Vērmele

27 summis desiderantes Ilgotā virsotne. (Latiņu vai.)

Londonu bija pārņēmis baiss miers, it kā visa pil­sēta būtu ievilkta zem liela kupola. Stindzinošais vējš, kas bija nemierīgi pūtis, pēkšņi aprima, un uguns ziemeļos sāka dzist. Šķita, ka tai pietrūcis gaisa, kas nepieciešams, lai degtu.

Bleiks noberzēja no plaukstas sastingušos sviedrus un redzēja, ka tie izkaltuši par koši baltiem sāls kris­tāliem. Uzacis iezīmēja sakaltušais sāls, kas iegrieza sejā līnijas kā dziļas vagas un pārklāja ar garozu sausās lūpas.

Ābrams paskatījās uz biedru, tad ar savu maigo plaukstu noslaucīja Bleikam no sejas sāli. Eņģeļa āda mirdzēja dziestošās ziemeļu uguns gaismā.

Esmu sauss kā žāvēta siļķe, Bleiks, laizīdams lūpas, sacīja. Laikam atmosfērā sakrājušies ledus kristāli.

Doktors, sakumpis uz priekšu, iegāja tukšo ēku rin­das ēnā. Priekšā tilta arka iezīmējās sausos, baltos putekļos, kas spīdēja skaidrajās nakts debesīs. Bleiks juta, kā grāmata sauc, čukstot viņa vārdu, manīja, kā viņā iekšā uzplūst satraukuma vilnis un vēderā viss sagriežas šķebīgās gaidās. Bleiks norija siekalas un sāpīgu kamolu kaklā, kas liecināja par viņa pieaugoša­jām bailēm.

- Tas drīz pāries, eņģelis sacīja. Tu ar daudz ko esi ticis galā, un drīz viss būs galā. Tu būsi vai nu miris, vai arī brīvs un varēsi turpināt dzīvi.

- Kas notiks ar tevi? Bleiks jautāja eņģelim. Vai arī tu mirsi?

- Un tas esot kabalists! Eņģeļi nemirst vismaz ne tā, kā tu uztver nāvi.

- Bet kas notiks šonakt?

- Tās noslēpumi nav atklāti, un nevajag arī. Bet zinu, ka mēs atgūsim grāmatu, eņģeli un dzīvi kā jēram, kas gaida nokaušanu. Ar to tev un man pietiks. Tad es atstāšu tevi tavai pasaulei, maģijai un bezcerīgajai zinātnei un atgriezīšos mājās.

- Un atstāsi mani pastāvīgās skumjās? Bleiks nopietni atteica, jūtot, kā grāmatas spēks pārklāj viņu ar šaubām un tumsu. Tas viss šķiet tik vienkārši sekot maģijai un zinātnei, vēlēties būt tam, kurš atklās visu, kas cilvēcei nepieciešams. Tagad es sev vaicāju: vai tas, ko meklēju, bija domāts cilvēkiem vai manai slavai?

- Tava dzīve ir likta svaru kausos, un tu esi atklājis sevī alkatību. Teicieni, ko esi iemācījies no Nemorensis, nedarīs tev neko labu. Tā, ko tu uzskatīji par gaismas avotu, ir tumsas grāmata, kas atsūtīta, lai tevi maldi­nātu.

Eņģelis apstājās un piespiedās pie kādas dzertu­ves sienas. Ieejas durvis salauztajās eņģēs zvārojās uz priekšu un atpakaļ. Viņš virzījās gar krāsoto koka sienu, turēdamies melnajā ēnā, un Bleiks viņam sekoja cieši pa pēdām.

- Tur priekšā, pie vārtiem, stāv kāds radījums, sargs, kādu es ilgi neesmu redzējis.

Bleiks blenza tumsā, bet neko neredzēja. Smalkais sāls pulvera lietus bija aprimis. Ielas bija klātas ar baltu putekļu tīklu, kas mirgoja uz katras virsmas kā auksta, balta sarma ziemas naktī.

- Es redzu sāls miglu, bet ne radījumu, Bleiks nočukstēja, lūkodamies pār eņģeļa plecu.

- Tas ir diaka, kritušais eņģelis, Ābrams paskaid­roja. Viņa atrašanās šeit liecina, ka arī tie meklē Nemorensis un meiteni un zina, kur tā ir.

