Vērmele

17 Aurora sanguinea asinssarkanā rītablāzma. (Latiņu vai.

Biezie, melnie Holbornas ielu dubļi bija pielipuši Bonhemam pie zābakiem, un viņš tos noskrāpēja pret tīrāmo plāksnīti pie Blūmsberi laukuma 6. nama ārdurvīm. Bleiks aizsteidzās viņam garām un ieskrēja mājā, sakampis sava zobena zeltīto rokturi un aizel­sies lādēdams nakti. Viņš negaidīja, līdz Bonhems tam sekos, bet klaudzināja augšup pa kāpnēm, atstājot uz smalkā turku paklāja, kas klāja garā gaiteņa koka grīdu, melnas pēdas. Viņš kūsāja no dusmām, jo nebija atra­dis Agetu un grāmatu. Bleiku arvien vairāk pārņēma melns niknums un aizvainojums. Pasaule ir pilna ar muļķiem, kas maldina paši sevi, un kritiķiem, kuri nespēj saskatīt indīgās kārpas, kas uzaugušas pašiem uz sejas kā žurku mēsli, Bleiks pie sevis nodomāja. Viņa naids bija izaudzis tik liels, ka vērsās pret ikvienu, kurš jebkad bija nosaucis viņa jauno zinātni par maģiju.

Bleiks pagriezās un paskatījās uz Bonhemu, kurš akurāti izbakstīja savu jātnieka zābaku zoles. Bleiks pazina īzaku jau daudzus gadus, bet viņu draudzību bija apgrūtinājušas nesaprašanās, uz ko viņš bija pie­miedzis acis. Bleiks kā svētais bija nesis Bonhemu pāri dziļam ūdenim, ļaujot tam zagt viņa idejas. Tagad, palū­kojoties uz draugu, Bleiks pēkšņi ieraudzīja cilvēku, kuram nekad nav bijušas pašam savas domas, cilvēku, pret kuru viņš nejūt neko citu kā vien nicinājumu.

Bleiks noņēma no jostas zobenu un, kāpdams uz observatoriju, dūra katrā pakāpienā. Garā eja bija piegružota ar iepriekšējās nakts varmācīgo notikumu paliekām. No sienu apmetuma kā dzeloņcūkas adatas spraucās ārā koka šķēpeles, un vietā, kur bija parā­dījies sekariss, auga zaļas lapu piepes. Observatorijā Bleiks noskatījās uz tukšo plauktu, kurā viņš tik rūpīgi bija slepus glabājis Nemorensis. Visas cerības zudušas, viņš nodomāja, viņa sapratnes meklējumi tagad pali­kuši tikai paša iztēlē. Viņš vairs nevar paļauties uz Nemorensis, lai grāmata viņu vadītu un virzītu.

Sekariss gulēja uz galda, tā lapu zaļo seju joprojām klāja smalkais, sarkanais mutauts. Bleiks piegāja radī­jumam klāt un pabakstīja to ar zobena galu. Tā miesa bija cieta un stingra. Visiem tiem sapucētajiem pūdeļiem, kas maskējas par zinātniekiem, nāksies viņam noticēt. Tagad Karaliskā biedrība par viņu nesmiesies, Bleiks nodomāja, apsvērdams, vai nesagriezt radījumu kā konservētu šķiņķi un nepasniegt tiem ar aukstiem kāpostiem. Zinātnieks pārliecās pār ķermeni un nopē­tīja tā ādu, no kuras lēnām sūcās mirdzošas lāses. Bleiks aplūkoja biezu lapu, kas veidoja ausi, un ar asu kustību norāva to no galvas. Viņš pacēla to pret sve­ces gaismu un saberzēja starp pirkstiem tās vaskoto virsmu. Taustot tā likās kā šokolāde un pēc smaržas kā rupja tabaka. Sī lapa-āda atgādināja viņam Oldenberga kafijas namu naktī, kad viņi bija paņēmuši kazu un pārlējuši tās asinis Džošua Oldenbergam. Šis cilvēks bija kļuvis par sabiedrības apbrīnas objektu, jo kopš tā brīža blēja un badījās. Sarkanais eliksīrs bija pārvērtis viņu no cilvēka, kas pasniedz tumšu, stipru kafiju, par zāles un pētersīļu ēdēju.

