Vērmele

26 eņģelis karavīrs

-Domā, cilvēk, domā! Ābrams mudināja, stum­dams Bleiku pa šauru ieliņu, kuru bija sagrā­vis sprāgstošs debesu ledus gabals. Vai tev nav nekā­das nojausmas, kur varētu būt grāmata?

- Es nevaru padomāt, šobrīd galva ir pārāk daudz ar ko piebāzta, Bleiks atteica.

No tuvīnās mājas jumta nogruva šīferis. Tas ietrie­cās šaurajā ieliņā un sašķīda drazās, kas piegružoja zemi. Bleiks pustumsā paskatījās apkārt. Tur kā uz delnas bija redzams viss cilvēku dzimuma vājums.

- Palūkojies uz mums! Tu esi eņģelis no citas pasau­les. Ko tu domā par šo brīnišķīgo radību, ko sauc par cilvēku? Bleiks nokliedza, un viņa skaļi teiktie vārdi atbalsojās tumsā.

- Tu nevēlētos zināt, ko es domāju, Ābrams atteica un bīdīja Bleiku tālāk. Es pārāk bieži šajā pasaulē esmu mīcījies pa mēsliem, izceldams no slīkšņas pie­dzērušos un uzsliedams tos atpakaļ kājās. Un kāda pateicība par to bijusi? Nekāda. Varbūt visā šajā esat vainojami jūs paši. Ja tikai Tas Kungs būtu salauzis tavu savtīgumu, tad Hezrīnai un tās suņiem nebūtu barības. Tādi kā tu ir tik viegli iegūstama gaļa. Esmu vērojis, kā jūs no paaudzes paaudzē augat savās zinī­bās biju klāt, kad no izliekta koka tika izgatavots pir­mais ritenis, es esmu redzējis, kā tādi kā tu rada jaunus izgudrojumus un apbrīnojamas mašīnas. Bet visur, kur jūs esat gājuši, ir izplatījusies nāve un alkatība. Varbūt jūsos ir vairāk no elles nekā no debesīm.

Ābrams apstājās pie beigta ēzeļa, kas gulēja šķērsām ceļam.

- Es bieži vien lauzu galvu, vai jūs visi būtu laimī­gāki, ja mēs ļautu jums īstenot savus plānus un piepil­dīt vēlmes un necenstos piegādāt to, ko jūs dēvējat par labestību. Reiz es to pateicu Radītājam bet Viņš bija redzējis manas domas, pirms es tās izteicu, un neat­bildēja, jo Viņam tas nebija jādara. Viss bija redzams Viņa acīs. Šīs visu redzošās, visu zinošās acis runāja par kādu dziļu, spēcīgu saiti, kuru zina tikai Viņš.

Saņēmis Bleiku aiz rokas, eņģelis iegrima grūtsir­dībā, un viņi iegriezās kādā tukšā ielā, kas veda prom no Flītstrītas.

- Mēs jūs apskaužam, eņģelis piebilda. Mēs nespē­jam saprast, kāpēc Viņš tik ļoti jūt līdzi jūsu pasaulei, bet tad ātri vien saprotam, ka esam vēstneši, Viņa vēstneši, un atšķirībā no jums mēs spējam raudzīties Viņam sejā dzīvi.

- Kāpēc tad tas viss? Bleiks dedzīgi vaicāja, un viņa prātu sāka iekvēlināt domas par grāmatu. Pil­sētu ir sapostījis vājprāts, ko no debesīm atsūtījusi komēta, tas viss pareģots vecā grāmatā, un pasauli ir iekarojusi ielasmeita. Vai visu redzošajam, visu mīloša­jam tas nerūp? Vai Viņš ir tik nespējīgs, ka nevar mums palīdzēt?

Piepeši Bleika kājas pielipa pie bruģakmeņiem, it kā tās būtu pielietas ar svinu. Ķermenis raustījās un locījās sāpēs. Bleiks nokrita ceļos. Viņam pa seju taus­tījās ledaini pirksti, un cauri akmeņiem un dubļiem uz virspusi plēsās pulks mirušo roku. Tās lauzās ārā no bedres, kas kopš pirmā mēra laikiem bija kļuvusi tiem par kapu.

Spārdīdams rokas, kas ķērās viņam pie kājām, Ābrams metās pie Bleika, kurš bija pievilkts tuvāk pie izmirkušās zemes.