Ābrams piespiedās tuvāk sienai.

- Man vajag, lai tu dotos uz vārtiem. Ja tu iesi ātri un neņemsi radījumu vērā, tas var palaist tevi garām. Nedomāju, ka tev būtu īpaši jābaidās.

Kaut kas šajos vārdos šķita nepatiess. Bailes pienag­loja Bleiku uz vietas, un viņam sāka trīcēt ceļgali.

- Iet garām radījumam, to neredzot? Un ja nu tas uzbruks? Esmu jau bijis par ēsmu pietiekamam daudzu­mam nakts briesmoņu. Vai tad cita ceļa nav? Bleiks čukstēja.

- Tas var palaist tevi garām, Ābrams, stumdams Bleiku uz priekšu, klusu sacīja. Ja nu tas gadījumā uzbruks, es būšu ar tevi. Kad es esmu tevi pievīlis? Esmu sargeņģelis, tavu asiņu sargs, un negribu, lai šīs asinis tiktu izlietas.

Bleiks iznāca no ēnas un nenolaida skatienu no vār­tiem. Augstu virs galvas, iestiprinātas savā akmens ādā, lejup raudzījās pelēkās akmens notekcaurules, kas sargāja tiltu. Bleiks redzēja, kā putekļi griežas un vijas tūkstoš sīkos virpuļos. Tuvojoties tiltam, viņš varēja samanīt pret tilta akmeni radījuma veidolu. Tas tur sēdēja un gaidīja, melns un drukns, ar kristālu pulvera klātu garo, tumšo muguru.

Pie katra soļa Bleikam iekšā viss sagriezās. Viņš turpināja koncentrēt skatienu uz vārtiem un to, kas atradās aiz vārtiem, tomēr ar acs kaktiņu paturēja radījumu redzeslokā. Putekļi mutuļoja viņam ap kājām un pārklāja zābakus ar sniegbaltiem kristāliem. Garām ejot, Bleiks dzirdēja, kā briesmonis zemā rīkles balsī ņurd. Tas nolaizīja biezās lūpas ar garu, zilu mēli, tad pārbrauca ar to sejai un mopša degunam, it kā izgar­šotu, vai gaisā nav upura smakas.

Ejot tam garām, Bleikam pār muguru pārskrēja tir­pas. Viņš zināja, ka radījums var izlēkt no slēptuves un pēkšņi no aizmugures mesties viņam virsū. Cīnīda­mies ar dziņu bēgt, Bleiks pārbaudīja vārtus un, lēnām iedams tālāk, skaitīja pie sevis soļus.

Pēkšņi vienā mirklī Bleika kājas tika atrautas no zemes un viņš griezās kā gaisā pasviesta lupatu lelle. Tad radījuma roka notrieca viņu zemē un sagrāba aiz mēteļa apkakles. Diaka, tagad pilnībā redzams, blenza uz Bleiku ar saltajām, izvalbītajām acīm un atieza bal­tos zobus. Tas turēja viņu aiz spranda un ieskatījās savam upurim acīs.

Radījums iemurrājās kā milzīgs kaķis, kas pielaizījies krējumu, ar vienu roku notrausa Bleikam no sejas pulveri un tad ar mēli nolaizīja viņam acis un degunu. Šķita, ka radījums ar katru Bleika saraustīto elpas vilcienu kļūst lielāks. Bleiks gaidīja sargeņģeļa uzbru­kumu, bet tikmēr diaka pūta viņam sejā savu smir­dīgo elpu un tam pa šauro, melno zodu tecēja siekalas. Radījums atvēra muti un skaļi noelsās tā, ka mēle rīklē nodārdēja. Derīgs zvērnīcai, Bleiks nodomāja, cenz­damies apvaldīt savu trauksmaino prātu un uzveikt pieaugošās bailes.

Bleiks izdzirda tumsā pēkšņu būkšķi kā tālu lielga­bala šāvienu. Diaka piepeši izbļāva griezīgu kliedzienu un neveikli pagrieza galvu uz viņa pusi. Tas atvēra muti plašāk nekā iepriekš un izkāra mēli kā resnu čūsku. Tad briesmonis vaidēdams aizvēra acis, atlieca galvu un locīja Bleiku savā tvērienā, līdz pirksti atslāba. Nokritis ceļos, tas lāva cilvēkam izslīdēt no rokām un, novēlies uz sāniem, saķēris vēderu, vārtījās pa zemi.