- Manas zoles ir pagalam, noteica Bonhems, bez brīdinājuma ienācis telpā. Es par šiem zābakiem atdevu veselu bagātību, un vienas stundas laikā dubļi izēdušies tiem cauri kā papīram.

- Tā ir šolaiku pazīme, Bleiks atteica.

Bonhems nostājās viņam nepatīkami tuvu un pār plecu vēroja, kā Bleiks pēta radījumu.

- No kurienes tas nācis? Bonhems nevērīgi pajau­tāja, pabikstīdams to ar pirkstu.

Bleiks neatbildēja, jo nevēlējās sarunu turpināt.

- Droši vien tas ir kāds jauns radījums no Āfrikas, Bonhems noteica. Es reiz redzēju dzīvnieku ar tik garu kaklu, ka tas varēja ēst lapas no koka galotnes. Tam bija ragi kā velnam un mēle, ar kuru tas spēja nolaizīt savas uzacis.

- Interesanti, Bleiks čukstus atbildēja.

Bonhems piegāja pie teleskopa un caur misiņa oku­lāru palūkojās debesīs.

- Cik dienu palicis, līdz pār Londonu nāks sabru­kums? viņš vaicāja.

- Kādas piecpadsmit vai sešpadsmit. Vēl ir bezgala daudz laika, lai paspētu tikt prom, drošībā.

- Tava komēta izskatās tuvāk, nekā es gaidīju, Bonhems, novērsies no teleskopa, noteica.

- Tātad tagad tu esi astronoms, īzak? atbildēja Bleiks, kuru bija aizkaitinājusi Bonhema interese par viņa komētu. Ļauj man paskatīties!

Viņš aizslāja pāri telpai un nogrūda Bonhemu malā.

Bleiks paskatījās caur lēcām uz komētu. Tagad tā bija dūres lielumā, atradās objektīva centrā un bija pietiekami spoža, lai būtu saskatāma ar neapbruņotu aci. Pūķa aste bija pazudusi, un Bleiks pirmoreiz ierau­dzīja, ka komēta mainījusi kursu un atrodas daudz tuvāk Zemei, nekā bija vēstīts grāmatā.

- īzak, mums ir problēma, viņš sacīja, vērdamies izplatījumā. Debesu pūķis nāk mums virsū no citas puses, un līdz rītausmai tas būs redzams. Nemorensis ir kļūdījusies… vai arī es.

Bleika sejā uzliesmoja bailes.

- Mums atlikušas, augstākais, divas dienas, līdz pār mums nāks šis Dieva sods.

Bleiks atkāpās no teleskopa un izberzēja acis, it kā lai aizmēztu no tām skatu ar pūķi. Trīcēdams viņš pie­gāja pie loga un nolūkojās lejā uz laukumu.

Londona modās no miega. Austošajā dienasgaismā ļaudis sāka piepildīt ielas ar ikdienas klaigām. Šajā krēslas stundā kučieri jau klaudzināja pa bruģi savās karietēs. Baskājaini bērni pulcējās uz stūra, lai uba­gotu no garāmgājējiem, un moderes gāzelējās zem lielo piena kannu svara, kuras tās nesa vēršu iejūgu siksnās, kas bija dziļi iegriezušās viņām plecos. Šķita, neviens neņem vērā gaidāmo likteni, kas karājās debesīs viņiem virs galvas.

- Viņiem nav ne jausmas, Bleiks ar nožēlu teica, vērodams ļaudis, kas lejā devās savās ikdienas gaitās. Mēs tur neko nevaram darīt. Ja izstāstīsim cilvēkiem patiesību, tas izraisīs vēl vairāk nāves.