- Atdzīvojas mēra bedre! eņģelis iekliedzās, satver­dams Bleiku aiz pleciem un izceldams viņu no kaulai­najiem pirkstiem, kas plosīja tā miesu. To ir izdarījusi viņai Kapi atdos zaudētos, un ielas būs pilnas ar mirušo dvēselēm. Drīz pienāks īstais laiks, Bleik, un tā sieviete zina, ka tu mēģināsi to apturēt.

Ābrams pacēla viņu no zemes un vilka prom pa sānielu. Bleikam no sejas plūda asinis, tajā bija iespie­dies nolauzts pirksts ar garu, brūnu nagu, kas ļengani nokarājās ar visu ādu.

- No kurienes tie nāk? Bleiks jautāja, kad Ābrams, atbalstījis viņu pret salauztām kurpnieka darbnīcas durvīm, izvilka viņam no sejas miroņa nagu.

- Viņa atsaukusi mirušos. Tie celsies no kapa kopš šī brīža līdz viņas pārtapšanas laikam. Lēdija Flemberga centīsies neļaut mums atrast meiteni. Vina zina, ka ir kāds spēks, kas var stāties viņai pretī. Mums jāatklāj, kur tiek turēta tava kalpone, un tad es varēšu atrast Tegatusu un mēs tam visam pieliksim punktu.

- Un tev ir tāds spēks, lai to paveiktu? Bleiks jautāja, dziļi ievilkdams elpu, un atskatījās uz baismo roku mežu, kas locījās uz priekšu un atpakaļ kā augoša, klusējoša labība. Skaties, viņi snaikstās kā aklie, un tomēr kaps vēl tur tos savās skavās.

- Kad pienāks laiks, tie izlauzīsies brīvībā, izvilks sevi no bedres un paliks iesprostoti šajā no jauna atmo­dinātā trakuma pusdzīvē. Ļaunums neperinās tikai cil­vēkos. Pašu zemi ir ieņēmuši ļaunuma balsti. Katrs vardarbības akts vai traģēdija piepilda ar ļaunumu ikvienu kripatiņu zemes. Ir spēki, kas no tā barojas un apmetas dzīvot starp cilvēkiem. Tad tu brīnies, kāpēc laikmetu procesi atkārtojas atkal un atkal tajā pašā vietā un ik paaudze ir nolādēta tāpat kā iepriekšējā. Tas, ko cilvēki dara, atstāj ietekmi uz šo zemi. Lai kur tu spertu soli, tu atstāj aiz sevis sasvīdušo pēdu dvaku. Tāpat notiek ar gariem. Zeme uzsūc to vaidus, un tie tiek likti lietā atkal un atkal no jauna.

Ābrams atsāka iet, pamezdams skatienu atpakaļ uz līgojošos roku milzumu, kas tiecās pretī debesīm.

- Nāc, mans dārgais zinātniek, mums jāpārmeklē pilsēta, un, kad sāks aust mēness, Nemorensis tevi pasauks. Tādā naktī kā šī tā vēlēsies savu sekotāju dievināšanu.

Bleiks nogriezās uz šauras ieliņas. Pa jumtiem de­joja ēnas, ko meta gaisma ziemeļos, un mirušo roku vāls pūlējās tikt laukā no zemes, kura tās turēja kapā. Tās neizdvesa ne skaņu; bija dzirdama vienīgi akmeņu šņirkstēšana, kauliem berzējoties citam pret citu.

Bleika skatiens palika kā pienaglots. Viņš nekad nebija domājis, ka savām acīm redzēs ko tādu.

- Vai tas tevi nebiedē? eņģelis jautāja Bleikam, kad viņi vēroja, kā mēra bedre lēnām atdod mirušos.

- Es vēlos, kaut būtu to redzējis krietni agrāk. Mani meklējumi būtu mainījušies, un es nebūtu izšķiedis tik daudzus gadus, meklējot to, ko labāk nesasniegt. Tas ir pierādījums tam, pēc kā es ilgojos, pierādījums, ka mana zinātniskā maģija nekad nav mani pievīlusi. Bleiks iesmējās. Kurš būtu noticējis, ka es stāvēšu Flītstrītas sānielā eņģeļa un mirušo roku ieskauts!

Bleiks noslaucīja asinis, kas sūcās no sejas.

- To redzēt man ir liela privilēģija, viņš piebilda.

