatuss sacīja, izraudams Agetu no sapņošanas.

Šajā mirklī Ramskins izlauzās pa tuneļa durvīm. Viņa groteskā galva izspraucās cauri kokam un blenza uz Agetu, rūcot un spļaujot asiņainas siekalas. Tega­tuss paķēra nelielu mučeli un svieda ar to radījumam; tas atsprāga atpakaļ tumsā.

Tas mums nesekos, Tegatuss noteica un sāka skriet. Ir dienasgaisma, un viņš neriskēs parādīties saulē. Pie tumsas pieradušam saules starojums sagādā sāpes. Viņš mūs mēģinās izsekot nākamajā naktī.

Ageta nejuta mierinājumu. Visu ķermeni pārņēma draudu sajūta. Tā pārvērta kājas svinā un lika vēde­ram sagriezties no baiļpilnajām domām. Skrienot aiz eņģeļa šajā trakojošajā pilsētā, viņa centās neatpalikt un nespēja domāt ne par ko citu kā vien par sagrāvi, kas nākusi pār pilsētu, un par šausmīgajām izmaiņām savā dzīvē. Sekoja sāpīga vainas un izmisuma izjūta. Tā asi atsauca atmiņā neapmierinātību ar dzīvi, kas bija uzjundījusi viņā domas par labāku nākotni, augstāku ideālu. Un, lūk, rezultāts! Ageta bija vēlējusies ko vai­rāk Hezrīnas bagātības, lēdijas dzīvi. Tagad vēlēšanās pacelties virs ikdienišķā bija piepildījusies. Šīs šausmas bija maksa par viņas sapņiem, atgādinājums, ka it viss, kam viņa pieskaras, ir nolemts iznīcībai un nāvei.

Skrienot domas traucēja šausmu ainas mirušie, kurus bija notriekuši zemē panikas pārņemtie ļaudis. Tie atgādināja Agetai par Hezrīnas teikto, un meitene saprata, ka viņai jāatrod Hezrīna, jāizstāsta notiku­šais un jāpiekrīt visam, ko tā piedāvās. Prātā nāca šaurās sānielas vīzija: Hezrīna, tērpusies garā, melnā apmetnī, smalkā kariete ar zīdaini melnajiem zirgiem. Viņa to sameklēs vēlreiz un šonakt kā apliecinājumu draudzībai un gatavībai pakalpot paņems līdzi Nemo­rensis.

Pa ceļu, kas veda uz Londonas tiltu, paskriet nebija iespējams. Cilvēku plūsma virzījās kā lēna, netīra upe, kas cauri vārtu kolonnām izplūda uz tilta akmeņiem. Ageta cieši turējās pie eņģeļa mēteļa apmales, un viņi ar pūlēm virzījās cauri ķermeņu biežņai, kas nesa viņus uz priekšu pret pašu gribu kā pavasara plūdi. Tilta tālā­kajā galā vīdēja grāmatveikala ieeja. Izkārtne, šūpoda­mās svaigajā vēsmā, čīkstēdama aicināja iekšā.

Tegatuss izlauza ceļu tuvāk veikala durvīm. Visās viņa kabatās tūliņ ienira neredzamas rokas un tad, apmulsušas par to tukšumu, atkal izlīda laukā. Ageta, skatīdamās seju jūrā, cieši turējās pie eņģeļa. Viņu kā korķi, kas šūpojas ūdenī, nesa arvien tuvāk vei­kala durvīm, un plūdu sajūta pastiprinājās. Meitene pacēla skatienu. Viņa pirmoreiz saprata, ka ēkas jumts līdzinās savādai pilij ar augstiem vaļņiem un sīkām šaujamlūkām augšstāva logu vietā. Cietokšņa mūru izrobojumā, izcirstas akmenī, vīdēja pazīstamās diakas sejas notekcaurules, kas aizsargāja no neredzama ienaidnieka. Augstu virs galvas, mirgodama spožajā rīta saulē, rēgojās komēta. Debesis no uzsprāgušo debesu akmeņu daļiņām vizēja sudrabā.

Agetas roka tika atrauta no eņģeļa, un plūsma viņu aiznesa sāņus.

Tegatus! meitene iekliedzās, ienirdama dziļāk pūlī.

Viņa juta, ka slīkst, ka neprātīgais pūlis tūliņ viņu samīs zem kājām. Tegatuss pagriezās un ieraudzīja, kā Ageta, pakāpeniski pazuzdama cilvēku jūklī, snie­dzas tam pretī. Viņš ātri pastiepa roku, saķēra meiteni aiz plaukstas locītavas un vilka sev klāt pretēji ļaužu plūsmai. Ageta kliedza no sāpēm, jo viņas roku nostiepa ļaužu masas svars. Kāds vecs vīrs ar garu spieķi un sirmu bārdu pacēla meiteni no zemes, un eņģelis pie­vilka viņu sev klāt. Ageta redzēja, ka vecais vīrs paklūp, un vinu acis uz mirkli satikās. Tad viņš tika iesūkts plūstošajā masā, un pūlis collu pa collai aprija viņu sev zem kājām, neliekoties ne zinis, kas viņš ir un ko dara. Vīrieša kliedzieni palika neievēroti.

Tegatuss turējās pie veikala durvīm kā pie drošības enkura un ar otru roku vilka Agetu sev klāt. Meitene iekrita tam rokās un nonāca drošībā kā uz salas.

Abi iegāja grāmatveikalā un, lai iekšā neieplūstu ļaužu paisums, aizbultēja durvis, noslēdzoties no trok­šņa un haosa. No neskaitāmajām tumšo sējumu rindām dvesa pilnīgs klusums un gadsimtu zinības.

Gar sienu skanēja sīku pēdiņu steidzīgie soļi, un vei­kala stūrī, līdzās vecajam kamīnam, uz akmeņiem pavī­dēja tumša ēna. Tur sāka veidoties mazs radījums, kurš lēnām ieņēma formu, gabalu pa gabalam razdamies no putekļiem, kas krita lejup kārta uz kārtas. Vispirms parādījās divas spožas acis, tad auss veidols un mazs podziņas deguntiņš tas viss bija tīts samudžinātu gaišu matu plīvurā. Drīz viņu priekšā materializējās sīka skukīte.

Jums jāiet prom, bērns raudulīgā balsī sacīja. Te jums nav droša vieta.