Viņš apklusa un paskatījās uz Bonhemu.

- Flembergam ir taisnība viņiem labāk nomirt pēkšņi, nezinot, nekā lēnām, saprotot, ka tiem virsū uzgāzīsies debesis.

Bonhems neatbildēja. Viņš, sildīdams pie uguns kājas, skatījās spogulī virs kamīna.

- Mani ir pārņēmusi visaptveroša vēlme izstāstīt viņiem, kas notiks, Bleiks sacīja, atrāvis vaļā logu un izliecies pa to ārā. Mums virsū nāk komēta, un jūs visi mirsiet! viņš, cik skaļi vien spēja, nokliedzās virs skaņu jūkļa.

Neviens neatsaucās, neviena galva pat nepagriezās. Bleiks uzsauca vēl skaļāk:

- Pēc divām naktīm jūs pazudīsiet no šīs planētas, bet jums rūp tikai pilns vēders un džins uz mēles!

- Izbeidz, Bleik! Bonhems sacīja, atvilkdams viņu no loga. Nav vērts, draudziņ! Kā tu vari būt drošs, ka tā ietrieksies Zemē agrāk? Grāmatā teikts…

- Grāmata ir kļūdījusies, un es arī. Nezinu, kā tas ir noticis. Viss bija tik skaidrs. Kad izlasīju Nemorensis, tā man pavēstīja, ka no brīža, kad es ieraudzīšu komētu, līdz mirklim, kad tā ietrieksies Zemē, paies divdesmit viena diena. Tagad, skatoties teleskopā, kļūst skaidrs, ka mums ir daudz mazāk laika. Briesmonis ir pagrie­zies, un, es domāju, tas nāk iznīcināt Zemi.

Bleiks pārtrauca runāt un aizvēra acis. Viņam bija tāda sajūta, it kā prāts būtu sarauts divos gabalos un svešas rokas šīs daļas atdalījušas vienu no otras. Viņš saņēma galvu abās rokās.

- Es jūtu, ka manā prātā notiek kaut kāda cīņa, īzak. No vienas puses, es vēlos viņiem palīdzēt, bet, no otras -, es neuztraukšos, ja sagrauta tiks visa pasaule. Tad, kad es izstāstīšu Jītsam, kas notiks, un viņš pavēs­tīs to visai pasaulei avīzē Chronicle, es varēšu atstāt šo dzīvi ar tīru sirdsapziņu.

- Tā būtu pārsteidzīga rīcība. Tam cilvēkam nevar uzticēties, viņš nav mūsējais. Drošāk būtu izstāstīt visu Flembergam un ļaut viņam izplatīt jaunumus, Bon­hems runāja ātri, viņa acis šaudījās no Bleika uz atvērto logu. Pēkšņi viņš metās pie Bleika izstieptām rokām, it kā grasītos to izgrūst pa logu.

- Es atnesu jums, kungi, nelielas brokastis. Telpā iesteidzās Malakinas kundze ar paplāti, uz kuras bija karsta gaļa, maize un kafija.

Viņa ieraudzīja, kā Bonhems sasveras uz priekšu, lai pagrūstu Bleiku.

- Nē! sieviete iekliedzās, un Bonhems saķēra Bleiku un atvilka viņu no loga.

- Hermeja vārdā, Bleik, man likās, ka tu izkritīsi! Bonhems iesaucās un asi paskatījās uz Malakinas kundzi. Tu grīļojies no vājprāta, kas pārņēmis tavu apziņu. Viss pārciestais ir bijis tev par daudz.

Bonhems vēlreiz paskatījās uz Malakinas kundzi.

- Savediet kārtībā doktora guļamistabu, viņam ir nepieciešama atpūta, Bonhems teica, izvadīdams kal­potāju no istabas. Nāc, Sabien, tev jāpaguļ! Vēl ir gana laika, lai satiktos ar Jītsu, ja tev tas jādara. Nāc uz savu istabu un mazliet atpūties! Es parūpēšos par tevi.