Ābrams nostājās radījuma priekšā, un pāri viņa sejai staroja smaids.

- Kāds prieks! eņģelis izsaucās, parakājies pa ka­batu. Kad tas tevi sagrāba, es negaidīju ko tādu. Domāju: tas radījums uzreiz nokodīs tev galvu, bet, paldies Dievam, tu nezvēram likies interesants, un tas deva man laiku.

Ābrams izņēma spoli ar sarkanu auklu un sāka ar to sasiet radījumam rokas un kājas.

- Vai tas ir beigts? Bleiks jautāja, atkāpdamies no sasietā ķermeņa. Ko tu izdarīji?

- Tas nav beigts, kā varētu šķist, bet kādu laiku nesagādās mums raizes. Ko es izdarīju? Varu pateikt tikai to, ka esmu pateicīgs Abarisa kristālam un smir­dīgajam caurumam diakas muguras galā. Nez vai tas jebkad bija iedomājies, ka var notikt kas tāds. Tikai domas par to vieš man acīs asaras.

- Tu iešāvi sprāgstošo kristālu radījumam…

- Jā, Ābrams viņu pārtrauca. Tā vieta bija tik labi redzama. Ilgi domāt nebija laika. Jautājums bija radījums vai tu.

- Tad esmu tev pateicīgs par tavu morāles trūkumu un dēmonisko spēku psiholoģisko izpratni, Bleiks atbildēja, skatīdamies uz radījumu, kas locījās putek­ļos. Vai tu atstāsi briesmoni šeit?

- Pagaidi veikala durvīs, kamēr es uzmetu tam ska­tienu. Tā nākotne nav tava bēda.

Eņģeļa sejā uzplaiksnīja savāda izteiksme. Bleiks aizgriezās, jo viņam šķita, ka notiks kaut kas šausmīgs, un viņš nevēlējās tajā piedalīties. Viņš aizsoļoja līdz grāmatveikala durvīm un caur apsarmojušajiem logiem paglūnēja iekšā. Aiz plauktiem mirgoja uguns, un uz tālākās sienas pazibēja ēna.

No tilta vārtiem Bleiks skaidri saklausīja skaļu burbuļošanu un skaņu, kas līdzinājās zobu griešanai. Tā atplūda līdz viņam caur naksnīgo gaisu asa un auksta un beidzās ar tik spalgu kliedzienu, ka cilvēka auss to tik tikko spēja uztvert. Viņš bija dzirdējis šo skaņu jau agrāk daudzas reizes kā jēru blēšanu miesnieka naža priekšā. Kaut arī Bleiks nodrebēja, negribēdams zināt, ko eņģelis izdarījis ar radījumu, tā kliedziens ielauzās viņam sirdī.

Ābrams parādījās no putekļiem, slaucīdams rokas saplēsta mēteļa gabalā, ko bija novilcis uz ielas sabru­kušam vecam vīram. Viņš paskatījās uz Bleiku un ar vienu acu skatienu izlasīja tā sirds raizes.

- Cilvēku ceļi nav eņģeļu ceļi. Paštaisnajiem es neesmu nekas cits kā slepkava. Neaizmirsti to! Debesīs norisinās cīna, un zaudēt nozīmētu, ka ļaunums nems varu pār pasauli un mēs tiksim iznīcināti.

Eņģelis grīļodamies pagāja garām Bleikam un atspie­dās pret aizkrautajām veikala durvīm. Atspēries pret akmeņiem, viņš ar spēku izlieca koku, pāršķēla durvis uz pusēm un atstūma tās malā.

- Tegatus! viņš iesaucās, iegājis veikalā. Es esmu Rafaēls. Atnācu, lai aizvestu tevi mājās un nogādātu meiteni drošībā.

Vadoties pēc mirgojošās uguns gaismas, Bleiks un eņģelis steidzās pa šaurajām ejām gar grāmatplauk­tiem uz veikala aizmuguri. Pie katra uzmanīgi spertā soļa Ābrams paskatījās apkārt, it kā meklētu augstajā, velvētajā telpā kaut ko neredzamu.