- Ir vēl kas vairāk, Ābrams ierunājās, saņemdams Bleiku aiz rokas un aizvezdams prom no sānielas. Pirms dažām dienām notika mēģinājums sagraut pasauli. Pirmā debesu trīce un dzīvnieku trakošana bija notiekošā zīme. Tālu ziemeļos es cīnījos ar Hezrī­nas brāli. Viņš gribēja dabūt zelta statueti, keruvimu, ar kura palīdzību tas būtu gāzis debesu troni. Bet Hez­rīna ir daudz ļaunāka nekā agrāk. Viņa ir kā mēris cilvēka dvēselei un neliksies mierā, iekams neiekaros debesis un katra cilvēka sirdi, kuru vien vēlas. Viņa grib, lai, izdzirdot viņas vārdu, cilvēki klanās.

- Tad pastāsti man, lūk, ko, Bleiks sacīja, soļodams blakus eņģelim. Viņi līkumoja pa ielām, kas bija pilnas ar to cilvēku ķermeņiem, kuri nebija noturējušies pretī ļaužu vilnim, kas bija pārplūdinājis pilsētu. Kāpēc šis ļaunums šķiet tik spēcīgs un labais tik vājš? Ja tu esi visspēcīgs, kāpēc tad nevari viņu iznīcināt, tikai pamirkšķinot acis? Esmu redzējis spēku, kāds piemīt jūrai. Esmu vērojis zibeni ietriecamies zemē ar tādu spēku, ka no tā varas sadrūp pat ēkas. Kāpēc tad viņai neko nevar padarīt?

Visums nav radīts varai, bet mīlestībai. Katrs dzīvo pats pēc saviem likumiem. Vara meklē pati sevi, un tos, kas ir pārāk vāji, lai staigātu patiesības ceļu, tā samaitā, saēd kā ļauns prāta augonis. Izvēlies varu, nevis mīlestību, un drīz vien tu ticēsi fantomiem kā patiesībai un uz mūžīgiem laikiem maldināsi sevi. Radī­tāja ceļi nav izprotami, un dažreiz es pats nesaprotu, kāds šim trakumam ir iemesls, vienīgi zinu, ka tas, ko mēs tagad pieredzam, ir ļaunuma pēdējā cīņa, lai notu­rētos pie šīs pasaules. Ābrams apklusa un palūkojās apkārt. Ir vēl arī citi… Tie slēpjas no komētas.

Bleiks saspringa, lai dzirdētu, ko Ābrams saka. Viss, ko viņš saklausīja, bija tāla liesmas sprakšķu atbalss zie­meļos un attāla māju rībēšana, tām sabrūkot. Ābrams veda viņu tuvāk skaņai. Ielu šķērsoja slaids stāvs. Tas piekļāvās māju un veikalu ēnām, kas aizlauztā rindā stiepās uz upes pusi. Ābrams pamāja Bleikam, lai viņš paliek klusu. Abi paslēpās kādās durvīs.

Solis sekoja solim. Tas, kurš tuvojās, lavījās tuvāk, klunkurēdams pa tumšajām ielām un kaut ko pie sevis murminādams zemā balsī. Bleiks aizturēja elpu, viņš dzirdēja, ka radījums atrodas pavisam tuvu, tikai pēdas attālumā, un zogas viņiem klāt. Ābrams gaidīja, ar vienu roku piespiedis Bleiku pie durvīm, lai viņš nebēgtu. Mājas pretējā pusē iezīmējās un ietonējās no sarkanās uguns, kas plosījās Hempstedā. Bleikam tās atgādināja ķīniešu teātri, ko viņš bija redzējis Voksholas dārzos, un mistiskos radījumus, ko ēnā vadīja zīdā tēr­pušies aktieri.

Pēkšņi durvīs nostājās melna figūra. Ābrams izlēca no paslēptuves kā zirneklis, ātri iebelza radījumam un novilka to zemē. Eņģelis to turēja, kā bija turējis dunamežu, ar vienu roku cieši uz mutes, izspiežot tam no plaušām elpu.

Bleiks pusgaismā ieraudzīja izbiedētas jauna vīrieša acis. Viņš ar rokām ķērās pie Ābrama, cenzdamies tikt vaļā no smacējošā tvēriena.

- Klusu, cilvēk, vai arī tu tūliņ ievilksi elpu pēdējo reizi, Ābrams iečukstēja vīrietim ausī.

- Tu viņu nogalināsi, iejaucās Bleiks, veltīgi mēģi­nādams atraut Ābrama roku no vīrieša sejas.

- Tā nebūtu pirmā reize un varbūt arī ne pēdējā, Ābrams draudoši atteica, lēnām atlaizdams tvērienu. Kā cilvēkam, kas tik gudri pētījis pārdabisko, tev ir savāds skatījums uz eņģeļiem. Mazie ķerubi, ko jūs, cil­vēki, gleznojat, ir tālu no tā, kā mēs patiesībā izskatāmies.