Bonhems ātri izstūma viņu no observatorijas un veda pa garo gaiteni uz istabu, kur Malakinas kundze steigšus klāja doktoram gultu. Bleiks apsēdās uz gul­tas, un Bonhems novilka draugam no kājām dubļainos zābakus un apsedza ar rītasvārkiem, tad iemeta ugunī dažas nelielas pagalītes.

- Guli, manu dārgo Sabien, un drīz vien rīta gaisma atvieglos tavas domas.

- Bet kā tad ar komētu? Bleiks vārgā balsī jau­tāja.

Viņa prātu bija pārņēmis nemiers, kādu tas nekad agrāk nebija pazinis.

- Komēta vēl būs turpat, un mēs varēsim kopīgi izdomāt plānu, ko darīt ar pilsētu.

- Dārgo īzak, es sāku neuzticēties pat tev. Tagad zinu, kāda ir īsta draudzība, Bleiks noteica, cenzda­mies ieviest skaidrību apmulsušajā prātā. Es jūtos tā, it kā mana vieta būtu trakonamā.

- Tāds trakums var ielavīties pat tajos cilvēkos, kurus mēs uzskatām par visdārgākajiem, Bonhems atteica, izvadīdams Malakinas kundzi no istabas un pavadot viņu līdz kāpņu laukumam, kas veda uz kal­potāju kāpnēm.

- Viņu nedrīkst traucēt, vai saprotat, Malakina? Dok­toram nav vajadzīgas nekādas aukles, bet gan miegs.

Malakinas kundze tika izstumta tumšā spirālveida kāpņu telpā un durvis aiz viņas aizcirstas un aizslēg­tas. Bonhems steidzās atpakaļ uz observatoriju un aiz­taisīja logu, cieši nostiprinot melno metāla aizbīdni. Viņš pagriezās pret spoguli un sakārtojās dzīvsudraba atspulgā, izslaukot no acīm tumšos dubļu traipus.

Spogulī viņš ieraudzīja aizmugurē uz galda gulošo seka­risu, tā nedzīvā roka nokarājās līdz grīdai. Bonhems sev spogulī uzsmaidīja.

Ar kreiso roku Bonhems kabatā sataustīja mazu stikla pudelīti ar koka aizbāzni. Viņš iebāza roku dziļāk un, uzmanīgi satvēris aizbāžņa malu, izcēla to no kaba­tas. Biezais, tumšzilais stikls spīdēja uguns gaismā. Bonhems saudzīgi izvilka koka aizbāzni un paskatījās uz necaurspīdīgo šķīdumu pudelītē. Aizvien vēl turē­dams vāciņu vienā rokā, viņš iemērca mazo pirkstiņu pudelē, tad pielika to pie mēles, pagaršodams sāļo šķī­dumu.

Tad Bonhems pārgāja pāri telpai un noņēma mutautu no radījuma sejas. Viņš paskatījās lejup uz sekarisu un ieraudzīja pistoles šāviena brūci. Tā bija apkaltuši un kļuvusi cieta, no ārējām malām lobījās zaļi dubļi. Bonhems ar mazo pirkstiņu ievainojumā iepilināja no pudelītes dažus pilienus šķidruma.

Eņģeļa asaras kodīs tavā brūcē kā suņa zobi.

Sāļais ūdens, žēlsirdības asaras, jaunas dzīvības avots.

Uguns garam, zeme pajumei, pildi šos deniņus ar jaunu dzīvību!

Mazgādams ievainojumu ar eņģeļa asarām, Bonhems atkārtoja buramvārdus vairākas reizes. Viņš iemērca kabatlakata galu pudelē un, skaitīdams vārdus, izslau­cīja ar to radījumam acis, tad ielēja atlikušo šķidrumu briesmonim lūpās un ielika pudelīti atpakaļ kabatā.