- Tegatus! viņš uzsauca vēlreiz, un šoreiz no viņa balss nodrebēja visa telpa.

- Mēs esam pie uguns, vājā balsī atbildēja Ageta.

Bleiks un Ābrams pagriezās ap beidzamās grāmat­plauktu rindas stūri, tad piegāja pie Tadeuša augstā galda un iznāca brīvajā vietā pie kamīna. Tegatuss stā­vēja ar muguru pret viņiem, pa augsto, sīkrūtaino logu raudzīdamies naktī. Ageta sarāvusies sēdēja uz akmens mūrīša, sildīdamās pie uguns.

- Tegatus, mans draugs! Ābrams viņu klusu uzru­nāja. Pagriezies un nāc pie manis!

- Es esmu kritis pārāk zemu, Rafaēl. Pilnība, kuru tu esi atnesis, nevar izglābt mani no tā, ko esmu pieredzējis.

- Tevi ievilināja slazdā tavas sirds ļaunums. Ļau­numa saites tur tevi cieši, nāve būs tava alga, un drīz tiksi pārvērsts par diaku. Bet tas nav liktenis tādiem kā tu. Tu neesi kritis tik zemu, ka tava sirds nespētu pretoties nāvei un vēlreiz pārtapt.

- Par ko pārtapt? Atgriezties iepriekšējā dzīvē? Tegatuss jautāja, vēl aizvien stāvēdams ar muguru pret Ābramu. Esmu aizgājis par tālu. Mani no tevis šķir plašs bezdibenis, kuru neviens no mums abiem nespēj šķērsot. Esmu izvēlējies savu likteni no brīvas gribas. Tas bija manas sirds lēmums noklīst no īstās takas un staigāt citus ceļus.

- Tad tev būtu labāk nomirt nekā nokļūt tās ielas­meitas rokās.

- Ja vien tas būtu bijis iespējams iekrist viņai rokās, tad dzīve būtu guvusi piepildījumu. Tegatuss pagriezās ar seju pret Ābramu. Neesmu tik dumjš, lai nesaprastu, ka esmu bijis muļķis. Mani šajā vietā tur lepnums. Ja vien viss varētu būt citādi, ja es spētu pagriezt laiku atpakaļ… Ņem, Rafaēl, Nemorensisl Tev tā jāglabā un jāvalda pār to. Es atgriezīšos atpakaļ pats.

- Neklausies, ko viņš saka! Ābramam uzsauca Ageta. Aizved Tegatusu prom no šīs vietas! Viņš vēlas tikt atpakaļ, tā viņš man teica. Vai tad tu neredzi, ka viņš ir par lepnu, lai pats tev to palūgtu? Ja Tegatuss paliks, tie viņu nogalinās un pārvērtīs par briesmoni. Tu nedrīksti to pieļaut, es tev to neļaušu!

Meitene pagriezās pret Bleiku un nopietni ielūkojās tam acīs.

- Tu to paveici, Bleik, tu esi burvis. Es redzēju tavus trikus. Pasaki viņam, lai tas aizved Tegatusu prom, pirms Morbuss ir viņu notvēris.

- Morbuss? pārjautāja Bleiks, notrausdams no mēteļa baltos putekļus. Kur tu satiki šo cilvēku?

- Pie Monumenta. Tur mūs sagūstīja cilvēks maskā un radījums, kuru sauca par Ramskinu. Viņi mūs turēja gūstā, un, kad sāka krist zvaigznes, mēs aizbē­gām. Tadeušs mūs piekrāpa, viņš apgalvoja, ka ir mūsu draugs, bet bija uz vienu roku ar tiem. Uz mirkli apklususi, meitene iespurdzās. Tegatuss izmantoja savas burvestības, un mēs atstājām viņu tunelī pie žurkām. Eņģelis mani izglāba, tāpēc viņam ir jāatgrie­žas mājās. Citādi viņi to nogalinās un padarīs līdzīgu Ramskinam…

- Burvestības, Tegatus? Ābrams brīnījās. Eņģelis izmanto burvestības?

- Tas nav tā, kā tu domā. Viņa ar tevi jokojas.

-Viņš tam iesita tieši pa seju, notrieca no kājām

ūdenī, tad izcēla laukā un atstāja pie žurkām, Ageta aizrautīgi stāstīja.