Vīrietis ievilka auksto nakts gaisu, izklepoja no plau­šām bailes un izspļāva zemē.

- Es jums negribēju nodarīt neko ļaunu, 1-1-labie kungi, viņš izstostīja.

- Tad pastāsti mums, kāpēc tu no šejienes neaiz­bēgi, Bleiks mudināja.

- Esmu Ņūgeitas cietumnieks, ko no važām atbrī­voja debesu triecieni. Uzraugs domāja, ka pienācis pasaules gals, ka pār zemi nākusi pastarā tiesa, un viņš mūs atlaida brīvībā. Zaglim nekad nav bijis lieliskākas izdevības kā Londona šādā naktī. Te var pameklēt savu laimi, uz katra stūra var atrast bagātības.

- Un kur ir pārējie? Bleiks jautāja.

- Mēs slēpjamies vecajā baznīcā Blekfraiersā. Tu vari mums piebiedroties. Mums ir pamatīgs loms. Ēd, dzer un līksmojies, jo rīt…

- Rītdien tu vari būt miris, un ko tu tad darīsi ar sazagto? Ābrams saspieda vīrieti vēl ciešāk.

- Vai tu esi miertiesnesis? zaglis dusmīgi jautāja.

- Daži varbūt teiktu, ka esmu tiesnesis, zvērinātais un bende, bet tur domas var dalīties. Tev es esmu vārti uz brīvību, un kā teiktu tu?

- Nespēlējies ar viņu, Ābram! Bleiks sacīja. Laid viņu vaļā! Viņš mums nenodarīs neko ļaunu.

- Bet es gan, atskanēja balss, kam sekoja ātra pis­toles gaiļa uzvilkšana.

- Nelaime nekad nenāk viena, vīrietis sacīja, pie­spieda ieroča stobru Bleikam pie deniņiem un pievērsās Ābramam. Dod viņam brīvību, citādi tava drauga sma­dzenes nokarāsies tev no mēteļa kā spāņu medaljons.

Ar acs kaktiņu Bleiks pamanīja divus vīriešus. Viens turēja viņam pie galvas pistoli, bet otrs tikmēr slēpās aizmugurē, grozīdams galvu no vienas puses uz otru.

- Brīvību? Ābrams mierīgi pārjautāja, pieceldams zagli kājās. Tu vari būt vergs un tomēr brīvs; nabags, bet iegūt sev par mājām visu pasauli, bet vai tu esi brīvs? Kādi noziegumi saista tevi pie nakts un grauž tevi, kad tu savā vientulībā ieej sevī?

- Es turu ieroci viņa draugam pie galvas, bet viņš te runā kā tāds vecs bards, zaglis noteica, un viņa biedrs iesmējās.

Pirmais vīrietis saņēma Ābramu aiz apkakles un grūda atmuguriski pret durvīm.

- Es tā nedarītu, ierunājās Bleiks, cenzdamies atkāpties. Viņš nav no tiem, ko var tā grūstīt. Mans draugs ir eņģelis, un tiem tādas lietas nepatīk.

- Vai jūs to dzirdējāt? Viņš ir eņģelis, un viņam tas nepatīk, vīrietis ar pistoli izsmejoši noteica, bet pārējie sāka smieties. Cik tev jauka balss gluži kā Voksholas dendijiem, kurus mēs ar tādu baudu aplaupām. Un tagad, kungi, tā kā atstājām Ņūgeitu lielā steigā, mēs vēlētos jūsu mēteļus un zābakus, un, protams, nau­das makus. Tāpēc, mans dārgais eņģeli, novelc drēbes!

- Ja mēs jums atdosim šīs lietas, tad jums vairs nebūs pasaules, kur šos ieguvumus izmantot. Jūsu tauki uzvārīsies un kauli pārvērtīsies putekļos, tāpēc noliec pistoli un ej savu ceļu! Ābrams iztaisnojās un atgrūda zagli ar izstieptu pirkstu.

- Un kur ir tavi ieroči, lai piespiestu mūs to izdarīt? Vai tad ierocis nav rokā man, bet tev nekā? Vīrie­tis stingri runāja, skatīdamies Ābramam acīs. Atdod mums savas drēbes, un es saudzēšu tavu dzīvību, bet, ja strīdēsies ar mani, es ar prieku paņemšu gan tavu dzīvību, gan mēteli.

- Tu nesaproti, Bleiks satraukti atkārtoja. Viņš ir eņģelis un var apturēt šo vājprātu.