Eņģeļa asaras mirgoja uz sekarisa zaļās ādas. Bon­hems pētīja radījumu, vai tas izrādīs kādas dzīvības pazīmes, un ieklausījās, vai sāk sisties tā sirds. Bet tas palika auksts, slapjš un visnotaļ miris. Bonhems zināja, ka tas nav šis pasaules radījums. Tā sastingusi miesa un zeltītās acis vēstīja par dimensiju, kas stāv pāri viņa saprašanai. Muļķa uzbāzīgais cilvēks, viņš pie sevis nodomāja, kad radījums blenza viņā ar tukšu skatienu.

Bonhems pārlūkoja istabu, cerēdams, ka kaut kur starp skapjiem un papīriem atradīsies kas tāds, ko viņš varētu izmantot, lai pabeigtu uzdevumu. Reiz Bonhems bija redzējis, kā Bleiks ar elektrometru kairina beigtu vardi, un ar godbijību vērojis, kā ikviens sīkā radījuma muskulis vibrē un raustās, kad Bleiks grozīja aparāta rokturi, sūtot sīkas zibens dzirksteles cauri elektrometram un tad pa tieviem vara pavedieniem vardē. Reiz viņi ar Bleiku, skaitīdami pantus no Nebukathosiza grāmatas, bija izsaukuši sen miruša karavīra garu. Gars bija parādījies kā ēna un dažas minūtes runājis ar viņiem, pastāstot, ka zaldāts ticis nogalināts krogā Two Brydges un viņa ķermenis vēl aizvien nav atrasts. Bonhems kopā ar Bleiku bija ceļojis pa zinātnes, maģi­jas un sapratnes robežām. Viņi bija dalījušies daudzos noslēpumos kā brāļi.

Tagad Bonhemu bija pārņēmusi pēkšņa doma. Tā piepildīja prātu ar vēlēšanos redzēt radījumu dzīvu un atbrīvot to. Viņš izmisīgi pārmeklēja visus skapīšus, līdz atrada elektrometru. Bonhems attina vara spoli un novilka stiepli pāri istabai līdz galdam. Viņš apsēja to ap sekarisa rokām, tad pārgāja pāri istabai un pagrieza aparāta rokturi. Telpā izplūda gruzduma smaka kā no elles izšļācies sērs. Bonhems pacēla skatienu un ierau­dzīja, ka briesmoņa izkaltušās rokas deg kā sausa posa.

Eksperiments nebija izdevies; tas radīja tikai smaku kā pie miesnieka.

Bonhems novāca visu, kas saistījās ar eksperimentu, pārliecinājās, ka stieple ir rūpīgi aptīta ap spoli, un uzmanīgi novietoja instrumentu atpakaļ vietā, it kā tas vispār nebūtu aiztikts. Un tad viņam ienāca prātā doma iepūst briesmonī savu elpu. Sī doma radās pašos dvēseles dziļumos, it kā to tur būtu ielikusi kāda nema­nāma roka.

Bonhems paskatījās uz sekarisa lapām klāto seju, iegrimušajām acīm un sakaltušajām sarkanajām lūpām. Caur melnajiem zobiem izplūda purva gāze kā malduguns. Bonhems saprata, kas viņam jādara, un šīs sajūtas neradīja nekādas šaubas. Bonhems noskūpstīja radījumu un, cik dziļi vien spēja, iepūta tam mutē elpu, gandrīz rīstīdamies no dvakas, kas nāca no tā mutes. Smaka pieķērās viņam pie sejas ādas kā plāns tīmeklis. Bonhems pieskrēja pie loga un pūlējās ieelpot svaigo rīta gaisu, lai iztīrītu plaušas.

Nekas nenotika. Radījumā nebija ne miņas no dzī­vības. Tas stingi vērās griestu baltajā apmetumā un grieķu dievu attēlos. Bonhems šķendējās par neveiksmi un neticīgi nolūkojās uz radījumu. Viņš paņēma no kamīna priekšas zobenu ar nodomu nocirst sekarisam galvu un nolikt to Flembergas kundzei pie kājām.