- Mani interesē vieta, kur jūs turēja gūstā. Vai jūs tur redzējāt vēl kādu? Bleiks jautāja.

- Kāpēc tāda interese, Bleik? vaicāja Ābrams.

- Monuments ir slepens eksperiments, par kuru zina tikai Karaliskās biedrības biedri, to skaitā Izaks Bon­hems. Tas ir liels stikls, ko izmanto, lai apkopotu saules enerģiju un tad novadītu to uz marmora istabu zemes dziļumos zem Monumenta. Bonhems ticēja, ka atklās tādu spēku, kas spēs izbeigt visus karus. Viņam vaja­dzēja zināt par jūsu gūstu, jo viņš tur uzturas katru dienu.

- Tad viņš ir sazvērnieks, kas nodevis tavu draudzību, atbildēja Tegatuss.

Bleiks skumji paskatījās uz Ābramu.

- Esmu kļūdījies. Blēdība sniedzas dziļāk, nekā man sākumā šķita. Es esmu krāpts ik brīdi, un tagad pat tie, kas ir bijuši man vistuvāk, pārsteidz mani ar nodevību.

Es tiku izmantots, lai atrastu komētu un lai noķertu tevi, Ageta. Tā ir mana vaina. Mana alkatība pēc zinā­šanām ir paverdzinājusi mūs visus.

- Kā gan tu varēji mani paverdzināt? Ageta iebilda. Es katru dienu apzagu tevi. Es liku tev nožēlot, ka esi mani pieņēmis darbā.

- Ageta, sacīja Ābrams, piegājis meitenei klāt, tu esi cēlonis visam, kas noticis. Sieviete, kuru tu pazīsti kā Hezrīnu, ir kritušais eņģelis. Viņas dzīve ir nonā­kusi līdz laikam, kad tai nepieciešams pārtapt, vai arī viņa kļūs līdzīga Ramskinam. Viņai ir vajadzīgs tavs ķermenis. Viņa kļūs par tevi un izmetīs tavu dvēseli dzīvot tumsā. Atceries, Tegatus, mūsu Kunga pavēli Galvaskausu kaujā. Šonakt mēs atkal cīnāmies ar vēl spēcīgāku ļaunumu. Vai tu man piebiedrosies?

- Kam tad vēl es esmu radīts? Tegatuss pasmai­dīja, un viņa gars iekšā salēcās.

Ielas tumsā gara, melna kariete, ko vilka melni zirgi, čīkstēdama apstājās pie veikala. No karietes izlēca Morbuss ar pātagu rokā. Viņam pakaļ vilkās tā garais, vaskotais mētelis.

- Viņi ir ieradušies pēc tevis, Ageta. Mums jādodas prom, sacīja Ābrams.

Eņģelis novilka mēteli un iemeta to ugunī.

- Ātri uz jumta! Mēs nedrīkstam šeit atrasties, kad uzsprāgs Abarisa kristāls.

- Grāmata! iesaucās Tegatuss, paķēra Nemorensis un sekoja Bleikam, kurš jau skrēja pakaļ Ābramam un Agetai uz kāpnēm.

Bonhems kraukļa maskā iejoņoja grāmatveikalā un pieskrēja pie kamīna.

- Viņi būs slēptuvē aiz kamīna, Bonhems steigšus paziņoja Morbusam.

- Nogalini eņģeli, bet pataupi meiteni! viņš uzsauca, traukdamies starp plauktiem ar pistoli rokā.

Ābrama mētelis kamīnā dega tumšzilām liesmām, kas kļuva arvien spožākas. Abarisa kristāls izkrita no degošā mēteļa un aizripoja pa grīdu uz Bonhema pusi, kurš pa galvu pa kaklu metās uz pagraba durvīm, nori­poja pa kāpnēm un parādījās drēgnajā telpā pie tilta pamatnes.

Pieaugošais mirdzums no komētas pa mazo lodziņu izgaismoja pagrabu. Bonhems izdzirda pie loga vien­mērīgu klaudzināšanu. Viņš pacēla acis un ieraudzīja Sarapuka ķermeni, kas karājās mēness gaismā. Tā kājas melnajos apavos dauzījās pret stiklu.