- Šis vājprāts nemaz nav tik slikta lieta. Tas atdeva mums brīvību un sniedz visu, kas nepieciešams jaunai dzīvei. Mēs izmantosim šo iespēju, lai kas arī notiktu, un, ja jūs nedosiet mums, ko mēs gribam, tad abi būsiet miruši. Vīrietis atvirzīja pistoli no Bleika deniņiem un pielika to Ābramam pie pieres. Nu, dzīvs vai miris?

- Tu jau savā sirdī esi izvēlējies manu likteni, un es tavējo.

Ābrams ar labo roku satvēra pistoli un lēnām saspie­da metālu. Tas vīrieša rokās sāka mirdzēt baltkvēlē.

- Nospied mēlīti un paskaties, kas notiks! Dari to! Ābrams uzkliedza.

Vīrietis palaida viņu vaļā un atkāpās zem arkas, kas stiepās gar veikalu rindu.

Pēkšņi atskanēja blīkšķis kā pātagas cirtiens. Ābrams tikko pakustējās, tomēr zaglis viņa priekšā saguma, un tā saviebtajā sejā pavīdēja neticība.

Eņģelis paskatījās lejup uz viņa sažņaugto dūri un tad uz pārējiem diviem zagļiem.

- Vai jūs gribat viņam piebiedroties? Ābrams jau­tāja, saraucis vienu uzaci.

- Tu viņu nogalināji! viens no tiem izsaucās.

- Vēl ne, bet varu to izdarīt, ja jūs tā pieprasāt. Iesaku jums savākt viņu un doties prom. Nestāstiet nevienam, kas notika, un es jūs nemeklēšu. Ābrams izgāja no durvju ailas uz ielas.

- Tu neesi nekāds eņģelis, viens no zagļiem, izvil­cis no jostas garu virtuves nazi un tuvodamies Ābra­mam, sacīja.

Eņģelis pagriezās un, neko neteicis, pastiepa roku. Vīrietis cirta ar nazi un nogrieza Ābramam rādītāj­pirksta galu.

- Redzi, tu asiņo kā jebkurš mirstīgais! viņš teica, atvēzēdamies no jauna.

- Un tu liesmo kā sauss matracis, Ābrams atteica, viegli iesizdams ar asiņaino roku zaglim.

Divas lāses, biezas un tumšsarkanas, nopilēja vīrie­tim uz netīrā baltā krekla un sāka gruzdēt bieziem, ziliem dūmiem.

Vīrietis nometa nazi un veltīgi centās apdzēst lies­mas, kas šāvās ārā no viņa ādas. Viņa kliedzieni atbal­sojās no ēkas uz ēku. Uguns aprija viņa ķermeni un

vēlās tam laukā no mutes kā no maiznīcas skursteņa.

_ >

Ābrams noskatījās, kā vīrietis lēnām sairst neatpa­zīstamā kūsājošas miesas masā.

- Ej ar mieru! viņš noteica garam, kas plivinājās virs liesmām.

Bleiks noraudzījās ugunī un domās redzēja Nemo­rensis. Tās zeltītie burti maigi mirgoja kāda pavarda gaismā. Viņu pārņēma sajūta, ka viņš jau kādreiz ir šo vietu redzējis. Ābramam bija taisnība grāmata sauca viņu pie sevis.

- Mums jādodas no šīs vietas prom, Ābrams sacīja, aizgriezies no liesmām.

Bleiks klusēdams noliektu galvu virzījās uz upes pusi.

- Viņi gribēja mūs nogalināt. Bet šonakt nav īstā reize, lai tu mirtu.

- Tu redzi mūsu domas? Bleiks vaicāja.

- Dažkārt, pirms tās nonāk uz lūpām.

- Un tu arī zini, ko es domāju pašreiz?

- Ka es esmu slepkava un briesmonis, kuram nevar uzticēties. Ābrams aplika viņam roku ap pleciem. Es zinu, ka tu ved mani uz upi, un redzu, ka mūsu kopī­gais ceļojums drīz beigsies. No tā, cik es pazīstu jūsu pasauli, varu secināt, ka mēs meklējam Tadeuša Breisgēdla grāmatveikalu. Pavards, ko tu redzēji domās, atrodas tajā vietā, un kur gan citur, ja ne grāmatveikalā, varētu būt noslēpta tāda grāmata?

- Tu sargā manas asinis, tomēr tavējās uzsprāgst kā šaujampulveris.

- Tu aizmirsti, ka es esmu eņģelis karavīrs.