Apakšējā istabā Malakinas kundze grabināja trau­kus, lika kamīnā malku un spodrināja režģus. Bon­hems novietoja zobenu statīvā pie kamīna un izgāja no istabas, durvju ailai priekšā aizvilcis salauztās durvis. Vēl brīdi viņš atskatījās caur sadragāto durvju paneli, bet radījums nekustējās, nāve ar savu samtaino cimdu turēja to cieši. Bonhems ātri noskrēja pa kāpnēm un ar troksni aizcirta aiz sevis ārdurvis, nodrebinot visu māju. Cauri rīta miglai, kas klājās pāri Blūmsberi lau­kuma kokiem, viņš paskatījās pa labi un pa kreisi. Piepeši viņa priekšā apstājās ahātmelna kariete ar slēg­tiem logiem. Kučieris bija tērpies biezā ādas mētelī ar apkakli, kas apslēpa viņa seju.

Bonhems iebāza roku kabatā un izņēma koši baltu pīpi.

Vai tava lampa nenodzisīs? viņš vaicāja kučierim, bet tas pamāja ar galvu, neizrunājot ne vārda. Tad mēs brauksim kopā. Runā, ka Londonas tilts ir laba vieta, kur sastapties ar savu nākotni.

Augšā Bleiks vēl joprojām snauda platajā gultā ar tumšzaļiem aizkariem, sarkanu baldahīnu un zirga astru matraci. Viņš gulēja saraustītā miegā, jo prātu nomocīja briesmoņi.

Murgos viņš bija ieslodzīts garā, aukstā pagrabā un zināja, ka kaut kur apkārtējā tumsā guļ un gaida svešinieks. Viņš varēja saklausīt tā elpu, bet neredzēja seju. Viņš atkal bija bērns, vientuļš, nobijies, un nebija neviena, kas varētu viņam palīdzēt vai aizvest prom no briesmām. Tad atskanēja trula klaudzināšana ar spieķi pa slapjo akmeni. Bleiks sajuta svešā klātbūtni, tā piepildīja pagrabu un nomāca viņu.

Pēkšņās bailēs nosvīdis, Bleiks nolēma bēgt, bet bija kā zemē iemiets, pēdas cieši turēja ozola saknes, kas stiepās cauri viņa zābakiem akmens grīdā. Atkal un atkal no jauna viņš mēģināja pacelt kājas no virsmas, bet tās vilka arvien dziļāk iekšā zemē.

Kad spieķa klaudzināšana nāca tuvāk, Bleiks saprata, ka viņa kauns tiks atklāts. Bet bija kāds vārds, kurš, ja to izteiktu, aizvāktu svešo vajātāju. Bleiks izmisīgi cen­tās atcerēties, kas jāsaka, un, tā domādams, sajuta no pēdām augšup pa kājām ceļamies biezu mizu. Tā pār­vērta kājas par koku, ietvēra viņu kā ozolkoka zārks.

Tad Bleiks saprata, ka atrodas uz krastā izmestu koku plosta un to nes spēcīga straume, bet žurkas lec no griestiem, lai izglābtos no plūdiem. Tās lēca viņam pāri un ķērās pie muguras. Tālumā tunelī dega spoža gaisma, kas raidīja tumsā starus un atblāzmojās ūdenī.

Bleiks mēģināja izvilkt dvēseli no miega, nokratīt no sevis šausmas, kas bija viņu pārņēmušas. Beidzot viņš pamodās un paskatījās apkārt satumsušajā telpā. Viņš nebija gluži drošs, vai vēl nesapņo vai varbūt ir pārcelts uz kādu citu pasauli, kas dīvainā kārtā izskatās kā viņa paša. Istabas tālākajā galā, pie aizkariem, viņš ierau­dzīja vīrieša stāvu.

- Bonhem, vai tas esi tu?

- Nē, atbildēja drūma balss. Es esmu tavu asiņu sargs.